Atpakaļ uz afišu

Niks Keivs

Bannija Manro nāve

Tulkojuma un dramatizējuma autors - Dž.Dž.Džilindžers

Drastiska pašiznīcināšanās 2 cēlienos

 

Pirmizrāde: 2017. gada 31. marts

Nevaldāmajam optimistam Bannijam ir truša vārds, depresīva sieva un dēls, kurš ļoti mīl savu tēti. Bannijs braukā apkārt, pārdodot sapņus. Sapnis, protams, ir viņš pats - pasaules līmeņa jāklis ar magnētisku pievilcību un nemitīgu erekciju. Kad viss noiet greizi, viņš cenšas nodot savu īpašo talantu, ko mantojis no sava šobrīd psihā tēva, savam dēlam.

Bannijs jebkurā brīdī ir gatavs uzsaukt tostu par dzīvi un visiem sūdiem, kas tajā notiek. Bet Ragainais Slepkava jau tuvojas, tāpēc ir jātur acis vaļā.

„Bannija Manro nāve" (2009) ir austrāliešu izcelsmes mūziķa Nika Keiva otrais romāns.

 

Mūziķi: grupa „Ryga" - Mārcis Judzis (bungas, vokāls), Rihards Lībietis (ģitāra), Matīss Repsis (sintezatori), Armands Butkēvičs (bass)

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

IZRĀDĒ SMĒĶĒ UN TIEK IZMANTOTS STROBOSKOPS!

 

Niks Keivs (dz. 1957) ir austrāliešu izcelsmes mūziķis, dziedātājs, dziesmu autors, komponists, scenārists un romānu autors. Vislabāk viņš pazīstams ar savu grupu „Nick Cave and the Bad Seeds", kas dibināta 1983.gadā.

Pēc mākslas studijām Melburnā, apsverot iespēju kļūt par gleznotāju, Niks Keivs pievēršas mūzikai. 80.gados viņa grupa ar nosaukumu „The Birthday Party" Londonā iemanto reputāciju kā viena no tā laika izaicinošākajām grupām. Bieži dēvēts par rokmūzikas „Tumsas princi", Niks Keivs ar savām muzikālajām izpausmēm lielā mērā ietekmē gotisko roku. Keiva mūziku raksturo emocionāla intensitāte un gotiska apsēstība ar nāvi, reliģiju, mīlestību un vardarbību.

1996.gada albumā „Murder Ballads" iekļautā dziesma „Where the Wild Roses Grow" - duets ar Kailiju Minogu - ir vispazīstamākais un komerciāli veiksmīgākais Keiva singls.

Viņa mūzika skan daudzās filmās, piemēram, vācu režisora Vima Vendersa filmās, kā arī virknē Holivudas grāvēju: „Batman Forever", „The X-Files", „Scream", „Harry Potter and the Deathly Hallows - Part 1". Filma par paša Nika Keiva dzīvi ar nosaukumu „20,000 Days on Earth" iznāca 2014.gadā.

Niks Keivs sarakstījis scenārijus vairākām filmām, piemēram, „Lawless" (2012) ar Tomu Hārdiju un Gaju Pīrsu galvenajās lomās. Viņš ir izdevis divus romānus: „Un ēzelis ieraudzīja eņģeli" (1989) un „Bannija Manro nāve" (2009) (abas grāmatas tulkotas un izdotas arī latviski).

 

https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/intervija-ar-aktieri-arturu-skrastinu.-eksperimenti-ir-beigusies-14169130

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/205569-sovakar-pirmizrade-tu-nedzivoji-veltigi-bannij-manro.htm

http://play24.lv/video/8141/rampas-ugunis-viesos-marcis-jundzis

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Kostīmu māksliniece - Katja Šehurina

Komponists - Mārcis Judzis

Horeogrāfe - Linda Kalniņa

Video mākslinieks - Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks - Jevgeņijs Vinogradovs

Lomās

Artūrs Skrastiņš (Bannijs Manro)
Ieva Segliņa (Lībija, viņa sieva)
Anete Krasovska (Juniors, viņa dēls)
Āris Rozentāls (Seniors, viņa tēvs)
Ģirts Ķesteris (Džefrijs, viņa boss)
Ivars Auziņš (Pūdelis, viņa kolēģis)
Lilita Ozoliņa (Peningtone, viņa sievasmāte)
Mirdza Martinsone (Seniora kopēja)
Olga Dreģe (Kendisa Bruksa)
Kaspars Zāle (Puisis ar sarkano seju)
Dārta Daneviča (Oficiante / Lībijas draudzene / Džordžija / Dejotāja)
Sarmīte Rubule (Policiste / Upe / Dejotāja)
Lelde Dreimane (Lībijas draudzene / Amanda / Meitene ar velosipēdu / Mērija / Dejotāja)
Kristīne Belicka (Lībijas draudzene / Dženifera, sociālā darbiniece / Dejotāja)
Ieva Florence (Barbara / Zoija / Pamela Stouksa / Dejotāja)
Aminata Grieta Diarra (Prostitūta / Lībijas draudzene / Šarlote Parnovāra / Dejotāja)
Edijs Zalaks (Sanitārs / Džordžijas vīrietis / Apsargs klubā)
Mārtiņš Počs (Sanitārs / Sēņu Deivs / Dejotājs)
Mārcis Judzis (Mūziķis)

Aktuālās izrādes

27
apr
ce
Bannija Manro nāve Bannija Manro nāve
3.ab.
19:00 3h 15min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
28
apr
pk
Bannija Manro nāve Bannija Manro nāve
4.ab.
19:00 3h 15min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
5
mai
pk
Bannija Manro nāve Bannija Manro nāve
5.ab.
19:00 3h 15min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
10
mai
tr
Bannija Manro nāve Bannija Manro nāve
6.ab.
19:00 3h 15min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
11
mai
ce
Bannija Manro nāve Bannija Manro nāve 19:00 3h 15min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt
3
jūn
se
Bannija Manro nāve Bannija Manro nāve 18:00 3h 15min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt

Viedokļi

20
apr
2017
X

Skrejošā truša koordinātas

Edīte Tišheizere //kroders.lv

Dž. Dž. Džilindžers ir provokators. Nevis (vai – ne tikai) tāpēc, ka savās izrādēs aizskartu kādus morāles priekšstatus, bet tāpēc, ka pamet savus iestudējumus skatītājam kā cimdu – pieņem izaicinājumu un nāc! Jo, lai skatītos viņa svarīgākās izrādes, patiešām nepieciešams spēks un zināma drosme, tas nav ne viegli, ne patīkami. Un “Bannija Manro nāve”, man liekas, ir arī pašam Džilindžeram svarīgs un ļoti personisks iestudējums.

Varoņa metamorfozes
Dzejniekiem ir viņu “liriskais varonis” – mākslas transformēts alter ego, kāds varbūt nemaz nav iespējams, tāpēc principiāli atšķiras no sadzīvē rādītā tēla, tomēr izsaka autora personības dziļāko būtību. Džilindžeram varētu būt tāds savs “dramatiskais varonis”, kurš ik pa laikam parādās viņa izrādēs. Visatklātāk līdz šim tas, manuprāt, bijis redzams Liepājas teātra iestudējumos “Killera dienasgrāmata” un “Pīļu medības”. Egona Dombrovska aktiera personībā ir spēja spēlēt it kā pretī saprātam, radot tēlus, kuriem vajadzētu izsaukt vienīgi šausmas un pretīgumu, bet tie dīvainā kārtā liek nevis drebināties par pastrādātajām ļaundarībām, bet kopā ar viņu ielūkoties melnā bezdibenī, kurā tomēr vēl aizvien gail kāda dievišķa dzirksts, un sajust skumjas par greizi nodzīvotu dzīvi. Tāds Liepājā bija gan slepkava Jans ar savu mirušo māmuķīti un sarkano plīša lapsiņu, kurai neviens nedrīkstēja pieskarties, gan līdz izdedžiem izplēnējušais Zilovs.

Bannijs Manro – ceļojošs skaistumkopšanas līdzekļu tirgotājs, kurš katrai sastaptajai klientei piedāvā pilna spektra apkopi un atsaucas uz izdarībām atbilstīgu truša vārdu, man šķiet Jana un Zilova līdzinieks. Pretišķības tam pārpilnām nodrošina savdabīga un nebūt ne svēta trīsvienība: Artūrs Skrastiņš šajā tēlā spēlē trusi Banniju, romāna autoru, rokmūziķi un rakstnieku Niku Keivu, kurš ar to identificējies, un arī pašu Džilindžeru. Artūrs Skrastiņš ir pavisam citādas talanta ievirzes aktieris, kuram vislabāk atbilstu krievu valodas jēdziens лицедей, masknesis, cilvēks ar tūkstoš sejām. Viņa radītie tēli it kā atrodas milimetra attālumā no paša aktiera, palaikam radot iespaidu, ka viņš arī pats tos vēro, un viņam līdzi – skatītājs. Pētnieks, varbūt tā varētu apzīmēt Skrastiņa aktiera būtību, kas ļauj viņam spēlēt varoņus gandrīz neierobežotā amplitūdā, nerēķinoties ar personības iezīmēm un fiziskajiem dotumiem. Līdz ar to cits ir arī režijas piegājiens – “Bannija Manro nāve” ir varoņa izziņas ceļojums, road movie, žanrs, saskaņā ar kura likumiem protagonists vai nu kaut ko nozīmīgu uzzina, vai mainās pats, vai mirst. Šajā gadījumā viņš pagūst visu.

Vārdiem nevar ticēt
Džilindžers lasa tekstus kaut kā savādāk, neticot vārdu tiešajai nozīmei. Vai pareizāk laikam būtu teikt – redzot tekstu darbībā, situācijā, dzīves kontekstā, un tad tas bieži vien iegūst pavisam citu nozīmi. “Killera dienasgrāmata” kļūst, teiksim, par grūti iegūstamu un nepaturamu jūtu apraudāšanu. Tomēr visradikālāk Džilindžers izlasīja Germana Grekova “Hananu”, černuhā ar dubļiem, garīgu atpalicību un incestu ieraugot stāstu par mīlestības neiznīcināmo dabu un apskaidrību, kas pienākas ikvienam Dieva bērnam, lai kāds viņš arī nebūtu gadījies.

Tikpat dīvaini viņš lasījis romānu par Banniju Manro – it kā dzirdot nevis grāmatas vārdus par varoņa nebeidzamo erekciju un vēlēšanos aplekt visu, kas kust, bet Nika Keiva dziesmas. Keiva mūzika man liekas izrādes īstais teksts. (Kaut arī tajā skan Mārča Judža dziesmas un grupa “Ryga” ir neatņemama iestudējuma darbības persona.) Ir tajā, protams, “emocionāla intensitāte un gotiska apsēstība ar nāvi, reliģiju, mīlestību un vardarbību”, kā teikts izrādes programmā. Taču vairāk – dziļa un skumja ironija par pasauli un sevi tajā, kas tik lielā mērā piemīt Keiva mūzikai.

Tieši pateicoties šai Keiva mūzikas intonācijai, ko saklausu iestudējumā, kādā brīdī kā čaula nolobās fizioloģiskie rotājumi, izklaides meiteņu psihodēliski spilgtās parūkas, pat Bannija seksuālā raustīšanās starp stikliem, atspulgiem un ekrāna vīzijām. Paliek kaut kas pilnīgi cits – viņa ceļš pretim nāvei, jā, drastisks, turklāt šā vārda latviskajā nozīmē, proti, gana jautrs un jestrs, taču pilns atklāsmes.

Quo vadis, trusīt?
Šis ir neveiksmīgā komivojažiera pēdējais brauciens, mēģinot kaut ko iesmērēt sarakstā vēl atlikušajām klientēm. Un reizē arī gandrīz vai bībelisks ceļš – pie dēla, pie tēva, pie sievietes.

Sākumā tā ir tikai bezmērķa laišanās pa straumei, neredzot no apkārtējā neko daudz virs jostasvietas līmeņa, tukšojot bāriņus hoteļu istabelēs un melojot sievai Lībijai, ko trauslu, viņa melu un nodevības nāvīgi ievainotu spēlē Ieva Segliņa. Lībijas pašnāvība maina visu. Turpmāk ceļā dodas arī Bannijs juniors. Izstīdzējis puikiņš ar zaķa mici galvā – maigi un precīzi šajā lomā darbojas Anete Krasovska. Viņa nespēlē ne bērnu, ne pusaudzi. Ko tad? Es minētu, mīlošu dvēseli, un tai jau dzimuma nav. Abu Banniju – seniora un juniora – ceļā vienam pie otra atklājas, cik romantisks ir Džilindžers. (Tas mani pārsteidz ik pa brīdim.) Ne sieviešu žurnālu un vakariņu sveču gaismā nozīmē, bet kādā nepārejošā ticībā, ka mīlestība nekur nevar pazust – tā tikai maina izpausmes veidu. Ir kaut kas fantastisks un aizkustinošs dēla un tēva kopējā braucienā – ar uzdāvināto Dārta Veidera, “Zvaigžņu kara” varoņa, figūriņu, kas puikam kļūst par lielāko dārgumu, ar melno briļļu aizdošanu katrā pieturas reizē, ar kopēju dziedāšanu, lēkājot par auto sēdekļiem, kad patiesībā ir tik slikti, cik vien var būt. Bannijs, juniors, jādomā taču, ir pirmā dzīvā radība, ko seniors sajūt mīlam bez iekāres.

Otru reizi viņš aptver, ka saskarsme iespējama arī taipus un ārpus seksa, kad sastop aklo veču Kendisu Bruksu, ko spoži un bezbailīgi spēlē Olga Dreģe. Kā viņa atmostas, no sažuvušas ķirzakas pārtop par sievieti, kas ar visiem jutekļiem bauda Bannija pieskārienus, iemasējot viņas rokā krēmu, un kā pārvēršas pats komivojažieris, izbrīnīts gan par sievieti, gan sevi pašu. Un, kad tā grib sniegt viņam vienīgo līdz tam iespējamo pateicību, viņš neatvaira sievieti riebumā, bet kaut kā citādi. Ar neērtību, ar pateicību par saprasto – kaut kā tā.

Trešais ceļš ved pie tēva, Bannija vissenākā. Āra Rozentāla vecais Bannijs Manro ir ķērcošs tukšums, tas, ka nāve ir tuvu, ir viņa vienīgā iegūtā mācība no dzīves.

Un tad pie Bannija juniora atnāk mirusī māte, lai brīdinātu, ka tēva ceļš, kam viņš vismaz pēdējā posma bijis par stūrmani, tuvojas galam, un viņam vajadzēs būt stipram un izturēt, lai kas arī nenotiktu. Sarāvies čokuriņā, Bannijs juniors pieredz, kā mirst viņa tēvs, lai beidzot rokrokā ar savu Lībiju iesēstos auto jaunam ceļojumam. Bannijs juniors pieceļas, noņem zaķa mici un saverkšķī seju par multeņu truša purniņu – tieši tā, kā darīja tēvs. Viņš tagad ir Bannijs Manro vienīgais. Vai viņš ies vectēva sākto un tētuka turpināto ceļu? Pirmais aptvēra tikai nāves tuvumu. Otrais – jau kaut ko vairāk. Varbūt trešajam laimēsies saprast vēl kaut ko.

12
apr
2017
X

Lēna un baudpilna nāve

Uldis Rudaks //KDi

Bannijs Manro ir Nika Keiva fantāzija par to, kāds viņš varētu būt, ja nekļūtu par mūziķi.
Tavs tētis drāž manu mammu – saka meitene ar velosipēdu jaunās Dailes teātra izrādes Bannija Manro nāve galvenā varoņa dēlam, kurš sēž mašīnā, gaidot, kamēr tēvs atgriezīsies no savām darba gaitām – kosmētikas izplatīšanas, kas, tāpat kā jebkurš tirdzniecības aģenta darbs, prasa pielīst klientiem. Šajā gadījumā tās ir sievietes. Ja Manro ar savu šarmu un banālajiem komplimentiem izdodas klientes apstrādāt tiktāl, ka viņas ir gatavas uz visu, protams, seko turpinājums.
Pēc īsa, bet lepnuma pilna mulsuma brīža zēns atbild: "Mana mamma nomira", uz to meitene reaģē nežēlīgi, bet nevarētu teikt, ka negaidīti, ciniski: "Jā!? Es gribētu, lai mana arī nomirst. Viņa ir tāda kuce!" Šī epizode diezgan precīzi raksturo visu Dž. Dž. Džilindžera izrādi, kurā Artūra Skrastiņa atveidotais Bannijs Manro, piedāvājot sava elegantā metāla koferīša saturu un ne tikai, savaldzina ne vien klientes, bet arī sociālo darbinieci (Kristīne Belicka), viesmīli, vārdā Upe, un policisti (Sarmīte Rubule), kura tiek atbruņota ar vienu viskija malku. Nelielās, taču spilgtās lomās līdzās daudzajām jaunās paaudzes aktrisēm redzamas trīs savulaik intensīvi nodarbinātas kinodīvas – Lilita Ozoliņa, Olga Dreģe un Mirdza Martinsone.

