Pēc Raiņa

SPĪDOLAS NAKTS

Rainis raksta: “[..] bija jāpanāk valsts, bija jāmodina uz panākšanu, un – panāktā valsts bija jāizveido uz kultūras un cilvēcības, ne uz varas pamatiem.” Rainis ir slavens ar savām radāmajām domām un galvu reibinošajām iecerēm, kuras pārtrauca tikai viņa cilvēciskais mirstīgums. Tomēr, par spīti nāvei, Raiņa radītie un pārradītie tēli turpina dzīvot mūsos visos un veido katra latvieša arhetipisko bezapziņas pasauli. Lāčplēsis turpina atgriezties Latvijai vissvarīgākajos brīžos. Spīdola turpina apšaubīt un piespiež mūs mainīties un augt, bet viņu meita Dedze turpina mīlēt pat savus ienaidniekus. Turpinājums Dzejniekai nāvei ir satikšanās ne tikai ar šiem tēliem, bet arī latviešu mītu pasaules varenajiem. 

Atgriešanās uz Dailes teātra skatuves notiek gandrīz pusgadsimtu pēc Pētera Pētersona režisētā “Uguns un nakts” uzveduma. Savā lielajā simbolu lugā Rainis iekausēja ne tikai Andreja Pumpura eposa tēlus, bet arī savu piedzīvoto – 1905. gada revolūciju, apcietinājumu un došanos trimdā. Spīdola ir lugas skaistuma simbols, un liela loma tās veidošanā bija Raiņa kopdarbam ar Aspaziju. Rainis bija iecerējis lugu triloģiju par latviešu kultūras varoņa Lāčplēša un viņa antagonistes Spīdolas gaitām. Pirmā luga “Uguns un nakts” piedzīvoja milzu panākumus un ir tikusi uzvesta kā dramatiskajā teātrī, tā operā. Otro – “Imantu” – autors nekad nepabeidza, bet “Rīgas raganu” viņš uzrakstīja kā kliedzienu par tuvojošajām briesmām no Austrumiem. Lāčplēša un Spīdolas meitai, nārai Dedzei, ir jāpasargā Rīga, bet, lai to izdarītu, ir jāpārvar mīlestība pret ienaidnieku. Lugu pamatā tāpat kā Pumpura eposā ir latviešu teiku un folkloru motīvi.