Saules bērni

Video

Publikācijas

Māja bez rītdienas

2015. gada 27. janvāris

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Dž. Dž. Džilindžera Saules bērni Dailes teātrī var pārsteigt skatītājus, kas pieraduši pie šā režisora spilgtās formas inscenējumiem. Lielajā zālē iestudējot čehoviskāko Maksima Gorkija lugu, režisors atgriezies pie reālpsiholoģiskā teātra. Kaut pirmizrādē polifoniskais plūdums vēl bija nevienmērīgs, galvenokārt atšķirīgas aktierdarba kvalitātes dēļ, Saules bērni ir veiksme.

Džilindžera Saules bērnu pasaule ierauj sevī ļoti ātri. Siltās krāsas Kristiana Brektes scenogrāfijā un Igora Kapustina gaismu partitūrā, zili, zaļi un pelēkie toņi Ilzes Vītoliņas kostīmu kolekcijā un Kārļa Lāča komponētā mūzika veido gaišu atvasaras noskaņu. Saule vēl silda, un tik ļoti negribas domāt par ziemu un salu. Bet gaiss jau kā uzlādēts ar vārdos vēl nenoformulēto, atmosfērā briest traģēdija. Uz skatuves veidota Maksima Gorkija lugā zīmētā – 20. gadsimta sākuma – bilde (luga tapusi 1905. gadā), bet izrāde kā ar siltām ārsta rokām precīzi uztausta kādas mūsu laika sāpīgās vietas.

Maksima Gorkija luga atklāj inteliģences un tautas konfliktu, inteliģences dzīvi savrupā pasaulē, ko balsta pārliecība, ka ir gudrāki par citiem, izredzēti, un ar savu eksistenci, talantiem un zināšanām veic īpašu misiju, kas dod ieguldījumu labākai nākotnei. «Saules bērni» pret «zemes bērniem», un otro vieta – saka ķīmiķis Protasovs –, kā aļģēm un gliemežvākiem, ir pie kuģa dibena. Scenogrāfija atgādina brūkošas pasaules fragmentu, kurā vēl dzīvojošās inteliģences pārstāvji ir pēdējie (atsauce uz tāda paša nosaukumu Gorkija lugu) pārmaiņu laikā. Džilindžers, risinot tēmu par divām pasaulēm (izglītība pret tumsonību, garīgums pret fizisku spēku, prastums pret labām manierēm), starp kurām saprašanās nav iespējama, no pirmās ainas plaisu starp atšķirīgajiem sociālajiem slāņiem velk dziļi. Par to signalizē jau Daiņa Gaideļa sētnieks Romāns, kura attieksmē pret Jura Žagara Protasovu redzams neslēpts nicinājums, bet viņa demonstratīvā klātbūtne traucē ar zinātni apsēstajam veikt kārtējo eksperimentu. Līdzīga – nevērīga – attieksme pret kungiem ir Sarmītes Rubules istabenei Fimai, par kuru Protasovs žēlojas, ka ar saviem brunčiem saplēsusi daudz viņa trauku. Fimai par darba pienākumiem svarīgāka ir savas personīgās dzīves nokārtošana. Sarmītes Rubules tēlojumā, izspīlēto seksapīlu oderējot ar sievišķīgu pašapziņu, Fima iemieso izlēmību un mērķtiecību, kļūstot par spilgtu balsi izrādes polifoniskajā skanējumā. Protasova darbu nerespektē arī Lidijas Pupures spēlētā aukle Antonovna, patvaļīgi novācot viņa kolbas no galda.

