Inese Trenča
//NRA
Kad Lielais Apēdājs, valsts krīzes veidolā, solās norīt vienu izrādi pēc otras, gana loģiski būtu priecāties par katru jaunu veikumu teātrī, tomēr... Ir pagājis gana daudz laika, lai mani pārstātu vajāt Lauras Grozas Marka Reivenhila lugas Shopping & Fucking iestudējums, bet domās dienu no dienas izstaigāju izrādes ainas, lai saprastu, kādēļ tas atstāj tik pretrunīgu iespaidu.
Mainīgi mānīgais laiks
Izstāstīšu jums vienu stāstu. Eju uz veikalu pirkt veļas pulveri, ar ko izmazgāt kaudzīti drēbju. Starp plauktiem, kas stāvgrūdām pārbāzti ar ikdienā nepieciešamām lietām, atrodu arī veselu rindu ar dažādiem veļas mazgāšanas līdzekļiem. Viens solās ne tikai padarīt manas drēbes zīdaina mīkstuma, bet arī noņemt dienas laikā uzkrāto stresu, cits – saglabāt drēbju formu un novērst to izstaipīšanos. Stāvu un skatos. Nesaprotu, ko darīt, kuru izvēlēties! Bet man taču vajag TIKAI pulveri! Aizgāju mājās tukšām rokām un sabijos. Visa tā reklāmu būšana padara mazsvarīgas lietas par nozīmīgām. Pakāpeniski sāk šķist, ka esi lielā eksāmenā, kur tava dzīvība atkarīga no tā, vai izvēlēsies PAREIZO draņķa līdzekli.
Ar pavisam līdzīgu situāciju saskaras vienīgā sieviete lugā/ izrādē, kas rada mazliet aizdomīgu deja vu. Iespējams, ka tad, kad M. Reivenhils rakstīja Shopping & Fucking, viņš vēlējās kārtīgi sapurināt labklājībā peldošo sabiedrības daļu, runājot par t.s. sabiedrības rūpju bērniem – narkomāniem, prostitūtām, nevairoties no tādām tēmām kā homoseksualitāte, HIV/AIDS un bērnu seksuāla izmantošana.
Kad 1996. gadā Londonā tiek iestudēta M. Reivenhila luga, tā saņem visai pretrunīgas atsauksmes, kas būtu saprotams. Tomēr ir pagājuši vairāk kā desmit gadi, kuru laikā arī Latvijas teātros līdzīgas tēmas ir gana ekspluatētas. Vēl vairāk – margināļi, par kuriem rakstīja M. Reivenhils, mūsdienās ir tie, ar kuriem no rītiem sasveicināmies, braucam kopā vilcienā, vai paejam garām kārtējā šopinga laikā.
Pļauka pa seju
Shopping & Fucking tiek pieteikta kā terapeitiska provokācija. Galu galā, kāpēc, lai nemēģinātu sabiedrībai iedurt ar asu skalpeli acī, parādot, cik lielā mērā patērētāju sabiedrības «it kā» filozofija ir nomērdējusi cilvēkos prasmi veidot tuvas attiecības un cik nelaimīgi, vientuļi un sačakarēti mēs esam?! Ne velti izrādē gandrīz visi varoņi, ar mainīgiem panākumiem, mēģina kaut ko pārdot – miesu, narkotikas, sapņu piepildījumu. Par šī laikmeta zīmi režisore iecēlusi pusfabrikātus un kāda ievērojama ātrās apkalpošanas restorāna izstrādājumus, lai pavisam uzskatāmi parādītu, ka ar katru neveselīgā uztura kumosu tiek norīts gabaliņš cilvēcības. Šīs koncepts izkristalizējas jau pirmajās izrādes minūtēs, kad spēles laukumā ierodas aktieri ar dažādu dzīvnieciņu maskām galvās, bet fonā skan izcilā rokmūziķa Lū Rīda dziesma Perfect Day. Gluži kā pliķis pa seju! Bezideālu laikmetā cilvēki vairs nav sirdsšķīstie ļaudis, bet dzīvnieki, kuri kāri metas apmierināt visplašāko vēlmju klāstu.
Divi par viena cenu
Manuprāt, iestudējums Shopping & Fucking sašķeļas divās, paralēlās daļās. Tās pat varētu nosaukt par suverēnām izrādēm, ja tās nebūtu diezgan mehāniskā veidā salipinātas kopā. Pirmā izrāde, kurā izbijušu narkomānu Marku atveido Juris Žagars, bet vīriešu kārtas prostitūtu Geriju – Aldis Siliņš, atklāj, cik vienojoša ir vientulība un cik daudz nozīmē, ka bēdu stāstu uzklausa dzirdīga un saprotoša auss. Abu personāžu tikšanās pārvērš viņu dzīves – vienam tā beidzas ar atskārsmi, ka ilgas pēc kāda, kas parūpēsies, nepiepildīsies, bet otram – ar apliecinājumu, ka viņā vēl ir palicis, kas cilvēcīgs. Abu aktieru – Jura Žagara un Alda Siliņa – paveiktais prasa apzīmējumus tikai vispārākajā pakāpē, jo ainas, kur tiek izklāstīta/ atainota šī sižeta līnija, aizkustina līdz pat asarām. Zinu, ka režisore izmantojusi visus ieročus, lai tiktu klāt skatītāja sirdij (skan The Rolling Stones dziesma Angy, abi aktieri dejo mūzikas pavadībā un pavisam netālu izkapti trin nāve), bet, ko niekus, nevaru apstāties un raudu uz velna paraušanu!
Otrā izrāde, kur salīdzinoši grūta uzdevuma priekšā ir Ilona Balode Lulū lomā un Intars Rešetins, kurš atveido Robiju, šķietami pilda savdabīgu centrālo notikumu atšķaidošo funkciju. Lulū un Robijs tiek rādīti kā ļoti vispārināti jaunieši, par kuriem izrādes laikā var uzzināt salīdzinoši maz. Ja, piemēram, Marka un Gerija tēliem ir samērā skaidra biogrāfija, kas motivē attiecīgi rīkoties, vai pieņemt noteiktus lēmumus, tad Lulū un Robijs ir kaut kādi 21. gadsimta demoralizācijas (?) produkti, kuru vērtību sistēmā pirmo vietu ieņem dievība Kasmaksātaspasūtamūziku, otro – Televīzija. Aso dalījumu divās nosacītās izrādēs lielā mērā ietekmē arī aktierspēle. Ja J. Žagara un A. Siliņa saspēles rezultātā tiek gūts maksimāls teātra baudījums, tad pavisam vāri sokas I. Balodei un I. Rešetinam. Maz ticams, ka pie tā vainojami aktieri, jo, kad teātrī Skatuve tika iestudēta Svētlaimīgo sala ar LKA IV kursu, I. Balode bija viena no spēcīgākajām jaunajām aktrisēm. Kas attiecas uz I. Rešetina darbu, iespējams, ka režisore vēlējusies, lai Robijs tiek tēlots kā manierīga, skropstiņas plakšķinoša caca – rezultātā aktieris savu varoni vienkārši kariķē. Par ievērojamu veikumu uzskatu arī Ivara Auziņa atveidoto laikmeta balsi – Braienu, kurš ar brutāliem līdzekļiem ir gatavs sniegt izglītojošu mācību stundu, pilnā pārliecībā postulējot, ka nav lielākas vērtības par naudu.
Mēģinājums provocēt
Horeogrāfe Inga Krasovska, kura pēc vērienīgā darba Dailes teātra izrādē Drakula. Svešās asinis, kļuvusi par vienu no topa māksliniecēm, arī šajā izrādē vilties neliek, bet ar scenogrāfa Reiņa Suhanova rokas pieskārienu Kamerzāle pat šķietami palielinājusies savos mērogos. Spēles laukumā, melnā kastē, dzīvo mūziku izpilda Anna Ķirse, Haralds Stenclavs, Kaspars Lastovskis, Māris Ozoliņš un Ronalds Seleckis. Izrādē var dzirdēt virkni, neliegšos, arī man tuvu mūziķu – The Doors, Dženisas Džoplinas, Lū Rīda, Nensijas Sinatras dziesmas. Tomēr, lai arī mūzika dzīvajā izpildījumā ir patīkama, nevaru rast tam pamatojumu un grupas atrašanās telpā izskatās pēc skaistas dekorācijas vien. Šī izrāde provocē ar to, ka neprovocē vispār. Galvenie varoņi neliek nedz riebumā saraukt degunu, nedz šausmināties, bet iestudējums kopumā ir kā apstiprinājums, ka tik traki nemaz ar mums nav.
Plikie dibeni - kā tas virza, izjautā izrādes gaitu? Par uzmundrinošo publikas pamodināšanu šajā gadījumā nejautāju, bet vai tas pilda kādu uzdevumu?
Laikmets kad tapis šis darbs ir vairāk vai mazāk tuvs filmai Sliežu pārmijējs(Trainspotting), ar savu daļu dumpības, izaicinājuma un šokēšanas. Pagājis neilgs laiks un tā laika reālijas vairs nav nedz šokējošas, nedz izaicinošas. Par pašu spēles telpu runājot - kamerzāle pārvērtusies līdz nepazīšanai - ieeja no sāna, skatītāju vietas citur etc. Bet aktīvais zāles izmantošanas grafiks ir atstājis savus nospiedumus. mizanscēnā, kur notiek viesošanās pie Alda Siliņa atveidotā personāža - smuki nopulēta siena, ko radījis laiks un skatītāji pēdējās rindās - prasās pēc rūpīgākas nosacītās vides personalizācijas, tā pat kā podestu un krēslu izsistie robi melnajās sienās, gabaliņš drapērijas būtu gana un mazliet noslēpti vadi skaņotāja gaismotāja telpā arī par sliktu nenāktu. Drapērijas kas sedz logu šūpojas katru reizi, kad kāds ienāk pa skatuves durvīm - kāds piešūts atsvars varētu šo audumu nospriegot un katru reizi durvīm atveroties tas nešūpotos pāri pusei no spēles laukuma. Mikroviļņu krāsns kas uzsilda ēdienu 3 sekunžu laikā - tas jau mazliet no zinātniskās fantastikas vairāk, tā pat arī skaidrība par to, kas bija šis produkts ko tik ātri var uzsildīt tā arī neradās. Jo izskatījās pēc kartupeļu biezeņa, bet tam parasti ūdens nepieciešams. Atzinības vārdi skatuvei uz skatuves - kurā mūziķiem jādzīvojas, tiešām nesaprotami, kā tā ir ietilpināta spēles telpā, tomēr aizkaru ķeršanās katru reizi to atverot un aizverot rosa mazliet nostaļģiskas atmiņas par sabojātu lejierkasti. Tāpat pieļauju, ka izrādes kulminācijas laikā tās izgaismojums varētu pārvērsties no monotoni sarkanā uz akcentētāku. Kā arī apskaņot es pieļauju ka to var mazliet labāk, ņemot vērā, ka ir vietas uz skatuves un zemie griesti, kas ļautu skandas izvietot arī platākā leņķī.
Prožektori acīs kamēr sēdi un gaidi izrādes sākumu ir jauks priekškars, bet pamatdomu vietas atrašanu nenumurētā zālē nesniedz.
Aktierspēle. Žagara kungam 12 no 10 punktu skalas par ticamību un neskaidro robežu starp, izrādes vārdiem runājot - apdolbījies un nē. Aldis Siliņš - par mazumiņu ticības tam, ka tas varētu notikt pa īstam. Intars un Ilona - mazliet histēriski, mazliet saraustīti, nesaprotami, pārāk tālu no realitātes. Ivars - mazliet pietrūka tā asuma, kas varētu piemist filozofiskajam ļaundarim. Pārejas no viena uz otru aizstātas ar pārvietošanos telpā. Jāatzīst arī ka pats izrādes uzstādījums, neļauj izpausties aktieriem, jo tā nav parodija, kariķēšana, līdz ar to iejusties homoseksuāļu tēlā nebūt nav tik viegli, kā varētu iedomāties. Tur arī kostīmi īpaši lielu palīdzīgu roku nesniedz. Riesta deja - maskas lieliskas, atsvešinātas un tajā pat laikā reālas, riņķveida kompozīcijai ar domu kas sācies tam arī jābeidzas attaisnojamas, bet mazliet vairāk tuvības un haosa šajā masku uzburtajā pasaulē varētu piešķir jaunu, citu dimensiju.
Iespaids - mazliet dīvainainas heteroseksuālas ģimenes - tēvs, dēls un dēla izredzētā transformācija uz Tēvs atrod jaunu mīļāko, kam lemta nāve, kā arī sižeta virzītājs narkodīleris. Pieļauju, ka šāds lugas traktējums lugas materiāla autoram pat prātā nenāca.
Ne vēsts no Shoping & fucking, ja nu vienīgi pārāk bieži lietotais vārds fuck, kas atstāts lugas latviešu tekstā.
Materiāls savu aktualitāti nav zaudējis, bet šajā izpildījumā rosinājumus nesniedz nemaz. ja nu vienīgi man šo uzrakstīt.
Ideaala speele visiem aktieriem....ipaši
Kr. Nevarauskai, Siliņam, Rešetinam...
Bet mums patika, ļoti labi! ! Aktieri burvīgi,muzikantu klātiene, ļoti labi!
PALDIES!
Droši vien neiesaku iet tiem, kuriem ir aizspriedumi vai kādi dīvainie streotipi par tiem "Kas ir citādāki"...Lai taču KATRS mīl ko grib!!!
Laikam J.Zagars atgriezas no kartejas filmēšanas tuures,bet lidm.reiss bija aizkavējies...
Lika gaidiit gandriiz stundu.TĀ ir ABSOLUTA nerēķinasanas ar skatitiaju,vinu laiku!
Mums-publikai jaciešs...Bet viena bilete tak maksaa 10 ls...
Vienā vārdā sakot - Dailes teātris par mūsu pašu naudu(jo biļetes nav lētas)pacentās sabojāt mums vakaru tā, cik vien tas iespējams.
Būtu bijis tikai normāli, ja šādi aizkavējot izrādi, pieviltajiem skatītājiem tiktu piedāvāta bezmaksas kafija, tēja un sviestmaizīte :-), kā kompensācija. Tad arī gaidīšanas laiks paietu ātrāk un nebūtu no burvīgi ieplānotas izklaides jāatgriežas mājās ar pilnīgi un galīgi sabojātu omu...
Tikai viens "BET" jautājums - bet kāpēc Balode....? / Vāja un necila. Ja ne tas, tad skatoties izrādi visu laiku būtu sajūta, ka skatos citu dzīvēs caur atslēgas caurumu, jo viss ir tik īsts un patiess...../
Biju lasījusi atsauksmes un kritiku, likās o-ou - uz ko esmu biļetes nopirkusi...bet biju patīkami pārsteigta :)
Jo nu biļetes pirku, neko nezinot par izrādi - un pirmās asociācijas, kas saistījās ar nosaukumu bija meiteņu sarunas par džekiem, vienas nakts sakariem un ballīšu piedzīvojumiem, kopā ejot iepirkties... :) Bet nu - galīgi nē...izrāde ir pavisam par kaut ko citu!
Es apbrīnoju, kā puiši spēja tik pārliecinoši nospēlēt gejus - es noticēju! malači :)
Kopumā - labi pavadīts vakars...galvenais uz izrādi neiet cilvēkiem ar aizspriedumiem...
ĻOTI PATIKA AKTIERU SPĒLE, MŪZIKA, DZIESMU IZVĒLE, SOLISTES BALSS AR PATĪKAMU TEMBRU.
PALDIES LAURAI PAR INTERESANTU IESTUDĒJUMU.
aktieri kuļās kā nu māk...
mūzika pati par sevi vnk klasika....sasaiste ar izrādi nekāda....godīgi atstrādāts.
Rešetins ,laikam vēl mācās aktieros????
http://www.youtube.com/watch?v=JMkFjYRWM4M
vai kāds nevarētu pateikt dziesmai angels orģinālizpildītāju??
Un Reivenhills ir paveicis savu,proti- uzveicis latvju bāleliņus,kas samērā , ērti laiž teijāteri...
Nu visvairāk jautājumu rodas režisorei ,ja tāda vispār ir bijusi.Jo izskatījās ,ka aktieri spēlē,kā nu kurš sapratis "stilā" Žēl,ka potenciāli spēcīgs darbs ,ir samērā paviršs..,bet varbūt tas uzņems apgriezienus vēlāk.
Džilindžers varētu pārstudēt pa jaunu ,lai nesanāk tāda salmu kulšana.Žagars ar Balodi varbūt tad varētu cerēt kaut ko nospēlēt.Pagaidām abi nu netēmā vazājas pa skatuvi...sory,bet fakts. Reāli jauc nost jebkuru vietu kur parādās...
Kur tas šīzīgums??? Kur zilums??? Un kur vieglums?? Par izvirtību nav ko runāt,smieklīgi....
Gribējām kā labāk priekš sevis un sanāca ,kā sliktāk priekš visiem...
Acīmredzot ,vēl viens darbs,kura uzdevums ir vairot" režisores" ambīcijiņas un šoreiz ..Markam Reivenhilam ir ticis šis uzdevums.
Ļoti virspusējs pārskrējiens pār ,patiesībā...ļoti smeldzīgām,skaistām tēmām...mīlestība,nāve,izdzīvošana. nauda..vara.Visa mūsdienu palete...Tikai šajā izpildījumā ..nu ļoti attālas blāzmas no dzīvas un vērtībām ko pauž autors.
Vādi,vārdi,vārdi.....
Žēl ,ka saturiski ir zudis Autors un tā vietā iezgusies ...nauda:),vai slava,vai gluži vienkāršs talanta trūkums...kas tiek piesegts ar lozungiem un plakātismu...
Lieliski ir jaunie režisori, jānovēl daudz darba ne tikai Laurai Grozai, bet arī pārējiem jaunpienācējiem režijā - Mičulei, Sīlim, Meikšānam u.c. Svarīgi Latvijas teātrim kopumā ir ļaut attīstīties jaunajiem talantiem, kas jau ar pirmajām izrādēm pārliecinoši sevi piesaka.
Par dažiem komentāriem, kas, kā parasti, "vārās" par fucking, gejiem un seksu: PSRS, kā zināms, seksa nebija, gejus nepieminēja, tātad viņi arī nebija, iepirkšanās arī gandrīz nebija, un vispār daudz kas nebija. Savā ziņā neatkarīgā Latvija no PSRS šo to ir pārmantojusi, kaut vai šo "nebūšanu". Ja kas nepatīk, tad nav, bet, ja ir, tad tomēr nav. Ja kāds par ko tik ļoti satraucās, tad tā pašam ir problēma, kas noslēpta sevī, bet par to nevar atzīties (skat. "Amerikāņu skaistums").
Ja Robijs un Gerijs būtu sievietes vai gluži otrādi - Marks būtu Marka, tad būtībā nekas principiāli jau nemainītos, satrauktie prāti būtu mierīgāki, bet skandāls izpaliktu un liekuļi neietu skatīties?
Sirsnīgs paldies par dziesmām, izrādās, ka DOORS un Džoplina vēl interesē.
man lika padomāt par
- no kā tad mēs esam atkarīgi - no naudas, narkotikām, otra cilvēka..., vai visvairāk no iegribām... ko gribu es pats, ko citi grib, lai es gribu...
- vīrieša spēks ir reizē arī viņa vājums un sievietes vājums ir reizē ari viņas spēks... nolīdzsvaro nu šamējos dabas svaru kausiņus :)
skandaalmiilei :)
izrāde apstiprināja manu pārliecību, ka es savos 45 varu droši paļauties uz savu bērnu ap 25 cilvēcību un cerēt, ka arī ar mazbērnu ap 5 cilvēcību viss būs kārtībā
skat, izdzīvos cilvēks, izdzīvos!! :)