Apglabājiet mani zem grīdas

Video

Publikācijas

Бабулечка

2012. gada 18. aprīlis

Dita Eglīte //delfi.lv

Vladislava Nastavševa izrāde "Pērnvasar. Negaidot" NT Okartes Jaunajā zālē un Regnāra Vaivara "Apglabājiet mani zem grīdas" Dailes teātra Mazajā zālē ir divi mazajos spēles laukumos iestudēti, detaļās smalki un cilvēka psiholoģiju labi atklājoši režijas darbi ar vairākiem lieliskiem aktierdarbiem.

Par līdzatkarībām, kad esam gatavi pakļauties apkārtējo (mīļo!) cilvēku psiholoģiskajam teroram, runā arī Regnāra Vaivara jaunākais iestudējums "Apglabājiet mani zem grīdas". Var tikai apbrīnot režisora izvēli par labu tik sarežģītam un smagam materiālam. Taču lieliski, ka uzvedumā režisors kopā ar aktieriem atradis to trauslo līdzsvaru starp naturālu nežēlību savstarpējās attiecībās un grotesko traģikomismu, kad arī skatītājs, sekojot notikumiem, var reizē gan distancēties, gan just līdzi. Distancēties, jo noskatīties otra pazemošanā nav patīkami pat ja tas ir tikai teātris, bet no otras puses - redzot šādu attiecību galēju izkāpinātību, iespējams ieraudzīt arī taisnprātības smieklīgumu.

Estētiski abas izrādes ir atšķirīgas. Ja Nastavševs iekšējās pasaules spoguļus mēģina atklāt ar minimālismu, fokusējot uzmanību uz tēlu iekšējo pasauli, tad scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša gandrīz naturālistiskais Saveļjevu dzīvokļa un piešķūņa iekārtojums it kā slēpj notiekošā nenormālību. Regnāra Vaivara iestudējumā redzam it kā normālu vidi, it kā normālus cilvēkus un it kā normālu sadzīvisku rosību. Ne-normāls ir veids, kādā šie cilvēki komunicē un forma, kādā viņi prot mīlēt cits citu. Noteikti jāatzīmē režisora spēja visai adekvāti krievu valodas "trīsstāvību" pārnest latviešu valodā, lai runātais vienlaikus būtu gan organiski, gan pietiekami rupji latvieša ausij.

Grūti analizēt mazā puikas aktierdarbu, jo vairāk par visu izrādes laikā jādomā par to, kādu iespaidu atstāj vai neatstāj uz viņu šāda teātra pieredze. Pat apzinoties, ka mūsdienu bērni gan vecāku kontrolēti, gan nekontrolēti ne to vien redz un dzird plašsaziņas līdzekļos, Markuss Rodrigo Rozentāls izskatās imūns pret šo šļuru. Viņa atveidotais Saša ir kā (citējot Regnāra Vaivara "Aija pēc Jaunsudrabiņa" detaļu) ķiļķens vai klimpa histēriskajā pieaugušo pasaulē. Var jau būt, ka tas labi strādā uz skatītāja uztveri, jo liek padomāt par paša uzvedības neadekvātumu. Gribas ticēt, ka režisors kopā ar ansambli ir atraduši veidu, kā mazajam aktierim to visu "neuztvert personīgi", lai netraumētu psihi.

Ar atturīgu bijību, slēptu iekšējo inteliģenci un moto "gudrākais vienmēr piekāpjas" Vectēva lomu veidojis Juris Bartkevičs. Pagaidām epizodisks tēls šķiet Ilzes Ķuzules- Skrastiņas atveidotā zēna mamma Oļa, jo nav īsti skaidra viņas vieta šajā kompānija - mīl viņa savus vecākus, puiku, darbu vai mīļāko. Sulīgs un dzīvē precīzi noskatīts dakterītes portrets izdevies Ērikas Aglijas Toņai. Taču vislielāko gandarījumu sagādā aktrise Indra Briķe vampīriskās Vecāsmātes lomā. Ja savdabīgs pašanalīzes procesa autoram Pāvelam Sanajevam bijis šī visnotaļ autobiogrāfiskā stāsta uzrakstīšana, tad ko līdzīgu psihoanalīzes seansam sagādā Indras Briķes aktierdarbs. Sekojot līdzi viņas Vecāsmātes dēmoniski izmisīgajai vēlmei visus izkomandēt, neadekvātajam paštaisnumam, spējai mīlēt tikai caur lamāšanos, hipohondrijai attiecībā uz mazdēlu, bet jo īpaši - ārprātu atgādinošajam monologam pie meitas dzīvokļa ārdurvīm, rodas izjūta, ka šajā lomā iespējams ieraudzīt visu Indras Briķes radošo biogrāfiju. Lieliski, ka aktrise nav baidījusies Vecomāti rādīt kā neglītu, vecu un indīgi riebīgu. Faktiski iestudējumā darīts viss, lai šī "ragana" neizraisītu ne vismazākās simpātijas. Tomēr jau minētajā monologā viņas varone pēkšņi raisa tādu līdzjūtību, it kā es pati, citu nemīlēta, tikko būtu izmesta uz ielas.

Aizvērt

Līvija Dūmiņa, Arno Jundze //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Līvija Dūmiņa

Mazliet bažījos, ka pirms pāris gadiem redzētā, spēcīgu iespaidu atstājusī Sergeja Sņežkina filma, liekot salīdzināt, kā tāds Buņģis spiedīs Cibiņu (izrādi) pie zemes. Tā nenotika, kaut arī Buņģis reižu pa reizei parēgojās kā spoks. Cibiņš izauga līdz sava pāridarītāja apmēriem, jo Regnāra Vaivara izrāde ir cita. Šīs citādības spēks, magnēts, trumpis ir Indra Briķe mājas tirāna Vecāsmātes lomā. Mēģinot aprakstīt to, ko un kā viņa dara, aktrises darbs pelna pārākās pakāpes krāšņākos slavēšanas epitetus. Cik žilbinoši veikli maina maskas aiz bruņu bruņām, kā šmaucas, liekot noticēt un pēc tam minēt, apmānīja vai tomēr ļāva mirkli ieskatīties acīs. Tā ir aktiera-tūkstošveiža daba, kas fascinē. Taču Apglabājiet mani zem grīdas nav Indras Briķes monoizrāde – režisors radījis daudzbalsīgu ansambli, kas vienojies kopīgā melodijā, lai arī pirmizrādē skanējums vēl bija neizlīdzināts. Otru apjomīgāko aktiera darba radījis Juris Bartkevičs memļaka-aktiera, padevīgi sievu mīlošā Vectēva lomā. Spēlēt mazo Sašu ir ļoti grūts uzdevums, un pirmizrādē Artūrs Dāniels Rižijs ar to galā tika pat ļoti labi. Lai arī precīzi izzīmējusi visas Mātes lomas šķautnītes, šķiet, ka Ilze Ķuzule-Skrastiņa savai Oļai paliek stāvot blakus, līdz galam tomēr nespējot attaisnot savu varoni. Ērikas Eglijas dakterīte Toņa patiesi atmirdz saulītei līdzīgi, kā viņu lišķīgi klātienē dēvē Vecmāte. Andra Grosa onkulis Toļa gan palicis pārāk shematisks. Kopums tomēr ļauj paust prieku, ka Regnāra Vaivara sadarbība ar Dailes teātra aktieriem atkal ir bijusi veiksmīga.