Spilgtākais tās otrās pasaules pārstāvis, kuram rupjš fizisks spēks ir pašsaprotams komunikācijas veids, ir mūždien lielākā vai mazākā alkohola reibumā dzīvojošais agresīvais atslēdznieks un savas sievas kauslis Jegors. Lauris Dzelzītis spēlē ar tādu naturālistisku precizitāti, ka patiesi iedveš bailes. Viņš pārliecinoši iemieso «ir spēks, prātu nevajag» filozofiju, reprezentējot masu, kas, ēdot no saimnieka rokas, izdevīgā brīdī tajā iekodīs, kam «pie kājas» kaut kādas neizprotamās garīgās vērtības un kura inteliģenci uzskata par liekēžiem, kas kārtīga darba neprot. Šajā aspektā Džilindžera izrāde turpina Alvja Hermaņa ar Tautas ienaidnieku Jaunajā Rīgas teātrī aktualizēto tēmu par vairākuma varu. Finālā, pārbīdot akcentus, Džilindžers saasina konfliktu – neizglītotās masas pārstāvju agresijā pret Protasovu izvirst ne tikai fizisks, bet metafizisks spēks, kas, palaists vaļā, var vest uz iznīcību. Šīs noskaņas atbilst pagājušā gadsimta sākuma vēsmām, kad personībai, saskaroties ar naidīgo sociālo vidi, nācās apjaust savu atkarību no tās, tāpēc ekspresionisti masu tēloja kā agresīvu un destruktīvu spēku. Minētās noskaņas par fiziska spēka varu sasaucas ar nemierīgo un draudīgo situāciju mūsdienu pasaulē, uzšķiļot baisas priekšnojautas par katastrofu, kas ir pavisam tuvu. Agresijas pārsteigtais un neizpratnē sakņupušais Jura Žagara Protasovs izrādes beigās lieliski atklāj naivumu, no kā neesam pasargāti arī mēs, ja nemācīsimies no vēstures un kļūdām, lai spētu adekvāti novērtēt situāciju.

No tā izriet vēl viena būtiska Džilindžera izrādes tēma –neredzīgums gan jūtu jomā, gan ārpus savas pasaules robežām. Galvenais neredzīgais ir Protasovs, kurš dzīvo savā ķīmijas pasaulē. Par Jura Žagara izcilo darbu šajā lomā varētu uzrakstīt atsevišķu opusu. Viņa Protasovs ir traģikomisks strausa filozofijas iemiesojums, kurš, slēpjot galvu smiltīs, cenšas neredzēt visu, kas varētu traucēt viņa harmonisko eksistenci. Viņš, bārdas rugājiem apaudzis un iesirms, ir kā liels bērns, kas izbrīna pilnām acīm skatās uz pasauli, it kā tikko to būtu ieraudzījis. Liels bērns, kas vēl nav ieguvis negatīvo pieredzi un nav spējīgs uz apzināta ļaunuma nodarīšanu. (Var paprātot par sakritību, ka par saules bērniem mēdz saukt ar Dauna sindromu dzimušos, kam gan ir zemāks inteliģences koeficients, taču atvērtākas – negatīvajām īpašībām aizvērtākas sirdis.) Kā aušīgu bērnu Protasovu uztver Kristīnes Nevarauskas Jeļena. Skatoties uz šīm attiecībām, ir neiespējami iztēloties viņu pagātni. Protasova sieva izrādē ir kā greznumlieta, kas ar savu klātbūtni neuzbāzīgi izdaiļo Protasova dzīvi, un aktrise šo funkciju veic ļoti labi. Jeļenas rakstura krietnumu aktrise demonstrē, pašaizliedzīgi metoties pie Jegora sievas, kas slima ar holēru, aprūpējot garīgi labilo Lizu un cēlsirdīgi izturoties pret vīra atvīlēju Melāniju. Viens Jeļenas skatiena uzplaiksnījums epizodē, kad pēc izskaidrošanās vīrs viņu nosauc par Ļenku (kā draugu, nevis mīļoto sievieti), izgaismo vilšanos un ātru samierināšanos, kas nozīmē izvēli tomēr neredzēt problēmu.

Šī inteliģencei piederīgā ģimene it kā dzīvotu ideālu gaisa pilīs, kamēr «zemes cilvēki» izlēmīgi kārto savu nākotni. Vieni sapņo, otri rīkojas. Kā Fima, tāpat lietu bīdītāji – Jura Kalniņa Nazars Avdejevičs un pašpārliecinātais Edija Zalaka Miša. Zīmīgi izskan aina, kurā Protasovs augstprātīgi atsakās pievērsties praktiskajai ķīmijai, sadarboties ar tiem, kam nauda (un tāpēc vara), bet Jura Kalniņa klusajā piebildē dzirdams neslēpts nicinājums un pārliecība, ka uzvara būs viņa pusē. Kaut Protasovs ir smieklīgs un dažbrīd nožēlojams, viņa nelokāmība un egoistiski, vispirms jau uz ģimenes rēķina, ņemtā brīvība, lai sekotu savam aicinājumam (jautājums par to, ir vai nav viņš talantīgs, paliek atvērts), raisa simpātijas. Un šis tēls ir radniecīgs Liepājas teātrī Lauras Grozas-Ķiberes šosezon iestudētās izrādes 1984 Vinstonam, ko spēlē Egons Dombrovskis – vardarbība lauž brīvos cilvēkus. Ir saskatāma abu līdzība ar Alvja Hermaņa Divpadsmit krēslu brīvo spēku – Andra Keiša Ostapu Benderu.

