Atpakaļ uz afišu

Niks Keivs

Bannija Manro nāve

Tulkojuma un dramatizējuma autors - Dž.Dž.Džilindžers

Drastiska pašiznīcināšanās 2 cēlienos

 

Pirmizrāde: 2017. gada 31. marts

Nevaldāmajam optimistam Bannijam ir truša vārds, depresīva sieva un dēls, kurš ļoti mīl savu tēti. Bannijs braukā apkārt, pārdodot sapņus. Sapnis, protams, ir viņš pats - pasaules līmeņa jāklis ar magnētisku pievilcību un nemitīgu erekciju. Kad viss noiet greizi, viņš cenšas nodot savu īpašo talantu, ko mantojis no sava šobrīd psihā tēva, savam dēlam.

Bannijs jebkurā brīdī ir gatavs uzsaukt tostu par dzīvi un visiem sūdiem, kas tajā notiek. Bet Ragainais Slepkava jau tuvojas, tāpēc ir jātur acis vaļā.

„Bannija Manro nāve" (2009) ir austrāliešu izcelsmes mūziķa Nika Keiva otrais romāns.

 

Mūziķi: grupa „Ryga" - Mārcis Judzis (bungas, vokāls), Rihards Lībietis (ģitāra), Matīss Repsis (sintezatori), Armands Butkēvičs (bass)

 

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

IZRĀDĒ SMĒĶĒ UN TIEK IZMANTOTS STROBOSKOPS!

 

Niks Keivs (dz. 1957) ir austrāliešu izcelsmes mūziķis, dziedātājs, dziesmu autors, komponists, scenārists un romānu autors. Vislabāk viņš pazīstams ar savu grupu „Nick Cave and the Bad Seeds", kas dibināta 1983.gadā.

Pēc mākslas studijām Melburnā, apsverot iespēju kļūt par gleznotāju, Niks Keivs pievēršas mūzikai. 80.gados viņa grupa ar nosaukumu „The Birthday Party" Londonā iemanto reputāciju kā viena no tā laika izaicinošākajām grupām. Bieži dēvēts par rokmūzikas „Tumsas princi", Niks Keivs ar savām muzikālajām izpausmēm lielā mērā ietekmē gotisko roku. Keiva mūziku raksturo emocionāla intensitāte un gotiska apsēstība ar nāvi, reliģiju, mīlestību un vardarbību.

1996.gada albumā „Murder Ballads" iekļautā dziesma „Where the Wild Roses Grow" - duets ar Kailiju Minogu - ir vispazīstamākais un komerciāli veiksmīgākais Keiva singls.

Viņa mūzika skan daudzās filmās, piemēram, vācu režisora Vima Vendersa filmās, kā arī virknē Holivudas grāvēju: „Batman Forever", „The X-Files", „Scream", „Harry Potter and the Deathly Hallows - Part 1". Filma par paša Nika Keiva dzīvi ar nosaukumu „20,000 Days on Earth" iznāca 2014.gadā.

Niks Keivs sarakstījis scenārijus vairākām filmām, piemēram, „Lawless" (2012) ar Tomu Hārdiju un Gaju Pīrsu galvenajās lomās. Viņš ir izdevis divus romānus: „Un ēzelis ieraudzīja eņģeli" (1989) un „Bannija Manro nāve" (2009) (abas grāmatas tulkotas un izdotas arī latviski).

 

https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/intervija-ar-aktieri-arturu-skrastinu.-eksperimenti-ir-beigusies-14169130

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/teatris/205569-sovakar-pirmizrade-tu-nedzivoji-veltigi-bannij-manro.htm

http://play24.lv/video/8141/rampas-ugunis-viesos-marcis-jundzis

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Kostīmu māksliniece - Katja Šehurina

Komponists - Mārcis Judzis

Horeogrāfe - Linda Kalniņa

Video mākslinieks - Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks - Jevgeņijs Vinogradovs