Arno Jundze

Apglabājiet mani zem grīdasir izrāde, kas var sagādāt visnegaidītākos pārsteigumus un, iespējams, pat vienas sabiedrības daļas skandalēšanos, jo viena lieta ir tad, kad visādas nejaucības notiek uz ekrāna, bet otra lieta, kad šis stāsts tiek pārnests uz teātra skatuves. Mammām ar vājiem nerviem šo labāk neskatīties, jo tas, ar kādu vērienu galvenā varone uz skatuves sunī savu mazdēlu, spēj šokēt ne tikai sievietes vien. (Te brīžam nobālētu pat mans padomju armijas praporščiks, kurš prata lamāties tā, ka likās – tūlīt vārnas no koka nogāzīsies.) Tomēr, pirms mest akmeni izrādes režisora Regnāra Vaivara un teātra virzienā, padomāsim, vai ikdienā, vērojot līdzīgas scēnas uz ielas vai kaimiņos, būtu tikpat naski uz iejaukšanos.

Šis ir spožs Indras Briķes iznāciens! Nezinu gan, vai viņas atveidotā Vecāmāte varētu būt kaut vienas aktrises lielā sapņu loma, tomēr viņa mājas tirāna – trakās babuškas tēlā ir izcila. Skatoties, kā Indras Briķes varone terorizē pārējos, atmiņā atausa Tomasa Harisa radītais vecmāmiņas tēls kultā romānā Sarkanais drakons – kad šādas sievietes ķeras pie bērnu skološanas, tad nav brīnums, ja sabiedrībai vēlāk ir darīšanas ar kārtējo maniaku. Izsakot atzinību Indrai Briķei, noteikti jāpiebilst tas, ka režisoram Regnāram Vaivaram ir izdevies atrast savu atslēdziņu arī pārējiem aktieriem. Neraugoties uz to, ka uz skatuves plosās nerealizējusies Anna Kareņina, izrādi rada laba ansambļa spēle, bet Apglabājiet mani zem grīdas ir notikums, kas pelnījis ievērību.

Aizvērt

Kitija Balcare //kroders.lv

Tētim, kas pirms pāris gadiem man ieteica

noskatīties filmu „Apglabājiet mani aiz grīdlīstes”

Katrs mīl, kā grib. Tā, kā prot. Reizēm, kad logos nav aizvērti aizkari vai kaimiņu sienas ir pārāk plānas, gadās redzēt vai dzirdēt lietas, kurās mums šķietami nebūtu jāiejaucas. Ir izrādes, kas rada šo lūrēšanas sajūtu. Un pieļaujama šāda rīcība ir vien tad, ja spējam situāciju uztvert kritiski, ne vien nosodot, bet arī meklējot cēloņus.

21. marta vakarā Dailes teātra Mazā zāle pārtapa par to dzīvokli, kurā aizkari vaļā, sienas plānas un no mīlestības līdz naidam un atpakaļ viens vienīgs solis. Režisors Regnārs Vaivars tulkojis un dramatizējis Krievijas autora Pāvela Sanajeva stāstu „Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” («Похороните меня за плинтусом», 1993), iestudējot un pārveidojot to par homērisku komēdiju „Apglabājiet mani zem grīdas”.

Emocionālā nevaldāmība bez smiekliem

Tas, vai bērnības atmiņās rīti smaržo pēc tikko ceptām pankūkām ar mājas zemeņu ievārījumu vai atgādina apnikušo ikrīta rīvēto ābolu garšu un kārtējo tableti, kas jāiedzer, lai it kā nodzīvotu vēl vienu dienu, ir atšķirīgi diapozitīvi. To, kādi ir rīti mazajam Sašam (Artūrs Dāniels Rižijs) pie vecmāmiņas Ņinas (Indra Briķe), redz skatītājs. Homēriskā komēdijā. Homērisks esot nevaldāms, nekontrolējams. Un vai šī izrāde ir saucama par komēdiju? Tas ir visnotaļ retorisks jautājums. Smiekli ir virspusēji. Slāni pa slānim atkailinot izrādes kodolu, smiekli nenāk. Apzinoties, ka izrādes tēliem bijuši savi prototipi dzīvē, pie tam itin zināmi Krievijas kultūrtelpā.

Bērnībā tikām audzināti, ka smieties par ārprātīgajiem/slimiem ļaudīm neesot pieklājīgi. Izrāde ir pieteikta kā komēdija, taču sižeta nezinātāju var samulsināt. Iespējams, tāpēc arī smiekli laiku pa laikam no dažādiem Dailes teātra Mazās zāles nostūriem izskanēja. Gribētu domāt, ka tie bija kā protests un sašutums par (pie)redzēto, nevis kā realitātes šova vērošanas refleksijas un sajūsma par galējībām.

Emocionālās galējības, kuras iemieso vecmāmiņa Ņina, ir sievietes emocionalitātes robežu ekstrēmākā izpausme. Sieviete kā epicentrs dzīvībām, kas ir apkārt. Savam vīram, meitai, mazdēlam. Atbildība kā pašizvēlētā nasta un kā nabassaite, kas neļauj sievietei pazust egoismā un novērsties no dzīves. Līdz ar to atbildība sakāpinātā izteiksmē pārtop pārlieku trauslā ievainojamībā. Savukārt ievainojamība rada neprognozējamību: vienā mirklī vecmāmiņa smejas, citā nolād visu, kas pagadās viņas ceļā.

Kontrolpunkti un bļitkošana

Sieviete, kas padomju laikā audzina mazdēlu, visticamāk ir piedzīvojusi visnotaļ skarbu bērnību. 20. gadsimtā dzīvojušās sievietes ir gājušas caur uguni un ūdeni, zaudējušas vīrus, piedzīvojušas varas maiņas, zaudējušas ticību, strādājušas fabrikās, tādējādi savu smalko sievišķību pārvēršot smagnējā un rūdītā attieksmē.

Lai arī vecāsmātes Ņinas komunikācija ir skarba un despotiska, tomēr atsevišķos mirkļos izskan arī deminutīvu birums ar zaķīšiem, kaķīšiem, eņģelīšiem, bērniņiem un citiem „šiem” un „ņiem”. Maiguma mirkļus, kad izskan šie mazdēlam veltītie vārdi, var uzskatīt par kontrolpunktiem, kuros mīlestība izpaužas to klasiskajā izpratnē. Tā ir tāda komunikācija, kas vismaz daļēji atbilst skatītāja gaidām par to, kādām jābūt attiecībām starp mazbērniem un vecvecākiem. Mīlestības indikators izrādē iemirgojas atsevišķās epizodēs – pelēna apglabāšanā un bēru rituāla skaidrošanā, mazdēla drudža ārstēšanā, dzimšanas dienas atļaušanā, vecātēva mūzikas atskaņotāja pārdāvināšanā Sašam, telefonsarunā ar kaimiņieni, lepojoties ar mazdēla attapību. Indra Briķe rāda vecmāmiņu Ņinu tā, ka skatītājam pret viņu nerodas ilgstoša nepatika vai simpātijas. Attieksme pret Ņinu nemitīgi mainās – tāpat kā viņas emocionālā dramaturģija katrā atsevišķā situācijā, tāpat kā viņas fināla monologā, kas izskan pie meitas durvīm. Šizofrēniski kliedzieni mijas ar lūdzošiem čukstiem un zemes skūpstīšanu.

Jaunais aktieris Arturs Dāniels Rižijs prasmīgi veido Sašas lomu un spilgti dzīvo līdzi situācijām, nevienā mirklī neliekot skatītājam apšaubīt reālistisko līdzdalību izrādē. Tēlojums ir svaigs un patiess, bērnišķīgi atbruņojošs.

Aktieris Juris Bartkevičs organiski pieņem savu Vecātēva lomu, ārēji radot cēla un cienījama vīrieša tēlu, bet iekšēji tomēr līdzpārdzīvojot vecāsmātes Ņinas varmācīgās mīlestības izpausmēm pret mazdēlu Sašu un arīdzan pret meitu Oļu (Ilze Ķuzule-Skrastiņa). Vectēvs jūt līdzi bērniem, bet atbildīgos brīžos dodas „bļitkot”. Tā izrādē tiek atklāta vīrieša norobežošanās no problēmu risināšanas, tā vietā izvēloties meditāciju mīnus grādos uz ledus (reizēm pat uz ļoti plāna), norobežojoties no situācijas, kurā sieviete ir ņēmusi virsroku un nepieļauj nekādas atkāpes no pašas noteiktajām vadlīnijām.

Epizodiskā ārste Toņa Ērikas Eglijas tēlojumā ir precīza, ar vizuāli noslīpētu tēlu, kas atsauc atmiņā ārsta mājas vizītes. Nenoautie zābaki un cepure, sārtie vaigi, karotīte, ar ko jāpietur mēle, darba portfelītis – dokumentāla aina no bērnības, kas atsauc atmiņā padomju laiku. Ārste vizītes laikā cenšas pierādīt, ka daudz kas var rasties „no nerviem”. Arī mazajam Sašam. Turklāt, ja cilvēkam kaut ko ilgi atkārto, tad vienā brīdī sāk šķist, ka tā ir patiesība. Ja puikam tiek stāstīts, ka viņš ir slims, tad ar laiku viņš pieņem šo situāciju un sāk spēlēt līdzi, pieņemot šo lomu.

Neviļus salīdzinot izrādi ar Sergeja Snežkina kinodarbu, jāatzīst, ka Regnāra Vaivara versijā salīdzinoši neliela uzmanība tiek pievērsta bērna mātei Oļai un viņas kā mātes un kā meitas pārdzīvojumiem. Savukārt par „asinssūcēju” izdaudzinātais Toļa (aktieris Andris Gross) meitas Oļas dzīvesbiedra lomā ir visnotaļ atturīgs, neitrāls, ne visai iedziļinās situācijā. Nav redzama saikne, kas vieno Oļu un viņas vīrieti. Tāpat arī izrādes laikā netop zināms, vai viņš ir mākslinieks vai dzērājs (par to liecina vien viens sīks teikums, ko Oļa saka par Toļas vēlmi iedzert), vai abi, vai neviens. Līdz ar to A. Grosa atveidotais Toļa ir vien epizodiska loma, kas atstāj Oļu savos pārdzīvojumos vienatnē. Vīrieša retā parādīšanās izrādes gaitā nepārliecina par to, ka Oļa izdzīvo dilemmu, meklējot savā dzīvē vietu gan šim konkrētajam vīrietim, gan bērnam.

Pārlaicīgumu meklējot

Tā bērnība, par kuru radīts šis stāsts, ir laiks krietni pirms deviņdesmitajiem, kad stāsts tika uzrakstīts un publicēts. Scenogrāfiskais risinājums un rekvizītu izmantojums lika brīžiem svārstīties, cenšoties identificēt to laiku, kurā režisors vēlas šo stāstu stāstīt. Ja padomju laiks, tad mobilais telefons nokauj telefonbūdiņas sajūtas, kas redzamas filmā. Iespējams, tas ir centiens nojaukt laika robežas, parādot šo ģimenes attiecību problemātikas pārlaicīgumu.

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis izrādes telpu sadala divos spēles laukumos – iekštelpās un pieputinātā pagalmā, tādējādi pretnostatot vidi, kurā dzīvo puika, un pagalmu, kurā iekšējās pretrunās mokās viņa māmiņa Oļa. Dzīvoklis kā cietoksnis bērnībai, un pagalms kā piesnigusi frontes līnija, kuru jāpārkāpj.

Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone kombinē krieviskos akcentus, norādot uz krievu ziemas saltumu, ar kažokādu driskainiem akcentiem, kas vienlaikus pasvītro cenšanos būt cienījamiem ļaudīm, ejot cilvēkos, bet patiesībā nespējot būt tiešiem un atklātiem. Piemēram, lai arī sarunā gan ar ārsti Toņu, gan ar kaimiņieni vecāmāte ir iztapīga, pieklājīga, tomēr, līdz ko durvis ir ciet vai klausule nolikta, atklājas cita attieksme – rupja un kritiska. Taču, neskatoties uz to, pat ārstes klātbūtnē Ņina nespēj mainīt attieksmi pret bērnu un nekontrolē savu valodu un rīcību.

Izrāde ir apliecinājums ģimenes saišu sarežgītumam, savstarpējo attiecību daudzslāņainībai, kuras apzinoties ikdienā jāspēj risināt samilzušas situācijas.

Izķircinātā nāve

Izrādes izskaņu, ko iezīmē vecāsmātes nāve, Regnārs Vaivars atstāj bez norādēm par tās cēloni. Ja filmā režisors Sergejs Snežkins ir ļāvis vecmāmiņai sabrukt ar sirdstrieku turpat dzīvojamā istabā, tad Regnāra Vaivara versijā skatītājs par Ņinas nāvi uzzina tikai no ainas, kurā izrādes varoņi pošas uz bērēm.

Pats stāsta autors Pāvels Sanajevs ir publiski iebildis pret Sergeja Snežkina uzņemtajā kinofilmā ar tādu pašu nosaukumu „Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” (2009) atainoto itin sadzīvisko nāves pienākšanas brīdi, jo pats savā dramatizējumā, kas netika ekranizēts, par nāves cēloni ir izvirzījis vecmāmiņas nespēju pārdzīvot mazdēla aizvešanu no viņas mājām. Regnārs Vaivars ir izvēlējies vidusceļu. Vecmāmiņa Ņina mirst, bet brīdis, kurā tas notiek, skatītājam nav zināms. Vai tas noticis pie meitas Oļas nama durvīm, vai automašīnā, dodoties mājup kopā ar vectēvu, vai arī kādā citā brīdī, turpinot dzīvot savu dzīvi dzīvoklī, kurā vairs nav jārīvē āboli mazdēlam un nav jāatceras, cikos jāiedod kārtējā tablete. Iztukšotā ikdienā.

Var būt, ka man nav humora izjūtas. Var būt, iepriekš zināmais stāsta sižets un Pāvela Sanajeva literārais un dzīves stāsts, ietekmēja to, kādām acīm skatījos izrādi. Taču smiekli šoreiz izpalika. Vien dziļš klusums un pietāte pret to, kā šo visnotaļ dokumentālo stāstu uzdrošinās stāstīt pats Pāvels Sanajevs, Regnārs Vaivars, mazais aktieris Artūrs Dāniels Rižijs un pārējā radošā grupa. Lai arī izrāde ir skarba, tomēr, tai beidzoties, jaunais aktieris Artūrs Dāniels Rižijs plati smaida, saņemot kaudzi ar ziediem. Bērns spējis iekāpt Sašas kurpēs un izkāpt no tām ar gandarījumu par izstāstīto stāstu.

Nezinu, vai tur augšā ir interneta pieslēgums. Taču gadījumā, ja mani vecvecāki šo redzējumu lasa, tad vēlos pateikt paldies par to, ka manas bērnības atmiņas saistās ar tīru mīlestību un ar to, ko mācījos no savas ukraiņu izcelsmes vecāsmātes un latviešu vecātēva, redzot, kā viņi kopā nodzīvoja savas dzīves.

P.S. Līdz 14 gadiem skatīties neesot ieteicams. Skatīties nav ieteicams līdz tam vecumam, kamēr skarbums šķiet smieklīgs un kamēr nav vēlmes paskatīties uz lietām no izrādes varoņu skatupunkta.

P.P.S. Iespējams, ka grīdlīste/kājlīste nav īpaši labskanīgs vārds latviešu valodā, bet tomēr „plintuss” ir vēl jokaināks. Tā lingvistiska piezīme tiem, kas latviskoja Pāvela Sanajeva stāsta nosaukumu. Labprāt uzzinātu, kāpēc ir atstāts šāds vārds.

Aizvērt

Edīte Tišheizere //kroders.lv

Pāvela Sanajeva garstāsts „Apglabājiet mani zem grīdlīstes”, kas uzvests Dailes teātra Mazajā zālē, ir visai vienkāršs. Reiz dzīvoja Vecāmāte, kas, agrā jaunībā zaudējusi mazo dēliņu, salūza pati un turpmāk spēja tikai bojāt dzīvi citiem ar savu pašaizliedzīgo (patiešām!) mīlestību; tās vārdā viņa meitai Oļai neļāva audzināt mazdēlu Sašu, pārvēršot viņas bērna dzīvi par nolaupīšanu, melu un citu pārbaudījumu virkni. Un tā tas ilga, kamēr Vecāmāte nomira.

Patiesībā par Regnāra Vaivara iestudējumu „Apglabājiet mani zem grīdas” (tiešām – jo īsāks nosaukums, jo labāks) , kuram viņš ir gan dramatizētājs, gan tulkotājs, nemaz nedrīkstētu rakstīt pēc vienas skatīšanās reizes. Pārāk daudz slāņu, detaļu, nianšu, un skaidrs, ka to kļūst tikai vairāk un smalkākas. Bet arī skatīties no jauna ir gandrīz neiespējami. Pārāk smagi, mulsinoši un pazīstami. Katrā gadījumā vieglāk ir domāt un rakstīt mazliet garām, cenšoties neatcerēties to, kas maisījās pa galvu izrādes pusotrā stundā.

Mana galvenā garāmdoma ir par aktiera sadomazohistisko dabu. Vai tāda loma kā Vecāmāte aktrisei ir dāvana vai …? Jā, un kas vispār var būt pretmets dāvanai: lāsts, sods, pienākums, smags darbs? Skaidrs, ka Vecāsmātes loma nu reiz atkal atbilst Indras Briķes traģēdijas aktrises mērogam. Bet ko aktrisei/aktierim nozīmē – kā raksta tepat http://kroders.lv/martina-meiera-piezimes-iv/ Mārtiņš Meiers – līdz sausai mutei rakņāties savas pieredzes miskastē un visu vajadzīgo – visu! – tur arī sev par šausmām atrast? Kas var piespiest viņu – kā citā intervijā teica Tālivaldis Lasmanis – ievilkt elpu un mesties uz galvas lomā, lai pēc pāris stundām iznirtu no tās pilnīgā bezspēkā? Neticu, ka Indra Briķe spēj izkāpt no Vecāsmātes ādas kā no viņas pretīgajām bomeļzeķēm, saķemmēties un mierīgi dzīvot tālāk.

Jo Briķes Vecāmāte ir ekstrēms tēls – kā pašnāvnieks, kas staigā pa bezdibeņa malu, apkāries ar granātām un vēl turēdams asi iztrītu dunci pie rīkles te sev, te citiem. Duncis ir viņas mīlestība. Dzīvot ar viņu ir tikpat kā nepārtraukti vadīt pārrunas ar teroristiem. Jura Bartkeviča Vecaistēvs tieši tā arī uzvedas: uz pirkstgaliem tumsā zogas, cerēdams reiz aizbraukt uz copi; jau iepriekš paredzēdams nākamo kliedzienu, stiepj uz vannas istabu sildītāju; bļauj uz mazdēlu un meitu laicīgi, cerībā novērst ļaunāku iznākumu. Sadzīvot ar Vecomāti ir neiespējami, jo uz katru vārdu un kustību pretī tiks pagriezts tas duncis – mīlestība. Ar to dunci viņa graiza mazdēlu, baksta vīru, draud meitai, taču arī nepārtraukti uzplēš pati savas rētas. Aiz drausmīgajām, nebaudāmajām ārējām izpausmēm aktrise pamanās padarīt redzamu arī šo mīlestības pārvēršanās mehānismu, paplašināt lomu līdz tam laikam, kad ir notikusi vienas milzīgas kaislības nomaiņa ar citu. Dramatizējumā dēliņa nāve ir tikai pieminēta, tāpat vien nojaušama (varbūt pat Vecāsmātes pašas izfantazēta) ir vīra neuzticība, bet nevaru nedomāt par to meiteni, kāda viņa reiz ir bijusi un kādas sāpes ir apvērsušas viņas pasauli ar kājām gaisā, un tā nu viņai jādzīvo tālāk, skatoties uz visu pilnīgi ačgārni. To kādreizējo meiteni Indra Briķe nospēlē ar vienu gaišu, absolūtas mīlestības pārpilnu teikumu, kamēr mazdēls smilšukastē iekašņā slazdā notverto peli: „Tu esi mans pelēns.” Virstalanta aktieri spēj bezgalīgi paplašināt vārdu telpu. Šajā vienā teikumā ir kaut kas neiedomājami aizkustinošs un šausmīgs vienlaikus – Vecāsmātes neizmērojamā vēlēšanās pasargāt mazdēlu no visa: no neizpratnes, no sāpēm, no slimībām, no pašas dzīves; turēt savās rokās no dzimšanas brīža līdz nāvei.

Šis viens teikums ļauj saprast, ja ne attaisnot visu pārējo, ko dara Vecāmāte. Un dara viņa briesmīgas lietas – bļauj, lamājas, pazemo, nolād. Reizēm liekas, Vecāmāte dzīvo savā laiktelpā, kur vārdiem patiesībā nemaz nav nozīmes – tikai skaņa. Šajā beznozīmes skaņu laukā viņa mānās un melo, izliekas un maina sadzīves lomas, pati par savu veiklību drusku priecādamās. Kļūst pieglaimīgi salda, kad pie mazdēla ierodas dakterīte (Sarmīte Rubule), kas tā arī nespēj pateikt, ka bērna slimību patiesais iemesls ir Vecāsmātes duncis. Ir gandrīz vai laipna, ielaižot Oļu (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) uz brīsniņu mazdēla dzīvē, līdz perversā mīlestība atkal uzmutuļo, aizskalojot jebkādas saprašanās iespēju. Kad znots Toļa (Andris Gross) gana mierīgi un pat saprotoši pārtrauc večas lāstus un vaimanas pie meitas dzīvokļa durvīm ar aicinājumu nespēlēt Annu Kareiņinu, Vecāsmātes dzīve beidzas. Viņas pelēnu grib mīlēt, kopt un apglabāt kāds cits, un viņai atliek tikai nomirt.

Indras Briķes tēls ir izrādes absolūtais centrs un jēdzieniskais kodols. Turklāt tas neapšaubāmi attīstīsies, dzīvojot savu noslēpumaino lomas dzīvi, mainīsies akcenti, iespējams, ka skaidrākas kļūs kādas likumsakarības, atklāsies kādi noslēpumi – kaut vai tas, cik liela vieta Vecāsmātes personībā ir psihiskai slimībai. Tikai neesmu pārliecināta, ka vēlreiz spēšu to skatīties. Ir tādi iespaidi, ko nav vajadzības atkārtot, pat ja profesija liek.

Apzināti atturos no mazdēla līnijas apspriešanas, jo neesmu pārliecināta, cik ētiski un nekaitīgi ir izmantot bērna lomā bērnu. Tieši izmantot, jo negribas ticēt, ka loma tiek spēlēta, radīta ar izpratni un distanci. Ja tas tomēr tā būtu, cepuri nost režisora priekšā. Bet… neticu.

Ja patur Indras Briķes tēlojumu aiz iekavām, pāri paliek vairāki jautājumi. Pirmais un galvenais – kāpēc režisors kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi ir būtiski mainījis garstāsta (un arī pēc tā uzņemtās filmas) pieteikto sociālo slāni? Ja tā būtu vienkārši luga, tad cita lieta. Bet programmiņā ir pamatīgi izklāstīta Pāvela Sanajeva ģimenes vēsture, nosaukti konkrēti prototipi – ievērojami un savā laikā atzīti kinomākslinieki. Proti, padomju laika augstākā sabiedrība vai vismaz krietnais vidējais slānis. Pārceļot darbību uz stipri bomzīgu vidi, liekot varoņiem valkāt sagrābstītu apģērbu – ko vērts ir kaut vai Vecasmātes mētelēns ar piešūtām diezin kādu žurku ādām – manuprāt pazeminās notiekošā temperatūra. Ja tādiem vārdiem savu mīlestību spēj izteikt padibeņu ļautiņi, tad tas neko īpaši neskar. To jau es redzu uz ielas. Ja tik šerminoša padrēbe ir tam, kas notiek tur, kur vajadzētu mist gara aristokrātiem, tad tam ir pavisam cits ietekmes spēks.

Un otrais, kas varbūt pat ir pirmais – kā vārdā režisors ir izvēlējies šo smago un melno stāstu? (Atkārtoju – Indras Briķes tēlojums un nepieciešamība ļaut viņai nospēlēt talanta mērogam atbilstošu lomu ir aiz iekavām.) Šis jautājums man liekas ļoti būtisks ikreiz, kad nākas sastapties ar, piedodiet, černuhu. Es zinu, ka dzīve nav rožu dārzs. Ja māksla man šo patiesību grib iegrūst sejā, neliekot pretsvaram ne mazāko cerību, tad… Ja izgājusi aktrisei līdzi viņas varones sāpju ceļu, es neuzzinu, ka kaut kur, kaut kad, uz īsu brīdi ir iespējama harmonija, tad… mana līdzcietība un līdzjušana ir izmantota par velti.

Aizvērt

Silvija Radzobe //Kultūras Diena

Regnāra Vaivara izrādes Apglabājiet mani zem grīdas laikā Dailes teātra Mazajā zālē valda spriegs klusums, skatītāji kā pārakmeņojušies seko līdzi nežēlīgajam stāstam. Saliedētā aktieru ansambļa lieliskais darbs, uzvedumam virzoties uz finālu, sāk uztraukt. Kā sporta sacensībās vai koncertā. Ļoti gribas, lai komanda uzvar, lai nav nevienas greizas nots. Izdodas! Tīri, precīzi un patiesi - ik reakcijā, intonācijā, kustībā. Režisors ne tikai oriģināli redz dramatisko materiālu, viņš tik jūtīgi un rezultatīvi strādā ar aktieriem, ka daži burtiski atdzīvojušies kā no letarģiska miega.

Kaut arī psiholoģiskā reālisma stilā (ar naturālisma un psihoanalīzes elementiem) izstāstītais sižets par kroplīgām, uz perversijas robežas dominējošām attiecībām, kura pamatā Pāvela Sanajeva proza, lokalizēts krievu ģimenē, tas lielā mērā ir aktuāls vispār mūsdienu pasaulei, arī latviešu videi.

Neuzrāda vainīgo

Viens, iespējams, pats galvenais no izrādes atslēgas vārdiem ir ģimene. Redzam nepārprotamu ģimenes institūta sabrukumu - bērnus audzina vecvecāki, starp pieaugušām meitām/dēliem un mātēm/tēviem valda neiecietība, rupjība un naids. Kāpēc pēkšņi un tieši pašlaik tik neiespējami kļuvis saprasties? Kāpēc tik daudziem dzīve savu vistuvāko vidū pārvērtusies par baisām ciešanām? Tēmas aktualitāti kopā ar R. Vaivara uzvedumu apliecina vismaz divas citas spēcīgas, skatītāju intereses karsti atbalstītas pēdējā laika izrādes Latvijas teātros: Hanana Liepājā (režisors Dž. Dž. Džilindžers), Osedžas zeme Nacionālajā teātrī (režisors Valters Sīlis). Kaut kādā mērā arī Mākoņains, iespējams, skaidrosies Valmierā (režisors Oļģerts Kroders). Un vai par to pašu nav arī Jaunā Rīgas teātra metaforiskā stilistikā atrisinātais Alvja Hermaņa Melnais piens, kurā uzmanība centrēta uz lielāko no ģimenēm - tautu? Kāpēc visās cilvēku kopienās, un jo sevišķi vismazākajā no tām - ģimenē -, centrbēdzes procesi ņem virsroku pār centrtieci, saārdīdami šīs sistēmas? Man patīk, ka neviena no izrādēm neuzrāda konkrētu vainīgo - ne globalizāciju, ne individuālismu -, jo atbilde jebkurā gadījumā būtu vienkāršota. Pirmkārt, nezinām, kas šai procesā ir cēloņi un kas - sekas. Otrkārt, nav iespējams vairs vēsturi pagriezt atpakaļ - var mēģināt vienīgi patiesi ieskatīties tagadnē.

Indras Briķes Vecāmāte atņēmusi meitai dēlu - astoņgadīgo Sašu, kura lomā Artūrs Daniels Rižijs. Vecējošā matrona aizbildinās, ka zēna māte - Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Oļa - nespēj pienācīgi parūpēties par slimīgo puisēnu. Ka bez viņas gādības un mīlestības mazdēls aizies bojā. Taču īstenībā Vecāmāte ir pārvērtusi dzīvi par elli ne tikai Sašam un Oļai, kurai liegta tikšanās ar dēlu (retās izņēmuma reizes kulminē baisos skandālos), bet arī savam vīram Seņam, kura atveido Juris Bartkevičs.

Briesmone ar lielo burtu

Visi apjūsmo Indras Briķes spēli šai izrādē. Un ir par ko. Vēl vairāk - tā ir pat liktenīga loma aktrises biogrāfijā, kas apliecina izcilās varoņlomu tēlotājas joprojām dzīvo talantu, kas bija jau gluži vai aizmirsies pēdējos turpat vai desmit gados, kad aktrise pasīvi dežurēja nenozīmīgās lomiņās. Tāpat Vectēvs ir pirmā īstā loma, kas attaisno otra bijušā liepājnieka - Jura Bartkeviča - klātbūtni Dailes teātrī. Jūtīgi reaģējot uz partneriem, spēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kura atbrīvojusies no ārišķīgajām čivinoši meitenīgajām intonācijām, kas aktrisei bija pielipušas pēdējās lomās. Precīzs Toļas - normāla jauna vīrieša lomā, kurš pret savu gribu spiests vērot svešās ģimenes zvērudārzu, - ir Andris Gross. Pats apbrīnojamākais aktierdarbs tomēr ir Artūra Daniela Rižija Saša - ne Latvijas teātrī, ne filmās nekad neviens bērns nav tik patiesi spēlējis. (Rodas gan jautājums - vai zēnu netraumē piedalīšanās tik nežēlīgā izrādē.)

Indras Briķes Vecāmāte ir briesmone ar lielo burtu. Autors situāciju centies nedaudz mīkstināt, uzsverot, ka Vecāmāte ārstējusies psihiatriskajā slimnīcā. Īstenībā tas ir pat ļoti reāls, tikai nedaudz izspilgtināts raksturs. Diez vai Vecāmāte racionāli izplāno savu sadistes dzīvi, visdrīzāk tā ir intuitīva eksistence, un tāpēc īpaši briesmīga, jo šai personai dabiska. Redzam, cik liela taisnība Z. Freidam, ka viens no pašiem galvenajiem principiem cilvēka esībā ir bauda. Un - cik tā var būt dažāda! Vecaimātei baudu gandrīz vai seksuāla apmierinājuma līmenī rada varas apziņa, kas izpaužas jebkuras mazdēla prieka un cerību dzirkstelītes apdzēšanā. Kad zēns ieslīgst nomāktībā, vecene ar melīgiem solījumiem pati pacenšas radīt prieka atblāzmu, lai to jo enerģiskāk mestos izmīdīt. Cik neaizsargāts, atvērts, bez viltus ir puisēns! Vērot šīs eksekūcijas bez iespējas iejaukties, šķiet, būs nepanesami. Bezizejas izjūtu vairo režisora precīzi īstenotā ģimenes - slazda - atmosfēra: svešiniekiem, kas ienāk no āra, kā Ērikas Eglijas Ārstei, vai kaimiņienei aiz sienas, ar kuru bieži tiek runāts pa telefonu, tiek nospēlēta attiecību idille, kas mainās kā diena pret nakti, tikko durvis aizveras. I. Briķes un A. D. Rižija tēlu attiecību partitūra veidota gluži vai pēc muzikāliem pamatprincipiem - nemitīga emocionālu kāpumu un kritumu atkārtošanās veido savdabīgu viļņošanos. Tai līdzi ceļas un atkrīt skatītāju cerības, ka zēnam izdosies izrauties. Baiss ir brīdis, kad zēns atsakās doties līdzi dievinātajai mātei - viņš jūt, ka jaunā sieviete viņu nespēs aizstāvēt un atgriešanās būs jo traumējošāka. Un tad ārēji gandrīz nemanāms attiecību pagrieziens: zēns ir uzminējis Vecomāti, sācis, lai sevi saglabātu, apgūt dotos apstākļus - neizrāda vairs, ko domā un jūt, šad tad pat piebalso savam tirānam. Pamazām lomas mainās - spēli, ja to tā var saukt, sāk vadīt zēns. Viņš balansē kā uz naža asmens - viena pārspīlēta kustība vai aizdomīga intonācija, un - beigas. Skatītāji, elpu aizturējuši, dzīvo līdzi šīm baisajām sacensībām.

Finālā, kad I. Ķuzules-Skrastiņas pagļēvā Māte beidzot izšķiras uzņemties atbildību par savu dēlu (aktrise precīzi atveido procesu, kā pakāpeniski un ne uzreiz nobriest izmaiņas sievietes raksturā) un atstātā Vecāmāte, nokritusi uz ceļiem, gaudo pie meitas dzīvokļa slēgtajām durvīm, jaucot patiesas un liekulīgas jūtas, pārņem dziļš gandarījums. Par to, ka upuris izglābies. Un pateicība aktieriem, kuri bija tik nesaudzīgi pret sevi, lai mums sagādātu šo prieku.

Aizvērt

Маша Насардинова

//Бизнес и Балтия

Почему Регнар Вайварс назвал свой спектакль «Похороните меня за плинтусом» гомерической комедией, понять невозможно. Можно лишь предположить, что это рекламный посыл, адресованный той части дайлесовской публики, что не читала книгу Павла Санаева. Почему в апреле новехонький «Плинтус» играют два раза, а в мае-июне не играют вовсе – тут вообще никаких предположений. Только совет: постарайтесь попасть.

Повесть Санаева опубликовали в 96-м; судя по тиражам, бумажным и электронным, она давным-давно стала всенародным достоянием. (Тиражи эти – свидетельство немеркнущей любви, как запись в ЗАГСе после долгих лет гражданского брака; ведь довольно набрать в поисковике «Похороните меня за плинтусом», и бери себе, пользуйся даром. И берут. А после хотят владеть единолично и на законных основаниях. Не все, но все же.)

«Меня зовут Савельев Саша. Я учусь во втором классе и живу у бабушки с дедушкой. Мама променяла меня на карлика-кровопийцу и повесила на бабушкину шею тяжкой крестягой. Так я с четырех лет и вишу.» Воля ваша, есть в этом что-то линдгреновское. Малыш без Карлсона, с всесильной, дорвавшейся-таки до домоправления фрекен Бок. Почти сказка, почти страшилка. Почти автобиография.

Сергей Снежкин снял по «Плинтусу» добротное и мрачное кино о несчастном мальчике и его несчастной бабке.

Игорь Коняев, ставя спектакль в «Балтийском доме», пригласил на роль Савельева Саши взрослого актера Игоря Скляра.

Регнар Вайварс пошел другим путем и самым, пожалуй, опасным. У него в «Плинтусе» Савельева Сашу играет мальчик в возрасте Савельева Саши – даже два мальчика, в очередь, мне достался Артур Даниэл Рыжийс. Обычно это ужас что такое, дети на сцене, их как будто из дерева выпиливают, Рыжийс же был живехонек. Но не в этом дело. А в том, что Вайварс, перенося книгу на сцену, заодно перенес и акценты. И правильно поступил.

Тепло, которым обдает читателя каждая санаевская строка, проще всего объяснить тем, что в детстве счастлив каждый, счастлив при любых жизненных обстоятельствах, счастлив – и все тут; правда, редко кому потом удается это счастье выразить словами. Санаев сумел. Снежкин не сумел. Вайварс нашел альтернативный источник тепла. Он поставил спектакль не о мальчике, которого мучает и прячет от матери деспотичная полусумасшедшая бабушка, а о бабушке, которая сходит с ума от любви. Любви в «Плинтусе» Вайварса столько, что Савельев Саша просто не может быть несчастным. Это ведь его все любят, это за него борются.

Здесь не важен антураж и не важно, что Сашин дедушка (Юрис Барткевичс) – увенчанный всевозможными премиями народный любимец, народный артист. Интерьер, созданный Мартиньшем Вилкарсисом, даже под пыткой не выдаст, что за героями повести угадываются Всеволод Санаев, его жена Лидия, его дочь Елена, его зять Ролан Быков. Для режиссера и сценографа «Плинтус» – история универсальная. Понравится вам это или нет, но они лишают ее привязки ко времени и звездного флера.

Хотя нет, не совсем. Звезда в спектакле имеется. Это поразительная Индра Брике в роли бабулечки. «Гомерическая» – это о ней. Гомерически смешная. Гомерически

трагичная. Это вокруг нее выстроен весь спектакль (сказать, что на ней все держится, было бы несправедливо по отношению к Вайварсу – «Плинтус» силен не только выдающимися актерскими работами, но и продуманностью и чуткостью режиссерского рисунка). В кульминационном монологе публику вслед за актрисой бросает то в дрожь, то в истерику, то в хохот, однако ощущения, что со зрителем играют, как кошка с мышью, не возникает ни разу. Точку в истории поставит, конечно же, Савельев Саша, и закончится «Плинтус» не дружными всхлипываниями, а улыбкой. 28 апреля – последнее представление в этом сезоне.

Aizvērt

Atsauksmes

Pievienot komentāru

Pievienot Pieslēdzies

Dzintra Bērziņa(Vilne) 14.02.2015 18:16

Paldies par izrādi - sāpīgi!!! Neprāta mīlestība - arī manu paziņu lokā ir ģimene - 99% atbilda izrādē redzētajam ģimenes modelim !!!Ļoti gribētu, lai šo izrādi parāda TV!!!Indrai Briķei - piešķirtu Oskara nomināciju! Viena no labākajām Dailes teātra izrādēm! Paldies.

Evija Balode 13.02.2015 23:33

Izcili!

Duuja 27.03.2014 23:10

Indra Briķe - izcila aktrise! Labākā Dailes teātra izrāde, paldies!

Līvija Goluba 03.02.2014 13:56

Izrāde spēcīga, bet manī raisās pārdomas par to, ka vai to vajag ieteikt skolēniem un studentiem. Ja no skatuves skan lamas, rupji vārdi, attieksme pret māti (tava māte ir mauka...) vai tas neatstās iespaidu uz bērniem, kas skatās šo lugu. Un vēl man šķiet, ka puisēna Sašas lomas tēlotājam pēc katras izrādes būtu vajadzīga psihologa konsultācija, lai šis tēls "neiemiesotos" pašā nenobriedušajā aktierī. Jā, ir smagas lugas, bet tomēr teātris ir svētnīca un pēc izrādes ir jābūt gaišam noskaņojumam, nevis nomāktībai un drūmumam, kas jau tā ir pārpārēm mūsus visu ikdienā. Vai teātrim to vēl vajag kultivēt un padarīt par normu????

Dailes teātris 13.01.2014 09:24

(no twitter.com) @ArtursZvirbulis
Izrāde Apglabājiet mani zem grīdas @Dailesteatris ir viena no labākajām izrādēm,ko esmu redzējis.Nododiet manas stāvovācijas Indrai Briķei!

Dailes teātris 13.01.2014 09:23

(no twitter.com) ‏@tominsh2
@Dailesteatris "Apglabājiet mani zem grīdas". Grūti pat izteikties. Smagi un izcili! Briķe ideāla! Iesaku visiem.

Dailes teātris 18.12.2013 09:17

(no twitter.com) ‏@Mazirbe1
Biju šodien uz izrādi "Apglabājiet mani zem grīdas" @Dailesteatris Ļoti laba un kvalitatīva izrāde. Bija tā vērts.

Dailes teātris 20.11.2013 09:02

(no twitter.com) @kamenscikova
Pārdomas un smiekli, lieliskais Indras Briķes tēlojums izrādē "Apglabājiet mani zem grīdas" @Dailesteatris Paldies par vakaru!

Dailes teātris 17.10.2013 11:15

(no twitter.com) @GDadzite
Apglabājiet mani zem grīdas. Iespaidīgi. Lielisks Indras Briķes tēlojums! Tagad - pārdomas par mūsu katra mīlestības izpratni un izpausmēm.

Dailes teātris 17.10.2013 09:35

(no twitter.com) @AndaSimane
BRAVO Indrai Briķei šovakar Ventspilī @Dailesteatris izrādē "Apglabājiet mani zem grīdas" ! Tāds patiess dramatisms- ne spēlēt,bet izdzīvot.

Dailes teātris 17.10.2013 09:35

(no twitter.com) @Varis_P
Izcila aktierspēle, aizraujošs un skarbs sižets, izrāde, kas liek domāt - @Dailesteatris Apglabājiet mani zem grīdas.

Dailes teātris 14.10.2013 09:30

(no twitter.com) @sabinarakitko
"Apglabājiet mani zem grīdas" @Dailesteatris ir ļoti spēcīg

Dailes teātris 14.10.2013 09:29

(no twitter.com) ‏@Andris_Alksnis
"Apglabājiet mani zem grīdas" @Dailesteatris izcils aktieru darbs,īpaši jau Indra Briķe! Paldies!

Dailes teātris 29.04.2013 09:01

(no twitter.com) @christ_a08
Pēdējās divgades spēcīgākais baudījums "apglabājiet mani zem grīdas" @Dailesteatris

Dailes teātris 27.03.2013 09:49

(no twitter.com) ‏@evipata 11h
@Dailesteatris "Apglabājiet mani zem grīdas" - kaut ko tik labu sen nebiju redzējusi! Indra Briķe vienreizēja! Super!

Dailes teātris 17.03.2013 19:07

‏(no twitter.com) @ditarietuma
Sāku čekot filmu "teatralizācijas" LV teātros. Vaivara Apglabājiet mani zem grīdas @dailesteatris - respektējami! Visu cieņu I.Briķei un &!

Dailes teātris 05.02.2013 22:01

(no twitter.com) ‏@esalise
Indra Briķe @Dailesteatris izrādē Apglabājiet mani zem grīdas šodien bija tiešām lieliska. :)

Dailes teātris 14.01.2013 11:22

@apkalnsLV
Nemāku sadalīt laurus starp autoru, režisoru & aktieri, bet I.Brikes tēls @Dailesteatris "Apglabājiet mani zem grīdas" liek domāt. Iesaku!

Dailes teātris 14.01.2013 11:21

(no twitter.com) @baibastille
Mēs katrs pazīstam kādu no "Apglabājiet mani zem grīdas" @Dailesteatris. Pārdomu vērts!

Dailes teātris 15.12.2012 12:08

(no twitter.com) @ReversedEgo
"Apglabājiet mani zem grīdas" ir ļoti laba izrāde. Tik tiešām. Ja rodas iespēja, iesaku aiziet. Piedzīvojums garantēts. #DailesTeatris

Dailes teātris 15.12.2012 12:07

(no twitter.com) @plumbumbum
Apglabājiet mani zem grīdas DT - tāda riktīga ģimenes drāma. Tik drāmīga, ka kādu laiku neko vairs drūmu nevajadzēs. Sāpīgi labi!

23.03.2012 08:49

Spēcīga izrāde. Un ļoti interesanta. Manuprāt, viena no labākajām izrādēm, ko esmu redzējusi. Interesanti, kā režisori strādā ar bērniem, īpaši šādās smagās lomās. I. Briķe un J. Bartkevičs ir izcili aktieri, abiem viņu lomas tā piestāv, ka skatījos, elpu aizturējusi. Starpbrīdī mums izraisījās bēdīgas sarunas par to, ka pasaulē taču ir tik daudz bērnu, kam jāpiedzīvo šādas ciešanas, jo stāsta pamatā taču ir patiesība, reāla cilvēka atmiņas. Bet skatoties žēl bija visus - gan zēnu, gan omīti, kurai dzīvē bijis liels zaudējums un kura dažos apskaidrības brīžos, liekas, izkūst mīļumā pret bērnu, gan opi, kurš tā arī netiek uz bļitkošanu, bet pēc omes nāves liekas kā no laivas izmests, gan zēna māti. Viņiem visiem pietrūkst mīlestības, bet viņi nezina, kā to atrast, neapjauš, ka tepat jau viņa ir, tā mīlestība, jāpastiepj vien roka. Paldies režisoram par izrādi. Noteikti izlasīšu arī pašu literāro darbu.

21.03.2012 22:53

Izrāde ir patiešām brīnišķīga. Labs humors skaudrā stāstā. Indrai Briķei ziedu klēpi pie kājām un aplausus kājās stāvot, un tas vēl būtu par maz. Tēlojums ir patiesi izcils. Noticēju viņas tēlam līdz pat pēdējam mirklim. Dažbrīd tik ļoti palika baisi, ka nācās iekrampēties krēslā. Interesanti likās vecmāmiņas tēla kontrasti. Uz vienu brīdi "Oļečka", bet nākamajā jau "nosist to maitu ar cirvi".
Juris Bartkevičs aizrāva ar savu vectēva nosvērtību un paškontroli. Kā arī dažbrīd labest\ibu, bet tajā pašā laikā nelielu ļaunumu.
Mazais zēns, protams, vienkāršs un jauks. Ar savu spītu.
Iesaku izrādi, patiešām.
Tāda nu ir tā dzīve.
Paldies Dailes teātrim, paldies aktieriem.

Rādīt atsauksmes Rakstīt atsauksmi

Pāvels Sanajevs
Apglabājiet mani zem grīdas

Mazā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Par savām un citu atkarībām

Apglabājiet mani zem grīdas

Par kroplo mīlestību

Mīlestība ar dunci pie rīkles

Baisās sacensības

Бабулечка

Par savām un citu atkarībām