Atpakaļ uz afišu

Niks Keivs

Bannija Manro nāve

Tulkojuma un dramatizējuma autors - Dž.Dž.Džilindžers

Drastiska pašiznīcināšanās 2 cēlienos

 

Pirmizrāde: 2017. gada 31. marts

Nevaldāmajam optimistam Bannijam ir truša vārds, depresīva sieva un dēls, kurš ļoti mīl savu tēti. Bannijs braukā apkārt, pārdodot sapņus. Sapnis, protams, ir viņš pats - pasaules līmeņa jāklis ar magnētisku pievilcību un nemitīgu erekciju. Kad viss noiet greizi, viņš cenšas nodot savu īpašo talantu, ko mantojis no sava šobrīd psihā tēva, savam dēlam.

Bannijs jebkurā brīdī ir gatavs uzsaukt tostu par dzīvi un visiem sūdiem, kas tajā notiek. Bet Ragainais Slepkava jau tuvojas, tāpēc ir jātur acis vaļā.

„Bannija Manro nāve" (2009) ir austrāliešu izcelsmes mūziķa Nika Keiva otrais romāns.

 

Mūziķi: grupa „Ryga" - Mārcis Judzis (bungas, vokāls), Rihards Lībietis (ģitāra), Matīss Repsis (sintezatori), Armands Butkēvičs (bass)

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

IZRĀDĒ SMĒĶĒ UN TIEK IZMANTOTS STROBOSKOPS!

 

Niks Keivs (dz. 1957) ir austrāliešu izcelsmes mūziķis, dziedātājs, dziesmu autors, komponists, scenārists un romānu autors. Vislabāk viņš pazīstams ar savu grupu „Nick Cave and the Bad Seeds", kas dibināta 1983.gadā.

Pēc mākslas studijām Melburnā, apsverot iespēju kļūt par gleznotāju, Niks Keivs pievēršas mūzikai. 80.gados viņa grupa ar nosaukumu „The Birthday Party" Londonā iemanto reputāciju kā viena no tā laika izaicinošākajām grupām. Bieži dēvēts par rokmūzikas „Tumsas princi", Niks Keivs ar savām muzikālajām izpausmēm lielā mērā ietekmē gotisko roku. Keiva mūziku raksturo emocionāla intensitāte un gotiska apsēstība ar nāvi, reliģiju, mīlestību un vardarbību.

1996.gada albumā „Murder Ballads" iekļautā dziesma „Where the Wild Roses Grow" - duets ar Kailiju Minogu - ir vispazīstamākais un komerciāli veiksmīgākais Keiva singls.

Viņa mūzika skan daudzās filmās, piemēram, vācu režisora Vima Vendersa filmās, kā arī virknē Holivudas grāvēju: „Batman Forever", „The X-Files", „Scream", „Harry Potter and the Deathly Hallows - Part 1". Filma par paša Nika Keiva dzīvi ar nosaukumu „20,000 Days on Earth" iznāca 2014.gadā.

Niks Keivs sarakstījis scenārijus vairākām filmām, piemēram, „Lawless" (2012) ar Tomu Hārdiju un Gaju Pīrsu galvenajās lomās. Viņš ir izdevis divus romānus: „Un ēzelis ieraudzīja eņģeli" (1989) un „Bannija Manro nāve" (2009) (abas grāmatas tulkotas un izdotas arī latviski).

 

„Spēlmaņu nakts 2016/2017" nominācijas: Gada lielās formas izrāde, Dž.Dž.Džilindžers - Gada režisors, Olga Dreģe - Gada aktrise otrā plāna lomā, Anete Krasovska - Gada jaunais skatuves mākslinieks, Mārcis Judzis - Gada muzikālās partitūras autors.

 

https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/intervija-ar-aktieri-arturu-skrastinu.-eksperimenti-ir-beigusies-14169130

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/205569-sovakar-pirmizrade-tu-nedzivoji-veltigi-bannij-manro.htm

http://play24.lv/video/8141/rampas-ugunis-viesos-marcis-jundzis

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Kostīmu māksliniece - Katja Šehurina

Komponists - Mārcis Judzis

Horeogrāfe - Linda Kalniņa

Video mākslinieks - Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks - Jevgeņijs Vinogradovs

Lomās

Artūrs Skrastiņš (Bannijs Manro)
Ieva Segliņa vai Ērika Eglija (Lībija, viņa sieva)
Anete Krasovska (Juniors, viņa dēls)
Āris Rozentāls (Seniors, viņa tēvs)
Ģirts Ķesteris (Džefrijs, viņa boss)
Ivars Auziņš (Pūdelis, viņa kolēģis)
Lilita Ozoliņa (Peningtone, viņa sievasmāte)
Mirdza Martinsone (Seniora kopēja)
Olga Dreģe (Kendisa Bruksa)
Kaspars Zāle (Puisis ar sarkano seju)
Dārta Daneviča (Oficiante / Lībijas draudzene / Džordžija / Dejotāja)
Sarmīte Rubule (Policiste / Upe / Dejotāja)
Lelde Dreimane (Lībijas draudzene / Amanda / Meitene ar velosipēdu / Mērija / Dejotāja)
Linda Kalniņa (Lībijas draudzene / Dženifera, sociālā darbiniece / Dejotāja)
Ieva Florence (Barbara / Zoija / Pamela Stouksa / Dejotāja)
Aminata Grieta Diarra (Prostitūta / Lībijas draudzene / Šarlote Parnovāra / Dejotāja)
Edijs Zalaks (Sanitārs / Džordžijas vīrietis / Apsargs klubā)
Mārtiņš Počs (Sanitārs / Sēņu Deivs / Dejotājs)
Mārcis Judzis (Mūziķis)

Aktuālās izrādes

2
dec
se
Bannija Manro nāve Bannija Manro nāve
Studentiem - 50% atlaide!
18:00 3h 15min Lielā zāle EUR 5.00 - 17.00 Pirkt
18
jan
ce
Bannija Manro nāve Bannija Manro nāve
Studentiem - 50% atlaide!
19:00 3h 15min Lielā zāle EUR 5.00 - 17.00 Pirkt

Viedokļi

2
jūn
2017
X

Sekss, skumjas, rokenrols

Dzīvei nav melnraksta. Tā ir banalitāte, ko zina visi, jo tā ir patiesība. Šī patiesā atziņa nebūt negarantē, ka šajā katram tik svarīgajā tīrrakstā nebūs kļūdu, jo nav iespējams nekļūdīties. Atkal jau banalitāte, bet ar tām, rakstot savus tīrrakstus, nākas sastapties kā ar biežāk vai retāk lietotām pieturzīmēm.

Dž. Dž. Džilindžera iestudējums Bannija Manro nāve Dailes teātrī ir skumja refleksija par tām banālajām kļūdām, kuras pieļaujam gan zinot, gan nezinot dzīves gramatikas likumus.

Austrāliešu izcelsmes mūziķa Nika Keiva otrā romāna Bannija Manro nāve varonis par tādām lietām gan daudz neprāto. Citējot Dienas grāmatā 2009. gadā klajā laistā romāna izdevuma ceturtā vāka tekstu: «Bannijs Manro ir seksa apsēsts tirdzniecības aģents - kā viņš pats savā iluzorajā pasaulē iedomājies - superiznesīgs naivo Anglijas mājsaimnieču kārdinātājs. Kad dzīve raida pēkšņu un skarbu sitienu zem jostasvietas, Bannijs, izmisīgi mēģinādams tverties pie realitātes, dara vienīgo, ko prot, - paņēmis līdzi deviņgadīgo dēlu, viņš atkal sēžas savā fiatā un apņēmīgi dodas ceļā, kur Banniju šoreiz gaida visi viņa pasaules rēgi - nevarīgi tēvi, atriebīgas mīļākās, greizsirdīgi vīri un ragaini maniaki - tie, izlīduši no tumsas, nu ir gatavi piedzīt parādus.» Tas ir ceļojums prom no realitātes, bet, mainot vidi, jau nevar aizbēgt no sevis. Atsaucoties uz kino žanru road movie, sanāk tāds ceļa romāns.

Pasaules literatūras klasikas pārzinātāji Nika Keiva romānā atradīs paralēles ar amerikāņu dramaturga Artura Millera lugu Komivajožiera nāve (Nacionālajā teātrī pagājušā gadsimta beigās iestudēta ar nosaukumu Ceļojošā komija gals), tāpat kā tie, kas skatās amerikāņu seriālus - ar Californication (saliktenis no vārdiem «Kalifornija» un «fornication» - tulkojumā no angļu valodas - ārlaulības sakari). Šis seriāls savulaik demonstrēts kādā no Latvijas TV ar nosaukumu Grēcīgā Kalifornija. Deivids Duhovnijs, kuru droši vien daudzi atceras kā X failu. Slepeno lietu aģentu Malderu, Grēcīgajā Kalifornijā spēlē rakstnieku Henku Mūdiju, kurš zudušo iedvesmu aktīvi meklē gadījuma seksā, tādējādi mēģinot uzveikt radošo krīzi. Un šis stāsts jo interesantāks šķiet tad, ja tic faktam, ka Henka Mūdija prototips ir ģeniālais alkoholiķis ar Kazanovas gēniem - amerikāņu rakstnieks Čārlzs Bukovskis. Keiva varoni nevar dēvēt pat par pseidointelektuāli, bet talanti viņam neapšaubāmi piemīt. Viens ir spēja, kā pats apgalvo, pārdot ķirzakai (izrādes versijā, romānā - barakudai) divriteni. Viņš ir kosmētikas izplatītājs ar rokzvaigznes dzīvesveidu un pašapziņu. Trīs vaļi, kas tur Bannija pasauli, ir alkohols (un narkotikas), sekss un cigaretes (Keivs romānā uzsver, ka tas ir britu zīmols Lambert&Butler). Bet var uz viņu attiecināt arī klasisko formulu - sex, drugs and rock’n’roll. Dzīvo ātri, mirsti jauns. Ja nenomiri, tātad nedzīvoji pietiekami ātri, un labo šo kļūdu... Otrs (bet varbūt pirmais) Bannija talants ir seksapīls jeb teju nemitīga erekcija. Ne velti un ne bez ironijas Niks Keivs viņu nosaucis par Banniju, tādējādi populārajiem trušiem Playboy Bunny un Bugs Bunny pievienojot savējo. Novērtējis klienti, kosmētikas tirgonis notēlo šķaudošu trusi, un notiek viens un tas pats (ar izņēmumu, kas apliecina likumsakarību) - sieviete mirklī ir gatava seksam ar viņu. Protams, ka abi talanti ir savstarpēji saistīti, jo bez spējas apburt sievietes viņš nespētu iesmērēt tām kosmētiku. Tāpēc Bannijs māca dēlu:
«Tev jāpārdod viņiem sapnis.
- Un kas tas par sapni, tēti?
- Es.»

Personība un viņa darbs šajā gadījumā nav skatāmi atrauti viens no otra, un tas attiecas gan uz Niku Keivu un viņa radīto Banniju, gan Džilindžeru un viņa Manro. Artūrs Skrastiņš Nikam Keivam līdzīgā vizuālā tēlā nospēlē savās vājībās mērķtiecīgi slīkstošu dzīves baudītāju, kurš radis uzvarēt, bet dzīves sarūpētajā konfrontācijā pašam ar sevi spiests sajust rūgto zaudējuma garšu. Dzīvelīga truša plastika pielīst ar reibinošo vielu un paša dēmonu izraisītu smagumu, kas gāž no kājām.
Skumja ir patiesība, ka brīvības apoloģētam Kaligulam (kādu to pirms vairāk nekā desmit gadiem spēlēja Ģirts Ķesteris un Gints Grāvelis) līdzās nostājas Bannijs Manro - savas dzīves un likteņa cietumnieks trīs Keiva dotajos mūža cēlienos (nodaļās) - jāklis, tirgonis, mironis. Skumjas divos cēlienos - tas varētu būt šīs izrādes žanrs.

Skumjas, lūgšanas un izmisuma sajaukums un dzīves tumsa pilēdama pil no Skrastiņa dziedātās Nick Cave & The Bad Seeds kompozīcijas Magneto.

Skumjas ir Ryga dziesmas, jo īpaši lipīgākā - Say you love me now. Grupas Ryga mūzikai piemīt spēcīga enerģija, kas ir viens no jaudīgākajiem izrādes iedarbības avotiem.

Skumjš savā melnbaltajā skaistumā ir Bannija un viņa sievas Lībijas - Ieva Segliņa - divatnes prieks Arta Dzērves video. Nepārejošas skumjas iemieso viņu dēls Bannijs jaunākais - Anete Krasovska, spēlējot deviņgadīgu zēnu ar truša cepuri galvā, notur nemainīgi augstu patiesīguma līmeni.

Skumja ir Bannija Manro tēva - Āris Rozentāls - skarbi rupjā agresivitāte. Skumji ir Bannija un Lībijas pamestie bērna ratiņi jūrmalas video. Tā ir vientulība, kas tiek mantota paaudzēs, jo tēva grēki piemeklē bērnus atkal un atkal. Kā tas varēja notikt, ka antikvāru priekšmetu uzpircēja dēls tirgojas ar krēmiem un eļļām ādas elastībai? Ko pārdos Bannijs jaunākais? (Interesanta rodas šīs izrādes sasaite ar Nacionālajā teātrī tapušo Toma Treiņa izrādi - Gunāra Priedes Zilā iestudējumu, kas runā par trešo paaudzi - to, kas nāk pēc labklājības cēlējas pirmās un otrās paaudzes, kam it kā ir viss, tomēr pietrūkst dzīvības kodola.)

Džilindžeram sadarbībā ar scenogrāfu Kristianu Brekti izdevies radīt vairāku pasauļu izjūtu - iekšpus un ārpus organiskā stikla kastēm saplūst realitāte un Bannija sakairinātās psihes tēli, tagadne ar pagātnes ainām.
Antidepresantu atkarīgā Bannija sieva - Ievas Segliņas Lībija, ar pašnāvību pārkāpusi neredzamo realitātes robežu, spokojoties dzied kā sengrieķu sirēna, pievilinot jūrniekus. Bet viņas balsī ir griezīgas sāpes, ar ko pielīst skatuves visums. Vēl košu nedabisko krāsu ņirba (kostīmu māksliniece Katja Šehurina), Bannija dēmons, kam jāskatās acīs - Puisis ar sarkano seju (Kaspars Zāle), ar ragiem un trīszaru dakšām, mūzikas dārdi, brutalitāte, sekss un kliedzošs tukšums - tas ir psihodēlisks ceļojums uz beigām.

«Mums vai nu jāmīl vienam otru, vai jāmirst,» saka Olgas Dreģes Kendisa Bruksa, un, tuvojoties finālam, to atkārto izrādes mūzikas komponists Mārcis Judzis. Bez kompromisiem. Citādi nav vērts.

25
apr
2017
X

Bannija Manro sašķeltā dvēsele

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Nejauši vai likumsakarīgi, bet pēdējās divas Dailes teātra lielās zāles pirmizrādes – Dž. Dž. Džilindžera iestudētais Nika Keiva romāns “Bannija Manro nāve” un Lauras Grozas-Ķiberes uzvestais Oskara Vailda “Doriana Greja portrets” būtībā runā par vienu un to pašu tēmu. Abas izrādes vieno harismātisks, taču vienlaikus savā atklātajā baudkārē atbaidošs varonis, kura mērķis ir dzīvot pēc principa You Only Live Once (angļu val. – “Tu dzīvo tikai vienreiz”), nedomājot par to, kas būs pēc tam (tieši šāds uzraksts uz skatuves redzams arī Džilindžera šosezon Daugavpils teātrī iestudētajā izrādē “Iemīlējās muļķis muļķītē”).
Džilindžera iestudētā “Bannija Manro nāve”, neraugoties uz režisora rokrakstam raksturīgo krietno ironijas devu, ir nopietna izrāde par dzīves jēgu. Iedvesmojoties no mūziķa Nika Keiva biogrāfijas un romāna, tapis smagnējs, skaudrs stāsts par ikvienā cilvēkā mītošiem iekšējiem dēmoniem un jebkuram, pat atklātākajam dumpiniekam piemītošo vēlmi kaut kādā ziņā iekļauties apkārtējā pasaulē. Problēma vien tāda, ka Artūra Skrastiņa Bannijs Manro to gluži vienkārši nespēj, jo straume nes uz priekšu pārāk ātri.

Trusis zem palielināmā stikla
Keiva romānā Bannijs Manro aprakstīts kā vīrietis, kuram piemīt milzīgs pievilkšanas spēks un spēja pat cigaretes dūmu izpūšanu vai brendija pudeles iztukšošanu padarīt līdzīgu seksuālam aktam. Tas ir ideāls traģiskais varonis, kas atrodas nemitīgā reibuma stāvoklī un visbiežāk pa dzīvi pārvietojas klupdams krizdams – gan burtiskā, gan simboliskā nozīmē. Bannijs Manro jau kopš pirmajām minūtēm nolemts fatālam iznākumam, tomēr viņa ceļš uz finišu, sadedzinot visu sev apkārt un galu galā arī pašam sevi, brīžiem ir jēgpilnāks nekā daža laba pelēcīgi nodzīvota dzīve. Kā Duracell zaķis, kas nebeidz maksimālā jaudā sist pa bungām līdz pat pašām beigām, kad vienkārši apkrīt uz sāna.

Artūra Skrastiņa Bannijs Manro, grimēts pēc mūziķa Nika Keiva līdzības, ir izrādes kodols. Viņa dzīve sastāv no sievietēm, alkohola, cigaretēm un komivojažiera kofera, kas pilns ar parfimērijas precēm jebkurai dzīves situācijai – atliek tikai to atvērt, izvēlēties katrai sievietei atbilstošāko krēmu, iemasēt to brīvprātīgi pastieptajā rociņā, savilkt seju amizantā truša veidolā, un sievietes pašas “atveras” kā labi sakratīta šampanieša pudele. Aktieris precīzi pārvalda lomas ārējo zīmējumu un vairāk nekā trīs stundu garajā izrādē noturas it kā uz naža asmens – nepārspīlējot un neļaujoties pārliekai emocionalitātei, taču tajā pašā laikā riskējot palikt aiz šī ārējā aizsargslāņa – tumšām saulesbrillēm un parūkas.

Bannijs Manro un citi
Iestudējumā Bannija Manro perfekti atstrādātā sieviešu pavedināšanas shēma tiek izspēlēta atkal un atkal, līdz kļūst nedaudz apnicīga, un nevar arī noliegt, ka vairums izrādes ansambļa (īpaši jaunākās paaudzes aktieri) uz skatuves pilda galvenokārt dekoratīvu funkciju. Taču tajā pašā laikā izrādes vēstījums izaug līdz paradoksālam vientulības simbolam. Kaut gan sievietes galvenā varoņa ceļā nemitīgi mainās, pašā Bannijā nemainās nekas – viņa drudžainā kustība tomēr izrādās stāvēšana uz vietas. No garās sieviešu konveijera lentes, kas visas izrādes laikā paslīd garām Artūra Skrastiņa varonim, atmiņā paliek tie sieviešu tēli, kas kļūst par zināmu lūzuma punktu Bannija ceļā uz nāvi. Dārtas Danevičas, Leldes Dreimanes un Ievas Florences garlaikotajās mājsaimniecēs, kuru galvenais aksesuārs ir matu krāsai pieskaņoti bērnu ratiņi, Bannijs, šķiet, ierauga seklumu, kuru iepriekš nebija sevī apjautis; sastopot Olgas Dreģes elektrozaļā parūkā ietērpto Kendisu Bruksu, Bannijs kā apdedzināts atraujas, saskatot radniecīgu dvēseli – pats savas nākotnes attēlu.