Lomās

Artūrs Skrastiņš (Bannijs Manro)
Ieva Segliņa (Lībija, viņa sieva)
Anete Krasovska (Juniors, viņa dēls)
Āris Rozentāls (Seniors, viņa tēvs)
Ģirts Ķesteris (Džefrijs, viņa boss)
Ivars Auziņš (Pūdelis, viņa kolēģis)
Lilita Ozoliņa (Peningtone, viņa sievasmāte)
Mirdza Martinsone (Seniora kopēja)
Olga Dreģe (Kendisa Bruksa)
Kaspars Zāle (Puisis ar sarkano seju)
Dārta Daneviča (Oficiante / Lībijas draudzene / Džordžija / Dejotāja)
Sarmīte Rubule (Policiste / Upe / Dejotāja)
Lelde Dreimane (Lībijas draudzene / Amanda / Meitene ar velosipēdu / Mērija / Dejotāja)
Linda Kalniņa (Lībijas draudzene / Dženifera, sociālā darbiniece / Dejotāja)
Ieva Florence (Barbara / Zoija / Pamela Stouksa / Dejotāja)
Aminata Grieta Diarra (Prostitūta / Lībijas draudzene / Šarlote Parnovāra / Dejotāja)
Edijs Zalaks (Sanitārs / Džordžijas vīrietis / Apsargs klubā)
Mārtiņš Počs (Sanitārs / Sēņu Deivs / Dejotājs)
Mārcis Judzis (Mūziķis)

Aktuālās izrādes

3
jūn
se
Bannija Manro nāve Bannija Manro nāve 18:00 3h 15min Lielā zāle EUR 5.00 - 22.00 Pirkt

Viedokļi

25
apr
2017
X

Bannija Manro sašķeltā dvēsele

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Nejauši vai likumsakarīgi, bet pēdējās divas Dailes teātra lielās zāles pirmizrādes – Dž. Dž. Džilindžera iestudētais Nika Keiva romāns “Bannija Manro nāve” un Lauras Grozas-Ķiberes uzvestais Oskara Vailda “Doriana Greja portrets” būtībā runā par vienu un to pašu tēmu. Abas izrādes vieno harismātisks, taču vienlaikus savā atklātajā baudkārē atbaidošs varonis, kura mērķis ir dzīvot pēc principa You Only Live Once (angļu val. – “Tu dzīvo tikai vienreiz”), nedomājot par to, kas būs pēc tam (tieši šāds uzraksts uz skatuves redzams arī Džilindžera šosezon Daugavpils teātrī iestudētajā izrādē “Iemīlējās muļķis muļķītē”).
Džilindžera iestudētā “Bannija Manro nāve”, neraugoties uz režisora rokrakstam raksturīgo krietno ironijas devu, ir nopietna izrāde par dzīves jēgu. Iedvesmojoties no mūziķa Nika Keiva biogrāfijas un romāna, tapis smagnējs, skaudrs stāsts par ikvienā cilvēkā mītošiem iekšējiem dēmoniem un jebkuram, pat atklātākajam dumpiniekam piemītošo vēlmi kaut kādā ziņā iekļauties apkārtējā pasaulē. Problēma vien tāda, ka Artūra Skrastiņa Bannijs Manro to gluži vienkārši nespēj, jo straume nes uz priekšu pārāk ātri.

Trusis zem palielināmā stikla
Keiva romānā Bannijs Manro aprakstīts kā vīrietis, kuram piemīt milzīgs pievilkšanas spēks un spēja pat cigaretes dūmu izpūšanu vai brendija pudeles iztukšošanu padarīt līdzīgu seksuālam aktam. Tas ir ideāls traģiskais varonis, kas atrodas nemitīgā reibuma stāvoklī un visbiežāk pa dzīvi pārvietojas klupdams krizdams – gan burtiskā, gan simboliskā nozīmē. Bannijs Manro jau kopš pirmajām minūtēm nolemts fatālam iznākumam, tomēr viņa ceļš uz finišu, sadedzinot visu sev apkārt un galu galā arī pašam sevi, brīžiem ir jēgpilnāks nekā daža laba pelēcīgi nodzīvota dzīve. Kā Duracell zaķis, kas nebeidz maksimālā jaudā sist pa bungām līdz pat pašām beigām, kad vienkārši apkrīt uz sāna.

Artūra Skrastiņa Bannijs Manro, grimēts pēc mūziķa Nika Keiva līdzības, ir izrādes kodols. Viņa dzīve sastāv no sievietēm, alkohola, cigaretēm un komivojažiera kofera, kas pilns ar parfimērijas precēm jebkurai dzīves situācijai – atliek tikai to atvērt, izvēlēties katrai sievietei atbilstošāko krēmu, iemasēt to brīvprātīgi pastieptajā rociņā, savilkt seju amizantā truša veidolā, un sievietes pašas “atveras” kā labi sakratīta šampanieša pudele. Aktieris precīzi pārvalda lomas ārējo zīmējumu un vairāk nekā trīs stundu garajā izrādē noturas it kā uz naža asmens – nepārspīlējot un neļaujoties pārliekai emocionalitātei, taču tajā pašā laikā riskējot palikt aiz šī ārējā aizsargslāņa – tumšām saulesbrillēm un parūkas.

Bannijs Manro un citi
Iestudējumā Bannija Manro perfekti atstrādātā sieviešu pavedināšanas shēma tiek izspēlēta atkal un atkal, līdz kļūst nedaudz apnicīga, un nevar arī noliegt, ka vairums izrādes ansambļa (īpaši jaunākās paaudzes aktieri) uz skatuves pilda galvenokārt dekoratīvu funkciju. Taču tajā pašā laikā izrādes vēstījums izaug līdz paradoksālam vientulības simbolam. Kaut gan sievietes galvenā varoņa ceļā nemitīgi mainās, pašā Bannijā nemainās nekas – viņa drudžainā kustība tomēr izrādās stāvēšana uz vietas. No garās sieviešu konveijera lentes, kas visas izrādes laikā paslīd garām Artūra Skrastiņa varonim, atmiņā paliek tie sieviešu tēli, kas kļūst par zināmu lūzuma punktu Bannija ceļā uz nāvi. Dārtas Danevičas, Leldes Dreimanes un Ievas Florences garlaikotajās mājsaimniecēs, kuru galvenais aksesuārs ir matu krāsai pieskaņoti bērnu ratiņi, Bannijs, šķiet, ierauga seklumu, kuru iepriekš nebija sevī apjautis; sastopot Olgas Dreģes elektrozaļā parūkā ietērpto Kendisu Bruksu, Bannijs kā apdedzināts atraujas, saskatot radniecīgu dvēseli – pats savas nākotnes attēlu.

Tomēr visprecīzāk savu atspulgu Bannijs ierauga savos tuvākajos cilvēkos – mirušās sievas rēgā, slimajā tēvā un intravertajā dēlā. Džilindžers šos tēlus rāda ar zināmu atsvešinājuma devu, šķiet, apzināti neļaujot sajust īstas pieķeršanās spēku un padarot titulvaroni vēl vientuļāku nekā Keiva darbā. Hipersatrauktā Lībija Ievas Segliņas precīzā atveidojumā uz skatuves parādās kā dažādu Bannija dzīves notikumu izsaukts sirdsapziņas signāls, par Juniora trausluma zīmi kļūst lomas piešķiršana jaunajai aktrisei Anetei Krasovskai, kura ar lomas sarežģīto uzdevumu tiek galā nevainojami, bet ratiņkrēslā sēdošais Āra Rozentāla Seniors ap sevi it kā apvilcis nepārvaramu žogu, vicinoties ar spieķi un paceļot balsi gan uz dēlu, gan mazdēlu. Atbrīvoties no hroniska mīlestības trūkuma organismā Bannijam izdodas tikai pēc nāves, kad, kopā ar sievu Lībiju apsēdies uz mašīnas sēdekļa, viņš pārceļas citā, sapņu dimensijā, videoekrānam attēlojot tik ideālas, bezrūpīgas laulības kadrus, kas mierīgi varētu kļūt par kāda kruīza kuģa reklāmas rullīti.

“Bannija Manro nāve” ir izrāde, kuras iedarbība pilnībā atkarīga no katra individuālā skatītāja – tā var vai nu patikt, vai atgrūst, vai atstāt vienaldzīgu, vai likt domāt par savas dzīves jēgu. Viss atkarīgs no tā, vai Artūra Skrastiņa Bannijam Manro izdodas paņemt aiz rokas un aizvest sev līdzi. Ja šī “saāķēšanās” veiksmīgi izdodas, tad ceļš līdz finišam grupas “Ryga” transcendentālās mūzikas pavadījumā būs interesants.

20
apr
2017
X

Skrejošā truša koordinātas

Edīte Tišheizere //kroders.lv

Dž. Dž. Džilindžers ir provokators. Nevis (vai – ne tikai) tāpēc, ka savās izrādēs aizskartu kādus morāles priekšstatus, bet tāpēc, ka pamet savus iestudējumus skatītājam kā cimdu – pieņem izaicinājumu un nāc! Jo, lai skatītos viņa svarīgākās izrādes, patiešām nepieciešams spēks un zināma drosme, tas nav ne viegli, ne patīkami. Un “Bannija Manro nāve”, man liekas, ir arī pašam Džilindžeram svarīgs un ļoti personisks iestudējums.

Varoņa metamorfozes
Dzejniekiem ir viņu “liriskais varonis” – mākslas transformēts alter ego, kāds varbūt nemaz nav iespējams, tāpēc principiāli atšķiras no sadzīvē rādītā tēla, tomēr izsaka autora personības dziļāko būtību. Džilindžeram varētu būt tāds savs “dramatiskais varonis”, kurš ik pa laikam parādās viņa izrādēs. Visatklātāk līdz šim tas, manuprāt, bijis redzams Liepājas teātra iestudējumos “Killera dienasgrāmata” un “Pīļu medības”. Egona Dombrovska aktiera personībā ir spēja spēlēt it kā pretī saprātam, radot tēlus, kuriem vajadzētu izsaukt vienīgi šausmas un pretīgumu, bet tie dīvainā kārtā liek nevis drebināties par pastrādātajām ļaundarībām, bet kopā ar viņu ielūkoties melnā bezdibenī, kurā tomēr vēl aizvien gail kāda dievišķa dzirksts, un sajust skumjas par greizi nodzīvotu dzīvi. Tāds Liepājā bija gan slepkava Jans ar savu mirušo māmuķīti un sarkano plīša lapsiņu, kurai neviens nedrīkstēja pieskarties, gan līdz izdedžiem izplēnējušais Zilovs.

Bannijs Manro – ceļojošs skaistumkopšanas līdzekļu tirgotājs, kurš katrai sastaptajai klientei piedāvā pilna spektra apkopi un atsaucas uz izdarībām atbilstīgu truša vārdu, man šķiet Jana un Zilova līdzinieks. Pretišķības tam pārpilnām nodrošina savdabīga un nebūt ne svēta trīsvienība: Artūrs Skrastiņš šajā tēlā spēlē trusi Banniju, romāna autoru, rokmūziķi un rakstnieku Niku Keivu, kurš ar to identificējies, un arī pašu Džilindžeru. Artūrs Skrastiņš ir pavisam citādas talanta ievirzes aktieris, kuram vislabāk atbilstu krievu valodas jēdziens лицедей, masknesis, cilvēks ar tūkstoš sejām. Viņa radītie tēli it kā atrodas milimetra attālumā no paša aktiera, palaikam radot iespaidu, ka viņš arī pats tos vēro, un viņam līdzi – skatītājs. Pētnieks, varbūt tā varētu apzīmēt Skrastiņa aktiera būtību, kas ļauj viņam spēlēt varoņus gandrīz neierobežotā amplitūdā, nerēķinoties ar personības iezīmēm un fiziskajiem dotumiem. Līdz ar to cits ir arī režijas piegājiens – “Bannija Manro nāve” ir varoņa izziņas ceļojums, road movie, žanrs, saskaņā ar kura likumiem protagonists vai nu kaut ko nozīmīgu uzzina, vai mainās pats, vai mirst. Šajā gadījumā viņš pagūst visu.

Vārdiem nevar ticēt
Džilindžers lasa tekstus kaut kā savādāk, neticot vārdu tiešajai nozīmei. Vai pareizāk laikam būtu teikt – redzot tekstu darbībā, situācijā, dzīves kontekstā, un tad tas bieži vien iegūst pavisam citu nozīmi. “Killera dienasgrāmata” kļūst, teiksim, par grūti iegūstamu un nepaturamu jūtu apraudāšanu. Tomēr visradikālāk Džilindžers izlasīja Germana Grekova “Hananu”, černuhā ar dubļiem, garīgu atpalicību un incestu ieraugot stāstu par mīlestības neiznīcināmo dabu un apskaidrību, kas pienākas ikvienam Dieva bērnam, lai kāds viņš arī nebūtu gadījies.

