Shopping & Fucking

Kamerzāle

Terapeitiska provokācija 2 daļās.
No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja
Pirmizrāde - 2009. gada 23. janvārī
Izrādes ilgums - 2h 15min

Jau pats lugas nosaukums ir izaicinājums. „Shopping & Fucking" (1996) ir mūsdienu teātra kulta figūras Marka Reivenhila pirmā un vispazīstamākā luga, kas kļuvusi par sava laika teātra notikumu un iemantojusi skandalozu slavu. Oriģināls, drosmīgs un asprātīgs, Reivenhils izmanto teātri kā platformu, uz kuras runāt par šodienas aktuālajām problēmām. Te valda vaļīga leksika un ekstrēmas tēmas: vardarbība, sekss, narkotikas, netradicionāla seksuālā orientācija. Luga - sitiens pakrūtē, kas piedāvā ārstniecisku šoka terapiju.

Lugas personāži ir neiederīgie, liekie cilvēki - tie, kuri atrodas sabiedrības perifērijā, tie, kuri, mūsuprāt, nemaz neeksistē. Popkultūras patērētāju filozofija ar visā pilsētā izkaisītajiem grandiozajiem šopinga centriem savai domāšanai pakļauj pat viņus. Mūsdienu mediju ekspluatētais mīts par sabiedrības veiksmīgo cilvēku neizbēgami ielaužas jebkurā apziņā. Tūkstošgades mijas nihilisms atbalso apkārtējās pasaules neprātu. Viss ir darījums. Visu var pirkt un pārdot. Arī jūtas?

Piedalās mūziķi: Anna Ķirse (vokāls), Haralds Stenclavs (taustiņinstrumenti), Kaspars Lastovskis (basģitāra), Māris Ozoliņš (bungas), Gatis Ivans (ģitāra)

Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!

Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds

Lomās

Intars Rešetins: (Robijs)

Juris Žagars: (Marks)

Aldis Siliņš: (Gerijs)

Ivars Auziņš: (Braiens)

Kristīne Nevarauska: (Lulū)

Radošā komanda

Scenogrāfs: Reinis Suhanovs

Režisore: Laura Groza

Kostīmu māksliniece: Jurate Silakaktiņa

Horeogrāfe: Inga Krasovska

Gaismu mākslinieks: Mārtiņš Kudiņš

6Skatīt foto galeriju

Shopping & Fucking

Publikācijas

Iepirkšanās un kniebšanās

2009. gada 2. februāris

Terapeitiska recenzija vienā daļā

2009. gada 7. februāris

Mierīgā terapeitiskā provokācija

2009. gada 26. februāris

Latvijas teātru Ābolu ķocis

2009. gada 3. marts

Grandiozā izpārdošana. Emociju plaukti tukši?

2009. gada 24. marts

Linda Ģībiete

//Latvijas Avīze

Vērtējums – 4

Ar žanra apzīmējumu „terapeitiska provokācija” Dailes teātrī tapusi izrāde, kuras nosaukums palicis netulkots – „Shopping & Fucking”. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka šādi tas izskatās stilīgāk, bet izklausās pieklājīgāk. Svešvalodā lamāties taču ir daudz vieglāk!

Kā šodien provocēt?

Ļoti jaunajai režisorei Laurai Grozai šis Dailes teātrī ir jau otrais iestudējums, pagājušajā pavasarī šeit tapis arī viņas diplomdarbs – Bulgakova stāsta „Suņa sirds” skatuves versija. Šķiet, viņa ir viena no lecīgajām meitenēm, kurai patīk provocēt visos iespējamos veidos – gan ar izvēlēto repertuāru, gan tēmām, gan dažiem kailiem ķermeņiem, gan ar necenzētu leksiku, par kuras skanēšanu uz skatuves daudzi neizskaidrojamu iemeslu dēļ vēl aizvien ārkārtīgi satraucas. Izrādē „Shopping & Fucking” L. Groza grib provocēt jau ar nosaukumu un žanra apzīmējumu. Atklāšu kādu noslēpumu... Varbūt esmu pārāk samaitāta patērētāju sabiedrības locekle, tomēr man šķiet, provokācija šoreiz paliek vien nosaukumā. Uz skatuves tādu ārišķību kā provokācija vai šokēšana nav. Tur valda skaudra patiesība. Un tas arī ir pats labākais!

Britu kulta dramaturgs Marks Reivenhils lugu „Shopping & Fucking” sarakstījis jau 1996. gadā. Sen, ja ņemam vērā, cik strauja mūsdienās ir pasaules attīstība. Taču jāņem vērā arī tas, ka Lielbritānija par kādiem padsmit gadiem aizsteigusies mums priekšā. Ne tikai ekonomiskajā attīstībā un dzīves kvalitātē vien, bet arī tajā, cik lielā mērā šīs ērtības jau spējušas sabojāt jeb, precīzāk izsakoties, „sačakarēt” cilvēku prātus. Pēc aptuveniem aprēķiniem varu secināt, ka šobrīd Latvijas sabiedrība, vismaz viena tās daļa, jau kļuvusi par tikpat baisiem patērētāju kultūras monstriem un no seksa pārtiekošiem vampīriem, kādi briti bija 1996. gadā. Tāpēc izrāde trāpījusies tieši laikā, jo šķiet, ka pat slavenā krīze vēl nav spējusi grozīt cilvēku attieksmi pret lietu vērtību un lielā atkarība un vajadzība pēc naudiņas, ko kāds no lugas personāžiem pat uzskata par pirmo teikumu Bībelē, pie mums joprojām ir ļoti aktuāla. „Shopping & Fucking” – daudziem tas varētu kļūt par dzīves moto. Slikti? Protams! Bet no otras puses – arī ļoti cilvēcīgi.

Nav mazsvarīgi, ka lugas autors M. Reivenhils pieder pie tā dēvētajām seksuālajām minoritātēm un ir inficējies ar HIV. Arī par šādiem jautājumiem pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts skaļi runāt, daudzi tos uzskatītu par provokatīviem. Taču patiesībā šie ir gluži objektīvi fakti, kas nosaka arī to, par ko raksta šis autors, kas ir viņa varoņi un cik tuvu eksistenciālajai dzīvības un nāves, laimes un nelaimes robežai viņš atrodas. Šī robeža parasti māksliniekus spēcīgi iedvesmo.

Kā šodien mīlēt?

Visu iepriekš minēto un droši vien vēl daudzu citu apstākļu mijiedarbībā tapusi izrāde, ko varētu dēvēt par intīmu psihoanalīzes seansu Dailes teātra kamerzāles tuvplānā, kurā jaunas telpiskās iespējas parādījis scenogrāfs Reinis Suhanovs. Protams, grūti nošķirt, cik lielā mērā iestudējuma panākumi atkarīgi no lugas autora piedāvātajiem spēles noteikumiem, precīza aktierdarba un režisores neatkārtojamā rokraksta. Tomēr šķiet, ka par izrādes spožākajām zvaigznēm un vilcējspēku kļūst divu aktieru – Jura Žagara un Alda Siliņa – tēlojums. Turklāt, pārsteidz nevis tas, ka J. Žagars spēj ticami nospēlēt pusmūža homoseksuāli-narkomānu Marku un A. Siliņš ir absolūti patiess Marka jaunatrastā drauga Gerija lomā, bet gan tas, cik, ja tā var teikt, „normālus” aktieri un režisori radījuši šos varoņus. Uz skatuves vienkārši neeksistē jautājums, par kuru skandalozajā „praidā” ik gadu šķēpus lauž homoseksuāļi un homofobi, proti – vai homoseksuālisms ir novirze no normas vai viena no normām. Abi aktieri tik dabiski spēlē cilvēkus bez uzsvērtas dzimumu piederības, ka vairs nešķiet svarīgi, vai viens otru nopērk, izmanto, nežēlīgi izturas, bet pēc izlietošanas izsviež miskastē vīrietis un sieviete, divi vīrieši, divas sievietes vai vēl kādu citādu partnerattiecību pārstāvji. Izdodas noticēt, ka arī patērētāju sabiedrībā kaut uz mirkli mēdz uzplaiksnīt mīlestība. Šādas jūtas uz skatuves padarīt īstas pat visslavenākajos heteroseksuālajos mīlasstāstos izdodas ļoti reti. Skatoties apzinos, ka izrādes emocionālā kulminācija – Marka un Gerija deja, skanot „Rolling Stones” liriskajam rokam dziesmā „Angie”, ir lieliski kombinēts moments, kurā katrs komponents uz skatuves speciāli iecerēts tikai un vienīgi skatītāju aizkustināšanai – gan klusinātās gaismas, gan lēnie dejas soļi, gan maigais apskāviens, gan rokgrupas „dzīvais” izpildījums (nekas jauns latviešu teātrī, tomēr mūzika allaž ir daudz spēcīgāka, ja to rada uz vietas), gan tas, ka izvēlēta tieši šī un neviena cita dziesma. Un tomēr es apraudos... Šķietami vienkārši, bet tieši šādus mazus sirsnības brīžus cilvēki tik ļoti meklē 21. gadsimta trakajā, bezpersoniskajā patērētāju pasaulē.

Mazāk sirsnības un vairāk neskaidrības Intara Rešetina Robija un Ilonas Balodes Lulū attiecībās un viņu abu dīvainajā sakarā ar J. Žagara varoni. Savāda parādība ir bezkaislīgais Ivara Auziņa Braiens, ko varētu nodēvēt par patērētāju sabiedrības filozofiju.

Inese Trenča

//NRA

Kad Lielais Apēdājs, valsts krīzes veidolā, solās norīt vienu izrādi pēc otras, gana loģiski būtu priecāties par katru jaunu veikumu teātrī, tomēr... Ir pagājis gana daudz laika, lai mani pārstātu vajāt Lauras Grozas Marka Reivenhila lugas Shopping & Fucking iestudējums, bet domās dienu no dienas izstaigāju izrādes ainas, lai saprastu, kādēļ tas atstāj tik pretrunīgu iespaidu.

Mainīgi mānīgais laiks

Izstāstīšu jums vienu stāstu. Eju uz veikalu pirkt veļas pulveri, ar ko izmazgāt kaudzīti drēbju. Starp plauktiem, kas stāvgrūdām pārbāzti ar ikdienā nepieciešamām lietām, atrodu arī veselu rindu ar dažādiem veļas mazgāšanas līdzekļiem. Viens solās ne tikai padarīt manas drēbes zīdaina mīkstuma, bet arī noņemt dienas laikā uzkrāto stresu, cits – saglabāt drēbju formu un novērst to izstaipīšanos. Stāvu un skatos. Nesaprotu, ko darīt, kuru izvēlēties! Bet man taču vajag TIKAI pulveri! Aizgāju mājās tukšām rokām un sabijos. Visa tā reklāmu būšana padara mazsvarīgas lietas par nozīmīgām. Pakāpeniski sāk šķist, ka esi lielā eksāmenā, kur tava dzīvība atkarīga no tā, vai izvēlēsies PAREIZO draņķa līdzekli.

Ar pavisam līdzīgu situāciju saskaras vienīgā sieviete lugā/ izrādē, kas rada mazliet aizdomīgu deja vu. Iespējams, ka tad, kad M. Reivenhils rakstīja Shopping & Fucking, viņš vēlējās kārtīgi sapurināt labklājībā peldošo sabiedrības daļu, runājot par t.s. sabiedrības rūpju bērniem – narkomāniem, prostitūtām, nevairoties no tādām tēmām kā homoseksualitāte, HIV/AIDS un bērnu seksuāla izmantošana.

Kad 1996. gadā Londonā tiek iestudēta M. Reivenhila luga, tā saņem visai pretrunīgas atsauksmes, kas būtu saprotams. Tomēr ir pagājuši vairāk kā desmit gadi, kuru laikā arī Latvijas teātros līdzīgas tēmas ir gana ekspluatētas. Vēl vairāk – margināļi, par kuriem rakstīja M. Reivenhils, mūsdienās ir tie, ar kuriem no rītiem sasveicināmies, braucam kopā vilcienā, vai paejam garām kārtējā šopinga laikā.

Pļauka pa seju

Shopping & Fucking tiek pieteikta kā terapeitiska provokācija. Galu galā, kāpēc, lai nemēģinātu sabiedrībai iedurt ar asu skalpeli acī, parādot, cik lielā mērā patērētāju sabiedrības «it kā» filozofija ir nomērdējusi cilvēkos prasmi veidot tuvas attiecības un cik nelaimīgi, vientuļi un sačakarēti mēs esam?! Ne velti izrādē gandrīz visi varoņi, ar mainīgiem panākumiem, mēģina kaut ko pārdot – miesu, narkotikas, sapņu piepildījumu. Par šī laikmeta zīmi režisore iecēlusi pusfabrikātus un kāda ievērojama ātrās apkalpošanas restorāna izstrādājumus, lai pavisam uzskatāmi parādītu, ka ar katru neveselīgā uztura kumosu tiek norīts gabaliņš cilvēcības. Šīs koncepts izkristalizējas jau pirmajās izrādes minūtēs, kad spēles laukumā ierodas aktieri ar dažādu dzīvnieciņu maskām galvās, bet fonā skan izcilā rokmūziķa Lū Rīda dziesma Perfect Day. Gluži kā pliķis pa seju! Bezideālu laikmetā cilvēki vairs nav sirdsšķīstie ļaudis, bet dzīvnieki, kuri kāri metas apmierināt visplašāko vēlmju klāstu.

Divi par viena cenu

Manuprāt, iestudējums Shopping & Fucking sašķeļas divās, paralēlās daļās. Tās pat varētu nosaukt par suverēnām izrādēm, ja tās nebūtu diezgan mehāniskā veidā salipinātas kopā. Pirmā izrāde, kurā izbijušu narkomānu Marku atveido Juris Žagars, bet vīriešu kārtas prostitūtu Geriju – Aldis Siliņš, atklāj, cik vienojoša ir vientulība un cik daudz nozīmē, ka bēdu stāstu uzklausa dzirdīga un saprotoša auss. Abu personāžu tikšanās pārvērš viņu dzīves – vienam tā beidzas ar atskārsmi, ka ilgas pēc kāda, kas parūpēsies, nepiepildīsies, bet otram – ar apliecinājumu, ka viņā vēl ir palicis, kas cilvēcīgs. Abu aktieru – Jura Žagara un Alda Siliņa – paveiktais prasa apzīmējumus tikai vispārākajā pakāpē, jo ainas, kur tiek izklāstīta/ atainota šī sižeta līnija, aizkustina līdz pat asarām. Zinu, ka režisore izmantojusi visus ieročus, lai tiktu klāt skatītāja sirdij (skan The Rolling Stones dziesma Angy, abi aktieri dejo mūzikas pavadībā un pavisam netālu izkapti trin nāve), bet, ko niekus, nevaru apstāties un raudu uz velna paraušanu!

Otrā izrāde, kur salīdzinoši grūta uzdevuma priekšā ir Ilona Balode Lulū lomā un Intars Rešetins, kurš atveido Robiju, šķietami pilda savdabīgu centrālo notikumu atšķaidošo funkciju. Lulū un Robijs tiek rādīti kā ļoti vispārināti jaunieši, par kuriem izrādes laikā var uzzināt salīdzinoši maz. Ja, piemēram, Marka un Gerija tēliem ir samērā skaidra biogrāfija, kas motivē attiecīgi rīkoties, vai pieņemt noteiktus lēmumus, tad Lulū un Robijs ir kaut kādi 21. gadsimta demoralizācijas (?) produkti, kuru vērtību sistēmā pirmo vietu ieņem dievība Kasmaksātaspasūtamūziku, otro – Televīzija. Aso dalījumu divās nosacītās izrādēs lielā mērā ietekmē arī aktierspēle. Ja J. Žagara un A. Siliņa saspēles rezultātā tiek gūts maksimāls teātra baudījums, tad pavisam vāri sokas I. Balodei un I. Rešetinam. Maz ticams, ka pie tā vainojami aktieri, jo, kad teātrī Skatuve tika iestudēta Svētlaimīgo sala ar LKA IV kursu, I. Balode bija viena no spēcīgākajām jaunajām aktrisēm. Kas attiecas uz I. Rešetina darbu, iespējams, ka režisore vēlējusies, lai Robijs tiek tēlots kā manierīga, skropstiņas plakšķinoša caca – rezultātā aktieris savu varoni vienkārši kariķē. Par ievērojamu veikumu uzskatu arī Ivara Auziņa atveidoto laikmeta balsi – Braienu, kurš ar brutāliem līdzekļiem ir gatavs sniegt izglītojošu mācību stundu, pilnā pārliecībā postulējot, ka nav lielākas vērtības par naudu.

Mēģinājums provocēt

Horeogrāfe Inga Krasovska, kura pēc vērienīgā darba Dailes teātra izrādē Drakula. Svešās asinis, kļuvusi par vienu no topa māksliniecēm, arī šajā izrādē vilties neliek, bet ar scenogrāfa Reiņa Suhanova rokas pieskārienu Kamerzāle pat šķietami palielinājusies savos mērogos. Spēles laukumā, melnā kastē, dzīvo mūziku izpilda Anna Ķirse, Haralds Stenclavs, Kaspars Lastovskis, Māris Ozoliņš un Ronalds Seleckis. Izrādē var dzirdēt virkni, neliegšos, arī man tuvu mūziķu – The Doors, Dženisas Džoplinas, Lū Rīda, Nensijas Sinatras dziesmas. Tomēr, lai arī mūzika dzīvajā izpildījumā ir patīkama, nevaru rast tam pamatojumu un grupas atrašanās telpā izskatās pēc skaistas dekorācijas vien. Šī izrāde provocē ar to, ka neprovocē vispār. Galvenie varoņi neliek nedz riebumā saraukt degunu, nedz šausmināties, bet iestudējums kopumā ir kā apstiprinājums, ka tik traki nemaz ar mums nav.

Antra Gabre

//Rīgas Balss

Režisore Laura Groza ir ļoti riskējusi, piekrītot iestudēt angļu melnā humora lugu. Grūti mums, latviešiem, uztvert to gandrīz nemanāmo ironijas robežu, kas jēdzienu “shopping & fucking” nepadara par internetā aprejamu vai vienkārši rupju. Vai arī grūti bijis režisorei to robežu uztaustīt...

Ja to šauro strīpiņu spēj atrast, tad Marka Reivenhila 1966. gadā rakstīto lugu “Shopping & fucking” vajag noskatīties. Kaut vai tāpēc, ka nekāds dižais “f...” tur nav (tiesa, latviskajā versijā), bet melno humoru uztaustīt izdodas. Šajā gadījumā jāsaka, ka solīts makā nekrīt, jo “terapeitiskā provokācija 2 daļās” ir pat ļoti pieklājīga. Režisore un aktieri iztiek bez naturāla “f...” uz skatuves, reizēm panākot vajadzīgo efektu. Protams, vienmēr jau būs tādi un tādas, kuri šajā izrādē neko vairāk par pliku Jura Žagara (Marks) un Alda Siliņa (Gerijs) dibenu uz skatuves nesaskatīs...

Homoseksuālu un biseksuālu attiecību kaisle uz skatuves plosās, tiesa kas tiesa, diezgan pieklusināti. Autors kā nekā pieder minoritātēm, šī ir viņa pirmā luga un arī – visskandalozākā. Latviešu variantā tas viss nedaudz līdzinās “Kaķīša dzirnaviņām” - tikpat drusku vardarbības, cik daudz maiguma un mīļuma. Reivenhils vienkopus savācis visu melno buķeti: narkotikas, seksu, vardarbību, gejus, vienu heteroseksuālu sievieti arī... Tā šie cilvēki dzīvo, pārdodot narkotikas un pērkot mīlestību vienlaikus ar lupatām kādā lielveikalā. Ilonas Balodes Lulū ir spiesta atkarot savu Robiju (Intars Rešetins) Markam, liekot lietā dažādus līdzekļus. Reizēm no šīs robustās izdzīvotājas izlaužas tik negaidīta un salda sievišķība, ka ir skaidrs – autors zobojas par sieviešu dzimuma vājībām un tā dēvētajiem sievišķīgajiem ieročiem. I. Balode to lieliski izspēlē. Un tad ierodas velnišķīgais Braiens (Ivars Auziņš) ar tekstu, ka pirmais teikums Bībelē bija... par naudu. Tā ja, viss ir tikai darījums. Gerijs nopērk Markam žaketi, Marks Gerijam atmaksā ar mīlestību. Robijs izdāļā narkotikas, pretī saņemot mirklīgu vislabākā – the best - puiša statusu. Pēc tam, lai norēķinātos par zaudējumiem, nākas pamocīties ar seksu pa telefonu, bet... nauda prasa upurus. Naudas dēļ cilvēki izdara ļoti atbaidošas lietas un pēc tam, izrādās, dzīvo tāpat kā līdz šim – kā Lulū, Marks un Robijs. Pēc tam, izrādās, viņiem vairs nav jākaujas lētās, sintētiskās ķobsīšu kartupeļu putras dēļ (to varoņi ēd un ēd... visu laiku), jo visi, kuri nogalināmi, ir nogalināti. Ja ne fiziski, tad garīgi. Vismaz tā var saprast.

Kāda ir “Shopping & fucking” rozīnīte? “Dzīvā” mūzika. Tāds laisks naktslokāla stiliņš, kas uzsit asociācijas ar 20. gadsimta 30. gadiem. Vienalga – Latvijā, Vācijā, vēl kaut kur... Mūziķi (Anna Ķirse - vokāls, Haralds Stenclavs - taustiņinstrumenti, Kaspars Lastovskis - basģitāra, Māris Ozoliņš - bungas, Ronalds Seleckis – ģitāra) ir no citas pasaules un dzīvojas paši par sevi. Kad viņi traucē, kāds aizvelk aizkariņu. Kad grib, lai padzied, atvelk.

//Diena

Henrieta Verhoustinska

Zinot šo savulaik skandalozo, bet nu jau, var teikt, hrestomātisko lugu, kas teātra pazinēju vidē kļuvusi par britu jaunās drāmas zīmolu, Dailes teātra Kamerzāles intīmajos apstākļos bija grūti cīnīties ar augošo neizpratnes sajūtu. Vai režisore vēlējusies aizpildīt robu latviešu teātra repertuārā? Vai pierādīt, ka latviešu aktieru tradicionālās vīrišķības iemiesojumi (kā Intars Rešetins un Juris Žagars) spēj pārliecinoši iemiesoties geju lomās, kas — arī tradicionāli — ir mūsdienu aktiera meistarības pārbaudes akmens ne mazāk kā savulaik Hamlets? Neizpratne ir spēcīgākā pēcsajūta, pat novērtējot surdinētos, gaumīgo ironiskos J.Žagara, Alda Siliņa, Ivara Auziņa (glumais tipiņš — narkodīleris un naudas varas sludinātājs ir viena no labākajām aktiera pēdējā laika lomām) un lielākoties — arī I. Rešetina aktierdarbus (pirmajā cēlienā pārāk pārspīlēts manierīgums traucē saskatīt "maigā zēna" raksturu un emocijas). Mūziķi un soliste, kas Brehta lugu songu manierē ar pazīstamām dziesmām no Tarantīno filmu (Kill Bill), grupas Doors u.c. ekstrēmu "dzīvo ātri, mirsti jauns" sludinātāju repertuāra atsvaidzina darbību, izpilda to apzinātā nomales nakstlokālu melanholiskaja stilā, vedinot uz rezignāciju un ironiju. Tikai — par ko nopūšamies, par ko ironizējam? Idilliskais izrādes fināls, kurā savādā ģimene omulīgi ieritinās dīvānā pie televizora, atbildi nesniedz. Vismaz pirmizrādes vakarā. Tāpat kā vienīgā sieviete — Ilonas Balodes aktīvā bezaizspriedumu darba meklētāja — nesniedz priekšstatu nedz par aktrises spējām, nedz viņas varones vietu šajā trakajā, trakajā pasaulē.

Undīne Adamaite

Gaužām nepārliecina, kāpēc jaunā režisore izvēlējusies tieši šo lugu, nevis, piemēram, A.Millera Komivojožiera nāvi, kurā "mazā dzīves pabērna" ciešanas, nespējot lielajai dzīvei neko pārdot, attēlo pat skaudrāk. Ja režisorei neinteresēja autora dumpīguma enerģija (kam Reivenhils ir sinonīms), — kas īsti likts vietā? Iestudējuma intonācija braukā pa radio frekvencēm, pārliecinoši neapstājoties ne uz vienas. Virsroku ņem tāds vidēji latvisks lirisms (arī fakināšana ir tāda mīlīga kā zīlīte pie loga rūts — tuk, tuk), un neko daudz neatšķiras no daudzu, nebūt ne autsaideru vai dzīves pabērnu, ikdienas valodas. Akcents likts uz vispārcilvēcību. Kā saka Alda Siliņa Gerijs, viņš arī apjomīgākais un pārliecinošākais tēls: "Katrs grib, lai viņu uzklausa." Tieši tā. Simpātiska, nepieciešama šķiet arī režisores uzpotētā ironija un komisms attiecībā uz mūsu sabiedrībā pārspīlēti svētsvinīgo attieksmi pret miesu un seksu. Tomēr pēc sižeta jēgas ir tādas ainas, kuras nedrīkstētu būt nekādas citādas kā vien nopietnas. Iestudējumā diemžēl tieši tās ir vissamocītākās un komiskākās. Varbūt tās ir manas problēmas, bet tādas tiešām ir: noticēt Jura Žagara "mazā cilvēka" statusam, kurš ar baltirozā tīkliņu dodas uz veikalu. Arī lēnā deja ar Geriju un mīlīgā Intara Rešetina iespiešana azotē neliek redzēto salīdzināt ar skaistākajiem mīlas mirkļiem mākslā. Nepalīdz arī aktiera platais sazvērnieciskais smaids, paklanoties. Kā skatītājs beigās nezinu, ko iesākt ar durni pacilājošām sajūtām. Kas gan šajā stāstā būtu bijis tik jautrs?

Gundega Laiviņa

Ja režisore Laura Groza izvēlējās Reivenhila savulaik tik radikālo gabalu Shopping & Fucking, lai skarbi runātu par skarbām lietām, tad izrāde ir daudz par rēnu. Tā nesatriec un nesatrauc. Ainas, kam ir jābūt izrādes centrālajai asij un kulminācijai, ir vājas un neizteiksmīgas. Tāda ir gan Gerija (Aldis Siliņš) izvarošanas aina, gan skats, kurā Braiens (Ivars Auziņš) atdod Intara Rešetina un Ilonas Balodes spēlētajiem jauniešiem naudu. Iestudējums Dailē, manuprāt, velk uz ko citu. Pasaule kopš 1996.gada, kad Londonas ielās bija aizliegts izvietot izrādes plakātu ar vārdu "fucking", ir ļoti mainījusies. Mūsu sabiedrībā tik daudzi ir šopingotāji, kam viss ir tikai darījums, bet Marks, Robijs, Lulū un pārējie nav nekādi "neiederīgie vai liekie cilvēki", bet parasti līdzcilvēki. Tas vairs nav nekas jauns, tādēļ arī tēma, šādi pasniegta, atstāj vienaldzīgu. Šoreiz materiāls izrādi iegāž. Man ļoti patīk Juris Žagars pirmajā cēlienā, kur viņš ar debilu rozā audekla somiņu vazājas apkārt, alkatīgi blenzdams uz paiku un šaibām. Diemžēl otrajā cēlienā viņa spēlē iezogas tāda kā amizēšanās — redz, kā man, kārtīgam vecim, jāspēlē gejs un narkomāns. Marka un Gerija tuvības skati ir ļoti neveikli un komiski, bet cik lieliski Žagars uzplaukst, stāstot par sakaru ar Džoannu Roulingu. Aktieriski vāji ir Ilona Balode un Ivars Auziņš, kas pārsvarā nodarbojas ar teksta deklamēšanu, bet scenogrāfa un kostīmu mākslinieces radītais kontrasts teātris — dzīve, mani uzrunā apvērstā veidā. Teatrāli senilajos kostīmos tērptie mūziķi, kas uzstājas sarkani polsterētā black box, atšķirībā no varoņiem reālajā vidē ir daudz patiesāki. Trešais ābols Žagaram un mūziķiem.

Kitija Balcare

//Teātra Vēstnesis

Pasaule ir kļuvusi par milzīgu lielveikalu ar krāsainām etiķetēm, leibļiem, lietošanas instrukcijām un konsultantu konsultantiem. Galvenais ir nekļūdīties. Un iegūt. Iegūt vispareizāko, ko var. Jo, kā saka, Marks Reivenhils savā lugā Shopping&Fucking, ko Dailes teātrī iestudējusi Latvijas Kultūras akadēmijas svaigais produkts teātru skatuvju plauktos Laura Groza, „iegūšana ir civilizācija, bet civilizācija ir iegūšana”. Ko iegūst skatītājs?

Tie paši vēži, tikai citā mērcītē...

Redz, izrāde nodēvēta par terapeitisko provokāciju ar vaļīgu leksiku un ekstrēmām tēmām. Kopš kura laika vientulība ir ekstrēma tēma, nemitīgi atkārtotais vārds fuck ir vaļīgas leksikas apzīmējums un vai patiesi stāsts par sabiedrību, kurā šobrīd dzīvojam ir terapeitiska provokācija? Vai patiesi šie cilvēki ir neiederīgie un liekie, un atrodas sabiedrības perifērijā?

Jura Žagara narkomānistiski sagumušais Marks ar tukšu auduma maisiņu, kas baidās nonākt jebkādā atkarība (visas atkarības ir atkarības tik un tā – no vielām vai cilvēkiem, tam nav nozīmes). Alda Siliņa piederēt-kādam alkstošais Gerijs, kas tirgo sevi, iepazīstoties interneta portālos ar potenciālajiem prostitūcijas alkstošajiem vai gluži vienkārši vientuļi izmisušajiem vīriešiem. Ilonas Balodes skvotu dzīves cienīgā Lulū, kas mēģina dabūt darbu visos iespējamos veidos un atgādina, ka ēdiena visiem nepietiks. Tāpat kā mīlestības. Intara Rešitina glamūrīgi naivais Robijs un Ivara Auziņa šantāžas vecis Braiens, kas kalpo Naudas dieviem un sludina savu ticību citiem. Viņi visi ir tepat, blakus. Varbūt vienīgi uz teātri nedodas.

Vai viņi visi ir perifērija? Vai arī tās ir mūsu transformācijas? Mazi lausku lauskās satriektu spoguļu rādīti atspulgi? Izrāde kalpo par izklaides kompleksa greizo spoguļu zāli, kurā ieejot, mēs it kā gribam ieskatīties, pasmieties, bet tikpat ātri kustēties uz priekšu, lai greizajā spogulī redzamais nepārtop par īstenību...

Uz to lielo māju. Prom

Postulēt šo marginālismu izrādes pieteikumā bija lieki. Tie „liekie”, par kuriem lugas autors M. Reivenhils runāja 1996.gadā, šodien jau ir pati sabiedrība. Ne tikai Londonā, bet arī tepat Rīgā. Ne tikai LaRoccā, bet arī Ludzas kultūras namā.

Viss ir nonivelējies. Viss ir pārdots. Viss ir nopirkts. Tagad mēs tikai maināmies – ar partneriem, braukšanas kartiņām, atmiņām. Tieši tā, kā Siliņa Gerijs iemaina Žagara Markam naudu pret jūtām, bet tik un tā viņš dzīvo ar domu, ka reiz atnāks kāds, pienāks viņam klāt (visticamāk kādā klubā), paņems aiz rokas un aizvedīs prom. Prom. Uz savu lielo māju. Un tad Gerijs piederēs, jo kāds beidzot par viņu rūpēsies.

Un šie vārdi dzeļ skatītājam pakrūtē, jo tā jau nav nekāda ekskluzīvā domā. Cilvēks ir sācis baidīties palikt divatnē ar sevi. Lai pārtrauktu šo stāvokli, viņš ir gatavs piederēt, lai tikai kāds baro un izved pastaigā. Ja vien neaizmirst to izdarīt pēc kāda laika, kad vienas rotaļlietas vietā šopingcentrā ir ieraudzīta cita lelle (lellis?). ar vairāk funkcijām. Ar vairāk iespējām. Un ar lielāku atlaidi.

Ēdiena visiem nepietiks

Mītiski šarmants elements ir izrādes sākumā un beigās, kad uz skatuves aktieri ir paslēpušies dzīvnieku maskās, izpildot savas riesta dejas. Skanot Lū Rīda dziesmai Perfect day, izrādes noslēgumā visi „liekie” ir viens otru samīļojuši, dabūjuši garšīgos un, kā ģimenes vakara seriālā, ir sasēduši uz viena zaļa ādas dīvāna cieši, cieši kopā, tādā veidā protestējot pret visiem tiem peļu slazdiem, kurus paši viens otram salikuši. Un katram viņiem ir savs personīgais Jēzus gluži kā Depeche Mode dziesmā. Katram savs pielūgsmes un pakļaušanās objekts.

Ne iepirkšanās, ne kniebšanās izrādē nav (ja neskaita Gerija un Marka kailuma mirkli pirms neveiksmīga akta dušā un viņu gājienu uz apģērbu veikalu). Iepirkšanās ir attiecību veids. Bartera darījumi. Bet kniebšanās ir šo darījumu apzīmogošana.

MTV ekrāna vietā alternatīvajiem patērētājsabiedrības indivīdiem režisore Laura Groza piedāvā miniatūru sarkanmelnu skatuvi ar zemu, samtainu Annas Ķirses tembru, kas izpilda pasaules mūzikas 20.gadsimta vēstures pērles (The Dorrs, Lū Rīds, N. Sinatra, Dž.Džoplina, Depeche Mode u.c.), kurai muzikālās interpretācijas palīdz īstenot Haralds Stenclavs (taustiņinstrumenti), Kaspars Lastovskis (basģitāra), Māris Ozoliņš (bungas), Ronalds Seleckis (ģitāra). TV pults šamējiem nav, tā vietā pēc katras dziesmas tiek aizvilkts melnais priekškars, kas zināmā mērā atgādina vecmāmiņām tik mīļās sedziņas pār TV ekrānu.

Atlaides

Atlaižu laikmets, iespējams, atklāj vispatiesāko preces cenu. Tas, kas ir gandrīz par velti, tas mums vairs nav vajadzīgs. Uzvelkot galvās dzīvnieku maskas, lugas varoņi sāk spēlēt nežēlīgas spēlītes viens ar otra zemapziņu, tumsā rakņājoties savos skapjos, meklējot tajos skeletus. Tie krīt ārā grabot un žvadzinoties. Krīt, bet īpašnieki tos kaunīgi uzlasa un saliek pa kauliņam atpakaļ kabatās. Lai ir ar ko brīvajā laikā rotaļāties.

Atlaides nav dotas. Te visiem ir jāpiedalās. Neviens nestāv maliņā un neskatās. Katram ir savs stāsts. Markam par aktu ar Harija Potera autori Dž.Roulingu, bet Gerijā mājo bērnība ar patēvu – pedofilu prātā. Terapija, ko varoņi veic viens otram, ir savdabīgs paņēmiens, kā ar zivs vai vienradža masku galvā, aizmirst savu sociālo lomu, bet atgriezties pie identitātes atveseļošanas.

Vai izrāde ir stāsts par cēloņiem vai sekām? Drīzāk par neizbēgamību pašiem no sevis un par to, ka katram mums tomēr ir šis klibais Ahileja papēdis, noberzts līdz varžacīm. Pat tad, ja jaunās, skaistās kurpes šķiet, ka der kā uzlietas, pēc kāda laika tās tomēr uzberž tulznu vai to papēdis iesprūst lielveikala gumijas paklāja grīdā. Rēķinu tiks piesūtīts pēc tam.

Atsauksmes

Pievienot komentāru

Pievienot Pieslēdzies

24.02.2012 12:10

Atvainojos par Lauras un Kristīnes sajaukšanu - manā sastāvā Lulū spēlēja Kristīne.
Plikie dibeni - kā tas virza, izjautā izrādes gaitu? Par uzmundrinošo publikas pamodināšanu šajā gadījumā nejautāju, bet vai tas pilda kādu uzdevumu?

24.02.2012 11:59

Siera maizīte bez siera.
Laikmets kad tapis šis darbs ir vairāk vai mazāk tuvs filmai Sliežu pārmijējs(Trainspotting), ar savu daļu dumpības, izaicinājuma un šokēšanas. Pagājis neilgs laiks un tā laika reālijas vairs nav nedz šokējošas, nedz izaicinošas. Par pašu spēles telpu runājot - kamerzāle pārvērtusies līdz nepazīšanai - ieeja no sāna, skatītāju vietas citur etc. Bet aktīvais zāles izmantošanas grafiks ir atstājis savus nospiedumus. mizanscēnā, kur notiek viesošanās pie Alda Siliņa atveidotā personāža - smuki nopulēta siena, ko radījis laiks un skatītāji pēdējās rindās - prasās pēc rūpīgākas nosacītās vides personalizācijas, tā pat kā podestu un krēslu izsistie robi melnajās sienās, gabaliņš drapērijas būtu gana un mazliet noslēpti vadi skaņotāja gaismotāja telpā arī par sliktu nenāktu. Drapērijas kas sedz logu šūpojas katru reizi, kad kāds ienāk pa skatuves durvīm - kāds piešūts atsvars varētu šo audumu nospriegot un katru reizi durvīm atveroties tas nešūpotos pāri pusei no spēles laukuma. Mikroviļņu krāsns kas uzsilda ēdienu 3 sekunžu laikā - tas jau mazliet no zinātniskās fantastikas vairāk, tā pat arī skaidrība par to, kas bija šis produkts ko tik ātri var uzsildīt tā arī neradās. Jo izskatījās pēc kartupeļu biezeņa, bet tam parasti ūdens nepieciešams. Atzinības vārdi skatuvei uz skatuves - kurā mūziķiem jādzīvojas, tiešām nesaprotami, kā tā ir ietilpināta spēles telpā, tomēr aizkaru ķeršanās katru reizi to atverot un aizverot rosa mazliet nostaļģiskas atmiņas par sabojātu lejierkasti. Tāpat pieļauju, ka izrādes kulminācijas laikā tās izgaismojums varētu pārvērsties no monotoni sarkanā uz akcentētāku. Kā arī apskaņot es pieļauju ka to var mazliet labāk, ņemot vērā, ka ir vietas uz skatuves un zemie griesti, kas ļautu skandas izvietot arī platākā leņķī.
Prožektori acīs kamēr sēdi un gaidi izrādes sākumu ir jauks priekškars, bet pamatdomu vietas atrašanu nenumurētā zālē nesniedz.

Aktierspēle. Žagara kungam 12 no 10 punktu skalas par ticamību un neskaidro robežu starp, izrādes vārdiem runājot - apdolbījies un nē. Aldis Siliņš - par mazumiņu ticības tam, ka tas varētu notikt pa īstam. Intars un Ilona - mazliet histēriski, mazliet saraustīti, nesaprotami, pārāk tālu no realitātes. Ivars - mazliet pietrūka tā asuma, kas varētu piemist filozofiskajam ļaundarim. Pārejas no viena uz otru aizstātas ar pārvietošanos telpā. Jāatzīst arī ka pats izrādes uzstādījums, neļauj izpausties aktieriem, jo tā nav parodija, kariķēšana, līdz ar to iejusties homoseksuāļu tēlā nebūt nav tik viegli, kā varētu iedomāties. Tur arī kostīmi īpaši lielu palīdzīgu roku nesniedz. Riesta deja - maskas lieliskas, atsvešinātas un tajā pat laikā reālas, riņķveida kompozīcijai ar domu kas sācies tam arī jābeidzas attaisnojamas, bet mazliet vairāk tuvības un haosa šajā masku uzburtajā pasaulē varētu piešķir jaunu, citu dimensiju.

Iespaids - mazliet dīvainainas heteroseksuālas ģimenes - tēvs, dēls un dēla izredzētā transformācija uz Tēvs atrod jaunu mīļāko, kam lemta nāve, kā arī sižeta virzītājs narkodīleris. Pieļauju, ka šāds lugas traktējums lugas materiāla autoram pat prātā nenāca.

Ne vēsts no Shoping & fucking, ja nu vienīgi pārāk bieži lietotais vārds fuck, kas atstāts lugas latviešu tekstā.
Materiāls savu aktualitāti nav zaudējis, bet šajā izpildījumā rosinājumus nesniedz nemaz. ja nu vienīgi man šo uzrakstīt.

15.04.2011 17:09

....šii izraade buutu vairaak domaata jauniešiem, bet vecaaki cilveeki var redzeet kas viņiem ir pagaajis garaam....noteikti pamaacoša...
Ideaala speele visiem aktieriem....ipaši
Kr. Nevarauskai, Siliņam, Rešetinam...

10.11.2010 10:59

Paldies!!! Mums izrade loti patika! Gan muziki,gan akteri bija savos uzdevumu augstumos! Pirms dosanas uz izradi,mazliet baidijos par parspiletam rupjibam,kuras pedeja laika rezisori nez kapec izdailo scenarijus,uzsverot to kaa uzdriktesanos,kko ekstravagantu,bet seit viss bija istaja laika un vieta! Paldies!

05.11.2010 19:27

jā, es arī piekrītu, ka ar vienu izrādi mēnesi ir stipri par maz, vel pie tam mazajā kamerzālē, kut tik maz vietas!

28.10.2010 12:37

Vai nevarētu papildus izrādes salikt?? Viss esot izpirkts jau arī novembrī, tagad tikai decembrī iespēja!

21.04.2010 15:38

Mēs 65.un 70.g. aizgājam noskatīties izrādi ar bailēm !
Bet mums patika, ļoti labi! ! Aktieri burvīgi,muzikantu klātiene, ļoti labi!
PALDIES!

24.03.2010 16:56

Jap, man jau nu tomēr patika, šodien to vien daru kā klausos "Perfect Day":). Aktieru buķete - patīkama un izcila. Paklanos viņu priekšā :) Un grupa, kas spēlēja - pa skaisto....
Droši vien neiesaku iet tiem, kuriem ir aizspriedumi vai kādi dīvainie streotipi par tiem "Kas ir citādāki"...Lai taču KATRS mīl ko grib!!!

12.03.2010 15:09

Izlasot šīs izrādes nosaukumu, kas tulkojumā skan "Iepirkšanās un pišanās" (laikam jau latviski tomēr pārāk rupji, ja to izdomāja atstāt angliski; parasti gan nosaukumus lugām tulko), es uz Dailes teātri negribētu iet. Ja kultūras iestāde, kuru daļēji uztur par nodokļu maksātāju naudu, var atļauties šādu necieņu pret latviešu valodu (netulkot nosaukumu; atstāt nosaukumā necenzētu angļu valodas leksiku), tad tā nav pelnījusi apzīmējumu "kultūras iestāde". Šādu leksiku plašā sabiedrībā lieto tikai nekulturāli cilvēki.

07.02.2010 09:52

Pilnigi piekritu Minnijas komentam,jo vakar piedzivoju to pasu gadijumu...
Laikam J.Zagars atgriezas no kartejas filmēšanas tuures,bet lidm.reiss bija aizkavējies...
Lika gaidiit gandriiz stundu.TĀ ir ABSOLUTA nerēķinasanas ar skatitiaju,vinu laiku!
Mums-publikai jaciešs...Bet viena bilete tak maksaa 10 ls...

06.02.2010 22:16

6.februārī ar draugu sapriecājāmies, ka beidzot esam izbrīvējuši vakaru šīs izrādes apmeklēšanai. Neaprakstāma bija mūsu vilšanās, kad dažas minūtes pirms izrādes sākuma, teātra darbinieki mums paziņoja, ka izrāde kavēsies vismaz 20 min., pēc brīža atnāca atkal un teica, ka vēl būs jāgaida kādas 45min. "Ejiet iedzert kafiju vai uz lielo zāli, kur sāksies "Gaisa grābekļi"". Nīkt kā minimums 45 minūtes likās bezjēdzīgi un piekritām iet noskatīties izrādi "Gaisa grābekļi". Murgs, vilšanās - un tas vēl ir maigi teikts. Tik briesmīga izrāde vēl nebija redzēta!!!
Vienā vārdā sakot - Dailes teātris par mūsu pašu naudu(jo biļetes nav lētas)pacentās sabojāt mums vakaru tā, cik vien tas iespējams.
Būtu bijis tikai normāli, ja šādi aizkavējot izrādi, pieviltajiem skatītājiem tiktu piedāvāta bezmaksas kafija, tēja un sviestmaizīte :-), kā kompensācija. Tad arī gaidīšanas laiks paietu ātrāk un nebūtu no burvīgi ieplānotas izklaides jāatgriežas mājās ar pilnīgi un galīgi sabojātu omu...

13.01.2010 11:34

Nesaprotu, kāpēc sievietes (transvestītus?) Dailes teātra aktieri tēlo ar lielu azartu, bet gejus kaut kā neveikli, nepārliecinoši. Es teiktu garlaicīgi, nevis šokējoši. Dzīvais mūzikas izpildījums sākumā uzrunā, bet vēlāk liekas tikai tāda piedeva, kas izrādi tas neglābj. Kā vecajā teicienā - režisore pagrābusi lielāku kumosu, nekā var norīt.

18.12.2009 15:53

Īpatnēja. Savā ziņā drosmīga un provocējoša. Tēmas, ko tur apspēlē ir visnotaļ mūsdienīgas - pērkamās lietas un cilvēki, narkomāni un vīriešu fiziska mīlestība. nu katrā ziņā kultūra Latvijā paliek arvien pietuvinātāka sabiedrībā aktiālām tēmām. Bet, ja godīgi, es neuztvēru to īsto domu.

08.12.2009 13:50

Laba izrāde, paldies režisorei par interesantu salikumu aktieri un mūziķi, būtu jauki šos aktierus un mūziķus redzēt arī nākotnē! Sakumā biju pārbijusies nopērkot biļeti, tāds nosaukums, bet LABI ! PALDIES !

06.11.2009 23:01

Izrāde baigi patika un mūziķi super, bet solistei īpašs PLUSS!

06.10.2009 15:10

Izrāde lieliska!!! Aktieru tēlojums - bez vārdiem. Žagaram noticēju uz "vārda", it īpaši izrādes beigās.
Tikai viens "BET" jautājums - bet kāpēc Balode....? / Vāja un necila. Ja ne tas, tad skatoties izrādi visu laiku būtu sajūta, ka skatos citu dzīvēs caur atslēgas caurumu, jo viss ir tik īsts un patiess...../

02.10.2009 15:32

Vakar biju uz izrādi...kolēģe, kas iepriekš bij redzējusi, teica, ka pirms izrādes ir jāiedzer, lai viņa patiktu...Hmm - bet man patika tāpat :)
Biju lasījusi atsauksmes un kritiku, likās o-ou - uz ko esmu biļetes nopirkusi...bet biju patīkami pārsteigta :)
Jo nu biļetes pirku, neko nezinot par izrādi - un pirmās asociācijas, kas saistījās ar nosaukumu bija meiteņu sarunas par džekiem, vienas nakts sakariem un ballīšu piedzīvojumiem, kopā ejot iepirkties... :) Bet nu - galīgi nē...izrāde ir pavisam par kaut ko citu!
Es apbrīnoju, kā puiši spēja tik pārliecinoši nospēlēt gejus - es noticēju! malači :)

Kopumā - labi pavadīts vakars...galvenais uz izrādi neiet cilvēkiem ar aizspriedumiem...

21.09.2009 17:24

Principā izrāde ne par ko, taču aktieru tēlojums lielisks!

17.07.2009 11:50

Prieks, ka Dailes teātris uzdrīkstās veidot tik kvalitatīvu darbu!

14.07.2009 22:31

vēl joprojām man galvā skan dziedātā Perfect Day. tik labi bija

23.05.2009 23:32

....solistei labi sanāk. Un skanējums arī profesionāls.

22.05.2009 21:46

19.MAIJĀ BIJU OTRO REIZI,pirmo it KĀ Nesapratu, bet gribēju saprast.
ĻOTI PATIKA AKTIERU SPĒLE, MŪZIKA, DZIESMU IZVĒLE, SOLISTES BALSS AR PATĪKAMU TEMBRU.
PALDIES LAURAI PAR INTERESANTU IESTUDĒJUMU.

20.05.2009 17:17

ko tu zaiga rubī, viss bij baigi okei.Macies pate reziju un tad sac likt citiem aube

20.05.2009 15:47

.....režija ļoti ,ļoti vāja taisni ,vai žēlumu izraisa.
aktieri kuļās kā nu māk...
mūzika pati par sevi vnk klasika....sasaiste ar izrādi nekāda....godīgi atstrādāts.
Rešetins ,laikam vēl mācās aktieros????

08.05.2009 15:04

Man ļoti, ļoti patika! Izcili!

16.04.2009 18:48

superr izrāde, kaut kas fantastisks... :)

16.04.2009 16:35

Super!!! Aktieri super, muuzika super, sevishkji angie, kad dziedaaja, skudrinjas paarskreeja :)))) Zhagaram riktigi labi sanaca lomaa iejusties, tik iisti!!!!

02.04.2009 13:39

Rolling Stones "Angie"
http://www.youtube.com/watch?v=JMkFjYRWM4M

01.04.2009 22:45

ļoti laba izrāde....
vai kāds nevarētu pateikt dziesmai angels orģinālizpildītāju??

06.03.2009 01:28

...patiešām talantīgi sarakstīts darbs.Paldies aktieriem par atdevi. Bet nepamet sajūta,ka darba tekstuālā puse bieži vien nesaskan ar to ko varam redzēt. Tāda, it kā cīņa par vietu zem saules,bet nez kāpēc ar rozā brillēm un koka zobentiņiem.Bet pēc ieskatīšanās programmiņā,saprotams ,ka režisore vēl pavisam zaļa un tas paskaidro visu. ....Laikam šobrīd tāds ambīciju laiks...Cerams,ka nākotnē būs ,kas sakāms arī no sevis un patiesi profesionāli! Savādāk sanāk tāds rozā plastalīna tanks,Barbijas rokās....

10.02.2009 22:15

Patīkams aktieru sniegums, izrāde likās interesanta dažviet pat smieklīga, taču galveno domu ne visi var uztvert,bet domāju ka cilvēks, kas nav sekli vērtējošs sapratīs īsto izrādes jēgu!:)

08.02.2009 09:38

Garlaicīgi un nepārliecinoši.Kā kad lauku kultūras nama pašdarbnieki spēlētu,teiksim,sengrieķu traģēdiju.Mūzika laba.Un Siliņš arī.

01.02.2009 23:12

Vienkārši kolosāla izrāde! Esmu nolēmusi to apmeklēt vēlreiz, tiešām spēle un sižets ir ļoti aktuāls un saprotams! Aizrauj un liek daudz ko pārdomāt. Aktieru ansamblis ir vienkārši ekselents! Tā tik turēt

01.02.2009 14:43

Jāteic ,ka izrāde atstāja nepabeigtības un nesapratnes- kāpēc šāds materiāls izvēlēts...sajūtu.
Un Reivenhills ir paveicis savu,proti- uzveicis latvju bāleliņus,kas samērā , ērti laiž teijāteri...
Nu visvairāk jautājumu rodas režisorei ,ja tāda vispār ir bijusi.Jo izskatījās ,ka aktieri spēlē,kā nu kurš sapratis "stilā" Žēl,ka potenciāli spēcīgs darbs ,ir samērā paviršs..,bet varbūt tas uzņems apgriezienus vēlāk.

31.01.2009 20:49

Sveiki, visi teātra mīļotāji! Man ir liels lūgums! Nezinu, vai šī ir īstā vieta, bet tomēr... varbūt kāds var līdzēt! Lieta tāda ka biļetes uz šo izrādi tika izpārdotas ļoti ātri, pat acis nepamirkšķinot līdz pat martam! Tikko parādījās izrādes reklāmas, sapratu, ka vēlos redzēt šo izrādi, bet pie biļetēm netiku :( Vēlējos iegūt 2 biļetes uz 15. marta izrādi kā dāvanu sev dzimšanas dienā. Tā kā neesmu rīdziniece, bet esmu no Liepājas, šī nedēļas nogale man tika īpaši ieplānota pavadīt Rīgā... bez šīs izrādes galvaspilsētas apmeklējums neliktos pilnīgs! Tādēļ vēršos pie jums, ja kāds kādu iemeslu dēļ tomēr nevar tikt uz šo izrādi vai vairāk nevēlas to apmeklēt, labprāt atpirkšu 2 biļetes uz izrādi. Lūdzu rakstiet man uz e- pastu ivux3@inbox.lv. Paldies jau iepriekš!

31.01.2009 10:32

Pēc ilgiem laikiem Žagars interesantā lomā, nav mūžīgais varonis. Ā, nē, Lodēs arī bija labs. Šim aktierim vislabākās ir raksturlomas. Kopumā interesanta izrāde, forši, ka gejus nespēlē kaut kā manierīgi. Laba mūzika.

30.01.2009 15:48

Izrāde diezgan savdabīga, taču lika man aizdomāties par šo un to, kā arī bija epizodes, kuras uzrunāja mani ļoti personīgi. Bija jau par daudz tas "fucking", otrajā daļā vispār šķita, ka aktieriem nemaz teksts nebija jāmācas - viens vienīgs fucking :) Mūzika bija ļoti atbilstoši piemeklēta. Vēl aizvien ausīs skan - "...just a perfect day" kā izrādes pirmā un pēdējā dziesma, "Personal Jesus" un Rešetina nomešanās ceļos mūziķu priekšā... tas bija kaut kas! Tikpat ļoti aizkustināja Žagara & Siļiņa deja, skanot "Angel". Grupa spēlēja ļoti profesionāli, solistei Annai Ķirsei ir fantastiska balss.

30.01.2009 10:26

Man gan šķiet, ka aijas uzbrauciens ir nepamatots! Mūziķi ļoti labi iederējās izrādē un radīja sireālas sajūtas! Patika ļoti!

29.01.2009 20:16

Zagars raada tikai pliku dupsi?ta nu gan,vienaa filmaa raadija arii ko citu!vot tas bija forsi!:))

29.01.2009 20:14

Kauperu par Hamletu?tu laikam joko! jau "Sveikaa"dazus teikumus ar gruutiibaam runaaja! Kaupers nav aktieris un taadu lomu nenospeeleetu!kas tas vispaar par stulbu stilu tagad izveidojies,atbildiigas lomas uzticeet dziedaataajiem,kuriem nav nekaadas saprasanas teaatra speeleesanaa???

29.01.2009 17:52

Nu jā,šai lugai prasās pēc režisora rokas...patizli.
Džilindžers varētu pārstudēt pa jaunu ,lai nesanāk tāda salmu kulšana.Žagars ar Balodi varbūt tad varētu cerēt kaut ko nospēlēt.Pagaidām abi nu netēmā vazājas pa skatuvi...sory,bet fakts. Reāli jauc nost jebkuru vietu kur parādās...
Kur tas šīzīgums??? Kur zilums??? Un kur vieglums?? Par izvirtību nav ko runāt,smieklīgi....
Gribējām kā labāk priekš sevis un sanāca ,kā sliktāk priekš visiem...

29.01.2009 15:02

Režisorei ,neapstāties un kā nākamo uzvest Hamletu!!! Pieaicināt Prāta vētru ar Kauperu ,Hamleta lomā.....tas varētu būt baigais Hīts!! Pārejam nav nozīmes....

29.01.2009 13:55

Patika. Izrāde ir ļoti cilvēcīga un tajā nav nekā pašmērķīgi šokējoša. Principā izrādē šokē tikai viena lieta - negaidīti labā aktierspēle. Neko tādu tiešām nebiju gaidījis...

29.01.2009 13:03

Man patika :) Mazliet šizīgi, mazliet izvirtīgi, mazliet zili, bet kopumā viegli skatāms gabals :) Dāmām kā bonuss tiek parādīts -J.Žagara plikais dupsis :) Iesaku noskatīties. :)

29.01.2009 13:03

Nu cenšās jau aktieri ,cik nu var ,tikai jēga no tā, īsti nekāda...,diemžēl.Šķiet pat nav mēģināts atbildēt uz jautājumu par ko ir luga???Un kāpēc tā izvēlēta.
Acīmredzot ,vēl viens darbs,kura uzdevums ir vairot" režisores" ambīcijiņas un šoreiz ..Markam Reivenhilam ir ticis šis uzdevums.
Ļoti virspusējs pārskrējiens pār ,patiesībā...ļoti smeldzīgām,skaistām tēmām...mīlestība,nāve,izdzīvošana. nauda..vara.Visa mūsdienu palete...Tikai šajā izpildījumā ..nu ļoti attālas blāzmas no dzīvas un vērtībām ko pauž autors.
Vādi,vārdi,vārdi.....

29.01.2009 09:08

Man ļoti patika un pārsteidza.

27.01.2009 17:47

Tik savdabīgu izrādi vēl nebiju redzējusi... Lai spriež profesionāļi, bet man likās diezgan liels murgs. Aktieriem protams žetons :) - apbrīnoju kā kaut ko tādu var nospēlēt ticami.. Mūziķi ļoti atsvaidzināja izrādi un padarīja to baudāmu.

26.01.2009 14:57

Man ļoti ļoti patika.Patika aktieru spēle-visu !!!Žagars bija vienkārši fantastisks,Siliņš,Rešetins,Balode ļoti ļoti labi.Auziņš arī.Un kur nu vēl dzīvā mūzika! Un viss tas tik labi kopā salikts.Un tik aizkustinoši sisnīgi tie tēli.Un ar tādu vieglumu tiek runāts par tādām riebīgām lietām.Bet iedziļinoties tēmā ir par ko padomāt. Paldies,tiešām jauki :)

25.01.2009 14:44

Interesants izrāde, jaunā režsore talantīga,jauks salikums ar labi pieskaņotu mūziku,juteklisks, neuzbāzigs. Biju patīkami pārsteigta !

24.01.2009 18:45

Ļoti, ļoti patika Siliņa spēle - žēl citādā un izčakarētā cilvēka ( Gerija ), bet viņš tai pašā laikā ir glumš un pretīgs... Mūzika - Annas Ķirses balss: dzīva, silta, jutekliski maiga atklāj dīvaiņu dvēseles. Diemžēl, nepārliecināja Rešetina un Balodes varoņi, šķiet aktieri nav atraduši atslēdziņu šiem tipiem.

24.01.2009 18:30

Pec izrades bija vel ilgi jasagremo redzetais, nu bet, kaa saka, pa lielam, merkis ir sasniegts... es rekomendeju to noskatities tadiem, kas sevi uzskata par musdienigiem cilvekiem, kaut gan isti skaidribas par vecuma grupu, kurai izrade domata, nav. Nerekomendetu arī tiem, kam pari 70. Aktieri speleja ar pilnu atdevi, loti patika muzikalais pavadijums, kas nu bija, tas bija. Izrade Jus neatstas vienaldzigus.

24.01.2009 14:21

Režisore ir tiešām" gudra"-jo galvenais bij paņemt skandalozu lugu,aktierus,kas varētu kaut kur to aizvilkt (un tieši tik nekonsekventi viņi spēlē).Un mierīgi gaidīt ,kas tagad notiks....Kaut kā un kaut kur tas ir nonācis...,tikai tam ir ļot attāls sakars ar Marku Revenhilu un viņa darbu...kura tapšanas vēsture ir pieejama programmiņās...un postmoderno žanru un angļu humoru,,.un cilvēkiem kopumā.Centīga texta atrunāšana vēl nenozīmē,ka ir skaidrs par ko tas viss....
Žēl ,ka saturiski ir zudis Autors un tā vietā iezgusies ...nauda:),vai slava,vai gluži vienkāršs talanta trūkums...kas tiek piesegts ar lozungiem un plakātismu...

24.01.2009 08:51

Tiešām labi, dziļi un asprātīgi. Veiksmīgi izveidots ansamblis, netradicionāls lomu sadalījums (beidzot!). Ar gandarījumu vēroju Žagara, Rešetina, Siliņa, Balodes, Auziņa spēli - niansēti, ironiski, bet patiesi. Bailes uzticēties, būt piekrāptam, bailes no atbildības kā ilgstoša sociāla (un personiska!) slimība, vienlaikus - apbrīnojams infantīlisms, pat, ja mati sāk sirmot. Smieklīgi, nožēlojami, bet paliek žēl. Šāda eksistence prasa un prasīs daudz upuru un nekas nebūs šķērslis, lai to turpinātu. Rakstura vājums kā galvenā rakstura īpašība?
Lieliski ir jaunie režisori, jānovēl daudz darba ne tikai Laurai Grozai, bet arī pārējiem jaunpienācējiem režijā - Mičulei, Sīlim, Meikšānam u.c. Svarīgi Latvijas teātrim kopumā ir ļaut attīstīties jaunajiem talantiem, kas jau ar pirmajām izrādēm pārliecinoši sevi piesaka.
Par dažiem komentāriem, kas, kā parasti, "vārās" par fucking, gejiem un seksu: PSRS, kā zināms, seksa nebija, gejus nepieminēja, tātad viņi arī nebija, iepirkšanās arī gandrīz nebija, un vispār daudz kas nebija. Savā ziņā neatkarīgā Latvija no PSRS šo to ir pārmantojusi, kaut vai šo "nebūšanu". Ja kas nepatīk, tad nav, bet, ja ir, tad tomēr nav. Ja kāds par ko tik ļoti satraucās, tad tā pašam ir problēma, kas noslēpta sevī, bet par to nevar atzīties (skat. "Amerikāņu skaistums").
Ja Robijs un Gerijs būtu sievietes vai gluži otrādi - Marks būtu Marka, tad būtībā nekas principiāli jau nemainītos, satrauktie prāti būtu mierīgāki, bet skandāls izpaliktu un liekuļi neietu skatīties?
Sirsnīgs paldies par dziesmām, izrādās, ka DOORS un Džoplina vēl interesē.

24.01.2009 01:14

Beidzot izrāde, kur Žagars ir savā labākajā kinoreālisma kvalitātē: pa īstenīgo dzīvs, silts cilvēks. Siliņš un Rešetins arī ļoti labi. Auziņam interesanta loma. Balodei vēl jāatraisās. Ansambļa piedalīšanās diskutabla, lai gan muzicē labi. Interesants telpas iekārtojums.

23.01.2009 21:46

Par spīti izaicinošajam nosaukumam, izrāde ir ļoti cilvēciska. Arī šādi cilvēki ir starp mums, arī viņi dzīvo, domā, cer, izmisīgi cenšas izrausties no bedres ārā. Tas nav viegli un ne visiem izdodas...Aktieri - lieliski!!! Perfekti dialogi un saspēle: Žagars-Rešetins un Žagars - Siliņš. Paldies visiem aktieriem un režisorei par uzdrīkstēšanos!

23.01.2009 11:22

pilnīgi nejauši mēģinājumā tiku pie viena beņka zāles kaktiņā
man lika padomāt par
- no kā tad mēs esam atkarīgi - no naudas, narkotikām, otra cilvēka..., vai visvairāk no iegribām... ko gribu es pats, ko citi grib, lai es gribu...
- vīrieša spēks ir reizē arī viņa vājums un sievietes vājums ir reizē ari viņas spēks... nolīdzsvaro nu šamējos dabas svaru kausiņus :)

skandaalmiilei :)
izrāde apstiprināja manu pārliecību, ka es savos 45 varu droši paļauties uz savu bērnu ap 25 cilvēcību un cerēt, ka arī ar mazbērnu ap 5 cilvēcību viss būs kārtībā

skat, izdzīvos cilvēks, izdzīvos!! :)

23.01.2009 00:36

Aktieri baigi labie. Pastāstiet, ko jūs no tā visa sapratāt...

22.01.2009 23:17

10 lati

22.01.2009 19:46

kkur var apskatities cik biletes maksaa?

22.01.2009 09:20

Man patiik Aldis S.!!!!! Gaidu!

21.01.2009 15:06

Quo vadis Daile? Kārtējais nasing spešl?

21.01.2009 11:25

o jā, par šo izlasot žurnālā, sapratu, ka gribu redzēt!!

12.01.2009 18:39

O,atkal paredzams skandāliņš:) Pielauju,ka tie,kas dienas pavada,' krajot kakas' ,lai būtu ar ko apmetāt citādos ,varēs atkal uzdarboties! Turies jaunā režisore ! Tuvojās estētu armija,kas uzskata,ka ja par slikto nerunā,tad tas nepastāv...Ceru,ka lugā nebūs pazaudēts cilvēciskums,jo kā gan citādi dzīvi var uztvert 23.gadu vecumā. Un vēl tik brīnišķigs aktieru sastāvs.Es noteikti to gribu redzēt! Es savos 40 vēl ticu ,ka labais uzvar ļauno!

09.01.2009 08:56

Nacionālajā teātrī bija iestudēts Marks Rāvenhils, bija labais

Rādīt atsauksmes Rakstīt atsauksmi

Dailesteatris.lv tiek izmantotas sīkdatnes. Tās ļauj jums ērti lietot vietni, bet mums analizēt apmeklējumu.

Vairāk informācijas

Pieteikties jaunumiem

Aizvērt