Līvija Dūmiņa
//Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Šekspīra Romeo un Džuljeta ir stāsts par mīlestību. Hrestomatiskā patiesība nav apšaubāma tiktāl, līdz nesāc analizēt, iedziļinoties jēdziena būtībā. Ja notici brīnumam, kas pēkšņi ar visiem jutekļiem piesien pie otra, un dzīve ir pagalam, ja dzīvot lemts šķirti. Par šo fenomenu runā Šekspīrs, un tā dēļ teātrī – vietā, kur ar brīnumiem tikpat daudz kopīga kā baznīcai, to studē atkal un atkal. Ja es skatos Romeo un Džuljetu, man ir pamatota vēlme just līdzi, lai uz tām pāris stundām aizmirstu visu citu un lādētu atbildīgos par netaisnību, kas pār šiem jauniešiem nākusi. Dailes teātra iestudējumā tā gluži nenotiek.
Dž. Dž. Džilindžers Šekspīra lugu lasījis kā pusaudžu mīlas traģēdiju, Romeo un Džuljetai piemīt šai vecuma grupai piemītošā «visu vai neko» pozīcija attiecībā pret pasauli. Tiek radīts pusaudžu psiholoģijai raksturīgais antagonisms, kas pieaugušos liek uztvert kā sev naidīgu spēku, kas viņus nesaprot, negrib saprast un vispār neko nejēdz par dzīvi. Tamdēļ pat Džuljetai lojālā aukle ir ārēji cieta kā krams – Lilitas Ozoliņas Aukle ir viens no nedaudzajiem tēliem ar apjomu, viņa mīl Džuljetu vairāk par tās miesīgo māti un palīdz nelabprāt. Jauši vai nejauši, naidīgajai pasaulei pieder arī Artūra Skrastiņa atveidotais mūks Lorenco. Tas ir tēls, kas nepārtraukti uztur interesi par sevi, kaut tā būtu mīkla – patiesi ir šis Lorenco neredzīgs vai tikai izliekas un, ja tā, kāpēc. Kad viņš vedina Džuljetu uz viltus indes dzeršanu, nudien rodas jautājums, vai franciskāņa skrandas nepiesedz pašu sātanu, kurš saorganizējis šo visu, lai pievāktu divas lāga un vēl strēķīti citu dvēseļu, un maskēšanās nolūkā finālā izjusti spēlē nožēlu. Versijai par Lorenco kā visa ļaunuma sakni piespēlē arī visai blāvi iezīmētā Monteki un Kapuleti vēsturiskā naida līnija, kas iegūst visai teorētisku raksturu. Ja paukošanās ainā abas puses tērptas sarkanos kostīmos, tad vispirms prātā nāk liktenīga kaislība, kas pārņēmusi visus, nevis naids, kurā visi ir vienādi kaismīgi. Tibalts vairāk sev pievērš uzmanību tāpēc, ka Gintam Andžānam nez kādēļ pieaudzēta zirgaste, savukārt Ginta Grāveļa Merkucio raksturīgākā iezīme ir mēles šaudīšana. Sliktāk veicies Laurim Subatniekam Parisa lomā – nekādu ārēju raksturīgu iezīmju, kas dara viņu vēl nekādāku.
Manuprāt, Džilindžers ir kļuvis par situācijas ķīlnieku, un šo situāciju sauc galvenā režisora postenis ar tam piekritīgajiem pienākumiem. Viens no tiem ir trupas nodarbināšana. Uz skatuves ir vairāki aktieri, kuru skatuviskā eksistence liek domāt – viņiem jādod darbs, nevis tieši viņi nepieciešami režisora idejas īstenošanai (atļaušos būt ideāliste). No šī viedokļa raugoties, kļūst skaidrs, kāpēc labajai aktrisei Indrai Briķei Džuljetas mātes lomā īsti nav ko darīt. Ja netiek svītrots lugas teksts, ka pusaudzes Džuljetas vecumā lēdija Kapuleti jau bija viņu dzemdējusi, tad taču nav grūti izrēķināt, ka viņai ir aptuveni 28 gadi. Ja pieturamies pie pusaudžu mīlas idejas un loģikas, tad izrādes kontekstā Džuljetas mātei prasās citi spēles noteikumi, jo izrādes darbība nenotiek Šekspīra laikā, ar ko varētu attaisnot viņas vecumu, tādēļ ka vidējais dzīves ilgums tolaik bija krietni mazāks nekā šodien. Toties ir gluži vienalga, cik gadu ir Džuljetas tēvam – Juris Bartkevičs pamazām rada tik aktīvi pretīga cilvēka iespaidu, ka nelabi kļūst. Šajā gadījumā var runāt par interpretāciju, kas atbilst idejai par pusaudžu un pieaugušo naidīgajām attiecībām.
Aktieri epizodiskajās lomās veic savu sižeta virzītāju pienākumu, taču, ja reiz tik daudz īsināts, nekas ļauns nenotiktu, ja nošņāptu vēl mazliet. Vismaz situācijas izstāstīšana kapličā no sērijas, ja nu kāds vēl nesaprata, un abu dzimtu samierināšanās, izskan tik formāli un tik lieki, ka jāsmejas. Tā otrajā daļā tiek panākta datorspēļu un vardarbīgo action filmu upuriem raksturīgā greizā īstenības uztvere – sit un sit, bet nekrīt, nogalina, taču pieceļas un iet tālāk. Ja pieņem, ka izrāde veltīta pusaudžu psiholoģijas studijām, tad šis slimās uztveres gājiens attaisnojas, lai arī rada izjūtu, ka režisors to attiecina uz skatītājiem.
Ideju par tīņu mīlu pārliecinoši nospēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa Džuljetas lomā, iemiesojot precīzu pusaudzes psihofizisko esību, kuras jūsma aizrauj sev līdzi. Viņas jūtu dedzība pāraug vecuma robežas, priekā un sāpēs ir spēks, kas aizkustina. Režisors uzsvēris, ka Šekspīram tieši Džuljeta ir tā, kas sāk runāt par kāzām, kamēr Romeo vēl vāvuļo par jūtām. Tas, cik veikli un ātri, dūdojošā tonī Džuljeta samenedžē sev kāzas, liek secināt, ka viņa patiesi ir 21. gadsimta Džuljeta, ja balstās uz pieņēmumu, ka šajā laikā sievietes bez mērķtiecīgas un aktīvas darbības paliek bešā, jo labākos sugas eksemplārus savāc citas – mērķtiecīgākas, un labāk to apgūt pēc iespējas agrāk. Šajā aspektā Šekspīrs skan ļoti laikmetīgi. Artūrs Dīcis Romeo lomā par jūtām vai pieķeršanos nepārliecina, bet ir viegli savācams.
Režisora sabiedrotais nav bijis scenogrāfs Kristaps Skulte – smagnējās minimālistiskās divstāvu konstrukcijas klupina darbību, īpaši, ja dekorāciju stumdīšana ietilpst aktieru pienākumos – patiesi nesaprotu, kāpēc Džilindžers ar to ir mierā. Toties Kārļa Lāča un Evitas Mamajas rakstītā Džuljetas dziesma Ilzes Ķuzules-Skrastiņas dziedājumā ir skaista, tāpat kā viņai šūdinātie Ilzes Vītoliņas radītie tērpi.
Dailes teātra galvenais režisors ir runājis par savu nomiršanu aktieros. Bez stingras formas un uz Dailes lielās skatuves – varbūt tomēr nevajag.
Romeo un Džuljeta @Dailesteatris brīnišķīgi! Paldies Segliņai, Dīcim un visiem pārējiem! Ļoti skaisti!
Tiko atbraucu no @Dailesteatris. Ko lai saka, "Romeo un Džuljeta" pilnībā izdzīvota, mūzika dievīga un aktieri perfekti! Izrāde ar pēcgaršu!
romeo un džuljeta šovakar @Dailesteatris elpu aizraujoša izrāde!!!
par Romeo un Džuljetu @Dailesteatris - skaisti, aizkustinoši un skumji. šis stāsts ir jāzina. „.. es Tevi mīlu vairāk kā aptvert vari ..
Izrādē īpaši izstaroja Gints Grāvelis (Merkucio) ar savu drošsirdību un kaisli par dzīvi. Liels paldies viņam, jo viņa aktiermeistarība bija pirmā lieta, kas mani sajūsmināja šajā izrādē.
Lieliski! @Dailesteatris
Paldies @Dailesteatris Dž.Dž. Džilindžeram par skaisto izrādi "Romeo un Džuljeta". Izcils skaņu celiņš.:)) #burvīgi
Izrāde ''Romeo un Džuljeta''@Dailesteatris-ļoti skaista un bez asarām acīm neiztikt. Skaistākā izrāde kuru jebkad esmu redzējusi!
Bet protams viss kopā atstāja labu iespaidu, protams, sevišķi mūzikas radītā noskaņa, Ķuzule, Skrastiņš, otrs mūks ar šķelmīgajām grimasēm, dzīvīgie pāži, labi kostīmi.
Katrā ziņā gaidīju es ko daudz blāvāku un neizteiksmīgāku, tapēc jo foršāk, ka patiesībā viss bija otrādi.
Katrā ziņā, var aiziet, bet ne tā, lai teiktu, ka noteikti ir vērts.
"Romeo un Džuljeta" @Dailesteatris tiešām vienreizēja izrāde! Superskaisti!
Mani aizkustināja izrāde "Romeo un Džuljeta" @Dailesteatris.Ja man kaklā ir kamols un acīs sariesušās asaras, tas nozīmē IZCILI!
Vakar burvīga izrāde Romeo & Džuljeta @Dailesteatris. Fantastiska pēcgarša vēl ilgi. Paldies aktieriem!!!
Joprojām galvā dūc šī vakara @Dailesteatris 'Romeo un Džuljeta' burvīgā mūzika&gar acīm skrien lieliskās izrādes fragmenti..izcila pēcgarša!
Beidzot kārotais mīlas stāsts noskatīts @Dailesteatris :) Es tam noticēju...
"Nav stāsta skumjāka par šo.." Sen nav redzēta izrāde dzīvāka par šo.. "Romeo un Džuljeta" @Dailesteatris
ĻOTI, ĻOTI patīk Romeo un Džuljeta @Dailesteatris. Un tērpi - izcili!
Sirds jautāja pēc smeldzes un saņēma 'Romeo&Džuljeta' daļu iekš @Dailesteatris. Aktieri prot atkārtojumu pasniegt katru reizi citādāk!
skatījāmies izrādi "Romeo un Džuljeta" superīga izrāde, nobira arī pāris asaras :)
Romeo un Džulijetas stāsts lika arī manai asariņai nobirt,paldies @Dailesteatris kas šo vakaru padarija lielisku:)
Paldies @Dailesteatris burvīgajiem aktieriem! Romeo&Džuljeta atkal manī viesa vēlēšanos pārlasīt Šekspīra darbus.Skaisti!
9.martā skatījos'' Romeo un Džuljeta '',esmu vīlusies,Segliņas tēlojums ļoti vājš ,dikcija nekāda.Priecēja Artūrs Skrastiņš !!!Sarkanie kankari nepiesaistīja aci un čaļi ādas biksēs divreiz resnāki.
Jā, pusaudžu mīlestība. Bet vai tāpēc mazāk patiesa?
Nav tā, ka izrādei nebūtu trūkumu - ar kritisku aci lūkojoties un pa detaļām ķidājot visu ko varētu atrast. Bet šī ir tā reize, kad negribas neko analizēt - gribas vienkārši atcerēties un izdzīvot vēlreiz šo stāstu, "par kuru skumjāka nav"...
Tērpi un mūzika...FANTASTISKI!!! :) Kārļa Lāča mūzika, kas aizrauj jau pašā izrādes sākumā ar Daiņa Gaideļa dziedājumu. Džuljetas dziesma tik spēcīga. Visu aktieru sastāvā spilgtākais pavisam noteikti ir ARTŪRA SKRASTIŅA tēlojums. Paldies par jauko vakaru!!!!
Daļa iepriekš rakstīto 'atsauksmju' bija iebiedējušas, līdz ar to nedaudz bojāja skatīšanās prieku, gaidot kur ta nu būs tas viss.
Bet velti, visas sliktās sarakstītās lietas ir absolūti subjektīvas.
Tāpēc jau tā ir klasika, ka nav pārsātināta ar spilgtām detaļām un scenogrāfijas eksperimentiem. Abi scenogrāfijas elementi - karkasi bija multifunkcionāli un aktieri tos pārvietoja pilnīgi neuzkrītoši, mizanscēnu starplaikos. Nu un ko tas mainītu (uzlabotu), ja to darītu rūcošie skatuves mehānismi?
Nebija neviena 'klusuma brīža', ja kādā mirklī aktieri nerunā tekstu, tad ir mūzika un ļoti nepārprotamas kustības/mīmika.
Neprasiet to ko iztēlojāties lasot šo lugu vai redzējāt filmā, vērtējiet teātra skatuves kontekstā.
Burvīga mūzika. Džuljetas dziesma tik spēcīga Ilzes Ķuzules izpildījumā. Paldies visiem, kas radīja šo skaisto izrādi!
Mīlestība Romeo un Džuljetas starpā virmoja visu laiku.
Inscenējumam trūkst loģiskā sakārtojuma lielās dimensijās- nav pamatotas visas aktieriem paredzētās izdarības, ko nevar glābt izcila aktierspēle...
Teksts it tik nožēlojami vienkāršots un šī vienkāršošana , manuprāt, deva 2 nevēlamus rezultātus:
- iztrūka jebkāda loģika par to, kāpēc gan vispār abi tīņi samīlas un kāpēc gan mīlestība ir tik nozīmīga, lai tās dēļ ietu nāvē;
- parādās vesela plejāde klusumā notiekošu ainu, kuras neko neizsaka.
:) labi, ka režisors bija ietekmējies no Amadeja viesrežisora van den Bossa ... līdz ar to parādās simboli ar krāsām, scenogrāfiskiem pasākumiem utml.
Man kā skatītājai bija absolūti nepieņemami rīt visu laiku zāģu skaidas un to saceltos putekļu mākoņus, vnk pretīgi, kad jāaiziet mājās netīrās drēbēs !!! nekāda informācija par to arī nebija pieejama ..
Paldies!
Pirmoreiz noskatoties, nebija, ko teikt. Likās, ka nevērība un paviršums ir iznīcinājis visas gaidas un cerības uz skaistu darba rezultātu. Bet vakardienas izrāde tomēr lika domāt, ka labi gribēts ne vienmēr sanāk, kā gribēts.
Cilvēka dabā ir tvert lielāko daļu informācijas ar acīm. Diemžēl tieši vizuālajā telpā un tēlos ir tāds juceklis, ka jālauza galva, kas ar to domāts. Sarkanā krāsa=kaislība, baltā=nevainība, melnā= sēras? Garlaicīgi un banāli! Visi esam tikai cilvēki, kas cieš, ir vienaldzīgi, strīdas, valda, cīnās un aizstāvas. Dzīve ir cīņa pret citādi domājošiem, tāpēc ir zobeni. Pat Merkucio, kura īstais ierocis ir vārds. Mainīgā telpa kā maldu pasaule, kurā meklēt īsto ceļu, īsto cilvēku, īsto mīlestību. Bet kāpēc blakus nosacītajam tik sadzīviskas detaļas, kam nav nekādas nozīmes izrādes gaitā? Vai nekur nevedošās trepes, pa kurām jāuzkāpj parunāties ar no otras puses uzrāpušos mīļoto, ir simbolisks strupceļš? Toties no guļamistabas jaunieši iznāk, pārrāpjoties pār sienu :) Par spīti tam, ka skatuve ir ienākusi skatītāju zālē, visa darbība notiek tālāk no skatītājiem. Tāda attālināta skatuves varoņu dzīve bez tuvplāniem parāda vispārinātu "pārskatu" par skatuves "dzīvi", bet neļauj pietuvināties vai līdzi just kādam no varoņiem. Vēl kāds sīkums. Kristapa un nedaudz arī Ievas seja skatuves gaismās lielo ciešanu brīžos izskatās tā, it kā viņi smaidītu. Man likās, ka viņi melo, lai gan ar prātu sapratu, ka nemelo gan. Tās ir aktieru sejas un mīmikas īpatnības, kas šai izrādē ļoti uzkrītošas. Tādas subjektīvas sajūtas.
Teksts. Es būtu spējīga uztvert arī vairāk renesanses laika teksta, bet režisors izvēlējies rādīt tādu mietpilsoņu dzīves, kuriem, šķiet, ne tikai nav par ko runāt, bet viņi to nemāk vai nevēlas. Šekspīra dzeja, kura pati par sevi ir kā mūzika, tiek lauzta un ņurcīta. Džuljetas zilbēs saskaldītā skaistā dziesma skan kā kaitinoši pilošs ūdens no sarūsējuša krāna.
