Sāra Rūla

EIRIDĪKE

Mazā zāle

Mīlas stāsts
No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs
Pirmizrāde - 2023. gada 15. novembrī
Izrādes ilgums - 1h 40min

"Viens no interesantākajiem notikumiem Latvijas teātros."

Juris Jurāns, "Kroders.lv" 21.11.2023.

"Kompliments par saturīgu, mūsdienīgu, atsevišķos elementos arī laikmetīgu skatāmvielu." 4/5

Juta Ance Ķirķis, "IR" 07.12.2023.

"Interesants gaismu, sajūtu, kustību, vārdu piedzīvojums."

Henrieta Verhoustinska, "Kroders.lv" 21.11.2023.

PAR IZRĀDI

Visnemirstīgākais mīlasstāsts par Orfeju un Eiridīki turpina iedvesmot. Tikai šoreiz mūsdienu dramaturģes Sāras Rūlas stāsta centrā ir tieši Eiridīke, kura viņsaulē ne tikai zaudē, bet arī atrod savu brīvību, valodu un identitāti. Eiridīkes neatkarības un pašnoteikšanās meklējumi dod plašas iespējas izrādes veidotājiem uzrunāt skatītājus ar jauniem izteiksmes veidiem.  Dzejnieks Jānis Elsbergs dramaturģes tekstu ir ne tikai latviskojis, bet arī atdzejojis, un izrādes radošā komanda ir atradusi fiziskā teātra estētikā balstītu kustību partitūru. Tā ir iepriekš neredzēta kombinācija un valdzinošs darbs, kas apbur, piesaista un neatlaiž vēl ilgi pēc redzētā – kā pati mīlestība.

 

“Es varu darīt visu ar savu valodu, bet ne ar savu ķermeni. Ko es slēpju ar savu valodu, to izrunā mans ķermenis.”

Rolāns Barts darbā “Mīlētāju diskurss: fragmenti” (1977)

Amerikāņu literātes Sāras Rūlas versija par Eiridīkes un Orfeja pārlaicīgo mīlestību tapusi 2003. gadā, to pārrakstot no sievietes – zaudētās vai aizgājējas, zudušās vai sevi atradušās – skatupunkta. Ko šodien nozīmē atskatīšanās pagātnē un satikšanās ar savu mīļoto? Varbūt Eiridīke vēlas palikt pazemē un viņai ir savi iemesli? Vai ir iespējams atvadīties no neizdzīvotas dzīves? Kas īsti ir mīlētājs – tas, kurš gaida, vai tas, kuru gaida?

Rūla, viena no vidējās paaudzes spožākajām dramaturģēm, šo darbu raksturo kā mīlas sāstu, aiz kura neviens – ne aktieri, ne skatītāji – nevar noslēpties. Tas ir caururbjoši intīms un elēģisks, emocionāli izkāpināts un nesaudzīgs, izplēšoties cauri valodas slieksnim un aizspriedumiem un atjautīgi izaicinot priekšstatus, kas mums sabiedrībā liek justies komfortabli, pašpietiekami un… nemainīgi.

“Eiridīke” ir viena no pēdējo gadu spilgtākajām klasisko lugu interpretācijām. Tā ar panākumiem pirmo reizi iestudēta Losandželosā, vēlāk “Young Vic” teātrī Londonā un daudzviet citur, bet kā opera pirmizrādi piedzīvojusi 2021. gadā Ņujorkas ''Metropolitan'' opernamā.

Mīts

Teiksmās Orfejs ir trāķiešu muzikants, kura tēvs ir Apollons, bet māte – Kalliope, viena no deviņām mūzām. Viņa iecerētā ir Eiridīke, kuras vārds sengrieķu valodā tulkojams kā “patiess spriedums”. Abiem bija lemts apprecēties, izjūtot patiesu mīlu. Tomēr drīz čūskas kodiens aizsauc Eiridīki uz Mirušo valstību. Mīļotais nolemj viņai sekot – ar liras dievišķo skanējumu viņš iemidzina trīsgalvaino sargsuni Cerberu, pārceļas pāri Stiksai un pārliecina Aīdu un Persefoni atpestīt Eiridīki no viņas likteņa. Tomēr vienošanās ar Mirušo valstības valdītājiem paredzēja, ka Orfejs nedrīkst skatīties uz Eiridīkes ēnu un sarunāties ar viņu līdz uznākšanai virszemē. Tomēr Orfejs atskatījās, tā zaudējot Eiridīki. Citviet vēstīts, ka Orfejs tomēr izvedis Eiridīki virszemē.

Sāra Rūla

Rūla sākotnēji vēlējusies kļūt par dzejnieci, bet pēc stažēšanās pie klasiķes Paulas Vogelas Brauna Universitātē pievērsusies dramaturģijai. Viņas lugu uzmanības centrā ir laikmetīga ironija, tabu tēmu pārskatīšana un mūsdienu sabiedrība, kuru tricina gadu desmitiem un simtiem senas normas un uzskati. Viņas zināmāko darbu lokā ir gan “Eiridīke”, gan arī “Tīrā māja” (2004), luga “Nākamajā istabā (jeb vibratora luga)” (2009), kas nokļuva Pulicera balvas finālistu sarakstā un tika nominēta “Tony” balvai, un “Kā pārvarēt veiksmīgu laulību?” (2017). Rūlas lugas iestudētas teju visā pasaulē, apliecinot dramaturģes tekstu pārnacionālo spēju inteliģenti aizkustināt, niansēti kariķēt un tēlu valodā fiksēt šodienas skatītāja pretrunas.

Orfejs un Eiridīke 2.0

Žans Kokto, franču literāts, mākslinieks un režisors, rakstot savu versiju par mitoloģisko stāstu, 1926. gadā paudis, ka Eiridīkes un Orfeja mīta vadmotīvs ir mākslinieka atgriešanās pie sevis. Orfejam kā māksliniekam ir jāstājas pretī pagājušajam, lai mūžības gaitā pārtaptu par sevi, bet Eiridīke upurē sevi, lai dzejnieks iemantotu nemirstību. Eiridīke ir viņa spogulis, kas tuvina nāvei – tieši tamdēļ atskatīšanās ir nolemtības sākums.

Kokto redzējums, ko cauraudis uzskats par Orfeju kā mākslinieku, radītāju, šķērsotāju un vientuļnieku, tiek izaicināts Rūlas lugā. Viņas 21. gadsmita versijas centrā ir tieši Eiridīke, kura viņsaulē ne tikai zaudē, bet arī atrod savu brīvību, valodu un identitāti. Rūlas variācijā par mirušo sievu Eiridīki, tiek pievienoti papildu tēli, skaidrojot un metot izaicinājumus jau zināmajam kanoniskajam sižetam.

Kāpēc Eiridīkei ir nepieciešams atgriezties, ja viņas griba nekad nav tapusi uzklausīta? Varones neatkarības un pašnoteikšanās meklējumi dod plašas iespējas izrādes veidotājiem uzrunāt skatītājus ar jauniem izteiksmes veidiem. Izmantojot Rūlas darbā iekodēto jūtu, atmiņu un dzimumlomu nokaitējumu, Annas Abalikhinas režijā mīts ieguvis fiziskā teātra aprises. Nepateiktais un neizdomātais, neizpaustais un noklusētais strāvo caur aktieru ķermeņiem, veidojot unikālu kustību partitūru un dramatiskajā teātrī retāk sastopamu jēdzienisko izteiksmi, kas veido organisku intimitāti ar Rūlas redzējumu.

Anna Abalikhina

No Maskavas migrējusī horeogrāfe un režisore pēdējos gadus dzīvo Rīgā. Dailes teātrī Abalikhina strādājusi pie vairāku izrāžu tapšanas kā horeogrāfe, apliecinot savu interesi par cilvēka ķermeni kā autonomu valodas nesēju un kustību, kurai piemīt dzejas potenciāls. Māksliniece absolvējusi Horeogrāfijas liceju Maskavā un Dejas akadēmiju Roterdamā, strādājusi prestižākajos Eiropas teātros, opernamos un festivālos, kā arī kā dejas pasniedzēja. Viņas koncepcija izrādei “Eiridīke”, kurā mitoloģiskie tēli apdzīvo scenogrāfes Ievas Kauliņas radīto morgu kā viņsauli, ir metaforiski daudznozīmīga un trāpīga interpretācija attiecībām, kuras ir nemirstīgas un senākas par mums pašiem.

Eiridīke. Versijas

Pašas Eiridīkes vēsturiskā izcelsme ir neskaidra. Viņai ir vairākas identitātes – sieva, meita, mīļotā un mūza –, padarot viņas identitātes un motivācijas minējumus kā Abalikhinai, tā arī radošajai komandai nospriegotākus. Viņa ilgstoši ir bijis sinonīms zaudētajai mīlētājai – visnotaļ statiskam tēlam, kas ir līdzatkarīgs no Orfeja rīcības un kuras nāve kalpo kā otra emancipācijas iespēja. Vai šodienas reālijās mēs varam domāt par Eiridīki vien kā upurtēlu uz mākslas altāra?

Rietumu kultūrā viņa bijusi gan mīta loģikas tēls Monteverdi un Glika operās, Rubensa un Pusēna gleznojumos, gan arī Rilkes un Dūlitlas dzejas varone. Tikmēr Rainis lugā “Spēlēju, dancoju” Tota un Leldes attiecībās iekodējis šī mīta spoguļojumus. Uz ekrāna viņa ieguvusi gan greizsirdības upures vaibstus Kokto 1950. gada filmā “Orfejs”, gan arī Riodežaneiro favelu dzīvi iepazīstošās mīlnieces aprises Marsela Kamī “Melnais orfejs” (1959). Nesenākā interpretācijā – 2019. gadā Selīnas Siāmas filmā “Lēdijas portrets ugunī” no šīs nemirstības fabulas saglabājies vien skatiens, bet ne pati Eiridīke vai Orfejs, tādējādi salaužot mīta likumības.

Abalikhinas izrādē mitoloģisko pāri atveido divu dažādu paaudžu Dailes teātra virtuozākie aktieri – par Eiridīki kļūst Ilze Ķuzule-Skrastiņa, tikmēr Orfeju – Klāvs Kristaps Košins. Izrādē līdzās Eiridīkes tēla pārskatīšanai līdzās pastāv jautājums par sievietes uzdrīkstēšanos mīlēt kādu, kas ir jaunāks, un par to, vai sabiedrība ir gatava tam, ko ilgi ir piedevusi pretējam dzimumam.

• Vecuma ierobežojums 12+