Henrieta Verhoustinska //KDi
Dailes teātris nu jau tradicionāli sāk sezonu ar izrādi bērniem.
Dailes teātrī Džeimsa Metjū Berija Pīteru Penu nomainījis cits iemīļots bērnu grāmatas varonis – Marka Tvena Toms Sojers. Pīteram līdzīgus vaibstus delverī Tomā saskatījusi arī Tvena grāmatas skatuves versijas autore – dramaturģe Justīne Kļava, pierakstot Tomam nevēlēšanos izaugt un būt tādam kā pieaugušie. Pēc izrādes noskatīšanās manī palika jautājums – kāpēc bērni nevēlas mums līdzināties? Ko esam palaiduši garām?
Jaunā dramaturģe Justīne Kļava savu vārdu drāmas vēsturē jau ierakstījusi sadarbībā ar dažādu paaudžu režisoriem – ar Ingu Tropu tapušas Teātra TT dzīvoklī izspēlētās Dāmas, ar Mihailu Gruzdovu – Aleksandra Kuprina stāsta Granātu aproce dramatizējums Dailes teātrī, ar Paulu Pļavnieci – Nikolaja Gogoļa Šineļa skatuves pārlikums Daugavpils teātrī, taču visauglīgākā sadarbība, šķiet, izvērtusies ar Dmitriju Petrenko – Justīne ir skatuves versijas autore tādām šī režisora izrādēm Dailes teātrī kā Koncerts, kura nebija (par dziedātāju Aleksandru Vertinski), Visas viņas grāmatas un nu arī Marka Tvena Toma Sojera piedzīvojumi.
XXI gadsimta pārvērtības
Visiem manis redzētajiem Justīnes Kļavas skatuves darbiem raksturīga skaidrība, vienkārša, nesamežģīta, tomēr ikreiz atšķirīga dramaturģiskā forma un radošā neatkarība – arī no dramatizējamā materiāla. Lūk, skatītāju zālē dzīvojot līdzi Toma piedzīvojumiem, šķiet, ka tas ir diezgan precīzs Tvena grāmatas pārlikums, tomēr, pēc izrādes pārlasot oriģinālu, jāsecina, ka dramaturģe līdz ar režisoru radījusi jaunu darbu, pielāgotu XXI gadsimta bērnu uztverei. Dailes teātra versijā no Toma Sojera dzīves pazuduši brālis un māsa, pazuduši nēģeru vergi, pazuduši vairākums pieaugušo un neiedomājamās kārtu atšķirības. Haklberijs Fins, kostīmu mākslinieces Baibas Litiņas glīti iepakots, vairs nav netīrās lupatās klimstošs bezpajumtnieks bez vecākiem, bet gan itin stilīgs zēns, kuru no citiem bērniem atšķir tas, ka viņš dzīvo nevis mājā, bet mucā (nāk prātā pašlaik populārās un ar visām ērtībām aprīkotās koka mucu pirtis), un tā vien liekas, ka viņa tēvs, kurš vismaz sarunās ir klātesošs, ir brīvdomātājs – hipsters ar noslieci uz alkoholismu, nevis vardarbīgs žūpa, kuru piemeklē delīrija lēkmes un kurš mēdz pazust no pilsētas uz vairākiem gadiem. Artūra Dīča filatēlists un teicamnieks Alfrēds Trampls spridzīgā acu duelī ar Tomu Sojeru patiesībā iesaistās ne jau tāpēc, ka tam netīras vai nabadzīgas kurpes (Toms apauts visnotaļ jaukās sandalēs), bet gan jūtot viņā nesamierināmu uzskatu pretinieku.
Rotaļu istaba
Pat neņemot vērā, ka šis ir režisora Dmitrija Petrenko pirmais darbs uz lielās (un Latvijā lielākās) skatuves, veiksmīgi, lai arī dažbrīd mazliet mehāniski, apdzīvoti visdažādākie telpas līmeņi (šķiet, netiek izmantotas tikai skatuves bedrē grimstošās podestūras). Skatuves telpas noslēpumainais dziļums scenogrāfes Sintijas Jēkabsones vadībā pārtapis par Makdugala alu, kurā apmaldās Toms ar Bekiju, apputējušais stikla jumts ir kā radīts, lai caur to triumfāli savās bērēs nolaistos par mirušu uzskatītais Toms, stiklotais būris – Toma istaba – vienlaikus ļauj gan pārskatīt tajā notiekošo, gan iztēloties, ka dažkārt pieaugušie, nemitīgi sargādami un apsaukdami savus bērnus, izturas pret viņiem ne labāk kā pret kāmīšiem akvārijos. Skatuves iekārtojums paredzēts, lai pa to varētu kāpelēt, skraidelēt un vizināties, tāpēc drusku atgādina rotaļu istabu lielveikalā. Forši ir soliņi uz riteņiem, kas ļauj skolas bērniem gan kautri piebīdīties viens otram tuvāk, gan dinamiski apdzīvot visu lielo skatuvi stundu starpbrīžos. Mazāk izdevušies ir sētas un spoku mājas kantainie podesti. Daba, kas tik lielu vietu ieņem Tvena grāmatā, XXI gadsimta bērniem lielākoties tiek piedāvāta kā gleznainu vīteņaugu vai nelielas smilgu audzes un "beigtu" plīša žurku atveidā (tā ir bērnu vietējā valūta).
Pieaugušie pret bērniem
XIX gadsimta vidus Sentpītersbērgas krasi nodalītās šķiras XXI gadsimta izrādes sabiedrībā vairs nepastāv, tomēr aktualizēta – vairāk nekā Tvenam – ir pieaugušo, vecāku vardarbības tēma pret bērniem. Gan tiešā veidā – Džo Hārpera pedantiskā māte (Tvenam) horeogrāfes Ingas Krasovskas košajā atveidā Dailes teātrī ir dzērāja (tiesa, tikpat gaumīgi un kārtīgi satērpta kā pārējie varoņi), kura iekausta dēlu ne jau aizdomās par izēstu krējumu, bet izdzertu viskiju, un trauslā puikas zilumi ir regulārs sarunu temats –, gan netiešā veidā, piemēram, Ilzes Vazdikas ar omulīgu siltumu apveltītā krustmāte Pollija māca Tomam izlikties un neteikt, ko domā, jo "tā vienkārši nedara, un viss" . Izrādē (atšķirībā no Tvena grāmatas) teju visas ģimenes ir nepilnas – Pollija liek noprast, ka Toma tēvs ir no ceļa noklīdis, bet dzīvs, Serēnija Hārpere ir vientuļā māte, Bekijai Tečerei nav mammas, tikai tēvs, kurš daudz par daudz strādā.
Ģimenes institūcija izrādē nestrādā kā patvērums, drīzāk kā kaut kas, kas jāpārvar, ja cilvēks – bērns – vēlas palikt sev uzticīgs un godīgs pret sevi. Pieaugušo un viņu bērnu pasaules nodalītas jau krāsās – lielie tērpti tumšos vai pasteļtoņos, bērni – spilgtos tērpos kā no krāsojamās grāmatas. Un sāpīgā robežšķirtne starp "lielajiem", kam "mazie" vēlas uzticēties, un viņu totālo nespēju atbilst ideālam, iet gandrīz caur katra bērna sirdi – gan Ērikas Eglijas inteliģentās un pašpārliecinātās Bekijas pēc mammas skumstošo, gan Mārtiņa Upenieka trauslā, piesardzīgā un traumētā Džo Hārpera ilgpilno, pat Ginta Andžāna mierpilnā, introvertā Haklberija Fina jau dzīves rūdījuma aprauto sirdi (visi trīs ļoti labi aktierdarbi). Tāpēc didaktiskās, no grāmatas fināla radikāli atšķirīgās beigas, kurās pieaugušie atklājas visā savā neglītumā (vairāk nestāstīšu!), šķiet jau par daudz pārspīlētas, īpaši tāpēc, ka ir pretrunā ar Laura Dzelzīša, manuprāt, izcili iemiesoto Tomu Sojeru – enerģijas bumbu ar ciešu kodolu, kas neļauj atomiem izvirst morālā relatīvismā, dauzoņu ar zelta sirdi, piedzīvojumiem un arī sāpēm atvērtu dvēseli. Jo viņa Toms mīlētu pieaugušos arī tādus, ar kuriem nevar samierināties.
https://tmblr.co/Z8B46l2BhNfSk