Žēl aktieru, kuriem nav ļauts izpausties. Aukle kā īpatnēja bezemociju būtne, kas nav spējusi paglābt bērnu no vardarbības ģimenē, mēmi cieš par Džuljetu, nojaušot viņas likteni. Kas ir tas saules karalis sākumā un beigās? To tekstu varēja nolasīt jebkurš, kaut vai Lorenco. Mūks ir pats interesantākais, jo pretēji jauniešu atklātajam protestam pret konservatīvajiem, konfliktos iestrēgušajiem vecākiem, darbojas slepeni kā tāds revolucionārs. Lai ieriebtu večiem un palīdzētu jaunajiem mīlētājiem. Viņam vienīgajam ir stāsts.
Šķiet, ka izrāde neko nezaudētu vai pat iegūtu, ja tērpi būtu veidoti nevis banāli nesaprotamā stilu kokteilī,
bet salasīti vietējās humpalās. Tur bieži var atrast interesantākas lietas, nekā tas šoreiz nav/sanācis cienījamai māksliniecei.
Ļoti patika kā spēlēja Skrastiņš...un tērpi un mūzika...FANTASTISKI!!! :)
Izrāde patika - ļoti :) Pat neskatoties uz to, ka esmu daudz reižu redzējusi filmu un izrāde likās paredzama dažās vietās...Bet tā jau laikam ir ar visiem zināmajiem darbiem...
Kristaps Rasims piektdienas izrādē diemžēl nemīlēja savu Džuljetu, lai arī kā Ilzes Džuljeta centās.
Romeo nebija ne stājas, ne iznesības, kājas tika viltas pa zemi, acis un sirds nedega pēc Džuljetas...
Mūzika vienkārši burvīga, tērpi valdzinoši.
Manu sirdi priecēja Artūrs Skrastiņš un Indra Briķe!!!
P.S. Abonementu maiņas nepieciešamība skatuves pārbūves dēļ, atnesa nepatīkamus brīžus pirms izrādes pie kasēm. 45 min.pirms izrādes atvērtas bija 2 kases, pie vienas-bija milzīga rinda, otrā neapkalpoja nevienu. Nācās uzklausīt augstprātīgus izteicienus no kasierēm, tas reāli sabojāja vakara iesākumu
Tik daudz labu priekšnosacījumu patiesi izcilai izrādei. Ģeniālā Lāča mūzika, fantastiskie Ilzes tērpi, izcils aktieru sastāvs. Bet ... nezinu ... kaut kā par maz mīlestības ... prasījās vairāk jaudīguma it visā. Izņemot Džuljetas dziesmu - tā bija mana izrādes kulminācija.
Es ceru, ka Dž.Dž.Dž. taupās jaunajam Liepājas uzvedumam, savukārt no iepriekšējiem vēl tā īsti nav atguvies!
Paldies un Veiksmi turpmāk!
Malači visi izrādes veidotāji!
Kāpēc uzreiz ķerties pie sazvērestības teorijām? neviens speciāli neko nenomelno, vienkārši izsaka savu viedokli. Žans tai skaitā. Kāpēc uzreiz kāds par to maksā? Kurš tad? Ojārs Rubenis varbūt? :))
Palasiet atsauksmes, piemēram, par Mocartu, Frīdu Kalo, Gūstekni pilī, Pirmā grēka līci - tur ir tikai sajūsmas pilnas rindas. Arī Marlēna daudziem patīk. Reizēm šķiet gluži otrādi - par daudz tiek saslavēts.
Izskatās, ka izrādes "aplikšana" ir viņa galvenā nodarbe, ja tam var veltīt tik daudz laika un uzmanības. Tas jau paliek smieklīgi.
Noteikti iešu skatīties, jo mana pieredze saka: jābūt labai izrādei, ja komentos to tik aktīvi cenšas "noknābāt".
Un kādas muļķības, ka Romeo un Džuljetai pietrūkst mīlestības! Paskatieties skatus uz kāpnēm un balkona, kad abi mīlētāji ir nesen satikušies! Skudriņas skrēja pār kauliem un fiziski varēja sajust, ko jūt Džuljeta. Mīlestības dzīvē drīzāk pietrūkst mūžīgi neapmierinātajiem komentētājiem, novēlu viņiem to atrast Un paldies par izrādi!
Lai arī Kārļa Lāča mūzika ir itin laba, tās ir par maz izrādē - ar Džuljetas dziesmu vien ir patrūcīgi tādai izrādei. Ja būtu varbūt bijusi arī Romeo dziesma un vēl kāda - nu vismaz īpaša fināla dziesma vai mūzika, arī tad tas varbūt palīdzētu, dotu lielāku ticamību, varbūt raisītu emocijas, ja jau Džilindžers ar Šekspīru tik brīvi izrīkojies. Varbūt vajadzēja likt auklei ko nodziedāt, citādi viņa it kā nojauš, ka nebūs laba gala, bet no viņas drūmā vaiga un vienmuļās staigāšanas ne silts, ne auksts.
Traģēdijā ir jābūt tik iespaidīgam finālam, ka visi skatītāji raud un acis kļūst miklas pat cietajiem kramiem. Režisors mums laupa šo emocionalitāti. Un tas nu gan režisoram NAV PIEDODAMI! Šai izrādei bija jāpaiet vienā elpas vilcienā, bet tā knapi velkas, ir samocīta, nesavākta. Šo veikumu uzskatu par NEVEIKSMI. Romeo un Džuljetai bija jābūt izciliem. Lai vismaz divus trīs gadus visi par to runātu. Bet ir, kā tai dziesmā: "varēja būt, bet nebij' "...
Sākšu ar labo:
Izrādē ir fantastiska Kārļa Lāča mūzika, kas aizrauj jau pašā izrādes sākumā ar ārkārtīgi jauko Daiņa Gaideļa dziedājumu. Džuljetas dziesmu biju dzirdējusi arī pirms izrādes, kas noteikti bija viens no iemesliem, kādēļ liku tik lielas cerības uz izrādi. Mūzikas precīzais un niansētais izmantojums izrādē aizkustināja. Nu tā... ļoti!
Aktieru sastāvā spilgtākais pavisam noteikti ir Artūra Skrastiņa tēlojums. Tik īsts, tik patiess. Šim tēlam tu kā skatītājs notici pa īstam.
Sen nekur nebiju redzējusi tik skaistas maskas kā šajā izrādē. Burvīgas! Vislabākais kostīmu elements.
Izrādē bija fantastiskas dramatiskās ainas.
Tas, kas izrādē sagādāja vilšanos:
Lielākā daļa aktieru nepārliecināja. Un tā pavisam noteikti nav aktieru vaina, jo citās izrādēs tie sevi ir pierādījuši ļoti labi. Vaina, manuprāt, ir tajā, ka Džilindžera skatījums uz lugu nepārliecina mani kā skatītāju. Lielākā daļa tēlu šķiet padarīti tik plakani... galu galā, Šekspīrs katru lugas varoni bija apveltījis ar kaut ko tik izcilu, kas to padara unikālu uz pārējo fona. Domāju, ka skatītājam, kas nav lasījis oriģināldarbu, nerodas ne mazākā skaidrība par to, kāda ir atšķirība starp Tibaltu, Merkucio, Benvolio u.c.
Romeo un Džuljetas mīlestība šajā uzvedumā arī nepārliecināja. Neieraudzīju mīlestības dziļumu, kas parādās lugā. Vairāk tas līdzīnājās savstarpējai pievilcībai un iemīlēšanās fāzei. Ne mīlestībai.
Lai gan iepriekš izcēlu dramatiskās ainas (tās, kurā kāds no varoņiem mirst vai piedzīvo absolūtu iekšējo destrukciju), pārējā izrāde šķita tik lēna, tik pelēka. Tur, kur bija dinamika, bija arī emocijas. Atzīšu, ka vairākkārt acīs sakāpa asaras. Taču ar to nepietiek, lai izvilktu visu izrādi.
Aktieri ir brīnišķīgi un es ļoti, ļoti ceru, ka ar laiku varbūt notiks "iespēlēšanās", bet, ja izrāde turpinās būt tāda pati kā dienu pēc pirmizrādes, daudzi skatītāji varētu piedzīvot vilšanos.
Man trūkst vārdu tik pat ļoti cik pēc pašas izrādes.
Kā var ko ādu teikt? Neradīja emocijas? Velns parāvis! Kādam te laikam ir sirds iztrūkums organismā. Es noraudāju visu 2. cēlienu pie tam ģenerālmēģinājumā.
Te kāds laikam nav nemaz nav pa interesējies par šo lugu iepriekš, nu tad zināšanai.. Segliņa notēloja brīnišķīgu Džuljetu. Bērnišķīga? Atvainojiet... Džuljetai ir 14 gadi. Tas ir vēl tīrākais bērns.
Pilnīgi pieļauju, ka visi sēdējāt aizmugurē, bet es 2. rindā redzēju Dīča asaras un Segliņas saplosīto dvēseli.
Nē, mani tas nenormāli sadusmo. CILVĒKI KAS AR JUMS NOTIEK?? Kā var ko tādu neredzēt, nesaprast un nesajust??
Indra Briķe vispār ir izcila aktrise. nav jūtas? Īstas asaras nav jūtas?
Tērpi scenogrāfija, par mūziku vispār nerunājot.. Neko pielikt neko atņemt!
Es aizvien jūtu kā Latvija slīkst depresijā un bezjūtīgumā un man ir žēl, patiešām žēl.
manuprāt, tad tiem, kuri nesaprot vieta ir Nacinālajā teātrī Kapu svētkos vai Latgola.lv Laipni lūgti.
Daile nav jums.
Man patika arī Ginta Andžāna, Ginta Grāveļa un Laura Dzelzīša tēlojums, viņi bija dzīvīgi un ainas ar viņiem bija interesantas, piepildītas. īpaši nenoticēju Laura Subatnieka tēlojumam, kaut kāds jocīgs dīvainis likās.
Taču piesieties jau vienmēr var... gribēju pateikt par to, kas man patika. Tērpi - Džuljetas plandošā kleita, sarkanie tērpi, maskas. Scenogrāfija - tieši skaidu grīda piešķīra īpašu noskaņu un atmosfēru. Ainas ar zobenu kauju sākumā un pirms Merkucio nāves bija ļoti, ļoti labas, taču tās arī bija vienīgās vietas, kur parādījās dinamika un atraktīvi notikumi (kā tika raksturota šī izrāde aprakstā). Ļoti emocionāla bija Kārļa Lāča mūzika, Džuljetas dziesma vēl joprojām galvā skan.. super! Beidzot esmu tikusi līdz tam, kas mani visvairāk uzrunāja - ARTŪRA SKRASTIŅA tēlojums... ģeniāli. Ja skatoties izrādi, bieži gribas, lai notikumi risinās ātrāk, tad brīži, kad Artūrs Skrastiņš bija uz skatuves, man ļoti patika, nebija garlaicīgi. Viņa tēlojums bija dzīvs, emocionāls, patiess un es noticēju!
Šī izrāde ir vairāk par traģisku nevis skaistu mīlestību.. pietrūka mazliet Džiļa trakuma, jo likās viss tik pareizi un pieklājīgi.. Un arī es, atceroties Leonardo Di Kaprio Romeo un Klēras Deinsas Džuljetu, būtu priecīga sajust kaut mazumiņu no tā skaistā mīlas stāsta..
Kaut kā pietrūka un diemžēl nevaru ieteikt šo kā labāko Romeo un Džuljetas stāstu, ko obligāti jāredz.
Tomēr no zobenu cīņas tiešām bija sajūta, ka aktieri ir kārtīgi trenējušies :))Paldies par to!
Kāpēc viedais, dzīvesgudrais mūks Lorenco, ko ciena visa pilsēta, pataisīts par aklu nabagu? Kāpēc par galveno varoni izvirzās - lai nu kas! - vecais Kapuleti? Kāpēc aukle ir tik nomākta un nelaimīga, ja autoram tas ir dzīvs, brīžiem komisks tēls? Vai tāpēc bija jānoīsina virkne lielisku tekstu, lai Bartkevičš varētu sēdēt un klusēt (teksta taču nav!) ar tauriņu vitrīnu klēpī, dzert vīnu un čurāt? What for?
Ir laikam ļoti jāpacenšas, lai uztaisītu "Romeo un Džuljetu" ar tik vājiem dialogiem ballē, balkona skatā, šķiroties, kurus taču Šekspīrs ir uzrakstījis un, kā es lasīju, Raimonds Auškāps par jaunu iztulkojis.
Ne velti 2.cēlienā bija daudz tukšu vietu un cilvēki pat cēliena laikā gāja no zāles ārā.
Projām ejot noklausīts divu jauniešu vērtējums: "Tā sačakarēt pasaules skaistāko mīlas stāstu - to vajag mācēt! Malacis Džilis!"
Žēl, patiešām žēl.
Ļoti patika!
Priecājos par Žanu Poklēnu-bija interesanti lasīt tādas plašākas pārdomas!un varu tikai piekrist,ka latviešu aktieriem piemīt pārmērīga centība-sevišķi pirmizrādēs(jaunajiem tas vēl būtu piedodami,bet ar vecajiem ir tāpat!)un jo vairāk viņi cenšas jo sliktāk sanāk! kas tas ir ,kāds "teicamnieku"koplekss vai?
esmu satrekta,ka tik skaistu darbu var tik kretigi parādīt.
Izrādē viss notiek pārāk vienkārši - jaunieši strauji iemīlas, uzreiz zvēr mūžīgu mīlu, strauji tos salaulā, un pārāk ātri un viegli visi nomirst. Ātri tiek nodurti, noindēti, ātri viss beidzas - nav īstu sāpju, dvēseles moku. Tas varbūt ir tāpēc, kā Lēdija Kapuleti saka, ka ilgi skumt nav prāta darbs. Visam trūkst ticamības. Lai arī aizmugurē sēdošajām bija puņķi un asaras, nekas tāds man nesariesās. Drusku kaut kas jau notrīsēja, bet līdz asarām bija viens kilometrs un divsimt metru..
Lai pārliecinātos, ka viss nav tomēr tik trafareti un vienkārši, šodien no plaukta paņēmu austrāliešu režisora Baza Lūrmana 1996.gada filmu ar Leonardo di Kaprio un Klēru Deinsu - nu lielāku romantiku nevar iedomāties! Labi, teiksim, neskatīsimies zvaigžņotās debesīs! ... Bet ai, kā gribas! Ja atklāti, gribējās vismaz kaut nelielu nospiedumu no tā visa.
Vienīgi, kad uznāk Artūra Skrastiņa Mūks Lorenco, jūti, ka beidzot sākas jūtu ķīmija un mums tiek arī kas no Šekspīra ģenialitātes. Tikai nesaprotu, kāpēc skrandās un kāpēc visiem jāviļājas pa tām skaidām. Džuljetas aukle Lilitas Ozoliņas izpildījumā šķiet kaut kur ir pazaudējusi sirdi, no mīļuma nav ne vēsts - salti. Arī Indras Briķes Džuljetas māte ir aukles kopija ar plus 5% vairāk emociju. Kapuleti - tad nevar saprast- žūpa, izvirtulis, bargs tēvs - labi, ka beigās vismaz apraudas.
Vislielākajā traģēdijā tā kā nevajadzētu garlaikoties, bet nācās. Režisors kaut kur PAZŪD, tad uzrodas, tad atkal pazūd, nav pat traģiskuma kvintesences finālā... Tas jau drusku nav labi...Pat nāves aina kapenēs noris nevis skatītāju pašā acu priekšā, bet ap skatuves vidu uz dibenplāna pusi, laikam lai pietušētu un mēs neredzētu, cik tas ir pa īstam, bet varbūt tālredzīgi - no nav jau...
Paldies vienai daļai aktieru par lielu centību! Arī tas ir vismaz labi. Bet ar centību Šekspīra traģēdijās ir par maz - vajag kaut ko tik grūtu un tik ģeniāli vienkāršu - kā patiesumu, kuram spējam noticēt, ko diemžēl radīt uz skatuves šoreiz nav īsti izdevies. Acīmredzot par maz vēl brieduma, lai ķertos pie Šekspīra.
Izrādes beigās pat asariņas nobira!
Iesaku no sirds!
P.s. Prieks, ka pat ar salauztu kāju var skatīties izrādes, jo ir iespēja nokļūt zālē ar lifta palīdzību (: