Oskars Koršunovs (Oskaras Koršunovas, Lietuva)

Vita Krauja //Latvijas Avīze

Piektdien, 10. janvārī, Dailes teātrī pirmizrādi Lielajā zālē piedzīvos šīs sezonas akcents – Marjusa Ivaškeviča (1973) luga “Izraidītie”, kas Lietuvas teātra vidē saņēmusi daudzas atzinības un ko Dailes teātrī iestudē pasaulē pazīstamais lietuviešu režisors Oskars Koršunovs (1969).

Marjuss Ivaškevičs ir zināms kā lietuviešu dramaturģijas zvaigzne, kura daiļradei īpaši svarīgs ir nacionālās identitātes jautājums. Bet Oskars Koršunovs līdzās Eimuntam Ņekrošum ir starptautiski pazīstams lietuviešu režisors un Eiropas jaunās režijas līderis. 2006. gadā viņš ir saņēmis prestižo Eiropas Jaunās teātra realitātes balvu. 2007. gadā ar operas “Spītnieces savaldīšana” iestudējumu Parīzē O. Koršunovs izpelnījās Francijas valdības Mākslas un literatūras ordeni. Lugu “Izraidītie” Oskars Koršunovs iestudējis arī Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī 2011. gadā, un šis iestudējums Viļņā jau paspējis iemantot kulta izrādes statusu, uz kuru biļetes joprojām izpirktas gadu uz priekšu. Koršunovs iestudējis izrādes Norvēģijā, Lietuvā, Polijā, Itālijā, Francijā, Krievijā un Zviedrijā. Latvijā viņš viesosies pirmo reizi.

– Kas ir “Izraidītie”?


O. Koršunovs: – Ekonomiskā emigrācija ir sāpīga tēma, kas pārāk maz atainota mākslā un noklusēta politikā. Runā, ka no Lietuvas izbraucis viens miljons – gandrīz trešdaļa mūsu cilvēku. Emigrācija skar vai katru cilvēku Lietuvā – kādam aizbraucis brālis, kādam vecāki, bērni, draugi. Un valsts par to īpaši skaļi nerunā. Jo emigranti atrisina daudzas politiskas problēmas – mazina bezdarbu, sūta tuviniekiem uz Lietuvu naudu… Bet aiz sausās statistikas ir cilvēku likteņi. Pametot savu zemi un tuviniekus, zūd viss – 
sakari, tradicionālā dzīve, drošības sajūta, cilvēciska aizmugure, nokļūsti viens svešā pasaulē bez jebkādām garantijām. Dramaturgs Marjuss Ivaškevičs bija aizbraucis uz Londonu, kur mīt ļoti daudz lietuviešu, un izveidoja lugas sižetu no patiesiem emigrantu dzīves stāstiem. Taču izrādē ir liels aktieru pienesums. Jo daudzi Lietuvā izstudētās izrādes aktieri paši baudījuši peļņā aizbraukušo maizi. Dažus gadus padzīvojuši svešumā, viņi atgriezušies, tad atkal aizbraukuši. Aktieri paši nāca ar savām idejām, pieredzi, emocijām, pat jociņiem, kas ienesa pārmaiņas viņu varoņu tekstu niansēs. Tieši tāpat notiek arī tagad, iestudējot izrādi Latvijā. Es vispār uzskatu, ka īsta dramaturģija var rasties tikai autora un teātra ciešā sadarbībā. Atliek vien ieskatīties vēsturē – visi lielie dramaturgi, arī Šekspīrs, Moljērs un antīkie meistari paši iestudēja savas lugas. Arī Ibsens un Čehovs bija cieši saistīti ar teātri, viņi pat zināja, tieši kuriem aktieriem raksta savas lugas un kurš spēlēs galveno lomu.

Būtiski, ka izrādē atainojam agrīno emigrāciju 90. gadu sākumā, kad cilvēki kāpa lidmašīnā ar biļeti vienā virzienā, nezinot, ko darīs tālāk, nezinot valodu… Viņu likteņi ir traģiski, pilni piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un paradoksiem.

– Jā, Latvijā un Lietuvā situācija ir līdzīga, un teātra skatītāji gudri – būtu sapratuši vēstījumu arī tad, ja Bens uz Londonu lidotu no Viļņas – kā tas ir izrādē Lietuvā, nevis no Rīgas – kā iestudējumā Dailes teātrī. Ja nemaldos, šī ir pirmā reize, kad kādu jūsu iestudētu izrādi pārceļat uz citu teātri.


– Uzvedums būs līdzīgs galveno tēmu ziņā, bet izrāde nebūs analoga Lietuvā iestudētajai. Viena lieta ir saprast ar prātu, cita – izjust ar sirdi. Ja traģēdija notiek ar tīrasiņu lietuvieti, uztver vienādi, bet ja ar tevi pašu… Jā, izrādē būs tā pati lietuviešu mākslinieku veidotā scenogrāfija, kostīmi, taču saistībā ar aktieru darbu ir ļoti daudz jaunu momentu. Vienmēr esmu vadījies no tā, kas skatuves māksliniekiem ir organiski, jo aktieris vienmēr bijis nevis manu vēlmju akls izpildītājs, bet radošs partneris, kopīgas idejas īstenotājs. Otrkārt, Latvijā valda cita ticība, latviešu dvēseles stīgas aizskar citas dziesmas. Un tas savā ziņā maina arī lugas kontekstu. Mēs esam mainījuši arī vairāku personāžu vārdus. Lietuviešiem vārds Egle, piemēram, saistās ar mītu un stāsta par meiteni, kuru apprecējis par ezi pārvērties princis, aizvedis svešā jūras dzelmju valstībā, nolemjot mūžīgām ilgām pēc dzimtenes. Latvijas izrādē ir citi atslēgas vārdi.

– Nav noslēpums, ka izrāde Lietuvā izraisīja skandālu, jo ne vienu vien aizskāra necenzētie izteicieni, lamuvārdi…


– Līdz mūsu izrādei Lietuvā un, domāju, arī Latvijā par emigrāciju tika runāts tikai aukstā, birokrātiskā, ierēdnieciskā valodā, reti kultūras valodā, bet nekad šo traģēdiju uz savas ādas pārdzīvojušo mēlē. Tā ir, jā, raupja, tieša, nežēlīga, prasta un rupja. Taču nez vai, pavadot nakti zem tilta, var izteikties tikpat literāri labskanīgi, kā sēžot siltās čībās pie televizora. Puritāņu un liekuļu viebšanās man jau sen kā pīlei ūdens, un domāju, ka tas nesatrauc arī skatītājus. Jā, pirmajā brīdī pirmā cēliena sākumā kāds izteiciens varbūt ir šoks zālei, taču necenzētais izsauciens ir svarīgs tilts ceļā uz izrādes vēstījuma un tajā atspoguļotās realitātes izpratni. Lietuvā izrādi uzņēma ar stāvovācijām, atzinīgiem kritikas vērtējumiem, taču neslēpšu, ka, piemēram, avīze “Respublika” savās lapās mūs ne tikai nosodīja, bet veltīja tādus izteikumus, pēc kuriem iestudētājus padomju laikā pavisam droši gaidītu represijas. Taču izrāde bija notikums ne tikai kultūrā, bet arī sabiedriskajā dzīvē, un par emigrāciju neviens vairs nerunā tik atsvešināti kā līdz mūsu iestudējumam. Ir traģiski, briesmīgi momenti, lugā ir personāži, kas nonāk Londonas un dzīves pašās padibenēs, bet kopumā izrāde ir daudzslāņaina, un emigrācijas tēma – sociālā aspekta redzamākā virskārta. Meklējam atbildes uz visai postpadomju telpai aktuālu jautājumu: kas mēs, bijušajā padomijā dzīvojušie, esam jaunajā apvienotajā Eiropā? Pilntiesīgi līdzpilsoņi vai nabagi, lēts darbaspēks? Pēc savas valsts atjaunotnes, 90. gadu romantiski patriotisko jūtu plīvuram nokrītot, esam nokļuvuši it kā pavisam citā – ekonomisko, materiālo vērtību kundzības orbītā, kur pat īsti nedarbojas nacionālas valsts mehānisms. To ļoti grūti saprast. Vai vispār iespējama apspiesto, gadu simtiem inertas varas nīdēto Austrumeiropas cilvēku sapratne ar pavisam citos apstākļos dzīvojošo Rietumeiropu? Vai Rietumeiropa un Austrumeiropa reiz kļūs par līdzvērtīgiem partneriem? Raugoties no indivīda redzesleņķa, ikvienam cilvēkam būtiski izjust un apzināties sava paša patību un identitāti. Kas tu esi, un kur ir tava vieta apkārtējā vidē un sabiedrībā? Ne viens vien un visos laikos būs nonācis situācijā, kad konkrēta vide un sabiedrība tevi nepieņem, atgrūž, un tu nezini, kāpēc esi kļuvis par atstumto. Lietuvā izrādes galvenais varonis Bens kļuvis par sava veida lietuviešu Pēru Gintu vai Odiseju, šo padzīto, izstumto vai sevi izstūmušo, mūžīgos savas personiskās identitātes meklējumos nokļuvušo simbolu. Šī problēma cilvēcei bijusi aktuāla jau kopš aizvēsturiskiem laikiem, kad Dievs izraidīja Ādamu un Ievu no paradīzes.

– Interesanti, ka galveno varoni Benu jaunībā spēlē Dainis Grūbe, bet viņu vecumdienās atveido Juris Žagars – viņi galvenajās lomās bija arī nupat skatītāju un kritikas slavētajā Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajā uzvedumā “M. Bytterfly”. Nejaušība vai sakritība?


– “M. Bytterfly” neesmu redzējis. Tātad nejaušība. Taču, no otras puses, nejaušas sakritības bieži vien ir nevis nejaušības, bet likumsakarības. Man Dainis Grūbe un Juris Žagars šķita aktieri ar savā ziņā līdzīgu enerģētiku, dzīves uztveri, vārdos neaprakstāmu dvēselisku vibrāciju.

– Kas jūs kā cilvēku pēdējā laikā personiski visvairāk satraucis un kas iepriecinājis?


– Abos aspektos notikumi Ukrainā. Ar manu teātri (Oskara Koršunova teātris. – V. K.) viesizrādēs gadījāmies nākamajā dienā, kad pēc protestantu piekaušanas Maidanā (Neatkarības laukums Kijevā) demonstrācijā izgāja simtiem cilvēku. Simtu tūkstošu cilvēku vēlme piecelties, atgūt pašapziņu un pretim stāvošais varas nihilisms un cinisms… Man tas atgādināja lielos “Sajūdis” mītiņus Viļņas Viņģa parkā un 13. janvāra notikumus 1991. gadā.

– Šajos notikumos balstītu izrādi mūsu Nacionālā teātra režisors Valters Sīlis nupat sācis iestudēt Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī Viļņā. 


– Jā, esmu par to daudz dzirdējis. Valtera Sīļa iestudētie “Leģionāri”, ko savulaik bijām aicinājuši uz mūsu (Oskara Koršunova teātra) rīkoto festivālu “Sirēna”, izpelnījās ārkārtīgu publikas ievērību un atzinību.

– Zīmīgi, ka jūsu dibinātais un jau piecpadsmit gadus pastāvošais nevalstiskais teātris kopš pirmajām dienām strādā pēc repertuārteātra principa. Latvijā iesīkstējis uzskats, ka nevalstisks teātris a priori nozīmē darbu pēc projektu principiem. 


– Arī mums kā lielai daļai nevalstisko teātru nav savu telpu, izņemot mēģinājumu zāli ar simt skatītāju vietām, Viļņā arī īrējam Nacionālā drāmas teātra skatuvi. Taču esmu pārliecināts: ar vienu vai dažām izrādēm gadā kā projektu teātrī nekad nevari radīt tikai tev raksturīgu teātra filozofiju, kas ir ļoti būtiski. Iestudējot tikai dažas izrādes gadā, gandrīz neiespējami atrast savu skatītāju, savu publiku. Kad 1990. gadā Viļņas Nacionālajā drāmas teātrī iestudēju Hamsa “Tur būt šeit”, tas bija kā sprādziens un reizē mudinājums veidot savu teātri. Padomju laikā augusi, tikko augstskolas beigusi paaudze izrādē pēkšņi bija nokļuvusi pavisam citā situācijā, kur mainās jēdzieni un vērtības, kur labais sajaucies ar ļauno, kas varbūt tagad tēmas ziņā sasaucas ar izrādi “Izraidītie”.

– Par jums teic, ka savu daiļradi esat sācis kā “jaunais, dusmīgais” režisors. Vai vēl arvien uz pasauli skatāties šādām acīm?


– Nekad neesmu juties dusmīgs, taču vienmēr esmu skatījies dziļumā, jo teātris var dzīvē ienirt daudz dziļāk nekā jebkas cits. Tā ir teātra misija. No otras puses – jo kādā lietā centies iet dziļumā un izvērtēt to pēc iespējas taisnīgāk, jo kādam šķieti dusmīgāks. Jo ir cilvēki, kas teātrī it kā sagaida apliecinājumu, apstiprinājumu viņiem jau zināmiem, iepriekš pieņemtiem priekšstatiem. Bet man, gluži otrādi, šķiet, ka teātra misija ir šos priekšstatus revidēt, pat graut, noraut rutīnslāņus vecajām dogmām, lai atkal atrastu īstās vissaprotamākās, vienkāršākās, cilvēciskās vērtības, kuru advokātam teātrim pienākas būt.

Radošā vizītkarte

OSKARS KORŠUNOVS

1993. gadā beidzis Lietuvas Mūzikas akadēmijas teātra režijas kursu ievērojamā lietuviešu režisora Jona Vaitkus vadībā.

No 1990. līdz 1994. gadam gūst ievērību gan Lietuvā, gan starptautiski un piesaka spilgtu režijas rokrakstu.

1999. gadā ar domubiedriem nodibina pats savu “Oskara Koršunova teātri”.

Līvijas Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijā

Dailes teātra izrāde Izraidītie lietuvieša Oskara Koršunova režijā ir notikums. Sasniegums, kas apliecina – ja darbu dara profesionālis, tad Lielās zāles skatuve neaprij talantu, aktieri savelkas vienotā veselumā kā dūrē un tai ir gudri vadīts spēks. Jaudīgi – tas ir pirmais vārds, kas nāk prātā jau desmit minūšu pēc izrādes sākuma.

Lai arī tikpat drīz prieku mazliet aptumšo nacionālajai pašapziņai kantes rīvējoša nožēla. Kāpēc latvieši nav spējuši uzrakstīt laikmeta elpā viļņojošos lugu kā Marjus Ivaškevičs un iestudēt to, jo ekonomiskā emigrācija Latvijā ir tikpat aktuāla kā Lietuvā. No vienas puses, prieks, ka Oskars Koršunovs strādājis Latvijā, no otras puses – šī izrāde ir Lietuvas Nacionālā drāmas teātra izrādes lokalizēts rimeiks, ko veidojusi lietuviešu radošā komanda. Spriežot pēc bildēm – Gintara Makareviča scenogrāfija ir tāda pati kā Lietuvas izrādē (noskaņa drusku atgādināja Kaligulas sastatnes, pret kurām tika dauzītas caurules), Agnes Jagelavičutes kostīmos ir variācijas par tēmu. Starp citu, arī par Stenlija Kubrika 1971. gada Mehāniskā apelsīna tēmu – baltie kostīmi un melnās cepures – katliņi. Interesanti, ka tieši šis motīvs izmantots arī Konstantīna Bogomolova Karamazovos A. Čehova Maskavas Dailes teātrī.

Bet pēc tam, kad šis nacionālais krupis ir norīts, atkal pārņem patiess gandarījums un lepnums, jo aktieri taču ir mūsējie! Un viņi ir lieliski, bet īpaši – Lauris Dzelzītis, Dainis Grūbe, Ieva Segliņa. Tāpat Juris Žagars, kuram jāspēlē tikai ar acīm, mīmiku, balsi, jo sēž ratiņkrēslā, bet kā viņš dzīvo līdzi darbībai, kā saspēlējas ar Daini Grūbi! Viņi tiešām rada viena vesela iespaidu, kad Dainis Grūbe iemieso Jura Žagara – bomža Bena – vitālo garu, kas pasvītro tēla traģiku. Turklāt režisora un aktieru sadarbībā veiktais lokalizējums ir ar trāpīgām un asprātīgām niansēm, kamdēļ stāsts pārliecina, ka ir par Latviju un no valsts emigrējušajiem Anglijā.

Izrāde atgādina slikto puišu filmas – necenzētā leksika ar lamuvārdu kaskādēm, klopes ar mākslīgajām asinīm, tāda viegla rotaļāšanās ar dzīvi un dzīvību nosacītā spēles stilā, kas dod atsvešinājumu, taču tajā pašā laikā trāpa precīzi. Uz programmiņas vāka rakstītais Bena teksts, ka «Dzīve nav nekāds fiction...», ir kā izrādes moto, kas izrādes kontekstā asociējas ar Tarantīno filmu Pulp fiction (Lubene). Bet arī ar Konstantīna Bogomolova Liepājas teātrī iestudēto Stavangeru, kuras nosaukumā ir iekavās minētais pulp people. Kā man intervijā sacīja Bogomolovs, ar to viņš domājis ne gluži cilvēkus kā mēslus, bet bezformīgu masu, no kā var veidot visu, ko grib. Gan Stavangera, gan Izraidītie rāda šādu masu, kas klīst pasaulē, izdzīti no paradīzes, no savas valsts. Nevar vienādot, jo cilvēks allaž meklē vietu, kur viņam ir labāk, taču fakts, ka sava valsts nav vieta, kur ir labi, tomēr ir apsūdzība varai, kas to nevis tikai pieļāvusi, bet veicinājusi. Staļina spārnotā frāze – nav cilvēka, nav problēmas – joprojām aktuāla, tikai ieročus nomainījis humānāks līdzeklis – finanšu instrumenti. Izraidītie atklāj to sabiedrības segmentu, no kura inteliģence, augstprātīgi raucot degunus, mēdz novērsties, taču emigrantu masa tomēr nav viendabīga, ko precīzi arī izrāde atklāj. Tas pats Bens, turklāt pēc izcelsmes puskrievs – Bens Ivanovs, slepenais policijas aģents –, krīt lejup pa sociālajām kāpnēm, lai mēģinātu rāpties augšup.

Masa uzrāda savdabīgu fenomenu – tā ir izraidīšana savējo starpā. To novēroju arī savās viesstrādnieces gaitās, kā Krievijas un Latvijas krievi parastie apvienojās, lai nostātos pret Krievijas krieviem – studentiem, kas ar drediem un tik atšķirīgo ģērbšanās stilu demonstrēja piederību subkultūrai. Vai, nosodot kādu rīcību, izēda no sava vidus, radot neciešamu dzīvi un piespiežot pārcelties citur. Kā nežēlīgs vilku bars.

Tā savējie kļūst par svešajiem ne tikai dzimtenē, bet arī svešumā, un tā ir divkārša izraidīšana.

Lokalizējot lugu, ietvertas precīzas zīmes, lai apzināti manipulētu ar nacionālajām jūtām, kas ne bez ironijas runā par identitāti un tās zaudēšanu. Bena izdzīvošanas likums, kas iemieso self made man formulu un ko Dainis Grūbe ar azartisku kaismi akumulē savā tēlā,

uzrāda vēl vienu mūsdienu pasaules problēmu. Dzīvošana ar svešu identitāti kaut kur Lielbritānijā ir viena lieta, otra – sakņu izjūtas zaudēšana, ko veicina globalizācijas procesi. Oskars Koršunovs Benu salīdzina ar Pēru Gintu vai Odiseju, kas meklē savu personisko identitāti divu pasauļu sadurē. Kā saka Bens Vandalim, kura primitīvismam no sērijas «spēks ir, prātu nevajag» Lauris Dzelzītis piešķir fascinējoši apburošu un reizē bīstamu pievilcību: «Mūs apvienoja Čingishans, bet viņus šeit apvienoja Kristus.» Katoliskās Lietuvas kontekstā reliģijas tēmai ir īpaša nozīme. Gan jau arī Latvijā kādu kaut kas var aizskart, taču nav runa par zaimošanu, bet iekšējo izraidīšanu, kas nav atkarīga no valsts, bet tikai no sevis un savas vērtību sistēmas.

Tās zīmes, kas kairina nacionālās jūtas, izraisot smeldzi, ir emigrantu dziedātās dziesmas – Pūt, vējiņi!, Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme. Tāpat spilgta zīme ir pieminētais Āgenskalns, ko Elīnas Dzelmes Dana – efektīgi «kritušais eņģelis» – atceras ar sāpēm. Šajā aspektā hiphopa pārstāvju un Aika Karapetjana filmas Cilvēki tur aktualizētais jēdziens «rajons» (izrādē lietots angļu vārds district) iegūst jaunu nozīmi kā zaudētā paradīze – dzimtene. Rajons kā vientuļa sala sašķeltās pasaules okeānā.

Izrādes pulss ir grupas Ryga dzīvais muzikālais pavadījums. Rokmūzikai raksturīgais spēcīgais, enerģiskais ritms dod nepieciešamo draivu, koncertšova vērienu – Eugenija Sabaļauska krāsaino gaismu spektrs.

Dinamika gan vietām atslābst gan pirmajā, gan otrajā, gan trešajā cēlienā. Pēdējais cēliens vispār, sasienot visus atrisinājuma mezglus, šķiet pārlieku stiepts (kāpēc Vita Vārpiņa pārspīlē ar pareizumu, iekrītot moralizēšanā?). Tomēr kopumā piecas stundas un divdesmit minūtes aizlido vēja spārniem, īpaši otrais cēliens, kas smieklos lika saraudāt melnas pandas acis.

Izrādes aptvertais laika posms ir piecpadsmit gadu, kas ļauj izrādei dot apzīmējumu latviešu emigranta hronika. Juris Žagars un Dainis Grūbe notur izrādes centra pozīciju. Epizodēs spilgti ir Gints Andžāns, Dainis Gaidelis, Raivis Vidzis (lieliska debija!), Ērika Eglija, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks, Pēteris Gaudiņš, katrs ar sava dzīvesstāsta šķautni veidojot Anglijas latviešu panorāmu. Masu skati – smalki izzīmēti, ar vērienu triepti un ar pulksteņmeistara akurātumu kopējā izrādes mehānismā likti.

Jāatzīmē, ka krievu mātes vārdu kaskādes aktieru mutēs guļ ļoti organiski. Un, ja kādam tas šķiet necienīgi, tad jāatgādina, ka necenzēta leksika ir tāds pats izteiksmes līdzeklis kā treniņtērps ar ikdienas apģērba funkciju. Cita lieta, ka publika sajūsminās par pašu faktu, kā mūsu aktieri šo leksiku lieto. Un, ja kādam tas šķiet pārspīlēti, varu apliecināt – nav. Tur, svešumā, dzīvoju līdzās galvenokārt krieviem un poļiem, un tie lamuvārdu krāvumi sākumā grieza ausīs, bet pēc tam – tiešām iemācās nedzirdēt.

Trimda ievelk kā purva akacis. Lai atgrieztos, ir vajadzīgs vēl lielāks gara spēks, nekā pieņemot lēmumu aizbraukt. Tā ir vēl viena klaida dzīves patiesība, kas iedzīvināta uz skatuves. Kā Elīnas Dzelmes Danas plosīšanās, šūpojoties starp sapni par labāku dzīvi un īstenību. Un Laura Dzelzīša Vandaļa gaišais sapnis par māju Saulkrastos kā Klūnijam (sk. to bankas reklāmu) un reālā laime toyota corolla sēdeklī. Pieredzes ir dažādas, 90. gadu emigrācija, par ko vēsta luga, un jaunais gadu tūkstotis dod citu laikmeta dekorāciju, taču pamats ir viens. Stāsti ir līdzīgi, jo zaudējums ir viens. Un izrādes stāsti šķiet ļoti ticami, jo no realitātes lauskām kā mozaīka likti.

Homēra Odisejs desmit gadu klīda pa pasauli, līdz atgriezās mājās. Bens un citi neatgriežas. Izraidītie ir kā 21. gadsimta eposs par latviešu likteņiem, kas ir dziļi cirsta brūce mūsu tautas miesā.

Atis Rozentāls //KDi

Ievērojamais lietuviešu režisors Oskars Koršunovs pirmoreiz iestudē izrādi Latvijā un sola piecu stundu epopeju par emigrantu dzīvi

Uz Marus Ivaškeviča lugas Izraidītie (Išvarymas) iestudējumu Lietuvas Nacionālajā teātrī nevar tā vienkārši uz dullo aizbraukt un nopirkt biļeti. Gada nogalē, apsverot iespēju aizbraukt uz Viļņu, atdūros pret uzrakstiem "izpārdots". Iespaidīgā apjoma triju cēlienu izrādi Oskars Koršunovs tagad iestudējis Dailes teātrī. Oskars Koršunovs ienāca Lietuvas teātrī strauji un uzreiz pamanāmi 1990. gadā, sākumā aizrāvās ar Daniilu Harmsu, vēlāk iestudēja gan savu laikabiedru, gan klasiķu darbus, 1998. gadā izveidoja Oskara Koršunova teātri (OKT). Pēdējā laikā viņš veidojis divus iestudējumus Lietuvas Nacionālā teātra Lielajā zālē – bez Izraidītajiem arī Justina Marcinkeviča Katedrāli. Vaicāts, kurus no saviem iestudējumiem viņš ieteiktu noskatīties pirmām kārtām, režisors nosauc trīs – Maksima Gorkija Dibenā, Viljama Šekspīra Hamletu un Antona Čehova Kaiju.

Uz sarunu Dailes teātrī vēl vecajā gadā atnāk diezgan noguris cilvēks, kura domas, šķiet, jāloba laukā no cietām čaulām. Saruna rit lēni un apcerīgi, kaut Baltijas teātra kontekstā uz Koršunovu joprojām raugāmies kā uz savā mākslā enerģisku, teju eksplozīvu, rosinošu parādību.

Šī nav pirmā reize, kad jūs aicina strādāt Latvijā, bet ir pirmā, kad piekritāt. Ar ko šis aicinājums atšķiras no iepriekšējiem?

Te acīmredzot svarīgi bija tas, kā mēs sarunājāmies ar Džilindžeru (Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs – A. R.). Lai atbrauktu, ir jāsaprot, kāpēc tevi aicina. Ja redzi, ka vēlas un tic, ka sanāks kaut kas interesants… Tas vienmēr ir sarežģīti – atbraukt uz citu teātri, uz citu valsti, iestudēt tur izrādi. Pat savā valstī repertuāra teātrī, valsts teātrī tas ir sarežģīti. Man ir daudz piedāvājumu, kas cits citam traucē, tāpēc esmu radījis savu teātri. Daudzos valsts, repertuāra teātros nevari darīt to, ko gribētos. Tas vienmēr ir samērā sarežģīts process, neteikšu, ka šeit tas notika viegli, bet – abpusēji interesanti.

Iestudēt izrādi, kas ne tik sen iestudēta Viļņā, ir vieglāk, nekā sākt no nulles, vai sarežģītāk?

Gan vieglāk, gan grūtāk. Es parasti nenodarbojos ar rimeikiem, pāris reižu gan esmu to darījis interesantos teātros – La Commedie Francaise Parīzē un Aleksandras teātrī Sanktpēterburgā. Šiem teātriem pēc būtības ir daudz kā kopīga, viens teātris izveidots pēc otra modeļa. Abos teātros es iestudēju Šekspīra Spītnieces savaldīšanu, vajadzēja būt rimeikam, bet sanāca absolūti atšķirīgas izrādes. Rimeikus taisīt man nepatīk, bet šis ir ļoti speci fisks gadījums. Pati tēma man šķiet ļoti aktuāla, daudzi momenti ir abpusēji aktuāli, un zināmā mērā šī izrāde ir atšķirīga no citiem maniem iestudējumiem. Luga tika rakstīta pēc patiesiem stāstiem, te ir daudz kolektīvas pieredzes. Autors brauca uz Londonu, radīja lugu, tas ir tas, kas notiek mūsdienās, tas ir ļoti dzīvs, tāpēc mazāk ir autordarbs. Bija ļoti interesanti pamēģināt to izstāstīt šeit ar šiem aktieriem.

Vai izrāde būs ļoti līdzīga Viļņas izrādei vai ir aizgājusi savu ceļu?

Tā būs diezgan līdzīga, bet ne tāpēc, ka mēs atkārtotu jau esošo. Tā sanāk līdzīga tāpēc, ka daudzas lietas ir līdzīgas – Londonā vai citur nav latvieša, lietuvieša, poļa, tie ir kaut kādi kopīgi Austrumeiropas emigranti, viņu stāsti, personāži ir līdzīgi. Sākotnēji mēs pat apzināti mēģinājām darīt citādi, bet īpašas vajadzības pēc tā nebija. Es neuzspiežu savu izpratni, bet vienmēr meklēju kopējo un darbā ar aktieri vispirms ņemu to, kas aktierim ir organiski. Līdzība ir tikai virspusēja. Aktieri ir citi, mentalitāte ir nedaudz cita, es pat nerunāju par to, ka mēs mainām tekstu. Galvenais varonis ir tas pats Bens Ivanovs, kuram, kā jūs saprotat, nemaz nav lietuvieša uzvārds, brauc uz Londonu no Viļņas, un šeit šis pats Bens Ivanovs brauc no Rīgas. Te ir daudz kontekstu, vārdu, asociāciju un tā tālāk. Ir tīri nacionāli momenti.

Viļņā šai izrādei ir lieli panākumi, bet vai to ir skatījušies cilvēki no Londonas, Dublinas un citām pilsētām, uz kurieni viņi ir devušies?

Jā, un viņi ļoti labi to uztver. To, kas ar mums ir noticis, mēs vēl neesam apjēguši ne sociālā, ne politiskā, ne filosofiskā un vēsturiskā nozīmē. Trešdaļa tautas aizbrauc. Tas ir skāris pilnīgi visus, Lietuvā droši vien nav neviena cilvēka, kurš ar to nebūtu saistīts, – vai nu pats ir aizbraucis, vai brālis, bērni, vecāki. Vairāki aktieri, kas strādāja pie šīs izrādes, arī bija aizbraukuši ar vienvirziena biļeti, tomēr atgriezušies. Iespējams, tāpēc emigranti, kuri atbrauc un skatās, ļoti jūtīgi un labi to uzņem un neapvainojas.

Izrāde saucas Izraidītie – tātad cilvēki, kurus kāds ir padzinis. Vai šī izrāde notikušajā vaino valsts varu, vai tā ir politiska izrāde?

Tas netiek ļoti akcentēts, lai arī ir skaidrs, ka lielā mērā valsts ir vainīga, – tai emigrācija ir ļoti izdevīga, tā atrisina daudzas problēmas – gan bezdarbu, gan daudzas citas –, kas būtu jārisina uz vietas. Cilvēki aizbrauc un paši šīs problēmas atrisina. Lietuviešu valodā "izraidīšanai" pirmā asociācija ir ar bibliskām tēmām. Izrādes tēmas ir krietni plašākas, uzsvars drīzāk ir uz eksistenciālo. Izrāde ir par emigrāciju 90. gados, kad cilvēki brauca ar vienvirziena biļeti, nezinot, uz kurieni brauc, nezinot valodu, neko. Mani interesē šis eksistenciālais moments – sākt dzīvi no nulles citā valstī, ar citu vārdu, jo tavējo neviens nespēj izrunāt, citā valodā –, cilvēks saskaras ar vissvarīgākajiem eksistenciālajiem jautājumiem – kas tu vispār esi, kas tu esi šodien, kas ir valsts, vai tev ir dzimtene. Galvenais varonis ir identitātes meklējumos. Katrs cilvēks savā dzīvē ar to sastopas, un tas ir viens no pašiem svarīgākajiem dzīves brīžiem. Izrāde ir nedaudz epopeja, tā ilgst piecas stundas. Šajos stāstos, kuros darbojas šķietami vienkārši ļaudis, viņi ir izkrituši no savas valsts, sabiedrības, ciema, ielas un nonākuši vieni pasaulē. Kaut kādā ziņā šīs izrādes galvenais varonis ir, nebaidos teikt, Pēra Ginta vai Odiseja līdzinieks. Tomēr tās ir pasakas, bet šie notikumi, kas notiek ar izrādes galveno varoni, notiek te un tagad, ar visu neticamības pakāpi.

Kad klausās jūsu stāstījumu, rodas iespaids, ka izrāde ir ļoti nopietna, pat smaga, bet man ir gadījies redzēt pirātisku videofragmentu no izrādes, kurā publika ļoti skaļi smējās. Šajā ziņā es varu nomierināt, Lietuvā ļoti daudzās vietās skatītāji smejas.

Patiesi smiekli vienmēr ir saistīti ar nopietnām lietām. Bieži vien ļoti traģiski notikumi no malas ir ļoti smieklīgi. Izrādē ir daudz vitalitātes un dzīves spēka. Tā nav rezignācija, kaut ir arī ļoti dramatiski brīži. Izrādes stils sanāca organiski – gan komiski skeči, gan mūzikla elementi, tur ir jauka, atpazīstama mūzika, un pēc būtības izrāde ir ļoti demokrātiska, tā patīk arī aktieriem, tāpēc es ceru, ka patiks arī latviešu skatītājiem. Bet tieši tāpēc es tik nopietni runāju, ka saknes ir ļoti nopietnas.

Jūs tikko savu izrādi nosaucāt par demokrātisku. Jūsu pirmās izrādes 90. gadu sākumā, jūsu izteiksmes veids, formas meklējumi, izvēlētie autori – Daniils Harmss, Aleksandrs Vedenskis – bija orientēti uz šaurāku, elitārāku skatītāju loku. Kā ir mainījies jūsu rokraksts?

Esmu ļoti mainījies un centies mainīties. Sākumā es iestudēju Harmsu un Vedenski, ļoti strauji izveidojās apzīmējums "Oskara Koršunova teātris" – tolaik man bija tikai kādi 20–22 gadi. Tā bija pat sava teātra filosofija, oriģinalitāte, atpazīstamība. Varēja ar to dzīvot un to ekspluatēt, kā daudzi mākslinieki arī dara, atrodot savu zelta dzīslu. Man bija šāda dilemma, bet es aizgāju citu ceļu, droši vien tāpēc, ka teātris kādā brīdī kļuva par instrumentu, lai izprastu sevi un citus. Tad parādījās citi autori, un var teikt, ka stilistika ir ļoti atšķirīga.

Manā dzīvē ir ienācis pat Čehovs – kad taisīju Harmsu, domāju, ka Čehovu neiestudēšu nekad, bet mana pēdējā izrāde ir Kaija. Kad mēs radījām teātri OKT 1998. gadā – tieši tagad ir piecpadsmitā sezona –, ar domubiedriem ļoti skaļi paziņojām, ka pietiek teātra, kas vārās savā sulā, – vajadzīgs teātris, kas iet līdzi dzīvei. Tieši tai laikā parādījās jauno autoru vilnis – Maienburgs, Sāra Keina –, bija tādas izrādes kā Shopping & Fucking, kam Lietuvā bija sprādziena efekts. Es iznācu no alķīmiķa laboratorijas, kurā meklē filosofu akmeni vai nemirstību, – mūsu teātra izrādes bija sociāli asas.

Es strādāju teātrī gandrīz 25 gadus un redzu, ka visu laiku ir bijusi precīza pēctecība – negribu pat teikt, ka manā daiļradē, jo teātris vienmēr ir kolektīva radīšana –, bet tajā, kā mēs gājām uz priekšu. Mana pirmā izrāde Tur būt šeit bija izteikti teatrāla, bet savā būtībā arī ļoti demokrātiska.

Tās pirmizrāde notika 1990. gadā 22. martā, un 11. martā tika pasludināta Lietuvas neatkarība. Iespējams, tā bija pirmā izrāde neatkarīgajā Lietuvā. Tobrīd Lietuvā notika dziesmotā revolūcija, visur bija karogi, teātri centās runāt par patriotismu, bet paradokss bija tas, ka teātris zaudēja skatītājus, uz šīm aktualitātēm skatītāji negāja. Bet uz Tur būt šeit publika gāzās, tā kļuva par ļoti pieprasītu izrādi, kuru rādīja desmit gadu pārpildītās zālēs. Kas tas bija? Caur Harmsu atspoguļojās laikmeta sajūta. Tas bija pārmaiņu laiks. Cauri eiforijai cilvēki saprata, ka nav nekā mūžīga, pat Padomju Savienība, kas šķita tik monumentāla, spēja sabrukt. No vienas puses, bija prieks, no otras – gaistošā, efemerā sajūta, un tieši par to bija izrāde. It kā dekadence, absurds, bet tas saistījās ar ļoti dziļiem pārdzīvojumiem. Arī par šo izrādi es runāju nopietni, bet skatītāji nāca smieties. Mums jau 18 gadu ir savs teātris, kam ir sava publika, taču tā ir ļoti dažāda.

Jūsu teātrī OKT strādā arī jaunie režisori. Kad jūs skatāties, piemēram, Artūra Areimas Jūliju Cēzaru, vai jūs šajos darbos redzat sevi viņu vecumā, vai ir kaut kas līdzīgs kaut vai tajā huligānismā, kas viņiem piemīt? (Šajā izrādē Šekspīra varoņi Bruts un Kasijs skūpstās un rokmūzikas pavadījumā lēkā triko biksēs ASV karoga krāsās – A. R.)

Ir līdzīgais, pat atdarināšana labā nozīmē, bet ir arī atšķirīgais. Teātrī ļoti daudz kas saistīts ar laiku. Manai paaudzei, kad radās mūsu teātris, no vienas puses, bija grūti, bet laiks palīdzēja tām pārmaiņām, kuras mēs intuitīvi sadzirdējām. Tagad ir cits laiks. Ir pilnīgi jaunas tendences, kuras es redzu jaunajos režisoros, kaut kāda drosme, bet drosmīgiem būt ir vieglāk. Ir sajūta, ka pie mums, Lietuvā, parādīsies kaut kas spēcīgs, spilgts, un simptomi ir jau jūtami.

Kad jūs ienācāt Lietuvas teātra sabiedrībā, jums priekšā bija slaveni vārdi – Eimunts Nekrošus, Jons Vaitkus, Rims Tumins. Vai šajā kompānijā jums bija vieglāk sevi parādīt nekā jaunajai paaudzei, kurai priekšā esat arī jūs?

Tajā laikā daudz kas notika ne tikai teātrī, mainījās situācija arī tēlotājmākslā. Tie, kas mums veidoja scenogrāfiju, nebija scenogrāfi, viņi atnāca no citām mākslas jomām, komponisti bija pavisam citi. Nevar radīt neko jaunu, nenojaucot pieminekļus, mums tas bija kaifs. Pirmajās izrādēs mēs vienkārši ironizējām par Nekrošu, Vaitku, mēs skatījāmies uz viņiem ar zināmu ironiju.

Un tagad?

Jāsaprot, ka tā nebija necieņa, Vaitkus ir mans skolotājs, kuru es ļoti cienu, Nekrošus ir ļoti daudz izdarījis. Šobrīd es daudz labāk saprotu, ko nozīmē nevis uztaisīt vienu izrādi, bet dzīvot un strādāt šajā jomā ilgstoši.

Jūs daudz piedalāties festivālos. Kas jums ir interesants pašreizējā teātra kontekstā, kuri režisori, tēmas, estētika jūs uzrunā visvairāk mūsdienu teātrī?

Es diemžēl ļoti maz redzu. Teātris daudz braukā pa festivāliem, bet es pats braucu reti. Kādā brīdī festivālu dzīve bija interesantāka, kad bija pirmās tikšanās ar Marku Rāvenhilu, Mariusu Maienburgu, kura luga Ugunsseja mums bija ja ne pirmajiem, tad otrajiem pasaulē, un luga kļuva populāra pēc tam. Mēs braucām uz Poliju, kur it kā nekā interesanta nebija, un pēkšņi parādījās Gžegožs Jažina, Kšištofs Varlikovskis. Latvijā – Alvis Hermanis. Bija laiks, kad nāca jauna paaudze gandrīz katrā valstī. Šajos festivālos redzējām arī vecākās paaudzes režisorus, kas bija ļoti interesanti, – Kastorfs, Martālers. Mūsu teātris savulaik iniciēja starptautisko festivālu Sirenai. Pēdējā Kastelluči izrāde izraisīja tādu skandālu, kas nonāca līdz Seimam. Pie teātra stāvēja cilvēki un mēģināja neielaist citus teātrī. Varu teikt, ka laba teātra ir ļoti maz, bet slikta – ļoti daudz. To, ka sākas labs teātris, sāc just, kad laiks sāk ritēt citādi. Šī sajūta ir neizskaidrojama, bet, kad tas notiek, uz mani atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Tā ir metafizisku baiļu sajūta, ko var sajust tikai tad, kad sēdi kopā ar citiem cilvēkiem un šīs metafiziskās bailes izjūti reizē ar citiem. Mēs ikdienā dzīvojam bez izpratnes par laika fenomenu. Lai arī es saku, ka slikta teātra ir daudz, mani joprojām interesē skatīties izrādes.

Ir anekdote par Turgeņevu, kuram prasīja, kurš ir viņa laika labākais rakstnieks, un viņš atbildēja: "Mēs esam vairāki."

Nereti tiek kultivēts uzskats, ka Latvijas un Lietuvas teātris ļoti atšķiras. Pēdējā Spēlmaņu nakts konferencē piedalījās jauna kritiķe no Lietuvas, kura uzsvēra, ka mēs esam brāļi, bet ļoti atšķirīgi brāļi. Vai, strādājot ar latviešu aktieriem, jūs jūtat šo atšķirību?

Man bieži par to jautā. Kāda skola Skandināvijā, kāda Francijā, kāda Krievijā. Iespējams, ir atšķirības, bet atšķirību ir krietni mazāk, nekā mēs tās izgudrojam. Visur ir labi aktieri, un katrā teātrī ir kaut kādā ziņā līdzīgi aktieri ne tikai tipāžu, bet pat dzīvesgājuma ziņā. Arī šeit ir spēcīgi aktieri, individualitātes, ar kuriem ir interesanti strādāt. Atšķirības ir, bet es pat īpaši negribu par tām runāt. Kopīgā ir vairāk. Bet, kad sāk runāt par atšķirībām starp latviešu un lietuviešu teātri, ir daudz mistifikāciju – tur katoļi, tur metaforas, te nav metaforu… Ir ļoti daudz sliktu izrāžu Lietuvā, maz labu, droši vien tāda pati situācija ir Latvijā, un droši vien daudzi labi aktieri arī šeit netiek pienācīgi izmantoti. Latvijas teātrī ir spēcīgāka tradīcija domāt par skatītājiem – patiks vai nepatiks. Lietuvā bija ļoti spēcīga režijas teātra tradīcija – Miltinis, Nekrošus, Vaitkus –, un cilvēki negāja uz aktieriem vai dramaturgiem, bet gāja uz režijas teātri, un tas radīja lietuviešu teātra un lietuviešu skatītāja fenomenu. Bet šie labie laiki jau sen ir pagātnē.

Līga Rušeniece //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

«Vislabākais, ko varu cerēt sagaidīt no latviešu publikas, ir līdzpārdzīvojums. Zinu, ka skatītāji var gan iet prom no izrādes, gan nepieņemt rupjības tekstos, bet šajā izrādē ir ļoti daudz mīlestības šā vārda visplašākajā nozīmē,» saka lietuviešu režisors Oskars Koršunovs.

Daudzreiz aicināts veidot izrādes Latvijā, taču līdz šim vienmēr atteicis. Šovakar Dailes teātrī pirmizrāde Marus Ivaškeviča lugai Izraidītie Oskara Koršunova režijā.

– Jūs jau 25 gadus esat teātrī, esat iestudējis izrādes gan Lietuvā, gan tās kaimiņvalstīs Polijā un Krievijā, arī Eiropā, bet Latvijā jūsu izrādes bijušas redzamas vien festivālos. Kāpēc bija nepieciešams tik ilgs laiks – ceturtdaļgadsimts, lai beidzot strādātu arī Latvijā?

– Baisi skan – ceturtdaļgadsimts. It kā blakus dzīvojam, bet tajā pašā laikā – tālu. Man bijuši piedāvājumi te iestudēt, bet līdz šim nebija tāda piedāvājuma kā šis. Parasti es piekrītu strādāt tur, kur redzu, ka aicinātāji patiešām grib, lai iestudēju es.

– No kā jūs baidījāties, ka nepaļāvāties uz mūsu māksliniekiem, tikai aktieriem, un kopā ar jums šo izrādi iestudēt atbraucis lietuviešu desants – scenogrāfs, kostīmu māksliniece, horeogrāfe un gaismu mākslinieks? Arī luga ir lietuviešu dramaturga rakstīta, turklāt tās pamatā ir reāli lietuviešu likteņi. Tomēr izrādes pieteikumā rakstāt – latviešu emigranta hronika. Vai tā būs jūsu pirms diviem gadiem Lietuvā iestudētās izrādes pārcēlums latviešu valodā, tā teikt – copy/paste, vai tomēr cita izrāde?

– Tiesa, pirms pāris gadiem šo izrādi iestudēju Viļņā, un man šķita vieglāk uzaicināt to pašu komandu. Šis dramaturģiskais materiāls ir par cilvēku likteņiem, un, to iestudējot, ir ļoti svarīgi aktieriskie darbi, pašu radošums, spēja cilvēciski pietuvināt sev personāžus un situācijas. Šī izrāde nav mazs pārbaudījums aktieriem. Iespējams, pašā sākumā tieši no tā es arī mazliet baidījos, bet, sastopoties ar izrādes radošo komandu, īsti nenoformulētās bailes izgaisa.

Vajag saprast – šī dramaturģija ir īpaša. Mūsdienīga luga ir tāda, kas atklāj jaunas iespējas uz skatuves, arī jaunas iespējas aktierspēlei, saskarsmei ar publiku. Luga pieļauj milzīgas interpretācijas iespējas, turklāt tā arī tika nedaudz pārrakstīta, un izraidīšana no Lietuvas kļuvusi par izraidīšanu no Latvijas, un tāpēc nevar teikt, ka šī izrāde ir tieši tāda pati kā Lietuvā uzvestā.

– Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkam ir milzīgas izvēles iespējas, līdz ar to atbildība par savu dzīvi. Ne jau tikai latvieši un lietuvieši pārceļas uz dzīvi citās valstīs, krustu šķērsu migrē daudzas tautas. «Izraidītie» ir ļoti spēcīgs vārds, un jautājums ir – vai tieši tā var saukt procesus, kas mūs skāruši?

– Mēs visi esam izraidītie jau kopš Ādama un Ievas laikiem, vienalga – vai emigrējam, vai neemigrējam. Luga nav tikai par emigrāciju, tajā ir daudz citu tēmu. Protams, emigrācijas statistika ir graujoša, bet aiz katra cilvēka ir konkrēts liktenis. Aizbraucot cilvēki nokļūst ekstremāla eksistenciālisma apstākļos. Mēs šobrīd dzīvojam tādā pasaulē un situācijā, kad notiek, ja tā var teikt, laika lūzums, kad ikvienam būtu vērts aizdomāties par to, kas viņš ir. Mainās ne tikai ģeopolitiskā karte un telpa, kurā mēs varam pārvietoties, bet mainās arī sevis apzināšanās – tā ir viena no svarīgākajām tēmām izrādē. Arī Austrumeiropas un Rietumeiropas savstarpējās mijiedarbības un sadzīvošanas jautājums nav taču radies līdz ar emigrantiem no bijušā sociālisma bloka valstīm, šis jautājums jau sen bijis aktuāls, tikai pēdējos gados atkal uzplaiksnījis no jauna. Protams, vēl viena būtiska tēma ir – vai iespējams būt latvietim vai lietuvietim, dzīvojot, teiksim, Londonā; vai arī iespējams kļūt par citas sabiedrības pilntiesīgu locekli... Īsi sakot – izrāde ir par cilvēku likteņiem, un emigrantu tēma ir ļoti asa, arī šo cilvēku dzīves ir īpašas. Bieži vien viņi paši par to nerunā, pat noklusē, un saprotams, kāpēc tā. Lugas autors devās pie lietuviešiem, kas dzīvo Londonā, runājās ar viņiem, un tāpēc šī luga ir liels mikslis no reālām ciešanām un pārdzīvojumiem.

– Vai jums pašam ir atbilde, kāpēc tā notiek ar cilvēkiem, vai aizbraukšana ir drosme vai gļēvums?

– Viss kopā. Kādu dzīve piespiež, kāds meklē piedzīvojumus... Izrāde meklē atbildi tieši uz šo jautājumu – kāpēc tā notiek? Kāpēc aizbrauc un nevar atgriezties, vai arī – negrib atgriezties.

– Un kāda ir jūsu atbilde?

– Man nav vienas atbildes, jo tādas vispār nevar būt. Ir noteikti sociāli un politiski apstākļi, kas to veicina, bet tikai ar tiem nevar izskaidrot šo procesu.

– Varbūt mēs pārspīlējam šā procesa nozīmi? Varbūt tāda notikumu attīstība bija neizbēgama un pat loģiska sabiedrībā, kas 60 gadus dzīvoja aiz dzelzs priekškara.

– Nepārspīlējam. Ir bijuši vairāki emigrācijas viļņi un būs vēl nākamie. Ko tur pārspīlēt – visi aizbrauks.

– Latvijas valdība ir izstrādājusi repatriācijas programmu, tai ir īpašs finansējums. Nereti cilvēki ir pauduši zināmu aizvainojumu par to, ka valsts nerūpējas par tiem, kas palikuši, bet par tiem, kas aizbraukuši, ka mūsos joprojām ir klasiskais pazudušā dēla komplekss.

– Diemžēl emigrācija skar ne tikai tos, kas aizbraukuši, bet arī tos, kas palikuši. Pasaule mainās, bet tieši mums – milzīgi ātrā tempā. Mēs visi esam uz izraidīto ceļa. Varu pateikt tikai to, ka mēs pārāk maz domājam un analizējam to, kas ar mums notiek.

– Un kas notiek ar jums – braucat apkārt pa Eiropu, daudz strādājat ārpus Lietuvas, lai gan, protams, tur atgriežaties.

– Tieši tā – šis jautājums ir aktuāls arī man personiski. Es pat sevi vairs nezinu kā saukt. Vai esmu lietuviešu režisors, jo vairāk izrāžu esmu iestudējis tieši ārpus Lietuvas? Varbūt esmu norvēģu režisors, jo Norvēģijā esmu iestudējis pat vairāk izrāžu nekā Lietuvā? Protams, šodien kardināli mainījies tas, kā esmu biju ieprogrammēts skatīties uz pasauli. Daudz kas mainījies, un arī man pašam daudz kas ir jāpārdomā un jāpārvērtē. Kas es esmu? Vai esmu režisors? Piemēram, slavenais lietuviešu režisors Jozs Miltinis strādāja Panevēžā, no tās nekur nebrauca.

– Protams, jo padomju laikā robežas bija slēgtas, publika brauca uz Panevēžu skatīties viņa veidotās izrādes.

– Un kas tad mēs esam? Mēs esam padomju cilvēki, kas pēkšņi nokļuvuši jaunā realitātē. Nevajag izlikties, ka ar mums ne sūda nenotiek, ka vienā mirklī esam kļuvuši par rietumeiropiešiem. Mēs taču noklusējam to, kas mums ir sāpīgi, ko nesaprotam, kas mūs aizvaino. Cilvēkiem ir ļoti daudz frustrāciju, un par tām vajag runāt teātrī, bet ne tikai tur.

– Ko, jūsuprāt, publika gaida, ejot skatīties šādu izrādi? Atbildes?

– Nē, lai iegūtu atbildes, vajag lasīt filozofiskas grāmatiņas, manuprāt, skatītājs meklē iespēju līdzpārdzīvojumam.

– Izrāde būs ļoti ilga – piecas stundas. Kāda ir jūsu versija par to, kāpēc pēdējā laikā režisori daudzviet veido ļoti garas izrādes, lai gan laiks ir ļoti straujš un skrienošs, un viena no populārākajām atrunām ir – nav laika?

– Konkrēti šajā izrādē ir daudz stāstu, personāžu, darbības, mūzikas... Tā ir ļoti vizuāla, veidota tādā kā Tarantīno vai Gaja Ričija stilistikā. Izrādes garums saistīts ar to, ka mēs daudz ko vēlamies izstāstīt. Arī Lietuvā domāja, ka tieši izrādes ilgums būs apgrūtinošs skatītājiem, tomēr publika šo izrādi ir iemīļojusi un biļetes uz to ir pārdotas jau gadu uz priekšu, turklāt pat stāvvietas uz to ir izpārdotas.

Domāju, ka cilvēki ir noguruši no īslaicīguma – īsām attiecībām. Gan starp cilvēkiem, gan sabiedrības izpausmēs. Kā mēs dzīvojam? It kā īsos klipos. Pat mūsu materiālās pasaules likviditāte ir ļoti īsa, šodien viens mobilais telefons, rīt – nākamais, šodien viena sieva, rīt – nākamā... Patērēšanas ātrums ir mežonīgs. Arī teātrī. Patiesībā jau cilvēks alkst pēc īstuma, ja ar kaut ko dzīvē saskaras, tad – pa īstam. Nevis skriet un aizskriet, neko neatceroties. Vienmēr būs tāds teātris, kurā dominēs ātrums un patēriņš, kas strādās uz īsajiem viļņiem, bet īsts teātris vienmēr un visos laikos ignorēs normas. Mēs esam pieraduši ar savu dibenu noteikt, vai izrāde ir laba vai slikta, proti, ja pēcpuse nesāp, tad izrāde ir laba, ja mazliet tomēr stīva – tad slikta izrāde, bet ne jau dibena pašsajūta nosaka izrādes kvalitāti.

– Vai jums pašam ir bijis jautājums – aizbraukt pavisam no Lietuvas?

– Es pat īsti nezinu, vai esmu Lietuvā. Divas trešdaļas gada es neesmu Lietuvā, tā ka nezinu... Protams, manas saknes ir Lietuvā, tur ir mans teātris, tur ir vieta, kur varu atgriezties. Tagad jau vēl vairāk mainījies laiks, tagad dzīvojam tādā situācijā, ka nav svarīgi, kur cilvēks dzīvo un strādā.

– Jūsu teātris nav greizsirdīgs par to, ka tik ilgu laiku strādājat ar citām trupām?

– Es pietiekami ilgi ar viņiem strādāju. Mums ir repertuārs, kas tiek spēlēts Lietuvā, daudzas izrādes tiek izrādītas daudzviet Eiropā. Kad mēdzu būt Lietuvā, es strādāju savā teātrī. Patiesībā tas ir galvenais motīvs, lai atgrieztos Lietuvā. Pirms darba Rīgā mēs ilgu laiku iestudējām Čehova Kaiju, to jau esam sākuši rādīt, lai gan pirmizrāde vēl nav bijusi. Kad atgriezīšos, tad būs pirmizrāde. Man ir daudz piedāvājumu, bet teikšu godīgi – prioritāte ir mūsu teātrim, aktieriem un publikai. Un tā ir pēdējos 15 gadus.

– Kā atrodat balansu starp savām vēlmēm un vajadzībām un trupas interesēm?

– Mēs savu teātri radījām tieši tāpēc, lai mums būtu radoša pēctecība, lai to varētu gan saglabāt, gan attīstīt. Ja strādā tikai tur, kur pasauc, un iestudē tikai to, ko piedāvā, tad izšķīsti. Savā teātrī var nodrošināt nepārtrauktu radošo procesu, un tas ir būtiski. Pastāvīgs darbs arī rada jaunas idejas, tēmas un atklājumus. Kopīgs darbs sekmē kopīgas intereses un atradumus, provocē kustību. Tieši secīguma un konsekvences dēļ mēs veidojām savu teātri, un tieši kopīga darba procesā rodas kopīga nepieciešamība, teiksim, pēc Hamleta...

– Jūs sakāt – mēs, runājot par teātri, tomēr teātri sauc Oskara Koršunova teātris. Esat komandas spēlētājs?

– Ne jau es tā nosaucu teātri. Pēc studiju beigšanas mūsu kursu uzaicināja strādāt Lietuvas Nacionālais teātris, un mūsu iestudējumus, kuriem es biju režisors, kritiķi apzīmēja kā Oskara Koršunova teātris. Kad atdalījāmies no nacionālā teātra, mūs turpināja tā saukt. Teātris ir kolektīva profesija, režisors var radīt radošo telpu, kur visi var sevi izpaust, vispirms jau – aktieri.

Pieredze nav izšķirošs faktors teātrī. Iespējams, talants un nojauta. Iespējams, manas pirmās izrādes bija arī labākās. Tagad reizēm pārskatu ierakstu, analizēju, kā tādas bija veidotas, un jāatzīst – kruti.

– Kādos brīžos jūs mēdzat sev uzdot jautājumu – kāpēc es esmu teātrī?

– Šo jautājumu es uzdodu nepārtraukti. Katru dienu. Labi – gandrīz katru dienu. Pirms pirmizrādes vienkārši nav laika, lai uzdotu tādus jautājumus, bet es patiešām to uzdodu pats sev.

Es diezgan daudz laika pavadu teātrī, teikšu vēl vairāk – man ir spēcīga nosliece uz teātri, un pēc tik ilgiem gadiem teātris man kļuvis pat instrumentu, kā saprast pasauli. Un arī sevi. Dzīvi. Kad iestudējām Hamletu, mēs tieši ar to arī sākām, respektīvi, es teicu aktieriem, lai nedomā par pirmizrādi, jo, iespējams, mēs nemaz neradīsim izrādi.

– Ko tad? Vienkārši nodosimies kolektīvam psihoterapijas seansam?

– Apmēram (smaida). Luga Hamlets vispirms jau ir par atbildību. Man tolaik bija četrdesmit gadu...

– Un galvenais jautājums – būt vai nebūt?

– Būt vai nebūt. Un kas es pats esmu. Sākām mēģinājumus, uzdodot jautājumus paši sev, un pats galvenais no tiem – ko mēs darām teātrī? Tieši tāpēc mūsu Hamlets notiek grimētavā. Un Hamleta jautājums –

kas tu esi?, kas domāts Hamleta tēva garam, patiesībā ir jautājums pašam sev – kā profesionālim, kā cilvēkam.

– Daudzās intervijās esat teicis, ka savu karjeru mākslā esat uzsācis kā skandālists, bet kā jūs šobrīd sevi

raksturotu?

– Domāju, ka es nesāku kā skandālists, par tādu mani nosauca kritiķi. Man vienmēr vairāk ir interesējis nevis kā, bet – kāpēc? Un vēl vairāk to par sevi varu teikt tieši šobrīd. Ziniet, šobrīd mani vairāk interesē tā sauktie Trigorina jautājumi. Kad iestudēju Čehova Kaiju, man galvenais varonis sanāca Konstantīns Trepļevs, tas nozīmē, kam man tuvs ir tas cilvēks, kurš vēl tiecas kaut ko pierādīt. Tomēr manī visvairāk ir Trigorina šaubas, kas mani moka.

– Jau sen?

– Jo tālāk, jo vairāk. Teātris man palīdz izprast pašam sevi. Un rast atbildes uz jautājumiem