Vija Beinerte //Mājas Viesis
Reizēm mēs iemīlamies nevis cilvēkā, bet savās domās par viņu. Reizēm mēs gribam iepazīt otru, lai labāk izprastu sevi pašu. INTARA REŠETINA režijā tapusī izrāde “Ja tevis vairs nebūtu”, kam pamatā franču dramaturga Floriana Zellera luga, divas stundas notur skatītāju uz naža asmens. Reizēm ir tā, ka vari raudāt ar visu, tikai ne ar asarām. Vien brīdī, kad aizkars aizveras un zāle saplīst aplausos, acīs iekrīt nodevīgs sāļums.
Ar režisoru tiekamies nākamā rītā pulksten 8.30. Jo 10.30 viņam ir jābūt Dailē uz mēģinājumu, bet vakarā paredzēta viesizrāde Madonā. Dzīve turpinās.
Lieliskais Valts Kleins jau ir iemūžinājis Intara vaigu vākam un atvērumam. Mums ir viena stunda laika, Valta uzlieta tēja un prieks, ka tiekamies nevis pirms, bet pēc pirmizrādes.
– Kā pagāja nakts?
– Kaut kā atlaida. Režisoriem pēdējā nedēļa ir dīvaina… Man šī ir tikai otrā izrāde, bet citi režisori ir stāstījuši par līdzīgām sajūtām. Pēdējo nedēļu iemiedz ap pieciem un septiņos celies. Atbildības nasta, nervi uz robežas. Bet šonakt mājās biju jau pēc vieniem.
– Ja nebūtu jāceļas uz interviju, varētu pat izgulēties…
– Nē, nē! Mazā ceļas. Mums ar sievu tā sadalīts – viņa no rītiem ir ar lielo meitu, es – ar mazo.
– Pie meitenēm vēl atgriezīsimies, bet tagad vēl nedaudz par teātri. Jums…
– Tev…
– Piedod, tev ir vairāk nekā piecdesmit…
– … gadu…
– Vispār jau es gribēju runāt par lomām, bet varam arī par gadiem…
– Zini, kopš gadiem astoņpadsmit es jūtos vecāks par saviem vienaudžiem. Man patīk klasiskas lietas. Dziļas, nopietnas. Es no tā nebaidos. Jā, kāpēc es par to sāku runāt?
– Tev iepatikās skaitlis piecdesmit. Taču šoreiz ar to bija domāti nevis gadi, bet lomas. Vēl precīzāk – sajūtas. Tev ir bijis gana daudz pirmizrāžu. Kam tādā reizē vieglāk – aktierim vai režisoram?
– Arī aktierim nav viegli. Stress milzīgs. Bet aktierim ir tēls, viņš iemiesojas un dzīvo. Režisors mēģinājumu procesā ir ielicis sevi visu, atdevis savu sapratni par lugu, teātri, dzīvi. Un tad tu vairs neko nevari darīt. Tikai paļauties uz aktieriem. Un visu komandu. Vakar es vienā brīdī izgāju ārā no zāles. Sākumā sēdēju aizmugurē pie gaismoņiem, bet, kad sākās sestā aina, izgāju. Nespēju izturēt.
– Atšķirībā no filmas, kas nevar mainīties, izrāde ir dzīva, tās nervs ir atkarīgs no tās brīnumainās enerģiju plūsmas, kas vieno skatuvi un zāli. Vai bija arī kāds pārsteigums?
– Otrā aina. Artis pēkšņi sāka smēķēt. Tikai tāpēc, ka iestājās tā sauktais black out – viņam bija jāpasaka divi vārdi: un tu? Bet viņš pēkšņi nespēja tos atcerēties. Tā gadās. Tas bija dzīvākais moments visā pirmizrādē. Tik jēgpilns. Tajā brīdī viņi abi sāka dzīvot pa īstam. Tas ir mans žanrs. Teātrī mani interesē nevis teātris, bet dzīve. Es vēlos atklāt patiesu dzīvi, bez virsslāņiem. Mans uzdevums ir nolobīt visu lieko nost. Tādas mazu atklāsmju sekundes mani darīja laimīgu.
– Bija jau arī citas laimīgas sekundes. Nebūtu izgājis ārā no zāles, pats redzētu. Bet par pauzēm esmu ar tevi vienisprātis. Ne vien izrādē, arī sarunā svarīgākais bieži vien tiek pateikts klusuma mirklī starp vārdiem, teikumiem, aprautām frāzēm…
– (Brīdi klusē. Tad, kā no tāluma atgriezies, turpina.) Zellers man ir ļoti tuvs autors. Es vienā sezonā iestudēšu divas viņa lugas. Īstenībā gribētu visas.
– Zellers ir neparasti dziļš. It kā viegls un rotaļīgs, taču katrā vārdā, katrā teikumā, katrā pauzē elpo liktenis.
– Tāpēc es gribu inficēt arī citus ar to, kā viņš redz pasauli. Zellers lugā ieraksta melodiju. Tev tikai jāsadzird. Protams, es veidoju savu stāstu. Lugu izlasīt var katrs pats, man bija svarīgi, strādājot tandēmā ar aktieriem, izveidot to aisberga neredzamo daļu, kas slēpjas aiz burtiem.
– Neredzamā daļa ir svarīgākā, tā pievelk kā noslēpums, kairina iztēli, fascinē, elektrizē.
– Tieši tā!
– Bet nu atgriezīsimies pie meitenēm. Tu sievu brīdināji, lai neprecas ar aktieri. Par režisoru neteici neko. Un meitas tu vispār nepabrīdināji. Ko darīsi vai vismaz gribētu darīt, lai tavas dzīves svarīgākās meitenes sajustu, ka tu novērtē viņu pacietību? Režisors nedēļu pirms pirmizrādes nav īsti ne vīrs, ne tēvs un pat ne draugs.
– Tāda ir mana dzīve.
– Viņas to pieņem?
– Paldies Dievam, jā! Protams, ka bērniem pietrūkst tēta. Lielākajai ir deviņi gadi, mazākajai trīs. Kad viņa piedzima, es iestājos akadēmijā maģistrantūrā, mēģināju apvienot studijas ar darbu teātrī, televīzijā, dublāžām, pasākumiem… Atteicos no fitnesa nodarbībām, tomēr vienalga nekad nebiju mājās. Mana sieva ir fitnesa trenere, pats apmeklēju fitnesa treniņus, lai iepazītu un saprastu viņas pasauli. Sports rada pozitīvu atkarību. Tagad vienīgais, ko esmu saglabājis, ir skriešana. Tas ir mans laiks, tikai mans. Tad varu netraucēti domāt. Turklāt arī pusmūžs dara savu, ir jāskrien, jāuztur sevi formā. Taču, veidojot izrādes, es domāju par ģimeni. Katrā izrādē ir ielikts kaut kas, ko mana sieva nekļūdīgi sajutīs. Un sapratīs, ka tas ir veltīts tieši viņai. Tas man ir ļoti svarīgi.
– Slepenās zīmītes pudelēs un ozola dobumā…
– Jā, es ar sievu sarunājos arī caur izrādēm.
– Pakāpjamies solīti atpakaļ. Kādas ir tavas spilgtākās bērnības atmiņas? Kas pirmais nāk prātā?
– Bezrūpība. Absolūts miers, nekāda stresa. Pat tad, kad vecāki nāk meklēt, kur aizblandījušies sīkie. Ir futbols. Un ir pūķis jālaiž, jākāpj kokos, jāiet kaimiņu dārzā pēc āboliem vai uz upi peldēties. Mazpilsētas miers. Rūjiena. Valmierā piedzimu, jo Rūjienā bija slēgta slimnīca tajā laikā. Man vēl ir vecākais brālis. Un jaunākā māsa.
– Biji dauzoņa un blēņdaris?
– Šai ziņā vecākā meita ir manējā. Kā mans tēvs saka: tik uz sūdiem, tik uz sūdiem… Tas nerātnais gars mūsos abos mīt. Patīk mums abiem dauzīties. Kaut es iemācītos tā dauzīties savās izrādēs! Esmu pārāk pareizs, man šķiet. Jo apzinīgs. Pārlieku centīgs. Ar lielu pašdisciplīnu. Taču pašdisciplīna ir viens no noteikumiem, kā varam sasniegt labus rezultātus. Jo veidot izrādi tikai veidošanas pēc man nav interesanti. Mākslai jābūt personiskai. Tāpēc es nevarētu radīt piecus iestudējumus gadā. Man nav tādu resursu. Es izrādei atdodu sevi visu.
– Vakar, kad nācām ārā no zāles, kāda sieviete teica: viņa pirmā izrāde bija tik laba, ka bažījos, vai tik nebūs atkritiens; prieks, ka otrā arī – līdz asarām.
– Pirmo izrādi esam nospēlējuši piecdesmit piecas reizes. Un tagad jāpārtaisa, jo viena mīlulīte aiziet dekrētā, nu Dārta Daneviča lec iekšā, Sarmīte Rubule pievienojas. Astoņas ainas jāmaina. Tagad būs cita izrāde.
– Kā tiec galā ar sieviešu tēliem? Viena lieta ir pašam tēlot sievieti, kas tev daudzkārt ir bijis jādara. Bet kā tas ir tev kā režisoram?
– Dzimumam nav nozīmes. Svarīgi, kas notiek ar katru konkrēto personāžu. Esmu sajūtu cilvēks, es paļaujos uz intuīciju. Cenšos izprast, kas cilvēkam sāp. Ko viņš grib un no kā baidās. Veidojot izrādi, man ir svarīgi, nevis kā mūsdienu medicīnā ārstēt sekas, bet meklēt un izprast cēloni. Vienkāršāk sakot, rakt. Svarīga ir arī aktieru izvēle. Un arī savas komandas izveide ir svarīga. Un materiāla izvēle ir svarīga. Tas ir vesels mehānisms: atrast materiālu, ieraudzīt izrādes koptēlu, vīziju, saprast, ar kuriem cilvēkiem varu to īstenot. Es spēju radīt vienīgi tad, ja ir stabila komanda, pleca sajūta. Viņiem nebūt nav nemitīgi jāmāj ar galvu un jāpiekrīt itin visam, ko saku, reizēm ļoti noder arī iebildumi: nē, tā gan nedarīsim! Un tad kopā varam spriest, kā būtu labāk. Lai viss kalpotu izrādei, tam vēstījumam, ar ko mēs gribam nākt pie skatītāja.
Man katra izrāde ir skola. Ko var iemācīties divos gados maģistrantūrā? Labi, ka esmu aktieris, saprotu to virtuvi. Bet kā režisoram man vēl ļoti, ļoti augstā kalnā ir jāuzkāpj. Vakar es pabeidzu otro klasi. Mērķi man ir lieli, gribu pabeigt pamatskolu, vidusskolu, maģistrantūru un, iespējams, pat doktorantūru.
Pirmajā reizē tu lido jau no tā, ka tev dota iespēja, tu esi pārņemts ar procesu: es tagad taisu izrādi! Viss deg, viss notiek. Strādājot pie otrās izrādes, satraukums lielāks, jo lielāka ir atbildība. Īpaši, ja pirmā izrāde ir labi aizgājusi. Esmu pateicīgs teātra vadībai, kas uzticēja man aktierus, ko biju izvēlējies. Mums ir ideālais sastāvs. Vita Vārpiņa ir apbrīnojama gan kā aktrise, gan kā cilvēks – dziļa, nopietna, sirdī gudra. Annas tēls ir īpašs, tādu lomu daudz nav. Un arī aktrišu, kas spētu to izprast un patiesi izdzīvot, Latvijā daudz nav. Vita šobrīd ir mans aktrises ideāls. Un Daile ir mans teātris, kur varu atrast ideālo komandu manu ideju īstenošanai. Ceru, ka arī aktieriem tas ir svarīgi. Jo aktieris var augt līdz ar lomām. Citādi vienā brīdī acis sāk dzist. Pašam tā ir bijis.
Es tādās reizēs saku: mēs pārtiekam no honorāriem, bet dzīvojam no emocijām – no gandarījuma, ko gūstam procesā, un arī tad, ja izrādās, ka tas, ko dari, vēl kādam ir vajadzīgs.
– Jā, šī sajūta ir ļoti svarīga. Tādēļ gribu, lai ikviens, ar ko kopā strādāju, saņem gandarījumu savā profesijā. Lai jūt, ka tas vēl kādam ir vajadzīgs.
– Tu pieminēji tēvu. Kas ir tavi vecāki? No kā tevī ir teātra gēns?
– Tēvamāte atbrauca no Polijas uz Latviju slaukt govis, visu mūžu par slaucēju nostrādāja, četrus bērnus izaudzināja. Vectēvs bija vienkāršs mazsaimnieks, Smiltenē viņam neliels namiņš bija, tēva dvīņubrālis ar ģimeni vēl tagad tur dzīvo. Kad manam tēvam bija vienpadsmit gadu, zirgs viņa tēvu pārveda mājās no kroga mirušu. Paldies Dievam, manam tēvam bija ambīcijas, no četriem bērniem viņš vienīgais aizgāja studēt, pabeidza Jelgavā Lauksaimniecības akadēmiju, kļuva par agronomu. Ambīcijas man no tēva, doma, ka gribu izrauties no mazpilsētas, kaut ko sasniegt.
Mātesmāte bija bibliotekāre Rūjienā, dzimusi Kārķu pusē, bet vecaistēvs bija amatnieks, mācēja uzbūvēt māju no pamatiem līdz jumtam. Māmiņa jau vidusskolas laikā sāka strādāt, viņa ir brīnišķīga pedagoģe, visu mūžu nostrādājusi par bērnudārza audzinātāju, ieguvusi gan bakalaura, gan maģistra grādu. Taču svarīgākais, šķiet, ir tas, ka vecāki man bērnībā ļāva darīt visu – dejoju, spēlēju basketbolu, futbolu, mūzikas skolā gāju, nepabeidzu, tagad to nožēloju. Bija vēl arī amatniecības un informātikas pulciņi. Dari, dēls, visu, ko vēlies, piepildi savu vācelīti! Protams, es būtu vēl laimīgāks, ja vecāki būtu likuši man arī grāmatas lasīt. Tas nav pārmetums, tagad manas meitas no tā dabū ciest. Jo es viņām lieku lasīt. Grāmata dod mums spārnus, lidojuma sajūtu, grāmata baro iztēli. Protams, arī mūzika, glezniecība utt.
Bet zini, man arī lauku darbi nav sveši, lai gan uzaugu mazpilsētā divistabu dzīvoklītī. Kad beidzās kolhozu laiki, mēs audzējām linus, kartupeļus, cukurbietes un ko tik vēl ne. Kaplēšana un kartupeļu talkas – tas viss ir bijis. Un bijis tik jēgpilni. Atceros, ar kādu baudu es bērnībā strādāju kolhozā siena šķūnī – cilājam tās ķīpas, vakarā rokas, mugura un vēders sāp, bet ir nopelnīta naudiņa saldējumam. Tur iemācījos gan atbildības sajūtu, gan to, kā gūt baudu no darba procesa.
– Kā nokļuvi Kultūras akadēmijā?
– Atkal stāsts par to, ka man vecāki ļāva darīt visu. Amatieru teātra režisore Aīda Vasiļjeva iestudēja ar mums 9. klases žetonu vakaram izrādīti, man tur bija jāpiedalās kādā mazā skečiņā. Uzaicināja mani “Skroderdienās” nospēlēt Rūdi. Gadus divus vai pat trīs padarbojos amatieru teātrī, tikai pēdējā klasē tā nopietnāk atkal pievērsos mācībām.
Rūjienas vidusskolā skolotāji bija stingri, prasīgi. Bet mēs bijām mazi un kompleksu mākti. Pārvarēt kompleksus, doties uz galvaspilsētu un iesniegt dokumentus Kultūras akadēmijā nebija viegli. Sekmes jau arī man nebija īpaši spožas, latviešu valodā pieci pēc desmit punktu sistēmas.
Četras uzņemšanas kārtas: plastika, dzeja, runa, vokāls un tad vēl domraksts. Pirmajā dienā izlasu sarakstu, skrienu uz būdiņu, zvanu uz mājām: mammu, esmu ticis tālāk! Nākamā dienā tas pats. Man pat sacerējumā bija labāks novērtējums nekā laukos. Protams, tas tikai liecina, cik Rūjienā ir laba skola, cik skolotāji stingri un prasīgi. Tiesa, es darbā ar aktieriem eju gluži citu ceļu. Slavēju, izceļu labo, esmu tolerants, reizēm pat pārlieku. Jāmācās būt arī stingram, citādi viens otrs sāk to izmantot. Bet skola, lai arī iedzina šausmīgos kompleksos, tomēr pamatu ir ielikusi.
– Un akadēmija?
– Tas bija dulls laiks. Protams, strādājām, veidojām etīdes, mācījāmies. Bet Rīgā puisim no mazpilsētas bija kultūršoks. Un vispār šoks. Pēkšņi tik daudz lielu māju, tik daudz cilvēku un tik daudz meiteņu. Un tad vēl izrādās, ka tu tām meitenēm patīc. Tas ir tāds satricinājums! Notikums. Tev izrāda uzmanību. Arī pie tā ir jāpierod. (Ievelk elpu, grib vēl ko teikt, bet tad pārdomā un vien gari nopūšas.) Tas bija tik sen! Šausmas.
– Gan jau arī tagad izrāda.
– Izrāda. Bet mani tas vairs īsti neinteresē.
– Kā tu satikies ar savu sievu?
– Abi bijām dzīves sitienā, tas arī mūs saveda kopā. Sapratām viens otru bez liela ievada. Parunājam par kaut ko citu, labi?
– Reiz teici, ka skatuve ir vieta, kur sadeg tava sirds. Par to, ka deg joprojām, pārliecinājos pirmizrādē. Tomēr gadu gaitā sajūtas – tās taču mainās, vai ne?
– Protams! Tas ir kā braukt ar auto. Kad tikko esi saņēmis vadītāja apliecību, esi gatavs pēdējo naudu benzīnā izlikt, lai tikai varētu braukt. Bet pēc kāda laika tu joprojām brauc ar prieku, tomēr mērķtiecīgi – lai tiktu no punkta A uz punktu B. Līdzīgi ir arī ar profesiju – sākumā tu esi priecīgs par jebkuru lomu, ka tikai būtu uz skatuves. Tevi aizrauj izziņas process, tu centies īstenot režisora ieceri. Kad desmit gadus esi nostrādājis teātrī, saproti – jā, tas ir interesanti, gandarījumu vari noķert, bet tu jau esi izkodis šo profesiju, zini, kā ko dara.
– Un tad ir īpašs prieks strādāt saspēlē, piemēram, ar Gunu Zariņu, ar Andri Keišu, Vili Daudziņu, Kasparu Znotiņu…
– Jā, tas ir pavisam cits domāšanas veids, cita elpa. Neliekuļojot varu teikt – ikviens aktieris Latvijā gribētu kaut reizi spēlēt Jaunajā Rīgas teātrī. Priecājos, ka šāds notikums manā dzīvē ir bijis. Pirms gadiem pieciem es lidotu. Bet tagad es zinu, ka tādi paši meistari ir arī starp maniem kolēģiem Dailē. Es gūstu baudu gan uz Jaunā Rīgas, gan uz sava teātra skatuves. Tomēr neliegšos, pieredze tā ir vienreizēja. Turklāt man jau bija arī savtīgi nolūki.
– Redzēt, kā strādā Nastavševs?
– Protams. Darbs ar ikvienu režisoru ir skola.
– Uz “Cerību ezeru” gāju ar dalītām jūtām. Baidījos, ka tik nebūtu vilšanās jūra. Taču ieguvu prieka okeānu.
– Tas ir labākais variants. Jo lielākas cerības, jo lielāka iespēja vilties. Tāpēc nopietni ir jādomā arī par to, kā pasniegt sava darba rezultātu.
– Kā labi pārdot labu produktu. Nav svarīgi, vai tā ir filma, izrāde, grāmata vai žurnāls. Svarīgi ir, lai tavs darbs sasniedz auditoriju, lai tie, kam adresēts tavs vēstījums, to saņemtu.
– Precīzi! (Brīdi klusē.) Zini, man patīk meitenes uzrunāt uz jūs, bet mani lai uzrunā uz tu. Es jūs vienmēr uzrunāšu uz jūs. Bet jūs mani, lūdzu, uz tu.
– Nu tā. Īsi pirms aizkars krīt – pēdējā cēliena priekšpēdējā ainā – mainās dialoga noteikumi.
– Man patīk flirtēt. Es nešauju pa kreisi, bet bez flirta es nevaru. Tas manu patmīlību pabaro. Man ar to spēli pietiek. Man patīk, ja meitenes smaida. Es no tā lidoju. Mana sieva to zina un ir pieņēmusi.
– Esi sirds vai prāta cilvēks?
– Kā jums šķiet?
– Šķiet, tev ir spēcīga intuīcija. Tu klausies ar sirdi, bet lēmumus pieņem ar prātu.
– Vai mēs mīlestību izvēlamies ar prātu vai tai vienkārši ļaujamies?
– Varu runāt tikai par sevi. Es sekoju sirds balsij. Kur sākas kalkulācijas, darbojas nevis mīlestība, bet aprēķins.
– Man ir cits viedoklis. Bet tas ir baigi labs jautājums. Kādreiz, kad būs vairāk laika, pie tā varam vēl atgriezties.
– Noteikti. Bet tagad vēl dažus vārdus par dzeju un dziesmu tekstiem, ko raksti.
– Ikviens radošs cilvēks kādā briedī var savirknēt vārdus. Vai to var saukt par dzeju? Nedomāju vis. Man prieks, ka dažas dziesmas ar maniem vārdiem skan Latvijas Radio 2, taču zinu, ka šajā lauciņā neesmu uz palikšanu. Esmu noenkurojies režijas laukā, tur ķeru gandarījumu. Visi līdzšinējie impulsi un izpausmes ir palīdzējušas man nonākt pie tā, kur patlaban esmu.
– Kas tev palīdz atslēgties, pārslēgties, pieslēgties? Kur tu smel enerģiju?
– Akadēmijā tev māca, kā ieiet lomā, kā izprast tēlu, sadzejot viņa biogrāfiju. Šausmīgi sarežģīts darbs – iejusties lomā ar simtprocentīgu atdevi. Taču neviens nemāca, ko darīt pēc tam. Kā no tā iziet. Kur to visu pēc tam likt. Jo tu taču pa īstam pārvērties, vismaz kamēr vēl esi jauns instruments. Tāpēc atslēgties, pārslēgties – tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Māra Ķimele pirms gadiem divpadsmit man iemācīja vienkāršu lietu: pēc izrādes ieej dušā. Ļauj, lai ūdens aizskalo visu prom. Darbojies ar prātu un iztēli. Ūdenim piemīt milzu spēks. Tas nes informāciju, tas savāc un aizskalo informāciju.
Mans enerģijas avots ir daba. Jā, protams, arī ģimene un viss, kas svēts un skaists. Bet lai es pats varētu kaut ko dot gan ģimenei, gan skatītājiem, man vajag dabu – tur ir mans iedvesmas avots. Enerģijas lādiņš. Ne jau tādēļ es braucu spiningot (šogad tik vien kā divas reizes biju, Gints Grāvelis dusmīgs, bet tāda ir dzīve), lai to lielo zivi dabūtu (nu labi, arī to, protams, gribas, bet ne tas ir galvenais). Tu sēdi laivā Burtnieku ezera vidū un pēkšņi saproti, kāds mazs knislītis esi pie tās lielās zemeslodes, pie tiem vējiem, saullēktiem, putniem un miglām. Tas izklausās hiperromantiski, bet tā ir. Fantastiska sajūta. Tur ik mirkli ar tevi notiek neizskaidrojamas lietas, tu piedzīvo nebijušas emocijas. Tas ir skaisti. Ārkārtīgi skaisti.
