Izraidītie

Video

Publikācijas

Izraidītie. Mūsu gadsimta eposs. Par Oskara Koršunova iestudējumu Dailes teātrī

2014. gada 15. janvāris

Lasīt

Dailē atkal spridzina - "Izraidītie"

2014. gada 16. janvāris

Lasīt

Pareizais Fredijs Merkurijs jeb Izraidīšana brīvībā

2014. gada 16. janvāris

Lasīt

Vai kults?

2014. gada 20. februāris

Lasīt

Ieva Rodiņa //Latvijas Avīze Kultūrzīmes

Lietuviešu kulta režisora Oskara Koršunova debijas izrāde Latvijas teātrī ir skarbs traģifarss – karnevalizēta dzīves versija, kura vienlaikus pievelk un atgrūž, emocionāli uzlādē un arī iztukšo.

Ja pirms izrādes nav zināms, ko tajā sagaidīt, šokēt vai pat atgrūst var divi aspekti – pirmkārt, izrādes garums (gandrīz piecarpus stundas) un, otrkārt, konsekventais pazeminātas jeb rupjas leksikas lietojums, kas pavada teju katra varoņa katru frāzi – vienalga, vai nu tā paustu sadzīviska rakstura vērojumus, vai apcerētu tādas augsto plauktu tēmas kā Jēzus Kristus. Tomēr pārsteidz izrādes rafinētais vieglums, kas ļauj skatītāju zālei uzdot izklaidējošā, pat atraktīvā formā ietērptus, taču līdz rūgtumam aktuālus eksistenciālus jautājumus. R(a)upjā sarunvaloda ir tikai līdzeklis, ar kura palīdzību skatītāju atsvešināt, lai pēc tam, kad pamazām esam aklimatizējušies, iedarbotos citā, metafiziskā līmenī – un rodas sajūta, ka agresija, kas gluži kā elektriskā strāva pārmetas no viena izrādes varoņa pie otra, ķerot visus bez izņēmuma, ceļo, iemiesodamās no vienas dvēseles nākamajā, – un šis process nesākas un nebeidzas tikai skatuves robežās.

Kaut arī tiešā veidā identificēties ar varoņu hipertrofētajiem piedzīvojumiem emigrācijā būtu pagrūti, tomēr darba devēju piešmaukto laimes meklētāju cīņa par izdzīvošanu Apvienotajā Karalistē, pacelta līdz traģifarsa līmenim, apliecina, ka mūsdienu teātris realitāti izmanto tikai kā līdzekli jeb izejmateriālu, ar kura palīdzību piekļūt dziļākiem eksistences slāņiem – metafiziskai pasaulei, kurā cilvēks ir tikai bandinieks divu augstāku spēku – Labā un Ļaunā (kā apgalvo Daiņa Grūbes atveidotais galvenais varonis Bens – Jēzus un Čingishana) – rokās. Tēmai par realitātes un metarealitātes attiecībām aizvadītajās sezonās pievērsušies daudzi (ja ne visi) Latvijas teātrī izrādes iestudējušie viesrežisori – Konstantīns Bogomolovs ar “Stavangeru” Liepājas teātrī, Aleksandrs Morfovs ar “Finita la comedia!” turpat Dailes teātrī, Kirils Serebreņņikovs ar “Voiceku” Nacionālajā teātrī. Un pat, ja atļauts vilkt paralēles, Indra Roga, Valmierā iestudējot “Zojas dzīvokli” un “Doktoru Živago”.

“Izraidītie” (sākot jau ar Marjus Ivaškeviča lugā iekodētajām kultūrvēstures analoģijām) spēlējas ar visu – reliģiju, popkultūru, valodu, mīlestību, nāvi, tādējādi apliecinot, ka nekas nav svēts vai patiess, jo jebko iespējams atzīt vai noliegt. Teju visi aktieri izrādē hameleoniski maina lomas, līdz ar to O. Koršunova būvētais dzīves modelis atgādina karnevālu, kura dalībnieki (no paradīzes izraidītie vai varbūt aizbēgušie) pieņem maskas un spēlē lomas, kuras diktē izdzīvošanas instinkts. Dailes teātra aktieransamblis izrādē demonstrē emocionāli nospriegotu vienotību, kaut gan pirmizrādē sinhroni veidotajās masu ainās ne visi dalībnieki iesaistījās ar pilnīgu atdevi. Apbrīnojamas komiķa dotības demonstrē aktieris Lauris Dzelzītis skarbā puiša Vandala lomā, emocionāli dziļu (kaut gan brīžiem pārāk ārišķīgos izteiksmes līdzekļos balstītu) varoni Danas lomā radījusi Elīna Dzelme, spilgti skatuviskie darbi ir Ievas Segliņas Olga, Daiņa Gaideļa pakistānietis Azims, Raivja Vidža absolūti lieliskā skatuves debija Super- smagā lomā.

Tas, ko galvenajā – Bena – lomā paveicis aktieris Dainis Grūbe, ir meistardarbs – līdz niansēm noslīpēta cilvēka iekšējās pasaules hronoloģija, kurā iespējams izsekot katrai sīkākajai domai, kas pavīd varoņa galvā, emocijai, kas viņu pārņem it kā pret paša gribu. Sarežģītu uzdevumu režisors devis aktierim Jurim Žagaram – jaunā Bena vecākajam alter ego, kurš, sēžot ratiņkrēslā, atmiņu vai murgu pasaulē retrospektīvi izstāsta visu savu dzīvi. J. Žagars, neskatoties uz fizisko statiskumu, klusējot izspēlē neierobežotu emociju gammu un simboliski kļūst par jaunā – aktīvā, vienu masku pēc otras pieņēmušā – Bena patieso seju. Tomēr izrādes vēstījums brīžiem pārlieku  sazarojas un izšķīst – sākotnēji teicēja (savas dzīves režisora) funkcijas uzņemas J. Žagara varonis, bet vēlāk – arī D. Grūbes Bens.

Līdzās izcilām skatuviskām metaforām (Artūra Dīča un Ginta Andžāna varoņu sinhronā nostāšanās Jēzus siluetā, slīkšanas aina otrā cēliena beigās u. c.) izrādē pavīd arī ilustratīvas, pat didaktiskas intonācijas – piemēram, Elīnas Dzelmes Danas vāļāšanās pa grīdu blakus atkritumu urnai (simbols fiziskam un garīgam bezdibenim, kurā varone iekritusi) – un pašmērķīgas skatuviskās norises ar mērķi uzjautrināt skatītāju (Ginta Andžāna Edija regulārā elektrizēšanās).

Taču pāri visam izrādē dzīvo mūzika – neuzmācīga, taču, šķiet, zemādā pulsējoša. Mūzika, kas diktē katru varoņu kustību, elpas vilcienu. Oskara Koršunova “Izraidīto” piedāvātā sabiedrības diagnoze ir skarba – mūsdienu dzīvē neko neizšķir tas, kādas izdzīvošanas stratēģijas izvēlamies. Dzīve tik un tā ir karš, kurā jādejo pie tās mūzikas, ko uzlicis kāds cits.

Viedokļi  

Ieva Andersone, zvērināta advokāte: “Izrāde bija ļoti dinamiska un spilgta. Dainis Grūbe Bena lomā un Lauris Dzelzītis Vandala lomā bija lieliski. Dzelzītim organiski izdevās atveidot sava varoņa necenzēto leksiku un agresīvo ķermeņa valodu. Lamāšanās bija daudz un rupja, taču iederējās ainās un nebija pašmērķīga. Man patika arī dzīvā mūzika, kas padarīja muzikālo fonu dabiskāku un aizraujošu. Taču izrāde tikai iegūtu, ja būtu īsāka un koncentrētāka. Dažās ainās pietrūka saturiskās jēgas to ilgumam. Tāpat brīžiem šķita, ka izrāde ir nepietiekami pielāgota Latvijas kontekstam, piemēram, ainas ar varoņu reliģiskajām atklāsmēm vairāk atgādināja oriģinālo lugas lietuviskumu.”

Sabīne Purava, studente: “Sākumā asaras bira no smiekliem, pēc tam – no līdzpārdzīvojuma. Izrāde liek domāt un just līdzi. Piecas stundas tik tiešām aizrit nemanot. Šī bija mana pirmā saskaršanās ar režisoru Oskaru Koršunovu, un ceru, ka ne pēdējā. No aktieriem izceļams ir Dainis Grūbe, arī Lauris Dzelzītis. Skarbi, nesaudzīgi un līdz sirds dziļumiem patiesi.”

Māra Rozenberga, Latvijas Radio žurnāliste: “Ļoti spēcīgs un skaudrs dramaturģiskais materiāls – par mums pašiem, turklāt balstīts uz patiesiem stāstiem. Režisors nesaudzē ne skatītājus, ne aktierus, un, manuprāt, vietām ir pārcenties ar izteiksmes līdzekļiem, tomēr “Izraidītos” ir vērts noskatīties. Izrādes iespaidīgais garums (5h 20min) sevi attaisno – tā patiešām ir “izraidīto” (pašizraidīto?) hronika, ko pusotrā stundā vienkārši nevar izstāstīt. Tāpat izrādē organiski iederas viscaur necenzētā leksika, kas diemžēl tikai pastiprina realitātes sajūtu. Teicami galveno varoņu aktierdarbi, bet vienlaikus žēl talantīgu aktieru, kam iedalītas statistu lomas. Ar dabisku skatuves izjūtu patīkami pārsteidz ne-aktieris Raivis Vidzis.”

VĒRTĒJUMS 

Režija: 4

Aktierspēle: 5

Scenogrāfija: 4

Mūzika: 5

Aizvērt

Līvijas Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijā

Dailes teātra izrāde Izraidītie lietuvieša Oskara Koršunova režijā ir notikums. Sasniegums, kas apliecina – ja darbu dara profesionālis, tad Lielās zāles skatuve neaprij talantu, aktieri savelkas vienotā veselumā kā dūrē un tai ir gudri vadīts spēks. Jaudīgi – tas ir pirmais vārds, kas nāk prātā jau desmit minūšu pēc izrādes sākuma.

Lai arī tikpat drīz prieku mazliet aptumšo nacionālajai pašapziņai kantes rīvējoša nožēla. Kāpēc latvieši nav spējuši uzrakstīt laikmeta elpā viļņojošos lugu kā Marjus Ivaškevičs un iestudēt to, jo ekonomiskā emigrācija Latvijā ir tikpat aktuāla kā Lietuvā. No vienas puses, prieks, ka Oskars Koršunovs strādājis Latvijā, no otras puses – šī izrāde ir Lietuvas Nacionālā drāmas teātra izrādes lokalizēts rimeiks, ko veidojusi lietuviešu radošā komanda. Spriežot pēc bildēm – Gintara Makareviča scenogrāfija ir tāda pati kā Lietuvas izrādē (noskaņa drusku atgādināja Kaligulas sastatnes, pret kurām tika dauzītas caurules), Agnes Jagelavičutes kostīmos ir variācijas par tēmu. Starp citu, arī par Stenlija Kubrika 1971. gada Mehāniskā apelsīna tēmu – baltie kostīmi un melnās cepures – katliņi. Interesanti, ka tieši šis motīvs izmantots arī Konstantīna Bogomolova Karamazovos A. Čehova Maskavas Dailes teātrī.

Bet pēc tam, kad šis nacionālais krupis ir norīts, atkal pārņem patiess gandarījums un lepnums, jo aktieri taču ir mūsējie! Un viņi ir lieliski, bet īpaši – Lauris Dzelzītis, Dainis Grūbe, Ieva Segliņa. Tāpat Juris Žagars, kuram jāspēlē tikai ar acīm, mīmiku, balsi, jo sēž ratiņkrēslā, bet kā viņš dzīvo līdzi darbībai, kā saspēlējas ar Daini Grūbi! Viņi tiešām rada viena vesela iespaidu, kad Dainis Grūbe iemieso Jura Žagara – bomža Bena – vitālo garu, kas pasvītro tēla traģiku. Turklāt režisora un aktieru sadarbībā veiktais lokalizējums ir ar trāpīgām un asprātīgām niansēm, kamdēļ stāsts pārliecina, ka ir par Latviju un no valsts emigrējušajiem Anglijā.

Izrāde atgādina slikto puišu filmas – necenzētā leksika ar lamuvārdu kaskādēm, klopes ar mākslīgajām asinīm, tāda viegla rotaļāšanās ar dzīvi un dzīvību nosacītā spēles stilā, kas dod atsvešinājumu, taču tajā pašā laikā trāpa precīzi. Uz programmiņas vāka rakstītais Bena teksts, ka «Dzīve nav nekāds fiction...», ir kā izrādes moto, kas izrādes kontekstā asociējas ar Tarantīno filmu Pulp fiction (Lubene). Bet arī ar Konstantīna Bogomolova Liepājas teātrī iestudēto Stavangeru, kuras nosaukumā ir iekavās minētais pulp people. Kā man intervijā sacīja Bogomolovs, ar to viņš domājis ne gluži cilvēkus kā mēslus, bet bezformīgu masu, no kā var veidot visu, ko grib. Gan Stavangera, gan Izraidītie rāda šādu masu, kas klīst pasaulē, izdzīti no paradīzes, no savas valsts. Nevar vienādot, jo cilvēks allaž meklē vietu, kur viņam ir labāk, taču fakts, ka sava valsts nav vieta, kur ir labi, tomēr ir apsūdzība varai, kas to nevis tikai pieļāvusi, bet veicinājusi. Staļina spārnotā frāze – nav cilvēka, nav problēmas – joprojām aktuāla, tikai ieročus nomainījis humānāks līdzeklis – finanšu instrumenti. Izraidītie atklāj to sabiedrības segmentu, no kura inteliģence, augstprātīgi raucot degunus, mēdz novērsties, taču emigrantu masa tomēr nav viendabīga, ko precīzi arī izrāde atklāj. Tas pats Bens, turklāt pēc izcelsmes puskrievs – Bens Ivanovs, slepenais policijas aģents –, krīt lejup pa sociālajām kāpnēm, lai mēģinātu rāpties augšup.

Masa uzrāda savdabīgu fenomenu – tā ir izraidīšana savējo starpā. To novēroju arī savās viesstrādnieces gaitās, kā Krievijas un Latvijas krievi parastie apvienojās, lai nostātos pret Krievijas krieviem – studentiem, kas ar drediem un tik atšķirīgo ģērbšanās stilu demonstrēja piederību subkultūrai. Vai, nosodot kādu rīcību, izēda no sava vidus, radot neciešamu dzīvi un piespiežot pārcelties citur. Kā nežēlīgs vilku bars.

Tā savējie kļūst par svešajiem ne tikai dzimtenē, bet arī svešumā, un tā ir divkārša izraidīšana.

Lokalizējot lugu, ietvertas precīzas zīmes, lai apzināti manipulētu ar nacionālajām jūtām, kas ne bez ironijas runā par identitāti un tās zaudēšanu. Bena izdzīvošanas likums, kas iemieso self made man formulu un ko Dainis Grūbe ar azartisku kaismi akumulē savā tēlā,

uzrāda vēl vienu mūsdienu pasaules problēmu. Dzīvošana ar svešu identitāti kaut kur Lielbritānijā ir viena lieta, otra – sakņu izjūtas zaudēšana, ko veicina globalizācijas procesi. Oskars Koršunovs Benu salīdzina ar Pēru Gintu vai Odiseju, kas meklē savu personisko identitāti divu pasauļu sadurē. Kā saka Bens Vandalim, kura primitīvismam no sērijas «spēks ir, prātu nevajag» Lauris Dzelzītis piešķir fascinējoši apburošu un reizē bīstamu pievilcību: «Mūs apvienoja Čingishans, bet viņus šeit apvienoja Kristus.» Katoliskās Lietuvas kontekstā reliģijas tēmai ir īpaša nozīme. Gan jau arī Latvijā kādu kaut kas var aizskart, taču nav runa par zaimošanu, bet iekšējo izraidīšanu, kas nav atkarīga no valsts, bet tikai no sevis un savas vērtību sistēmas.

Tās zīmes, kas kairina nacionālās jūtas, izraisot smeldzi, ir emigrantu dziedātās dziesmas – Pūt, vējiņi!, Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme. Tāpat spilgta zīme ir pieminētais Āgenskalns, ko Elīnas Dzelmes Dana – efektīgi «kritušais eņģelis» – atceras ar sāpēm. Šajā aspektā hiphopa pārstāvju un Aika Karapetjana filmas Cilvēki tur aktualizētais jēdziens «rajons» (izrādē lietots angļu vārds district) iegūst jaunu nozīmi kā zaudētā paradīze – dzimtene. Rajons kā vientuļa sala sašķeltās pasaules okeānā.

Izrādes pulss ir grupas Ryga dzīvais muzikālais pavadījums. Rokmūzikai raksturīgais spēcīgais, enerģiskais ritms dod nepieciešamo draivu, koncertšova vērienu – Eugenija Sabaļauska krāsaino gaismu spektrs.

Dinamika gan vietām atslābst gan pirmajā, gan otrajā, gan trešajā cēlienā. Pēdējais cēliens vispār, sasienot visus atrisinājuma mezglus, šķiet pārlieku stiepts (kāpēc Vita Vārpiņa pārspīlē ar pareizumu, iekrītot moralizēšanā?). Tomēr kopumā piecas stundas un divdesmit minūtes aizlido vēja spārniem, īpaši otrais cēliens, kas smieklos lika saraudāt melnas pandas acis.

Izrādes aptvertais laika posms ir piecpadsmit gadu, kas ļauj izrādei dot apzīmējumu latviešu emigranta hronika. Juris Žagars un Dainis Grūbe notur izrādes centra pozīciju. Epizodēs spilgti ir Gints Andžāns, Dainis Gaidelis, Raivis Vidzis (lieliska debija!), Ērika Eglija, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks, Pēteris Gaudiņš, katrs ar sava dzīvesstāsta šķautni veidojot Anglijas latviešu panorāmu. Masu skati – smalki izzīmēti, ar vērienu triepti un ar pulksteņmeistara akurātumu kopējā izrādes mehānismā likti.

Jāatzīmē, ka krievu mātes vārdu kaskādes aktieru mutēs guļ ļoti organiski. Un, ja kādam tas šķiet necienīgi, tad jāatgādina, ka necenzēta leksika ir tāds pats izteiksmes līdzeklis kā treniņtērps ar ikdienas apģērba funkciju. Cita lieta, ka publika sajūsminās par pašu faktu, kā mūsu aktieri šo leksiku lieto. Un, ja kādam tas šķiet pārspīlēti, varu apliecināt – nav. Tur, svešumā, dzīvoju līdzās galvenokārt krieviem un poļiem, un tie lamuvārdu krāvumi sākumā grieza ausīs, bet pēc tam – tiešām iemācās nedzirdēt.

Trimda ievelk kā purva akacis. Lai atgrieztos, ir vajadzīgs vēl lielāks gara spēks, nekā pieņemot lēmumu aizbraukt. Tā ir vēl viena klaida dzīves patiesība, kas iedzīvināta uz skatuves. Kā Elīnas Dzelmes Danas plosīšanās, šūpojoties starp sapni par labāku dzīvi un īstenību. Un Laura Dzelzīša Vandaļa gaišais sapnis par māju Saulkrastos kā Klūnijam (sk. to bankas reklāmu) un reālā laime toyota corolla sēdeklī. Pieredzes ir dažādas, 90. gadu emigrācija, par ko vēsta luga, un jaunais gadu tūkstotis dod citu laikmeta dekorāciju, taču pamats ir viens. Stāsti ir līdzīgi, jo zaudējums ir viens. Un izrādes stāsti šķiet ļoti ticami, jo no realitātes lauskām kā mozaīka likti.

Homēra Odisejs desmit gadu klīda pa pasauli, līdz atgriezās mājās. Bens un citi neatgriežas. Izraidītie ir kā 21. gadsimta eposs par latviešu likteņiem, kas ir dziļi cirsta brūce mūsu tautas miesā.

Aizvērt

Dita Eglīte //Delfi

Dailes teātra jauniestudējuma "Izraidītie" skatīšanos pavadīja prieks un gandarījums. Galvenokārt, par mūsu aktieriem, kas ar tādu atdevi, patiku un entuziasmu strādā leišu oriģināla lokalizējumā. Otra pavadošā sajūta bija īsti latviska skaudība – kāpēc tā nav latviešu dramaturģija un kāpēc tas nav mūsu režisors…

Vērtējums: *****

Taču Dž. Dž. Džilindžers ir mūsu Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, tieši kuram pateicoties, jau vismaz otro sezonu šis teātris pacēlies uz visnotaļ augsta un iedvesmojoša mākslinieciskās kvalitātes viļņa. Un, pateicoties Dž. Dž. Džilindžeram, lietuviešu kulta izrāde "Izraidīšana" parādījusies arī uz Dailes lielās skatuves, kas izrādījies veiksmes stāsts arī mums, Latvijā.

Tā kā DT izrādes pamatā ir Marjusa Ivaškeviča luga, kuras iestudējumu (jeb pārnesumu) veidojusi leišu komanda, šīs recenzijas ietvaros gribas izcelt tieši mūsu aktieru organisko un dzīvo "brāļu lietuviešu" materiāla apdzīvošanu un pārradīšanu. Izrādē jūtama abu pušu (DT aktieru un LT kolēģu radošā grupa) pilnīga savstarpēja uzticēšanās.

Dailes aktieru ansamblis šajā pa daļai rokkoncertā, pa daļai šovā, pa daļai filozofiskajā drāmā, jūtas kā zivis ūdenī. Un - kas sajūsmina vēl vairāk - arī milzīgā skatītāju zāle arvien vairāk, izrādei attīstoties, saplūst kopējā enerģijā ar notiekošo uz skatuves, neraugoties uz visai dramatiskajiem stāsta notikumiem, straumēm plūstošo necenzēto leksiku un teju piecām ar pusi iestudējuma stundām.

Protams, tas ir režisora Oskara Koršunova rokas vadīts un radīts priekšnesums, taču - mūsu pašu aktieru izpildījumā, un nešaubos - arī (labākajos aktierdarbos) interpretācijā. Jau agrāk mani ne reizi vien nodarbinājusi doma, kā režisors var iestudēt citā zemē, nesaprotot vietējo valodu? Viens no atminējumiem, iespējams, ir šis - režisors uzmanību koncentrē uz ticamu skatuvisko darbību, intonāciju, aktiera plastiku, jo vārdi (teksts) jau ir tikai viens no iestudējuma elementiem.

Jebkurā valstī jebkurā teātrī man kā skatītājam gudri būvētā iestudējumā visu vajadzētu saprast, arī nesaprotot valodu. Secinājums pēc "Izraidītajiem" - aktieriem bijis interesants gan materiāls, gan izrādes tapšanas process, bet režisors rūpējies, lai aktieri savos skatuves uzdevumos strādātu ar maksimālu atdevi un būtu patiesi.

Šādā kontekstā spēju izskaidrot arī to, kāpēc Jura Žagara sejā pat bez vārdiem būtu iespējams nolasīt visu "Izraidīto" stāstu. Viņa atveidotais Bens visu izrādes laiku atrodas invalīdu ratiņos, viņš ir kā rezonieris, stāstnieks, kā cilvēks no pagātnes, cilvēks no teju fantastiska (tādā nozīmē, ka gandrīz neticama) stāsta, gandrīz nemitīgi ir līdzās "reālajam" Daiņa Grūbes Benam, kura uzdevums visus pagātnes notikumus izspēlēt darbībā...

Apbrīnojami, cik ļoti abus aktierus šajā Bena tēlā iespējams uztvert kā vienu veselu. Pieļauju, ka gluži nejauši te savu artavu ieguldījusi Laura Groza-Ķibere, kuras rudenī iestudētajā "M.Butterfly" arī abi aktieri spēlēja ļoti ciešā partnerībā, bez kuras nemaz šī austrumnieciskā drāma nevarētu notikt. Otrkārt, šķiet, ka tieši pēc "M.Butterfly" Dainis Grūbe ieguvis lielāku skatuvisko pašapziņu, kas tik ļoti nepieciešama trakulīgajā emigranta hronikā "Izraidītie".

Cita starpā, lugas tekstā, aprakstot galveno varoni Benu, sacīts: "...cieta, saspringta seja, plēsonīgs, nedaudz uz priekšu izvirzīts zods, bet skatiens vērsts sevī - it kā noslēpts, noslāpēts." Daiņa Grūbes Bens ir drusku citādāks tips - ne tik robusts un impulsīvs, bet gan mierīgāks, savaldīgāks, iekšēji varbūt pat inteliģentāks. Pieļauju - latviskāks, un tāpēc jo vairāk spēju ar viņu identificēties un esmu gatava neminstinoties ar viņu "doties" šajā ārprātam līdzīgajā emigrācijas spogulī.

Pretēji Daiņa Grūbes Benam, Laura Dzelzīša "spridzeklis" Vandals nav ne mierīgs, ne savaldīgs. Drīzāk tips, kas raisa asociācijas ar Latvijas vidusmēra krieviņu - pofigistu (lai neteiktu vēl rupjākā vārdā, kas būtu tikai adekvāti).

Protams, tas ir tikai stereotips par vidusmēra krievu, jo tādu atskaldītu ekstrēmistu un bandītu ir gana arī starp letiņiem. Neraugoties uz Vandaļa acīmredzamo aprobežotību, Lauris Dzelzītis mīl savu varoni. Aktieris lomu veidojis, uzvedībā apvienojot agresīvu brutalitāti ar iekšēju cilvēcīgu naivumu, un iepludinot savu paštēlu, kas rezultātā piešķir simpātiskus vaibstus visam, lai ko arī Vandals nedarītu un nerunātu.

Savu lielisko humora izjūtu lietā licis atkal Gints Andžāns, kurš skatītājam ļauj smieties un raudāt reizē. Viņa "fiziķis" Edijs ārēji ir pavisam parasts "hipijs" (cik nu hipijs var būt parasts), gana stulbs, gana piezemēts savos dzīves uzstādījumos. Un tomēr šis stulbums izrādās tik aizkustinošs, jo saproti - kas vienam suņa dzīve, citam - īstā dzīve. Jo šeit un tagad.

Un ir ar ko salīdzināt pagātnē. Kā koša pojene emigrantu kompānijā ir arī Ievas Segliņas Olga, kuru diezgan ilgu izrādes laiku kolorītās "maskas" dēļ nemaz neatpazīstu. Salīdzinot, piemēram, ar Andžāna Ediju, Segliņas atveidotajai varonei nav iespējams nolasīt biogrāfiju "attīstībā", tomēr viņas Olga vismaz trīs epizodēs ir teju sprādzienbīstams katalizators galvenā varoņa Bena dzīvē.

Turklāt, iespējams, arī no izrādes veidotāju puses bijis svarīgi šīs sievietes dzīvesstāstu uz skatuves neattīstīt līdz traģēdijai, kaut aizmetņu tur neapšaubāmi ir pārpārēm. Pietiekami jau ar Danas dramatisko likteni, kurā iespējams ieraudzīt simtiem nelaimīgu emigrācijas sieviešu dzīvesstāstu.

Izrāde ir kā krāšņas krelles, kurās savērts daudz skaistu dažādas krāsas akmeņu, kas mirdz un laistās, spoguļojoties gan savā starpā, gan radot neparastu "gaismu" starp skatuvi un skatītāju zāli. Turpinot jau uzskaitītās veiksmes, noteikti vēl gribas izcelt Raivi Vidzi ar iespaidīgo ķermeņa faktūru un apbrīnojamo skatuvisko organiku.

Tāpat epizodiski uzmirdz Ērika Eglija, Dainis Gaidelis, Aldis Siliņš, Artis Robežnieks... Un paralēli sajūsmina asprātīgie dialogi un vārdu spēles (tulkojusi Indra Brūvere), paradoksālās situācijas, pasaules kārtības teorijas, rupjības, kas šajā iestudējumā skan kā mūzika. Un, aizejot pēc izrādes mājās, vēl ilgi nepamet sajūta, kas esi piedalījies īsta Teātra dzīrēs. Meklējot arī savu identitāti starp āboliem, Čingizhanu un Jēzu Kristu.

Aizvērt

Zane Radzobe //IR

Izrādes Izraidītie ātrums, tehniskā un idejiskā piesātinātība skatītājiem rada maņu šoku.

Žurnāla Ir recenzijas formāts paredz, ka izrādes jānovērtē arī piecu baļļu sistēmā. «Atzīmes» ielikšana lietuviešu režisora Oskara Koršunova izrādei Izraidītie izvērtās pretrunīga. Latvijā pēdējā desmitgadē uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas izrādes, kas var sacensties ar Dailes teātra jauno iestudējumu. No otras puses, izrāde ne tuvu nav pilnīga. Izklausīsies paradoksāli, bet arī šosezon Latvijas teātrī ir redzēti labāki (precīzāki, savu potenciālu pilnībā izsmeļoši) darbi, un vienlaikus — nav neviena tik daudzslāņaina kā Izraidītie. Koršunova izrāde spēlē citā līgā, kuras ātrums, tehniskā un idejiskā piesātinātība Latvijas skatītājiem rada maņu šoku. Atšķirība sajūtama gluži fiziski — it kā jūs ilgstoši būtu klausījušies mono un piepeši kāds ieslēdza stereo.

Izraidītie sākas kā stāsts par 90.gadu emigrantiem. Lietuviešu dramaturģijas zvaigznes Marjus Ivaškeviča luga adaptēta Latvijas specifikai. Nav jau grūti — tikai citi vietvārdi un citas tautasdziesmas, bet pieredze līdzīga. Darbības centrā Bens, Londonā «izskalots» policists, kuram negaidīti nākas sākt jaunu dzīvi. Tā ir dubultloma — Benu «toreiz» spēlē Dainis Grūbe, «tagad» — Juris Žagars, un abi spēlē sajūsminoši. Grūbes varoņa lecīgais infantilisms, dīvains agresijas un bezpalīdzības sajaukums, Žagara spēja nospēlēt tēlu, kas vienlaikus zina stāsta iznākumu un aizraujas stāstīšanas procesā, aizmirstot, kas sekos, pievelk kā magnēts. No saskaņotā ansambļa gribas izcelt vēl Gintu Andžānu, Lauri Dzelzīti, Ievu Segliņu un Elīnu Dzelmi ar iedvesmu nospēlētās lomās: smalkjūtīgi sabalansēta raksturlomu izteiksmība ar izrādes loģiku — faktu, ka neviens no tēliem būtībā nav personība ar individuālu likteni, bet tikai pieturas punkts Bena dzīvē.

Aktieru bezkompromisa skatuves eksistence ļauj izjust apbrīnojamo režisora darbu — Koršunovs filigrāni strādā ar dažādiem plāniem, montāžu. Lielāko izrādes daļu uz skatuves atrodas 10—30 cilvēku, bet skatītājs redz tikai to, ko režisors grib, lai redz — koncentrējas uz vienu Benu, mirklī pārsviež uzmanību uz citu varoni, tad pievēršas fonam... Skatiens neklīst, tas lēkā līdzi Koršunova piedāvātajai lēcai, caur kuru redzama sarežģītu varoņu skarbā eksistence. Atmosfēra sabiezē, un pirmais cēliens izskan grūti aprakstāmā noskaņā. It kā izrāde apkļautu. Ko tādu esmu piedzīvojusi tikai somu režisora Kristiana Smeda vai lietuviešu Eimunda Nekrošus izrādēs — ka teātris kļūst par rituālu.

Otrais un trešais cēliens ir cits stāsts. Sajūtu ziņā, jo piecas stundas garajā, spriegajā izrādē aktieri acīmredzami nogurst un iestudējums atslābst. Bet arī burtiski, jo Ivaškeviča un Koršunova Izraidītie īstenībā ir vēstījums par personības tapšanu. Bena mokas ir metafiziskas — atgriešanās pie sevis caur izmisīgu vēlēšanos tapt par citu. Konfliktu sevī un pasaulē varonis formulē kā Čingishana un Kristus boksa maču. Instinktu un racionalitātes, dvēseles dzīļu un masku cīņu, kurā Jēzus iemieso visu, par ko varoņi pūlas tapt, kamēr Čingishans — alkas, plēsoniskumu, mūžīgu triekšanos uz priekšu... Jeb to, kas izrādes varoņi patiesībā ir.

Dramaturgam Ivaškevičam, protams, ir taisnība — kultūras dualitāte, alkas piederēt Rietumiem par katru, kaut vai par dvēseles cenu, tā arī nesaprotot, kas pats esi, ir Baltijas problēma. Tikai Koršunovs palaidis garām to, ka Ivaškeviča tēlainība ir lietuviska. Nē, nē, problēma nav katoliciskās Lietuvas un sekulārās Latvijas atšķirībās. Drīzāk tajā, ka mūsos nav nekā no Čingishana — lietuviešu gēnos joprojām snaudošās lielvaras agresijas, ceturtdaļu Eiropas reiz aptvērušās karalistes mantojuma. Latvijā Čingishanu iespējams nolasīt tikai kā Krievijas mantojumu, un konflikta būtība izrādē pazūd. Latvijā par mūsu dvēselēm Jēzus droši vien sitas ar Māru, kurai bārenītes asaras vienā rokā un krietna izmēra zalktis — otrā. Atšķirīgi? Bet arī latviešu un lietuviešu identitātes problēmas, par spīti radniecībai un tik daudzkārt līdzīgajai pieredzei, jau ir atšķirīgas. Kā nesen stand–up viesizrādē Rīgā jautāja kāds britu komiķis: «Lietuvieši — jūsu brāļu tauta. Saprotat viens otru? Nu, bet neviens cits jūs arī nesaprot.»

Aizvērt

//KDi

Atis Rozentāls *****

Oskara Koršunova iestudējuma kvalitāti nemazina tas, ka izrāde Dailes teātrī veidota pēc Lietuvas Nacionālā teātra izrādes ģīmja un līdzības. Scenogrāfa Ģintara Makareviča iekārtotā telpa viegli ļauj mainīt darbības vietas, savukārt mūziķu grupas Ryga klātbūtne piešķir muzikālajam noformējumam precizitāti un noskaņo skatītāju uz īstā viļņa. Ir likumsakarīgi, ka galveno varoni atveido divi aktieri, dodot iespēju zināmam atsvešinājumam, distancei, tomēr ļaujot arī emocionāli pieslēgties un just līdzi. Īpaši Jura Žagara, bet arī Daiņa Grūbes sniegums Bena lomā ir lielisks. Sulīgs padevies Laura Dzelzīša Vandalis, uzmanību piesaista Gints Andžāns Edija lomā. Pagaidām vēl ne līdz galam pārliecina Elīna Dzelme un Ieva Segliņa nozīmīgākajās sieviešu lomās. Daļai masu skatu dalībnieku un mazo lomiņu tēlotāju gan nav mēģināts atrast interesantas izpausmes iespējas. Emigrantu drāmas valoda ir sulīga, un publikā atrodami arī cilvēki, kuriem lamuvārdu daudzums laikam ir nepārvarams šķērslis. 11. janvāra izrādē kāds pāris atstāja zāli desmit minūtes (!) pēc izrādes sākuma. Izraidītie ir kā pūdētais siers – augstvērtīgas izejvielas, "kreftīga" garša, bet, jā, ir arī smaciņa.

Margarita Zieda ****

Tik nesaudzīgu sarunu par latviešiem pēdējoreiz Dailes teātra Lielā zāle, šķiet, atļāvās pirms gadiem trīsdesmit ar Māras Zālītes Tiesu. Koršunova izrādes centrā ir latvietis – postpadomju cilvēks. Vienīgā skatītāju sargājošā barjera ir tikai tā, ka tas esot stāsts par viņiem – tiem, kuri jaunākajos laikos aizbraukuši no Latvijas. Taču valodu, kas skan no skatuves, domu un emociju gājienus, attieksmi citam pret citu var vērot tepat Rīgā, kaut vai braucot uz izrādi trolejbusā. Izraidītie ir stāsts par Latvijas cilvēku garīgo veselību. Emigrācijas situāciju izmantojot kā ekstrēmus eksistenciālus apstākļus, kuros no cilvēka nāk ārā viss, kas viņam iekšā sastājies. Tas, ka centrā ir jauns, pievilcīgs cilvēks, kuru Dainim Grūbem izdodas piecu stundu garumā atveidot dzīvu un nesamocītu, jo baisāku dara nežēlību, kas no viņa laužas ārā, nonākot varas situācijā. Jura Žagara bomzis ar pašcieņu jau filozofiskā līmenī aizraida sarunu par suņa un cilvēka dzīvi. Izraidītie noteikti būtu pelnījuši piecus ābolus, ja arī jaunāko sieviešu lomu sadalījums būtu noticis saskaņā ar šībrīža augstāko aktierisko varēšanu. Tikai caur to ir iespējams iejusties šajos cilvēkos, ne tikai no viņiem nepatikā novērsties.

Aizvērt

Deniss Hanovs //kroders.lv

Skaļi, ļoti skaļi... lamājas tā, ka kļūst neērti, ka dzirdi to kopā ar citiem... kādā brīdī gribētos aiziet, jo sēdi tuvu izejai. Vēlme aiziet, nedzirdēt visus h...j un bļ..., kas izvirda uz skatuves, pārvērtās piecu stundu garā, tik reti sastopamā baudā. Kā vulgāras bāra dejotājas varēja aizraut mani, cilvēku, kas nekad neapmeklē nakts klubus un jūtas drošāk un ērtāk 18. gs. operas dekorācijās?

„Izraidītie” ir sintētiska rakstura iestudējums – tas apvieno sevī mūzikla elementus, monoizrādes klusumu, kas koncentrē uzmanību uz galvenā varoņa, bijušā Latvijas policista, teicamnieka Bena stāstījumu, kā arī operas-buff detaļas, kad uz skatuves cits citu strauji nomaina komiskie tēli – ukrainiete, šoferis, pillā latgalieši-viesstrādnieki, tīnis ar drediem, ko latviešu auto zaglis uzskata par dīvaini, tātad, protams, geju (politkorektajā versijā). Šī tēlu dažādība, strauja ainu maiņa veidoja iestudējuma tempa intensitāti, kas ļāva zaudēt laika sajūtu un pārvarēt skatuves barjeru, nepārtraukti atrasties kopā ar aktieru atveidotajiem tēliem.

Kad pāriet pirmais adaptācijas posms, kurā skaļa necenzēta leksika vēl spēj traucēt un atgādināt, cik ļoti sabiedrībā mainījušies priekšstati par to, kas ir pieņemams (Krievijā cietumnieku valoda – blatnoj jazik – jau sen ir popkultūras glamūra elements – atcerēsimies populāro grupu Ļeningrad), priekšplānā izvirzās stāsts par katru no mums, tiem, kam paveicies dzīvot vismaz divās realitātēs – bijušajā, atceltajā un sabrukušajā padomju pasaulē un jaunajā pasaulē, kas top uz vecās drupām, pasaulē, kas sola daudz, daudz sniedz, bet daudz prasa un daudz nepamana.

Šī izrāde ir arī rūpīgs lokalizācijas darbs – globāla darba imigrantu kultūra, balstīta nedrošībā un bailēs, sapņos un smagā fiziskā darbā, atstumtībā un asā vientulībā – visi šie komponenti tika dziļi emocionāli pavērti skatītājiem, kas gan palika tradicionāli vēsi un atturīgi, nereaģējot uz patiesiem aktiermeistarības šedevriem.

Latvijas iedzīvotāju stāsti – darbs Īrijā, bet dzīve un atmiņas Latvijā – tika savienoti ar globālu kustību postpadomju pasaulē, kurā ilūziju un mītu vietā, ko bijām mācījušies skolā vai ieguvuši no jūrnieku atvestiem, krāsainiem preču katalogiem laikos, kad Latvijā par galveno resursu kļuva ziepes un tualetes papīrs par taloniem.

Un tomēr šī izrāde nav hronika, kurā nevar saredzēt atsevišķu cilvēku vaibstus aiz aizsvīdušo logu stikliem. Šis ir stāsts, varbūt pat detektīvstāsts par puisi Benu, kurš, kā viņš pats domā, ticis izmests no savas dabiskās dzīves vides. Mēs taču ticam, ka ir kaut kur uz šīs pasaules mūsu dabiskā vide, tā, kurai mēs piederam.

Vai mēs varam arī nepiederēt? Varam, bet ļoti gribas tomēr kaut kur būt mājās – mēs, sabiedriskie dzīvnieki, meklējam savas alas, tumšas un siltas... un atrodam tās citu cilvēku domās, viņu spējā mūs saprast, pasargāt mūs no sevis.

Par svešo sevī

„Izraidītie” nav stāstījums par vulgaritātes iemiesojumu sporta biksēs – šis apģērbs kopš 90. gadu sākuma kļuva par popkultūras un jauniešu pilsētas svētdienu pastaigas tērpu. Mēs vairs nebaidāmies iekļūt telefona austiņu aizsargjoslā un nedzirdēt citus, bet tomēr tik ļoti baidāmies palikt vieni, it sevišķi cilvēku pilnā bārā, kuri ienes tajā savu mums nevajadzīgo vientulību. No daudzām vientulībām top iestudējums par sapņu sabrukšanu, par akūtām bailēm atrast ierastajā kaut ko šausminoši jaunu – kurš varēja iedomāties, ka fiziski stiprs, trenēts roka dziedātājs Fredijs ir ne tikai gejs (pie tā nabaga Bens kaut cik pierada otrā cēliena vidū), bet arī babajs, tātad austrumnieks, melnais... ne-mūsējais. Google atklāsme par Fredija izcelsmi bija smagāka nekā sitieni ar nūju pa seju – baltais eiropietis, īstais vīrs Fredijs taču bija palicis par vienīgo iespēju atjaunot spēkus.

Izrāde izaicina skatītāja spēju pieņemt Citādo, bet nepieļauj vairāku smalku informatīvu kampaņu kļūdas – nemāca, neveido kompleksus, neveicina alerģiju, bet Austrumu preču tirgotāja personā uzdod jautājumu par būtiskāko – par mūsu bailēm pieņemt to, ka sistēmas, struktūras un shēmas mūsu prātos īsti nestrādā, jo, ierāmējot pieredzi, neizbēgami atstājam daudz ko ārpus tās. Bens ir pakļauts tik daudzām pārmaiņām, ka var likties – viņš slēpjas no skatītāja – arī telpiski, uzkāpjot uz skatuves, pazūdot, kustoties ap striptīza stabu, pārvēršoties par Frediju, naktskluba sargu, policistu, beigās viņš tomēr atkal atgriežas autobusā, jo daudzi, ļoti daudzi Beni, īsti neuzticoties premjera grāmatā aprakstītajam veiksmes stāstam un ņirgājoties par reemigrācijas programmas utopiju, dodas pa to pašu ceļu, varbūt ātrāk nonākot galamērķī, varbūt dzīvojot telefonā saspiestajā dzimtenes telpā. Iestudējuma spilgtākās ainas, kurās aktieru kustība uz skatuves ir akrobātiski agresīva un plūstoši daudznozīmīga (autobusa nakts aina, kad ķermeņi pārvēršas par Beklina darbu tēliem, saplūstot vienā lielā migrantā, Austrumeiropas monstrā, kas atbaida un tomēr ir tik lēts) ienes Latvijas teātra telpā tik reti sastopamu mūzikla valodu, kas vēsta par mūsu nedrošību un tieksmi pēc vides, kurā maksimāli viss ir saprotams. Tomēr, par nelaimi, drošība, iluzora jebkurā laikmetā, arī mūsu iedomātajā ideālajā pagātnē, neienāk mūsu apziņā un traucē ieraudzīt blakus kāda cita cilvēka bailes, cerības, viņa vērtību bez mūsu pierakstītām nozīmēm.

Dzīves un nāves mūžīga sintēze ir šī iestudējuma centrālais saturiskais avots. Dzīve ir šķietami nevērtīga, ekspluatējama, par grašiem pārdodama un izlietojama zemeņu plantācijās – dziesmas „Zemeņu lauks” naivisma vietā garas stundas citos laukos.

Dzīve, kas sadzīvo ar nāvi, kas nemitīgi lūr apkārt (vairākās ainās daudzi no varoņiem spēj potenciāli atņemt dzīvību citiem) pieņem arī naivas mākslas formas – ukraiņu pāris rozā un oranžos mājas tērpos, gaidot bērniņu, atgādina cilvēkēdājus svētdienas rīta idilles reklāmā, bet to pārtrauc koka nūja un ilgstoša auss asiņošana, kas beidzas ar pierādījumu, ka mīla un rūpes mīt visai nepiemērotās vietās. Šī īsā, dinamiskā, traģikomiskā aina galu gala aizrāva skatītājus, un viņi pavadīja Oksanočku un viņas vīru – sentimentālu bandītu – ar skaļiem aplausiem.

Maza cilvēka lielie sapņi

Izraidīšana var būt dažāda – izraida mītiskus tēlus no viņu paradīzes, antīkas vai kristīgas, musulmaņu vai kādas mazas cilts Ēdenes, par ko zina tikai viszinošākie antropologi. Izraida intelektuāļus un disidentus, jo tie ir lasījuši aizdomīgi daudz grāmatu un turpina domāt par spīti bailēm. Bet, izrādās, izraidīt var arī nesamērojamie rēķini par apkuri, vecmāmiņas niecīgā pensija, parādi un vēlme nopirkt jaunu mēteli trešajam bērnam. Šie apstākļi, mūsu kapitālisma versija, savā pirmatnējā, mežonīgā skaistumā izraida stingrāk un nežēlīgāk kā auksta kara totalitārie režīmi, jo padara dzimteni par neciešamu teritoriju, kurā negribas un nevar palikt.

Katram no „galvenajiem” varoņiem ir savs sapnis – suns, māja Saulkrastos, anarhistu revolūcija vai arī iespēja atkal sastapt elegantu angli, kurš, izrādās, nav varmāka, bet cilvēks, kas meklē atbrīvošanos no sāpēm par dēla bojāeju, kurā, pēc viņa domām, vainīgs kāds kolektīvs polis, visu poļu polis, kas turklāt vēl smaidīja un lamājās. Šķiet, ka brīdī, kad Bens ieklausās angļu džentlmeņa stāstā, kopā ar sāpēm pazūd arī pats Bens – nav vairs policista, nav vairs imigranta, nav vairs svešas telpas – kas paliek?

Paliek līdz šim spilgtākais Dailes teātra iestudējums šajā sezonā, ko mēģināju aprakstīt nevis recenzijas žanrā – nevar aprakstīt vairāk nekā piecu stundu feijerisku ainu secību, kurā grupas „Queen” dziesmas, Harija Potera sāga un ukraiņu multiplikācijas filmas savienojušās atpazīstamu zīmju tukšumā –, bet kā eseju par domu un nozīmju mudžekli mūsdienu bezrobežu un vienlaikus aprobežotajā telpā. Kur vēl mēs spētu īstenot savus sapņus, ja ne telpā, kurā tie katru dienu sabrūk!

Aizvērt

Silvija Radzobe //satori.lv

Dailes teātra uzvedums "Izraidītie" sākas vēl pirms sākuma. Kamēr publika tikai nāk un meklē savas sēdvietas, grupa "Ryga" zālē raida ritmisku mūziku visskaļākajos decibelos, bet aktieri skatuves dibenplānā imitē bāra atmosfēru. Daži no viņiem pat uzlēkuši uz bāra letes, kura vienlaikus būs jaunās dzīves skates mēle. Daļa skatītāju ar apvainotām sejām spiež ciet ausis, bet citi smaida un pat viegli kustas mūzikas taktī. Mūzika neapšaubāmi ir agresīva, uzbrūkoša, bet arī iekšā ievelkoša, pat aizraujoša. Ja nebaidītos vulgarizēt, varētu teikt – kā pati sarežģītā, mutuļojošā mūsdienu dzīve, ko var salīdzināt ar katlu, kur nākotnei virst kādas nezināmas Dieva indes vai velna zāles, izsakoties ar otra jaunā Dailes teātra uzveduma nosaukumu.

Gaisma zālē nemanāmi dziest, un Dainis Grūbe, kurš lēkā pa kroga leti, pārmet krustu un no augšas lido cilvēku ņudzeklī – šai brīdī viņš jau ir Bens, izrādes galvenais varonis, bet vēl arī Dainis, privātpersona, kam būs tiešām nepieciešama svētība, lai spētu noturēties sarežģītās izrādes protagonista sedlos turpmākās piecas stundas un piecpadsmit minūtes. Man īstenībā gribētos darīt tāpat, ienirstot šīs lielās izrādes, kā to sarunā ar mani nosauca kāda teātra administrācijas darbiniece, interpretācijā.

Par emigrāciju. Bet ne tikai

Izrādes, par kuru pašlaik Rīgā runā visi – gan tie, kas to redzējuši, gan tie, kas vēl nē –, parādīšanās faktā vislielākie nopelni Dailes mākslinieciskajam vadītājam. Pirms diviem gadiem Dž. Dž. Džilindžers to redzēja Lietuvas Drāmas teātrī. Un acīmredzot saprata, ka tieši tas ne tikai viņa teātrim, bet arī mums visiem pašlaik ir ļoti vajadzīgs. Ne vien tēmas dēļ, kaut gan – arī tās, jo latviešu mākslā, nerunājot par teātri, mūsdienu emigrācijas tēma vispār nav skarta, izņemot Viļa Lācīša romānu "Stroika ar skatu uz Londonu". Bet galvenokārt tāpēc, lai mēģinātu saprast, kas tie īsti ir par procesiem, kas 21. gadsimtā notiek, primāri ar Latviju, bet ne tikai – ar Eiropu un varbūt pat visu pasauli. Un – kādas ir nākotnes prognozes.

Latvijā diemžēl nav neviena dramaturga, ne arī prozaiķa, kura talants un zināšanas, kā arī drosme un zinātkāre būtu apveltīti ar tādām ambīcijām. Lietuviešu dramaturgs četrdesmitgadnieks Marjus Ivaškevičs, kura luga "Madagaskara" tika godalgota Rīgā festivālā "Skats" pirms vairākiem gadiem, ir atvēzējies šo lielo uzdevumu risināšanai. Un – apskaužami sekmīgi, uzrakstot it kā reālistisku stāstu, kas īstenībā ir filozofiska līdzība, kur tēli vienlīdz pārliecinoši funkcionē gan reālistiskā, gan metaforiskā līmenī. Dailes teātrī M. Ivaškeviča lugu iestudējusi Viļņas uzveduma brigāde: Oskars Koršunovs – šodien aktuālākais (tas nozīmē – vislaikmetīgāk domājošais un modernāk strādājošais) Lietuvas režisors, kurš novērtēts arī starptautiski, jo saņēmis to pašu Eiropas jaunās teātra realitātes balvu, ar kuru atzīmēts arī Alvis Hermanis. Droši vien tā ir sakritība, bet varbūt arī ne – "Izraidīto" galvenā varoņa Bena Ivanova tēvs ir krievs, bet māte oriģinālversijā – lietuviete. Tāpat kā Koršunovam, kurš Rīgā, strādājot kopā ar scenogrāfu Gintaru Makareviču, horeogrāfi Vestu Grabštaiti, kostīmu mākslinieci Agni Jagelavičuti, lielā mērā radījis Viļņas izrādes kopiju. Sakrīt scenogrāfija, mizanscēnas, horeogrāfija, mūzikas, rekvizītu funkcijas. Sižeta līmenī ir veikta lokalizācija, ieviešot latviešu personvārdus, dziesmas, vietvārdus. Pret to nav ko iebilst, jo lokalizējumi strādā. Un ļauj apakšvirsrakstā "Izraidītos" saukt par "Latviešu emigranta hroniku trīs cēlienos".

"Visi nav mājās"

Atmosfēras un teātra valodas ziņā mani bez ierunām un absolūti sajūsmināja pirmais cēliens. Režisors, attēlojot ekonomisko bēgļu ceļojumu autobusā no Latvijas uz Lielbritāniju 90. gadu sākumā, kā arī Londonas internacionālo bomžu vidi, kurā neviļus nonāk arī jaunais policists Bens, nevairās no agresijas, kautiņiem, rupjiem krievu lamuvārdiem, pazemošanas, pat spīdzināšanas, šķīstošām asinīm, bailēm, izmisuma, sabojātas pārtikas izķeksēšanas no atkritumu urnām, lai nenomirtu badā... Sit ar dūrēm, beisbola nūjām, spārda nokritušos ķermeņus ar kājām... Veselu stāstu varētu sacerēt par to, kā to uz skatuves dara. Aktieris kautiņa partnerim uzgāž no orķestra bedres pasniegto spaini ar asinīm un tad belž ar dūri pa žokli. Citkārt no tās pašas bedres pastiepjas roka ar mutautiņu, kurā cits spēles dalībnieks slauka asaru, asiņu vai lietusgāzes notraipīto seju. Agresijas viļņi uzplūst un plok, lai pēc brīža atkal kāptu. To panāk ar mūzikas un gaismu palīdzību, bet ne tikai. Arī ar kolektīvas agresivitātes viļņiem, kas kāpinās masu noskaņojumā, ar taisni dzīvnieciska fiziskā spēka akumulēšanos un sprādzienam līdzīgu izlādēšanos. Fiziskais teātris, psiholoģiskais, izaicinoša nosacītība: no aktieriem šāds spēles veids prasa neierastu virtuozitāti. Un viņi ir formā! Tik precīzi un mērķtiecīgi uz mūsu skatuvēm masa nav strādājusi nekad. Kaut arī plašāk ir izvērsti tikai dažu tēlu individuālie likteņi, tomēr rodas iespaids, ka katrs no viņiem ir gan krāsas triepiens laikmeta audeklā, gan tomēr arī konkrēts cilvēks, nevis anonīma funkcija. Tas attiecas uz Daini Gaideli (pakistānietis Azims), Raivi Vidzi (Supersmagais), Ēriku Egliju (Oksana), Aldi Siliņu (Sauļus), Arti Robežnieku (Oļģerts), Lilitu Ozoliņu (Regīna), Pēteri Gaudiņu un Valdi Liepiņu (Bezpajumtnieki), Juri Kalniņu (Šoferis), Lauri Subatnieku (Puisis no Viktorijas parka) un citiem. Apbrīnojami! Kaut nu pirmizrādēs vērojamais kolektīvās pašaizliedzības noskaņojums saglabātos. No artistiskā ansambļa krīt laukā Vita Vārpiņa un Artūrs Dīcis. Gan atšķirīgu cēloņu dēļ – Vārpiņa policisti Lizu spēlē dramatiskā un paštaisnā intonācijā, bez mazākā atsvešinājuma, kas raksturīgs citiem tēliem. Savukārt Dīcis nenospēlē vispār neko, kaut arī viņam piešķirta svarīgā Kristus (arī – Harija) loma, aktieris vienīgi pozē un deklamē.

Taču otrs, manā uztverē vēl būtiskāks aspekts, tēlojot šo lūzeru kompāniju, kas tomēr enerģiski ķepurojas pretī savai nolemtībai, ir tas, kā režisors attiecas pret viņiem. Kaut gan precīzāk būtu teikt – rodas iespaids par attieksmes trūkumu, par galēju, pat šķietami neiespējamu objektivitāti. Lūk, tā ir Latvijas teātrī gandrīz absolūti jauna lieta. Vislabāko latviešu režisoru darbos allaž ir jūtama režisora, var teikt arī – teātra vērtējums, attieksme pret skatuvē notiekošo. Kaut ar netiešiem līdzekļiem, visbiežāk, ironijas palīdzību, tā izteikta. Nedomāju, ka tās ir padomju ēras paliekas, kad mākslā prasīja tēlotās parādības idejisko vērtējumu. (Kaut arī izskatās līdzīgi.) Visdrīzāk tā ir latviešu klasiskās mākslas tradīcija, kas allaž vērsta uz ētisko un estētisko vērtību apliecinājumu, arī – tēlojot negatīvo. Vēl – esam pieraduši, jūtamies ērti – teātris drusku pasaka (tomēr, tomēr!) priekšā domāšanas, uztveres virzienu. Un tad mūs kā Noasa plūdi piemeklē "Izraidītie". Biedējoši. Un ievelkoši-pievelkoši. Šis apzinātais (gribētais!) attieksmes trūkums, kas īstenībā ir gan formas, gan satura elements, pirmo cēlienu ļauj nosaukt, izmantojot amerikāņu bērnu filmas virsrakstu, "Viens pats mājās". Jeb visdrīzāk šī virsraksta variāciju "Visi nav mājās". Nav mājās, respektīvi, tēlotajā situācijā vairs nedarbojas vecāku likumi, aizliegumi, citiem vārdiem, līdzšinējās dzīves ētikas normas, jo varoņi ir tipiskā robežsituācijā starp veco un jauno eksistenci, kad ir palicis tikai no visa attīrīts, nokasīts ķermenis – bailēs trīcošs vai agresīvs, bez jelkādām sargājošām tradīciju, likumu normām – bruņām. Tādā kārtā emigrācijas tēlojums blakus psiholoģiskai un filozofiskai iegūst vēl arī antropoloģisko dimensiju. Bet formas aspektā pasvītrotā objektivitāte ļauj izvairīties no didaktikas, pamācoša toņa, iegūt mākslas tēlu skatuviskajā eksistencē maksimālu brīvību. Šādu pieeju Koršunovs apguvis, apmēram piecpadsmit gadu ilgā periodā regulāri iestudējot Rietumu t.s. jauno dusmīgo dramaturģiju, pie kuras pieder Marka Ravenhilla, Mariusa fon Maienburga, arī Sāras Keinas, Sigita Paruļska, brāļu Presņakovu lugas, bet kas Latvijas teātrim, ar maziem izņēmumiem, gājusi garām. Šīs ievirzes spilgtākie teātra darbi, kas tēlo cilvēku pasaulē, kur sabrukuši jebkādi garīgie orientieri, Latvijā ir Martina Makdonas "Spilvencilvēks" Dailē un Valmierā, kā arī "Stavangera" Liepājā. Ar to atšķirību, ka minēto darbu intonācija ir klusa, lēna, pat monotona, bet "Izraidītajos" – sakāpināti skaļa, drudžaina: tur jau robeža pārkāpta un kļuvis redzams, ka priekšā nekā vairs nav, te – tiek lolotas vēl naivas cerības un sildītas ilūzijas.

Seja kā problēma

Teicami attaisnojies riskantais paņēmiens – diviem aktieriem likt spēlēt vienu varoni: Bens jaunībā ir Dainis Grūbe, Bens pēc divdesmit gadiem – Juris Žagars. Arī tā ir antropoloģiskā pieeja: cilvēks emigrācijā kļūst ne tikai vecāks, kā tas notiek ar mums visiem, vienalga, kur dzīvojam, bet viņš kļūst par pavisam citu cilvēku. Jaunais sportiskais, kaut kādā mērā pat liriski maigais Bens pārvēršas par invalīdu ratiņkrēslā ar paralizētām kājām un vīrišķīgu aristokrāta seju. Un sirmot sākušiem deniņiem. (Tikai runas intonācijās saglabājies jaunības siltums, kategoriskuma trūkums.) Notikumos dzīvo Bens I, notikumus komentē Bens II, dažkārt viņi arī savstarpēji sarunājas – šie dialogi veiksmīgi stilizē viena cilvēka iekšējo runu, viņa sev uzdotos jautājumus un uz tiem paša izdomātās atbildes. Žagara Bens II spēlē ļoti atturīgi, bet tik un tā pie izrādes emocionāli satricinošākajiem brīžiem pieder tieši viņa reakcijas uz notiekošo. Piemēram, veids, kā aktieris aizver acis, nobāl un novēršas, paredzot, respektīvi, zinot, šausmas, kas sekos. Vai kā tumšā telpā, kur vāri apgaismota vien viņa seja, bezspēkā kliedz, tekstam izirstot atsevišķās skaņās un atbalsij līdzīgi aizlidojot absolūti tumšās tukšās un aukstās debesīs, kur spīd vienaldzīgās zvaigznes. Vēl pilnīgāku vientulības tēlu grūti iedomāties.

Izrādē būtisks ir sejas jeb identitātes tēls; abi Beni runā, ka vajag uztaisīt, respektīvi, radīt seju, jo visiem, izņemot viņus, atbraucējus, te ir sejas. Vecā zaudēta, respektīvi, nav vairs derīga (arī emigrantiem nozagtās pases funkcionē kā zaudētās, t.i., situācijas nolaupītās identitātes tēls). D. Grūbe Bena sejas taisīšanu, kad par paraugu latviešu policists izvēlas Rietumu popkultūras elku īsteno britu Frediju Merkuriju, nospēlē vienlaikus kā komisku un aizkustinošu izziņas procesu, kurā atspoguļojas gan neofīta dedzīgā aizrautība, gan elementāru zināšanu trūkums, kas rīklē liek iestrēgt neizkliegtajam jautājumam – vai tad zināšanām nekur nav gala!? Viņš negrib samierināties, uzzinot, ka viņa jaunā ikona ir gejs, bet faktam, ka Merkurijs ir arābs, nevis brits, vienkārši atsakās ticēt. Līdz ieiet "Vikipēdijā" – kā jaunu, bīstamu, jo svešu zināšanu džungļos. Tiem, kas nav piedzimuši internetā, šīs ainas modina nostalģiski pašironiskas atmiņas.

Citas identitātes iemantošana nevienam no izrādes varoņiem nesokas viegli. Bijušais hipijs Edijs strādā par suni, pienesot kungiem medībās nošautās pīles. Viņš pat attīsta savu filozofiju – labāk dzīvot kā cilvēkam un nomirt kā sunim, nevis otrādi: eleganti pašironisks Ginta Andžāna šedevrs. Suns kļūst par vēl vienu izrādes caurviju tēlu, rosinot vissarežģītākās asociācijas, tai skaitā par robežu, ko viegli pārkāpt, starp cilvēku un dzīvnieku: Dzelzīša Vandals pēc nāves pārvēršas par suni, iemiesojot zīmējumu, Elīnas Dzelmes Dana, Bena mīļotā meitene, pelnās kā suņu staidzinātāja un bagātnieka piegulētāja. Par izrādes liriski sāpīgo stīgu jākļūst Danas un Bena izirstošajai mīlestībai, kad meitene kļūst par prostitūtu. Aktrisei labāk izdodas lomas sākumdaļa – Danas deģenerācijas atveidojumā pārāk saforsēta ārišķīga uzspēle. Kaut gan, kad Dana, nokritusi alkohola vai narkotiku reibumā uz ceļiem, ar asarās izsmērētu makijāžu, balsij aizlūstot, sāk vilkt "Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme...", savaldīt asaras ir neiespējami. Citu variāciju par jaunas sievietes likteni emigrācijā atveido Ieva Segliņa Olgas lomā. Lai arī viņa laiku dīki vada narkomānu un skvoteru jeb skvoteru-narkomānu barā, tēlojot izaicinošu slikto meiteni, tomēr ir saglabājusi sievišķīgu šarmu un pat kādu mīlīgu pievilcību. Ļoti interesants darbs! Savukārt Bens, nozadzis pasi (lasi – citu identitāti) un kļuvis par Londonas policistu, internacionālo bomžu sabiedrību sāk apkarot ar sev neparasti dedzīgu nežēlību, it kā vēlētos iznīcināt pats savu vakardienas es. (Var būt, ka šajā lomas periodā Grūbe ir mazāk pārliecinošs.) Vienīgi nelaime – pašnāvības mēģinājums un tam sekojošā invaliditāte viņu izglābj no savas sejas zaudēšanas.

21. gadsimta Lielā tautu staigāšana

Otrā cēliena centrā Ivaškevičs izvērš filozofisku diskusiju starp Benu un Laura Dzelzīša tēloto Vandalu, bijušo autozagli, tagad – pamestu ēku postītāju. Bens, tiecoties orientēties dramatiskajā situācijā, kurā viņi, divi puiši no Baltijas, nonākuši, pretstata Kristu un Čingizhanu. Ar pirmo identificējot Rietumeiropu, ar otro – Austrumeiropu, kuras ekonomisko emigrantu pūļi apdraud Rietumus. Bet – kāpēc lietuvieši, nu labi, arī latvieši ir Čingishana un nevis Kristus mantinieki? Un kas galu galā ir šis mongoliskais čingizhanisms – destruktīvais, nekulturāli aprobežotais, varmācīgais padomju ēras mantojums? Vai, kā raksta "Ir" teātra recenzente (16.01), arī tas mežonīgi vitālais spēks, kurš Lietuvai ar Poliju ļāva nodibināt un četrus gadsimtus kopā saturēt vienu no lielākajām Eiropas impērijām, kura stiepās no Baltijas līdz Melnajai jūrai? Vienalga, vienādi vai otrādi, bet šis pretstats mūs netrāpa elektrībai līdzīgi, kā tas bija ar lietuviešu skatītājiem, kad redzēju izrādi Viļņā. Pie mums drīzāk, vēlreiz citējot "Ir", par prioritāti cīnās Kristus ar Māru. (Nīče varbūt teiktu – Apolons ar Dionīsu.) Šo mūsu vēstures citādo mantojumu, mēģinot samierināt kristīgo un pagānisko kultūras tradīciju, savulaik "Indriķa Livonijas hronikā" tiecās caurskatīt Māra Zālīte. Ivaškeviča lugas filozofiskā dimensija ir specifiski lietuviska – tas nav pārmetums dramaturgam, drīzāk otrādi, jo apliecina nacionālās specifikas lielo nozīmi mākslā. Un izvirza jautājumu, vai lokalizācijai nevajadzēja pakļaut arī lugas filozofisko līmeni? Tai pašā laikā neviens nevar atbildēt, vai, to darot, luga neietu bojā. Par to, cik atšķirīgi dažādās kultūrvides strādā viens un tas pats tēls, liecina izrādē vairakkārt atskanošā pavēle "Uz ceļiem!", ar ko savu varu apkārtējiem demonstrē Vandals. Mums tā ir vienkārša pazemojuma zīme, lietuviešiem – divkārša, jo uz ceļiem metas Dieva priekšā baznīcā. Tātad pavēles devējs sevi iecēlis Dieva vietā, veicot zaimošanas aktu.

Personiski es, skatoties izrādi, apzināti izvēlējos vieglāko ceļu: ignorēju minētās man grūti uztveramās asociācijas, atstājot tās vēlākam laikam, bet kā Minhauzens tvēru tās ceptās irbes, kuras pašas lidoja mutē. Un – to nebija mazums. Atzīmējot Laura Dzelzīša lielisko darbu, kurš Vandalam no agresīva mežoņa ļauj izaugt par aizkustinoši sirsnīgu puisi, kas apjukumu dzīves priekšā slēpj aiz lielībnieka maskas, pievēršu uzmanību šī tēla uzvārdam. Tas, protams, raisa asociācijas ar viduslaiku barbaru cilti vandāļiem, kuri citu sev līdzīgo vidū izcēlās ar jo īpašu nežēlību. Savukārt šī asociācija aizved uz mūsdienu emigrācijas situācijas salīdzinājumu ar viduslaiku lielo tautu staigāšanu, kas tradicionāli tiek skaidrota ar ekonomiskiem cēloņiem. Bet ko Ļevs Gumiļovs savā pētījumā "Etnoģenēze un zemes biosfēra" skaidro arī ar neizskaidrojamiem metafiziskiem cēloņiem, kuri pēkšņi lika sakustēties, lai sāktu pārvietoties, visam Eirāzijas kontinentam. Tas notika nepielūdzami un nenovēršami, nekas vairs nepalika pa vecam – sajaucās valodas, reliģijas, kultūras, izzuda vecās robežas un tika nospraustas jaunas. Dzima pilnīgi cita pasaule. M. Ivaškevičs jautā: vai pašlaik nenotiek kas līdzīgs? Jauna lielā tautu staigāšana ar visām no tās izrietošām sekām. Un – nenovēršamību.

Izrādē simbola lomā funkcionē arī krusta tēls, piešķirot tēlotajai mūsdienu situācijai reliģiski metafizisku dimensiju caur asociācijām ar kādu dziļu poliski-lietuviskās kultūras tradīciju. Kad Bens un Vandals neticamā kārtā ir izglābti no noslīkšanas Temzā, Grūbes un Dzelzīša puskailie varoņi uzrāpjas un sastingst pie augstiem spraišļotiem tilta balstiem. Kā industriālā laikmeta Kristi. Ādams Mickēvičs dramatiskajā poēmā "Dzjadi" tēlo Poliju kā piesisto milzīgā krustā, kura ēna krīt pāri Eiropai. Šo tēlu poļu romantiķi vēlāk uzskatīja par poļu (lasi – lietuviešu) mesiānisma stūrakmeni. Jo Polija izpērk visas Eiropas grēkus, kļūstot par izredzēto, kas kontinentam nesīs jaunu garīgumu. Ivaškevičs gluži tik augstās matērijās neietiecas. Bet viņa radītais dzīves sakropļotais Bens paliek Londonā, lai laiku pa laikam slepus noraudzītos savā dēlā. Viņš pieder paaudzei, kura ir upurēta vai, neapzinoties, ko dara, pašupurējusies – jaunai, citai topošai Eiropai. Un ne vairs Lietuvai vai Latvijai.

Aizvērt

kroders.lv // Laura Leingarte / LU HZF Literatūrzinātnes BSP 2. kursa studente

2014. gadu Dailes teātris iesāka ar vairākiem jauniestudējumiem, starp kuriem arī ļoti gaidītā Lietuvā kulta titulu ieguvusī izrāde „Izraidītie”, ko 2011. gadā Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī iestudējis populārais, kaimiņvalstī vadošais režisors Oskars Koršunovs. Lugas autors Marjus Ivaškevičs ir viens no veiksmīgākajiem mūsdienu lietuviešu dramaturgiem, kuram sevišķi nozīmīga ir nacionalitātes jautājuma risināšana, kas ietverta arī „Izraidīto” tematikā.

Režisors norāda, ka galvenā tēma ir realitāte sabiedrībā, proti, lugā apskatītie notikumi ir balstīti dzīves stāstu patiesumā – izceļojošo lietuviešu reālajos likteņos. Dailes teātra versija, protams, lokalizēta un izrādes anotācijā nodēvēta par latviešu (nevis lietuviešu) emigranta hroniku trīs cēlienos. Pielāgojoties mūsu sabiedrībai un nacionālajam garam, arī ietvertie kodi ir mainīti, piemēram, vieglākais drošākais veids, kā aizkustināt latviešu skatītāja sirdi, ir nodungot kaut pāris rindiņas no „Es karā aiziedams”, „Pūt, vējiņi!” vai citām sentimentāla rakstura latviešiem piederošām melodijām.

Uzreiz pēc neatkarības iegūšanas Baltijas valstīs sākās nopietns emigrācijas vilnis, kad pakāpeniski pāris gadu laikā labākas dzīves meklējumos savu dzimteni pameta tūkstošiem cilvēku. Liela daļa no viņiem peļņā devās uz Apvienoto Karalisti, kā tas ir arī izrādē – desmit atjaunotās Latvijas pilsoņi savij savus likteņus brīdī, kad iesēžas autobusā, lai dotos uz Londonu jeb apsolīto paradīzes karaļvalsti. Gluži kā joprojām, kāds emigrants savus sapņus piepilda un beidzot gūst materiālu stabilitāti, cits piedzīvo skaudras vilšanās un ciešanas. Emigrācija – tā tiešā mērā skar teju katru latviešu ģimeni, izbraukuši vai reiz to piedzīvojuši un tagad atgriezušies ir mūsu tuvākie, draugi, paziņas, vēstīts izrādes afišā. Pateicībā jāatzīst, ka man šādā ziņā veicies, jo ar emigrācijas procesu saskārušies vien daži paziņas un viņu stāsti, pretēji galvenajiem lugas varoņiem, ir veiksmīgi. Dzīves ceļa pavērsieni, protams, lielā mērā ir atkarīgi no katra paša personības, intelekta līmeņa un līdzšinējās pieredzes. Izrādes censoņi ir dažādi, viens svešumā bauda augļus, cits pat neaptver, ka ābele nes auglīgu ražu, ja to pacietīgi kopj, bet viņus visus vieno izejas punkts – ne pārāk intelektuāla prāta dotības, leksika, naivums, pieredzes neatbilstība vienai no attīstītākajām pasaules metropolēm un saviļņojošas ekspektācijas. Būsim atklāti, lielākā daļa emigrantu gan deviņdesmitajos, gan tagad nav tie paši kulturālākie sabiedrības intelektuāļi. Vēlreiz, negribot nevienu aizskart – lielākā daļa, nevis visa aizbraucēju masa, jo katram izceļošanas iemesli taču ir dažādi, zināms. Šeit stāstīts par tiem, kas brauc vieglā peļņā un bez ambīcijām vai – atsevišķu tēlu gadījumā, piemēram, Danas – ar ambīcijām, turklāt augstām, taču, saskaroties ar lielpilsētas spozmi un mirdzošām uguntiņām (pareizāk sakot, maldugunīm), ambīcijas zūd. Tā vietā paliek tikai trulās prāta spējas un nespēja aptvert notiekošā virzību uz iznīcību. Starp citu, tieši Danas tēls aktrises Elīnas Dzelmes atveidojumā ir vissaistošākais, bet par to vēlāk.

Pēc pirmizrādes uzreiz steidzu lasīt pirmās atsauksmes, kas parādījušās interneta vidē. Pati jutos domu pārņemta, izdzīvojusi spēcīgu pārdzīvojumu (un pārdzīvojuma radīšana – tas ir pirmais dramaturģijas bauslis), satraukta, uzvilkta un pat mazliet dusmīga par atsevišķiem viedokļiem, proti, ka visa lielā epopeja ar krievu lamuvārdu izmantošanu, kas izrādē patiesi skan piesātinātā, biezā slānī, lūk, ir mākslinieciski nepamatots pašmērķis un aprobētu paņēmienu izmantojums, par ko degradētā publika spēj uzjautrināties nepagurusi – tā var spriest pēc Liānas Langas izteikumiem vietnē Twitter, kura gan zāli nekavējoties esot pametusi pēc pirmā cēliena (šķiet, nākamajos cēlienos nevienu citu tukšu sēdvietu nemanīju). Manuprāt, kā trīsstāvīgie lamuvārdi, tā arī absolūti viss šajā izrādē ir pamatots, vismaz režisora darbs pavisam noteikti ir noslīpēts līdz pašiem pamatu pamatiem.

Gribētos jau domāt, ka mūsdienu realitāte ir daudz saudzīgāka par izrādē tēloto laiku, jo kā nekā mūsdienas, attīstība, nebeidzamas iespējas un drošība, galu galā Eiropa – tā taču ir Rietumu miermīlīgā pasaule. Centīšos tomēr nebūt naiva un apgalvot, ka šodien, iespējams, „izraidīto” likteņi būtu vēl skaudrāki. Katrā ziņā uzlabojies nav nekas – ne vienu reizi vien ziņās lasām par kārtējām noslepkavotajām latviešu meitenēm tieši Anglijā, par asiņainām traģēdijām Lielbritānijas latviešu ģimenēs, par izvarošanām, fiktīvām laulībām, parādu jūgiem, runājam par „huļi bļoda netīra” un tamlīdzīgu latviešu sabiedrības slāņu dzīves ainām, par tādu sabiedrības slāņu, kas arī ir tie īstie „izraidītie”. Mazizglītotā sabiedrības daļa bieži vien gluži vienkārši nemāk dzīvot droši. Jāatceras, ka šodien Lielbritānija ir viena no multikulturālākajām sabiedrībām, tur ciešā sadurā ir ne tikai visas iespējamās rases, bet arī reliģijas, un reliģija, kā runā un kam piekrītu arī es, ir visspēcīgākais destrukcijas lādiņš. Izrādē Rietumu-Austrumu un šajās opozīcijās valdošo spēku tēma apspēlēta humoristiskā veidā, caur kopējai stilistikai raksturīgām frāzēm dialogā starp galveno varoni Benu Ivanovu (Dainis Grūbe) un komiskāko izrādes tēlu pakistānieti Azimu (Daiņa Gaideļa izcilā izpildījumā), kā arī vēlāk, kad Bens skaidro Rietumu-Austrumu attiecības Vandalam (Lauris Dzelzītis), proti, ka jebkas, kas ir Rietumos, ir konfliktā ar to, kas ir Austrumos, piemēram, „ja Kristus to flīzi pielīmē, tad Čingishans viņu nohujarī nost”. Humora izrādē ir ļoti daudz, joki stulbi, taču smieklīgi, jo patiesi, galvenokārt pateicoties aktieru profesionālajai un pārliecinošajai spēlei. Bet komisms nebūt šajā izrādē nav vadošais, tas ir tikai efektīvs līdzeklis, ar kura palīdzību izstāstīt patiesos vadmotīvus, smeldzīgos stāstus un dzīves realitāti, turklāt, kā skaidro psiholoģijā, nereti smiekli ir aizsargforma, kad patiesībā cilvēku māc bailes, šaubas un stress. Atsaucoties uz šādu skaidrojumu, humors izrādē precīzi pamato dziļās tēmas – pašidentitātes meklējumu nozīmi. Režisors neticami viegli ir savienojis pretstatus, traģisko pasniedzis komiski, un, lai gan procentuāli mazāk, bet tomēr – tēlotas arī galēji nopietnas ainas.

Empātiskiem cilvēkiem, tādiem kā man, šo izrādi skatīties nav viegli. Jo īpaši spēcīgi šī robeža starp „varu skatīties un vairs nespēju izturēt emocionālo spriedzi” atklājas aptuveni otrā cēliena vidū, kad Dana ir nogrimusi savā viszemākajā dzīves punktā, bet īsi vēl pirms tam dzied „Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme”. Un tieši šis bija ne tikai pats klusākais brīdis visā izrādē (šķita, ka skatītāju zālē vispār neviena nav), bet arī pats pārdzīvojumu raisošākais, jo dzirdamas bija tikai un vienīgi rītas asaras zālē man visapkārt. Tālāk visa aina ar Danas un Bena savstarpējām attiecībām, katra paša individualitāti un traģisko nolemtību tikai turpināja karsēt jau tā nokaitēto gaisu. Elīnas Dzelmes atveidotā Dana, šķiet, visvairāk cieš no ilgām pēc dzimtenes, šīs ilgas ir tiešas un vietām ļoti dramatiski atklātas, kas beigu beigās tēlu noved līdz garīgai iznīcībai. Taču, neskatoties ne uz ko, Danai ir augstas izdzīvošanas spējas, jo, lai gan vairākkārt skarbi atraidīta, viņa negrasās padoties. Elīnas Dzelmes skatuves partnera Daiņa Grūbes Bens brīdī, kad Danai visvairāk nepieciešams atbalsts, ir vēss, kā rezultātā skatītājos raisās arvien augoša līdzjūtība Danai. Nereti manāma Bena mehāniska darbošanās uz skatuves, kas sākumā, šķiet, nav saskaņā ar tēla neapskaužamo dzīves situāciju, taču galvenokārt tieši stīvums, augstais pašlepnums un jūtu neizrādīšana šī varoņa likteni veido destruktīvu. Pārliecinoši spēlē arī Lauris Dzelzītis, Gints Andžāns (Edijs), Juris Žagars (Bens), Dainis Gaidelis un arī epizodisku lomu tēlotāji kā Artis Robežnieks (viens no brāļiem latgaliešiem un Oļģerts) un Aldis Siliņš (Sauļus). Laura Dzelzīša atveidotais Vandals ir tipiski nervozs izsitējs, kurš pirmajā cēlienā nepārtraukti un agresīvi meklē kašķi. Vandala tēlā daudz rupjā un līdz ar to it kā komiskā, taču, neskatoties uz savu agresīvo dabu, viņa liktenis svešumā šķiet izvērties mierīgs un emocionāli diezgan harmonisks. Piemēram, aina ar krēslu, kurā Vandals svētlaimē atguļas, jo vairs nav jāguļ uz kailas zemes; ir savs kaktiņš, darbs, kas nes zināmu peļņu Saulkrastu jaunceltnei dzimtenē – sapnis; viņam, šķiet, pietiek ar to, kas ir, un ka nav jādzenas pēc tā, kas nav lemts. Nevar nepieminēt arī Dzelzīša artistisko transformāciju sunī, kas raisīja vispārēju sajūsmu publikā. Savukārt Ginta Andžāna atveidotais Edijs sākumā šķiet ļoti humoristisks tēls (lielā mērā tas tā arī ir, un aktierim tas lieliski piestāv un sanāk) taču vēlāk šis tēls arvien progresē ceļā uz savu statusu, līdz beigās izsaka nopietnu un vienu no izrādes tēmas atslēgas frāzēm: „Varbūt nomiršu, esot kā sunim, bet vismaz būšu dzīvojis kā cilvēks, nevis suns”.

Nobriedušais, pieredzi guvušais Bens Jura Žagara izpildījumā, sēžot ratiņkrēslā, pārliecina ar grimasēm un balsi. Spēcīga ir otrā cēliena noslēguma aina, kurā jaunais D. Grūbes Bens kopā ar Vandalu dodas lēkt lejā no Temzas tilta, lai izpeldētos. Kad abi slīkst, pūlis (visi pārējie aktieri) viņus ceļ uz augšu, veidojot krustus (krustā sistā Jēzus Kristus motīvs izmantots vairākkārt, taču tas nepārsteidz, jo bieži redzēts jau iepriekš teātrī); horizontālais scenogrāfijas stienis reizē ar krustu veido arī ūdens virsmu, virs kuras turas abi slīkstošie. Šajā brīdī mans skatiens lielākoties pievērsts neaktīvajai, bet spēcīgai priekšplāna darbībai, proti, J. Žagara atveidotajam Benam, kura seja ir izgaismota (apkārt tumsa), bet grimases vēstī par tuvēju traģēdiju. Līdzīgi Žagara mīmika par tuvējiem notikumiem un to raksturu vēstīja visā izrādē. Ievas Segliņas atveidotajā Olgas tēlā novēroju nepietiekami izstrādātu krievu valodas akcentu, kas brīžiem pat ļoti kaitināja. Daudziem skatītājiem, iespējams, šokējošs varētu šķist Olgas apgānīšanas skats, taču mani tas, līdzīgi kā ar Jēzu Kristu krustā, nepārsteidza, jo bija paredzams. Artūra Dīča (brits Harijs) tēlojumā brīžiem pietrūka pārliecības plastikā un horeogrāfiskās meistarības. Taču, par plastiku kopumā runājot, ļoti baudāms ir brīdis, kurā Bens rokās nes stāvošu Danu kā graciozu statuju, nevainojami noturot līdzsvaru. Turpretī skats ar A. Dīci Kristus lomā ir režisoriski iespaidīgs, – puskails Kristus (zīmīgi, ka atveido A. Dīcis, jo viņa spēlētais Harijs konfrontē ar Benu) pie fonā attēlota krusta ar alus skārdeni rokās, un identiski sinhrona mizanscēna priekšplānā, kuru izpilda Edijs (nav skaidrs, kāpēc tieši Edijs, iespējams, tālab, ka tieši šis tēls piedzīvo visveiksmīgāko emigrēšanu uz karaļvalsti – tiešā nozīmē, jo iekļūst karaliskās ģimenes vidē).

Kopvērtējumā izrāde ir pat ļoti veiksmīga, jo rada spēcīgu pārdzīvojumu. Izmantots plašs tēmu slāņojums un ārkārtīgi dažādi izteiksmes līdzekļi. Pārdomāta scenogrāfija (Gintars Makarevičs), mūzika (dzīvais izpildījums – grupa „Ryga”), skatītāju iesaiste, gaismas (Eugenijs Sabaļausks), pūļa kopskati un horeogrāfija (Vesta Grabštaite), tērpi (Agne Jagelavičute), ēnu teātra motīvs. Video efekti, piemēram, īpaši trāpīgi nostrādā brīdī, kad Danu pie bāra ieejas apčurā briti un viņa četrrāpus lien prom no skatuves, fonā redzams video ar lēni krītošiem baltiem ziediem, kas sākumā, šķiet, simbolizē Danas bojāeju. Uz to norāda arī īsi pirms tam izteiktie Bena vārdi, ka viņš viņu vairs nekad netika redzējis (mulsuma moments, jo abi taču vēlāk atkal satiekas, kad Dana tērpusies parandžā). Izmantots arī iespaids uz skatītāja maņām (Vandals cep olas, un zālē jūtama smarža), pūļa sastinguma efekts (pašā sākumā), kustību palēninājuma efekts, mūzikla estētika, komiksa motīvs (uzraksti uz planšetēm autobusa ainā izrādes sākumā), atkārtojuma figūras, kas sniedz simbolisku nozīmi (piemēram, frāzes „pacel”, „krist ceļos”, kas bieži atskan), visas telpas brīvs izmantojums (kulišu zonā izvietotais Vandala miteklis, skriešana skatītāju zālē), simbolu izmantojums (krusts, zārks, H. Bosha glezna u.c.), aktiera spēle ar iedomātu partneri (Vitas Vārpiņas atveidotās Lizas saruna ar savu skatītājam neredzamo bērnu izrādes noslēgumā), absolūts ķermeņa kailums, simboliska rakstura dziesmas sasaistē ar mūsdienu tematiku, kodu izmantošana (bez dziesmām arī vārda došana sunim – Žagars vai Džilis; Danas suni sauc Vāvere – vāvere kā simbols sievišķajam, kas tiešā sasaistē ar Danas tēlu), kompakts resursu izmantojums (piemēram, atkritumu konteiners pārtop par kuģi, vien pieliekot uzrakstu „kuģis”, spainis kļūst par bāru, autobuss vēlāk kalpo par dīvānu, lete ir bārs un iela, turklāt arī daži aktieri spēlē vairākas lomas katrs), maskas izmantošana (L. Dzelzīša varonis pārtop par suni), kā arī pāri visam – stāsts stāstā, jo visus piecu stundu laikā tēlotos piecpadsmit gadus ilgušos notikumus izstāsta jeb atceras vecākais Bens, kurš, lai gan savu emigrācijas laiku bieži vien atminas ar prieku, jo bija taču piedzīvoti arī ļoti patīkami brīži, galu galā paliek nelaimīgs, vientuļš invalīds.

Vai „Izraidītie” arī Latvijā kļūs par kultu? Domāju, ka jā, jo tai netrūkst nekā no ejošas izrādes. Izrāde raisa nopietnas pārdomas par reāli esošiem stāstiem sabiedrībā, par īstiem dzīviem cilvēkiem, kas nereti atrodas mums blakus. Pateicoties nacionālās identitātes jautājumam, kas tik ļoti patīk latviešu sabiedrībai, izrādi gaida panākumi, vismaz pirmizrādē vērotā publikas reakcija to apliecina pavisam noteikti.

Aizvērt

Atsauksmes

Pievienot komentāru

Pievienot Pieslēdzies

Ulrika Māliņa 08.05.2016 22:20

Fantastiski!! Izrādi skatījos jau otro reizi, bet brīnišķīgās emocijas nebija zudušas... Paldies visai brīnišķīgajai komandai, aktieri vienkārši izcili - jau pirms izrādes sākuma!! Lai vēl daudz tik pat lielisku izrāžu un lai veicas!!

Dailes teātris 12.02.2016 10:34

(no twitter.com) ‏@LianaML
Laba režija, kolorīti personāži, lieliski nospēlēti dueti @DainisGrube -Dzelzītis,Dzelme,Andžāns&Co. Un azarts! "Izraidītie" @Dailesteatris

Artis Spertāls 09.02.2016 20:48

Rupjības ir daļa no mūsu leksikas. Un šo leksiku ikdienā izmanto diezgan liela daļa sabiedrības - tieši arī tie, kuri busiņos pirms gadiem 10-15 brauca labākas dzīves meklējumos. Pirmais vilnis tā teikt. Un tā ir sabiedrības daļa. Turklāt diezgan liela - pēdējās Saeimas vēlēšanas par to pārliecināja. Un tie arī ir cilvēki, un izrāde ir tieši par viņiem, viņi nav ne ļauni, ne slikti. Savādāki. Viņiem rupjības neliekas kas pretdabisks, kas tāds par ko jākaunas, un domāju, ka vairums skatītāju to saprot - tikai tie, kas nosarkst dzirdot kādu nolamājamies, to nesaprot. Bet par leksiku jau arī ir brīdinājums mājaslapā :)

Izrāde kopumā bija pasmaga, spēcīga. Pirms izrādes nelikās, ka 5h nosēdēšu, jo nu - piecas stundas tomēr ilgs periods. Taču jau pašā sākumā izrāde sākas ne tā kā parastās izrādes, un uzreiz jau bija sajūta "šī būs laba". Un bija laba. Tas ir īpatnējs stāsts par cerībām, par vilšanos, par naidu un mīlestību. Par dzīvi! Brīžiem bija jāsmejas, brīžiem teju jāraud. Īpaši tiem, kas bijuši Londonā (vai pat dzīvojuši).
Un tā aktieru mijiedarbība ar skatītājiem un grupu - tas piedeva papildus "odziņu".
Iesaku.

Dailes teātris 09.11.2015 17:26

(no twitter.com) ‏@Gerda_Lea
@Dailesteatris nekad nav licis vilties, un tā arī šoreiz! "Izraidītie"- izcili! Ar humoru un tiešu tekstu ieved pārdomās par CILVĒKU! SUPER!

Dailes teātris 03.06.2015 11:35

(no twitter.com) @GintaRiekstina
Latviešu došanās uz ārzemēm,daudziem zināma un skumja realitāte. Spēcīga izrāde "Izraidītie" un spēcīgs aktieru tēlojums @Dailesteatris

Zanda Turlaja 07.05.2015 17:11

Noskatīties nevilina.
Vienkārši skumji domāju, no kurienes mums tik daudz degradācijas. Tā nav nabadzība. Tas ir kaut kas cits. Iespējams tik bieži mainoties laikiem un sistēmām, cilvēki nespēj pieskaņoties un adaptēties un grimst degradācijā. nekā forša un smieklīga tajā nav. Tas skumdina.

Lasītājiem: komentāriem te ticēt neiesaku - ir vairākkārt pārbaudīts, ka vieni jūsmīgi komentāri ir arī par izrādēm, kam neesmu varējusi sagaidīt beigas. Izti nezinu kāpēc tā.. Bet te dzirdama parasti viena jūsmošana. un kad aizej, nesaproti, kādā sakarā.

Anete Labanovska-Gerasimova 04.05.2015 00:09

Paldies, izrāde bija īsts 5 h ilgs smadzeņu satricinājums. Patika.

Dailes teātris 02.03.2015 09:28

(no twitter.com) @Eva_smej
Tas, ar kādu enerģijas lādiņu un spēlēšanas kaifu aktieri joprojām spēj piepildīt @Dailesteatris milzīgo zāli, ir apbrīnojami! #Izraidītie

Ģirts Leimans 01.03.2015 22:57

Super!Paldies par Jūsu izturību un maza piebilde ka šāda veida izrādi var skatīties arī 10h!Paldies!!!

Dailes teātris 09.02.2015 08:43

(no twitter.com) @MairaZilaua
Nav daudz ko tur teikt, tikai un vienīgi - spēcīga @Dailesteatris izrāde "Izraidītie"!!

Dailes teātris 09.02.2015 08:43

(no twitter.com) @DeeKaaDee
@Dailesteatris Izraidītie. Skumji, smeldzīgi, reāli un bezgala patiesi! Atklātā realitāte ir kā pūžņojošs augonis zem noskrandušām lupatām.

Dana 09.02.2015 08:21

Tik atbilstoša ir šī skarbā patiesība, ka tas pat mazliet apdullina un atstāj mazliet uz "pauzes"
Papildus fantastiskajam lugas tekstam, jāuzteic arī režisora un aktierdarbs. Protams, protams, scenogrāfs, kostīmu māksliniece, mūzika... viss līmenī. Ik mirklim noticēju.
Un tie, kas bubina par necenzēto leksiku, noteikti nekad nav ēduši no atkritumu tvertnēm, dzīvojuši kartona kastē un lūgušies par izdzīvošanu. Ivaškēvičš neraksta par veiksminiekiem, bet gan par dzīves apdullinātiem un tiem, kam veiksme uzgriezusi muguru. Šis nav ne vienīgais teātris Latvijā, ne vienīgā šajā sezonā rādītā izrāde. Ja cilvēks nespēj paskatīties patiesībai acīs, drīkst tak izvēlēties ko citu - savam dvēseles stāvoklim atbilstošāku!
Paldies Dailes teātrim! Cerams, ka arī turpmāk mums tiks dota iespēja redzēt kaimiņu jaunāko darbu dramatizējumus.

Irina Masaļska 21.01.2015 00:39

Aktierspēle labā līmenī, temats - smags. Tomēr šī neķītro lamuvārdu straume aizēnoja prieku par sniegumu. Nedomāju gan,ka visi skatītāji ir cēlušies no pašām padibenēm,kurās lamuvārdi ir galvenie un saprotamākie izteiksmes līdzekļi. Skumji,ka veselas 5 stundas ir jāklausās tik prasts teksts. Kaut arī temats ir aktuāls daudziem migrantiem un viņu tuviniekiem, man tomēr neliekas saistoša tāda bezgalīga lamāšanās.
Vārdi un teikumi vietām nebija labi saklausāmi, laikam klibo apskaņošana.
Visādi citādi DT darbošanās ir atzīstama un slavējama. Lai visiem aktieriem laba veselība un degsme kā Vandālim un Benam. Galu galā - aktieri jau nav vainīgi ,ka viņiem liek runāt jēlības.

Linda Udrasa 01.12.2014 12:01

Nu nemaz nevaru pievinoties visiem jūsmotājiem, toties NN.

Dailes teātris 01.12.2014 10:05

(no twitter.com) ‏@MartaVainovska
Vislielākie komplimenti @Dailesteatris ! "Izraidītie" bija kaut kas neaprakstāms, 5 h pagāja nemanot! Paldies paldies paldies :)

Dailes teātris 01.12.2014 10:04

(no twitter.com) @mara_m_
Arī atkārtoti piedzīvojot Izraidītos @Dailesteatris gribās gavilēt par cilvēka prāta jūtu neaptveramajām dzīlēm,un aktieru spējām to parādī.

Veronika S-Saksone 30.11.2014 21:33

Aktieri super nospeleja! Gan izsmejos, gan dazreiz raudat gribejas ...

Dailes teātris 27.10.2014 09:31

(no twitter.com) ‏@_Lindaaaa_
Atsauksmes bija labas, bet negaidīju, ka būs TIK labi! Bravo, @Dailesteatris ! Un, jā, starp citu, "IZRAIDĪTIE".

Ruta Vēvere 26.10.2014 23:34

Lieliska izrāde! :) Aktiera Daiņa Grūbes lieliskaā aktierspēle. :)
Lietderīgi to redzēt jauniešiem/jaunietēm. :)

Marta Sondare 29.09.2014 21:43

Kurpjukastes viedoklis par izrādi: http://kurpjukaste.wordpress.com/2014/09/29/izraiditie-dailes-teatri/

Dailes teātris 29.09.2014 09:46

No twitter.com) @IevaDiDii
"izraidītie" @Dailesteatris smiekli un asaras. Emociju gamma, kuru vajadzētu izjust katrā cienīgā teātra izrādē. Mani paņēma!

Dailes teātris 29.09.2014 09:18

(no twitter.com) @kurpjukaste
Daudzslāņaina pārdomu izrāde par emigrantu dzīves spožumu un postu. Lieliski. "Izraidītie" @Dailesteatris .

Dailes teātris 29.09.2014 09:17

(no twitter.com) ‏@linards_aaa
Izraidītie @Dailesteatris, protams, smeldzīgi, bet aktierspēle un dinamika uz skatuves nudien pamatīgi uzkurbulēja, paldies @DainisGrube :)

Jolanta 29.09.2014 00:06

"Izraidītie" - plašs un apjomīgs vēstījums par dzīves līkločiem, kuros iekļūstam, pakļaujoties mūsdienu globālajām izmaiņām un pasaules uzstādījumiem. Brīnišķīgs humors, neskatoties uz kopējā sižeta traģiskumu. Lieliska aktieru spēle. Mūsdienīgums, dinamika un labi iztrādātā sižetiskā līnija liek laikam paiet nemanot. Sākotnēji, kad ielūkojos un uzzināju, ka izrāde ilgs piecas stundas, manī tas radīja skepsi. Tomēr laiks pagāja nemanot. Izrāde tik ļoti aurauj, ka par pulksteni tiek aizmirsts. Biju nepatīkami pārsteigta, ka daļa skatītāju, kurus savādāk kā vien par snobiem un pseidokulturāļiem nodēvēt nevaru, pameta izrādi pēc pirmā cēliena. Tiem tad es novēlētu gaidīt savu kārtu, lai noskatītos kādu, piemēram, no J.Raiņa lugām. Bet esmu pārliecināta, ka teātrim ir jāaug līdzi laikam un jāspēj uzrunāt arī jaunais skatītājs. Un paldies Dailes teātrim un visam aktieru ansamblim, kā arī režisoram par uzdrīkstēšanos! Lai parādītu dzīves īstenību, tā nav jāietērpj izsmalcinātās frāzēs, jo dzīvē ir daudz dubļu, tad tā tie arī jāsauc - par dubļiem, nevis par ūdens pilēm, kas samitrinājušas zemi. Vēlreiz paldies par fantastikso izrādi!

Pēteris Bandurins 22.09.2014 16:07

Atskaņas no sajūtām, kad šī izrāde tika skatīta pirmoreiz Dailē http://bandzja.wordpress.com/2014/01/12/izraiditie-dailesteatris/

Dailes teātris 12.05.2014 10:25

(no twitter.com) ‏@mara_m_
Atliek piekrist daudzkārt izskanējušajiem: IZCILI! @Dailesteatris aktieriem un komandai par "Izraidītajiem"! Paldies!

Dailes teātris 12.05.2014 10:25

(no twitter.com) @theartaL
Brīžem trağiski, brīžiem komiski. Bet tāda jau dzīve ir. Un tu saproti, ka te nav nekāds fiction. 'Izraidītie' @Dailesteatris bija lieliski.

Agita Ozoliņa 03.05.2014 13:55

Bravo!Braukšu vēl!

Dailes teātris 28.04.2014 08:42

(no twitter.com) @archeysa
Ja ir laiks, vēlme un slāpes pēc izciliem aktieriem - @Dailesteatris "Izraidītie" tieši laikā. 5 stundas, bet ir tā vērts! Super! :)

Dailes teātris 28.04.2014 08:41

(no twitter.com) @sintijaa
5 stundas kā mirklis @Dailesteatris "Izraidītie".Ļoti laikmetīgi. Dzelzītis un Grūbe - fantastiski!

Liāna Lilientāle 15.04.2014 21:40

Manuprat tema -EMIGRACIJA tikai publikas piesaistei :( Cereju uz kko citu. Vairak lidzinajas nelidzsvarota cilveka dzivesstastam.
Aktierspele - IZCILI = SUPERRR
Rezija, scenarijs - NE, NE, NE.
Un parak gara, briziem monologi kluva loti garlaicigi .

Laura Salina 15.04.2014 15:52

Kopumā patika, bet...Pārāk gara izrāde, dažas epizodes mierīgi varētu izņemt ārā.
D.Grūbe galvenajā lomā nepatika, būtu gribējies redzēt kādu kolorītāku tipāžu - Andžānu vai Siliņu. Un dziedāt Frediju, ja dziedamās rīkles nav, vai...
Diemžēl man radās citas asociācijas ar Izraidītajiem. Manās acīs Izraidītie bija DT kādreizējie grandi, kuru spozme nobālējusi tiktāl, ka viņiem bija uzticēts pateikt vien dažas replikas, vai nobļauties koletīvu "Bļ-----". Man bija skumji redzēt L.Ozoliņu un pārējos lomās, kur būtu pieticis ar 2.kursa aktierstudentiem.
Dzelzītis un Segliņa bija lieliski, tāpat Andžāns, Siliņš, Gaidelis un RYGA. Diemžēl Dzelme man šķita ļoti līdzīga citām savām varonēm.

Dailes teātris 14.04.2014 12:14

(no twitter.com) ‏@Zaviite
No smiekliem līdz asarām @Dailesteatris IZRAIDĪTIE Un nav lieliskāka un labāka Vandala par Laura Dzelzīša... Vairāk kā gaidīju!

Dailes teātris 14.04.2014 10:12

(no twitter.com) @puuce_kate
Paldies @Dailesteatris par izrādi"Izraidītie". Krāšņa emociju gamma un izcila aktierspēle. Lai tās 5h jūs nebiedē, jo laiks paiet nemanot!

Dailes teātris 14.04.2014 09:12

90no twitter.com) @marijasunshine
Par dzīvi.Par realitāti. No jokiem līdz skaudrai patiesībai - no prieka līdz asarām. "Izraidītie" @Dailesteatris Izrāde, ko ceru redzēt vēl.

Dailes teātris 14.04.2014 09:12

(no twitter.com) @IevaKlavinaaaa
@Dailesteatris Vienmēr pārsteidz ar savām izrādēm. Šoreiz Izraidītie. Perfekta akrierspēle, Dzelzītis- bez komentāriem. Viss bija perfekti

Annasofija Tormane Thars 24.03.2014 21:08

Manas pārdomas:
http://tulpe13.wordpress.com/2014/03/24/izrade-izraiditie/

Dailes teātris 24.03.2014 08:55

(no twitter.com) @estesanita
Minūtes un stundas, ko iztērēju, skatoties "Izraidītos" @Dailesteatris , viennozīmīgi vienas no labāk iztērētajām pēdējā laikā! Priekssss!

Dailes teātris 24.03.2014 08:54

(no twitter.com) ‏@klavieriite
"Izraidītie" @Dailesteatris Emociju pārpilnība 5 stundu garumā. Laiks paskrēja nemanot un aktieru meistarība IZCILA.

Dailes teātris 24.03.2014 08:53

(no twitter.com) @ZandaBorga
Izraidītie @Dailesteatris viennozīmīgi ir MUST SEE izrāde! Kur v

Dace Jokste 23.03.2014 13:13

Elektrizēts enerģijas strāvojums jau no brīža, kad apsēdos zālē. Lieliski aktierdarbi, interesantas "fiškas", Dzelzītis- tā pārsteidza, tik ļoti aizkustināja Vandālis, ka tagad vēl kamols kaklā. Dzelmei tik lielisks aktierdarbs- aina klubā- tik nožēlojami saprotama. Tas ko šosezon rāda Žagars un Grūbe ir vienkārši brīnešķīgi, sākot no "M.Butterfly" smalkajām niansēm un ar tik skaudru vīrešķību "Izraidītajos"- bauda skatīties un līdzi just. Paldies visiem, visiem, es mīlu un vienmēr mīlēšu Jūs, Dailes cilvēki, un Tevi, Dailes Teātri!

"I'm just a poor girl , from a poor family" :)

Sintija Gureviča 20.03.2014 02:36

Iesak šo izrādi jauniešiem nenožēlosiet ka aizgājāt uz viņu super vnk vismaz sapratīsieg dzīves jēgu es katru dienu viņu varētu Skatīties ;

pilna aka dieva 07.03.2014 17:43

Interesanti, kāpēc sadaļā "Viedokļi" nav izlasāma Normunda Naumaņa recenzija par šo izrādi, kas, lieki piebilst, teātrim un iestudējumam ne tuvu nav glaimojoša?
Ja kāds vēlas dažādību, vai gluži vienkārši godīgi izklāstītu citu viedokli, tad tā atrodama šeit: http://www.diena.lv/kd/recenzijas/izrades-izraiditie-recenzija-par-viniem-un-par-mums-14046063
Citādi rodas iespaids, ka neko citu bez kruzuļiem, vizuļiem un saldkaisliem sajūsmas saucieniem neviens cits nedomā.
Es, starp citu, šoreiz pilnīgi pievienojos NN

Krišjānis Bite 05.03.2014 14:48

Manas domas gan par diskusiju ''Sarunapēc pirmizrādes'' un izrādi ,,Izraidītie'' http://kulturajauniesiem.blogspot.com/2014/03/diskusija-par-emigresanu-un-izrade.html

Ieva Garā 03.03.2014 12:13

Un es Dailes teātri jau biju norakstījusi...
Fantastisssssssska izrāde, pēdējo gadu izrāde Nr.1!!! Brīžiem smējos, brīžiem cīnījos ar asarām...
Žagars, Grūbe un Dzelzītis izcili, pārējie arī super!Mēs pat sazīmējām Vandala prototipu savā sādžā...Vajadzētu viņu atvest, lai paskatās uz sevi no malas...:-)

Irita Ūdre 03.03.2014 10:35

Pārliecinoši - labākais, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Lielisks aktieru tēlojums, brīnišķīga mūzika. Īpaši dziesma trešā cēliena noslēgumā - par eņģeļiem.
Ļoti viegli personalizēties ar varoņiem - īpaši, ja kādreiz dzīvē nācies sastapties gan ar tādu pat Aziz'u, gan UK lietuviešiem. No smiekliem līdz asarām!
Paldies par lieliski pavadītu vakaru!

Ilze Berzina 03.03.2014 09:23

Mans atklājums ir Dainis Grūbe. Lai gan redzētas arī citas izrādes, kurās Dainis spēlē, šī bija patiešām iespaidīgi. Tā kā parasti pirms izrādes neiedziļinos aktieros, kas spēlēs, Vandala lomā neatpazinu Lauri Dzelzīti. Bravo! Super tēlojums!
Piecas stundas aizritēja nemanot. Mūzika un izrādes dinamiskums ir tas, kas liek aizmirst, ka esi teātrī un izrāde ir garāka nekā ierasts. Nezinu kādēļ, bet savā ziņā sajutos kā kādrez "Drakulā".
Mans prieks bija redzēt no ārpus Rīgas atbraukušos vidusskolēnus skatītāju rindās. Tā ir izrāde, kas noteikti ir jāredz šai auditorijai. Varbūt liks par kaut ko aizdomāties. Skolotāji, vediet savus audzēkņus uz "Izraidītajiem"!

Dailes teātris 03.03.2014 09:18

(no twitter.com) @Evuciitis
Pēc „Izraidītie” noskatīšanās @Dailesteatris, aizdomāties liek frāze „Varbūt nomiršu, esot kā sunim, bet vismaz būšu dzīvojis kā cilvēks”.

Dailes teātris 03.03.2014 09:15

(no twitter.com) @BZutere
Vērojot @Dailesteatris "Izraidītie", acu priekšā paveras kailā patiesība par to, ka būt cilvēkam, ir mūsu katra ambīcijas. Izcili!

Dailes teātris 03.03.2014 09:14

(no twitter.com) @Krumina_
Tikai 5 stundas @Dailesteatris!Bet tas bija tā vērts.Paklanos J.Žagaram un L.Dzelzītim :) Kārtīgi ''norāva jumtu''.Tā spēcīgi un PATIESI!

Dailes teātris 03.03.2014 09:14

(no twitter.com) @MooLapenjka
Liels paldies @Dailesteatris, emocijas, emocijas, emocijas pēc lugas "Izraidītie", mani galvenie aplausi E.Dzelmei, Dzelzītim un Grūbem.

Anete Būmeistere 02.03.2014 08:50

Vakar noskatījos izrādi, tā bija lieliska. Ietverta tik plaša sajūtu gamma - prieks, sāpes, vilšanās, cerības. Lamuvārdi bira kā no pārpilnības raga, bet tie tik labi iederējās izrādē un raisīja skatītājos smieklus, ka apkārtējie kaut vai uz 5 stundām aizmirsa ikdienas rūpes un ļāvās neviltotām emocijām - smiekliem. Liels, liels paldies aktieriem par izjusto, spēka pilno tēlojumu, Jūs sagādājāt ne tikai man, bet arī citiem skatītājiem brīnišķīgu vakaru. Novēlu turpmākā profesionālajā darbā izturību, gandarījumu, panākumus un, lai arī Jums kādreiz atrastos laiciņš pabūt skatītāju rindās un baudīt izrādi kā skatītājam.

Dailes teātris 01.03.2014 15:15

Pagaidām dziesmas gan skan tikai izrādē, tāpēc gaidām vēlreiz teātrī! Bet iespējams, ka Teātra dienā arī radio SWH ēterā...
Jūsu DT

Asnate Ķirse 18.02.2014 19:55

Izrāde bija fantastiska, vēl otro dienu pēc noskatīšanās viss iekšā mutuļo.
Varbūt saskaitīju kopā kādas 3-4 vietas, kur lamuvārdi neiederējās, pārējās visās vietās tik plastiski iekļāvās sarunās.
Tik kolosāla bija aina, kur mazais Bens, uzzinot par Fredija orientāciju, ir izmisumā, kā divi vīrieši var darīt lietas kopā, un es uzreiz atcerējos nesen skatīto M.Butterfly ar Žagara un Grūbes kungiem galvenajās lomās; tāda ironija šo asociāciju iespaidā.

Jautājums teātrim - vai/kur/kad iespējams noklausīties izrādē dzirdētās oriģināldziesmas? (īpaši interesē tā, kura tika spēlēta/dziedāta pirmā cēliena beigās) Paldies!

Ingrida 17.02.2014 15:54

Aktieru spēle lieliska, taču likās, ka pašā izrādē samiksēts par daudz visa kā.

Dailes teātris 17.02.2014 08:47

(no twitter.com) ‏@LEVanaga
Izrāde "Izraidītie" @Dailesteatris- skaudrs stāsts par dzīvi svešumā un kaut kas drosmīgs, pat pārdrošs Latvijas teātru repertuārā. Iesaku!

Sendija Burka 16.02.2014 14:37

Laikam otrā izrāde manā mūžā, kas ilgst vairāk nekā 4 st. Grūti bija 1. cēlienā, ja to iztur, tad 2. un 3. jau pārliecina. Ja lamāšanās ir mēģinājums pievilināt teātrim plašākas tautas masas, tad tas ir izdevies. Liels paldies Dzelzītim, Žagaram un Dzelmei par izcilo aktierspēli. Brīžiem gan bija grūti saprast tekstu. Varbūt tā ir dažu aktieru sliktā dikcija vai skatuves akustikas īpatnība. Visvairāk uzrunāja epizodes par suņa dzīvi un nākotnes perspektīvu:). Piekrītu, ka nekas nav tik ģeniāls, lai to nevarētu noīsināt. Paldies par labu izrādi!

Inese Liepiņa (Birzule) 30.01.2014 08:57

Gribu pievienoties jūsmotājiem - izrāde aizrāva līdz saknēm! Kolosāla režija, scenogrāfija, izcils Juris Žagars! Paldies!

Inese Liepiņa (Birzule) 30.01.2014 08:56

Man gan pretēji - lai gan nelietoju lamuvārdus un tos neatbalstu, izrādē man tie likās vairāk nekā vietā. Katrā ziņā - netraucēja nemaz. Tas bija vēl viens pilnīgi adekvāts elements

Lily Kalna 29.01.2014 14:29

Fantastiska izrāde. Kā ex-migrante, atgriezusies no Londonas, biju sajūsmā. Izplēsa dvēseli ar visām saknēm. Bija neveiklas etīdes, dialogi, dziedājumi, bez kuriem varēja iztikt, bet katrā radošajā darbā kaut ko gribēsies uzlabot. Aizrāva D.Grūbes, Dzelzīša, Dzelmes, Žagara aktierspēle. 2.un3.cēlienā jau rāva uz raudienu - tik atpazīstamās sajūtas, dzīvojot svešumā bez kultūras, identitātes un saknēm. Leišiem tik raksturīgā ekspersija un temperaments uz skatvues katru mirkli. Pašironija. Daudzcietuša cilvēka grēksūdze uz skatuves, tāds nospiedums palika. Paldies visai radošajai komandai un aktieriem par uzdrīkstēšanos.

Zane Skrebele 29.01.2014 10:24

Tik daudz jūsmotāju, ka mana vispārīgā nepatika pret izrādi laikam būtu nevietā, tādēļ aprobežošos ar savām mazajām pārdomām par lamāšanos tajā. Esmu no tiem, kas uzskata, ka arī sadzīvē kāds skarbāks krievu izcelsmes lamuvārds pareizajā vietā nemaz neskādē. Bet izrādē tie gluži vienkārši nebija piesaistīti pareizajām vietām un personāžiem. Bija trīs tēli, kuriem tā patiešām piestāvēja - vandālis, bokseris un Olga. Pārējiem izklausījās vienkārši nedabiski. Nebūs gan precīzs citāts, bet kādā brīdī izskanēja kas līdzīgs "bļ*ģ, kādas dusmas tas manī modināja". Cilvēks, kurš sadusmošanos apzīmē ar "dusmu modināšanu", NEKAD neliks klāt tādu vārdu kā "bļ*ģ". Varbūt "sasodīts, nolādēts" vai ko tamlīdzīgu, bet ne jau "bļ*ģ". Turklāt šādu epizožu visas izrādes laikā bija pārpārēm un tās visas kā viena lēca ārā no kopējā dialogu plūduma.

Dailes teātris 29.01.2014 10:09

(no twitter.com) @LaimaLibere
Dzīvot cilvēka dzīvi tagad vai strādāt kā sunim ar ambīciju kļūt par cilvēku? @Dailesteatris "Izraidītie" ir fantastiska izrāde, paldies!

Dailes teātris 29.01.2014 10:08

(no twitter.com) @vasarasraibumi 9h
Ak,vai. Nebiju gaidījusi,ka "Izredzētie" @Dailesteatris tā uzsitīs pa stīgām. Monētas drūmā puse,par kuru cenšamies domāt pēc iespējas mazāk

Dailes teātris 29.01.2014 10:08

(no twitter.com) ‏@ievakraule
Līdz kaulam patiesi un smeldzīgi. Šķiet, šī brīža aktuālākā izrāde, kas noteikti jāredz - @Dailesteatris "Izraidītie". Vienaldzīgo nebūs!

Dailes teātris 29.01.2014 10:07

(no twitter.com) @Fan_Latvia
Kā biju izslāpis pēc tik domāšanu plosoša teātra! Žagars un Dzelzītis @Dailesteatris pāri visām reālām un izdomātām balvām. Izraidītie

Liga B. 29.01.2014 09:50

Ļoti, ļoti, ļoti patika! 5h paskrēja gandrīz nemanot! Paldies Laurim Dzelzītim, Dainim Grūbem un Elīnai Dzelmei par tiešām fantastisku aktierspēli un arī pārējiem šīs izrādes aktieriem, kā arī režisoram un visai pārējai komandai. Izrāde patiesi lieliska un spēcīga no visiem aspektiem! Ir gan par ko izsmieties, gan par ko nopietni padomāt. Pievienojos sajūsmināto pulciņam!

Valdis G. 29.01.2014 07:49

Burvīga izrāde ar lielisku aktierspēli.

Evita Rukke 17.01.2014 13:24

Par ko ņirdzam, biedri! - Par sevi ņirdzam. Izrāde nācijai ar totāli zemu pašvērtējumu. Neko citu, acīmredzot, neesam pelnījuši.
5 stundas sastāv gandrīz tikai no dažādaāmetīdēm, kurās aktieri lieliski pierāda savu varēšanu dziedāšanā, dejošanā, kaujas mākslu imitēšanā, līšanā pa scenogrāfiskajām instalācijām, spējā izģērbties daļēji un pilnīgi (un ne vienu reizi vien) plašās skatītāju auditorijas priekšā. Viss iepriekš minētais nekādi neveicina sižeta virzību vai nepastiprina tēlu paustās emocijas, ir tikai garlaicīgi. Bez šī visa varētu iztikt, izrāde būtu 3 stundu gara un vēl kaut cik baudāma. Lai gan - sižets vietām ir pat neticams. Un ir grūti noticēt tik lielam stulbumam.
Lasot jūsmīgās kritiķu recenzijas un vēl jo jūsmīgākas skatītāju atsauksmes, paliek skumji, pat ļoti skumji.

Dailes teātris 14.01.2014 11:24

(no twitter.com) ‏@Vesma_Levalde
Dailes Izraidītie mani savaldzināja ne tik daudz ar formu, cik ar smeldzi par to, kas notiek ar cilvēkiem, kuri zaudējuši pašapzināšanos.

Dailes teātris 13.01.2014 09:45

(no twitter.com) @ligaorange
DT Izraidītie - jāredz aktierdarbi, jādzird Ryga pārliecinoši tīkamais darbs, jājūt kā smiekli pārvēršas smeldzes asarās, kas nelaiž vaļā...

Dailes teātris 13.01.2014 09:44

(no twitter.com) @KalniArmands
"Izraidītie!" Dailē - ne tikai kultūras notikums, tam vajadzētu rosināt pārdomāt daudz ko savās dzīvēs: vai tas, ko vēlamies, ir tā vērts?

Dailes teātris 13.01.2014 09:23

(no twitter.com) ‏@GRozenbergs
@Dailesteatris #Izraidītie - ļoti fascinējoša izrāde! Būtu jāredz visiem jauniešiem pēc 14 gadiem. Svešumā tu nekad nekļūsi par savējo!!!

Dailes teātris 13.01.2014 09:22

(no twitter.com) @t_o_m_s
Izraidītie šovakar @Dailesteatris paņēma ar visu-tēmu,mūziku,scenogrāfiju un it īpaši ar vairākiem spilgtiem aktierdarbiem.

Dailes teātris 13.01.2014 09:21

(no twitter.com) @Zane140
Izrāde "Izraidītie" @Dailesteatris skarbi, bet patiesi. Izcila aktiermeistarība! Vēlreiz bravo!!!

AivA Donska 12.01.2014 21:32

Lieliska izrāde, aktierspēle, visu cieņu mūziķiem, režisoram.... Jūs visi bijāt patiess lieliski...Paldies Jums!!!! ))

Jānis Kipens 12.01.2014 19:08

Devindesmito gadu černuha!Tfu!

Linda Rubena 12.01.2014 19:03

Diemzeel nevaru pievienoties sajuusminaato pulkam...

Aija Liše (Voičika) 12.01.2014 17:15

lieliska izraade,lieliska speele muuzika diivoju vakardienas izraadee paldies!!! veiksmi!!!

Antra Legzdiņa 12.01.2014 02:02

Ja man galvā būtu cepure, es to noņemtu - autoram, režisoram un par visiem 100 - aktieriem. Vispār prasījās beigu aplausu laikā piecelties kājās. Jūtos izdzīvojusi varavīksnes cienīgu emociju paleti. Pirmais cēliens pašokēja un saintriģēja, otrajā histēriski smiekli (Lauris!) mijās ar bezdibenīga traģisma un satriecoši atkailinātas aktierspēles (Dzelme!) trīsām, nu, bet trešajā... pieaugošā kopējā smeldze beidzot atrāva asaru slūžas, piedodiet par štampu. Kas kulminēja neoficiālās himnas mirklī skatā uz dīvāniņa. Žagara paņemošā caurvijus klātbūtne, savā īpašajā lomā uzrunājot tik personiski, suģestēja, harmonējot ar Grūbes dinamisko artistiskumu. Ne mirklis no šīm 5 stundām nebija garlaicīgs vai lieks, pēcgarša ir spēcīga un spilgta, un... paldies, mīļie un fantastiskie... varbūt izrāde nav par uzvarētājiem (vārdi par rimtajiem, no iekšpuses lēni pūstošajiem āboliem burtiski apsvilināja!), varbūt vēlme "padomāt, padiskutēt un atcerēties", kā te rakstīja, ja tā kļūtu masveidīga, varētu nest ziedus traģisma un (šķietamā?) bezpespektīvuma tuksnesī... taču lai nu kā - pati izrāde, pēc manām domām, varētu pretendēt uz uzvarētājas nomināciju... Iespaidīgi sācies gads. PALDIES!

Dailes teātris 11.01.2014 11:26

(no twiiter.com) @ElizaPetrocka
lietuviešu dramaturgam Ivaškevičam tik nepārpējami izdodas uzrunāt. dzīve nav fiction jeb "Izraidītie" @Dailesteatris ir kaut kas ģeniāls

Dailes teātris 11.01.2014 11:25

(no twiiter.com) @lediju_klubs
Visdziļākā cieņa, lepnums, apbrīns un pateicība @Dailesteatris komandai par Izraidītajiem. Jūs visas, teju 5h, bijāt fantastiski!!! :)

Dailes teātris 11.01.2014 11:24

(no twiiter.com) @marisjonovs
@dailesteatris #Izraidītie — jāredz. Izklaidēja, sasmīdināja, aizkustināja. Paliek daudz, par ko padomāt, padiskutēt un atcerēties.

Dailes teātris 11.01.2014 11:24

(no twiiter.com) @BriedeBriede
@Dailesteatris Izraidītie bija vārdiem neaprakstāmi. Tas vienkārši jāredz! Dzelzītis izcils! Un tāda smeldze beigās..

Dailes teātris 11.01.2014 11:24

(no twitter.com)n@LaurasFreckles
"Izraidītie". Par dusmu un atriebības iznīcību. Par lēmumiem. Par dzīves trauslumu. Patiesi un īsti. Lieliski. Paldies @Dailesteatris

Dailes teātris 11.01.2014 11:23

(no twitter.com) @1Truda
5h satraukuma, smieklu un asaru! @Dailesteatris "Izraidītie" ir ģeniāla lietuviešu bomba spilgtā latviešu izpildījumā!

Dailes teātris 11.01.2014 11:22

(no twitter.com) ‏@elitaveidemane
vēl šodien dzīvoju ar lielisko pēcgaršu, ko vakar deva Izraidītie Dailes teātrī. izcils darbs.

Dace Rasa 11.01.2014 11:01

Paldies par lielisko izrādi!!!

Rolands Lakis 11.01.2014 09:42

Lieliski.Paldies teātrim. Īpaši - Dzelzītis, Žagars, Dzelme.

Linda Lietaviete 11.01.2014 00:14

Lauri, tu biji super labs....3,dalaa man mazliet tikai pietruka smirnovina

Dailes teātris 10.01.2014 10:11

(no twitter.com) @BrokaBroka
Ja par "patīk-nepatīk". Ļoti patika Koršunova "izraidītie" Dailes teātrī. Nekādu problēmu ar 5 stundu garumu.

Dailes teātris 10.01.2014 10:10

(no twitter.com) @VilnisAuzansBDz
@Dailesteatris Izraidītie -lieliski!! Saņemieties ar izturību-5stundas- bet tas ir to vērts. Traģisks stāsts superīgu aktieru komiskā izpild

Rādīt atsauksmes Rakstīt atsauksmi

Marjus Ivaškevičs
Izraidītie

Lielā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Ceļš no paradīzes uz...

Izraidītie. Mūsu gadsimta eposs. Par Oskara Koršunova iestudējumu Dailes teātrī

Dailē atkal spridzina - "Izraidītie"

Kauja Kristus teritorijā

Ābolu ķocis

Pareizais Fredijs Merkurijs jeb Izraidīšana brīvībā

Lielā izrāde

Vai kults?

Ceļš no paradīzes uz...

Izraidītie. Mūsu gadsimta eposs. Par Oskara Koršunova iestudējumu Dailes teātrī

Dailē atkal spridzina - "Izraidītie"

Kauja Kristus teritorijā

Ābolu ķocis

Pareizais Fredijs Merkurijs jeb Izraidīšana brīvībā

Lielā izrāde

Vai kults?

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Marjus IvaškevičsIzraidītie

Lielā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Ceļš no paradīzes uz...

Izraidītie. Mūsu gadsimta eposs. Par Oskara Koršunova iestudējumu Dailes teātrī

Dailē atkal spridzina - "Izraidītie"

Kauja Kristus teritorijā

Ābolu ķocis

Pareizais Fredijs Merkurijs jeb Izraidīšana brīvībā

Lielā izrāde

Vai kults?

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Marjus Ivaškevičs
Izraidītie