Ilze Vītoliņa

Aija Kaukule //Latvijas Avīze

Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa veidojusi kostīmus nu jau simtiem izrāžu Dailes, Liepājas, Valmieras teātros, arī Nacionālajā operā. Viņas stihija ir lielās zāles, vēriens un krāšņi tērpi. Šoreiz tie ir Krievijas pirmsrevolūcijas laika tērpu iedvesmoti kostīmi, kuros tērpti Maksima Gorkija lugas “Saules bērni” varoņi. Dž. Dž. Džilindžera veidotā jauniestudējuma pirmizrāde – 9. janvārī Dailes teātra Lielajā zālē.

Ilze ir viens no tiem cilvēkiem, kas dzīvi nedala darbdienās un svētkos. Oficiālās brīvdienas viņa uzskata par traucēkli (šuvējas taču nestrādā!), un mākslinieces darbi saplānoti jau līdz 2016. gadam, ja neskaita tos projektus, kas paredzami vēl tālākā perspektīvā. Šuvēju cehi strādā un dūc, bet tikmēr uz Dailes teātra darbnīcas sienām atkal rindojas jaunas baltas lapas ar zilzaļiem siluetiem. Pēc 20 gadu darba joprojām filigrāni ar roku izzīmētiem. Viens šūšanas cehā, nākamais prātā. “Teātra mašīnas ritmā arī nav vaļas noenkuroties un ilgi smadzeņot par tēmu. Teātra fabrika rībēdama aizies garām.

“Man nav tāda agregātstāvokļa – nogurums,” smejas Ilze. Vai mūziķi nogurst, sacerot dziesmas? Droši vien es būtu nogurusi, rokot zemi, bet es vienkārši daru to, kas man patīk!”

Džilindžera galmā

Ja Ilze sastrādājas ar kādu režisoru, viņu aicina atkal. Un atkal. Radīti kostīmi it visām (ap simts) Dž. Dž. Džilindžera iestudētajām izrādēm, viņu dēvē arī par “Džiļa galma mākslinieci”. Tomēr Ilze spēj būt ārkārtīgi dažāda: ekstravaganti ietērpi “Kaligulā” vai “Drakula, svešas asinis”, rotaļīgie “Ar vīru nav viegli” salonuzvalki, krāšņie “Vējiem līdzi” kostīmi, metaforiski vai spilgtie tērpi mūziklā “Pūt, vējiņi”. Darbi baletā, leļļu teātrī. Par savējo viņu uzņēmis arī viesrežisors Jans Vilems van den Boss, pavasarī Ilze veidos tērpus jau otrajam bulgāru režisora Aleksandra Morfova iestudējumam Rīgā.

Arvien ciešāka radoša saite veidojas ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi. “Viņa ir interesanta un gudra režisore. Saprotamies.” nosaka Ilze. Par filigrāni austrumnieciskajiem kostīmiem “M. Butterfly” Ilze rudenī kārtējo reizi bija “Spēlmaņu nakts” balvai nominēto kārtā, tikko kritiķu sajūsmas saucienus izpelnījās gada beigās iestudētā Orvela “1984″, kurā drūmās antiutopijas varoņi kontrastējoši ultraspožu krāsu drānās, bet pašai interesantākā šajā sezonā šķiet “Pītera Pena” brīnumainā Nekurnekadzeme. Te dota zaļā gaisma izveidot kaut ko neredzētu visiem tik labi zināmā stāstā, un tas Ilzei ir kā saldais ēdiens. “Bērnu izrāde – liela, krāsaina, krāšņa, daudz jaunu un aktīvu aktieru. Labākais, ka varēju izdomāt pat jaunus personāžus (spurainie krokodilēni, nāras caurspīdīgās bumbās. – Aut.). Par Pīteru Penu ir tik daudz priekšstatu, un tev ir jātiek galā tā, lai neviens neteiktu – te ir nozīmēts no bērnu grāmatas. Tas ir pats labākais, jo man vajag, lai ir azarts!”

Lupatiņa, krāsiņa, kurpīte

“Ja ir ideja, to var atrisināt!” apņēmīgi saka māksliniece. Viņai tīk, ja nav vienkārši, ja jāizdara tā, kā nav darījis neviens. Šajā sezonā Ilze pirmoreiz uzdrīkstējusies radīt scenogrāfiju lielajai zālei – Liepājas teātra izrādei “Žanna”, ko iestudē Dž. Dž. Džilindžers. “Pārvarēju pati sevi. Šķita tāds ļoti riskants pasākums, baidījos, ka varbūt man nemaz nav šo īpašo scenogrāfa talantu. “Raustījos” arī, ja nu nezināšu atbildēt, kad veči pajautās kaut ko par tehniskām lietām, kaut ko ne tā samērīšu. Pamēģināju, šķiet, iznāca normāli,” saka Ilze un pasmīn – parasta latviešu sieviete, kas veic remontdarbus mājās, taču varot tikt galā arī ar scenogrāfijas skrūvēm. “Ja ir vēlēšanās, var izdarīt visu. Manuprāt, mūsdienās daudzi ir sapratuši, ka tehniskus risinājumus prot atrast daudzi, bet spožas idejas ir svarīgākais. Un to mūsdienās nav daudz.”

Maijā būs Ilzes debija lielās zāles scenogrāfijā arī Dailes teātrī, veidojot gan skatuves telpu, gan kostīmus Dž. Dž. Džilindžera iestudētajai komēdijai “Reāli sliktie puiši” “Šausmīgi baidos. Saprotu, ka visi mani centieni tiks nežēlīgi vērtēti, bet ir jāriskē.”

Ilze atzīst, milzu darba apjoms liek piedomāt, lai idejas neatkārtotos. “Arī mūziķim ir tikai astoņas notis, bet katru reizi jāsacer kaut kas jauns. Man arī – ir tikai lupatiņa, krāsiņa, kurpīte, bet katru reizi no tiem jāsaliek cits klucītis. Bet skatītāji ir tie paši. Negribu, lai teiktu, ak dievs, atkal tā Vītoliņa! Pret to izturos atbildīgi. Lai skatītājam būtu interesanti katru reizi. Te nav vietas kaut kādam dominējošam pašizpausmes egoismam, sava rokraksta izbīdīšanai. Ko tādu var darīt kaut kur Amerikā, ja strādā dažādos teātros, bet šeit tas tikai traucē. Laikam jau manī nav tā egoisma, tāpēc es šeit esmu.”

Pakaitināt ar sarkanu lakatiņu

Pašlaik gandrīz vienlaikus top kostīmi divām apjomīgām izrādēm Liepājā un Rīgā. Februārī Liepājas teātrī pirmizrāde Jana Vilema van den Bosa iestudētajai Hofmaņa pasakai “Zelta pods”. “Tur visa ir ļoti daudz, viss ir ļoti mainīgs un stāsta pavērsieni bieži balstīti vizuālās lietās. Kā jau pasaka, tikai šoreiz – pieaugušajiem. Izrādē atdzīvosies scenogrāfa Māra Kalves zīmējumi – Māris mazliet piedalījās “Vējiem līdzi” tapšanā. Ir riktīgi “pa trako”, un tieši tas man patīk.”

Tūlīt, tūlīt Dailes teātrī gaidāma pirmizrāde Dž. Dž. Džilindžera vadībā tapušajai krievu klasiķa Maksima Gorkija pirmsrevolūcijas drāmai “Saules bērni”. “Man šis šķiet rāms, intelektuāls stāsts. Viss notiek aristokrātiski – pārdomās, sarunās un vīzijās. Mani interesēja krāsu gamma. Zilganzaļais. To vilks visi kā viens. Režisora vēlme bija iespēju robežās pieturēties pie vēsturiskā, manos siluetos mazliet jūgenda, kaut kas no krieviska romantisma. Krāsu gamma ir dīvaina, bet ļoti gribu redzēt, kā tā saspēlēsies ar Kristiāna (scenogrāfs Kristiāns Brekte) brūngandzelteno priedes koka scenogrāfiju. Protams, drošāk būt taisīt kaut ko jau pārbaudītu, piemēram, uz skatuves vienmēr labi izskatīsies pelēkais, bet tā man nav interesanti. Reiz Valmieras teātrī izrādē “Idiots” kopā ar Mārtiņu Vilkārsi izveidojām melnus kostīmus melnā dekorācijā, pretēji jebkādiem likumiem. Nav taču jālīmējas visam kā pastmarkai pie aploksnes! Arī šoreiz, “Saules bērnos” dekorācija ir visai abstrakta, kostīmi, tieši pretēji, sadzīviski, pat dekoratīvi. Ja tos ņemtu katru atsevišķi, varbūt pat nesalīmētos, ka tie ir no vienas izrādes. Bet tā kopējā dziesmiņa jau rodas tad, kad saliec kopā dažādas lietas.”

“Tas ir arī laiks īsi pirms revolūcijas, tuvojas nemieri. Viena no varonēm ir neirastēniķe, viņai ir fobija – bailes no sarkanā. Gribu uzsiet un pēkšņi pakaitiniet aci ar sarkanu lakatiņu! Teātrī vispār vajag kaut ko dramatisku. Vai kaut ko ļoti sāpīgu. Sajūtām jābūt pārākajā pakāpē, arī tērpos. Skaidrs, ar tādiem, kā mēs te šujam, protams, pa ielu nestaigāsi. Arī toreiz, kad rakstīja Gorkijs, ar tādām staigāja varbūt dažas kņazienes, bet pārējie 95 procenti valkāja ko citu. Bet mode izkristalizējas pagātnes formā. Arī par mūsdienām spriedīs pēc dažiem balles tērpiem, un to, kas raksturojis mūsu laiku, sapratīsim varbūt pēc pusgadsimta.”

Smieklīgi plankumains cirka zirgs

Ilze krāsu izjūtu laiku pa laikam atsvaidzina gleznojot. “Vasarā beidzot kopā ar draudzenēm uzrīkojām kārtīgu divu nedēļu vasaras plenēru Pāvilostā. Gleznojām tā, it kā ietu uz darbu, kā skolas laikā. Divus trīs darbus dienā, bez atlaidēm. To nevar darīt brīvajā laikā, gleznošana prasa pilnīgu uzmanību.”

Tad jau būs izstāde? “Nē, tas nav mans mērķis. Galvenais ir lādiņš – tas ir tik forši. Mājās neatvedu nevienu uzgleznotu jahtiņu. Izdāļāju visas bildes turpat, cilvēki nāca viens aiz otra. Kāda bilde aizbrauca uz Dāniju, cita – uz Zviedriju. Aizgāja arī manas peonijas un sašvīkātie koku zari, ko noķēru šūpojamies.”

Mirkļos, kad vajag izvēdināt domas, Ilze dodas izjādē ar savu zirgu meiteni – baltu ar tumšiem putniņiem, gluži kā no bērnu pasaku grāmatas izgleznotu. “Smieklīgi plankumains cirka zirgs. Ja vajag, prot arī pa kādam trikam,” smejas māksliniece. “Ar nepacietību gaidu pavasari, kad Mazajā zālē kopā ar Lauru Grozu taisīsim “Equus” (latīņu mēlē – zirgs), ko Londonā tajā spēlē Daniels Redklifs. Tas ir ļoti interesants materiāls, kurā liela daļa aktieru spēlēs zirgus. Uz to skatos ar lielu entuziasmu, jo zirgu tēma mani no sirds interesē. Ceru, ka aktieri pirms tam atnāks ekskursijā pie manis uz stalli.”

Ilze Auzāne //KDi

Pelēkais un sarkanais Dailes teātra iestudējumā M.Butterfly. Saruna ar vienu no labākajām kostīmu māksliniecēm Latvijā, šā gada Spēlmaņu nakts nominanti Ilzi Vītoliņu

Es neieredzu šo tērpu, bet mūsu dižā vadoņa dēļ es pacietīšu to, kā arī citas buržuāziskās Rietumu izvirtības – amerikāņu rakstnieka Deivida Henrija Hvanga autrumnieciskās drāmas M.Butterfly ekranizācijā, ko 1993. gadā veidoja pazīstamais kanādiešu režisors Deivids Kronenbergs, saka galvenā varone Songa. Pēc divdesmit gadiem režisore Laura Groza-Ķibere Dailes teātrī piedāvā savu versiju stāstam par mūžseno konfliktu starp Austrumiem un Rietumiem, kurš iezīmēsies arī kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas veidotajos izrādes tērpos. "Tas ir balstīts uz pelēko un sarkano," viņa ilustrē nesaskaņu estētisko pusi.

Nesaprašanās ir abpusēja

Pirms Dž. Dž. Džilindžera iestudējuma Jūlijs. Kāda maniaka stāsts (2008) kostīmu māksliniece atklāja, ka pirms katras izrādes viņa iegādājas vislabāko papīru, ko rūpīgi sagriež sloksnēs, izvēlas labākos zīmuļus un ķeras pie darba. "Rituāls paliek rituāls – tur nekas nav mainījies," pirms M.Butterfly pirmizrādes, kas notiks 8. novembrī, saka Ilze Vītoliņa. Lai radītu tērpus, ir savākts ļoti daudz materiālu un notikušas tikšanās ar dažādiem speciālistiem. "Šī tēma ir ārkārtīgi plaša, dziļa un līdz galam neapgūstama," par Ķīnas kultūru saka māksliniece, turklāt šī apgūstamība neesot laika vai darba jautājums. "Tā ir vesela pasaule, kas ir tik sarežģīta, ka – lai arī kā es censtos, tā būs tikai virskārta – es nevaru pretendēt uz to, ka tā būs līdz galam izzināta tēma," viņa piebilst.

Krievu režisora Alekseja Učiteļa dokumentālajā filmā Butterfly iekļautajā Romāna Viktjuka izrādes fragmentā izskan jautājums: kāpēc attiecībās ar Austrumiem Rietumi vienmēr paliek muļķa lomā? Ilze Vītoliņa uzskata, ka šī nesaprašanās ir abpusēja, un min piemēru no savas profesijas skatpunkta: "Ja ķīniešiem būtu jātaisa latviešu eposs, arī viņi būtu šausmās!" Rietumu modes vēsture pazīst vairākus gadījumus, kad tajā ir aktualizējies austrumnieciskais, – XX gadsimta sākumā, hipiju laikos. Modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs uzskata, ka nākotnē Austrumi diktēs to, ko mums vilkt mugurā. "Redzēsim, es nemāku prognozēt, taču mana vēlme būtu, ka kultūras nesaplūstu – man ir interesantāk, ja tās paliek atšķirīgas," saka Ilze Vītoliņa.

Labāk zīle rokā

Izrāde M.Butterfly ir jau ceturtā kostīmu mākslinieces sadarbība ar Lauru Grozu-Ķiberi. "Laura ir ļoti gudra un mērķtiecīga," režisori raksturo Ilze Vītoliņa. "Man ar viņu ir viegli strādāt, jo viņa zina, ko grib, un es domāju, ka viņa ļoti daudz sasniegs." Viņu abu iepriekšējais darbs Salome ir viens no trim kostīmu mākslinieces veikumiem, ko ir novērtējusi Spēlmaņu nakts žūrija. Balvas pasniegšanas ceremonija notiks 23. novembrī Dailes teātrī.

Ilzei Vītoliņai ir izveidojusies laba sadarbība ar vairākiem režisoriem, ar kuriem viņa turas kopā gadiem. "Es nesaku, ka nav jātiecas pēc jauniem horizontiem, bet kāpēc neizmantot to, kas jau ir?" saka māksliniece.

"Nav nemaz tik viegli savstarpēji pieslīpēties," pieredzē dalās Ilze Vītoliņa. Ja izveidojas komanda, tā turas kopā, "tu zini, ka vismaz pirmajā uzbūves līmenī viss būs kārtībā". Par pēdējo gadu izcilāko darbu savā pieredzē viņa uzskata Dž. Dž. Džilindžera iestudējumu Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī, kas sniedzis milzīgu radošo gandarījumu visai radošajai komandai. "Pagaidām nekas to sajūtu nav pārspējis," atceras Ilze Vītoliņa. Savukārt uz jautājumu, vai nav plānots sadarboties ar savu dzīvesbiedru Paulu Timrotu (6. novembrī Dailes teātrī notika viņa Prezentācijas pirmizrāde – I. A.), māksliniece atbild: "Nav gan. Mūs abus interesē teātris, taču tas nenozīmē, ka mums būtu kopā jāstrādā."

Lelle ir viņas sirdslieta

Ar Spēlmaņu nakts nomināciju Gada kostīmu mākslinieks ir novērtēti ne tikai Ilzes Vītoliņas kostīmi izrādēm Salome un Finita la comedia! Dailes teātrī, bet arī viņas lelles izrādē Ronja – laupītāja meita Latvijas Leļļu teātrī. "Tā ir pilnīgi nedabiska situācija," par šo "piekabinājumu" saka Ilze Vītoliņa (teātra balva netiek pasniegta atsevišķā leļļu mākslinieku kategorijā – I. A.). "Viņas fantāzijai nav robežu," saka režisors Valdis Pavlovskis, kurš ar Ilzi Vītoliņu ir sadarbojies trijās Leļļu teātra izrādēs – Skroderdienas Silmačos, Pepija Garzeķe un Ronja. Ilze Vītoliņa ļoti labi jūtot un saprotot leļļu pasauli, jo viņa savulaik ir darbojusies animācijas lauciņā. "Kā Ilze pati saka: lelle ir mana sirdslieta. Viņa ir gatava nepārtraukti eksperimentēt," uzsver Valdis Pavlovskis.

Ilze Vītoliņa neizvēlas doties pa iepriekš iestaigātu taciņu – viņa labprāt izmanto iespēju padarīt kaut ko ārpus teātra kostīmu mākslinieces profesijas robežām. "Tas reizēm ir ļoti veselīgi," viņa piebilst. Ilze Vītoliņa ir pamēģinājusi strādāt arī kino, taču tas, kas šajā nozarē notiek Latvijā, neesot domāts viņai. "Tu vienkārši es izpildītājs, kurš mēģina atrast 55 kreklus," par kostīmu mākslinieka pienākumiem tagadējā situācijā kino saka Ilze Vītoliņa, savukārt iekļūt ārvalstu projektos esot nereāli – nav vērts pat sapņot.

Draudzēties nav liegts

Ieskatoties pēdējo gadu Spēlmaņu nakts balvai nominēto kostīmu mākslinieku sarakstos, nākas secināt, ka gadu no gada atkārtojas gandrīz vieni un to paši vārdi. "Tie mainās tikai vietām," pajoko Ilze Vītoliņa un piebilst – šī profesija ir ļoti grūta. Jauniņie netur līdzi? Ļoti maz esot tādu, kuriem ir milzīga vēlēšanās un nepieciešamās darbspējas, – lai darbotos teātrī vai modē, ir jābūt pilnīgi trakam un nevaldāmi jāraujas uz to, bet mūsdienu jauniešiem viss ir, viņiem ne pēc kā nav jātiecas, viņi var nodrošināt dzīvi bez ārkārtīga darba. "Tāds izmisums, kāds 90. gadu sākumā bija mums, kad mēs bijām gatavi darīt jebko, lai mūs vispār kāds pamanītu, – tāda nebūs nevienam," viņa uzskata.

"Ir svarīgi dabūt līdzsvaru starp izglītību, pieredzi un vēlmi to darīt," par kostīmu mākslinieku balansa atrašanu saka Ilze Vītolņa, taču tie jaunie, kuriem ir vēlme, neko īsti neprot, bet tiem, kuriem ir izglītība, "teātris nešķiet īstā vieta, kur realizēt savu radošo potenciālu". Kas attiecas uz pieredzes gūšanu, Ilze Vītoliņa norāda – jaunie kostīmu mākslinieki teātrī visbiežāk ienāk ar jaunajiem režisoriem – elementāri! "Nav aizliegts draudzēties!" par nepieciešamo kontaktu dibināšanu jau studiju gados saka Ilze Vītoliņa, kura savulaik ir strādājusi par pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijas Modes dizaina nodaļā.

Mākslinieku sapņu komanda

Tiem, kuri vēlas nodarboties ar modi, ir vajadzīgs pamatkapitāls. Veikalus var atvērt tikai tie jaunieši, kuriem ir pamatīgs vecāku atbalsts: "Pretējā gadījumā – lai arī kur tu būtu mācījies, tu sāksi no zemākā pakāpiena – un nav teikts, ka līdz mūža beigām nonāksi pie savām kolekcijām un firmas." Saruna ar Ilzi Vītoliņu notiek laikā, kad risinās Riga Fashion Week, kurā pašmāju dizaineri piedāvā savas nākamā gada pavasara/vasaras kolekcijas. "Modes biznesā tev katru reizi ir jārada kaut kas nebijis, kas turklāt visiem patīk un ko pēc tam visi gribētu iegādāties," atzīst Ilze Vītoliņa. Viņas iecienītāko dizaineru vidū ir mutīgais Džons Galiano un nelaiķis Aleksandrs Makvīns. "Saka – teātris ierobežo, bet mode ierobežo vēl vairāk!"

Daži pašmāju modes mākslinieki izmēģina savus spēkus teātrī. "Atnāk pie mums dizaineri ar milzīgām ambīcijām un tik pašapzinīgi – tas, protams, ir labi, bet tam ne vienmēr ir segums," par situāciju Latvijā saka Ilze Vītoliņa.

"Uztaisīt pašreizējām modes tendencēm atbilstošus tērpus nebūtu ļoti gudri, jo izrāde tiek spēlēta piecus gadus, bet jau pēc trim tas kļūtu par kaut kādu ārprātu, ko neviens negribētu redzēt," modes mainīgo dabu un tās attiecības ar teātri raksturo Ilze Vītoliņa, kurai drīzāk ir ambīcijas pašai radīt kaut ko jaunu, nevis ietekmēties no citiem. Varbūt pašai radīt savu kolekciju? "Tas būtu jauki, bet, lai to darītu, jābūt tālākiem mērķiem šajā virzienā, citādi nav jēgas," saka kostīmu māksliniece, kurai bija iespēja sarīkot modes skati baletā Karlsons lido… (šis defilē notiek Bokas jaunkundzes fantāzijā). "Ilze Vītoliņa un Mārtiņš Vilkārsis – es viņus saucu par dream team jeb sapņu komandu," saka horeogrāfs Aivars Leimanis, kurš ar kostīmu mākslinieci ir sadarbojies divas reizes – baletā Dons Kihots un Karlsons lido…. "Viņai ir fantastiska gaumes un stila izjūta. Viņa ir atvērta dažādiem priekšlikumiem, ātri uzķer idejas un tajā pašā laikā piedāvā oriģinālus risinājumus."