Tomēr visprecīzāk savu atspulgu Bannijs ierauga savos tuvākajos cilvēkos – mirušās sievas rēgā, slimajā tēvā un intravertajā dēlā. Džilindžers šos tēlus rāda ar zināmu atsvešinājuma devu, šķiet, apzināti neļaujot sajust īstas pieķeršanās spēku un padarot titulvaroni vēl vientuļāku nekā Keiva darbā. Hipersatrauktā Lībija Ievas Segliņas precīzā atveidojumā uz skatuves parādās kā dažādu Bannija dzīves notikumu izsaukts sirdsapziņas signāls, par Juniora trausluma zīmi kļūst lomas piešķiršana jaunajai aktrisei Anetei Krasovskai, kura ar lomas sarežģīto uzdevumu tiek galā nevainojami, bet ratiņkrēslā sēdošais Āra Rozentāla Seniors ap sevi it kā apvilcis nepārvaramu žogu, vicinoties ar spieķi un paceļot balsi gan uz dēlu, gan mazdēlu. Atbrīvoties no hroniska mīlestības trūkuma organismā Bannijam izdodas tikai pēc nāves, kad, kopā ar sievu Lībiju apsēdies uz mašīnas sēdekļa, viņš pārceļas citā, sapņu dimensijā, videoekrānam attēlojot tik ideālas, bezrūpīgas laulības kadrus, kas mierīgi varētu kļūt par kāda kruīza kuģa reklāmas rullīti.

“Bannija Manro nāve” ir izrāde, kuras iedarbība pilnībā atkarīga no katra individuālā skatītāja – tā var vai nu patikt, vai atgrūst, vai atstāt vienaldzīgu, vai likt domāt par savas dzīves jēgu. Viss atkarīgs no tā, vai Artūra Skrastiņa Bannijam Manro izdodas paņemt aiz rokas un aizvest sev līdzi. Ja šī “saāķēšanās” veiksmīgi izdodas, tad ceļš līdz finišam grupas “Ryga” transcendentālās mūzikas pavadījumā būs interesants.

20
apr
2017
X

Skrejošā truša koordinātas

Edīte Tišheizere //kroders.lv

Dž. Dž. Džilindžers ir provokators. Nevis (vai – ne tikai) tāpēc, ka savās izrādēs aizskartu kādus morāles priekšstatus, bet tāpēc, ka pamet savus iestudējumus skatītājam kā cimdu – pieņem izaicinājumu un nāc! Jo, lai skatītos viņa svarīgākās izrādes, patiešām nepieciešams spēks un zināma drosme, tas nav ne viegli, ne patīkami. Un “Bannija Manro nāve”, man liekas, ir arī pašam Džilindžeram svarīgs un ļoti personisks iestudējums.

Varoņa metamorfozes
Dzejniekiem ir viņu “liriskais varonis” – mākslas transformēts alter ego, kāds varbūt nemaz nav iespējams, tāpēc principiāli atšķiras no sadzīvē rādītā tēla, tomēr izsaka autora personības dziļāko būtību. Džilindžeram varētu būt tāds savs “dramatiskais varonis”, kurš ik pa laikam parādās viņa izrādēs. Visatklātāk līdz šim tas, manuprāt, bijis redzams Liepājas teātra iestudējumos “Killera dienasgrāmata” un “Pīļu medības”. Egona Dombrovska aktiera personībā ir spēja spēlēt it kā pretī saprātam, radot tēlus, kuriem vajadzētu izsaukt vienīgi šausmas un pretīgumu, bet tie dīvainā kārtā liek nevis drebināties par pastrādātajām ļaundarībām, bet kopā ar viņu ielūkoties melnā bezdibenī, kurā tomēr vēl aizvien gail kāda dievišķa dzirksts, un sajust skumjas par greizi nodzīvotu dzīvi. Tāds Liepājā bija gan slepkava Jans ar savu mirušo māmuķīti un sarkano plīša lapsiņu, kurai neviens nedrīkstēja pieskarties, gan līdz izdedžiem izplēnējušais Zilovs.

Bannijs Manro – ceļojošs skaistumkopšanas līdzekļu tirgotājs, kurš katrai sastaptajai klientei piedāvā pilna spektra apkopi un atsaucas uz izdarībām atbilstīgu truša vārdu, man šķiet Jana un Zilova līdzinieks. Pretišķības tam pārpilnām nodrošina savdabīga un nebūt ne svēta trīsvienība: Artūrs Skrastiņš šajā tēlā spēlē trusi Banniju, romāna autoru, rokmūziķi un rakstnieku Niku Keivu, kurš ar to identificējies, un arī pašu Džilindžeru. Artūrs Skrastiņš ir pavisam citādas talanta ievirzes aktieris, kuram vislabāk atbilstu krievu valodas jēdziens лицедей, masknesis, cilvēks ar tūkstoš sejām. Viņa radītie tēli it kā atrodas milimetra attālumā no paša aktiera, palaikam radot iespaidu, ka viņš arī pats tos vēro, un viņam līdzi – skatītājs. Pētnieks, varbūt tā varētu apzīmēt Skrastiņa aktiera būtību, kas ļauj viņam spēlēt varoņus gandrīz neierobežotā amplitūdā, nerēķinoties ar personības iezīmēm un fiziskajiem dotumiem. Līdz ar to cits ir arī režijas piegājiens – “Bannija Manro nāve” ir varoņa izziņas ceļojums, road movie, žanrs, saskaņā ar kura likumiem protagonists vai nu kaut ko nozīmīgu uzzina, vai mainās pats, vai mirst. Šajā gadījumā viņš pagūst visu.

Vārdiem nevar ticēt
Džilindžers lasa tekstus kaut kā savādāk, neticot vārdu tiešajai nozīmei. Vai pareizāk laikam būtu teikt – redzot tekstu darbībā, situācijā, dzīves kontekstā, un tad tas bieži vien iegūst pavisam citu nozīmi. “Killera dienasgrāmata” kļūst, teiksim, par grūti iegūstamu un nepaturamu jūtu apraudāšanu. Tomēr visradikālāk Džilindžers izlasīja Germana Grekova “Hananu”, černuhā ar dubļiem, garīgu atpalicību un incestu ieraugot stāstu par mīlestības neiznīcināmo dabu un apskaidrību, kas pienākas ikvienam Dieva bērnam, lai kāds viņš arī nebūtu gadījies.

Tikpat dīvaini viņš lasījis romānu par Banniju Manro – it kā dzirdot nevis grāmatas vārdus par varoņa nebeidzamo erekciju un vēlēšanos aplekt visu, kas kust, bet Nika Keiva dziesmas. Keiva mūzika man liekas izrādes īstais teksts. (Kaut arī tajā skan Mārča Judža dziesmas un grupa “Ryga” ir neatņemama iestudējuma darbības persona.) Ir tajā, protams, “emocionāla intensitāte un gotiska apsēstība ar nāvi, reliģiju, mīlestību un vardarbību”, kā teikts izrādes programmā. Taču vairāk – dziļa un skumja ironija par pasauli un sevi tajā, kas tik lielā mērā piemīt Keiva mūzikai.

Tieši pateicoties šai Keiva mūzikas intonācijai, ko saklausu iestudējumā, kādā brīdī kā čaula nolobās fizioloģiskie rotājumi, izklaides meiteņu psihodēliski spilgtās parūkas, pat Bannija seksuālā raustīšanās starp stikliem, atspulgiem un ekrāna vīzijām. Paliek kaut kas pilnīgi cits – viņa ceļš pretim nāvei, jā, drastisks, turklāt šā vārda latviskajā nozīmē, proti, gana jautrs un jestrs, taču pilns atklāsmes.

Quo vadis, trusīt?
Šis ir neveiksmīgā komivojažiera pēdējais brauciens, mēģinot kaut ko iesmērēt sarakstā vēl atlikušajām klientēm. Un reizē arī gandrīz vai bībelisks ceļš – pie dēla, pie tēva, pie sievietes.

Sākumā tā ir tikai bezmērķa laišanās pa straumei, neredzot no apkārtējā neko daudz virs jostasvietas līmeņa, tukšojot bāriņus hoteļu istabelēs un melojot sievai Lībijai, ko trauslu, viņa melu un nodevības nāvīgi ievainotu spēlē Ieva Segliņa. Lībijas pašnāvība maina visu. Turpmāk ceļā dodas arī Bannijs juniors. Izstīdzējis puikiņš ar zaķa mici galvā – maigi un precīzi šajā lomā darbojas Anete Krasovska. Viņa nespēlē ne bērnu, ne pusaudzi. Ko tad? Es minētu, mīlošu dvēseli, un tai jau dzimuma nav. Abu Banniju – seniora un juniora – ceļā vienam pie otra atklājas, cik romantisks ir Džilindžers. (Tas mani pārsteidz ik pa brīdim.) Ne sieviešu žurnālu un vakariņu sveču gaismā nozīmē, bet kādā nepārejošā ticībā, ka mīlestība nekur nevar pazust – tā tikai maina izpausmes veidu. Ir kaut kas fantastisks un aizkustinošs dēla un tēva kopējā braucienā – ar uzdāvināto Dārta Veidera, “Zvaigžņu kara” varoņa, figūriņu, kas puikam kļūst par lielāko dārgumu, ar melno briļļu aizdošanu katrā pieturas reizē, ar kopēju dziedāšanu, lēkājot par auto sēdekļiem, kad patiesībā ir tik slikti, cik vien var būt. Bannijs, juniors, jādomā taču, ir pirmā dzīvā radība, ko seniors sajūt mīlam bez iekāres.

Otru reizi viņš aptver, ka saskarsme iespējama arī taipus un ārpus seksa, kad sastop aklo veču Kendisu Bruksu, ko spoži un bezbailīgi spēlē Olga Dreģe. Kā viņa atmostas, no sažuvušas ķirzakas pārtop par sievieti, kas ar visiem jutekļiem bauda Bannija pieskārienus, iemasējot viņas rokā krēmu, un kā pārvēršas pats komivojažieris, izbrīnīts gan par sievieti, gan sevi pašu. Un, kad tā grib sniegt viņam vienīgo līdz tam iespējamo pateicību, viņš neatvaira sievieti riebumā, bet kaut kā citādi. Ar neērtību, ar pateicību par saprasto – kaut kā tā.

Trešais ceļš ved pie tēva, Bannija vissenākā. Āra Rozentāla vecais Bannijs Manro ir ķērcošs tukšums, tas, ka nāve ir tuvu, ir viņa vienīgā iegūtā mācība no dzīves.

Un tad pie Bannija juniora atnāk mirusī māte, lai brīdinātu, ka tēva ceļš, kam viņš vismaz pēdējā posma bijis par stūrmani, tuvojas galam, un viņam vajadzēs būt stipram un izturēt, lai kas arī nenotiktu. Sarāvies čokuriņā, Bannijs juniors pieredz, kā mirst viņa tēvs, lai beidzot rokrokā ar savu Lībiju iesēstos auto jaunam ceļojumam. Bannijs juniors pieceļas, noņem zaķa mici un saverkšķī seju par multeņu truša purniņu – tieši tā, kā darīja tēvs. Viņš tagad ir Bannijs Manro vienīgais. Vai viņš ies vectēva sākto un tētuka turpināto ceļu? Pirmais aptvēra tikai nāves tuvumu. Otrais – jau kaut ko vairāk. Varbūt trešajam laimēsies saprast vēl kaut ko.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi