Dailes teātris

Video

Publikācijas

Volfgangs Amadejs Saljēri jeb par Dieva kaprīzēm mūsos

2011. gada 17. jūnijs

Dita Eglīte

//Delfi

Pītera Šefera luga "Amadejs" ir labs materiāls, lai aktualizētu skaudības drausmo dabu, Mocarta ģenialitāti un Artūra Skrastiņa talanta mērogu. Vērojot britu režisora Jana Villema van den Bosa iestudējumu Dailes teātrī, rodas pat sajūta, ka Artūrs Skrastiņš vienlaikus varētu nospēlēt abus galvenos varoņus – gan Mocartu, gan Saljēri. Jo īpaši ņemot vērā skatuves stāsta nosacītību un to, ka pagaidām Artūra Dīča Mocarts vēl nav tikpat spēcīgs pretspēlētājs.

Artūra Skrastiņa atriebes apsēstais Saljēri stilistiski tīrajā iestudējumā un saturiski skaidri risinātajā skatuves stāstā ir aktierdarbs – varoņdarbs, un šī talanta varā lielā skatītāju zāle ir visu izrādes laiku. Precīzi un zibenīgi aktieris Saljēri lomā mainās: te viņa varonis ir stāstītājs, te komentētājs, te iegrimis pašanalīzē, te perfekti ierakstās galma rituālos, te ironizē par laikmetu (gan mūsu, gan to laiku Austriju), te viņš ir vīrs spēka gados, te jau sažuvis večuks, te demonstrē skaidri racionālu prātu un turpat līdzās atklājas absolūti intīmās attiecībās ar Dievu. Artūrs Skrastiņš ir visa iestudējuma dzīvais nervs, kā arī šīs traģēdijas sākums un gals. Tādēļ vairāk nekā pieticīgi šīs izrādes Saljēri ir sevi dēvēt par visu viduvējību "eņģeli". Neobligāti ir arī psihiatriskās iestādes piesaukšana, jo pietiekami pārliecinoši pats par sevi runā gan papīrs (kā Dieva diktāta pieraksta medijs) un tā transformācijas Ilzes Vītoliņas kostīmos, akadēmiski izpildītās Mocarta mūzikas pārvērtības graujoša roka skaņās (par ko parūpējušies Juris Vaivods un Raimonds Tiguls) un pašizpausmēs neaptverami kolorītais hameleons Saljēri Artūra Skrastiņa aktierdarbā. Tas viss kopā ir pietiekami psihodēliski, filozofiski un tai pat laikā pārsteidzoši tēlaini.

Joprojām Saljēri vārds nav aizmirsts, kaut ikdienā apkārt skan tieši Mocarta mūzika. Tas ir paradokss, kāpēc tik ļoti gribētos, lai līdzās Artūra Skrastiņa Saljēri būtu tikpat ārkārtējs Mocarts. Artūra Dīčā Mocarts gan izrādē pirmo reizi parādās visai atraktīvā epizodē, knakstoties gar Ilzes Ķuzules- Skrastiņas Konstanci. Tomēr košie kostīmi, komiskās epizodes un parupjā valoda paliek vien ārēji atribūti, un Mocarts izskatās kā vienkāršs nerātnelis. Atceroties Artūra Dīča absolūto teatralitāti, māksliniecisko brīvību un dzīves svinētāja "atrakcijas" Regnāra Vaivara iestudējumā "Aija pēc Jaunsudrabiņa", gribas šo neveiklību norakstīt uz pirmizrādes stresaino atbildību tik lielā lomā un tik vērienīgā inscenējumā. Viņa pirmsnāves monologi pilnībā paslīd garām uztverei, kamēr Artūra Skrastiņa runātais (turklāt teksta viņam ir daudzkārt vairāk) vienkārši šķiet par garu. Citstarp – lugu noteikti varēja īsināt, jo šaubos, vai iestudējums ko zaudētu. Vismaz Artūrs Skrastiņš spēlē tā, ka pietiktu tik ar katru piekto Saljēri teikumu.

Taču, kas ir vārdi bez mūzikas, ja stāsts ir par Mocartu, un brīžiem izrādē, kad fonā atskan Mocarta kompozīcijas, šķiet, ka aktieri varētu pat apklust, jo mūziku diez vai iespējams izstāstīt. Tomēr jāatzīst – mūzika iestudējumā nav ne uzbāzīga, ne primāra. Un vēl lieliskāka ir ideja Mocarta melodijas interpretēt rokmūzikā – lai vēl vairāk pasvītrotu to, cik savam laikam viņa sacerējumi ir neordināri. Jo tas tiešām ir kas šokam līdzīgs – pēkšņi Mocarta "stāstā" izdzirdēt elektrisko ģitāru un bungu dārdus Kristapa Rasima, Ginta Andžāna un Kārļa Freimaņa izpildījumā. Un vēl būtiski izrādei – pie klavierēm (lai spēlētu!) apsēžas gan Artūra Skrastiņa Saljēri, gan Artūra Dīča Mocarts.

Par talantīgi sarakstītas mūzikas brīnumaino dabu liecina arī šīs ainas: Konstance Saljēri atnes Mocarta oriģinālos pierakstus, Artūra Skrastiņa varonis tos rokās vicina tik nervozi, ka šķiet – Saljēri gaida vien mirkli, kad varēs šo nošu manuskriptu iznīcināt, bet tā vietā pēkšņi nez no kurienes uzradies vējš spēles laukumu piepilda ar nošu lapām, kas izlido no perfokartei līdzīgās sānu sienas. Pirms tam īsti nevarēja saprast, kas sasprausts šajā plaknē – spuldzītes vai āķīši, taču viens pūtiens un Saljēri burtiski noslīkst notīs. Tā ir mūzika, kuru nevar ne iznīcināt, ne aptvert, ne izskaidrot. Un tas ir viens no skaistākajiem iestudējuma vizuālajiem notikumiem. Asprātīgs un reizē neuzbāzīgs ir video izmantojums, niansēts gaismojums. Taču pārāk konkrēti šīs izrādes nosacītībā un skatuves kārbu nevajadzīgi apgrūtinoši šķiet daudzie soliņi, kurus aktieri nemitīgi pārvieto. Kaut vai tādēļ, ka līdzās pat ļoti oriģināli izskatās Konstances grūtnieces spilventiņš – bērnam piedzimstot, to atliek vien noraisīt. Tāpat par svaigu un oriģinālu kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas pienesumu liecina vēl daudzas citas nianses – sākot ar dažādu faktūru un materiālu kolāžu ansambļa kostīmos, beidzot ar krāsu un piegriezuma trakumu Mocarta neskaitāmajos ietērpos, saglabājot atbilstošā laikmeta iezīmes.

Lielai daļai no kustībā un pantomīmā saskaņotā aktieru ansambļa izrādes laikā nav pat viena replika paredzēta. Visi viņi ir vienādi balti – it kā neizteiksmīgi (salīdzinot ar Mocartu un Saljeri) un brīžiem atgādina marionetes. Tāpēc rodas sajūta, ka tie esam mēs – lielā, "pelēkā" masa, kura nepieciešama unikalitātes pamanīšanai. Režisors programmiņā uzsvēris, ka mēs katrs esam savā ziņā unikāli, tikai par to neiedomājamies, mēģinām salīdzināties ar citiem un galarezultātā sākam līdzināties aunu baram. Bet mīlēt gan sevi, gan otru tādu, kādi patiesībā esam, izrādās traģiski sarežģīti. Arī par to ir šis Saljēri stāsts.

Aizvērt

Līvija Dūmiņa, Arno Jundze

//Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Līvija Dūmiņa

Amadejspielicis dikti treknu, elegantu, skaistu punktu šai Dailes teātra sezonai, pāris, manuprāt, izciliem darbiem mazajās zālēs, pievienojot šo trešo lielajā. Dailes teātris solīja svētkus, man Amadejs patiesi bija svētki. Tas retais gadījums, kad izrāde strādā kā prāta, tā emociju līmenī, radot ārkārtīgi spēcīgu iespaidu, kas tur savā varā vēl dienām ilgi. Kaut izrāde nav perfekta tādā ziņā, ka visi tās komponenti darbotos nevainojami (šis ir viedoklis par otro izrādi) – kā zobratiņi, nekur neķeroties. Izrādes vājākais elements diemžēl ir Artūra Dīča Mocarts, kura aktieriskā būtība tomēr šķiet nepiemērota šai lomai (kaut esot bijis kastings) – par maz viegluma un par daudz robustuma. Tāpat ne visas fonu veidojošās baltā galma masu ainas ir vienlīdz labi izstrādātas, tamdēļ dažbrīd ļaujot iespraukties domai par neobligātumu. Toties man patīk vēriens, ko uz skatuves uzbūrusi radošā komanda. Un mani sajūsmina vismalkākās detaļas, bez kurām šī vēriena nebūtu. Arī tas, kā izdevies klasiku savienot ar laikmetīgo (rokmūzika kā kontrasta elements un saite, kas vieno 18. gadsimtu ar mūsu laiku, runājot par sava laika zīmēm toreiz un tagad).

Artūra Skrastiņa Saljēri piemērot apzīmējumu «ģeniāls» nebūs pārspīlējums un viņš ir Amadeja demiurgs, kas vārdu pa vārdam trīs stundu garumā, zibenīgi mainot dzīvās sejas maskas, vienā lomā nospēlējot vismaz trīs, rada šo mākslas kosmosu. Viņam pateicoties, izrāde iegūst filozofiskas traģēdijas mērogu. Mocarta iznīcināšanas process Saljēri stāstā atklājas kā vairāku konfliktu mezgls – viduvējība pret ģēniju, Saljēri pret Dievu un Saljēri pret savu sirdsapziņu. Skrastiņš Saljēri tēlam piešķir teju faustisku jaudu. Viņa traģēdijā Mocartam piemērojas kārdinātāja dēmona loma, kas saindē Saljēri, tādējādi apliecinot Mefistofeļa pārliecību par cilvēku kā savu kaislību vergu, kuram tamdēļ lemts ciest mūžīgi. Un cīnīties ar saviem dēmoniem tajā ellē, kas sevī pašā.

Arno Jundze

Šī neapšaubāmi ir lielāka Dailes teātra veiksme šajā gadā. Vienmēr esmu apbrīnojis režisorus, kuri spēj puslīdz pieklājīgi apdzīvot šī teātra absolūti nesakarīgo, milzu šķūnim līdzīgo skatuvi, kas ir tik liela, ka laukos līdzīgos kvadrātmetros varētu iekopt pamatīgu sakņu dārzu ar siltumnīcu augļu kokiem un ogu krūmiem piedevām. Izrādās, ka to var Jans Villems van den Boss. Arī Artūra Skrastiņa Antonio Saljēri – izcila loma.

Pats Amadejs – te, protams, kā jau Latvijā, domas dalās. Kādam esot šķitis pārāk pļāpīgs, īsināms, štampains un tādā garā. Godīgi sakot, es pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu skatījies izrādi, kur teksts, lai kāds tas būtu, ir precīzs un savā vietā. Cita lieta, ka reizēm ir gan jābūt apveltītam ar JRT izrāžu apmeklētāju apbrīnojamo pacietību, lai noklausītos un saprastu. Ar to jau tomēr grodi savīts teksts atšķiras no samazgām, ka tur nevar raut ārā un kā pagadās mētāt rindkopas pa kreisi un labi, slīkstot neobligātumā un pačalošanā.

Izrādes galvenā pamatdoma ir sirdsapziņa. Nu nav tas nekāds stāsts par nesaprasto ģēniju un pelēkajām viduvējībām, kas viņu nosmacē! Ģēnijs jau bieži vien ir tāda pati pelēcība citās dzīves jomās un sadzīvē! Vulgārs, absolūti nepraktisks, egoistisks līdz smieklīgumam. Bet ģeniāls. (Māmiņas, beidziet lielīties ar tiem saviem indigo – izlutinātais brīnumbērns Mocarts reālajā dzīvē bija droši vien pāris reižu atbaidošāks nekā izrādē.) Savukārt Antonio Saljēri Artūra Skrastiņa interpretācijā ir komponista profesiju perfekti apguvis talants, kuram Dievs aizmirsis piesviest to mazumiņu, kas lielu apdāvinātību šķir no ģenialitātes. Manierīgs, izglītots, sabiedrības mīlulis. Viss uz skatuves vērojamais konflikts, Saljēri grēksūdze, ir absolūts sirdsapziņas konflikts. Tas nav ārējs, bet gan simtprocentīgi iekšējs. Kāda nu tur indēšana! Smaga, smacējoša un progresējoša greizsirdība, redzot sāncensi, kas par tevi ir pārāks un vieglu žestu spēj izdarīt to, ko nespētu iemācīt nekādi skolotāji.

Skatoties izrādi, prātā nāca Poruks. Viņa padomju cenzoru neizķēzītais Cibiņš, kas ar dažu mazu, bet būtisku vārdiņu izsvītrošanu, no modernisma tēlu skolu programmās tika pārvērsts par reālistisku badu cietēju puisēnu. Tā ir tā pati dekadentu piesauktā un apdziedātā jaunā cilvēka nespēja dzīvot ar sirdsapziņu, kas atļāvusies sagrēkot, kaut arī tikai domās. Un vēl man nāca prātā Dieva taurenis Māris Melgalvs. Tāds pats parupjš, lielīgs, dzīvei nederīgs un allaž kunga dūšā, bet ģeniāls. Kā neviens.

Aizvērt

Edgars Raginskis

//IR

Pēc nostāstiem itālis Antonio Saljēri reiz vecumdienās atzinies austrieša Volfganga Amadeja Mocarta slepkavībā. Šī sensācija tik ļoti aizrāva sabiedrību, un izplatījās valodas par neģēli Saljēri un mocekli Mocartu. Retais pievērsa uzmanību tam, ka atzīšanās izskanēja, sirmgalvim mokoties slimības murgos, un tika noliegta, līdzko lietuvēns atkāpās.

Režisoru Janu Villemu van den Bosu izrādē Amadejs īpaši neinteresē Mocarta un Saljēri attiecību demistifikācija, viņš pilnībā un bez atlikuma koncentrē uzmanību Saljēri tēlam. Svarīgi ir nevis tas, vai Saljēri nogalinājis Mocartu, bet - vai spēj piedot sev skaudību un skaudro apziņu, ka Mocarta komponista ģēnijs viņam mūžam paliks nesasniedzama virsotne. Risinot šo psiholoģisko viduvējības/izcilības problēmu, ir uzbūvēta izrāde Artūram Skrastiņam un viņa kolēģiem.

Skrastiņa Saljēri ir daudzslāņainākais un pretrunīgākais Amadeja tēls, kas izrādes gaitā piedzīvo krasas emocionālas pārmaiņas no cienījama godavīra līdz zemiskam nodevējam, cieš, padodas kārdinājumam un vij intrigas pret Mocartu, kuru uzskata par Dieva izaicinājumu viņa komponista spējām. Taču Skrastiņa Saljēri nav tikai indivi-duālas aktierspēles meistarstiķis, tas ir izrādes veidotāju kolektīva - aktieru, scenogrāfa, mūzikas noformētāja, kostīmu un gaismu mākslinieku - vienota darba rezultāts. Šā iemesla dēļ pārējos aktierdarbus var vērtēt gan pēc spilgtuma, gan pēc izvērsuma un intensitātes pakārtotības Saljēri personiskās drāmas atainojumam. Laura Subatnieka un Daiņa Gaideļa Ventičello veicina un saasina varoņa iekšējo dialogu. Vīnes augstdzimušo sabiedrības blakusnostatījumu iemieso Ivara Auziņa imperators Jozefs II, Jura Kalniņa grāfs Orsīni-Rozenbergs, Pētera Gaudiņa grāfs fon Štreks un Arta Robežnieka barons fon Svītens, bet dinamisku fonu ar koši individualizētu iekšējo struktūru veido aktieru ansamblis bez runātā teksta (sulaiņi, galminieki un pilsētnieki).

Un, protams, Mocarts. Jauneklīgā Artūra Dīča jauneklīgais Volfgangs Amadejs ir tieši tik vitāls, vulgārs un vietumis saspēlē ar Ilzes Ķuzules-Skrastiņas tēloto sievu Konstanci arīdzan derdzīgs, kādu, sagraujot daļā sabiedrības izsapņoto aseksuāli ideālā mākslinieka pārcilvēka tēlu, viņu attēlo Vīnes klasicisma laikmeta hronikas. Dīcis precīzi, taču dažviet pārāk plakātiski, parāda Mocarta personības antagonismu Saljēri, kuru ģēnija gnīdas izlēcieni dzen arvien dziļākā izmisumā.

Stūrī Saljēri dzen arī Mārtiņa Vilkārša asprātīgā, lakoniskā un estētiski tīrā scenogrāfija - puspagriezta divsienu telpa ar mērogā mazāku (vēl viens diženā un parastā nevienādības atgādinājums) konstrukciju, kas ir tiklab Mocarta partitūra, mobils interjera elements un Saljēri sprosts ar spoguļsienām, kurš nepiedāvā patvērumu, vien atkārtoti atgādina, ka itālim no viņa dilemmas - dievināt vai iznīcināt ģēniju - nav, kur sprukt.

Šo elementu abstrakciju līdzsvaro Laura Ābeles veidotās stilizētās Vīnes pilsētapbūves videoprojekcijas uz skatuves sienām.

Amadejā dramaturģisku funkciju pilda Ilzes Vītoliņas krāšņie, brīvā fantāzijā par 18.gs. Vīni veidotie tērpi. Tajos redzam paplašinātu labā un ļaunā simbolismu, klasicisma formu dekoratīvismu, kā arī galveno veidu, kā izcelties plakanajam Mocarta tēlam - dižoties arvien jaunās drānās, kas viņam vienīgajam ir koši daudzkrāsainas.

Viens no Amadeja stūrakmeņiem ir Mocarta mūzika, ko gaumīgi un kaleidoskopiski atlasījis Juris Vaivods. Katrreiz ieskanoties, tā paspilgtina vispārējo dramatisko efektu un kārdina uzmeklēt to arī ārpus izrādes. Ne tik pārliecinoša, kaut skaļa un koša, ir dzīvā mūzika - Raimonda Tigula roķīgi elektroniskas variācijas par Mocarta tēmām. Lai tā sniegtu iecerēto šoka terapiju, aktiermūziķiem Kristapam Rasimam, Gintam Andžānam un Kārlim Freimanim ne tikai labi jāizskatās, spēlējot ģitāru, bungas un basģitāru, bet arī būtu rūpīgāk jāiemācās Tigula uzrakstītais.

Nīderlandieša van den Bosa jaunais veikums ir vizuāli krāšņs kumoss ar viegli uztveramu vēstījumu un morāli, kā arī laba iespēja sevi pierādīt talantīgajam Artūram Dīcim. Tomēr nav skaidrs, kāda ir šī darba aktualitāte mūsdienu kontekstā. Ak, jā, un akmens Bosa/Šefera (lugas autors Pīters Šefers - red.) dārziņā - Antonio Saljēri nekādi nebija viduvējs komponists, arī salīdzinot ar Mocartu. Viņa mūzika pēdējo desmitgažu laikā piedzīvo renesansi, un to kā izcilu vērtē gan mūzikas kritiķi, gan melomāni.

Aizvērt

Маша Насардинова

//Бизнес и Балтия

В «Дайлес» под занавес сезона сыграли премьеру «Амадея» Шеффера. Тысячный зал был набит под завязку на всех девяти представлениях.

Еще в апреле «Дайлес» показал народу эскизы костюмов и декораций. Выставка в Galerija Centrsзаставляла останавливаться даже далеких от театра прохожих. Забегая вперед, скажем, что рисунки и фотографии – при всем их обаянии – были не в состоянии передать и тысячной доли того, что задумали и сотворили в «Амадее» художница Илзе Витолиня и сценограф Мартиньш Вилкарсис. Это поразительная работа, про нее надо книги писать. Мало того что «Амадей» стал самым красивым спектаклем нынешнего сезона. Он задал немыслимо высокую планку сезону будущему – по части визуального решения уж точно.

Ну и по актерской части, конечно. Сарафанное радио – а в нашем городе это главный театральный критик – мгновенно разнесло весть о том, что Артур Скрастиньш играет Сальери так, что идти на «Амадея» нужно обязательно. Чистая правда. 37-летняя звезда держит на себе весь массив трехчасового действа, стягивает все швы, регулирует все нити натяжения и напряжения. Список персонажей «Амадея» занимает целый лист, но на деле это, конечно же, моноспектакль. Текст пьесы диктует условия игры. И подкладывает большую свинью тому, кого назначили на роль Моцарта.

В «Дайлес» назначили Артура Дициса. Хороший выбор, правильный: парень не из тех, кто сдастся без боя. Сальери Скрастиньша получил достойного соперника. Моцарт Дициса оказался искренним, порывистым и совершенно не похожим на жизнерадостного идиота, рукой которого водит Бог. В нем пылает тайный жар. Он счастливец: занимается тем, для чего рожден, знает, что велик, знает, что не величие главное. Еще бы платили денег, чтобы жена и дети не терзались голодом и холодом – и все, ничего больше не надо, если есть музыка.

Моцарт в «Амадее» носит яркие («вульгарные», скажет Сальери) парики и камзолы.

А вокруг все в белом. Кроме Сальери – тот то в коричневом, то в бежевом, то в сером. Выделяется. И, по большому счету, разбирается не с Моцартом, а с Богом. Когда-то наивный юнец заключил с Создателем сделку: сделай меня композитором, дай мне славу, а я буду служить тебе и музыке изо всех сил. Когда оба выполнили обещания, явился Моцарт с его божественным огнем, с другой музыкой (в спектакле она иной раз звучит в рок-аранжировке, чтобы уж совсем было ясно: другая!). И вся жизнь Сальери пошла под откос. Хороший композитор, обласканный, богатый, знаменитый... но не гений. Не то вымолил. Обманулся.

Сальери умер в 75 лет. Клялся своему ученику, навещавшему ему в госпитале: «Хочу заверить вас честным словом, что нет совершенно никаких оснований для этих абсурдных слухов. Вы знаете, о чемя: Моцарт, что я якобы отравил его. Но нет. Это - злобная клевета, одна только злобная клевета. Скажите миру, дорогой Мошелес, что старый Сальери на краю смерти сам Вам это сказал". Кстати говоря, среди учеников Сальери были Шуберт, Бетховен, Лист и... Франц Ксавер Вольфганг Моцарт – сын Амадея!

Питер Шеффер, вдохновленный когда-то «Моцартом и Сальери» Пушкина, все это, конечно, знал. Но вывел итальянца злодеем каких поискать. Пьеса получилась выдающаяся, снятый по ней фильм Милоша Формана «Амадей» (восемь «Оскаров», зрительская аудитория в 30 миллионов человек) – тоже. К спектаклю, сделанному в «Дайлес» английским режиссером Виллемом ван ден Бошем, тоже претензий мало. Это была отличная идея – поставить пьесу о двух композиторах как оперу, сочетая абсолютную условность сюжета и заложенную в музыке высшую правду чувств. Как это и должно быть в опере, музыка оказалась в спектакле главнее всего – даже главнее Скрастиньша-Сальери. Однако «Амадею» это только на пользу.

Aizvērt

Deniss Hanovs

//Latvijas Avīze

Dailes teātris, tuvojoties sezonas noslēgumam, ir uzvedis sarežģītu, aktierus izaicinošu, daudzšķautņainu lugu un, sintezējot gadsimtus, atradis agrīnām Mocarta operām negaidītu taciņu pie mūsdienu skatītāja.

Saljēri pazina Mocartu, šķiet, visu savu mūžu, tikko viņš bija sajutis vēlmi rakstīt mūziku, komponēt slavas dziesmu Dievam, kuru kā īsts savu vecāku tirgoņu mantinieks uztvēra kā gadsimtiem pazīstamu un uzticīgu dzīves darījumu partneri, kas nepievīla nedz tirdzniecībā, nedz garīguma izpratnē, nedz talanta apjomā un stabilitātē. Tieši šajā naivajā uzticēšanās faktā slēpjas Šēfera lugas asās, saturiskās spriedzes avots – Saljēri, kas realitātē bija slavens 18. gs. galma komponists un sabiedrisks darbinieks, bija ražīgs un slavens komponists, kura darbu liktenis, līdzīgi neskaitāmu citu itāliešu 18. gs. autoru sacerējumiem, aizgāja ēnā ne tikai Mocarta, Haidna un Gluka darbu priekšā, bet arī tāpēc, ka romantiskās operas žanrs aizēnoja galma kultūrai domāto darbu autorus. Tikai pēdējos desmit gados vērojama strauja 18. gs. galma mūzikas renesanse – arī Saljēri ir atpakaļ – Č. Bartoli balss atdzīvināja mums Saljēri komisko operu klāstu, viņa "Falstafu" pārdod DVD un CD formātos tūkstošos eksemplāru.

To, ko zina mūsdienu skatītājs, nezināja un nezinās pats Saljēri, kas, Artūra Skrastiņa attēlots, uz skatuves parādās baltā slimnieka halātā ar kapuci un vēl pirms pirmā cēliena sākuma zaglīgi paņem no vāzes kādu saldumu.

Luga sākas kā Saljēri pieskāriens Mocarta dzīves grāmatai – viņš pats ir daļa no Mocarta dzīves un fantāzijām, baumām un šaubām, ko veidoja Vīnes iedzīvotāji, ar prieku pārņēma Puškins "Mazajās traģēdijās" un arī Šēfers, kas saskatīja leģendā avotu ģēnija un viduvējības sacensībai un pasaules "pareizības" apgāšanai – triumfē nevis ģēnijs, bet bezspēcīgs, radošumu zaudējis itāliešu komponists, kas tādējādi svin uzvaru pār Dievu. Vai tiešām uzvar? Miloša Formana lugas ekranizācijā Mocarts triumfē, trakonama garajos gaiteņos atskanot viņa vulgārajiem, nepiedienīgajiem smiekliem.

Taču Saljēri tēls, kas Formanam ir statisks, pateicoties Skrastiņa apburošai spējai atšifrēt Šēfera Saljēri, palīdzēja iestudējumam atrast savas tiesības uz versiju, ko izveidojis Anglijā dzīvojošais režisors Van den Boss.

Skrastiņa Saljēri iemieso katrā no mums esošo vēlmi kļūt par kādu citu, par to, kas ir tur augšā, starp slavenībām, tur, kur dala ordeņus, posteņus, kur slavina. Mums nav vēlmes saredzēt aiz monarhu labvēlības pazemojumu cenu, nepārtrauktu kompromisu ar sirdsapziņu. Mēs gribam kļūt par to Citu, kas noteikti ir labāks, un tas nav viņa nopelns, nav dotība, bet kaut kāda dīvaina netaisnība pret mums. Arī Saljēri gribēja kļūt par Volfgangu Amadeju... Saljēri, jo Mocarts viņam bija haoss un Dieva kaprīze, bet Amadejs absolūta ģēnija iemiesojums...

Skrastiņa Saljēri dominēja visu izrādes laiku, arī tad, kad telpiski atradās neizdevīgajā situācijā – slēpās krēslā ar dziļu atzveltni, zaglīgi baudot desertus, gulēja uz grīdas zem Mocarta nošu smaguma... Pats Mocarts visas šīs dvēseliskās un ķermeniskās mokas nepamanīja, viņa radošā enerģija bija veiksmīgi pietuvināta seksuālās vitalitātes slāņiem – līdzīgi kā Formana versijā, diriģējot "Bēgšanu no seraja", Mocarts iestudējumā tika pārcelts noslēguma slavinājuma kora rokaranžējumā, kurā varēja sadzirdēt vācu grupas "Rammstein" rokrakstu, vienlaikus dodot pilntiesīgu vietu ģēnija mūzikai – šis līdzeklis veidoja ne tikai pauzi starp dziesmām – senu līdzekli sižetiskas cezūras veidošanai, bet atklāja muzikālo stilu un gadsimtu tikšanos...

Mocarts – Artūrs Dīcis – pirmajā cēlienā lielākoties palika uzmanības lokā, pateicoties fantastiskajiem, spilgtajiem 18. gs. beigu stilā veidotajiem kostīmiem un parūkām... Sākumā Dīcis bija visai saspringts savā komiskajā dialogā ar līgavu Konstanci (Ķuzule-Skrastiņa) vai arī viņam rēgojās Formana Mocarts Toms Hals? Otrajā cēlienā puiciskums, kas bija atainots visai smagnēji, bija pazudis un noslēguma ainā ārprātam pietuvojies komponists bez parūkas un sarežģītiem tērpiem atkailina vientuļa cilvēka izmisīgu vēlmi saprast, kur pazuda dzīvesprieks, laime, aplausi, apbrīnojums... Nāves aina, kad redzami ir tikai aktiera garie knapi kustīgie pirksti, kas veido viņa aiziešanu pavadošo rekviēmu, atklāj traģiskuma dziļumus – ķermeņa, balss un eksistenciālas situācijas sintēze rāda aktiermeistarības dziļumus, traģisko tēlu izpratni un potenciālu kļūt par centrālu figūru repertuārā, kas tagadējā Dailes teātra pēckrīzes repertuārā ir retums.

Lugas noslēgums tika veidots kā traģiskas simfonijas pēdējās taktis, pirms pazudīs viss – tēli, Vīne, strīds ar Dievu –, itāliešu saldumu mīļotājam no provinciālas pilsētiņas jāapmierina vēl tikai viena vēlme – jāpagūst nozagt kādu bezē kūciņu un tā jāpaķer līdzi uz baumu vēstures veidoto pēcmūža slavu...

Vērtējums

Režija 5

Aktierdarbs 5

Scenogrāfija 5

Kostīmi 5

Aizvērt

Atsauksmes

Pievienot komentāru

Pievienot Pieslēdzies

Dailes teātris 27.04.2015 17:07

Andris Morkāns blogā: http://tmblr.co/Z8B46l1jRgi8m

akr21hey . 15.02.2015 21:31

Skrastiņš joprojām izcils un neliek vilties. Sižets - aizraujošs. Kas attiecas uz Dīci, jāsaka, ka viņam vēl kā aktierim jāaug. Pirmajā cēlienā kā nekaunīgais un vieglprātīgais Mocarts viņš bija teicams, taču grūtsirdīgo Mocartu slimības laikā tomēr "nepavilka". Kopumā izrāde izklaidējoša, patika.

Dailes teātris 13.10.2014 09:13

(no twitter.com) @LilianaOzolina
Mūzika pāri visam...spēcīgs Skrastiņš. Zāle stāvot kājās aplaudē. Neprātīgs baudījums. Amadejs @Dailesteatris

Dailes teātris 13.10.2014 09:12

(no twitter.com) @KJokste
Izrāde "Amadejs" @Dailesteatris bija lieliska. Iesaku. Tagad gribas doties mājās un palasīt vairāk par Mocartu un viņa dzīvi. Aplausi..

Pēteris Bandurins 22.09.2014 16:18

Vizuāli iespaidīgi, saturiski bagāti un visam pa virsu Artūrs Skrastiņš savā krāšņumā http://bandzja.wordpress.com/2013/03/31/amadejs-dailesteatris/

Laura Uzule 09.04.2014 14:17

Paldies par brīnišķigo izrādi! Ne velti skatītāji izrādes noslēgumā aktieru ansamblim aplaudēja, stāvot kājās. Šī bija viena no tām izrādēm, kuras laikā zālē valdīja absolūts klusums, jo visi uzmanīgi vēroja uz skatuves notiekošo, (ie)klausījās teiktajā. Ne mirkli nekļuva garlaicīgi. Milzīgs PALDIES Artūram Skrastiņam par ģeniālo aktierspēli, izturību, degsmi un profesionalitāti! Bravo! Artūr, Jūs esat Latvijas lepnums.

Mairita Romanova 30.03.2014 16:47

Žēl, ka pusstundu ilgā gaidīšana (pat ilgāk, jo pie slēgtajām zāles durvīm ieradāmies laicīgi) bez informācijas, kas notiek, vai izrade vispār būs un, ja būs, tad kad būs, nedaudz sabojāja noskaņojumu pirms izrādes. Un, jā - mēs gaidījām arī atvainošanos. Diemžēl nekā - līdz smalkām klientu apkalpošanas niansēm Dailes teātris nav izaudzis.
Bet izrāde bija izdevusies, tas mazināja samulsumu par neveiksmīgo iesākumu. Ja nu vienīgi varbūt gribējās vairāk Mocarta mūzikas tradicionālā izpildījumā. Skrastiņš lielisks no sākuma līdz beigām, Dīcim veiksmīgāks otrais cēliens.

Arturs Tervits 30.03.2014 12:51

Par izrādi.
Runāt par ģenialitāti ir pārāk skaļi, bet Skrastiņam šajā izrādē ir dota iespēja izpausties, un viņš to visai neslikti izmanto.
Visa cita darbošanās, vai, pareizāk, tās iztrūkums, kā jau te tika sacīts - nesamērīgi pasīvs fons, kura izpildītājus reizumis sametās žēl.
Mocarta tēlojums faktiski neatšķīrās no šī paša aktiera piedāvājuma "Šeipingā"...
Par attieksmi.
Teātra izrāde var kavēties tehnisku iemeslu dēļ. Tikai skatītājs būtu pelnījis par to tapt informēts ne tikai vienu reizi, piecpadsmit minūtes pirms normālā izrādes sākuma laika. Atvainošanās izpalika vispār.
Konkrētajā situācijā teātra administrācijas izpratne par komunikāciju ar klientu krietni atpalika no līmeņa, ko šobrīd spēj piedāvāt pat šķūnīša tipa autoservisa mehāniķis Vasja.

Annasofija Tormane Thars 29.03.2014 18:41

Manas pārdomas:
http://tulpe13.wordpress.com/2014/03/29/izrade-amadejs/

Ivita Faituša (Visocka) 16.02.2014 19:43

Paldies par izrādi, īpašs paldies A.Skrastiņam... Tas bija neaprakstāmi...

Didzis Felsbergs 14.02.2014 10:09

Biju izlasījis visas labās atsauksmes par šo izrādi, tapēc loti vēlējos to izbaudīt pats. Un galā pilnīga izgāšanās. Aizvedu savu draudzeni uz šo izrādi kā Valentīndienas dāvanu 2014. gada 13. februārī. Bija žel skatīties kā vina visu izrādi garlaikojās. Beigās dabūju brāzienu, ka es aizvedis uz tik garu garlaicīgu izradi, jo luga bija gara beidzās ap 22:25.
Sižets bija paredzams pilnīgi kopēja slaveno filmu "Amadejs". Visas ainas sakrita ar ainām, kas redzētas filmā. Lugas darbība bija prognozējama un mana draudzene teica, ka vinai nepatīk redzet šādu filmas kopiju. Lugas sākumā un beigās Soljēri tāpat kā filmā dzīves nogalē atceras savu cīņu par Mocarta pazudināšanu invalīdu krēslā.
Mani pašu arī šī luga īpaši neaizrāva, šāda smaga filozfisku pārdzīvojumu luga nevar aizraut. Es šajā lugā labi izpratu Soljeri Traģēdiju savu naidu pret Dievu un Mocartu, kā viņa Stabuli, kuram ir Dieva dots talants. Turpretīm Soljeri ir slavena Viduvējiba kura ir sava laika nozīmīga un ietekmīga persona, bet vēsture to ātri aizmirst. Smags ir lugas noslēgums kura izskan atziņa, ka mēs pazīstam Soljeri tikai kā Mocarta slepkavu un pat par to neticam.
Patika Skrastiņa tēlojums, izcils savā krāsainībā.
Bet nepatika kopainas kur aktieri tipinaja un nepamatoti ākstīgi pārvietojās pa skatuvi, ik pa brīžam te noņemot te uzliekot parūkas. Daudzām šīm ainām nebija pamatojuma. Bija dažas asprātīgi veidotas kopainas, bet tas nemainīja kopejo garlaicīgo pārspīlēti ākstīgo iespaidu.

Pievienojos šim komentāram. ko raksta Līga Cera
Katru reizi, kad atskanēja Mocarta mūzika roka apdarē, man palika gandrīz fiziski slikti... Nedomājiet, ka nesapratu zemtekstu, kāpēc tā ir izmantota, bet tik un tā "galīgi garām"
Skrastiņš ģeniāls, bet pārējie.... nu tā.

Jā tās roka interpretācijas bija nebaudamas. Skaļā mūzika grieza ausīs. Pilnīgi nesakarīgs troksnis, kam nebija sakara ar Mocarta mūzikas mūsdienu aranžijām, tajos nebija Mocarta mūzikas ģenialitāte izjūtama. Es gaidiju tos skaistos mirkļus lugā kur skanēja Mocarta mūzikas klasiski izpildītie ieraksti kur tiešām varēja izjust un atcerēties šo Dieva dāvato mūziku.

Lugu vērtēju ar 3 no 5 āboliem.

Dailes teātris 14.02.2014 08:47

(no twitter.com) ‏@jolantapriede
A.Skrastiņš @Dailesteatris Amadejs - izcili, grandiozi, vārdiem neaprakstāmi! Bravo!

Dailes teātris 14.02.2014 08:47

(No twitter.com) ‏@Rai4a
@Dailesteatris izrāde Amadejs, bija izcila un beigās skatītāji to apliecināja ar stāvaplausiem. Artūrs Skrastiņš bija vienreizējs.

Dailes teātris 23.01.2014 12:04

(no twiter.com) ‏@Tripsis_
Joprojām @Dailesteatris #Amadejs izrāde tik superīgi,liek aizdomāties par tiem laikiem,cilvēkiem..Skrastiņa aktierspēle-nepārspējama! :)

Dailes teātris 23.01.2014 09:06

(no twitter.com) @aarekaa
Izrāde "Amadejs" bija tiešām Lieliska. Mocartam mirstot un skaļi skanot Rekviēmam, gribējās to mirkli padarīt mūžīgu. Īsta bauda.

Dailes teātris 23.01.2014 09:04

(no twitter.com) @SantaK_
"Amadejs", manuprāt, viena no labākajām izrādēm @Dailesteatris. Skrastiņa un Dīča tēlojums vienkārši fantastisks!

Dailes teātris 09.12.2013 08:39

(no twitter.com) @sintijaa
vakardienas "Amadejs" @dailesteatris atstāja pēcgaršu. jāuzslavē aktierspēle - Dīcis un Skrastiņš super!

Ingrīda Kupšāne 07.12.2013 10:18

Paldies A. Skrsatiņam par Saljēri! Tas bija patiess baudījums un enerģijas eliksīrs trīs ar pus stundu garumā. Izcila režija, scenogrāfija. Varbūt gribētos vēl nedaudz vairāk mūzikas. Izrāde ir to vērts, lai skatītos vēlreiz.

Dailes teātris 04.11.2013 09:22

(no twitter.com) ‏@lienebinde
"Amadejs" @Dailesteatris liek baudīt un domāt. Aizdomāties par sevi un dvēseles sāpēm... A.Skrastiņš, kā vienmēr, ģeniāls. Bravo!

Dailes teātris 04.11.2013 09:21

(no twitter.com) @liiiigucis
kārtēja 5diena @Dailesteatris, kārtējo reizi pārliecinājos, ka Skrastiņš ir viens no visu laiku labākajiem latviešu aktieriem #Amadejs

Dailes teātris 29.04.2013 09:06

(no twitter.com) ‏@sandradiezina
Amadejs iekš @Dailesteatris - ļoti spēcīgi! Visu cieņu Skrastiņam!

Dailes teātris 29.04.2013 09:05

(no twitter.com) @RutaKarkle
Esmu sajūsmā. Viennozīmīgi labākā izrāde ko pēdējā laikā esmu redzējusi - Amadejs @Dailesteatris

Dailes teātris 29.04.2013 09:04

(no twitter.com) ‏@UgrjumovaLenka
Tiem kuri nav pārlieku aizspriedumaini pret klasiku un ir atvērti kam jaunam - izrāde AMADEJS Jums būtu jāredz! Orģinalitāte!

Dailes teātris 28.04.2013 19:32

(no twitter.com) @arturs
Iesaku aiziet uz Dailes teātra izrādi Amadejs. Pārsteidzoši lieliska, interesanta un aizraujoša, neatkarīgi vai ko zini par Mocarta dzīvi.

Ineta Raga 07.04.2013 23:50

Šodien noskatījos Oņeginu un .... sailgojos pēc Saljerī. Amadeju uzskatu par izcilāko no šī brīža DT izrādēm. Un Artūru Skarastiņu par izcilāko Latvijas aktieri. Jāiet vēlreiz.

Marta Tauriņa 30.03.2013 16:06

Kaut kā galīgi neaizrāva...Pirmais cēliens likās garlaicīgs, otrais jau bija notikumiem bagātāks. Dīcis kaut kā nepatika...

Vanda Veneranda 29.03.2013 15:15

Biju uz 28.marta izrādi.Kopumā patika, bet nevaru teikt, ka aizkustināja. Skrastiņa spēle gan sniedza patiesu baudījumu- izcili! Pilnīgi nebaudāmas priekš manis bija Amadejs Zvīdra izpildījumā. Mūzika ar mazuma piegaršu.

Dailes teātris 27.02.2013 10:23

(no twitter.com) ‏@IevaKantmane
Ļoti iespaidīgs Skrastiņš ne mazāk iespaidīgā izrādē. Amadejs @Dailesteatris Vērts.

Dailes teātris 11.02.2013 11:40

(no twitter.com) @bechinaaa
Pārņemta ar neaprakstāmi daudz emocijām! Pēc teātra izrādēm tas nenotiek bieži, bet šoreiz tas ir noticis! #Amadejs

Dailes teātris 11.02.2013 08:46

(no twitter.com) @ViolaVilde
Amadejs @Dailesteatris vakar bija lielisks. Dziļš, paliekošs pārdzīvojums.Izrādēs vairs reti asaras birst, bet šoreiz bija tik smeldzīgi...

Dailes teātris 01.02.2013 09:49

(no twitter.com) @GunitaVizina
@Dailesteatris Amadejs - izcili, aizraujoši un prātu ie-kustinoši.

Ieva Kampenusa 01.02.2013 01:26

Labvakar pēc izrādes! Skrastiņš ir lielisks! Pārliecinošs no pirmajām minūtēm. Pie Dīča jāpierod, jāsamierinās ... un beigās pārņem sajūsma! Ķuzules kundzei beidzot ir izskaudies pārspīlētais teatrālisms. BET - man liekas, ka šiem un vēl dažiem centrālajiem tēliem ir jābūt uz cita mīmu fona. Tieši tā es arī domāju. Nerunājošo mīmu, kuri "iznes kustīgo fonu". Bet tiem vajadzēja būt tādiem bezpersoniskiem! Ne cien. Briķei, ne Rešetinam, Melnajam, Ērmalei u.c. Mani tas reāli traucēja - fona aktieru sejas!!!! Sejas, kurām nebija ne vārda teksta, bet visu pateica scenogrāfija un kostīmi. Man mūzikas bija pat par maz, par īsu:) Emocijas bija taisni laikā. Pat apraudājos. Paldies!

Līga Cera 30.01.2013 11:48

Katru reizi, kad atskanēja Mocarta mūzika roka apdarē, man palika gandrīz fiziski slikti... Nedomājiet, ka nesapratu zemtekstu, kāpēc tā ir izmantota, bet tik un tā "galīgi garām"
Skrastiņš ģeniāls, bet pārējie.... nu tā.
Nepievienojos izrādes apjūsmotāju pulciņam.

Dailes teātris 28.01.2013 09:19

(no twitter.com) @SGermane
"Amadejs" Dailes teātrī šodien laikam katram skatītājam lika padomāt par kādu tumšo prāta stūrīti mūsus pašos. Gari, bet aizraujoši.

Dailes teātris 28.01.2013 09:19

(no twitter.com) ‏@Signeslosberga
Dailes teātra "Amadejs" ir kā balti žilbinošs sniegs aukstajā ziemas saulē, kurš pamazām paliek netīri pelēks. Tā jutos izrādes finālā.

Dailes teātris 28.01.2013 09:17

(no twitter.com) @miscenko_anda
ar vienu reizi #amadejs izrādes @Dailesteatris ir par maz. obligāti iešu skatīties vēlreiz. un tad vēlreiz. neaprakstāmi skaisti.

Laura Geistarde-Šube 27.01.2013 22:29

Šovakar beidzot noskatījos tik daudz apjūsmoto izrādi Amadejs...Neliekuļojot un distancējoties no masu katarses secinu, ka starp daudzjām viduvējībām tomēr ir atrodami izcili, harizmātiski cilvēki. Visu cieņu, A.Skrastiņam un režisoram! Manā skatījumā, labām izrādēm, tā pat kā labām grāmatām un gleznām jāsniedz tādas emocijas, kuras nav ikdienišķas un liek domāt par eksistenciālām atziņām. Pretstatā pēdējām izrādēm, kas redzētas Dailē, šī bija izcils izņēmums. Bravo!!!

Raitis Simsons 29.11.2012 00:03

Ļoti laba izrāde. Ja visi te teic A. Skrastiņa aktieŗspēli (kas bija ļoti laba), tad es gribētu uzslavēt arī izrādes muzikālo noformējumu. Izrādē atskaņotos Mocarta skaņdarbus un R.Tigula muzikālās apdares varētu mierīgi apkopot vienā diskā un kā atsevišķu suvenīru pārdot līdz ar izrādes programmu. Es labprāt vienu šādu disku nopirktu :)

Elīna Zīlīte 25.10.2012 14:09

Tikai dažas dienas atpakaļ redzēju šo darbu un ši bija no tām reizēm, kad aiz saviļņojuma un gandarījuma pirmā piecēlos kājās, lai ar aplausiem izteiktu lielu pagodinājumu un pateiktos Artūram Skrastiņam. Nav vārdos izsakām tā emociju gamma , ko sniedza Artūra spēle. Esmu sajūsmā! Paldies. Daudziem vēl jāaug līdz Artūra līmenim, ja vien tas vispār ir iespējams

Evija Buidova 24.10.2012 16:58

Pirmo reizi biju uz pirmizradi, aizkustināta līdz asarām....Otro reizi skatījos jau pēc vairāk ka gada....Emociju vel vairāk....asaru arī....
Skrastiņš ģeniāls! Komplektā ar Dīci super!

Ilze Pavliņa ( ex Robežniece ) 23.10.2012 23:55

Kārtējo reizi pārliecinos, ka Skrastiņš ir ģeniāls aktieris. Paldies Mocarta mūzikai un Artūram. Joprojām kamols kaklā.

Līga Elerte(Kiršteine) 21.10.2012 21:24

Skrastiņš-izcili!!!Ļoti meistarīgi parādīja mūsu divkosīgo dabu,mūsu neprasmi pieņemt ka neesam ģēniji...Nu esam jau esam,bet citi arī ir ģēniji,,,Bērniem ,pusaudžiem gan varētu būt par smagu,,,

Renāte Skutele 30.09.2012 21:35

Milzīgs paldies par LIELO BAUDĪJUMU. Izcila aktieru komanda. Fantastiski tērpi un mūzika :)
Artūrs Skrastiņš kā vienmēr ģeniāls, zāle applaudēja stāvus. Izcila izrāde, visiem iesaku!!!!!
paldies visai komandai par sniegumu

Eduards Prieditis 19.05.2012 12:32

Ļoti spraigs sižets kā vienmēr! Aktieriem paldies!

31.03.2012 12:53

Paldies visai komandai, ka pēc ilgiem laikiem atkal pacēlāt sava teātra latiņu cienījamā augstumā!
Lieliska harmonija starp režisora, scenogrāfa, kostīmu mākslinieces un aktieru darbu!

05.02.2012 19:58

Noskatījos 4. februāri. Jāsaka, ka pirms un pēc izrādes serviss kvalitātes ziņā ievērojami pārspēj pašu uzvedumu. Līmenī ir tikai scenogrāfija, arī paša Mocarta mūzika (cik nu tā skan). Režija, iespējams, nav domāta slikti, bet iespaidu sabojā aktieru, it īpaši, galveno lomu tēlotāju, sniegums. Nevar noliegt, tekstu iemācījušies ir, bet pārējais pašdarbnieku- iesācēju līmenī, kā nu māk- tā nu maun, pārspīlēti eksaltēti. Iespējams vispārējas inteliģences trūkuma, vienpusīgas izglītības, šaura redzesloka rezultātā. Ne bez grēka arī lugas latviskā redakcija: no kopējā stila "krīt ārā" neliterāra valoda- "ņemt dalību", "reāli" un pērle- vienskaitlī lietots "jūsu pašu" (pareizi būtu- jūsu paša). Jāatzīst gan, lielai daļai publikas patika, īpaši tad, kad izskanēja "it kā jociņi", jo trulāk vai zemāk zem jostas vietas, jo reakcija spēcīgāka. Žēl, no profesionāla teātra biju gaidījis vairāk, kaut gan "profesionāls" jau tagad tiek lietots vietā un nevietā, diletantu eksperimentu apzīmēšanai arī.

04.02.2012 22:59

Bravo!!!!! Skrastiņš-vnk.ģeniāli !!!!

09.01.2012 08:34

Paldies mīļie, izcila izrāde!

08.01.2012 10:33

Vakar kopā ar meitām (10 gadi un 13 gadi) noskatījāmies izrādi ,,Amadejs" (2012.gada 7.janvārī). Paldies Artūram Skrastiņam par lielisko Saljeri traģēdijas atveidojumu. Vakars mums noslēdzās ar dziļu un jēgpilnu sarunu - pārdomām par dzīvē svarīgām vērtībām.

Ieteikums: izvēlieties sēdvietas pēc iepējas tuvāk skatuvei un mēģiniet notvert aktieru acu skatienus.

Lai radoši!

04.01.2012 21:29

Ir nopērkamas 2 biļetes uz 7. janvāra izrādi plkst.18.00 (sestdiena). 15. rinda 12.,13. vieta (katra biļete maksā 10 Ls). Ja ir interese zvaniet 26356118.

24.12.2011 11:34

Šajā gadā redzētā - labākā izrāde

02.12.2011 01:03

ĢE-NI-Ā-LI !

Man tikko kā bij' lemts piedzīvot šo brīnumu..
Un man jāpiekrīt, ka - patiesi, caur mākslu, caur šo unikālo spēju radīt skaisto, ar mums runā Dievs - pats Radītājs.. un,
šovakar Viņš mūs uzrunāja, ne tikvien mūzikā, kā tas top vēstīts izrādē, bet gan arī caur lugas tekstu, režiju, skatuvisko aranžējumu un aktiermeistarību - kur pats spilgtākais no Viņa brīnumiem - talantu tīrradnis Artūrs Skrastiņš, kura nepārspējamā meistarība skatītāja sakāpinātās emocijas noved līdz pilnīgai ekstāzei..!
Tam neviena pati filma nestāv klāt!

Paldies Dievam par to, ka Viņš ar mums šādi runā, un paldies visiem, visiem tiem, kas šo burvīgo balsi ietērpj skaistā valodā, lai to tad nogādātu mums pārējiem!

28.11.2011 08:47

Ir lieka biļete uz 9.decembra izrādi plkst.19.00 (piektdiena). Ja ir interese zvaniet. 29148900. Ilze

29.10.2011 12:43

Milzīgs paldies par izrādi. izcils likās viss. Lai gan spoži bija abi Artūri- Mocarts un Salerī, šī bija tā reize, kad pilnīgi viss kalpoja jeb radīja šos spožumu- kā režija, tā scenogrāfija, kostīmi, kustības...galms radīja karali vislabākajā nozīmē. Atgriezos kā laikos, kad bija Brands, Elizabete, Anglijas karaliene, Lauva ziemā, Romeo un Džuljeta, Spānijas Izabella, Elektra, mana mīla, Krodera Hamlets pašlaik u. tml. Absolūta katarse. Un kur nu vēl skaudrais jautājums sev pašam par viduvējības Saljeri iekšējo kompleksu. ..un tūkstoš citu jautājumu. izcili. Milzīgs paldies. Visiem, pilnīgi visiem.

29.10.2011 10:24

Liels paldies visiem, kas piedalījās izrādē un īpaši A. Skrastiņam un A. Dīcim. Tas bija vienreizēji! Ģeniāls iestudējums!

28.09.2011 22:59

tikko ka majas no izrades.tadu iespaidu man nav bijis sen.tik fantastiska izrāde,tik izcila aktieru maksa.un galvenais Milzigs Paldies Artūram Skrastiņam par sniegtajam emocijam.lidz asaram

28.09.2011 13:35

Šīs izrādes zvaigzne pavisam noteikti ir Artūrs Skrastiņš un viņa atveidotais Saljēri. Par to arī liecina pēc katras izrādes skatītāju atzinība un ovācijas, pieceļoties kājās. Arī es piecēlos. Vienkārši bija sajūta, ka ir jāceļas, lai šādi pateiktu paldies par izcilo izrādi gan Skrastiņam, gan režisoram (Jans Villems van den Boss) un visai pārējai komandai.
Nebaidos teikt, ka šī ir viena no pēdējā laikā izcilākajām Dailes teātra izrādēm. Izrāde, kas pilnībā ievilina savā pasaulē un atstāj pēdas sirdī. Skudriņas caur manu ķermeni, un prieks, redzot visu zāli pieceļoties kājās. Uz šo tiešām ir vērts aiziet, un noteikti nenožēlosiet, ka esat veltījuši trīs stundas no savas dzīves vienai teātra izrādei.

Sīkāk manu atsauksmi par šo izrādi varat izlasīt šeit: http://sigita-paula.blogspot.com/2011/08/kurs-nogalinaja-mocartu.html

15.06.2011 11:33

Izrāde ar garšu! Skrastiņa labākā izrāde! Izrāde, kura jāredz, paldies aktieriem! Laiks pagāja nemanot.

09.06.2011 11:06

Kritiķis Edgars Raginskis "Tomēr nav skaidrs, kāda ir šī darba aktualitāte mūsdienu kontekstā. "

Ak,Kungs! Kas tie par infantiliem konteksta meklējumiem?Kur tos māca-iedzen galvā? Cilvēciņš staigā-izdzird lakstīgalu,bet viņam nav skaidrs,kādā kontekstā šī tur pogo. Tad redz puķi,bet atkal samulst mūsu kritiķis - konteksta ta nava!
Un tā viņam,mūsu skolotajam kritiķim,paiet dzīve - bez konteksta.Toties honorāri par rakstiņiem ir tieši kontekstā.Ēst gribas ne tikai Amadejam.

06.06.2011 16:27

Paldies Dailes teātrim par īstu mākslas baudījumu! Kad meita teica, ka man šī izrāde jāredz, biju diezgan skeptiska, jo esmu pieredzējusi vairāk vilšanos. Izrāde pārsteidza, sajūsmināja, iedvesmoja,tā bija tik enerģētiski spilgta! Te ir viss: režija, scenogrāfija, fantastiskie kostīmi, A.Skrastiņa un A.Dīča izcilais tēlojums (pārliecināja visi aktieri). Reti ir tā, ka pazūd laiks un telpa, patiess līdzpārdzīvojums, sajūta, ka esi daļa no šī stāsta ar daudziem jautājumiem sev...
Lai mums visiem krāšņa vasara!

06.06.2011 10:38

Dailes teātra mājas lapā izlasīju,ka izrāde ilgst no 18:00 līdz 21:30.Un tas bija to vērts!:) Skrastiņš ir tik spīdošs šajā lomā! Arī vakardienas izrādei beidzoties, aplausi bija ilgi un zāle piecēlās kājās. Lai veiksme izrādei nākamsezon, noteikti gribēšu noskatīties vēlreiz. Un naktī nevarēju aizmigt...Tāds patīkams emocionāls pārdzīvojums,kas liek domāt un domāt...

05.06.2011 17:45

Kaut kas vienreizējs. Aktieri, mūzika, tērpi..... Izrāde pat bija stundu garāka nekā bija paredzēts repertuārā. Man ir tā, ka ļoti vēlētos to noskatītos vēlreiz. :)

30.05.2011 12:29

Domāju, ka tas ir labākais, ko DT ir radijis daudzu pēdējo gadu laikā ! Izcili ! Ja vēl Mocarta lomas tēlotājs varētu ,,turēt līdzi,, Soljeri......

29.05.2011 10:51

Fantastiska izrāde! Izcila režija, scenogrāfija, tērpi un, protams, aktieri! Paldies visiem izrādes veidotājiem! Patiesa māksla, kas sasniegusi virsotni. Lai izrādei veiksme arī turpmāk!

23.05.2011 17:19

Vispirms uzrakstīju savu domu, tagad palasīju arī citus viedokļus - jā, es arī lasīju "Kultūras Dienā" Zanes R. recenziju - un nu domāju - hm, viņa droši vien ļoti gribēja nesajūsmināties , jo varbūt šķita -nu, nevar būt, ka ir tik labi, kā izskatās!:) Man patika, kā reiz kāds sporta komentētājs teica - ei, vai tiešām es redzu to, ko es redzu? Un te tas ir - ja tver ar sirdi to, ko redzi, tad viss saslēdzas un brīnumi notiek, ja plosi pa detaļām to, kas patiesībā ir tikai un vienīgi viens vesels, tad - nekā... Lai ieraudzītu , ka acu priekšā ir nevis tikai ķieģeļu siena, bet gan brīnišķīga no šīem ķieģeļiem celta pils, ir jāatkāpjas, ir jāredz plašāk, ir jāmāk atlaist kaut kādus mistiskus pašizdomātus pieņēmumus, kā jābūt būvētai izrādei , un viss notiks! Zane, ja lasiet šos komentārus - atnāciet un paskatieties izrādi bez mērķa uzrakst;īt "spicu" recenziju - un viss notiks!!! Jā, par Skrastiņu gan pilnīgi piekrītu :)) Bet šis aktieris ir tik īsts dārgakmenis, ka pat aklais apžilbtu!!!

23.05.2011 16:53

Fantastisks Skrastiņš, viņš ir tik spoži talantīgs, ka skatītājs top laimīgs no tās dievišķās dzirksts, kas te ir klāt:) Milzīgs PALDIES par gudro, ārkārtīgi paņemošo izrādi, kur tik pārsteidzošs vieglums un smeldze, un izmisums un pārlaimīgs prieks vienuviet. Scenogrāfija, kostīmi, režisora darbs - satriecoši saskanīgs komplekts!!! PALDIES!!!

22.05.2011 14:44

Noskatījos otrreiz. Pamanīju to, ko nebiju pamanījusi pirmajā reizē. Projekcijās, kostīmos. Šķita, ka Dīcis vairs nebija tik sasprindzis. Patika Auziņa tēlojums, konkrēts, bez pārspīlējuma, bet ar ticamu raksturu.
Skrastiņš aizrauj arī atk;artoti skatoties.
Lielisks sezonas noslēgums. Jau gaidu nākamo.

22.05.2011 13:28

Neizplūdīšu, bet šī izrāde bija labākais ko līdz šim biju redzējis. Visu cieņu aktieriem!!! SUper!!!!

21.05.2011 11:12

Skudriņas, spiediens, Skrastiņs, mūzika, u.c - tas viss bija prātam neaptverami. Tas bija graujoši...
Visa zāle stāvēja kājās, tā bija pateicība Artūram, visam kolektīvam...
Vnk graujoši...

21.05.2011 08:58

20. maijā zāle piecēlās kājās.VISA ZĀLE !!! Lai pateiktu paldies Artūram Skrastiņam un visam izrādes kopdarbam,vienkārši bija sajūta,ka ir jāceļas,tā bija satriecoši laba un Artūrs Skrastiņš ģeniāli labs šai lomā.Un tā ir taisnība šī izrāde nelaiž vaļā un arī es gribu ņemt līdzi draugus un iet vēl. Man kauns,ka Zane Radzobe ir uzrakstījusi Kultūras dienā tik pelēku un garlaicīgu recenziju un tik daudzus pārsteidzoši skaistos Vīlkārša scenogrāfijas elementus nav pieminējusi un otro cēlienu pat noniecinājusi,no sirds žēl viņu.Paldies,ka vismaz pieminēja par Artūra Dīča talantu un tā tas tiešām ir.Un dārgā Dailes teātra vadība LŪDZU ierakstiet kvalitatīva ierakstā šo izrādi ,jo tādas izrādes ir liels dārgums un Jums ir tiešām ģeniāls profesionāls aktieris Artūrs Skrastiņš!!! Paldies

20.05.2011 01:02

Pagājušas desmit dienas kopš ģenerālmēģinājuma, ko bija iespējams skatīties kopā ar Lielisko, Ģeniālo, Talantīgo režisoru Janu van der Bosu (labi vēl Spilvencilvēks, viņa pirmais iestudējums te, bet pēc Amadeja nevairīšos šo spēcīgo vārdu) un pēcgarša, sajūtas un pārdomas (pat gaišā dienas laikā, darbadienas vidū) nekur nepazūd - kā gruzdošas ogles, gruzd, gruzd un no vēja plūsmas ik pa mirklim uzliesmo..
Tāda līmeņa izrādes Latvijas teātros ir reta parādība. Garīgās bagātības no tās ikviens skatītājs var smelties neatliecies no sākuma līdz pat beigām, un aiznest līdzi - cik vien brīvā "bagāža" ļauj.
Man vēl joprojām gruzd.
Ģeniāli! Paldies!

19.05.2011 09:22

Šo izrādi noteikti būs jāskatās vēlreiz!!! Tās emocijas un tā spēcīgā enerģija, kas plūda no skatuves tieši uz skatītājiem nemaz nav aprakstāma, bet man brīžiem gandrīz sirds pa muti lēca ārā. Un Skrastiņš - Latvijas teātra lepnums. Nevaru iedomāties nevienu citu, kas šo lomu varētu labāk nospēlēt!

18.05.2011 20:22

Bauda skatītājiem.
Asprātīgi kostīmi, teksti, scenogrāfija un lieliska Artūra Skrastiņa aktierspēle- izrādes trumpji.
Skats ar nošu lapām 1. cēliena beigās vienkārši izcils!
Paldies visai komandai !!!

14.05.2011 20:39

Liels liels paldies VISIEM izrādes veidotājiem par brīnišķīgo darbu!!!
Ievilkšu elpu un skatīšos atkal, jo ar vienu reizi ir par maz, lai visu ieraudzītu!

14.05.2011 12:53

Izrāde, kas nelaiž vaļā...
Pirmais emociju vilnis bija tik spēcīgs, ka domas gāzās viena otrai virsū, neļaujot tās formulēt.
Sākumā dīvaina šķita Mocarta lomas aktiera izvēle, jo tā nesaskanēja ar iepriekšpieņemto priekšstatu, ka tam jābūt maza auguma žiperim. Bet izrādes gaitā sapratu, ka Saljeri galvā mazais vīrelis izaudzis par milzi līdz ar viņa ģeniālo mūziku.
Bet kopumā nerunājot par plašo izjūtu gammu, pārdomu straumi, tīri vizuāli izrāde sniedz vislabākajā nozīmē sajūtu, ka acu priekšā ir izrāde, kurā nav nekā no provinciāla lokālisma. Dailes radošā komanda sniedz pilnīgu mākslas darbu ar pasaules elpu.

13.05.2011 11:54

Šī izrāde man garšoja tikpat ļoti, cik Saljēri garšoja zefīriņi! Tādas pārdomas par dzīvi/katarses pēc izrādes sen nebiju piedzīvojusi. Izrāde šķiet tik laicīgi man piebakstījusi, jo tieši šobrīd ļoti aktuāls ir 'vai izdosies atstāt pēdas aiz sevis un kādas tās būs' temats. Cik sāpīgi ir jādeg par ģenialitāti! Pārnākot mājās pēc izrādes, ar milzīgu interesi sameklēju, nopūtu putekļus un pārlasīju mūzikas vēstures grāmatu. Tad ķēros pie savu domu graudu pierakstīšanas. Šķiet izrāde satricināja pelēkās šūniņas, jo vārdi paši lija uz papīra.

Skrastiņš kā Saljēri - vienk satriecošs! Izrādes laikā paspēju viņu gan iemīlēt, gan neciest, gan just līdzi, gan nosodīt, saprast un nesaprast reizē. Tajā pašā laikā saskatīt viņa cilvēcību un nepārtraukti domāt - kā rīkotos es pati.
Dīcis kā Amadejs - tā aizkustināja. Līdzīgi kā ar Saljēri, paspēja gan aizkaitināt, gan likt sevi iemīlēt.

Sēdēju papildvietā, bet, neskatoties un mugurkaula iebildumiem par ilgstošo sēdēšanu neērtā pozīcijā, nevarēju atraut acis no krāšņās ainas manu acu priekšā un notikumu intriģējošo attīstību. Ļoti pelnīta bija zāles sajūsma!
Pilnīgi piekrītu skatītājai, kura minēja, ka reklāmas rullīši un izrādes plakāti neatspoguļo ne pusi no izrādes lieliskuma. Aktieri, scenogrāfija, tērpi, gaismas, kustības, pati mūzika bija kā notis simfonijai un šķiet ar to reklāmu ir tā - ja izņem gabaliņu ārā no šīs simfonijas, tas vairs nav tas. Ja vēlies "dzirdēt" pabeigtu meistardarbu, jānāk uz teātri!

13.05.2011 10:02

Ļoti skaista izrāde, nemaz nejutu kā paskrēja 3 h, gribējās to baudīt vēl un vēl, viss tik ļoti pārdomāts. Artūrs Skrastiņš vienkārši perfekts. Un mūsdienu mūzikas iejaukums man ļoti patika. Kopumā ļoti laba izrāde, to arī parādīja publika, nelaižot aktierus prom no skatuves un izsakot savu sajūsmu kājā stāvot!

13.05.2011 09:52

Liels paldies par izrādi! Sēdēju pirmajā rindā visas trīs stundas, kā sastingusi vērojot ģeniālo Artūru Skrastiņu un, protams, arī visu pārējo. Pat mana sešgadīgā meita nosēdēja abus cēlienus bez knosīšanās. Brīnišķīgi, interesanti kostīmi, viss tik pārdomāts - katrs žests, katra balss intonācija un darbība. varētu skatīties vēl un vēl. paldies režisoram, aktieriem un visiem, kostīmu veidotājiem, scenogrāfam.

13.05.2011 08:38

Netipisks risinājums Dailes teātrim. Izrāde ļoti gleznieciska. Interesanti ir pat ne tik daudz, kas tiek runāts, cik - kā tas tiek pasniegts. Un pasniegts lieliski!

12.05.2011 11:18

Esmu sajūsmā!!!
Artūra Skrastiņa atveidotais Saljēri, tēlojums - nepārspējams, tas bija visu laiku labākais, kas ir redzēts!
Uzslavas arī A. Dīcim un I. Ķuzulei! Visa komanda ir malači! Tērpi it kā vienkārši, bet tai pat laikā tik graciozi un iznesti pasniegti, ka fascinē!
Dekorācijas, vizuālie efekti un specefekti (lidojošās nošu partitūras) perfektas, ka spēj aizraut un iztēloties 18.gs., to vidi.
Šīs izrādes neatņemama sastāvdaļa, protams, bija mūzika, kas bija ne par daudz, un ne par maz! Bija mirkļi, kad asaras bija acīs, un lika aizdomāties, par to, kā viens cilvēks, it kā rotaļājoties ir spējis radīt kaut ko tik skaistu un fantastisku? Un atmiņā ataust vārdi ko izrādes beigās saka Saljēri degdams dusmu un skaudības ugunīs, par Mocarta Rekviēmu - ka tas liks raudāt vēl daudzām paaudzēm...
Noteikti iešu vēlreiz!
Paldies visiem!

12.05.2011 10:47

Es domāju te būs:

Gada labākie galvenās lomas atviedotāji!
Gada labākie kostīmi!

Bravo Skrastiņš!
Bravo Dīcis!
Bravo Vītoliņa!

Paldies!
Iešu vēlreiz!

12.05.2011 10:45

Kā es tagad iešu uz citām izrādēm to es tiešām nezinu. Vai ir iespējams, ka var būt labākas izrādes?

12.05.2011 10:02

Artūra Skarstiņa Saljēri es varētu vēl piecas un pat desmit minūtes stāvēt kājās un aplaudēt!
Izcili! Viss ... telpa ... gaismas ... tērpi ... mūzika ...
Paldies!

12.05.2011 00:36

Brīnišķīga izrāde , nostrādāta kā pabeigta glezna, līdz pēdējam sīkumam !
Jans Villems van den Boss (Lielbritānija) ir paveicis skaistu darbu , no kura mēs guvām lielu baudījumu !
Lika aizdomāties par mūžīgo neveiksmju cēloni -skaudību !
Artūrs Skrastiņš meistarīgi, spilgti atklāj mums Saljēri tēla dziļāko būtību!
Pārsteidza jaunais aktieris Artūrs Dīcis, viņš tik ļoti bija iedzīvojies tēlā , ka gribējās pat noticēt , ka viņš pats tāds ir dzīvē! Tik patiess bija viņa tēlojums ! Viņam pat bija izmainījusies balss ! Likās -viegli, rotaļājoties viņš nospēlēja atbildīgo Amadeja lomu !
Sajūsmināja arī pārējo aktieru ieguldītais darbs !
Visbeidzot - scenogrāfija, liekas tieši šis ir režisora galvenais ierocis, ar kuru viņš aizkustināja skatītāju sirdis !
Beidzot, video projekcija ir dekorācija, tā tiek pielietota precīzi, atbilstoši laikmetam !
Viss baltā krāsā...., tad gleznas mainās...
Paldies !!!

11.05.2011 23:51

Izrāde ar Lielo burtu - skaudra, gaumīga un tieša. Artūrs spēlē Lielo Lomu, ar Lielo burtu!
Asprātīga scenogrāfija, Ilzes Vītoliņas tērpi vēl labāki nekā skicēs, jo tie dzīvo un čaukst uz skatuves. Nedaudz "krita ārā" mūsdienu mūzikantu etīdes.... bet kopumā Lieliska izrāde, kas jāredz!

11.05.2011 21:42

Ģeniāli.Skrastiņš bija Saljēri-tas točno.Mūzika,dekorācijas,statisti-perfekti.Ķuzulīte-arī super.Es lepojos ar Dailes teātri.Īsta māksla.

Rādīt atsauksmes Rakstīt atsauksmi

Pīters Šefers
Amadejs

Lielā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Mocarts – Saljēri traģēdija

"Amadejs" Dailes teātrī

Saljēri pēdējā grēksūdze

Трудно не быть гением

Volfgangs Amadejs Saljēri jeb par Dieva kaprīzēm mūsos

Mocarts – Saljēri traģēdija

"Amadejs" Dailes teātrī

Saljēri pēdējā grēksūdze

Трудно не быть гением

Volfgangs Amadejs Saljēri jeb par Dieva kaprīzēm mūsos

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Pīters ŠefersAmadejs

Lielā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Mocarts – Saljēri traģēdija

"Amadejs" Dailes teātrī

Saljēri pēdējā grēksūdze

Трудно не быть гением

Volfgangs Amadejs Saljēri jeb par Dieva kaprīzēm mūsos

Mocarts – Saljēri traģēdija

"Amadejs" Dailes teātrī

Saljēri pēdējā grēksūdze

Трудно не быть гением

Volfgangs Amadejs Saljēri jeb par Dieva kaprīzēm mūsos

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Pīters Šefers
Amadejs