Lauris Dzelzītis

Līga Rušeniece //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

«Vediet bērnus uz teātri, tas gan viņus, gan pieaugušos rosinās domāt un līdzpārdzīvot. Katrā ziņā – moralizēt mēs netaisāmies, tāpēc nāciet un skatieties, un domājiet paši. Cilvēks grāmatā var izlasīt tikai to, kas ir viņā pašā, tāpat arī ieraudzīt izrādē. Neko vairāk, kā katrā ir, neviens nesaskatīs, bet tikai tā mēs audzējam savus fantāzijas un iztēles muskuļus,» uzskata aktieris Lauris Dzelzītis. Šovakar Dailes teātris atklāj jauno sezonu ar pirmizrādi – Marka Tvena Toma Sojera piedzīvojumiem.

Toma Sojera piedzīvojumu iestudējuma režisors ir Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe - Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece - Baiba Litiņa, komponists - Reinis Ozoliņš. Galvenās lomas atveido Lauris Dzelzītis (Toms Sojers), Gints Andžāns (Haklberijs Fins) un Mārtiņš Upenieks (Džo Hārpers).

Marka Tvena darbs Toma Sojera piedzīvojumi klajā nāca 1876. gadā, tas vēsta par maza zēna piedzīvojumiem izdomātā pilsētiņā, romāna darbība norisinās ASV Pilsoņu kara laikā. Toms Sojers ir apmēram 12 gadu vecs puišelis, kurš dzīvo pie savas nelaiķes mātes māsas Pollijas. Toms ir asprātīgs, viltīgs, paslinks, bet arī labestīgs un atsaucīgs puišelis. Viņš vienmēr grib, kā labāk, bet sanāk - kā nu kuru reizi sanāk. Kopā ar saviem labākajiem draugiem bezpajumtnieku Haklberiju Finu un Džo Hārperu Toms piedzīvo dažādas dēkas, kuru laikā viņš paspēj atrast savu īsto mīlu, kļūt par liecinieku šaušalīgam noziegumam, atmaskot slepkavnieku, aizbēgt no mājām, kļūt par pirātu, apmaldīties bezgalīgā alā un atrast neticamus dārgumus. Marks Tvens sākotnēji šo darbu uzskatījis par domātu pieaugušo auditorijai, tomēr tas kļuvis populārs tieši pusaudžu vidū.

Bez pamazināmajām formām

38 gadus vecā aktiera Laura Dzelzīša, kurš šajā iestudējumā atveidos 12 gadu veco Tomu Sojeru, uzzinot, ka viņam jāspēlē šī loma, pirmā reakcija bijusi: «Super! Jo vairāk kāda loma nav priekš manis, jo lielāka iespēja izaugsmei. Toms ir cilvēks, kuram ir radoša domāšana, kurš vienmēr izkļūst pat no pilnīgi bezcerīgas situācijas. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka Toms ir situāciju izmantotājs. Piemēram, sētas krāsošana viņam uzlikta kā sods, bet viņš to māk iegriezt tā, ka viņš no šīs situācijas iziet kā uzvarētājs. Tajā pašā laikā Tomam ir savs goda kodekss - dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu, būt godīgam pret sevi un citiem. Ideālists.»

Aktieris uzskata, ka iestudējumiem bērnu auditorijai, protams, ir sava specifika, tomēr sarunas tonalitātei jābūt tieši tādai pašai kā ar pieaugušajiem. «Man patīk pat ar ļoti maziem bērniem runāt kā ar pieaugušiem cilvēkiem, dzīt tādu pašu asociatīvo sviestu kā ar lieliem cilvēkiem... Tādas nopietnas sarunas, pat lietojot svešvārdus, lai arī es zinu, ka tajā brīdī viņš tos nesaprot. Tieši tāpat arī izrādi veidojot - nevajag taisīt kaut ko smieklīgāku vai ķēmīgāku, lai publikai patiktu. Man patīk, ja ar bērniem sarunājas bez

pamazināmajām formām, teiksim, maziņais, čabulītis... Varbūt kādam šķiet labi ar bērnu sarunāties, izmantojot pamazināmās vārdu formas, bet man tas emocionāli nepatīk. Pat lieli cilvēki citus uzrunā pamazināmajās formās, es uzskatu, ka tā ir augstprātības pazīme, tā psiholoģiski un emocionāli iedarbojas uz cilvēku...»

Pirms pirmizrādes, protams, ir neiespējami prognozēt iestudējuma likteni, bet jau šobrīd Lauris Dzelzītis atzīst, ka Toma loma viņa daudzo lomu klāstā ir īpaša. «Noteikti. Iedomājies, bērnībā lasīju grāmatu par Tomu Sojeru, un tagad, kad esmu liels puika, varu spēlēt viņu. Tas ir unikāli. Man patīk dzīvi savilkt kopā no paša sākuma, lielā nogrieznī. Turklāt man pašam vienmēr patikuši piedzīvojumi. Skaisti - liela loma lielajā zālē!»

Atrast, ko darīt

«Jaunajā sezonā lomas man būs, bet tas, ka ir lomas, vēl neko nenozīmē, tās vēl ir jānospēlē. Neviens jau pirms ceļojuma nevar pateikt, kāds būs ceļojums, neko nevar zināt,» tā par jauno sezonu, kura viņam Dailes teātrī būs jau astoņpadsmitā, saka Lauris Dzelzītis. Sapņu lomu viņam neesot, bet, tā kā pašam patīkot melnais humors, viņš visu laiku varētu strādāt vien tāda veida iestudējumos, un, protams, «kurš gan negribētu mēģināt kopā ar lieliem režisoriem?».

Par darba trūkumu, jo īpaši pēdējās sezonās, Laurim Dzelzītim nav jāsūdzas. Turklāt viņš uzskata, ka iespējas jau ikvienam ir visu laiku. «Nav tā, ka nav lomu, nav iespēju. Vai tad pašam galvas nav? Pats nevari kaut ko domāt un darīt? Tas tā - ja iedod lomu, esi laimīgs, ja nedod - esi nelaimīgs? Man tā šķiet kā padomju laika domāšana. Mīļie, tad tā arī dzīvojiet, bet tas nav par mani. Man visu laiku ir, ko darīt. Jo ir taču tik daudz citu lietu, ko darīt. Es nezinu nevienu labu, strādāt gribošu un talantīgu aktieri, kurš būtu bez darba. Nezinu. Nevienu! Un kas ir talants? Piemērotība darbam. Un viss.»

Pēc teju 20 gadu darba teātrī tieši pēdējās sezonās aktierim nākusi arī profesionāla atzinība. Pirms dažiem gadiem viņš tika izvirzīts prestižajai Spēlmaņu nakts balvai par Vandala lomu izrādē Izraidītie, šogad - par Soļoniju izrādē Trīs māsas. Salīdzinājumā ar citiem savas paaudzes aktieriem viņam daudz kas nācis ļoti vēlu. «Es nesteidzos dzīvot, tāpēc - viss ir proporcionāli. Viss notiek tad, kad tam ir jānotiek. Varbūt tagad es to daudz labāk novērtēju. Nezinu, esmu nolēmis ilgi dzīvot un šeit pavadīt daudz laika, tā ka vēlums vai agrums ir relatīva lieta. Lietas notiek tikai tāpēc, ka tām ir iespējams notikt. Es nedomāju, ka manā spēlēšanas veidā būtu kaut kas baigi mainījies. Vienkārši - pāris cilvēki notic, pārējie pavelkas līdzi.» Zināma sakarība gan ir - Dzelzīša pēdējo gadu spilgtākie darbi - gan Vandala loma, gan Billija loma izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu - tapuši viesrežisoru veidotajos iestudējumos. «Varbūt ir problēma tajā, ka aiz ārējās formas, varbūt to varētu saukt par attieksmi, neredz to, kas patiesībā ir apakšā. Daudzi jau neiedziļinās nekamā, citi no saviem augstprātības kalniem paskatās uz leju... Es jau arī nekur neesmu baigi rāvies, mēģinājis no sevis taisīt kādu citu tēlu, staigāt svarīgāku seju... Es labāk palikšu tāds, kāds es esmu. Ja kāds aiz tā ierauga, paši vinnēsiet. Es jebkurā gadījumā vinnēšu. Nav jau tā, ka no citu labvēlības vai nelabvēlības mainītos dzīves kvalitāte. Mana dzīve ir ļoti neatkarīga, es vienmēr atradīšu, ko darīt.»

Pirms dažiem gadiem Lauris Dzelzītis piedalījās Mono Standup teātra iestudējumā Līgavainis un atzīst, ka «tas bija izaicinājums. Man ļoti patika. Ļoti gribētu atkal kādu monoizrādi par foršu tēmu, kas mani personīgi aizrauj. Vispirms nepieciešams labs dramaturģiskais materiāls, pārējo izdomātu - gan režisors atrastos, gan laiks atrastos». Tikai tagad, ja būtu šāds projekts, vairs neparakstītos braukāt apkārt pa Latviju, bet spēlētu vienā vietā. «Ja kādu interesē, brauciet, skatieties, jo Latvijā attālumi nav tik lieli... Kas ir 300 kilometru?»

Man patīk

Šī vasara Laurim Dzelzītim bijusi darbīga, lai gan - ļoti īsa. Ap jūnija vidu beidzās sezona, bet jau jūlija beigās sākās Toma Sojera piedzīvojumu mēģinājumi. Pa vidu viņš uz nedēļu aizbraucis uz Ameriku, padzīvojies pa savu dzimto pusi Aloju, kur viņam ir arī savs īpašums un māja. «Un tas arī viss,» kodolīgi nosaka Dzelzītis. Uz Ameriku viņš devies jau trešo reizi, pērnajā vasarā tur bijis mēnesi. «Milzīga zeme. Pilsētas mani neinteresē, bet daba... Nu, Ņujorka. Nu, ieraudzīju... Nu, un? Pilsēta kā pilsēta. Bet stāvēt pie Lielā Kanjona vai Ņūmeksikā milzīgajā Baltajā smilšu tuksnesī, kurā jūties kā uz citas planētas... Nu, jā... Tas man patīk. Man patīk unikālas parādības.»

Savukārt savās lauku mājās apkārt savam īpašumam stādījis liepas. «Tā ir sajūtu lieta - gribi, dari, negribi - nedari. Tas jau nav tā, ka logiem vajag stiklus, lai būtu pasargāts no nokrišņiem, koki var būt, var nebūt, tie nav eksistenciāla nepieciešamība.»

Kopš jūlija beigām viņš esot iesprostots teātrī, Alojā nav bijis, droši vien zāle izaugusi ārprātā gara. Kā beigsies Sojera mēģinājumi, tad jābrauc un jāstrādā, viss jāsaved kārtībā. «Praktiskie darbi palīdz nezaudēt saķeri ar realitāti, nezaudēt balansu. Citādi visu laiku dzīvo iluzorā pasaulē. Teātrī uznāk brīži, kad liekas - viss, man neko te vairs nevajag, es labāk pazūdu.. Tad vajag aizbraukt uz laukiem, padarboties pa zemi, iztīrīt galvu, paskatīties uz visām lietām mazliet no malas, un tas sablīvējums galvā, kas šķiet neatrisināms, pēkšņi kaut kā izzūd.. Viss ir kārtībā, ej strādāt tālāk.»