Viss vienos stiklos
Visur pilns ar lielākām un mazākām pudelēm – tās ir visās scenogrāfa Kristiana Brektes aukstos stiklos ietērptās skatuves malās pa ķērienam, gluži kā muzikāli apsēstā Džeka Vaita koncertos visur ir mikrofoni un kaislīgu smēķētāju mājas ballītēs katrā stūrī ir pelnu trauki, jo tie var izrādīties noderīgi jebkurā brīdī. Arī izrādē tiek gan dziedāts, gan smēķēts, jo bez šīm lietām nav iedomājams pirmavota – romāna Bannija Manro nāve autora austrāliešu mūziķa Nika Keiva – tēls.
Bannijs Manro ir Nika Keiva fantāzija par to, kāds viņš varētu būt, ja nebūtu kļuvis par mūziķi. Līdzīgi kā Kventins Tarantīno ir teicis, ka droši vien būtu sērijveida slepkava, ja nekļūtu par režisoru, kurš, un vēl jo vairāk rakstnieks, savos darbos var iet tik tālu, cik vien vēlas, un, pazīstot Niku Keivu, nekā šokējoša šeit nav. Artūrs Skrastiņš ir iejuties lomā lieliski, slēpjoties aiz melnajām ūsām un matiem, – tēlā, kas pielāgots Nika Keiva pēdējo gadu veidolam.
Varoņa attiecības ar dēlu (Anete Krasovska), kurā aug viņa ierastā dzīvesveida turpinātājs, tāpat kā pats Bannijs mantojis sava tēva ( Āris Rozentāls) dabu, neļauj aizmirst neseno traģēdiju Nika Keiva dzīvē – viņa 15 gadu vecais dēls Arturs, salietojies LSD, pirms pusotra gada gāja bojā, nokrītot no klints Braitonā.
Grāmatā par grupu Depeche Mode rakstīts, ka tās solists Deivs Gahans sākotnēji pārmetis ierakstu kompānijas Mute Records šefam, ka tas atbalsta arī tādu neglābjamu un nožēlojamu narkomānu kā Niks Keivs, kurš pat esot zadzis savus ierakstus izdevēja noliktavā, lai tos uzsistu gaisā un varētu iegādāties kārtējo devu. Šādi biogrāfijās aprakstītie fakti par slaveno tēvu var dot simbolisku zaļo gaismu nenobriedušam jaunietim ķerties pie vielām, kuru bīstamība arī tiek atgādināta ik uz soļa, bet šodien katram skaidrs, ka kaitīgi ir arī kartupeļu čipsi, jo no tiem nobarojas, un saldumi, jo no tiem bojājas zobi, turklāt ne viens, ne otrs nedod iespēju atslēgties no garlaicīgās, brīžiem pat neciešamās realitātes un baudīt reibumu.

"Atraujoties" līdz nāvei
Bannija Manro gadījumā ir otrādi – dēls paliek dzīvs, bet tēvs pakāpeniski nodzeras, līdz viņa sieviešu savaldzināšanas metodes vairs neiedarbojas, un tad jau neatliek nekas cits kā pievienošanās savai sievai, kura jau izrādes sākumā izdarījusi pašnāvību un spokojas ik reizi, kad Bannijs ticis klāt kārtējai sievietei. Iespaidīga ir bēru aina, kurā zārku nes seksīgi tērpušās meitenes, nevis mirušās sērojošie tuvinieki. Tas ir neierasti, bet visai likumsakarīgi, jo tieši Bannija aizraušanās ar citām sievietēm noved Ievas Segliņas atveidoto Lībiju līdz nāvei, ko šīs meitenes tagad svin, pozējot arī pie zārka.
Vēlaties morāli? Lūdzu! Bannija Manro dzīvesveids – savu pircēju apvārdošana un sievas krāpšana, sirdsapziņu slīcinot alkoholā, – tikai no medicīniskā viedokļa noved pie pāragras nāves no infarkta paģirās, aknu cirozes vai kādas citas intensīvas dzeršanas izraisītas kaites. Šāds dzīvesveids jau no paša sākuma ir nāve, un tā Bannijam elpo pakausī visu izrādes laiku, liekot apliecināt savu vīrišķo varēšanu pie katras izdevības, jo jebkura no tām var izrādīties pēdējā. Piemēram, "atraujoties" līdz nāvei no kādas kauslīgākas klientes vai viņas vīra, ja tas mazliet pārforsēs ar savām cīņas prasmēm, kā tas gandrīz izdodas vīrietim, kurš metas aizstāvēt Leldes Dreimanes tēloto nepārprotami narkotiku varā nonākušo meiteni ar ģitāru un Eimijas Vainhausas frizūru.
Izrādē ļoti nozīmīga loma ir Mārča Judža mūzikai, kas gandrīz bez klusuma pauzēm tiek spēlēta dzīvajā kopā ar grupu Ryga. Mēģinājumi to iznest ārpus teātra, par spīti pūliņiem, līdz šim nav vainagojušies ar lieliem panākumiem, taču šis ir otrais iestudējums pēc Oskara Koršunova Izredzētajiem, kurā Mārča Judža mūzika atradusi savu vietu un iederas no pirmās līdz pēdējai skaņai, neļaujot atslābt un garlaikoties nevienā mirklī.

10
apr
2017
X

Jāklis pusmūžā ar trusīša vārdu – traģiskais (anti)varonis Bannijs Dailes teātrī

Eva Škenderska //delfi.lv

Bannijs Manro – pašpārliecināts jāklis pusmūžā ar trusīša vārdu –, kā viņam pašam labpatīk romantizēt savu nodarbošanos, sievietēm pārdod sapņus. Roku krēms un rožu eļļa kā ilūzija par mūžīgu skaistumu un jaunību, paviršiem baudas mirkļiem klāt vēl piedāvājot sevi pašu. Rokmūziķis un rakstnieks Niks Keivs romānā "Bannija Manro nāve" gandrīz katrā lappusē rindkopu velta galvenā varoņa fantāzijām par sievietēm (principā – viņu vagīnām, viss cits Banniju interesē salīdzinoši mazs). Bet stāsts, protams, nav par vagīnām, bet par slēpšanos tajās – no sevis paša.

Vērtējums: ****

Starp fantāziju un realitāti

Banniju var skatīt kā ironisku 21. gadsimta, kad "sekss" tiek pārdots uz katra stūra, upuri. Pasaule piedāvā seksīgu slavenību foto un intīmās dzīves stāstus, kas nereti iet pa priekšu mākslinieciskajai daiļradei, un Bannijs šo mārketingu arī ņem pretī, lielāko dienas daļu apcerot popzvaigžņu ķermeņa daļas. Keivs savu varoni neromantizē un nepielīdzina smalkam sieviešu pavedējam. Gan autora valoda, gan tēlotās ainas ir tiešas, attīrītas no jebkāda poētisma, nebaidoties no šķebinošas vulgaritātes un drastiskuma. Bannijs nav vienkārši atkarīgs no seksa, bet ir seksuāls maniaks. Visspilgtāk tas manifestējas, kad Bannijs pamet sievas bēru ceremoniju, lai, kolēģa draudzenes aprišu iedvesmots, publiskajā tualetē masturbētu, un izvaro meiteni, kas tikko viņa acu priekšā mirusi, pārdozējot narkotikas, jo tā atgādina vienu no viņa fantāzijas objektiem Avrilu Lavinju.

Ja Stīva Makvīna filmā "Kauns" galvenais varonis, arī no seksa atkarīgais, savu apmātību neuztver kā normālu, kaunoties un slēpjot to no apkārtējiem, tad Bannijs Manro gluži pretēji – lepojas un interpretē to kā īpašu talantu. Šī trusīša orģiju komplektā nāk arī nemitīgs alkohola un narkotiku patēriņš, kas varonim gan piešķir papildu personības degradācijas slāni, gan izskaidro Bannija atrašanos starp realitāti un fantāzijām. Romāns (arī Dailes teātra izrāde) nav reālistisks. Objektīvi notikumi jaucas ar Bannija iztēli, un skaidrs, ka arī Bannija magnētiskā pievilcība sieviešu acīs tikpat labi var būt tikai viņa iedomāta. Sirreālistiskā noskaņa ļauj interpretēt dažādi, vai visas sievietes, ko Bannijs apraksta, viņš tik tiešām iegūst realitātē vai tikai savās fantāzijās. Tāpat arī – kādā veidā viņš šīs sievietes iegūst.

Izrādē iedomātās un reālās dzīves mijiedarbību un sirreālistisko noskaņu pastiprina Arta Dzērves video projekcijas. Pirmkārt, tie ir video, kur redzams puisis ar sarkano seju (Kaspars Zāle). Sižetiski – sieviešu slepkava, kurš tobrīd uzdarbojas pilsētā, simboliski – gan Bannija neizbēgamās nāves vēstnesis, gan Bannija alter ego – kaut kādā mērā sievieti nogalinājis arī Bannijs, novedot sievu līdz pašnāvībai. Otrkārt, izrādes finālā redzami video, kur Lībija un Bannijs kopā ir ļoti laimīgi, kas var būt gan Bannija atmiņas par abu attiecībām, gan viņa fantāzija par to, kā būtu varējis būt.

Negaidītā interpretācija

Lasot "Bannija Manro nāvi" pirms Dailes teātra pirmizrādes, likās, ka tiks piedāvāts bravūrīgs, dažiem arī izaicinošs, visbeidzot asprātīgs un finālā nedaudz didaktisks pastāstiņš par vīrieti-leģendu Braitonas (tur notiek romāna darbība) prostitūtu, naivu viesmīļu un mājsaimnieču palagos. Tā vietā publiku sagaida konstantu skumju caurstrāvots iestudējums. Artūrs Skrastiņš Bannijam piešķīris dramatiskas krāsas, laupot ironisko smaidu, ko raisīja grāmatas Bannijs. Palasot atsauksmes internetā, romāns par Banniju Manro tiek apzīmēts dažādi – komēdija ar pārdabiskiem elementiem, slavinājums seksuālai dzīvei un nevainības zaudēšanai, vingrinājums izvirtībā, sociāla satīra, mūsdienu gotiska dēku traģikomēdija utt. Džilindžers Bannija tukšo dzīvi un mērķtiecīgo pašiznīcināšanos interpretē kā traģisku personības krīzi, mēģinot izlūgties galvenajam varonim piedošanu.
Banniju kaut kādā mērā var interpretēt kā dzīves mākslinieku, kurš piedzīvo dziļu personības krīzi, kad atskatās uz sevis paveikto, saprot, ko savas "mākslas" vārdā ir iznīcinājis un kas tad beigu beigās aiz viņa paliek. Eva Škenderska
Skrastiņš ar grima, parūkas, ūsu un apģērba palīdzību vizuāli pietuvināts Keivam. Lai arī "Bannija Manro nāve" nav autobiogrāfisks romāns un Rolāns Bārts jau pirms 50 gadiem manifestēja "autora nāves" konceptu, meklēt līdzības, protams, nevienam nav liegts, un tās var arī atrast. Tāpat arī Džilindžers dod mājienus par vairākiem agrākiem iestudējumiem. Tikai divi uzskatāmākie piemēri. Pieticīgā garuma neona krāsu tērpi un parūkas aktrisēm, kas defilē uz augstiem papēžiem (glītu kāju demonstrāciju var saukt par Džilindžera firmas zīmi), atgādina par izrādi "Šeipings" – sava veida Džilindžera mākslas manifestu, kas, jaucoties neskaitāmies citādiem un atsaucēm, bija mēģinājums runāt par mākslas iespējām, robežām un visbeidzot tiesībām. (Mākslas studente Eva izmantoja puiša Ādama patiesās jūtas eksperimentālai performancei, pārvēršot viņu privāto dzīvi laikmetīgās mākslas objektā.) Savukārt Ģirts Ķesteris, tērpts tik pazīstama auduma uzvalkā, intonācijās, ar dziesmu krievu valodā un fināla video projekcijā, kur viņa Džefrijs vannā izdara pašnāvību, met loku uz Kaligulu – varoni, kurš savās nežēlīgajās kaprīzēs un cietsirdīgajās orģijās bēga no reālās pasaules, kas viņu neapmierināja, garlaikoja.

Banniju kaut kādā mērā var interpretēt kā dzīves mākslinieku, kurš piedzīvo dziļu personības krīzi, kad atskatās uz sevis paveikto, saprot, ko savas "mākslas" vārdā ir iznīcinājis un kas tad beigu beigās aiz viņa paliek. Iespējams, Dailes teātra "Bannija Manro nāve" ir stāsts par mākslinieku un krīzes punktu, ko var piedzīvot ikviens – romāna autors, izrādes režisors, arī trusītis Bannijs. Tādā gadījumā, lai atšķaidītu traģisko noskaņu, jāpiezīmē, ka paliek jau arī kas gana vērtīgs. Tāpat kā no Bannija dzīves mākslas paliek Bannijs, Juniors. Bet izrāde ir arī par bailēm sastapties ar reālo dzīvi, bēgšanu no jēdzīgā, ko liktenis piespēlē, piemēram, sievas un dēla, kuri Banniju mīl, tā vietā atdodoties tukšām baudām un nemitīgam reibumam. Bēgšanu no īstas mīlestības, bet ar Odena vārdiem gan izrādē, gan romānā tiek atgādināts: "Mums vai nu jāmīl citam citu, vai jāmirst." Visbeidzot "Bannija Manro nāve" ir arī stāsts par trim sačakarētiem vīriešiem no paaudzes paaudzē, kad tēvs grib iemācīt dēlam visu, ko prot, bet tas neizrādās nekas daudz un ne gluži tas, ko patiesībā šim bērnam tajā brīdī vajag.

Trīs dzīvi tēli

Lai arī lomu saraksts izrādē ir garš, reāli ko spēlēt ir tikai Artūram Skrastiņam (Bannijs), Ievai Segliņai (viņa sieva Lībija) un Anetei Krasovskai (Bannijs, Juniors), pārējiem aktieriem funkcionējot kā shematiskiem tēliem vai vairāku aktrišu gadījumā pat tikai kā ķermeņiem. Tas, protams, ietilpst izrādes konceptā – aktrises reprezentē Bannija fantāzijas, kur sieviete arī nekas vairāk nav.

Dzīvas, cilvēcīgi siltas ir ainas ar Skrastiņa Banniju un Krasovskas Banniju, Junioru, kur skaidri redzams, ka ne jau tēvs parūpēsies par dēlu, bet otrādi. Bannijs, Juniors, ļaujas tēva neprātīgajiem lēmumiem un piecieš acu sūrstēšanu ne jau tāpēc, ka būtu apjucis un nezinātu, kā dzīvei būtu jānorit, bet gan tāpēc, ka neizsakāmi mīl un lepojas ar savu tēvu. Viņš ļoti labi zina, ka būtu jāiet uz skolu, tēvam būtu beidzot jāizguļ dzērums un jāatpūšas, būtu jānopērk acu pilieni, bet iespēja beidzot būt kopā ar savu dievināto tēvu liekas tik iespaidīga, ka ir vērts riskēt. Savukārt Skrastiņa Bannijs, lai arī dažbrīd izmisumā un nogurumā ļaujas dēla rūpēm, sev raksturīgajā muļķīgajā optimismā mēģina radīt ilūziju, ka viss būs kārtībā.

Uz Bannija Manro atvadu monologu – eksistenciālo savas grēcīgi tukšās dzīves nožēlošanu – var skatīties ar cinismu, bet arī ar cilvēcisku iejūtību.

Segliņas Lībiju, pirmkārt, ir vienkārši ļoti interesanti vērot visu izrādes laiku. Aktrise nospēlē simpātiski vulgāru valdzinājumu un vitalitāti, kas Lībijai piemīt, iepazīstoties ar Banniju, depresijas raisītu emocionālu nestabilitāti un izmisumu, kas mijas ar mātes siltumu un harmonisku gaišumu ainās ar Banniju, Junioru. Kad Lībija pārtapusi par Bannija zemapziņas rēgu, aktrise gluži kā sengrieķu sirēna ar izmisīgiem kliedzieniem vēsta par Bannija nāvi un abu drīzo tikšanos.

Iedvesmojoties no Keiva daiļrades, caur kostīmiem (Katja Šehurina), scenogrāfiju (Kristians Brekte), gaismām (Jevgeņijs Vonogradovs) un dzīvo mūziku iestudējumā radīta gotiska rokkoncerta atmosfēra. Tāpat kā "Izraidītajos", arī šoreiz grupa "Ryga" radījusi muzikālās kompozīcijas, kas ir emocionāli piesātinātas un palīdz aktieriem noturēt iestudējumam nepieciešamo enerģijas lādiņu.

"Bannija Manro nāve" var patikt un var nepatikt, galvenā varoņa pašapmierinātā pārmešanās no vienas vagīnas (romānā, šķiet, šis ir visvairāk lietotais vārds tūlīt aiz personvārdiem, bet par pārsteigumu – izrādē izskan maz) nākamajā var gan kaitināt, gan garlaikot, uz Bannija Manro atvadu monologu – eksistenciālo savas grēcīgi tukšās dzīves nožēlošanu – var skatīties ar cinismu, bet arī ar cilvēcisku iejūtību. Mani luminiscējošu krāsu sintētika uz skatuves drusku kaitina, pagaidām izrādei trūkst ritma un, manuprāt, Artūrs Skrastiņš finālā tomēr šauj pār strīpu ar dramatismu. Tomēr – Džilindžera "Bannija Manro nāve" pavisam noteikti nav šāviens tukšumā. Režisors kopā ar galveno lomu atveidotājiem notvēruši stīgu, kas jo maz mani neatstāj vienaldzīgu un liek uzdot jautājumus un meklēt atbildes, analizējot izrādi.

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi