Silvija Radzobe //kroders.lv
Kad Māra Ķimele 1984. gadā Valmieras teātrī iestudēja Kena Kīzija romāna „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” dramatizējumu, biju klāt vairākos mēģinājumos. Režisore Aigaram Vilimam, kurš gatavoja Makmērfija lomu, vairākkārt uzsvēra, ka viņa varonis no citiem psihiatriskās slimnīcas pacientiem atšķiras nevis ar kādu īpašu varonību, bet ar to, ka ir dabisks, normāls, organisks cilvēks (gan fiziskā, gan garīgā ziņā). Un ka tieši viņa normalitāte ir tā, kas Rečidu un viņas iedibināto ne-normālo sistēmu, kas nepārprotami bija nolasāms kā tolaik vēl stiprā padomju režīma simbols, tracina visvairāk. Jo ir tai pretdabiska. Aktieris režisores ieteikumus realizēja pilnā mērā, un Makmērfijs kļuva par vienu no viņa labākajām lomām. Makmērfijs – pievilcīgs jauns puisis, vērīgām, bet apdomīgām reakcijām; viņa kriminālā pagātne likās neticama, visdrīzāk – ļauns Rečidas izdomājums. Pie senā iestudējuma pakavējos tādēļ, lai precīzāk iezīmētu jaunā Dailes teātra uzveduma specifiku.
Aleksandrs Morfovs, ar kuru Dailes teātrim bija radoša sadarbība pirms pāris gadiem, kad tapa „Finita la comedia!”, kā tika pārdēvēta Nikolaja Erdmana luga „Pašnāvnieks”, Kīzija romānu ir dramatizējis pats. Kaut arī Rīgas izrāde ir trešā viņa dramatizējuma skatuviskā versija (iepriekš – Maskavā Ļenkoma teātrī un Sofijas Nacionālajā teātrī), tātad zināmā mērā uzlūkojama par rimeiku, tomēr rezultāts šķiet svaigs, nevis formāla kopijas kopija. Izrādi ir ne tikai interesanti skatīties kā kuru katru literāri un skatuviski labi būvētu stāstu. Dailes teātra uzvedums „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir, manuprāt, precīzi noķēris ne vienu vien būtisku mūsu laika sabiedriskās dzīves un cilvēku individuālās pašsajūtas specifisku momentu. Turklāt runa nav par kādu abstraktu laiktelpu, bet, lai cik tas pārsteidzoši neliktos, tieši (arī) Latviju.
A. Morfovs jaunajā izrādē tālāk attīsta dažus jau N. Erdmana lugas inscenējumā izmantotus paņēmienus. Galvenais no tiem – simultānā spēle. Tā, pirmkārt, panāk saliedētu ansambli, raisa aktieru aktivitāti un fantāziju mēmo norišu sacerēšanā, otrkārt, padara skatuviskās norises saturiski un vizuāli piesātinātākas, neviennozīmīgākas, treškārt, ciešāk piesaista skatītāju uzmanību notiekošajam. Pa visu lielo Dailes teātra skatuvi izkārtotas ne divas vai trīs, bet četras, piecas vai pat vairāk vienlaicīgas darbības ligzdas – turklāt ne tikai horizontālā, bet arī vertikālā līmenī. Mārtiņa Vilkārša radītajā pelēkajā klīnikas telpā pa otrā stāva tādām kā karnīzēm neticami veikli lodā mēmais pacients – Aigara Larionova Cilvēks-putns. Pa dibenplānu kustas, tikai reizumis iznākot avanscēnā, klusējošais Āra Rozentāla Fredriksons ar pelnu pelēko seju un runājošajām acīm, ratiņos sēž īgnais Jura Strengas Raklijs un nervozais Gunāra Placēna Pulkvedis. (Plastiski izteiksmīgo mizanscēnu sacerēšanā neapšaubāms horeogrāfes Ingas Krasovskas darbs.) Šie fiziski un garīgi nevarīgie pacienti, kuri vairs nav spējīgi patstāvīgi dzīvot, pat ja gribētu, ir kā baiss atgādinājums par nākotni, kas sagaida jaunākos un pagaidām relatīvi veselos pacientus, kas te ieradušies pēc savas gribas, lai paglābtos no skarbās dzīves īstenības. Vēl viena darbības ligzda ierīkota aiz stiklotas sienas, kur atrodas Ilzes Ķuzules-Skrastiņas tēlotās virsmāsas Rečidas sargpostenis un kur bez viņas rosās vēl citas medmāsas – Aijas Dzērves Flinna un Sarmītes Rubules Džeina.
Artūra Skrastiņa Makmērfijs ir radikāli atšķirīgs no A. Vilima zināmā mērā idealizētā varoņa, kurš bija aktuāls pirms 30 gadiem. Dailes teātra izrādes protagonists, kurš mierīgajā, pat šķietami garlaikotajā klīnikas ikdienā iebrāžas kā ugunīga lode, kārtību vēršot haosā, ir neviennozīmīgas dzīves pieredzes krietni apbružāts. Viņš šķiet fiziski spēcīgs, pat atlētisks, uzkrītoši demonstrē savu enerģiju – strauji pārvietojoties, runājot (vismaz sākotnēji) ļoti skaļā balsī. Ir tāds kā uzvilkts; manuprāt, lai slēptu satraukumu, nonākot sev svešā un draudīgā vidē – trakonamā. Var noticēt, ka uz šejieni eskortēts no cietuma, kur nonācis agresivitātes dēļ. Par to liecina ne tikai no filmām pazīstamā amerikāņu cietumnieku oranžā uniforma: A. Skrastiņa Makmērfijs rada sprādzienbīstama – vienlaikus pievilcīga un biedējoša – vīrieša iespaidu. Pateiksi vai izdarīsi ne to, mazākais, tavā virzienā tiks raidīta iznīcinoša replika vai nopietnākā gadījumā dabūsi pa ausi tā, ka maz neliksies. Makmērfijam ir tumšāka sejas krāsa nekā citiem pacientiem, it kā iekaisusi vai apdegusi, ļaujot iztēloties, ka viņš nav uz „jūs” ne ar alkoholu, ne, iespējams, arī narkotikām. Ap galvu Makmērfijam ir melns lakats, kas slēpj A.Skrastiņa gaišos „pozitīvā varoņa” matus, darot viņu līdzīgu pirātam. Bet ne tikai. Man aktiera radītais tēls raisīja asociācijas arī ar novecojošiem rokmūziķiem, reiz slavenām, pūļa pielūgtām zvaigznēm, kas, veicot pasaules tūres, mēdz iegriezties arī Latvijā. Tas ļauj izdarīt secinājumu, ka A. Skrastiņa Makmērfijs ir cilvēks no pagātnes, kurš ieradies 2015. gadā. Teiksim, no 60. gadu hipijiem. Vai cilvēks no sapņu apgabala: tieši tādu – absolūti brīvu un anarhistiski neatkarīgu – padomju ļaudis iztēlojās savu ideālo eksistenci. Tātad lielā mērā fantastisks tēls, relikts. Kā Vladimira Majakovska lugas “Blakts” galvenais varonis Prisipkins, kurš atkausēts pēc 50 ledū iesaldētiem gadiem.
Šāds Makmērfijs nav mūsdienu varonis. Šādus cilvēkus mūsu sakārtotais, noregulētais laiks izraida pensijā, iesloga cietumā vai, paņemtus pie rokas, ved uz dienas centriem, kas paredzēti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Teātris rīkojas gudri, neidealizēdams Makmērfiju, neslēpdams, ka šis pirāts ir ne tikai pievilcīgs kā katrs, kurš atļaujas darīt un runāt, ko grib, bet arī bīstams, jo agresīvs un pie reizes pat viltīgs maita, apkrāpjot sava valdzinājuma varā nonākušos pacientus kā tādus antiņus gan kāršu spēlē, gan uzspiežot dažādas stulbas derības, lai dabūtu tiem piederošo naudu.
Mūsdienu varoņi ir nevaronīgie klīnikas pacienti, precīzi atpazīstami sociālie tipi – no tramvaja, valsts iestādes, Delfu anonīmo komentētāju aprindām, zinātniski pētnieciska institūta, pedagoģiskas iestādes... Tveras pie citu iedibinātas kārtības kā mīļās māmuļas, vienalga, cik šī kārtība liktos nepatīkama, pazemojoša, tavu personību apdraudoša vai jau pat iznīcinājusi. Jo tā ir drošāk. Precīzi uztverts un pacientu grupas spēlē pārraidīts aktuāls un pazīstams noskaņojums – bailes no jelkādām pārmaiņām, pieredzes iedresēta pārliecība, ka viss, kas atšķiras no tagadējā mirkļa, var būt tikai sliktāk, nevis labāk.
Ļoti veiksmīga bijusi A. Morfova sadarbība ar klīnikas centrālās slimnieku grupas tēlotājiem. Ģirts Ķesteris Hārdinga lomā un Juris Bartkevičs Čezvika lomā šķiet burtiski attīrīti no saviem pēdējo gadu štampiem – manierīga runasveida un „izteiksmīgām” pozām. Abi aktieri spēlē svaigi, viņu reakcijas un intonācijas ir negaidītas, it kā neiestudētas, uz vietas dzimstošas. Ģ. Ķestera radītais Hārdings – izsmalcināts, gudrs, bet vājš inteliģents. J. Bartkeviča Čezviks – novecot sācis puika, kurš par spīti sīkām blēdībām tik ļoti grib būt pieņemts vīru pulkā par savējo. Laura Subatnieka jauneklīgais Martini, kurš dzird balsis, ir simpātisks mūsdienīgs „čalis”. Mazrunīgais Jura Kalniņa Skenlons rada iespaidu, ka viņam allaž ir kas „aiz ādas”. Un Laura Dzelzīša pusaudzis Billijs, kurš stostās un nepazīst meitenes... Kamēr Kaspars Bindemanis tēlo Virsaiti Bromdenu, kurš klusē, viņš ir pietiekami kolorīts un intriģējošs tēls. Problēmas sākas, kad Virsaitim jārunā gari teksti – apstājas darbība, tēlojuma vietā stājas informācijas pārraide. Taisnības labad jāatzīst, ka tas notiek ne tikai K. Bindemaņa aktieriskās pieredzes trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka šajā izrādē Virsaitis būtībā ir lieks. Jo A. Skrastiņa Makmērfijs ir tik savdabīgs un pārmērīgs individuālists, kuram apriori draugu un uzticības personu nemaz nevar būt.
Daudzskaitlīgā tēlu sistēma, ja runājam par darbības, tas ir, enerģijas vektoriem, izrādē izkārtota savdabīgā vienādmalu trijstūrī – virsotnē atrodas kolektīvais varonis-pacientu grupa, abos pārējos stūros – virsmāsa Rečida un Makmērfijs, kuri viens uz otru iedarbojas mazāk tiešā veidā, vairāk – caur pacientiem. Ja kolektīvo varoni uztveram kā mūsdienu sabiedrības mikromodeli, tad Rečida un Makmērfijs ir kā atšķirīgu dzīves filozofiju, var teikt arī – ideoloģiju sabiedrībai piedāvājoši, precīzāk – uzstiepjoši līderi, kas to primāri nedara vis pacientu, bet gan sevis apliecināšanas dēļ. Rečidas kārtība, kas balstās uz ziņu pienešanu, pazemīgu izkalpošanos, un Makmērfija anarhiskā visatļautība, kas ir par lielu šim laikam un kas neiekļaujas nekādos rāmjos. Ja ar pāris mēnešu atstarpi mūsu teātros parādās tādas izrādes kā „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” un Žana Anuija „Antigone” (Elmāra Seņkova režijā Nacionālajā teātrī), tad tas liecina gan to, ka mākslinieki jūt – sabiedrībai jāatgādina tāds aizmirsts jēdziens kā nonkonformisms, gan arī to, ka skatīt pasauli vienīgi melnbaltās koordinātēs ir pārāk vienkāršoti.
Tā, kā jau sacīju, arī Makmērfijs izrādē nav nekāds Santa Klauss, kurš, piemēram, pašaizliedzīgi vēlētos „iesvētīt” Billiju vīra kārtā, sagādājot šim nolūkam puisim noderīgu mauķeli. Tikpat stipra kā viņa neapšaubāmā sirsnība pret Billiju ir vēlēšanās „ierēkt” par naivā zēna pirmo tuvošanos sievietei. (A. Skrastiņš šķietami viegli, pat kā spēlējoties lieliski tiek galā ar sarežģīto uzdevumu – radīt dziļas pretrunas savienojošu, bet spēcīga, aizraujoša cilvēka tēlu.)
Atšķirība gan tā, ka Rečidai ir oficiālā vara, kuras Makmērfijam nav. Un – varai un tās īstenotājai ir ļoti mūsdienīgi, atpazīstami vaibsti. I. Ķuzules-Skrastiņas Rečida ir jauna, skaista, pievilcīga sieviete, valkā augstpapēžu kurpes un izsmalcinātu apakšveļu, ar kuras it kā nejaušu pavīdēšanu apzināti izaicina Makmērfiju. Režisors pastiprinājis romānā vienīgi ar raustītu līniju iezīmēto Rečidas ideju izmantot savu seksuālo pievilcību, lai atraisītu Makmērfija instinktus un tā vieglāk gūtu virsroku pār viņu. Kad Makmērfijs ir meties viņai virsū ar nepārprotamu nolūku, viņa to patur noslēpumā, bet vēlāk apzināti turpina publiski provocēt, lai gūtu neapšaubāmas tiesības savu antagonistu nosūtīt uz lobotomiju jeb smadzeņu kastrācijas operāciju. Rečida runā glāsmainā, gandrīz vai bērnišķīgā balsī. Virsmāsa netēlo, viņa ir no sirds pārliecināta, ka viņas izstrādātā un ieviestā mērenības, likumpaklausības sistēma, nu, tikai ar dažiem foršiem pacientus pazemojošiem knifiņiem, ir dzīvošanai visderīgākā. Šāda Rečida ir tik pazīstama. Mietpilsonība un Birokrātija ir tās vārds, kas pamazām kā nemitīgas ūdens piles saspradzina viscietāko akmeni. Vai aizžņaudz visstiprāko rīkli. Tu skaties viņas sejā, kas neredz tevi kā cilvēku, bet vienīgi kā cirkulāram, noteikumam, pavēlei pakļaujamu objektu. Ar savu maigo un kārtīgo rociņu Rečida vada un valda arī dakteri Spīviju, ko Juris Žagars tēlo kā allaž smaidīgu, enerģisku pacientu draugu, kā šķietami, bet tikai šķietami īstenu demokrātu, kuram, no vienas puses, pacienti ir pilnīgi vienaldzīgi, bet, no otras puses, viņam no tiem pat varbūt bail.
Saistoši vērot, kā spēles laukumā, ja par tādu uzlūko klīnikas telpu, mainās spēku samēri, mazinoties Rečidas un vairojoties Makmērfija ietekmei uz pacientiem. Taču stāvoklis nav noturīgs, ietekmes uzplūst un mainās, te vienam, te otram no līderiem atkarojot zaudētās teritorijas. Pacienti Makmērfija ietekmē atraisās, uzdrošinās – runāt, izrunāties, pateikt, ko domā, ne tikai cits citam, bet arī Rečidai. Tas ir skaisti un pat aizkustinoši. Bet jau pēc brīža, uzklausījuši Rečidas notācijas, cilvēki ievelkas sevī kā gliemeži, nodur acis, viņiem nolaižas pleci, un viņi lavās ierakstīt sūdzības par saviem biedriem „novērojumu žurnālā”... Redzam tik veco kā pasaule, bet allaž aktuālo situāciju – nevienu cilvēku spēks no malas drosmīgu padarīt nevar, neviens mūs, ja paši to nespējam, no verga brīvā personībā nevērsīs. Šī likumsakarība, kas visu izrādes laiku te uzplūst, te atplūst, kulminē Laura Dzelzīša patiesi un aizkustinoši nospēlētajā Billija traģiskajā liktenī, par kuru, protams, atbildīga ir Rečida, kas puisi publiski pazemo, salauž, bet arī Makmērfijs, kurš bezmaz ar varu viņam uztiepj rīcību, uz kuru vārais Billijs diez vai ir gatavs.
Kad Makmērfijs trakonamā sarīko ballīti ar alkoholu un meitenēm, kuru lomās Kristīne Nevarauska (Kendija), Ieva Segliņa (Sandra) un Anete Krasovska (Samanta), viņš kavējas doties prom, kaut arī visi viņu brīdina par draudošajām briesmām. Viņš malko viskiju no pudeles, sēž drusku atstatu no pārējiem pie sakurtās uguns. Skatoties Makmērfija liktenīgo kavēšanos, kāpj satraukums, gribas mudināt – nu taču! Bēdz! Līdz kamēr saproti pašu galveno – oriģinālo – izrādes atklājumu: Makmērfijam nav kur bēgt. Padomju ērā sapņojām, ka tur, ārā, aiz trakonama sienām, ir cita dzīve. Ja ne mums lemta, tad citiem. Izrādē aiz necaurspīdīgajiem logiem, caur kuriem telpā ielido gājputnu balsis, ir iztēles, fantāzijas, ilgu zeme. Makmērfijs no pagātnes-cietuma ir ieradies šodienā. Telpa iemanto laika funkcijas, kļūdama par tagadnes sinonīmu. Tagad tikai te ir īstā un vienīgā – dzīve. Te būs jāpaliek. Uz mūžu.
Beigās skidriņas skrēja.
Sižets, aktieri, mūzika. Viss līdz sīkumiem pārdomāts. Izrāde liek just un pārdzīvot līdzi. Iesaku visiem. Bomba.
"[..]Viss izrādes ansamblis spēlē vienotā ritmā un tiešām var just, ka, pat neskatoties uz nebūt ne vienkāršo tēmu, aktieri paši izbauda šo izrādi. Visi spēlē ļoti labi, īpaši izceļot Artūru Skrastiņu, Lauri Dzelzīti, Ilzi Ķuzuli – Skrastiņu un Ievu Segliņu.
Cerot, ka "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" vēl ilgi būs teātra repertuārā, to redzēs arī tie, kas to vēl nav izdarījuši (ja kāds vēl tāds ir) un skatītāji nāks vēl un vēl. Iestudējums apliecina, ka Lielo zāli tomēr ir iespējams piepildīt un panākt to, ka skatītāji arī pēc pieciem gadiem tam velta stāvovācijas."
Pilnu izrādes vērtējumu varat lasīt šeit - https://ej.uz/xxkn
"[..]Ir tādas izrādes, kurās visas puzles detaļas pārliecinoši saslēgušās kopā vienā brīnišķīgā bildē. Neapstrīdot nemainīgi augstu profesionalitāti, tomēr var just, ka aktieri šādās izrādēs spēlē ar citu atdevi un sinerģija ar zāli ir tik liela, ka beigās no kopējās enerģijas varētu ražot elektrību. Man pēdējos gados Dailes lielajā zālē tādas ir bijušas divas: “Izraidītie” (arvien ceru uz brīnumu un izrādes atgriešanos) un “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Šajās izrādēs režisori ir tik prasmīgi salikuši akcentus un diriģē emociju orķestri, ka pēc tām negribas domāt par mazajām “blusiņām”, kuras izķert, bet vienkārši teikt paldies visiem, kas piedalījušies izrādes tapšanā. Šajā izrādē īpašs paldies brīnišķīgajiem aktieriem. Te mazu lomu nav.[..]"
Pilnu izrādes vērtējumu lasiet šeit- https://ej.uz/uufj
Ilgi negāju, bail bija no vilšanās-velti! Izrāde un aktieru sniegums PERFEKTS.
"Vienmēr, kad skatos Aleksandra Morfova izrādi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, rodas tāda sajūta, ka esi iekļuvis pasaulē, kura ir apgriezta kājām gaisā. Tādā kā anti-utopijā. Šīs izrādes laikā piedzīvosi visu emociju spektru, sākot ar skaļiem smiekliem, kuri pāršalc visu zāli; klusi pie sevis smaidīsi par kādām izteiktām frāzēm, un nodomāsi: “Es tevi saprotu,vecīt...“. Līdz atjēgsies pēc +3 stundām izrādes beigās ar slapjām acīm, nesaprotot, kas vispār tikko notika. Brīdinu, ka pēc izrādes vajag kādas divas/trīs dienas, lai atjēgtos un iesāktu atkal normālu, veselīgu skatījumu uz pasauli. Izrāde izraisa atkarību.[..]"
Pilnu izrādes vērtējumu lasiet - https://ej.uz/nbpk
Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu @Dailesteatris, tiešām izcila izrāde, ļoti daudz bija atsauksmes dzirdētas un tikai labas, tagad arī es turpināšu skandēt par izrādes lieliskumu. iesaku, tiešām visiem! Sajūsmā!
"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" @Dailesteatris skaista, smaga, vizuāli baudāma izrāde. Brīnišķīgi aktieri, bet @TTreinis IZCILS! TIEŠĀM
@Dailesteatris "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" - ļoti patika. Ja neesat vēl redzējuši - iesaku. Izrāde iedarbina domāšanas orgānu Skrastiņš vnk spridzina
Tieši vārdos un darbos nepateiktais, bet tikai nojaušamais rosina domāt par mākslas darbu atkal un atkal.
Vēlreiz apliecinu savu mīlestību un cieņu pret Dailes teātri un augstvērtīgo aktieru sniegumu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu @Dailesteatris
Kāds palaidās pār dzeguzes ligzdu @Dailesteatris Bravo! Paldies visam aktieru ansamblim un radošajai komandai! Brīnišķīga izrāde. Liek pārdomāt.
Paldies ikvienam @Dailesteatris aktierim par brīnišķīgām 3,5 stundām "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Patīkams tiešums, skaidrība, vieglums un smeldze...
pārdodu 2 biļetes uz 1.marta izrādi. 17 rinda 21. un 22. vieta.
Pirktas kasē (!!!) par EUR 24. Pārdodu par EUR 20. E-pasts saziņai: zonne@tvnet.lv
"Pazaudēsi smieklus-pazaudēsi visu". @Dailesteatris /Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu/. Pārdomu pilna izrāde. Paldies
"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" @Dailesteatris - niansēts blieziens pa saprāta stīgām garantēts. Fantastiski & PALDIES!
Jāsecina..aktieri tur bija tikai divi, maksimāli trīs. Aplausi Dzelzītim, pārējiem..ehhh. Mega vilšanās Skrastiņā..mačo tipa vīrietis vai nu ir vai nav..to jūt ar muguras smadzenēm, nevis atrāda ar kariķētu gaitu it kā vīrišķā lepnuma par daudz, uz priekšu saliektiem pleciem un kabatās satucītām rokām.
Makmerfijs ir foršs vecis, vienkāršs, varbūt pat prasts, bet foršs, Skratiņš šajā lomā..tāds nav, ne tie izteiksmes veidi izvēlēti. Švaki.
@Dailesteatris #dzeguzesligzda. Griež līdz kaulam, maina, mierina un ironizē. Izcila! Bravo aktieriem, kas izrādi noslīpējuši līdz pilnībai.
Paldies aktieriem Jūs to paveicāt lieliski.
Patiešām iesaku-pagaidām mana Top izrāde.
Norauj jumtu :)
Reti kad ir tik labi, ka gribās kko uzrakstīt. "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" @Dailesteatris nudien pārdomāta izrāde. Cilvēki, ejiet!
"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" @Dailesteatris izrāde, kas nelaiž vaļā. Pārdomas par Cilvēku un Sistēmu.
P.S. Smēķēšana izrādes laikā gan likās daudz par daudz. Bija patiešām grūti sekot līdzi izrādei brīžos, kad bija jāraustās pēc tīra gaisa ieelpas (vienu brīdi uz skatuves smēķēja 5!!! aktieri vienlaikus) un apkārtējie skatītāji arī neslēpa nepatiku pret sēdēšanu gāzes kamerā - ik pa laikam dzirdēju tādas frāzes kā "nu taču, tak ne atkal", "ja vēlreiz kāds smēķēs, dabūšu iet ārā", " es vairs to smirdoņu nevaru izturēt" utt. Vai tad tiešām to smēķēšanu nevar notēlot, bez tās ārprātīgās smakas?
emocijas visas- ir, sajūtas visas- ir!
viss ir līdz beigām....beigās pietrūka skaņas..
stikla lausku skaņas, kas saplēš, sagriež druskās cilvēku ilūzijas līdz beigu beigām. Es iemīlējos pirms ieraudzīju
PALDIES Jums par lielisko darbu! Es zinu, ka vēl tiksimies!
Sistēma samaļ individualitāti. Izcila izrāde pateicoties izciliem mākslinikiem. Paldies @Dailesteatris Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu!
Saskatīties nu caur saraudātām skropstām.
Par iznīcināšanu, kļūdām(?), sistēmu un personisko.
(Zosis lido prom.)
Izcilība @Dailesteatris.
@Dailesteatris izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" fantastiska. Sarāva mani gabalos. Skaudri un smieklīgi. Cepuri nost .
"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" @Dailesteatris izcila izrāde, kuru iesaku noskatīties, nenožēlosiet. Paldies aktieriem!
"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" @Dailesteatris -TIK brīnišķīgi, ka uzreiz pat applaudēt negribējās. Emocijas jāizelpo. Tad gan - kājās.
Paldies @Dailesteatris par "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Bija pagodinājums ko tādu skatīties.
Ja kādam interesē-droši rakstiet 2pozitivi@gmail.com
Iesaku ikvienam. izrāde par citādajiem, par nepieņemtajiem, par sistēmu, kura nepieļauj, ka var būt citādāk.. un par Makmērfiju, dumpiniecisko "Es", kas pretēji sistēmai, sludina garīgo brīvību, nepieciešamību lauzt uzspiesto kārtību.
Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. par brīvību un sistēmu, prāta skaidrību un aptumsumu, cīņu un bailēm. paldies, @Dailesteatris
Diemžēl nepārliecināja R. Vaivara virsaitis (par maz lieluma, lācīguma, balss par maigu). Pirku biļeti uz Bindemaņa dienu, žēl, ka samainījās.
Kas tie ir par tēliem, kas darbojas uz skatuves? Vai tie ir slimnieki? Ja tie būtu slimnieki, tad no tik klajas smiešanās par pacientiem publikas dzīslās asinīm būtu jāsastingst. Tā kā asinis turpina cirkulēt, bet zālē valda viegla vodeviļas atmosfēra, tad jāsecina, ka slimnieki tie nav.
Vai tie ir ieslodzītie? Bet viņi neatrodas cietumā. Arī psihiatriskā klīnika tā nav, jo 2015.gada interjerā tiek praktizēts kaut kas no 1962.gada vai senākas medicīnas.
Ja tas ir vispārinājums par sabiedrību un valsti, tad kuru? Latvija tā nevarētu būt – izbraukt var brīvi, arī valsts pārvalde ne tuvu nav tik perfekti nostrādāta kā māsas Rečidas sistēma. Varbūt tā ir Ziemeļkoreja?
Varbūt uz skatuves vienkārši sapulcējušies jauki, atraktīvi cilvēki, kuri ir kopā tāpēc, ka ir laba kompānija, pilna aprūpe un vienīgais darbs - stundu dienā uzpildīt rotaļu zaķīšus? Tiesa, jaukajiem cilvēkiem ir dažas īpatnības. Viens imitē pasaules radīšanu, spridzinot bankas, otrs izdara pašnāvību, trešs tērzē ar „ slepeno viesi’.
Izrāde izrādās par īsu, lai saprastu, kas darbojas uz skatuves un kur tas notiek. Tomēr, lieliskā aktieru ansambļa uz skatuves radītais mākslas notikums savā iedarbīgumā ir tik spēcīgs, ka apstāties pie atziņas, ka izrādes žanrs un no tā izrietošie nosacījumi nav saprotami, kļūst neiespējami. Asociāciju plūsma un domas raisās.
Māsas Rečidas sistēma (stabilitāte, prognozējamība, t.i., tas, pēc kā sabiedrība tik ļoti ilgojas) un iepretī pārmaiņu un attīstības „gars” Makmērfijs (tas, ko sabiedrība tik ļoti apbrīno un sajūsminās). Skaidrs, ka sistēma attīstības impulsa nesēju samaļ un iznīcina, bet, to izdarot, pati vairs nav un nevar būt tāda kā bija iepriekš. Nu gluži Rainisks motīvs, kā jau Dailes teātrim pienākas Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā!
Citas asociācijas raisās ap jēdzienu „ sistēma” 2015.gadā. Kas ir tas, kas savažo cilvēka gribu un samaļ indivīdu? Meklējumi kapitālisma, sociālisma, nacionālisma vai liberālisma virzienā kaut kā nešķiet pārāk produktīvi. Ja nu vienīgi finanšu sistēma ar savām institūcijām un neredzamajiem akcionāriem varētu pretendēt uz šo universālo „ spēku”, bet izrādē nav nekādas norādes šajā sakarībā. Ja nu vienīgi pieminētā banku spridzināšana… .
Izrāde afišā pieteikta kā traģikomēdija. Kas attiecas uz komēdiju, tad jau no Gogoļa „Revidenta” zināms, ka smejamies paši par sevi. Savukārt notikums, kad kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu – tukšām un neauglīgām dzīvēm, pats par sevi nav traģēdija. Traģēdija ir tā, ka nākas joprojām samierināties , ka attīstība bez upuriem nav iespējama.
Otrais cēliens samērā baudāms,kas arī izvilka izrādi. Mūzika laba.
Nu 7.
Paldies aktieriem.
Izrādes glābēji ir lieliskais Dzelzītis un divi mēmie, bet dzīvi un īsti kustīgie nodaļas biedri.
Un arī kolēģu milzu torte Jurim Bartkevičam dzimšanas dienā bija burvīga pasākuma glābējnots.
"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" ir jāredz visiem. Paldies @Dailesteatris aktieriem par izcilu un vārdos neaprakstāmu izrādi.
Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. @Dailesteatris.Cieņa.Cilvēcība.Aktieru izcilība.Ja vien varētu ko vairāk kā piecelties kājās pēc izrādes
@Dailesteatris Neaizmirstami...tik spēcīgi..."Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Paldies brīnišķīgajiem aktieriem!
@Dailesteatris "Kāds pārlaidās.." Morfovs,Skrastiņš,viss aktieru ansamb.-izcili.3.5h vienā elpas vilcienā "Iekabina" Formanam un Nikolsonam
@Dailesteatris Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu-tik perfekts "veselās"sabiedrības spogulis,ka pat vārdu katram tēlam varēju piemeklēt
Artūrs Skrastiņš, protams, ir izcils Makmērfijs, jo piešķir to niansi, kas īstenu psihopātu atšķir no mazliet cita veida personības traucējumiem, padara viņu spējīgu līdzjust citiem, ko nespēj sociopāts. Bet viennozīmīgi uzrunāja Laura Dzelzīša Billijs. Tai brīdī, kad Billijs stāsta par savām un "mīlošās" mātes savstarpējām attiecībām, noticēju tik ļoti, sajutu tik dzīvi, cik izmisis un bezpalīdzīgs savās sajūtās ir Billijs. Man mazliet pietrūka māsai Rečidai tāda manipulatīva aprēķināta taisnprātīguma, ko viņa piesedz ar savu "killing me softly" izteiksmes veidu un runas stilu. Manuprāt, tieši tas padara šo tēlu tik nepatīkamu, ka māsa ar absolūtu pārliecību, ka dara pareizi, izprovocē savā pacientā milzīgu trauksmi un pati to neapzinās, projicē to uz Makmērfiju. Izrādē, man šķita, ka Rečida ir nedaudz par maigu, par cilvēcīgu.
Kā izcili jāpiemin arī Aigars Larionovs un Toms Treinis, jo - visu cieņu - tā līdz galam izturēt lomu vairāk kā 3 stundas, paužot visu izmisumu tikai ar pantomīmas palīdzību! Tas ir talants. Pieminu dažus, bet visu aktieru sniegums ir vērā ņemams, jo domāju, ka ikvienam aktierim tas tomēr IR izaicinājums, nospēlēt garīgi nelīdzsvarotu indivīdu, nepadarot viņu par klaunu.
Es teiktu, ka šī luga ir labākais, ko Dailes teātrī vispār esmu redzējusi. Noteikti pelnīti izvirzīt 100g kultūras balvai. Tas, kas mani pārsteidza, ir skatītāju reakcija zālē. Šie smiekli, kas ir absolūtā pretrunā ar traģikomisko, kas notiek uz skatuves, atbildes reakcija uz komisko. Kaut gan, spriedze, kas ielikta lugā, var izsaukt virkni traumējošu pārdzīvojumu, kad vienīgā aizsargreakcija ir smiekli.
Mani šī izrāde ļoti aizkustināji. Liels paldies šīs izrādes režisoraM un Artūram Skrastiņam par izspēlēto lomu! ! ! !
Gribējās pēc izrādes pasēdēt tukšā zālē un padomāt. Dzeguzes ligzda @Dailesteatris bija kas tiešām īpašs. Liels paldies.
Visu cieņu @Dailesteatris "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" - bez sadomāta gruzona, viegli un tīri aizved līdz pašiem dziļumiem.
"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" @Dailesteatris caururba sirdi. Asaras pa gaisu un klusums.
Šī vakara @Dailesteatris Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu-tieši tas,ko ilgi biju cerējusi sagaidīt no izrādes. IZCILI!!!
Teātra sezonas spilgtākais notikums jau otro gadu @Dailesteatris kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu
Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu @Dailesteatris. Nevis grāmata pārņēmusi izrādi, bet režisors mācējis to ielikt izcilā ietvarā!
"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" @Dailesteatris ir MUST SEE!!! Aktieru ansamblis - izcils!
@Dailesteatris lūk, šādi ir jājūtas pēc katras izrādes, katra koncerta. Citādāk nav izdevies pieskarties mākslas darba garam! #kādspārlaidās
Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu @Dailesteatris - patiešām neaizmirstami. Un Artūrs Skrastiņš!!! Trūkst vārdu viņa talanta priekšā.
Stāvovācijas!!!! "Kāds pārlaidās pr dzeguzes ligzdu" @Dailesteatris Sagrieza sirdi pa gabaliņam.
Esmu aizkustināta par @Dailesteatris Dzeguzi. ka ir tādi aktieri. Skrastiņš, Dzelzītis, Bartkevičs visi visi. Spēcīgi, īpaši 2. cēliens.
pēc "Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu" man trūkst vārdu. viennozīmīgi spēcīgākais, kas redzēts šosezon teātrī. paldies @Dailesteatris
"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" @Dailesteatris - spēcīgi. Izcili aktieri,katrs atsevišķi &visi kopā. Pēcgaršā domu un sajūtu kokteilis.
Paldies @Dailesteatris aktieriem un režisoram par vārdos neizsakāmo - "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Izrāde joprojām nelaiž vaļā..
@Dailesteatris Izcila izrāde-Kāds pārlaidās pār dzeguzes.. Fantastisks aktieru sniegums gan individuāli,gan komandai kopā!Apsolūti labākais!