Kaspars Zāle

Līga Rušeniece //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

«Jautājumi par Dievu un par mīlestību ir svarīgi, un atbildes uz tiem nevar nopirkt veikalā, pašam dzīvē ir kaut kas jāpiedzīvo, lai līdz atbildēm varētu nonākt,» saka aktieris Kaspars Zāle. Šovakar Dailes teātrī pirmā pirmizrāde jaunajā gadā – krievu dramaturga un scenārista Aleksandra Molčanova lugu Pusslepkava iestudējis režisors Regnārs Vaivars, galvenajā lomā jaunais aktieris Kaspars Zāle, kurš aizvada savu pirmo sezonu šajā teātrī.

Melnais humors

Izrāde, ko tās veidotāji neiesaka skatīties jauniešiem, kas jaunāki par 14 gadiem, vēsta par kādu 19 gadus vecu puisi Andreju, kurš kāršu spēlē ir zaudējis lielu naudas summu, bet, tā kā naudas, ar ko nokārtot parādu, nav, viņš piekrīt darījumam... «Melnais humors, kas ir lugā, rodas no sadzīviskā absurda, kas ir mums visapkārt, bet problēmas, par kurām Andrejs runā, ir svarīgas un viņam – pa īstam būtiskas. Jautājumi par Dievu un par mīlestību ir svarīgi, un atbildes uz tiem nevar nopirkt veikalā, pašam dzīvē ir kaut kas jāpiedzīvo, lai līdz atbildēm varētu nonākt,» uzskata galvenās lomas atveidotājs Kaspars Zāle. Tā sauktie dzīves lielie jautājumi esot pārāk abstrakti, uz tiem nav iespējams sniegt vienkāršu atbildi, un, iespējams, tāpēc jauniešus pārāk neinteresē, tomēr «arī daudzi pieaugušie uz tiem nespēj atbildēt. Zinātne vēl nav pierādījusi daudz ko, arī Dieva, arī paradīzes un elles esamību vai neesamību».

«Mums katram ir paredzēts dzīvē kaut ko izdarīt. Ne jau tāpat vien mēs esam piedzimuši šai pasaulē. Tam ir pierādījumi. Droši pierādījumi,» uzsver izrādes veidotāji. Pārējās lomās Inita Dzelme, Indra Briķe un Artūrs Dīcis, scenogrāfs – Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece – Anta Priedīte.

Pārvarēt bailes

Pirms pusotra gada, kad Kaspars Zāle absolvēja Kultūras akadēmiju, viņu līdzīgi kā vairākumu viņa kursabiedru neviens teātris neizvēlējās uzņemt savā trupā, tikai Rūtu Dišleri paņēma Valmieras teātris, nevienam citam nebija darba teātrī kā štata aktierim. Tajā pašā teātrī nokļuva Kaspars Zāle, jo strauji un negaidīti pedagoģe un režisore Indra Roga viņu izvēlējusies galvenajai – Jurija Živago – lomai izrādē Doktors Živago, kas viņam atnesa nomināciju Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada jaunais skatuves mākslinieks. «Lai arī mani sākotnēji neviens teātris nepaņēma štatā, bet uzreiz pēc eksāmeniem man bija vairāki piedāvājumi, man bija darbs un līdz ar to – cerības. Ja nav darba profesijā, kaut uz īslaicīgiem līgumiem, tad nav arī cerību sevi pierādīt, jo nav iespēju sevi pierādīt,» uzskata Kaspars Zāle. Spēlmaņu nakts balvu Kaspars Zāle nesaņēma, bet par to nekāda kreņķa viņam neesot, jo «ko tur žēloties, ka nedabūju balvu. Tās ir lietas, ko es nevaru ietekmēt. Es taču nevaru pats sev pasniegt balvu. Laikam tā tam bija jābūt. Es eju uz priekšu, gūstot gandarījumu no dzīves».

