Maija Treile //kroders.lv
Mūsdienu amerikāņu dramaturga Tonija Kušnera drāma „Eņģeļi Amerikā”, ko pērnā gada nogalē Mārtiņš Eihe iestudējis Dailes teātra Mazajā zālē, godalgota gan ar Pulicera prēmiju, gan Tonija balvu, iedzīvināta zvaigžņotā un arīdzan godalgotā seriālā. Arī Dailes teātra izrāde jau paguvusi tikt pie „Kilograma kultūras” nominācijas. Varētu teikt – veiksmes stāsts. Un zināmā mērā tieši par spožo virskārtu jeb veiksmes stāstu – to, kas zem tā slēpjas un kas šim slēptajam saturam liek uzsprāgt, saplēšot mirdzošo iesaiņojumu, ir arī iestudējums un luga.
Izrādei piemīt jau dramaturga dots struktūras un iestudējumā realizēto spēles noteikumu atklātības princips (piemēram, jau Kušnera iecerē lielākā daļa aktieru spēlē vairākas lomas; vairākos plānos veidotā spēles telpa piedāvā atšķirīgas darbības vietas, taču tās nav norobežotas; vairākas izrādes ainas norisinās simultāni). Tomēr atklātais teatralitātes princips iestudējumā izpaužas nevis lakoniski attīrītā karkasa formā, bet visai estetizētās, glamūrīgās, kaut tīrās, līnijās. Kristiana Brektes veidotā izrādes telpa un Ingas Siliņas radītie kostīmi ir eleganti; skatuvi kā modes skatē centrā pārdala mēle, pa kuru arī drasē iestudējuma varoņi. Tāpat zināmu spožumu izrādei piešķir no popmūzikas zelta fonda izvēlētā mūzika – sākot ar grupu „ABBA” līdz „Queen”. Mijoties ainām, kā bieži atkārtots caurviju motīvs izmantota tēma no Frenka Sinatras leģendāri izpildītās dziesmas „Ņujorka, Ņujorka”. Iestudējuma temporitms ir raits, izrādes laikā aktieri vairākkārt dodas pie mikrofoniem, lai nodziedātu kādu dziesmu. Mizanscēnu maiņa un simultānās darbības ir labi organizētas, un izrādes forma var radīt iespaidu par meistarīgi uzvestu izklaides žanra darbu. Turklāt šo vieglumu un organisko norisi skatuves telpā Eihem un radošajai komandai izdevies panākt, neraugoties uz to, ka Kušnera teksts lasot ir visai sarežģīti iztēlojams skatuviskā darbībā.
Taču iekšpus vijīgi spilgtās formas pildīts visai grūti sagremojams saturs. Jau iestudējuma apakšvirsraksts „Gejiskas fantāzijas par valstiskām tēmām” precīzi iezīmē noteikumus: tēlus (visi izrādes vīriešu dzimuma tēli ir homoseksuāļi), struktūru (kurā liela nozīme nereālistiskajiem komponentiem) un politisko ievirzi. Abi temati – homoseksuāļu situācija sabiedrībā un politiskā mašinērija – ir Latvijā aktuāli, taču teātrī līdz šim trūcīgi skatīti. Par izrādēm, kas patiešām (nevis formāli vai maskēti metaforiski) pievēršas politikas jautājumiem, var runāt vien atsevišķos gadījumos. Kā būtiskākie te piesaucami režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža „Visi mani prezidenti”, „Nacionālais attīstības plāns” (abi Dirty Deal Teatro) un Sīļa un komandas veidotais „Leģionāri. Diskusija ar kaušanos” (Ģertrūdes ielas teātrī). Arī homoseksualitātes tēma Latvijas teātrī risināta margināli. Geja kā citādā (komiskā) tēls izmantots dažādās epizodiskās lomās, bet darbu, kuros homoseksualitātei ierādīta nopietna vieta, ir maz. Džilindžera iestudētais „Jūdas skūpsts” (Latvijas Nacionālais teātris, 2008), šķiet, bija pirmā izrāde Latvijas teātrī, kas, pievēršoties Deivida Hēra lugā attēlotajai rakstnieka Oskara Vailda dzīves drāmai, parādīja, ka caur homoseksuāla tēla pieredzi var runāt par jebkura (neraugoties uz seksuālo orientāciju) cilvēka dzīves traģiku. Kā nopietni uztverami tēli (gan dažādās intonācijās) homoseksuāļi parādās arī tādās izrādēs kā Vladislava Nastavševa „Pērnvasar negaidot” (LNT, 2012) un „Puiši smaržo pēc apelsīniem” (Dirty Deal Teatro, 2011), kā arī Ansela Kaugera sarakstītajā epizodē izrādē „12. diena” (Dailes teātris, 2012).
Lai arī liekas būtiski minēt, ka izrāde pievēršas šīm abām tēmām, par kurām ne tikai Latvijas teātrī, bet arī sabiedrībā visbiežāk runā negribīgi, noraidoši vai pat naidīgi, tomēr reducēt izrādes tēmu tikai uz homoseksualitāti un politiku būtu tās vienkāršošana. Kušnera lugā sociāli politiskais konteksts ir ļoti būtisks, tomēr tajā ir arī kas vairāk, nekā manifests par konkrētu problēmsituāciju – AIDS uzliesmojumu, kas 1980. gadu Amerikā „padarīja redzamus” daudzus homoseksuāļus.
Viena no „Eņģeļu Amerikā” pamattēmām ir sakņu trūkums – nav savas kopīgas mitoloģijas, senvēstures, ir tikai politika. Tādas ASV pamatvērtības kā cilvēktiesības un tolerance ir trauslas – plāna, viegli pārsitama civilizācijas kārtiņa. Un šo vērtību katalizatori ir attieksme pret homoseksuāļiem, bet vēl jo vairāk – AIDS. Kā saka viens no tēliem – ebreju gejs Lūiss Aironsons „..tad, kad ir īsti sūdi, tu uzzini, ko tāda tolerance bijusi vērta. Neko. Un zem visas šīs tolerances ir degošs, kaislīgs naids.”
Tēma par savu sakņu un vērtību trūkumu, no kā cieš amerikāņi, risināta arī cita mūsdienu amerikāņu dramaturga – Treisija Letsa – lugā „Osedžas zeme”, ko pagājušā sezonā Nacionālajā teātrī iestudējis Valters Sīlis. Šajā izrādē kā pretmets un vientuļš līdzsvara punkts bez stabilām vērtībām un pamatiem dreifējošajai Vestonu ģimenei darbojās indiāņu meitene Džoanna Monevata, kas strādā par ģimenes mājkalpotāju, bet patiesībā ir sava veida eņģelis. Tonija Kušnera darbā šāda stabila, realitātē iespējama, vērtībās balstīta personība neparādās. Katrs izrādes varonis ķepurojas, kā prazdams – būvēdams savu noturēšanās konstrukciju, manipulējot ar sociāliem un politiskiem līdzekļiem, lietojot medikamentus vai slīgstot halucinācijās. „Bail ir ikvienam brīvo ļaužu zemē.”
Var rasties jautājums, kas režisorus piesaista šai šķietami amerikāniskajai tēmai? Pie mums, Latvijā, ar saknēm un vērtībām taču it kā viss kārtībā. Taču vai nereti skaļa nacionālo vērtību un patriotisma skandināšana nav tikai virspusējas klišejas, un liekulīga pareizo ģimenes vērtību piesaukšana pretstatā netradicionāliem attiecību modeļiem neiet roku rokā ar acu pievēršanu uz to, ka arī „pareizajās” ģimenēs nereti notiek daudz kas „nepareizs”? Ciktāl, vai cik dziļi, mūsu vērtību izpratne un atzīšana sniedzas? Ciktāl mēs brīvajā Latvijā esam patiesi brīvi, saskaroties ar citādo, atšķirīgo? Brīvība dod balsi citādajam, bet, kad tas sāk patiesi runāt par savām izjūtām, realitātē nākas sadurties ar milzīgu neiecietību un aizspriedumiem. Tā ir arī viena no Latvijas problēmām – nespēja uztvert homoseksuālu cilvēku kā cilvēku, nevis „nepareizā” virzienā orientētu dzimuma pārstāvi. Tāpēc ir svarīgi teātrī nopietni runāt arī par homoseksuālu mīlestību, attiecībām, jūtām, kas nebūt nereducējas un neaprobežojas ar seksu, bet ir (vispār)cilvēcīgas un savā dziļākajā būtībā stāv pāri dzimuma piederībai (vienlaikus būdamas ar to saistītas, jo no savas dzimumidentitātes nevari izbēgt, ignorēt, izlikties, ka tādas nav).
Ideja par dzīvi, kurā virspusē ir taisnās, skaidrās un drošās līnijās veidots zīmējums, zem kuras slēpjas pagleznojums – izplūdis, ēnām bagāts un neskaidrs, izrādē realizējas arī aktierspēles līmenī. Groteska un teatralitāte aktierdarbos mijas un tiek apvienota ar psiholoģisku spēli. Ginta Grāveļa, Indras Briķes un Elīnas Dzelmes veidotajos un izrādē mainītajos (katram aktierim ir vairākas epizodiskas lomas) tēlos teatralitāte un realitātes fragmentācija izpaužas kā nereālistisko tēlu, tā epizodisko lomu atveidē. Indra Briķe kā rabīns Izidors Helmevics „atklāj” izrādi un uzdod toni, kas pirmajā mirklī šķiet pat pārāk teatrāls. Balanss starp izkāpinātajiem, pat komiskajiem izteiksmes līdzekļiem, kam vajadzētu padarīt mazāk sentimentālu, bet jo spēcīgāku drāmu, tomēr neizdodas tik gluds. Lielākoties aktierdarbos tomēr īsti neizdodas sasniegt to emocionālā piepildījuma līmeni, kas ļautu skatītājam izrādes varoņos saskatīt sevi, nevis „citu”, un aizskartu tās stīgas, kas visiem kopīgas – bailes no nāves, vientulības, neatzīšanas, apsmiekla, vajadzību pēc mīlestības un atbalsta. Vispārcilvēcīgās, tātad majoritārās izjūtas, kas vienlaikus subjektīvi tomēr liek justies kā minoritātei.
Viena no centrālajām attiecību līnijām ir Intara Rešetina Lūisa un Laura Subatnieka mirstošā Praiora starpā – mīlestība un arī vājums. Intaram Rešetinam pārliecinoši izdodas izveidot mīlošu tēlu, kas salūst drauga slimības un tuvojošās nāves priekšā, pašam apzinoties savas rīcības cēluma trūkumu. Lauris Subatnieks šķiet no lomas distancētāks, izvēloties karikatūriskus līdzekļus ne tikai izrādes formas, bet arī personiskās attieksmes dēļ.
Attiecības starp „pareizo” ārējo čaulu un slēpto iekšējo neatbilsmi tai visplašāk risinātas ar diviem tēliem, slēptajiem homoseksuāļiem, – ietekmīgo advokātu un politikas pelēko kardinālu Roju Konu un tiesas darbinieku, precēto mormoni Džozefu Porteru Pitu. Ja vēlies piederēt majoritātei, melo un dzīvo, kā vairākums prasa. Rojs Kons aktiera Harija Spanovska atveidojumā ir spilgts šāda varenā meļa, lielā spēlētāja iemiesojums, paša vārdiem: „heteroseksuāls vīrietis, (..) kurš drāžas ar puišiem”. Un pat AIDS nesatricina viņa paša radīto majoritātes līdera tēlu, politkorektuma vārdā AIDS var tikt pārsaukts par aknu vēzi. Aktierim izdodas radīt vienlaikus baisi cinisku un ieturētu tēlu. Ivara Auziņa Džo izrādes laikā noiet pašatklāsmes ceļu, kurā seksualitāte ir tikai viens no aspektiem, kas, iespējams, tikai straujāk liek uzšvirkstēt eksistenciālām ciešanām, sākot ar tieksmi pēc iznīcības un spējas radīt sevi no jauna („Es lūdzu, lai Dievs mani sadragā, lai sašķaida mani mazos gabaliņos un sāk atkal visu no gala.”) līdz triecienam par nespēju attaisnot cerības, būt labam un atziņai, ka otrā cilvēkā – sievā Hārperē – tam nepieciešama tieši tumšā personības daļa, ko viņš arī kultivē. Iespējams, jau abos tēlos ierakstītās divdabības – sociālās maskas un zem tās rūpīgi slēptās identitātes – dēļ (jau pašā tēlā ir distance, kas vairs netiek papildināta ar aktierspēles līdzekļiem) tieši Harijam Spanovskim un Ivaram Auziņam izdodas radīt piesātinātākos izrādes varoņus.
Vēl viens no būtiskākajiem tēliem, šķietami nevainīgākais upuris uz ārprāta robežas vai jau pāri tai, ir Džo sieva Hārpere. Aktrise Ieva Segliņa jauno sievieti, kas sirgst ar agorafobiju (bailes iziet no mājām) un, šķiet, arī citām fobijām, kuras cenšas nomākt, niekojoties ar psihotropo vielu Valiumu, tēlo kā dezorientētu, apjukušu, savās smadzenēs apmaldījušos, bet vienlaikus aizkustinošu būtni. Galvenokārt komunicējot ar halucināciju radītiem biedriem, jaucot patiesību ar meliem, realitāti ar fantāzijām, Hārpere iezīmē galējo robežu, kad iekļaušanās sociālā sistēmā ir tik biedējoša, ka vairs nav iespējama. Brīvība pieder tikai stiprajiem.
Un brīvība tomēr ir zilacaino, rozādaino heteroseksuāļu monopols. Kad Džo pa telefonu atzīstas mātei savā homoseksualitātē, viņa ir skarba: „Tu esi pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka tēvs tevi nemīlēja – tāpēc jau nav jākļūst smieklīgam.” Nežēlīgi, bet arī dzīve kā barga māte no šiem slimajiem, salauztajiem un apjukušajiem cilvēkiem prasa kļūt pieaugušiem. Vai tā būtu tāda pieaugšana kā Rojam Konam?
Iespējams, trenētam un labi sagatavotam skatītājam izdodas „darbu” (jo šī ir izrāde, kurā no skatītāja tiek prasīta intelektuālā iesaiste) paveikt jau izrādes laikā un saņemt spēcīgu lādiņu. Citam, ne tik ideālam, tomēr centīgam skatītājam jāstrādā pēc izrādes (jāiet atkārtoti un/vai jāpārlasa luga). Tomēr šķiet, ka liela daļa skatītāju tomēr būs noskatījušies diezgan izklaidējošas formas izrādi par citiem, svešajiem. Lai arī lugas tēmas ir aktuālas, tomēr, iestudējot to mūsdienu Latvijā, ir gan laika, gan teritoriālā attāluma noteikts atsvešinājuma papildlīmenis; un arī iestudējuma estētika un aktierspēles veids šajā gadījumā distanci īpaši nemazina.
@dailesteatris "Engeli Amerika"speciga izrade!Aktieri superrrr!It ipasi L.Subatnieks un @Resetins!Paldies,teatrim par sadu izradi!
Eņģeļi Amerikā @Dailesteatris vienkārši spridzina. Esmu atklājis sev citu @Dailesteatris , kādu iepriekš nepazinu...
Enģeļi amerikā @Dailesteatris lieliska izklaide - provokatīva un tieša! Iesaku tiem, kam nav bail. No tiešiem textiem
Eņģeļi Amerikā tik ļoti precīzi ļāva izjust cilvēku dzīvesstāstus,neviennozīmīgus.Apbrīnoju aktierus un vēl beigās tāds emocionāls pacēlums.
Veiksmīgi izvēlēta izrāde vakar. @Dailesteatris "EA" patika visiem 3 aizvestajiem. Dažs pat izteica ideju, ka būs jāatved vēl citi. Juhū! :)
Dzīves ballīte ar nedaudz ko(s)miskiem elementiem. Amerikas enģeļi @Dailesteatris. Es noticēju! :)
"Eņģeļi Amerikā" @Dailesteatris tas bija kkas vienreizējs...paldies
Last night I saw Eņģeļi Amerikā @Dailesteatris. I saw a production in the States in the 90s. This one was better. Go see it.
Perfekti pavadīts vakars @Dailesteatris ar Eņģeļi Amerikā, izcili tēloja Auziņš, Subatnieks, Rešetins, Spanovskis. Tā turpināt!
Eņģeļi Amerikā @Dailesteatris ir must see!!! Sausais atlikums: Latvija ir viduslaiku spoks
Vakar biju uz "Eņģeļi Amerikā" @Dailesteatris . Negaidīju tādu iestudējumu DT. Pārsteidza pozitīvi. Un aktieri - fantastiski!
Eņģeļi Amerikā @Dailesteatris aizrāva, lika padomāt, ļāva saprast un reizē bija arī viegli. Paldies @Resetins viss pa īstam!
Nav brīnums,ka Eņģeļi Amerikā ieguva 100kg kultūras @Dailesteatris Pat nevar pateikt,kurš no aktieriem bija spēcīgāks.@Resetins@IvarsAuzins
Paldies Dailes teātrim par izrādi Enģeļi Amerikā! Ļoti patika. Izcili aktieri!
"Eņģeļi Amerikā" @Dailesteatris - nu burvīgas tās gejiskās fantāzijas, ko lai saka :)
"Eņģeļi Amerikā" @Dailesteatris - interesanta, daudzpusīga, ne mirkli garlaicīga :) īpašas uzslavas I.Segliņai!
Eņģeli Amerikā @Dailesteatris bija fantastiska izrāde. Atgriezos mājās ar daudz domām galvā un smaidu sejā.
Manipulācija ar sabiedrības tikumiem un stereotipiem @Dailesteatris. Ekselenti. Paldies Eņģeļiem Amerikā.
DT "Eņģeļi Amerikā" ir riktīgi labi. Gaidīju,cerēju un bija :) Un pirmo rindu bonuss - dažiem aktieriem brīžiem tāāds acu skatiens, ak!
Vakardienas izrādē "Eņģeļiem Amerikā" Ieva Segliņa bija izcila savā elementā, vēl tagad nevaru beigt iesmaidīt :) @Dailesteatris
Tikko pārrados no @Dailesteatris . "Enģeļi Amerikā" noteikti būs mana šīs sezonas topa augšgalā. Paldies aktieriem un režisoram. Patika.
Katram vajadzētu iet uz @Dailesteatris pēc saviem Enģeļiem Amerikā un saviem iespaidiem par to.
Ļoti laba izrāde @Dailesteatris #Eņģeļi Amerikā -IESAKU NOSKATĪTIES ;)