Indra Briķe

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Dailes teātra aktrise Indra Briķe nesen kļuva par jaundibinātās Krodera balvas pirmo laureāti. Stāvot uz Valmieras teātra skatuves, viņa pateicās Oļģertam Kroderam, jo 2012. gada rudenī aizsaulē aizgājušajam režisoram aktrises dzīvē bijusi īpaša loma. Un Indra Briķe neslēpj, ka joprojām sarunājas ar Kroderu.

– Krodera balvu saņemot, izskatījāties tiešām ļoti pārsteigta.

– Tur neviens nezināja, kas ir nominanti. Kad Krodera fondu dibināja, bija lieli ķīviņi, kā izspriedīs, kurš ir tas spilgtākais pagājušajā sezonā, lai nedublētos ar Spēlmaņu nakti, bet, ja sakritīs, arī labi. Tāpēc man bija liels pārsteigums, ka tā piešķirta man. To uztvēru kā balvu par visu to, ko mēs kopā esam paveikuši. Kā lielu novērtējumu no Krodera, no augšas, no Krodera cilvēkiem. Man liekas, šī balva ir ļoti nozīmīga un būs nozīmīga arī citus gadus jebkuram, kas ir saistīts ar teātri. Krodera atzinība – tā ir tāda... Droši vien žūrija tā arī sprieda – kam Kroders balvu dotu. Un droši vien tā arī būs turpmāk.

– Apbalvošanas ceremonijā sacījāt, ka ar viņu joprojām runājaties, saikne nav zudusi.

– Tas bija jauki, ka Evita Sniedze uzdāvināja ierāmētu viņa fotogrāfiju. Es to noliku mājās. Bieži vien nodomāju – ko Kroders par to teiktu. Pietrūkst viņa viedokļa. Tā bilde ir interesanta – brīžiem šķiet, ka viņš smaida, brīžiem – ka dusmīgs. Es tiešām sarunājos kā ar dzīvu Kroderu. Tagad bildei blakus stāv arī tā ābelīte – Krodera balva. Viņš man tāds sargeņģelis, tāpēc bieži par viņu domāju.

– Liepājas teātrī nostrādājāt daudzus gadus, viņš jūs izaudzināja, izveidoja par aktrisi. Bija daudz lielu skaistu lomu, bijāt teātra vadošā aktrise. Un tad viņš aizgāja no Liepājas uz Nacionālo teātri. Mēģinu iztēloties to situāciju – liekas, ka būtu ļoti sāpīgi.

– Beidzamā izrāde bija Zīverta Āksts. Mums bija tāda aktieru domubiedru grupa, un tas mums visiem bija liels šoks. Sapratām, ka viņš piekrīt šim Nacionālā teātra aicinājumam. Pats mums tā kā atrunājās, ka viņam ir dzīves posmi, kad vienā vietā strādā un tad vajag ko jaunu. Tas bija ļoti sāpīgi. Viņš jau aicināja, lai eju līdzi uz Nacionālo teātri. Bet es sapratu – iet uz svešu teātri kā Krodera aktrisei, ieiet svešā kolektīvā tikai tāpēc, ka esmu Krodera aktrise... Man tas šķita ļoti nepareizi. Es atteicu. Kroders, protams, to pārdzīvoja, bet es sapratu, ka tas ir pareizi, ka neaizgāju uz Nacionālo teātri. Varbūt tad nebūtu nonākusi Dailē un mana dzīve nebūtu izvērtusies tāda, kāda tagad ir.

– To jūs jau tad sapratāt, ka lēmums – neiet Kroderam līdzi – ir pareizs, vai vēlāk?

– Toreiz es sapratu, ka negribu un neiešu. Man nekad nav paticis, ka režisori... Bieži vien ir tā, ka režisors apprec aktrisi un tad, vai viņa ir laba vai slikta aktrise, ir pienākums dot viņai lomas. Šajā gadījumā bija citādāk, bet es zinu, kāda atmosfēra ir teātrī, ja tā notiek. Negribējās kā Krodera aktrisei atņemt lomas Nacionālā teātra aktrisēm. Man nepatīk tādas sarunāšanas lietas, patīk, kad ir brīvi un atklāti. Lai gan dzīvē jau tā notiek, ka režisori ņem līdzi savus aktierus. Kad nodibinājās Jaunais Rīgas teātris un Juris Rijnieks gāja uz turieni kā vadītājs, viņš arī aicināja savus aktierus. Bet tad es gāju ar brīvu sirdi, jo tur nebija trupas, tā bija jauna vieta, jauns sākums. Sapratu, ka Liepājas teātrī bez Krodera man nav ko darīt. Turklāt, ja arī Rijnieks aiziet, ar ko bija ļoti interesanti darbi. Tad es sapratu, ka negribu kā aktrise zaudēt, ka man, ja palieku Liepājā, tajā periodā nav izaugsmes. Tāpēc gāju uz Jauno Rīgas teātri, uz pilnīgi tukšu vietu, bez naudas, bez dzīvesvietas, bērnu atstāju Liepājā. Tas bija ļoti smags solis. Domāju – vai es daru pareizi? Kaut kā zvaigznes sastājās, vai man nojausma pateica, ka tobrīd tas ir jādara.

– Teicāt – negribējāt atņemt citām lomas un atkāpāties. Tas ir apbrīnojami, jo aktierim, manuprāt, ir pat jābūt egoistam, ja domā par savu karjeru, attīstību. Kaut arī tas uzkultu intrigas.

– Visi jau arī domāja, ka iešu Kroderam līdzi. Tāpēc daudzi brīnījās, kāpēc tā neizdarīju, un tāpat daudzi brīnījās, kāpēc aizgāju uz Jauno Rīgas teātri. Mani ļoti mēģināja atrunāt, bija smagas pārrunas ar Liepājas teātra vadību un kolēģiem. Es nepaklausīju. Pat domāju tā – ja Jaunajā Rīgas teātrī nekas nesanāks, mainīšu profesiju.

– Ko darītu?

– Padzīvotu kādu laiku pie vecākiem laukos, pārdomātu. Un Jaunajā Rīgas teātrī bija ļoti smagi periodi. Nebija trupas, Rijnieks bija savācis no visurienes aktierus, taisīja Čaka Matīsu – kausu bajāru. Tur bija lielas zvaigznes, bet tās, ja ne viena, tad cita nobira, un atcēla kādas piecas izrādes pēc kārtas. Tad sapratu, ka tas ir pilnīgs murgs un ko es te vispār daru?

– Piedāvājums iet uz Dailes teātri nāca no Kārļa Auškāpa?

– Tajā laikā, kad biju Jaunajā Rīgas teātrī, mums ar Auškāpu bija kopīgs darbs Radioteātrī, mēs arī filmējāmies Ja mēs visu to pārcietīsim pie Rolanda Kalniņa. Auškāps bija cilvēks, ar kuru varēju parunāties. Viņš man prasīja, kā man iet. Teicu – galīgi neiet. Tad viņš man piedāvāja viesoties Dailes teātrī Irēnas lomā Ibsena Kad mēs, mirušie, mostamies. Man ļoti patika šis darbs un arī izdevās. Tad Auškāps bija nodomājis iestudēt Šekspīra Romeo un Džuljetu. Man piedāvāja Džuljetas lomu un vietu štatā. Tad bija trešā reize, kad jādomā, ko darīt. Man šķita, ka Džuljetas lomai esmu par vecu, jo bija jau pāri trīsdesmit. To arī Auškāpam teicu, ka domāšu. Auškāps teica – tu ļoti labi izskaties. Jaunībā pie Krodera Džuljetu nenospēlēju, tad tagad varbūt... Turklāt Džuljeta tajā īsajā periodā pārdzīvojumu amplitūdā nodzīvo veselu mūžu – no agras jaunības līdz sirmam vecumam. Nedēļu domāju un piekritu. Gāju pie Alvja Hermaņa, jautāju, ko darīt, jo gribu spēlēt gan pie viņa Jaunajā Rīgas teātrī, gan Dailē. Hermanis man labi pateica – Jaunais Rīgas teātris iet uz ansambļa izrādēm, bet es esmu spēlējusi varoņlomas, ka man kā aktrisei droši vien interesantāk būs strādāt Dailes teātrī. Viņš gan sacīja, ka jebkurā brīdī varu nākt atpakaļ, bet pareizi pateica. To lomu, ko pēc tam nospēlēju Dailē, man Jaunajā Rīgas teātrī nebūtu. Viņiem ir cits repertuārs.

– Jūs spēlējāt vienā Hermaņa izrādē – Marķīzē de Sadā. Kāda bija šī pieredze?

– Tas bija interesanti. Es biju reālpsiholoģiskā aktrise, bet te jātaisa tēls, kustības, balsis, pilnīgi cita plastika, nezaudējot pamatu. Ansamblis – tikai sievietes. Tad sapratu, kā Hermanis strādā – it kā neko nedara, pat nevar saprast, vai var noformulēt, ko grib, bet ar sajūtām pamazām panāca to, ko gribēja.

Man nebija kur dzīvot, bērns bija prom, un naudas nebija. Tas bija šoks, tāpat kā ar Krodera balvu, ka par Melhiora Montrei kundzi Marķīzē de Sadā un Irēnu Kad mēs, mirušie, mostamies saņēmu teātru balvu (Spēlmaņu nakts tad vēl nebija) kā labākā aktrise. Tas bija gandarījums un atspēriens, ka nekas nav pazudis, ka es vēl varu, arī bez Krodera, citā vietā un ar citiem režisoriem. Tas man deva spēku dzīvot tālāk.

– Vai doma par Dailes teātri vispār bija kādreiz pavīdējusi, ka gribētu šeit būt?

– Nē, to arī Kroders Liepājas periodā teica, ka nav ko skriet uz Rīgu, jo daudzi aktieri, kas sevi pierādījuši gan Valmierā, gan Liepājā, Rīgā pazūd. Kad spēlēju Liepājas teātrī vadošās lomas, tad mani aicināja uz Jaunatnes teātri. Ka Ādolfs Šapiro gribētu mani savā teātrī. Viņš gan pats nezvanīja, bet Anda Zaice. Es biju ļoti izbrīnīta. Tā vēl bija agra jaunība, man bija liela slodze Liepājas teātrī. Man ļoti patika Jaunatnes teātris, Šapiro izrādes. Tad gāju pie Krodera un prasīju, ko man darīt. Viņš neteica neko. Otrā dienā bija sarakstījis lomu plānu pieciem gadiem – lomas, ko spēlētu, ja paliktu Liepājas teātrī. Tas bija kaut kas graujošs. Izlasīju to lapu un sapratu – ko es daru? Kur es iešu?! Un visas tās lomas arī nospēlēju. Tā bija Krodera balva, ka viņš to visu arī īstenoja.

– Kā sanāca – uz Šapiro Jaunatnes teātri neaizgājāt, bet tajā mājā – Jaunajā Rīgas teātrī, kur bija Dailes teātris – vienalga spēlējāt.

– Jā, un tagad Dailes teātri esmu pieņēmusi par savām mājām un arī Rīgu. Kolēģi vēl tagad saka – kā vari dzīvot Rīgā? Bet es tagad domāju – kā varēju dzīvot Liepājā, lai gan man Liepāja joprojām ir ļoti mīļa. Es sajutu, ka Rīga ir mana pilsēta un šis ir mans teātris. Un Liepājas periodā pat sapņos nerādījās, ka tā tas varētu būt.

– Par zīmīgu režisoru Dailes teātrī jums kļūst Mihails Gruzdovs, pirmā bija Terēza Rakēna.

– Spēlēju lomas pie Auškāpa, Gruzdovs jau bija parādījies Valmierā. Viņš mani nebija redzējis, Ģirts Ķesteris pie viņa Valmierā spēlēja. Gruzdovs bija izdomājis, ka taisīs Terēzu Rakēnu, nezinu, kāpēc nolēmis, ka Terēzi dos man. Cik sapratu, ar Kroderu bija runājis, izprašņājis par mani. Uzzinājis visu mani dzīvi, gan radošo, gan privāto biogrāfiju. Pirmo reizi tikāmies šeit, Rīgā, un tā sākās periods ar Gruzdovu. Divas visspilgtākās lomas ir Terēza Rakēna un Raudupiete. Terēzu Rakēnu mēģinot, viņš strādāja ļoti nežēlīgi gan ar mani, gan Ķesteri. Kā ar studentiem. Lika nojaukt visu, ko savā mūžā esam darījuši, un sākt visu no nulles, no rīta līdz vakaram un visu nakti. Viņš mūs turēja tādā ārprāta režīmā. Brīžiem likās, es sabrukšu, es vairs nevaru un vispār neko nevaru. Tas bija viņa piegājiens mums abiem, jo turpmāk tā vairs ar aktieriem citās izrādēs nedarīja. Varbūt tas bija ļoti svētīgi.

– Kāda bija viņa darba metode?

– Kā tagad daudzi režisori, viņš lika spēlēt etīdes. Pie Krodera savu mūžu nebiju nevienu etīdi spēlējusi! Lai gan studiju gados visādus vingrinājumus taisījām, tagad, no zila gaisa – jātaisa etīdes! Man vispār ļoti nepatika tās etīdes, es mocījos, caurām naktīm domāju, ko un kā. Viņš bija pieradis Sanktpēterburgā ar studentiem tā strādāt. Man likās, ka es neko nevaru izdarīt. Dodiet man lugu, situāciju, lomu. Bet būvēt kaut kādas ainiņas, brīžiem pat ne par tēmu! Kad Hamletu iestudēja, arī lika etīdes taisīt. Pat publiku laida tās skatīties, bet vēl nebijām pie teksta ķērušies. Tagad gan vairs ar etīžu metodi šeit nestrādā. Laikam saprot, ka tā daudz laika paiet un pietrūkst, lai strādātu pie lugas.

– Tobrīd tās etīdes jums šķita auglīgs ceļš?

– Brīžiem auglīgs, brīžiem – pilnīga laika tērēšana. Kaut kas jau tur interesants ir. Bet tagad jaunie režisori – kā atnāk, tā etīdes. Tad liekas tā – Gruzdovam ir pieredze un zina, ko grib, bet brīžiem par jaunajiem režisoriem ir izjūta, ka viņi nezina, ko grib. Grib no etīdēm izspiest kaut ko sev, lai mēs paši fantazējam un gudrojam, bet mēs jūkam prātā.

– Pirmā tikšanās teātrī ar Kroderu pēc šķiršanās bija Pūt, vējiņi! iestudējums Dailes teātrī 1998. gadā.

– Tas man bija ļoti liels prieks, kad uzzināju, ka viņš nāk uz Daili studēt Pūt, vējiņus. Protams, ka ļoti gribējās pie viņa spēlēt, un protams, ka Baibiņu jau vairs nevarēju. Par Zani bija liels prieks. Bija ļoti jauka kompānija. Šī tikšanās ar Kroderu bija kā medus maize. Tiem, kas ar Kroderu nebija strādājuši, šķita, ka viņš mēģinājumos neko nedara. Jokojās, muld, mēs tik ļoti smējāmies! Šķita viss tik komiski, sevišķi Jurim Žagaram, tos pantiņus skaitīt. Viņš nevarēja saprast, kā to nopietni vispār var izdarīt, attiecības veidot. Kroders rādīja priekšā, kā Uldim mīlēt Baibu un man – Uldi. Viņš izākstās, bet, kad parāda, liekas – nu jā, skaidrs. Tas bija ļoti viegls periods. Viņš ir no tiem režisoriem, kas neko nespiež, nemoka aktierus. Tas nāk ar sarunām – par konkrētām dzīvēm, par jūtām, viss ir pie zemes. Līdz ar to visi Raiņa pantiņi aizgāja. Tas bija lidojums. Un tik jauneklīga izrāde! Likās – Kroders par nezin cik gadiem palicis jaunāks. Bija izjūta, ka to taisījis jauns režisors.

– Pēc diviem gadiem jūs abi atgriezāties Liepājā, kopā ar Juri Bartkeviču veidojot Mīļo meli.

– Mēs mēģinājām Rīgā. Ja pareizi atceros, tā bija Bartkeviča ideja, Kroders piekrita. Tas bija tik jauki, ka mēs beidzot visi trīs atkal satikāmies. Pirmo mēģinājumu periodu tikai runājām par dzīvi. Mums bija atkal tik interesanti, varējām teju diennaktīm runāt un nešķirties. Bijām noilgojušies, tik daudz kas neizrunāts, tik daudz sakrājies. Mēs trīs bijām viens vesels. Mans pēdējais darbs ar Kroderu bija Annaizrādē Nāc tuvāk! Dailē 2001. gadā. Beidzamā radošā satikšanās.

– Diendienā jūs ar Kroderu uzturējāt attiecības, sazvanījāties?

– Kad aizgāja uz Valmieru, reti. Man likās, ko es viņu traucēšu un viņš tāpat. Sazvanījāmies, kad man vai viņam bija kādi svētki. Tad gan runājām stundām. Par visu. Kādreiz satikāmies. Kad vēl bija pie veselības, brauca izrādes skatīties. Vai kad Dailes teātris brauca viesizrādēs uz Valmieru. Beidzamā mūsu saruna notika, kad bija jau ļoti slims un nevarēja parunāt. Tad runāju es un sapratu, ka tā ir pēdējā reize.

– Tagad ir kāds cilvēks, ar kuru tā – par visu runāt?

– Nē.

– Bet režisors, kuram varbūt gribētos sekot, strādāt vēl un vēl?

– Man ir ļoti interesanti strādāt gan pie Gruzdova, gan Džilindžera. Arī ar Eihi. Bet – nē... Manā vecumā jau arī nav vairs tik daudz lomu, tāpēc man jāpriecājas, ka man iedeva... Jā! Pie Regnāra Vaivara. Ja man jāmin pirmais, kuru varbūt varētu pielīdzināt Kroderam, tas ir Regnārs Vaivars. Tas bija tikai viens darbs – Apglabājiet mani zem grīdas, bet es saskatīju viņā gara radniecību ar Kroderu. Lai gan Vaivars nestrādā viegli, viņš ir darbaholiķis. Ja rokas tajā darbā, tad līdz ārprātam, zeme, elle un debesis ir vienlaicīgi. Bet laikam jā, Regnārs Vaivars. Neteikšu, ka ietu ar viņu līdz pasaules malai, bet, jā, vēl strādāt kopā gribētu. Es brīnos, ka mēs ar Juri Bartkeviču jau trīs reizes esam salikti pārī – Romeo un Džuljetā, Apglabājiet mani zem grīdas un jaunajā izrādē pie Džilindžera Dieva indes un velna zāles. Mums ir saderība, droši vien tāpēc, ka ir Krodera skola. Tagad būs ļoti interesants darbs pie Viestura Meikšāna Ričardā III – Margarita. Gaidu, jo pilnīgi šo režisoru nezinu, kā viņš strādā. Un darbs tik apjomīgs, turklāt Šekspīrs.

– Jūsu vecāmāte Ņina Apglabājiet mani zem grīdas, manuprāt, ir šedevrs.

– Kad tā loma jāspēlē, man jau divas nedēļas iepriekš pakrūtē bišķiņ dur. Tā bija arī Raudupietē un Ilgu tramvajā. Nav tā, ka negribas, bet zinot, kam jāiziet cauri, ko tas prasa... Pēc izrādes ir grūti atiet. Saka jau, aktierim tā nedrīkst būt, novelc kostīmu, atgrimējies un aiziet!... Ar šo lomu tik vienkārši nav. Tur es izdzīvoju visu savu dzīvi. Tā nav viegla loma, un man liekas, arī skatīties nav viegli.

– Skatoties brīžiem pat zuda realitātes izjūta, ka esi teātrī. Tik patiesi un pa īstam tas bija.

– Tas ir pateicoties Regnāram. Viņš pirmizrādē teica – neviena cita aktrise mēģinājumu procesā nav tik daudz raudājusi kā es. Tas bija elles darbs. Kā cilvēks esmu pilnīgs pretstats viņai. Man bērns ir galvenais, bet nekad pret viņu neesmu izturējusies ar tādu vardarbību, fanātisku mīlestību. Man vajadzēja kaut ko sevī pārlauzt un aizlaist līdz smadzenēm tik ļoti, ka mēģinu, mēģinu un pēkšņi sāku histēriski raudāt. Jo saprotu, tas ir šausmīgi, tas ir ārprāts, ko viņa dara. Abi puikas... Pēc mēģinājuma nevis bija dusmīgi, bet apkampa, mierināja, bučoja, mīļoja mani.

– Regnārs mīl aktierus?

– Ļoti. Tāpat kā Kroders. Regnārs nav vardarbīgs, nekad nav sakliedzis uz mani. Bet viņš rakājas tik dziļi, ka tiek zemapziņā, tāpēc tas bija tik sāpīgi. Un daudzi cilvēki, kas noskatās izrādi, saka – jā, es zinu tādus piemērus. Tā dzīvē notiek. Viņš mums lika visādas dokumentālās filmas skatīties. Arī Dokumentālistu. Regnārs gribēja, lai Intu ņemu par prototipu. Tīri tehniski ņemt kādas lietas. Kā viņš teica – paskaties, viņa lamājas un lamājas, pēkšņi – tik mīļa. Un tad suns kaut ko nozog, un atkal lamājas. Tās pārejas. Ka dzīvē tā ir – karsts un auksts, melns un balts uz līdzenas vietas, pilnīgi bez sagataves.

– Krodera pirmdienā, balvas pasniegšanas pasākumā, nominantiem tika jautāts – ko teiktu Kroderam, ja tagad viņu satiktu. Ko jūs teiktu šodien?

– Vai, es runātu ar viņu piecas stundas par visu. Man gribētos zināt, ko viņš teiktu par Vējiem līdzi un manu Mammīti. Par sadzīvi viņš tikai lamātos, par Maximām un valdības maiņām. Viņš ļoti veselīgi lamājās – par eiro un visu pārējo. Par to es zinu, ko teiktu. Mani interesētu viņa domas par mākslas lietām, jo es viņa viedokli ļoti augstu vērtēju. Ko viņš teiktu par Apglabājiet mani zem grīdas. Es jautātu par mākslu.

Nav, nav kam paprasīt.

Līga Rušeniece //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

«Cilvēki redzēs, ka uz afišas esmu smukā kleitā, izlasīs izrādes nosaukumu un domās, ka tas ir romantisks stāsts. Ne jau visi zina Stīvenu Kingu, ne visi lasījuši viņa grāmatas, skatījušies pēc viņa darbiem tapušās filmas. Teātrī šausmene ir pavisam citādāka nekā kino,» saka aktrise Indra Briķe un piebilst, ka tik traka loma viņai ir pirmo reizi mūžā.

Svētdien, 14. maijā, Dailes teātrī pirmizrāde Venta Vīnberga dramatizējumam, kas tapis, iedvesmojoties no Stīvena Kinga - Pielūdzēja Nr.1. Psiholoģisko trilleri iestudē režisors Gundars Silakaktiņš, lomas atveido Indra Briķe un Lauris Subatnieks. Tas ir stāsts par bestselleru autoru Eriku, kurš sacerējis grāmatas par Viktorijas laiku varoni. Kādu dienu rakstnieks cieš auto avārijā, viņu izglābj bijusī viņa romānu kaislīgākā fane Pegija, kura savu elku pārved uz savām mājām un piespiež sarakstīt jaunu grāmatu - tādu, kas būtu veltīta vienīgi viņai..

Reāla šausmene

Aktieris, kura profesijā jābūt gatavam uz visu, par šādu lomu ne sapņot, pat ne iedomāties nevarot, līdz tā vienkārši pati atnāk. Tā esot bijis ar Pegijas lomu. Līdzko beidzies darbs pie iepriekšējā iestudējuma Liec Dievam pasmieties, tā nav bijis laika kaut mazliet atpūsties, uzreiz sācies darbs pie jaunā iestudējuma. Kolēģi viņu jau brīdinājuši, ka darbs pie šī materiāla būšot pavisam briesmīgs, viņa tik pasmaidījusi, bet kad izlasījusi, tad nācies atzīt, ka kolēģiem bijusi taisnība. «Nav jau nekāda psiholoģiska reālisma, jo mans tēls ir tik neparedzams. Man kā aktrisei bija svarīgi zināt, kas šajā sievietē notiek, kāpēc viņa ir tāda, kāpēc viņai tik galējas reakcijas. Mūs konsultēt nāca psihoterapeite Gunta Andžāne. Izrādās, ka šai sievietei varētu būt tā saucamais Minhauzena sindroms. Manis atveidotā varone medmāsa it kā ir žēlsirdīga, bet patiesībā tīksminās par citu sāpēm, tās viņai ir kā narkotikas,» stāsta Indra Briķe. «Patiesībā tādi cilvēki ir ikvienā sabiedrībā, viņi ir kā bumbas ar laika degli, tās var uzsprāgt jebkurā brīdī. Tāpēc man šis darbs ir tik svarīgs - parādīt, ka realitātē ir tādi cilvēki, viņi nav izdomāti pasaku vai šausmeņu tēli.»

Aktrise ir pārliecināta, ka viņas atveidotās varones mentālo problēmu saknes meklējamas bērnībā. «Lai aizbēgtu no tā, kā viņai bērnībā ir pietrūcis, viņa pieķeras fantāzijas mīlestībai, kas ir romānos, viņa iztēlojas, ka viņa ir šī romāna varone, un, ja vēl pagadās šīs varones radītāju, romāna autoru «paņemt sev» kā tādu peli slazdā, tad «panesas» visas zemās dziņas, kas viņā ir. Un tas var būt katrā ģimenē, es uzskatu, ka tas ir mīlestības trūkums. Jaunībā jau daudzi fano par kaut ko, teiksim, kļūst gluži vai traki kaut kādu elku dēļ, teiksim, popmūzikas koncertos plēš nost sev drēbes, raud, trako, indējas, bet viņa jau vairs nav jauniete, viņai pusaudžu hormonu un maksimālisma trakums ir ieciklējies... Kā saka - mīlestības trūkums bērnībā ģimenē. Arī mūsu sabiedrībā redzam neskaitāmus mīlestības trūkuma gadījumus. Mēs nepārtraukti lasām ziņas, ka vecāki salauž bērniem locekļus, pat nosit... Un tas ir apburtais loks, kas nekad nebeidzas - esam nežēlīgi pret bērniem, viņi izaug nežēlīgi; šodien tu demonstrē varu, rīt - pret tevi, šodien sodi tu, rīt - tevi. Vai kādu citu...»

Aktrise ir pārliecināta, ka šo izrādi nevajadzētu skatīties cilvēkiem ar «švakiem nerviem», jo kinoteātrī šausmene tomēr ir kas cits, to nevarot pat salīdzināt ar iestudējumu kamerzālē, kur aktieris un skatītājs ir tik tuvu klāt. «Šāda loma ir retums, neteikšu, ka viegli bija pie tās strādāt, turklāt vēl pavasarī, kad jau uzkrājies sezonas nogurums un šī loma jāspēlē uz tīriem nerviem. Elles darbs.»

Priecāties par to, kas ir

Vasaras daudzi aktieri izmanto dažādiem darbiem ārpus teātra, arī filmēšanās lielākoties ir tieši šajā laikā. Pirms kāda laika piedalījusies režisora Jāņa Norda jaunākās filmas Ar putām uz lūpām uzņemšanā, bet nu nav nekas dzirdams, kas ar šo filmu noticis. «Droši vien naudas pietrūcis,» nosaka Indra Briķe. Ik pa laikam viņa neatsaka piedalīties arī topošo režisoru - studentu filmās, bet šogad aktrise piekritusi piedalīties izrādes Uz Tobago! atjaunošanas projektā, kas saistīts ar komponista Ulda Marhilēviča jubileju. Pirms daudziem gadiem Dailes teātrī izrāde Uz Tobago! tika spēlēta ar lieliem panākumiem, nu tiek veidota brīvdabas iestudējuma versija, kurā sapulcēsies aktieri no Dailes un Nacionālā teātra, lai vasarā un arī rudens pusē to spēlētu daudzviet Latvijā. «Man ļoti patīk šis darbs, turklāt mēs jau nespēlēsim katru dienu, izrādi uztaisīsim ap Jāņiem, pēc tam reizi nedēļā vai ik pa divām nedēļām reizi to spēlēsim kādā vietā Latvijā. Turklāt man loma nav jāmācās no jauna, vajag tik restaurēt to, kas bija. Būs jauki...» domā Indra Briķe.

Pašās gada beigās, starp Ziemassvētkiem un Jaungadu, Indrai Briķei būs liela jubileja, bet par to nemaz negriboties domāt, turklāt pašai šķiet, ka tikai nupat svinēta 50 gadu jubileja. Aktrise nezina, vai tā maz tiks svinēta plašāk nekā tikai ģimenes lokā. Iespējams, nākamajā sezonā būs kāda īpaša loma, iespējams viņu gaida «tukšā sezona», bet tas būs zināms tikai šīs sezonas nogalē, kad tiks paziņots nākamās sezonas repertuārs. «Es nekad neeju pie galvenā režisora un neprasu, kādas man būs lomas. Kas man ir, tas man ir, kā nav, tā - nav. Kad man bija 50 gadu jubileja, es biju ļoti nostrādājusies, jo režisors Mihails Gruzdovs veidoja īpašu pasākumu, kurā es pati uz skatuves izspēlēju visas savas lomas, sākot no Liepājas perioda, es biju tā nomocījusies. Bija jau skaisti, bet es šajā jubilejā negribētu neko tādu atkārtot, jo jubilejā nevajag nostrādāties...»

Parasti aktieri, kļūstot vecāki, žēlojas, ka viņiem lomu kļūst arvien mazāk, bet Indra Briķe atzīst, ka tieši šobrīd viņa tā nevar teikt, jo arī šajā sezonā viņai darba bijis ļoti daudz. «Man jaunībā bija ļoti daudz lomu, arī vidējos gados, bet ap 50 man bija ļoti maz lomu. Un grūti pateikt, kāpēc tā. Tagad, kad man turpat jau 60, man ir ļoti daudz lomu, un ļoti interesantas, tādas, ka var tikai priecāties. Nereti domāju - kāpēc tā ir? Skatos, ka mūsu teātrī jaunie aktieri spēlē līdz pārgurumam, un tad ir kaut kāds vidējais vecums, kad neesi īsti piemērots ne jaunībai, ne vecumam... Šobrīd man patiešām ir ļoti aktīvs periods,» atzīst Indra Briķe. Kādreiz režisori domāja par aktieru attīstību, izaugsmi profesijā, tāpēc īpaši piemeklēja repertuāru, tātad arī lomas, bet tagad ir jāpriecājas par to, ja dažādu režisoru izvēlētajās lugās lomas vispār ir un tās ir interesantas. «Kas to lai zina, vai nākamsezon teātra repertuārā būs iestudējumi, kuros būs manam vecumam atbilstošas lomas? Es priecājos par to, kas man ir,» pasmaida Indra Briķe. Lielās darba slodzes dēļ viņai ne tik labi sokas ar citu iestudējumu noskatīšanos, nemaz jau nerunājot par to, ko dara kolēģi citos teātros, un ja gadoties kāds brīvs vakars, tad to noteikti negribas pavadīt teātrī, bet gan «atpūsties no mākslas».

Atpūsties no cilvēkiem

Atpūsties no mākslas Indrai Briķei ieplānots arī īsā atvaļinājuma laikā vasarā. Kādreiz viņa brauca uz Durbi, kur dzīvoja mamma, bet, kopš dažus gadus viņas vairs nav, turp vairs nesanāk aizbraukt. Gribētos aizbraukt uz Liepāju, kur dzīvojusi tik daudzus gadus, bet Uz Tobago! iestudējuma dēļ arī Līgo svētki tiks pavadīti kaut kur tuvāk Rīgai. «Vasarās man gribas atpūsties no cilvēkiem. Kopā ar draudzeni ar vilcienu braucam uz Jūrmalu, viņa sauļojas, bet es sēžu ēnā, kaut ko lasu vai skatos tikai uz jūru, elpoju tās gaisu, mazliet pabradāju pa jūras malu, izvēdinu galvu,» stāsta Indra Briķe. Vēl viens no labiem veidiem, kā atslēgties no sabiedrības, ir filmu skatīšanās. Aktrisei īpaši patīkot skatīties Krievijā veidotas filmas, starp kurām daudzas esot ļoti kvalitatīvas, bet, ja gribas ko citādāku, tad internets piedāvā plašas iespējas. «Sanāk gluži kā manis atveidotajai varonei Pegijai, kura vājprātā daudz lasa. Es aizmirstos, filmu skatoties. Tā ir mana aizmiršanās,» nosaka aktrise. Vasarās arī dēls Jānis kopā ar draudzeni un viņas meitiņu Grietu braucot dzīvot uz laukiem, tāpēc Rīgas dzīvoklī viņa paliek gluži viena, vien kopā ar diviem kaķiem. «Ceļos, kad gribu, daru, ko gribu, un tā ir mana atpūta.»

Šī sezona, darbi pie dažādiem režisoriem, viņu vēlreiz mudinājuši aizdomāties ne tikai par aktiera profesiju, bet par darba jēgu cilvēka dzīvē. «Svarīgi ir uzturēt patiku darbam, nav taču sevi jāmoka un jāārda. Nevajag režisoram mocīt aktierus, un aktieriem nevajag mocīt režisorus un vēl skatītājus arī. Nesaku par konkrētu iestudējumu, bet vispār, vajag strādāt ar prieku un tā, lai nevienam nesagādātu sāpes, jo kāda jēga dzīvot? Nevajag šo profesiju uztvert tik sarežģītu un grūtu, nevajag mocīties, jo priekš kam tad mēs strādājam? Cilvēks, kuram visu laiku ir grūti, domā, ka tā ir jābūt, jo citu neko nezina, bet patiesībā - ja uzzina, ka var arī citādāk, tad saprot, ka dzīvot un strādāt var arī viegli, priecīgi, ar mīlestību. Citreiz domāju - ārprāts, visiem taču ir brīvdienas, visi atpūšas, bet man jāspēlē izrādes, jāiet uz mēģinājumu. Tad, kad spēlē izrādi, tad ir gandarījums, bet kopumā - esi ritenī, ko var raksturot kā - līdz šim dzīve tā gājusi, tā arī turpinās, tā paiet... Es zinu, ka nav kā dziesmā dzied - aktiera mūžs ir kā brīnišķa dziesma. Nemūžam aktiera mūžs nav brīnišķa dziesma.»

Vita Krauja //Latvijas Avīze

Svētdien, 14. maijā, Dailes teātra Kamerzālē pirmizrādi piedzīvos režisora Gundara Silakaktiņa iestudētā izrāde “Pielūdzēja Nr. 1”. Šī psiholoģiskā trillera pamatā ir Venta Vīnberga dramatizējums, iedvesmojoties no Stīvena Kinga. Galvenajā – Pegijas – lomā spožā un skatītāju iemīļotā Dailes teātra aktrise Indra Briķe.

Vislielākās šausmas mīt cilvēka prātā. Īpaši tad, ja tas saslimis. Izrādes tēma ir visnotaļ skarba…

I. Briķe: Izlasot literāro darbu, bija grūti saprast, kas notiek slima cilvēka smadzenēs, kur autora fantāzijas auglis, kur pamats dzīvē. Režisors Gundars Silakaktiņš bija atradis interesantu faktu, ka Amerikā psihiatriem studijās liek analizēt manis spēlēto varoni. Uz mēģinājumiem palīgā nāca psihoterapeite Gunta Andžāne, kura to darījusi iepriekš arī izrādēs “Liec Dievam pasmieties”, “Equus” un citās. Psihoterapeite izstāstīja piemēru no dzīves. Sieviete, kura divus savus bērnus iepriekš jau bija nozūmējusi, trešajam izdūra acis. Viņai piesprieda mūža ieslodzījumu, bet… atzina par pieskaitāmu. Tas noticis tepat, Latvijā. Man šajā darbā un lomā galvenais ir atklāt, cik cilvēki var būt bīstami. Pat nevari nojaust, kas pēkšņi notiek ar cilvēku tev blakus. Mana Pegija ir mīļa un laipna, bet jau pēc brīža atplaiksnī kas baiss. Diemžēl tādu neprognozējamo ir ļoti daudz. Pat nevaram nojaust, cik bieži esam apdraudēti. Dažā labā ne par mata tiesu nekas neliecina par bīstamību citiem.

Nupat Kristapa Zariņa izstāde Nacionālajā bibliotēkā “Un atkal “ziedošu jaunavu pavēnī””, kas veidota, iedvesmojoties no Marsela Prusta romāna motīviem, atklāj situāciju, kurā viena persona var panākt to, ka otra persona pārtrauc būt… Šā vārda fiziskā izpratnē. Vai šīs atskārsmes ir mūsu laika ietekmētas?

… Pasauli tracina terorisms, sprādzieni… Pēkšņi izrādās, ka ģimenes tēvi, vīri, labi kaimiņi ir tie, kuri var uzspridzināt metro vai nošaut cilvēkus kādas Eiropas galvaspilsētas centrālajā laukumā. Prātam neaptverami – kā cilvēks var parakstīties uz kaut ko tādu, kā nogalināt otru? Nezinām, ar kādiem cilvēkiem dzīvē sastopamies, kas apkārt var notikt un kā pasargāt savus bērnus… Šī loma man ir ļoti smaga, jo… kā caur sevi izlaist, kā saprast, brīžiem pat ar prātu neaptveramos Pegijas domu gājienus? Kā to aktieriski, loģiski atklāt? Ļoti grūts, mežonīgs darbs. Tādu izrādi faktiski vajadzētu iestudēt psihologam, psihoterapeitam, jā, man ir vajadzīga palīdzība no ārpuses, lai varētu šo lomu izveidot. Arī no režijas puses tas ir ļoti grūts darbs.

Jums kā savulaik Krodera ieredzētai aktrisei bijusi iespēja strādāt ar izcilu meistaru. Viņa liktā latiņa palīdz vai arī traucē?

Līdzīgi kā Mākslas akadēmijā – ja tiec pie meistara, kurš ieliek mākslas pamatus tā pa īstam, pēc tam vari strādāt visādi – kā ar pasteli, tā zīmuli, tā vismodernākajām tehnoloģijām. No svara tie pamati, pamati! Esmu strādājusi ar dažādiem režisoriem, gājis visādi, es pieņemu visu ko, bet mani nevar piemuļķot. Nevar likt darīt ko tādu, par ko man pilnīgi skaidrs, ka tā nevar. Šajā sezonā man ir četras lomas jauniestudējumos un vēl trīs paralēli no iepriekšējām izrādēm, un, jā, man bija iedalīta arī loma pie Nastavševa (izrādē “Peldošie – ceļojošie. II daļa”. – V. K.). Un pirmo reizi mūžā pēc kopā ar režisoru nostrādāta mēneša pateicu – nē, atsakos no šīs lomas, jo… šī cilvēka strādāšanas stilu nevaru pieņemt. Vispirms no izrādes aizgāju es, pēc tam Lauris Dzelzītis un tad Dainis Grūbe.

Vladislavs Nastavševs šobrīd ir viens no publikas un kritiķu atzītākajiem režisoriem, viņa ieredzētākie aktieri saprotas ar režisoru tādā kā asinsrites līmenī. Kas jums bija nepieņemamais?

Negribu nevienu aizvainot, bet, piemēram, Dalī, kā zināms, bija psihiski slims, traks. Bet viņš vienatnē ar saviem dēmoniem radīja ģeniālu mākslu. Taču teātrī režisoram tomēr jāstrādā ar dzīviem cilvēkiem. Mums katram ir savi kompleksi, vājības, novirzes, bet, ja tas sāk diktēt darba procesu, ņem virsroku un ja aktierus izmanto, lai apmierinātu tieksmi pazemot un nīcināt cilvēku, tad es tajā nepiedalos. Un ar šādu režisoru vairs negribu strādāt. Man ir sava galva un sava pašcieņa.

Jūs esat spēlējusi arī seriālos “Neprāta cena” un “Ugunsgrēks”. Vieni slavē izklaidi principā, citi teic, ka šādi seriāli aptumšo cilvēku prātu un viņi vairs nespēj uztvert nopietnas izrādes.

Kad es, piemēram, vēlu vakarā pārnāku mājās no izrādes, galva kā spainis, kaut ko nopietnu skatīties nav jēgas, un es ielūkojos, kas notiek “Ugunsgrēkā”.

Mani sanikno, ja varoņu rīcība kādā sērijā vairs neiet loģiski kopā ar viņu iepriekš darīto un sacīto.

Scenāristiem vienkārši nav laika pievērst šai niansei uzmanību. Pati esmu piedzīvojusi. Nākamajā dienā kārtējā filmēšanās, bet spēlējamās ainas vēl nav, tikai pa nakti to vēl uzceps. No rīta iedod astoņas ainas, vienu ātri izlasu, nofilmējos. Kamēr ģērbj citu kostīmu, lasu nākamo ainu. Nu kādu mākslu arī aktieris te var radīt! Ja tu kā Ķesteris spēlē savu Leonu vai Fēliksu desmit gadus no vietas, tad iedod tik tekstu un viss notiek, jo aktieris jau sen iegājis savā tēlā. Arī Mildiņa (Ilze Vazdika) var pletēt kaut simt gadus, un būs interesanti uz viņu skatīties. Jaunajiem varoņiem ir grūtāk, jo sava vieta vēl jāatrod…

Ko daudz par seriāliem, jums ir ārkārtīgi skaistas kino lomas. Prātā uzreiz nāk Kņaziene “Rīgas sargos”, Dārta “Dzīvītē” ar fantastiski skaisto, erotisko ainu, kur barona sieva paver ceļgalus ābolam. Kurā no filmām jūs labprāt filmētos vēlreiz, ja būtu tāda iespēja?

“Dzīvīte” man tiešām ir ļoti svarīga un nozīmīga. Pārejas laiks, Latvija ir, bet vēl it kā nav, un režisors Aivars Freimanis tiem laikiem atļāvās ļoti daudz. Spēlēt Krišjāņa Barona sievu Dārtu un vēl filmēties kopā ar Veltu Līni un manu mīļo partneri Zandbergu bija kā sava veida misija.

Vai redzēsim jūs uz ekrāna arī kādā jaunā filmā?

Esmu nofilmējusies pie režisora Jāņa Norda lentē, kuras darba nosaukums bija “Ar putām uz lūpām”. Filmēšana pabeigta pirms diviem gadiem, tā notika paralēli darbam lentē “Es palieku šeit”, bet pagaidām par rezultātu neko neesmu dzirdējusi. Atkal spēlēju mammu, vēl lomās Ieva Puķe, Vilis Daudziņš. Scenārija saturs atkal dramatiski krimināls, mūsdienas, Latvija.

Pirms kāda laika Dailē varēja redzēt izrādes “Vējiem līdzi”, “Aija pēc Jaunsudrabiņa”. Vai jūs vilina palūkoties, kā lielās skaistās lomas, kas kādreiz bija jūsējās, spēlē tagad?

Un kā vēl! Es mēdzu ieiet zālē, klusiņām apsēsties. Ļoti interesanti ir skatīties manas kādreizējās lielās Krodera laika lomas citu aktrišu izpildījumā, bet vēl nekad neesmu bijusi sajūsmā par redzēto vai arī satriekta, pārsteigta… Tā nav pat nostalģija. Vienkārši sapratu, ka Kroderam skatījums bija pavisam citāds, dziļāks. Nupat pirms nedēļas kāda sieviete veikalā man pienāca klāt, skatījās acīs un pēkšņi teica: es jums tā gribu pateikties par vienu lomu! Mana pirmā doma – nu kuru Dailes pēdējā laika izrādi tad kundze redzējusi… Bet viņa saka: nekad neaizmirsīšu jūsu Aiju, tik dziļi mani aizskāra šis darbs. Par Aiju man daudzi tā teikuši. Protams, zinu, ka tolaik skolotāji mūs lamāja tāpat kā par dažu labu izrādi šobrīd, sacīdami – mēs mācām bērniem Jaunsudrabiņa Aiju, bet jūs rādāt, ka tur mīcās pa gultu. Kad bijām viesizrādēs, man pat zvanīja uz viesnīcu, sakot – ko jūs atļaujaties! Atbildēju – atveriet Jaunsudrabiņa grāmatu un palasiet, pilnīgi neko neesam izdomājuši un pielikuši klāt. Grāmatā notiek vēl trakākas lietas.

Jūs jau labu laiku strādājat arī par pedagoģi Rīgas Kultūru vidusskolā, iestudējat bērniem izrādēs. Kas interesē jaunatni?

Rīgas Kultūru vidusskolā mācās īpaši bērni. Desmitajā klasē sabrauc no visas Latvijas, konkurss liels, jo skolā māca daudzas valodas, kultūras novirzienus. No vienas puses, kā vienā skolā var sanākt tik talantīgi bērni! Bet, no otras puses, redzu, ka literatūru nezina nemaz, nav lasījuši ne Raini, ne citus klasiķus. Kaut kā pārskriets pāri. Kad iestudēju “Uguni un nakti”, pat divas reizes, viņi Raini pilnīgi nezināja. Kad iestudēju “Pūt, vējiņi!”, tas pats. Bet, parādot arī filmas un citus tekstus, viņi tā iemīlēja lugu un Raini, ka pat koridoros savā starpā runāja Baibiņas un Ulda replikām (iesmejas). Patlaban iestudēju Aspazijas “Zalša līgavu” un redzu, cik grūti ierunāt dzejnieces tekstu.

Kur smeļaties, papildināties un uzlādējat savas emocijas pati?

Kādreiz patika braukt ceļojumos, bet tagad ar visu pasaulē notiekošo… Varbūt patiktu vēl paceļot, bet vienai, pie dabas… Kādreiz pa Jāņiem braucu pie sava vecākā brāļa Durbes pusē uz vectēva “Briķiem”, kur dzīvoja arī mana mamma un tēvs, bet nu vecāki aizgājuši… Kopš viņu vairs nav, man ir tik skumji, ka pat negribas vairs uz “Briķiem”. Apkārt daudz cilvēku, bet nav neviena kaktiņa, stūrīša, kas būtu tikai mans un kur nekostu neviens suns. Esmu no rīta līdz vakaram un arī brīvdienās visu laiku cilvēkos, informācijas gūzmā, arī vasarās jāpiedalās dažādos projektos. Tādēļ alkstu vientulības. Mīlu vienatni pie jūras. Nevis sauļoties vai peldēties, bet pasēdēt ēnā, pavērties zilgmē, izjust stihijas mieru. Smadzenes atsāk elpot.