Šī ir aktiera pirmā sezona Dailes teātrī. «Pirmais pusgads aizskrējis kā vienā elpas vilcienā, jo ir daudz jāstrādā. Īstenībā tas ir pats svarīgākais – strādāt. Turklāt mani interesē tas, ko es daru.» Par savu aiziešanu no Valmieras teātra viņš «negrib pļāpāt», turklāt par savu izvēli ir runājis tikai ar dažiem cilvēkiem. «Es gribēju būt Dailes teātrī. Tas ir spēcīgs teātris. Daudzi man teica, lai neeju tur, ka tur mani apēdīs, ka es tur pazudīšot, ka tur esot mašinērija, bet – tas ir tikai priekšstats, ja pats neesi tajā iekšā, ja neesi iepazinis kolektīvu. Tikai tad, kad esi iekšā, vari pateikt, kā tur ir,» atzīst jaunais aktieris, kuru darbam Dailēuzaicinājis strādāt tā mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers. «Man patīk izaicinājumi, man patīk pierādīt sevi, cīnīties un meklēt. Man diezgan bieži dzīvē bijis, ka esmu uzsācis pilnīgi jaunu posmu, krasi mainījis dzīvi, meklējot kaut ko jaunu. Patiesībā tas nozīmē pārvarēt bailes. Jo vienmēr ir izvēle – iet pa vienu vai otru ceļu, drošu un stabilu vai absolūti nezināmu. Ja izvēlies nezināmo, meties iekšā bezdibenī, tad pārvari bailes un iegūsti pieredzi. Pēc deviņu klašu absolvēšanas parastā vidusskolā es aizgāju uz daiļamatniecības skolu, kur darbojos ar kokgriešanu un restaurāciju, lai gan līdz tam pat nezināju, kāda izskatās ēvele, ko ar to dara. Mani kursabiedri pārsvarā bija no laukiem, puiši bija strādājuši šajā jomā, bet laika gaitā es arī visu iemācījos. Kursadarbā kopā ar vēl vienu puisi izgatavojām Pētera I troņkrēsla septīto kopiju, kas šobrīd atrodas Aglonas katedrālē. Tad sāku apgūt restauratora iemaņas pie labiem meistariem, diplomdarbam gatavoju renesanses laika grāmatu skapi no ozolkoka. Tad iestājos Tehniskajā universitātē, un šķita – viss ir skaidrs. Līdz 24 gadu vecumam es vispār neinteresējos par teātri. Tad nejauši studentu korporācijas Fraternitas Vanenica pasākumā Ivars Tontegode, kurš tobrīd mācījās pie Pētera Krilova, mani novērtēja kā piemērotu tipāžu kādai lomai un uzaicināja piedalīties filmiņā – mājas darbā,» stāsta Kaspars Zāle. Tieši filmēšanas process šajā un vēl citās studentu filmās esot tā iepaticies, ka jau ar Rīgas Tehniskās universitātes diplomu kabatā viņš riskējis kardināli mainīt savu dzīvi. «Vienīgais šķērslis dzīvē cilvēkam ir bailes un neticēšana sev. Nezināmais vienmēr vieš bailes, bet ir jātic sev.»

Svarīgākais ir sarunas

Nesen ciemos bijusi atbraukusi Kaspara mamma, kas jau daudzus gadus dzīvo Īrijā, jo Ziemassvētkus parasti visa ģimene cenšas nosvinēt kopā. «Mēs tik reti esam visi kopā, ka tieši tas rada īsto svētku sajūtu – būšana kopā. Pats svarīgākais ir sarunas,» atzīst Kaspars Zāle. «Mamma dzīvo Īrijā kopš tā laika, kad gāju 9. klasē. Bet es nejūtos vientuļš – te ir mana vecmāmiņa, māsa, mana draudzene Sintija, kursabiedri, kolēģi, draugi. Esmu pieradis,» atzīst Kaspars Zāle. Blīvajā mēģinājumu režīmā iegadījušās divas brīvas dienas, tāpēc gadu miju viņš pavadījis Tallinā, kurp spontāni devies kopā ar savu draudzeni Sintiju. «Nekad iepriekš nebiju bijis Tallinā, šis bija lēmums uz dullo. Vajadzēja izvēdināt galvu. Gada pēdējā dienā vienkārši staigājām pa pilsētu, uzkāpām Tallinas augstākajā kalnā, kur arī sagaidījām jauno gadu. Jauns gads, jauna valsts... Tāda eiforijas sajūta,» saka Kaspars Zāle. Ceļošana esot viens no viņa hobijiem, studiju laikā ik pa laikam esot ceļojis kopā ar draugiem, izmantojot lēto aviokompāniju piedāvājumus. «Ceļošana dod man enerģiju,» viņš nosaka.

Savai pirmajai profesijai – kokgriešanai – viņam laika neatliekot, jo šobrīd «dzīve ir veltīta teātrim un mīlestībai». «Es izbaudu dzīvi, jo, kā saka Jurijs Živago, man ir dota iespēja dzīvot, un tā ir jāizmanto par 100 procentiem.»