Līga Ulberte
//Teātra Vēstnesis
Dž. Dž. Džilindžera Marija Stjuarte Dailes teātrī pārsteidz un mulsina, kaitina un ielīksmo. Būtībā izaicinošajam režisoram ar šķietami akadēmisku klasikas iestudējumu izdevies tas, kas laikam taču tika cerēts, bet neizdevās ar apzināti provokatīvajiem nekrofiliem, vagīnām un maniakiem, – izraisīt aktīvu, vienalga – pozitīvu vai negatīvu, publikas attieksmi. Tas ir noticis – Šillera romantiskās traģēdijas iestudējums Dailes teātra lielajā zālē jau vairāk kā mēnesi pēc pirmizrādes joprojām ir pilnībā izpārdots, skatītāji izrādes beigās aplaudē, kājās stāvot, cienījams nedēļas žurnāls uztic viedokli par izrādi paust valsts prezidenta kundzei, bet kritiķu atsauksmes (un to ir daudz) dalās no ļoti pozitīvām „par” līdz ļoti negatīvām „pret”. Pati piederu pie pirmajiem, pie tiem, kam izrāde patīk. Kaut arī pamatot, kāpēc esmu „par”, ir visai grūti, jo, objektīvi ņemot, iemeslu būt „pret” ir vairāk.
Apsvērumi, kuru dēļ Džilindžers tieši šobrīd izvēlējies šo pašā 19.gs. sākumā dzejā rakstīto traģēdiju ar vēsturisku vielu, pie tam rēķinoties ar neizbēgamiem salīdzinājumiem ar Oļģerta Krodera šīs pašas lugas iestudējumu Valmieras teātrī, nav saistīti ar Šillera tēlotās situācijas aktualizēšanās mūsdienās. Spēles ar un par varu, valdnieka jeb varas īpašnieka atbildības un izvēles nozīme valsts un tautas liktenī, divu spēcīgu, neatkarīgu personību konfrontācija – šie un vēl citi ir universāli jautājumi, ko risina Šillera luga, bet atkarībā no iestudēšanas laika tos iespējams arī konkrēti aktualizēt noteiktā sociālpolitiskā kontekstā. Dailes teātra iestudējumā šī iespēja konceptuāli ignorēta, tāpat kā Džilindžera izrādēm citkārt tik ierastā ironija, parodija, dekonstrukcija. Pārfrazējot savulaik slaveno Alvja Hermaņa izteikumu, - Dailes Marija Stjuarte bliež ar nopietnību un akadēmismu. Šis akadēmisms izrādē dažbrīd ir tik pompozs un nopietnība tik pārspīlēti svinīga, ka rodas aizdomas – patiesībā režisors rafinēti uzjautrinās, un nekas no redzamā nav nopietni ņemams. Un tomēr iestudējuma vēriens uzpērk, pat ja nolūks – rādīt klasiku klasikas pēc un pēc iespējas klasiskāk – ir diskutabls un realizācija pretrunīga.
Visuzkrītošākā pretruna saistās ar Kristapa Skultes monumentālo scenogrāfiju. Uz skatuves redzamās faktūras savstarpēji rīvējas. Piemēram, rupji tēstu dēļu grīda, vienkārši koka soli un ar īstu uguni degošas lāpas pret ilustratīvi grozāmo aizmugures sienu, kas būtu akceptējama no funkcionālā viedokļa (viegli pārvērš Stjuartes cietumu par Elizabetes pili), bet ir apšaubāms estētiskā risinājuma ziņā (it īpaši konceptuālajā abu karalieņu tikšanās skatā, kas risinās parkā). Kā dekorācijas galvenais trumpis acīmredzami iecerēts skatītāju zāles 17.-18. rindas līmenī novietotais Elizabetes tronis, ko ar skatuvi savieno īpaši izbūvēta „mēle”. Nenoliedzot, ka Elizabetes iešana cauri skatītāju zālei efektīgi izskatās un spēles laukuma iebīdīšana zālē, likvidējot pirmās sešas rindas, ir ļoti labs veids, kā cīnīties ar milzīgo Dailes skatuvi – stadionu, citas kvalitātes saskatīt grūti. Vēl vairāk – rodas pilnīgs jēdzienisks haoss. Vai Elizabetes teritorija būtu kopā ar tautu, zālē, bet Marijas pasaule - uz skatuves redzamā? Ņemot vērā, ka saturiski Džilindžera un Rēzijas Kalniņas koncepcijā Elizabete pakļaušanos tautas iegribām uzskata par savu lielāko lāstu, tad varbūt tas ir Dailes teātra Elizabetes liktenis – būt kopā ar tiem, ko neieredz? Bet ja tā, tad kāpēc režisoram ir izdevīgi, ka publika vairākās principiālās epizodēs Rēzijas Kalniņas varoni vienkārši neredz? Ir gandrīz traģikomiski, kā tradicionāli atturīgā latviešu publikā sākumā pat baidās skatīties atpakaļ, lai vismaz kaut ko no tā, kas aizmugurē notiek, ieraudzītu, jo droši vien domā, ka grozīties teātrī nav pieklājīgi, un ja jau kaut ko nevar redzēt, tad tā arī iecerēts. Un var jau būt, ka tieši tā arī ir, tikai jautājums, kā vārdā tas vajadzīgs, paliek.
Otra uzkrītoša pretruna vērojama iestudējuma aktieru ansambļa eklektiskajā, šī vārda sliktākajā nozīmē, spēlē, radot aizdomas, ka režisoru šai stāstā pa īstam ir interesējušas tikai abas galvenās varones. Rēzijas Kalniņas Elizabete un Vitas Vārpiņas Marija ir tik intriģējošas, dažādas un līdzvērtīgas vienlaikus, ka ieceres līmenī Džilindžera koncepts šķiet interesantāks nekā Oļģerta Krodera versija Valmierā. Kroders vienmēr uzsvēris, ka taisa izrādes par cilvēkiem, nevis karaļiem, un konsekventi šim uzskatam sekojis, rādot Elizabeti un Mariju primāri kā kaislīgas sievietes. Tomēr diez vai šo lugu, tāpat kā, piemēram, Šekspīra Karali Līru, iespējams pilnībā izlasīt, ignorējot protagonistu sociālo statusu. Dailes teātra izrādē ir principiāli būtiski, ka galvenās varones ir tieši karalienes, tāpēc gan pazemojums dziļāks, gan atbildība smagāka un izvēle sarežģītāka. Kustību partitūra uz skatuves konsekventi organizēta, respektējot sociālo hierarhiju (kustību konsultante Inga Krasovska), ar atstrādātiem galminieku reveransiem abu karalieņu priekšā. Kulmināciju šī it kā sekošana vēsturiskajai etiķetei, bet pēc būtības dekoratīvā teatralitāte sasniedz jau pēc izrādes beigām - paklanīšanās laikā, kad aktrises tā arī no karalieņu lomām neiziet un publika neizbēgami tiek izprovocēta uz kājās celšanos, jo vai gan drīkst sēdēt karalienes klātbūtnē. Tomēr ne tikai formāli, bet arī pēc būtības Rēzija Kalniņa un Vita Vārpiņa nospēlē liela mēroga personības. Izrādes enerģētiskais centrs ir Marija Stjuarte, ko Vita Vārpiņa spēlē ārēji aristokrātiski vēsā atturībā, vienlaikus radot iespaidu par emocionāli dziļu, cildenu personību, kura pati sevi nemitīgi tiesā par jaunības grēkiem. Līdz ar to šī Marija visu notiekošo pieņem kā pelnītu Dieva sodu, bet jūtas pazemota no veida un līdzekļiem, kādi tiek izmantoti šī soda īstenošanā. Vitas Vārpiņas Marijas valdzinājums un majestātiskums ir tik spēcīgs, ka gluži pamatoti režisors liek pret viņu ar bijību un cieņu izturēties arī viņas soģiem un tiesātājiem. Tieši Marijas Stjuartes personības mērogs absolūti attaisno Džilindžera izrādes interesantāko epizodi – abu karalieņu tikšanos parkā, kurā Elizabete noslīgst uz ceļiem Marijai līdzās. Ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā mainās Rēzijas Kalniņas Elizabetes skatiens un attieksme, vērojot savu konkurenti, - no riebuma un augstprātīga nicinājuma līdz ieinteresētai ziņkārei, tad cieņpilnam pārsteigumam un visbeidzot sievišķīgai līdzjūtībai. Rēzija Kalniņa Elizabetes lomā izvēlējusies ļoti spilgtus ārējos izteiksmes līdzekļus – balss modulācijas, žestu un ķermeņa valodu, kas daudzviet balansē uz šaurās robežas, aiz kuras beidzas varoņa iekšējā patiesība un sākas labi realizēts, bet tukšs rādīšanas teātris. Arī režisors tieši Elizabetes līniju izrādē ir „atbalstījis” ar dažādiem inscenējuma efektiem. Bez jau minētā karalienes troņa skatītāju zālē ir arī teatrāla mēmā aina – deja starp Elizabeti un Ģirta Ķestera Lesteru, ir aina tumsā, kad Elizabete pieņem izšķirošo lēmumu, apgaismota tikai no „zemapziņas gaismas”, kas laužas cauri dēļu grīdas spraugām (gaismu mākslinieks Igors Kapustins), un ir fināls, kad Elizabete no vitālas, perlamutra krāsas kleitā tērptas (lieliska kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas stila izjūta) sievietes – bērna ir pārvērtusies melnā bezformas naktskreklā ievīstītā būtnē, kas drudžaini rokās žņaudza kaklā uzkārto Annas Boleinas portretu. Salīdzinoši – Vitas Vārpiņas Stjuartei atvēlētās mizanscēnas ir daudz lakoniskās un ļauj aktrisei „spīdēt pašai iz savas gaismas”. Izņēmums ir tikai ešafota skats, kam Džilindžers liek risināties skatītāju acu priekšā kā vizuāli nenoliedzami efektīgai pantomīmai. Tomēr, neskatoties uz atšķirīgajiem izteiksmes līdzekļiem, abām karalienēm sekot ir ļoti interesanti, viņu reakcijas un rīcība nav iepriekšparedzama un, pateicoties viņām, izrāde vispār „notiek”, jo galms šoreiz režisoru ir interesējis nepiedodami maz. Rodas iespaids, ka otrā plāna lomas aktieri spēlē bez jebkāda konceptuāli vienota virsuzdevuma, pārsvarā balstoties tikai savos priekšstatos par to, kā jāizskatās klasikai. Olga Dreģe (Marijas aukle), Āris Rozentāls (Belevrs) un Jānis Paukštello (Melvils) decenti un teatrāli deklamē, Andris Bērziņš (Berlejs) un Artis Robežnieks (Devisons) klišejiski „spēlē raksturus”, Kristaps Rasims (Mortimers) patiesā un temperamentīgā centībā, bet pēc lomas jēgas pagalam neloģiskā optimismā atveido iracionālu kaislību. Ļoti mulsinošu raksturu radījis Ģirts Ķesteris grāfa Lestera lomā, kas principā pieļauj ļoti dažādas interpretācijas. Ja Valmieras versijā Ivo Martinsona Lesters nepārprotami bija cinisks spēlmanis, kurš bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantoja visus un visu, tad Ģirta Ķestera varonis tiek rādīts tikai attiecībās ar Elizabeti, un, kā šķiet, viņa jūtas pret Anglijas karalieni ir patiesas. Šis Lesters tiešām ir cerējis ne tikai uz karalienes sirdi, bet arī roku, tad savās cerībās neizbēgami vīlies un caur flirtu ar Mariju Stjuarti mēģinājis Elizabetei atriebties. Tomēr aktieris izrādes lielāko daļu spēlē tā, ka šķiet – Lesteru interesē tikai Elizabete un Stjuarti viņš mēģina pasargāt nevis pašas Stjuartes, bet gan Elizabetes dēļ, jau paredzot, ko nāves soda parakstīšana Elizabetei patiesībā nozīmēs. Taču tādā gadījumā neloģiskas ir it kā taču patiesās asaras, ko Ģirta Ķestera varonis, no režisora novietots gaismas starā skatuves priekšplānā, raud Marijas Stjuartes giljotinēšanas skatā.
Psiholoģiski pamatotus raksturus nelielās lomās toties nospēlē Juris Žagars (Polets), Juris Bartkevičs (Melvils) un Pēteris Liepiņš (Talbots), kuri rāda savus varoņus kā reālus cilvēkus ar konkrētu viedokli un attieksmi pret notikumiem, kurus viņi nav radījuši, bet kuros nākas iesaistīties. Pateicoties viņiem, paradoksālā kārtā saprotama kļūst arī laikam taču konceptuālākā Džilindžera izrādes detaļa – fakts, ka uz skatuves Rēzijas Kalniņas Elizabete Stjuartes nāves spriedumu reāli neparaksta. Arta Robežnieka Devisons karalienei pavēli atnes, viņa fiziski dokumentam pat nepieskaras, bet, kad Devisons atgriežas, tas jau ir parakstīts. Tāpēc, ka stāsts jau nav par parakstu, bet par izvēli. Tajā brīdī, kad Elizabete pieņem lēmumu, viņai kā cilvēkam atpakaļceļa vairs nav un paraksts ir tikai formalitāte. Un izrādās, ka jebkuram cilvēkam – gan karalim, gan cietumsargam – tomēr vienmēr ir izvēle. Neklausīt trulām pavēlēm, primitīviem instinktiem, pūļa prasībām, bet tikai paša sirdsapziņai. Tieši šis aspekts ļauj Džilindžera izrādi uztvert arī negaidīti laikmetīgi, jo jautājums, vai viens pavisam parasts cilvēks ar savu izvēli var ietekmēt pasaules (valsts, sabiedrības u.tml.) kārtību, arī šodienas Latvijā ir patiesi aktuāls.
Vēlreiz atgriežoties pie iemesliem, kāpēc, neskatoties uz pretrunām, gribas būt „par” Dailes teātra Mariju Stjuarti. Tāpēc, ka Latvijas teātrī kopumā ļoti pietrūkst liela vēriena inscenējumu uz lielajām skatuvēm; tāpēc, ka Rīgas teātru repertuārā vitāli trūkst nesadzīviskotas, nevienkāršotas un nedekonstruētas klasikas iestudējumu; tāpēc, ka aktieriem ļoti vajag ik pa laikam spēlēt lomas klasiskajā repertuārā, jo tikai tās, kā allaž teica Lilija Dzene, veido „aktiera biogrāfiju”. (Nenormāla ir situācija, ka skatītāji interneta komentāros pauž neviltotu pārsteigumu, cik laba aktrise, izrādās, ir Vita Vārpiņa, jo līdz šim tak viņu šāda mēroga lomās gadījies redzēt maz vai nemaz. Spriežot pēc aktrises lomām Dailes teātrī pēdējās sezonās, šāds pārsteigums ir saprotams, lai gan patiesība jau kopš diplomdarbiem 90. gadu sākumā ir skaidrs, ka Vita Vārpiņa dzimusi, lai spēlētu klasiskajās traģēdijās.) Un tāpēc, ka Kārļa Lāča speciāli izrādei rakstītā mūzika ir bezgala skaista. Pat ja režisors apzināti spiež pa muzikālajām un skatītāju emociju pogām vienlaicīgi.
Lai cik nepārspējama ir Rēzija, tik pat līderiska bija Vita Vārpiņa. Grāfa Belevra loma Ārim Rozentālam tik ļoti piestāvēja, ka būt grūti viņu turpmāk neasociēt ar šo tēlu! Liepiņš kā vienmēr pārliecinošs. Paldies visiem aktieriem, kas uzbūra šo ilūziju un radīja interesi par šo periodu vēsturē. Asaras neizpaliek emocionālākajās vietās. Vairāk tādu izrāžu! Vairāk nozimīgu lomu Vitai Vārpiņai!
Ar cieņu - Krista.
Vakar apmeklēju @Dailesteatris izrādi Marija Stjuarte, ļoti patika šī vēsturiskā drāma, lielisks aktrišu tēlojums - patīkama pēcgarša
Redzēju vakar @Dailesteatris izrādi "Marija Stjuarte"! Paldies, ļoti patika, un Vita Vārpiņa kā Marija Stjuarte vnk lieliska!
Toties scenogrāfija, mūzika, tērpi, aktieru tēlojums - lieliski. Paldies !
Vita, Rēzija- lieliskas. Uzslavas pelnījusi arī Olga un Ģirts.
Lai šādu emociju atstājošas izrādes DT būtu vairāk!
Jums ir jāredz!
Bravo! Tīra manta. Abas dāmas R.Kalniņa un V.Vārpiņa - cepuri nost! Režisoram - pēc šitā es pat varu piedot mūžīgo un neciešamo pīpēšanu TV sižetos. Labs darbs.
Atsevišķi un vēlreiz - Vita Vārpiņa, es laikam Jūs mīlu.
Diemžēl to pašu nevar teikt par vīriešu lomu atveidotājiem.Nepatīkami pārsteigts biju par Ķestera un Žagara bālo tēlojumu.Izņemot senos tērpus varēja likties,ka viņi ir tepat ''Ugunsgrēkā'' nevis intrigu savītā Anglijas galmā. Tikpat kā nekādu emociju visas izrādes laikā. Arī Liepiņam vislaik bija problēmas ar teksta atcerēšnos, bet par Bērziņa kungu varēja visa zāle izsmieties. Tāda jau atkārtota attieksme pret šo izrādi varbūt liks Andrim padomāt, ka vajadzētu atkal uz kādu laiciņu pamest teātri jo šeit tomēr nāk cilvēki lai redzētu ko patīkamu un maksā par to ne mazu naudu. Man kā skatītājam bija kauns. Nemaz nestādos priekšā kā tobrīd jutās pārejie izrādes dalībnieki.
Līdz ar to no izrādes aizgāju ar dalītām jūtām. Labi, ka šādas izrādes atkal parādās mūsu teātru repertuārā.Tikai vai mums tagad ir aktieri kas ticami spēj iejusties senākas pagātnes noskaņās. Novēlu Dailes teātrim daudz radošu veiksmju šajā sezonā.
Izrāde bija piektdien, vēl šodien, pirmdienā, dzīvoju tās iespaidā. Paldies karalienēm, režisoram un mūzikas autoram.
Ļoti traucēja tas, ka Elizabete ik pa laikam pazuda savā tronī.
Mani ļoti uzrunāja pārliecība, ar kādu aktieri parādīja kā nāves sods var būt reizē arī triumfs, kā spēja piedot ceļ cilvēka vērtību, kā mīlestība spēj noraut visas maskas un pašus cietākos ļaudis padarīt trauslus.
Mēs ar sievu ļoti ilgojāmies redzēt kaut ko tādu. Ilgi nekas tāds nebija bijis. Mums pietrūkst agrāk redzētā "Gestas Berlinga", "Rītausmas dāmas", "Meža Gulbju"...
Esam pamanījuši, ka spēcīgas izrādes parādās laikos, kad tautai ir smagi. Kad jau paliek vieglāk, iestudējumi kļūst tādi kā seklāki, vairāk Kornēlijas stilā. Bet cilvēkiem jau visādos laikos vajadzīgs stiprinājums, rupjmaize, pamatīgums.
Tikai ak šie komentāru kritiķi, īstenie latvieši! Būtu tak dibenu pacēluši un reizi par visām parādījuši, kā to Anglijas karalieni jāspēlē! Tomēr izskatās, ka pa spēkam tas ir vienīgi Rēzijai. Mēs visi pārējie tikai ļoti labi zinām, kā tas jādara.
Mīļie teātra ļaudis, jums patiešām izdevās! Pēc izrādes vēl dienas trīs dzīvojām tās varā. Iespaidīgi! Turieties, nemainieties sīknaudā! Jūsu varā ir dot mums stāstus, kas sapurina un spēcina. Dodiet mums tos!
Paldies!
Laba izrāde, bet ... Esmu redzējusi Artmani izrādē "Elizabete, Anglijas karaliene". Tādas virsotnes laikam neviens vairāk nesasniegs ...
Bet - paldies!
Iespaidīga scenogrāfija, perfekti pieskaņota mūzika.
Tas bija izcils vakars.
Paldies!
tāda skaista izrāde vecās dailes noskaņās. Nāca prātā vija Artmane, izrādē Elizabete Anglijas karaliene. bija tas ko gaidīju.
Tas ir kas vairāk. par vārdiem izteiktiem vai noklusētiem.
Tas ir garīgs lidojums. arī kritiens.
Ir līdz-pārdzīvojums.
Un pārdomas pēc tam, kad viss beidzies.
Ir savādi. bet skaisti.
jo tas liek paskatīties uz ikdienu - savu - arī jūsu un mūsu visu.
liek analizēt, paskatīties un izdzīvot sevī cilvēcību, mīlestību, arī kristīgās pasaules toreizējos un mūsdienīgos uzstādījumus.
Paldies Rēzij. Par Tavu dvēselisko uzrunu. vēstījumu.
Paldies visiem jums - kas runājat un uzrunājat.
Jūs veicat brīnišķīgu, nenovērtējamu darbu.
Paldies.
Klasikas darbi mūsdienu asa sižeta filmu cienošās sabiedrības acīs tiešām var šķist lēni un garlaicīgi, bet tad ne jau izrādē ir vaina. Sūdzības par operas izrāžu izstieptību četros cēlienos un nenormālu garlaicību nav īsti manītas, jo cilvēki zina uz ko iet.
Kaut arī izrādes gaitā tiek izspēlēts un apspēlēts tikai Karalieņu konflikts par teritorijām, manuprāt, Režisors izrādi ir radījis maksimāli dinamisku un interesantu ar savu 'odziņu', protams.
Kritiķim Naumanim traucē visas oriģinālās detaļas ko Režiosors ir ielicis no sevis (Elizabetes emociju izpausmes, skaļā mūzika, aktieru ienākšana zālē, skatuves izmantojums), cik noprotu pāri vajadzētu palikt izteiksmīgai dikcijai (ietverot VISUS vēstures faktus, kas tolaik risinājušies) un skatuves dekorāciju pilnīgai nomaiņai sākot ainu ar otru Karalieni.
Teorētiski, ņemot vērā kritiķa kritiku un ieteikumus, izrādi vajadzētu varēt uzlabot, bet pēc Naumaņa paliktu pāri kaut kas mazs un melns.
un tad es izlasīju Naumaņa vēmekļus Dienā......šķiet, ka esam redzējuši dažādas izrādes un, diemžēl, viņš nav sapratis būtiskāko.
Diemžēl tas tā ir regulāri, DT viņam kā dadzis acī visu laiku!
šo izrādi gan laikam viņš tiešām ir noskatījies pirms rakstīja, bet ir bijis arī citādi.. :)
izcilas karalienes
paldies
Šeit iepriekš jau kāds rakstīja - režisoram vajardzētu mēģināt izrādi noskatīties no 6. ( resp, pirmāš) rindas. Es precizēšu - lai mēģina izbadīt izrādi no trim malējam vietam. Nerunāsim par papildvietu - tā ir lēta un pieņemsim, katrs pats vainīgs, ka to nopircis. Bet 1.-2. vietā sēdošie ir maksājuši pilnu cenu, bet neredz vienu no smalkākajām ainām - Stjuartes nāvessodu. Scenogrāfija kā tāda ir fascinējoša, risinājums ar skatuves pagarināšanu ir perfekts, skatītaju zāle iegūst pareizas proporcijas, cilvēki, sākot no 7.rindas , ērti pārredz skatuvi, priekšā sēdošo galvas netraucē, manuprāt arī zāles aizmugurē sēdošie nejūtas vairs pārāk attālināti un mazos cilveciņus vērojoši. Bet diemžēl skatuves abās malās atrodošies lielie soli aizsedz skatuves centru malās sēdošajiem. Vēlreiz atzīmēšu - par PILNU cenu sēdošiem!!!
Pērciet biļetes ne tuvāk kā 18. rindā. Tad izrādes kopiespaids daudz labāks.
Izrāde, ko vajag redzēt. Aktuāla varas attieksme pret tautu (lieliskajā Elizabetes monologā), kaislīgas sievietes (abu karalieņu satikšanās parkā).
jā, abas "profesionālās" recenzijas ir ļoti interesanti salīdzināt.:) To, ka visas tās trausļās un emocionālās lietas par to, kura aktrise spēlē izcili un kura nē, par mūzikas iedarbību ( vai tā tikai klaji ilustrē un traucē aktieriem vai arī iz izcila un runājoša), tas viss ir individuāli un var būt atšķirīgi. Bet dīvaini lasīt diametrālus viedokļus par vienīgo reāli taustāmo lietu - par scenogrāfiju:) Viena saka, ka scenogrāfija ir vienīgais, kur nav jūtama Valmieras ietekme, savukārt otra tieši norāda uz ietekmēšanos no Vilkārša ..
P.S. Man patīk salīdzināt recenzijas. Un arī neprofesionālos viedokļus. Lilitas Zatleres viedoklis - arī super.
Pirmkārt - par garu. pārāk izstiepta.
Otrkārt - 1.cēliens drausmīgi garlaicīgs. kad starpbrīdī ieslēdzās gaisma, tad lielākā daļa cilvēku žāvājās un staipijās.
Biju sagatavojusies izcilai izrādei - izlasiju komentārus, google atradu Mariju Stjuarti un palasiju par viņu - nu tas, kas Wikipedijā bija 1 teikumā, tas šeit bija izstiepts 3 stundu garumā.
Priekš manis bija drusku par garlaicīgu (pati izrāde un sižets, un dialogi, nevis aktieru spēle)
Bet izrāde kopumā lieliska.
Atcerieties, pēdējās rindās sēž tādi paši skatītāji kā pirmajās.
Kopumā ļoti laba izrāde ar labu mūziku!
Ā, un vēl interesanti, cik daudz no izrādes redz tie skatītāji, kas sēž aiz Elizabetes troņa?
Visi aktieri bija AKTIERI! Prieks par Arti Robežnieku. SEn gribējās redzēt kārtīgu klasikas gabalu!
Izcila izrāde!
Rēzija Kalniņa - izcila karaliene!!!
Vita Vārpiņa beidzot arī vienreizēja savā karalienes lomā!
Ģirts Kesteris un Andris Bērziņš gan varētu skaidrāk runāt!
Veinreizēja mūzika!
Domāju, ka pēc kāda laika noteikti aiziešu vēlreiz uz šo izrādi!
Lai izrādei ilgs mūžs!
Vienīgi...nopirku biļeti 6. rindā, kas bija 1. rinda:-( Rēzijai bija vairāki iegājieni zālē. Nejutos labi.
Džilindžers nudien ir spēcīgs grandiozu izrāžu radīšanā. Un arī bez jau pieminētajiem bumsī bumsī. :)
Salīdzinot ar valmieriešu veikumu, manuprāt, daudzkārt pārāka ir Dailes "Marija Stjuarte".
Vairāk gribētos redzēt viņu galvenajās lomās! Šķiet, ka viņa īpaši ir piestrādājusi pie savas varones (Marijas Stjuartes) atainošanas.
Citos aktieros redzēju atstrādātu konkrētu tipāžu, kuru diemžēl nevar pielietot jebkura cita personāža atainošanai.
Aicinu būt dažādiem!
Žagaram ,iemācīties tekstu ,vai arī izrunāt galotnes ,savādāk puse no pirmā cēliena aiziet garām.
aktierspēle bija satriecoša - vienīgi sākumā bija nedaudz grūti pierast pie valodas, jo tiek lietots manuprāt kāds pagājušā gadsimta sākuma tulkojums.
skaņu efekti ļoti skaisti bagātināja uzvedumu, un galvenā "theme" bija skaista! paldies komponistam. nelielais mīnuss mūzikā - tajos brīžos, kad dialogiem fonā skanēja tādi "salkani 19gs valši"... un protams nevar atstāt nenovērtētu izgaismojumu - gaismu spēle šai izrādē bija spilgta :)
izrādes visemocionālākais brīdis manuprāt bija elizabetes aina, kur uz skatuves ir tumšs - un visa publika pēkšņi iekļūst viņas sirdsapziņā (brīdī, kad jāparaksta nāves spriedums). un kā darītu tu?
beigās vēl gribu piebilst, ka režisors ieved publiku gan satriecošā galma, gan cietuma visemocionālākos brīžos atstājot vietu arī cilvēciskajam!
Novatorisks DT lielās zāles 'savaldīšanas" risinājums.
Ilgu mūžu izrādei!!!!!!!!!!!
P.S.Izrādes beigās plaudējām kājās stāvot-ko tādu es sen neatceros teātrī,lai gan Lielajā Ģildē pēc LNSO koncertiem tā ir bieža parādība!
Gan jau būs laba arī šī!
Vēlu veiksmi pirmizrādē! :)
Ar pacietību jāgaida nākamā sezona.