Tikpat dīvaini viņš lasījis romānu par Banniju Manro – it kā dzirdot nevis grāmatas vārdus par varoņa nebeidzamo erekciju un vēlēšanos aplekt visu, kas kust, bet Nika Keiva dziesmas. Keiva mūzika man liekas izrādes īstais teksts. (Kaut arī tajā skan Mārča Judža dziesmas un grupa “Ryga” ir neatņemama iestudējuma darbības persona.) Ir tajā, protams, “emocionāla intensitāte un gotiska apsēstība ar nāvi, reliģiju, mīlestību un vardarbību”, kā teikts izrādes programmā. Taču vairāk – dziļa un skumja ironija par pasauli un sevi tajā, kas tik lielā mērā piemīt Keiva mūzikai.

Tieši pateicoties šai Keiva mūzikas intonācijai, ko saklausu iestudējumā, kādā brīdī kā čaula nolobās fizioloģiskie rotājumi, izklaides meiteņu psihodēliski spilgtās parūkas, pat Bannija seksuālā raustīšanās starp stikliem, atspulgiem un ekrāna vīzijām. Paliek kaut kas pilnīgi cits – viņa ceļš pretim nāvei, jā, drastisks, turklāt šā vārda latviskajā nozīmē, proti, gana jautrs un jestrs, taču pilns atklāsmes.

Quo vadis, trusīt?
Šis ir neveiksmīgā komivojažiera pēdējais brauciens, mēģinot kaut ko iesmērēt sarakstā vēl atlikušajām klientēm. Un reizē arī gandrīz vai bībelisks ceļš – pie dēla, pie tēva, pie sievietes.

Sākumā tā ir tikai bezmērķa laišanās pa straumei, neredzot no apkārtējā neko daudz virs jostasvietas līmeņa, tukšojot bāriņus hoteļu istabelēs un melojot sievai Lībijai, ko trauslu, viņa melu un nodevības nāvīgi ievainotu spēlē Ieva Segliņa. Lībijas pašnāvība maina visu. Turpmāk ceļā dodas arī Bannijs juniors. Izstīdzējis puikiņš ar zaķa mici galvā – maigi un precīzi šajā lomā darbojas Anete Krasovska. Viņa nespēlē ne bērnu, ne pusaudzi. Ko tad? Es minētu, mīlošu dvēseli, un tai jau dzimuma nav. Abu Banniju – seniora un juniora – ceļā vienam pie otra atklājas, cik romantisks ir Džilindžers. (Tas mani pārsteidz ik pa brīdim.) Ne sieviešu žurnālu un vakariņu sveču gaismā nozīmē, bet kādā nepārejošā ticībā, ka mīlestība nekur nevar pazust – tā tikai maina izpausmes veidu. Ir kaut kas fantastisks un aizkustinošs dēla un tēva kopējā braucienā – ar uzdāvināto Dārta Veidera, “Zvaigžņu kara” varoņa, figūriņu, kas puikam kļūst par lielāko dārgumu, ar melno briļļu aizdošanu katrā pieturas reizē, ar kopēju dziedāšanu, lēkājot par auto sēdekļiem, kad patiesībā ir tik slikti, cik vien var būt. Bannijs, juniors, jādomā taču, ir pirmā dzīvā radība, ko seniors sajūt mīlam bez iekāres.

Otru reizi viņš aptver, ka saskarsme iespējama arī taipus un ārpus seksa, kad sastop aklo veču Kendisu Bruksu, ko spoži un bezbailīgi spēlē Olga Dreģe. Kā viņa atmostas, no sažuvušas ķirzakas pārtop par sievieti, kas ar visiem jutekļiem bauda Bannija pieskārienus, iemasējot viņas rokā krēmu, un kā pārvēršas pats komivojažieris, izbrīnīts gan par sievieti, gan sevi pašu. Un, kad tā grib sniegt viņam vienīgo līdz tam iespējamo pateicību, viņš neatvaira sievieti riebumā, bet kaut kā citādi. Ar neērtību, ar pateicību par saprasto – kaut kā tā.

Trešais ceļš ved pie tēva, Bannija vissenākā. Āra Rozentāla vecais Bannijs Manro ir ķērcošs tukšums, tas, ka nāve ir tuvu, ir viņa vienīgā iegūtā mācība no dzīves.

Un tad pie Bannija juniora atnāk mirusī māte, lai brīdinātu, ka tēva ceļš, kam viņš vismaz pēdējā posma bijis par stūrmani, tuvojas galam, un viņam vajadzēs būt stipram un izturēt, lai kas arī nenotiktu. Sarāvies čokuriņā, Bannijs juniors pieredz, kā mirst viņa tēvs, lai beidzot rokrokā ar savu Lībiju iesēstos auto jaunam ceļojumam. Bannijs juniors pieceļas, noņem zaķa mici un saverkšķī seju par multeņu truša purniņu – tieši tā, kā darīja tēvs. Viņš tagad ir Bannijs Manro vienīgais. Vai viņš ies vectēva sākto un tētuka turpināto ceļu? Pirmais aptvēra tikai nāves tuvumu. Otrais – jau kaut ko vairāk. Varbūt trešajam laimēsies saprast vēl kaut ko.

12
apr
2017
X

Lēna un baudpilna nāve

Uldis Rudaks //KDi

Bannijs Manro ir Nika Keiva fantāzija par to, kāds viņš varētu būt, ja nekļūtu par mūziķi.
Tavs tētis drāž manu mammu – saka meitene ar velosipēdu jaunās Dailes teātra izrādes Bannija Manro nāve galvenā varoņa dēlam, kurš sēž mašīnā, gaidot, kamēr tēvs atgriezīsies no savām darba gaitām – kosmētikas izplatīšanas, kas, tāpat kā jebkurš tirdzniecības aģenta darbs, prasa pielīst klientiem. Šajā gadījumā tās ir sievietes. Ja Manro ar savu šarmu un banālajiem komplimentiem izdodas klientes apstrādāt tiktāl, ka viņas ir gatavas uz visu, protams, seko turpinājums.
Pēc īsa, bet lepnuma pilna mulsuma brīža zēns atbild: "Mana mamma nomira", uz to meitene reaģē nežēlīgi, bet nevarētu teikt, ka negaidīti, ciniski: "Jā!? Es gribētu, lai mana arī nomirst. Viņa ir tāda kuce!" Šī epizode diezgan precīzi raksturo visu Dž. Dž. Džilindžera izrādi, kurā Artūra Skrastiņa atveidotais Bannijs Manro, piedāvājot sava elegantā metāla koferīša saturu un ne tikai, savaldzina ne vien klientes, bet arī sociālo darbinieci (Kristīne Belicka), viesmīli, vārdā Upe, un policisti (Sarmīte Rubule), kura tiek atbruņota ar vienu viskija malku. Nelielās, taču spilgtās lomās līdzās daudzajām jaunās paaudzes aktrisēm redzamas trīs savulaik intensīvi nodarbinātas kinodīvas – Lilita Ozoliņa, Olga Dreģe un Mirdza Martinsone.

Viss vienos stiklos
Visur pilns ar lielākām un mazākām pudelēm – tās ir visās scenogrāfa Kristiana Brektes aukstos stiklos ietērptās skatuves malās pa ķērienam, gluži kā muzikāli apsēstā Džeka Vaita koncertos visur ir mikrofoni un kaislīgu smēķētāju mājas ballītēs katrā stūrī ir pelnu trauki, jo tie var izrādīties noderīgi jebkurā brīdī. Arī izrādē tiek gan dziedāts, gan smēķēts, jo bez šīm lietām nav iedomājams pirmavota – romāna Bannija Manro nāve autora austrāliešu mūziķa Nika Keiva – tēls.
Bannijs Manro ir Nika Keiva fantāzija par to, kāds viņš varētu būt, ja nebūtu kļuvis par mūziķi. Līdzīgi kā Kventins Tarantīno ir teicis, ka droši vien būtu sērijveida slepkava, ja nekļūtu par režisoru, kurš, un vēl jo vairāk rakstnieks, savos darbos var iet tik tālu, cik vien vēlas, un, pazīstot Niku Keivu, nekā šokējoša šeit nav. Artūrs Skrastiņš ir iejuties lomā lieliski, slēpjoties aiz melnajām ūsām un matiem, – tēlā, kas pielāgots Nika Keiva pēdējo gadu veidolam.
Varoņa attiecības ar dēlu (Anete Krasovska), kurā aug viņa ierastā dzīvesveida turpinātājs, tāpat kā pats Bannijs mantojis sava tēva ( Āris Rozentāls) dabu, neļauj aizmirst neseno traģēdiju Nika Keiva dzīvē – viņa 15 gadu vecais dēls Arturs, salietojies LSD, pirms pusotra gada gāja bojā, nokrītot no klints Braitonā.
Grāmatā par grupu Depeche Mode rakstīts, ka tās solists Deivs Gahans sākotnēji pārmetis ierakstu kompānijas Mute Records šefam, ka tas atbalsta arī tādu neglābjamu un nožēlojamu narkomānu kā Niks Keivs, kurš pat esot zadzis savus ierakstus izdevēja noliktavā, lai tos uzsistu gaisā un varētu iegādāties kārtējo devu. Šādi biogrāfijās aprakstītie fakti par slaveno tēvu var dot simbolisku zaļo gaismu nenobriedušam jaunietim ķerties pie vielām, kuru bīstamība arī tiek atgādināta ik uz soļa, bet šodien katram skaidrs, ka kaitīgi ir arī kartupeļu čipsi, jo no tiem nobarojas, un saldumi, jo no tiem bojājas zobi, turklāt ne viens, ne otrs nedod iespēju atslēgties no garlaicīgās, brīžiem pat neciešamās realitātes un baudīt reibumu.

"Atraujoties" līdz nāvei
Bannija Manro gadījumā ir otrādi – dēls paliek dzīvs, bet tēvs pakāpeniski nodzeras, līdz viņa sieviešu savaldzināšanas metodes vairs neiedarbojas, un tad jau neatliek nekas cits kā pievienošanās savai sievai, kura jau izrādes sākumā izdarījusi pašnāvību un spokojas ik reizi, kad Bannijs ticis klāt kārtējai sievietei. Iespaidīga ir bēru aina, kurā zārku nes seksīgi tērpušās meitenes, nevis mirušās sērojošie tuvinieki. Tas ir neierasti, bet visai likumsakarīgi, jo tieši Bannija aizraušanās ar citām sievietēm noved Ievas Segliņas atveidoto Lībiju līdz nāvei, ko šīs meitenes tagad svin, pozējot arī pie zārka.
Vēlaties morāli? Lūdzu! Bannija Manro dzīvesveids – savu pircēju apvārdošana un sievas krāpšana, sirdsapziņu slīcinot alkoholā, – tikai no medicīniskā viedokļa noved pie pāragras nāves no infarkta paģirās, aknu cirozes vai kādas citas intensīvas dzeršanas izraisītas kaites. Šāds dzīvesveids jau no paša sākuma ir nāve, un tā Bannijam elpo pakausī visu izrādes laiku, liekot apliecināt savu vīrišķo varēšanu pie katras izdevības, jo jebkura no tām var izrādīties pēdējā. Piemēram, "atraujoties" līdz nāvei no kādas kauslīgākas klientes vai viņas vīra, ja tas mazliet pārforsēs ar savām cīņas prasmēm, kā tas gandrīz izdodas vīrietim, kurš metas aizstāvēt Leldes Dreimanes tēloto nepārprotami narkotiku varā nonākušo meiteni ar ģitāru un Eimijas Vainhausas frizūru.
Izrādē ļoti nozīmīga loma ir Mārča Judža mūzikai, kas gandrīz bez klusuma pauzēm tiek spēlēta dzīvajā kopā ar grupu Ryga. Mēģinājumi to iznest ārpus teātra, par spīti pūliņiem, līdz šim nav vainagojušies ar lieliem panākumiem, taču šis ir otrais iestudējums pēc Oskara Koršunova Izredzētajiem, kurā Mārča Judža mūzika atradusi savu vietu un iederas no pirmās līdz pēdējai skaņai, neļaujot atslābt un garlaikoties nevienā mirklī.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi