Florians ZellersMāte
Mazā zāle
Triloģijas noslēgumsNo franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova
Pirmizrāde - 2020. gada 29. janvārī
Izrādes ilgums - 1h 25min
"Izrāde Māte Latvijas teātrī ir notikums un visuzskatāmāk – Lilitas Ozoliņas dēļ, kura Mātes tēlā izspēlē faktiski neiespējamo."
Zane Radzobe, IR
Mātes dzīvē valda liels tukšums. Viņa nevienam vairs nav vajadzīga. Visi no viņas aiziet viens pēc otra. Bērni jau ir aizgājuši. Tagad ir vīra kārta. Bet viņa neprot un negrib dzīvot bez sava mīļā dēla Nikolā. Bez sava dzīves prieka.
Kad mīlestība ir pārāk stipra, tā drīzāk iznīcinās nekā atlaidīs prom no sevis. Kā žņaugs ap kaklu, kas neļauj brīvi elpot.
Māte, Tēvs un Dēls satiekas, lai atvadītos un noslēgtu Floriana Zellera ģimenes triloģijas iestudējumu sēriju, atgriežoties pie visa sākuma – Mātes. Triloģijas pirmās daļas veido izrādes “Ak, tētīt...” (2016) Nacionālajā teātrī un “Dēls” (2019) Dailes teātrī – abas izrādes joprojām ir teātru repertuārā.
Paldies kustību konsultantei Vitai Bekmanei un psihoterapeitei Inesei Putniecei!
Lomās
Radošā komanda
- Režisors
- Intars Rešetins
- Scenogrāfs
- Kristaps Skulte
- Kostīmu māksliniece
- Jana Čivžele
- Gaismu māksliniece
- Māra Vaļikova
Vienreizējā un nepārspējamā Lilita Ozoliņa nežēlīgi skumjajā un talantīgajā Intara Rešetina izrādē #Māte @Dailesteatris. Paldies visai radošajai un tehniskajai komandai!
Man tika tas gods un prieks tieši šodien redzēt to, cik IZCILA ir Lilita Ozoliņa izrādē "Māte" @Dailesteatris. Viņā ir viss- no maza bērna, neprātīgas mātes, nogurušas sievas līdz vārdos neaprakstāmai, nedziedināmai dvēseles vientulībai_ #jāredz
Tik izcila Lilita Ozoliņa @Dailesteatris izrādē Māte. Neprāts, maigums, naids un mīlestība. Šādu izrāžu dēļ, es ceru, ka neatkārtosies marta notikumi, kad teātri bija spiesti slēgt savas durvis ciet. Ejiet uz teātri, kamēr vēl var!
"Režisors Intars Rešetins ir iestudējis rakstnieka Zellera triloģijas noslēguma darbu “Māte“(iepriekšējie “Ak, tētīt…“ un “Dēls“), ko ir iespējams redzēt Kamerzālē. Citreiz, kad tiek iestudēti “sēriju“ darbi, tad ir liela varbūtība, ka kāds no tiem būs paklupiens, jo ir gandrīz vai neiespējams iestudēt vairākkārtēji ar tiem pašiem panākumiem.
“Māte“ ir režisora triloģijas vājākais iestudējums, jo skatoties rodas sajūta, ka veidotājiem īsti vairs nav ko teikt (kā, piemēram, ir “Dēlā“, kur emocijas un pārdomas bija tik jūtamas un dziļas, ka atmiņas par iestudējumu vēl joprojām ir ļoti spilgtas). Tas nenozīmē, ka šī ir slikta izrāde.[..]"
Pilnu izrādes vērtējumu lasiet šeit - https://ej.uz/ou3i
"Izrādi “Māte” gaidīju teju vairāk nekā Ziemassvētkus. Galvenokārt tāpēc, ka iepriešējie triloģijas iestudējumi “Ak, tētīt…” (Nacionālais teātris) un “Dēls” (Dailes teātris) ir absolūti teātra meistardarbi (īpaši izceļot “Dēlu”) un sniedz skatītājiem lielisku teātra pieredzi. Lugu autors Florians Zellers režisoram Intaram Rešetinam ir iecienīts dramaturgs, to viņš vairākkārt ir pieminējis intervijās un tas visās trijās izrādēs ir labi jūtams. Personīgā piesaiste izrādei ir ļoti būtisks faktors un lielākoties šādos gadījumos visi iesaistītie ir tikai ieguvēji.[..]"
Pilnu izrādes vērtējumu varat lasīt šeit - https://ej.uz/ygs3
Uz izrādi gāju drusku ar bažām & gaidām vienlaikus - zinu sižetu, taču gaidu, ko & kā būs izdarījis režisors & aktieri. Mani pārliecināja. Manuprāt, tas vienmēr ir izaicinājums, kā uz skatuves vai ekrāna parādīt cilvēka trakumu nekariķējot to, bet arī vienlaikus nepadarot skatītājam absolūti nebaudāmu. Jo, būsim godīgi, kuram tad interesē skatīties & interesēties par parasta cilvēka ierastu ikdienas rutīnu!
"„Zelleriādes” noslēgums, nedaudz žēl, ka tā, kaut gan saprotams, ka pienācis laiks citiem meklējumiem. No Zellera triloģijas iestudējumiem idejiski man vistuvākā/dzīvākā/personiskākā ir „Dēls” (Dailes teātrī), tomēr gan „Ak, tētīt…” („Tēvs”) Nacionālajā teātri (nupat tās ieraksts bija skatāms LTV), gan „Māte” ir ļoti nepieciešamas manas pieredzes un līdzdomāšanas rosināšanai. Jaunā izrāde ir vēl skarbāka (tumšāka?), ja tā iespējams izsvērt. Visās šīs triloģijas lugās slimība ir būtisks notikumu katalizators (šoreiz – demence? šizofrēnija?…), bet labi, ka tā netiek pārlieku uzsvērta un nedominē. Katra sižeta norise iestudējumā, nedaudz izmainītā veidā atkārtojoties (teksts mainās maz, noskaņas atšķiras būtiskāk), parāda divus attiecību variantus: slikto un labo (maigāko), taču arī it kā labākais risinājums nebūt nav cerīgs.[..]"
Pilnu izrādes vērtējumu lasiet https://ej.uz/1kep
"Tagad varu teikt, ka esmu redzējusi visas trīs Floriana Zellera izrādes, kas ir uzvestas Latvijā. Lieliski, ka šie darbi bez robežām par cilvēku iekšējām un bieži nesaprotamajām dvēseles dzīlēm ir uz skatuves. Vienmēr sāp un ik reizi es jūtos laimīga, ka mani tas nav piemeklējis. Neizsakāms prieks bija redzēt uz skatuves Lilitu Ozoliņu, viņas jutekliskums, iznīcinošās sāpes par pazaudēto dzīves jēgu, liek raudāt. Cildeni savu lomu iznesa Kaspars Dumburs un Inita Sondore, bet Pētera Liepiņa atveidotais tēls asociējās ar manu stereotipu par šo aktieri, kas nevar nodarīt pāri savam tuvākajam. Viņš ir par mīļu un labu šim melīgajam varmākam. Paldies Intaram Rešetinam par šiem trīs darbiem - Tēvs, Dēls, Māte. Un vēl gribu pateikt, ka visās trijās izrādēs kāds izgāja no zāles, jo tas skāra personīgi šo cilvēku, kuram sāp."
https://ej.uz/fk3g