Jautājums par pielāgošanos mainīgajiem vējiem rodas saistībā ar mākslinieka Vagina tēlu, kurš te zīmē «saules bērnus», te liek pozēt sētniekam. Daiņa Gaideļa Romāns pozē uz kāpņu augstākā pakāpiena un atgādina par socreālisma mākslu ar proletariāta slavinājumu. Pastarpināti tad arī ienāk prātā tēma par mākslinieka attiecībām ar varu, liekšanos līdzi laika vējiem ar radikālāko izpausmi – kolaboracionismu. Izrādē gan Vagins ir «melnais zirdziņš», jo Ģirta Ķestera darbā akūti pietrūka lielākas ieinteresētības uz skatuves notiekošajā darbībā, arī tik būtisko Vagina un Jeļenas attiecību līnija izrādē aprobežojas ar abpusēji pieklājīgu un laipnu izturēšanos.

Ērika Eglija pirmizrādē acīmredzami bija stresa varā, pirmoreiz spēlējot tik lielu un sarežģītu lomu, tāpēc dominēja izkāpināti pārspīlētas reakcijas. Artis Robežnieks vetārsta Čepurnoja lomā ir omulīgi simpātisks un harmonisks cilvēks, un neapmierinātība ar dzīvi gruzd kaut kur tik dziļi, ka arī nojaust par to nevarēja. Bet tad pēkšņi, stāstot Vaginam anekdoti, aktieris niansēti nospēlē to, ka savu likteni ir izlēmis, un silti dzeltenā skatuve šķiet pielīst ar pārpasaulīgām skumjām par liktenīgo neredzēšanu un nepateikto. Čehoviski skumjā mīla, vientuļiem nogriežņiem nekrustojoties, iesmeldzas arī Vitas Vārpiņas tirgones Melānijas aizkustinošajās jūtās pret Protasovu. Pirmizrādē gan aktrise netika galā ar prastuma spēlēšanu, kādēļ brīžiem radās pārspīlētas intonācijas.

Iepriekšējā dienā pirms Saules bērniem Dailes teātra Mazajā zālē bija pirmizrāde Mārtiņa Eihes Ugunsgrēkiem, un abas izrādes veido tādu kā dialogu par izglītības lomu pasaulē, kurā valda brutāls spēks. Kā izrauties no ļaunuma ķēdes? Pasaule mainās, kaut kas iet un ies bojā, un cīņa par varu turpinās.

Aizvērt

Zane Radzobe //IR

Izrāde Saules bērni lutina ar lieliskiem aktierdarbiem

Maksima Gorkija luga Saules bērni, ko nule Dailes teātrī iestudējis Dž.Dž.Džilindžers, ir neparasts darbs. Izrāde balstās aktieru spēlē, režisora klātbūtne ir tikpat kā nemanāma, nav trokšņa, krāsu un formu ņirboņas, kas ierasta Džilindžera iestudējumos. Ir atturīga Kristiana Brektes scenogrāfija — uz Dailes teātra lielās skatuves izbūvēts koka paaugstinājums: māja, kurā mitinās Gorkija varoņi, arī telpa, kurā viņi no kulisēm iznāk prožektoru gaismā, lai nospēlētu savu dzīvi kā lomu citu cilvēku likteņos. Ir Ilzes Vītoliņas tērpi, kuru krāšņos akcentus šoreiz pamato nevis kostīmu mākslinieces mīlestība pret teatrālismu, bet 20.gs. sākuma dāmu modes silueti. Saules bērni ir pat konservatīva izrāde, kurā centrālā loma ierādīta dramaturga tekstam.

Kā zināms, Maksims Gorkijs ietekmējās no Antona Čehova darbiem. Un, pat ja šādu zināšanu nebūtu... Saules bērni liksies pazīstami katram, kas kaut reizi skatījies Čehova lugas iestudējumu. Ķīmiķa Protasova (Juris Žagars) mājā pulcējas sabiedrība, kas ir ja ne gluži fiziski, tad vismaz gara radinieki — inteliģenti, par citu, labāku dzīvi sapņojoši cilvēki, katrs ar savu sarežģīto iekšējo pasauli. Visi runā par nākotni, neviens neko nedara, jo... reālā pasaule jau nav šādiem sapņojumiem piemērota. Tieši šeit slēpjas viena no būtiskākajām Čehova un Gorkija darbu atšķirībām, paradoksālā kārtā, šķiet, arī iemesls, kāpēc tieši Gorkija lugas pašlaik pasaules teātrī ir tik aktuālas. Kamēr estēts un intelektuālis Čehovs liegi skumst par neizbēgami zudušā trauslo garīgumu, Gorkijs kā ar cirvi noskalda savu neizsmalcināto, bet veselīgi cinisko laikmeta vērtējumu — nekāda dvēseliskuma te nav, vārdi ir tikai vārdi, bet pie tā, ka sabrūk dzīve, vainojami tikai varoņi paši.

Šo tukšuma un bezjēdzības līniju Džilindžers izrādē izcentrējis smalki — bez didaktikas vai nosodījuma. Izrāde aizrauj ar silti glāsmainu iejūtību pret «saules bērniem», tas ir, cilvēci, kas Gorkija variantā, protams, ir ironisks tēls. Jo — ko tad dramaturgs rāda? Viņa varoņi lugā ir smalki kariķētu fizisku un garīgu invalīdu katalogs, egoisti, kas neprot un nevēlas redzēt citus. Vienīgā, kas, vismaz tā šķiet, redz dzīvi ārpus sevis, ir Protasova māsa Ļiza, bet arī tad... Apjausma par Krievijas tautas briesmīgo dzīvi, salīdzinot ar pārtikušo inteliģenci, noved viņu pie nervu sabrukuma, histēriski gaidot neizbēgamo nākotni.

Arī Džilindžera izrāde ir stāsts par cilvēkiem, kuriem trūkst kādas būtiskas «detaļas». Taču tā nav drūma šausmināšanās. Drīzāk aizkustinoši komisks atsevišķu dzīvju portrets ar krietnu devu sadzīves joku, mīlestības, pārpratumu.

Saules bērnu trumpis ir aktieru filigrāns darbs — varoņi, kurus skatītājs iemīl, par spīti skaidri saskatāmajiem trūkumiem. Izrāde atbruņo ar to, ka neviens nav labs, gudrs, taisns (kādus nu vēl pozitīvus apzīmējumus varētu piemeklēt patīkamiem cilvēkiem), bet lielākā daļa ir interesanti. Saules bērni lutina ar aktierdarbiem. Izcila loma izdevusies Jurim Žagaram, kura Protasovs ir hipertrofēti narcistisks, nekaunīgs, gļēvs un vienlaikus apburošs bērns. Lieliski spēlē Vita Vārpiņa vulgāri skaļas un vienlaikus emocionāli smalkas kupcienes lomā, Ērika Eglija, kuras Ļiza nepārtraukti balansē uz psihiskas saslimšanas robežas, Artis Robežnieks, kuram Čepurnoja lomā ar dažiem skatieniem vien izdodas nospēlēt veselu traģēdiju. Pavisam mazās lomās aci piesaista Sarmīte Rubule (kalpone Fima) un Lidija Pupure (aukle). Ne viss ansamblis diemžēl darbojas vienā intensitātē, un ir brīži, kad uzmanība no varoņu sadzīves aizplūst pašam pie savējās (īpaši jau ainās, kur Ģirts Ķesteris spēlē Ugunsgrēka Leonu, bet Kristīne Nevarauska mokās ar jau spēlētu lomu atskaņām), tomēr tad enerģijas vilnis atkal uznes galotnē un — notiek mazs brīnums.

Neatklājot sižetu, viss, protams, beidzas slikti. Kā gan citādi!? Tomēr no teātra skatītājs aiziet ar sajūtu, ka noticis kaut kas labs.

Aizvērt

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Dž. Dž. Džilindžera jaunākais iestudējums – “Saules bērni” Dailes teātrī – pārsteidz ar nopietnu iedziļināšanos Maksima Gorkija lugas tekstā un pārliecinošu aktieransambļa sniegumu.

Pirms “Saules bērnu” pirmizrādes režisors Dž. Dž. Džilindžers vairākās intervijās uzsvēris, ka viņa mērķis, iestudējot šo Maksima Gorkija lugu, ir lauzt priekšstatu par Gorkiju kā revolucionāru, marksistu un socreālisma literatūras pārstāvi. Jāatzīst gan, ka pēdējo teātra sezonu laikā uz Latvijas teātru skatuvēm Gorkijs jau ir atdzimis kā klasiķis, kura darbi līdzās sociālkritiski ievirzītajam saturam var kalpot arī kā precīza un skaudra alegorija par cilvēku kā pretrunīgu būtni, kuru bieži vada egoisms, mantkārība vai divkosība. Līdzās Alvja Hermaņa jau 2003. gadā iestudētajai izrādei “Tālāk” pēc lugas “Dibenā” motīviem pagājušo sezonu laikā Gorkija dramaturģiju iestudējuši tādi režisori kā Felikss Deičs, Viesturs Meikšāns un Elmārs Seņkovs. Šosezon kārta Džilindžeram, kurš jau iepriekš ar dažādiem panākumiem pievērsties nosacīti tradicionālai klasikas darbu interpretācijai.

Gorkija luga “Saules bērni” ir nevienmērīgas kvalitātes darbs – līdzās čehoviskiem motīviem (visi mīl “ne tos”, turklāt varoņi lielāko daļu laika pavada, runājot par savām ciešanām, kamēr dzīve nemanot aizslīd) tajā sastopami arī klaji didaktiski monologi par dzīves jēgu. Režisors izrādes vajadzībām lugu pārtulkojis nosacīti mūsdienīgā valodā un mērķtiecīgi īsinājis – rezultāts, kaut arī brīžiem balansē uz robežas ar pārāk lielu izpatikšanu skatītājiem, ir interesi rosinošs. “Saules bērni”, no vienas puses, ir izteikta ansambļa izrāde uz scenogrāfa Kristiana Brektes uzbūvētās koka platformas, kas raisa asociācijas ar tukšumā dreifējošu kuģi, ietērpti Ilzes Vītoliņas skaistajos jūras zilās krāsas kostīmos, attiecības risina seši Saules bērni – cilvēki, kuri ir bezcerīgi vientuļi, taču savā egoismā pat nemana, ka arī līdzās esošie jūtas tāpat. Taču vienlaikus izrādē tikpat kā nav otrā plāna lomu. Formā spilgtus un emocionāli pamatotus raksturus izdevies radīt gandrīz visiem aktieriem, kopējā izrādes zīmējumā izceļoties pat nosacīti perifēriem tēliem – Lidijas Pupures mūžīgi purpinošajai auklei, Sarmītes Rubules temperamentīgajai istabenei Fimai, Daiņa Gaideļa un Laura Dzelzīša pašironiski atveidotajiem proletāriešiem. Kaut arī iestudējuma temps brīžiem ir pat kaitinoši lēns, jāatzīst, ka režisoram ar tā palīdzību izdevies materializēt konfliktus, kas valda galveno varoņu attiecībās. Arvien uzskatāmāka kļūst Jura Žagara atveidotā Pāvela absolūtā ignorance pret sievu, ko aktieris žilbinoši nospēlē kā atrašanos uz bērnišķīga infantilisma un ķīmiķa mākslinieka ģenialitātes robežas. Tikpat skaidri kļūst redzama viņa sievas, Kristīnes Nevarauskas izjusti atveidotās Jeļenas Nikolajevnas, apzinātā vīra maldināšana – maskējusies aiz lepnas, pašpietiekamas sievietes sejas, viņa flirtē ar pielūdzējiem un draud pamest vīru, bet, tiklīdz panākusi savu, ar sievišķīgu paštīksmi atgriežas vīra apskāvienos. Izcili Melānijas lomu nospēlē Vita Vārpiņa, sīkajā, nervozajā būtnē ievijot arī kaut ko no Marijas Stjuartes karaliskā pašlepnuma. Aktrisei pat izdodas pārspēlēt milzīgo, komiski izspūrušo parūku, kam acīmredzot līdz pēdējām zāles rindām jānogādā informācija par varones histērisko raksturu. Jūtīgi un ar smalku humora izjūtu Čepurnoja lomu atveido Artis Robežnieks, lai gan izrādes finālā aktieris varoņa traģisko likteni nospēlē varbūt pat pārāk viegli un pašironiski.

Mazāk izteiksmīgs un, atšķirībā no pārējiem varoņiem, didaktisks skatuves tēls ir Ērikas Eglijas spēlētā Ļiza – aktrise varoni atveido cienījami, tomēr lomas zīmējums – bālā, nevarīgā skaistule ar pieglaustajiem matiem un gaišo tērpu, kurai lemts klusi un pašatdevīgi ciest, – ir pārāk vienveidīgs. Aktrises ierasti ekspresīvā, temperamentīgā skatuves būtība šoreiz izteikti disonē ar lomas introvertumu, kaut arī, lasot lugu, rodas priekšstats, ka Ļizas tēls, iespējams, sevī varētu slēpt daudz dziļākas pretrunas. Salīdzinot ar pārējo izrādes intonāciju, kurā  izdevies izvairīties no didaktikas, melnbalts šķiet arī fināla skats. Gorkija lugas nobeigums risināts metafiziski – Protasovu ģimenes sādžā ielauzies nekontrolējams, postošs spēks, kas apdraud tur esošo varoņu dzīvi – mēris jeb pati nāve, kas simboliski iezīmē iepriekšējās dzīves kārtības jeb laikmeta maiņu (ne velti luga sarakstīta 1905. gadā). Režisors lugas finālu būtiski īsinājis un risinājis vienkāršāk – sentimentālā intonācijā. Jura Žagara Pāvels asinīm nosmērētu seju reflektē par šausminošo vienkāršās tautas nežēlību, bailēs no mēra uzbrūkot visiem, kas pagadās ceļā, bet Ērikas Eglijas Ļiza, nogriezusi sev matus un bruņojusies ar brūnu ceļojuma koferi, aiziet meklēt savu mirušo mīļoto. Pasaule, kurā laiski un bezrūpīgi varēja dzert tēju un sarunāties par dzīvi, ir neglabājami izpostīta.

No izrādes visspilgtāk atmiņā paliek aina, kad pirmā cēliena beigās seši izrādes galvenie varoņi apsēžas skatītāju priekšā, vientuļa prožektora stara izgaismoti, un viņu sastingušās, taču laimīgās sejas uz tumšās skatuves fona īsu mirkli atgādina mirušos, kuri beidzot ieguvuši sirdsmieru un brīvību. Saules bērni.

VĒRTĒJUMS

Režija: 4

Aktierspēle: 5

Scenogrāfija: 4

Aizvērt

Atis Rozentāls //KDi

Klasiski konservatīvais Saules bērnu iestudējums Dailes teātrī maigi, bet nepārprotami brīdina par inteliģences un tolerances iespējamo krahu stipras dūres priekšā

Galvenais nav strādāt, bet būt nodarbinātam. Šādu atziņu man pirms daudziem gadiem sniedza kāda pašpārliecināta jauniete, kas vēlāk visai veiksmīgi kāpa pa karjeras kāpnēm mārketinga jomā. Maksima Gorkija lugas Saules bērni galvenais varonis Pāvels Fjodorovičs Protasovs (nejaukt ar Ļeva Tolstoja Dzīvā miroņa varoni Fjodoru Protasovu) ir nemitīgi nodarbināts ar dažādu ķīmisko vielu laistīšanu no vienas kolbas citā. Jēgas no tā nav nekādas.

Ķīmiķa amatiera darba rezultāts, vismaz tādā izpildījumā, kā mums rāda Dž. Dž. Džilindžera jauniestudējums, nevainagojas ne ar ko – ne labu, ne sliktu (no iespējama sprādziena nevajag baidīties – tāds neatskan). Taču izvēlētā nodarbe ļauj pašam sev iedvest, cik darāmais ir būtisks, un vienlaikus arī paslēpties savā pasaulē un pēc iespējas nebāzt no tās laukā degunu. Un tad pienāk brīdis, kad šis labais cilvēks, kurš tiešām mušai pāri nedarīs, satriekts sēž ar asiņainu seju un patiesā neizpratnē vaicā – par ko?

Gandrīz akadēmiski

Režisors Dž. Dž. Džilindžers Gorkija lugas iestudējumā atteicies gan no sev bieži raksturīgās provokatīvās, ironiskās izkāpinātības, gan darbības pārcelšanas mūsdienās, kas latviešu teātrī tieši Gorkija darbu sakarā ir pietiekami izplatīta tendence – lai pieminam Alvja Hermaņa Tālāk Jaunajā Rīgas teātrī (2004), Viestura Meikšāna Egoistus Valmieras Drāmas teātrī (2012) un Elmāra Seņkova Vasarniekus M. Čehova Rīgas Krievu teātrī (2014). Otrs Gorkija interpretācijas ceļš, ko, piemēram, 2000. gadā Valmieras teātra izrādē Vasaras ļaudis īstenoja Felikss Deičs, ir Gorkija "čehovizācija", respektīvi, psiholoģiski smalki iztamborēti raksturi. Daļēji, jo ne līdz galam konsekventi, Džilindžers gājis šajā virzienā. Izvēlēdamies teju akadēmisku formu bez jebkādiem izlēcieniem, režisors kopā ar aktieriem pētījis cilvēku rīcību situācijā, kad it kā viss vēl mierīgi, bet kaut kas draudošs tuvumā jau briest. Nav gan skaidrs, kāpēc daži raksturi režisoru interesējuši, savukārt citi acīmredzami ne – ja viņš ļāvis aktieriem spēlēt ar nepilnu jaudu.

Kristiana Brektes veidotā skatuves telpa piedāvā koka māju uz biedējošu koku fona – tiem ir tikai gluds stumbrs bez lapotnes. Ilze Vītoliņa izveidojusi kostīmu kolekciju, neizliekoties, ka tas būtu reālu Krievijas iedzīvotāju ikdienas apģērbs. Stilizēti ir pat tautas zemāko slāņu novalkātie kankari. Pie zilzaļajiem un gaišzilajiem toņiem var piesiet aci brīžos, kad notikumi uz skatuves nerosina aktīvu līdzpārdzīvojumu. Izrāde lielā mērā ir prāta konstrukcija, un pēc pirmizrādes šo rindu autors bija spiests uzklausīt dažu skatītāju pārdomas, kāpēc viņi nejūtas emocionāli skarti. Laikam taču tāds šoreiz nav bijis mērķis, lai arī pat vairākas būtiskas sižeta līnijas saistītas ar bezatbildes mīlestību.

Dūre uzvar

Protasovam (Juris Žagars) visā izrādes gaitā iespējams sekot ar patiesu aizrautību. Vājais, neizlēmīgais cilvēks, kura bailīgais raksturs izkāpināts jau tādā pakāpē, ka jābrīnās, kā viņš vispār ir apprecējies, ir burvīgs, ja skatās no malas, bet droši vien sasodīti kaitinošs, ja šādam tipam būtu jādzīvo līdzās. Viņš ir, bet viņa nav. Režisors pavisam nedaudz pamaina Gorkija remarkā doto situāciju pašā lugas sākumā, kas uzreiz iezīmē divu pasauļu sadursmi. Gorkijs rāda, kā strādnieks, kaut ko labodams, savā nodabā "neskanīgi un grūtsirdīgi" dzied. Kad aizkaitinātais Protasovs viņam aizrāda par traucēšanu, strādnieks neveikli taisnojas: "Saimnieks man lika." Dailes teātra izrādē Romāns (Dainis Gaidelis) kaitināt saimnieku ierodas apzināti, sēž pie galda un uzsvērti nekaunīgi svilpo. Šādu – izteikti nicīgu – attieksmi demonstrē arī citi kalpi, savukārt atslēdznieks Jegors, kuru pārbiedētais Protasovs bikli kaunina par sievas piekaušanu, lepni paziņo: "Es situ un sitīšu!" (Te gan gribas iestarpināt jautājumu – vai tiešām Laurim Dzelzītim Dailes teātrī uz mūžiem ir lemts deģenerātu atveidotāju liktenis?) Iespējams, pašreizējie politiskie procesi pasaulē, kad "eiropeisko vērtību" aizstāvji labi gludinātos uzvalkos izrādās pilnīgi nespēcīgi ietekmēt procesus, kuros visu izšķir ieroči, liek skatītājam saasināti izjust šo izrādē uzsvērto rupjā spēka ignoranci pret drebošā balsī deklarētu cilvēkmīlestību.

Saules bērnu īpatnība ir, ka, izņemot patiesi tumšām dziņām apveltīto pūli, visi puslīdz izglītotie ļaudis, pat ja viņi ir savtīgi un viltīgi, cits citam tomēr nenodara neatgriezenisku ļaunumu. Tā ir neticami naiva un neveikla kompānija. Piemēram, Nazars Avdejevičs (Juris Kalniņš) ir tipāžs, kas citā sižetā, iespējams, izūtrupētu Protasovu no mājām viens un divi, bet šis "gudrinieks" un viņa dēls, Edija Zalaka atveidotais Miša, ir tik neprātīgi, ka piedāvā viņam nozīmīgu amatu iecerētajā rūpnīcā, lai gan vajadzētu taču būt acīmredzamam, ka visa šī ķīmija ir viens vienīgs šarlatānisms. Intrigas, ko komiskā lempīgumā mēģina vīt Melānija (Vita Vārpiņa), lai Protasovu atkantētu viņa sievai, momentā izjūk, jo gan istabene Fima (Sarmīte Rubule), gan pats Protasovs visu uzreiz atstāsta sievai Jeļenai (Kristīne Nevarauska). Tātad šajā lugā autors apzināti neļauj darboties mehānismiem, uz kuriem turas ne tikai lugas, bet arī seriāli tūkstoš sēriju garumā. Cilvēku spēj nogalināt pretmīlas trūkums, kā Čepurnoju (Artis Robežnieks), cilvēks var kļūt slims, nomācot sevi ar iekšējām pretrunām, kā Ļiza (Ērika Eglija). Viņi visi ir saules bērni – sienāzīši, kas aizies bojā, kad pienāks ziema. To, ka ziema tuvojas, radošā grupa gan parāda visai butaforiski, otrajā cēlienā blīvā slānī skatuvi pārklājot ar raibām rudens lapām. Neskaidru baismu atmosfēru uztur arī runas par mēri, kas ir tepat, rokas stiepiena attālumā.

Ne visi līmenī

Mulsinošs ir kontrasts starp aktierdarbu kvalitāti iestudējumā. Jura Žagara izcilībai līdzi spēj turēt Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, ar interesi var sekot līdzi Ērikas Eglijas aktierdarbam, tiesa, pirmizrādē aktrise beigās "nolūza" un sāka teatrāli ciest. Lieliska mātišķi valdonīgās aukles lomā ir Lidija Pupure. Taču turpat blakus ir daži aktieri, kuru veikums liek mulst. Kristīnes Nevarauskas Jeļena ir tik dekoratīvi bezkaislīga, ka nav iespējams atšifrēt, ko īsti viņa jūt vai nejūt. Ģirts Ķesteris Vagina lomai nav piešķīris pilnīgi nekādas atmiņā paliekošas rakstura iezīmes – viņš atnāk, pasaka savu sakāmo un aiziet. Jaunais aktieris Edijs Zalaks pavisam neattaisno to, ko par viņa varoni saka citi – nepatīkams jauneklis. Skatoties, kā darbojas šis Miša, drusku sajūk, vai pašpietiekamība un pašapmierinātība piemīt aktierim, kas, šķiet, īpaši necenšas, vai viņa varonim.

Un tomēr – Saules bērni ir izrāde, kas atnākusi laikā. Tā nesatricina tieši, bet iesēj zināmu nemiera sajūtu, atgādinot, ka acu aizmiegšana neatrisina problēmu.

Aizvērt

Maija Svarinska //kroders.lv

Maksims Gorkijs, kā zināms, bijis centīgs un paklausīgs Antona Čehova skolnieks, taču skolotāju tomēr nav pārspējis. Luga „Saules bērni” to pilnā mērā apliecina. Tas ir viens no vājākajiem Gorkija dramaturģijas darbiem. Pārlasīju un brīnījos, kāds marionešu spiedogs uzlikts varoņu uzvedībai, tas ir, viņi bieži vadās nevis no jūtu vai rakstura loģikas, bet pēc autora idejas norādēm. Nezinu, bet, iespējams, daudz ko var pamatot ar rakstnieka noskaņojumu, jo luga tapusi uzreiz pēc 1905. gada Asiņainās svētdienas, turklāt vēl Pēterburgas Petropavlovskas cietokšņa kamerā, kurā Gorkiju ieslodzīja, kad viņa dzīvoklī tika uziets viens no strādnieku kustības vadītājiem – pops Gapons. Bet, galvenais, domāju, ka autoru nomāca priekšnojautas un drudžainā steiga, kādā vajadzēja rast risinājumu, jo dižais rakstnieks, protams, saprata, ka, runājot viņa laikabiedra Jūlija Aihenvalda vārdiem, „Krievija pārdzīvo dziļu un ilgu zemestrīci”.

Tomēr situācijas risinājuma koncepcijā Gorkijs neko jaunu nav atradis: viņa daiļradē saulainās perspektīvas tēma izskan daudzkārt (piemēram, „Vecā Izergila”, „Makars Čudra” u.c.). Turklāt saules kults ir viens no simbolisma motīviem Krievijā 20. gadsimta sākumā, un visspilgtāk tas tiek pausts Konstantina Baļmonta grāmatā „Būsim kā saule”. Atbilstīgi šai idejai saules bērni ir ļaudis, kas meklē dzīves jēgu, tiecas pretim patiesībai, gaismai un brīvībai. Citiem vārdiem, šo cilvēku slāni Krievijā sāka dēvēt par inteliģenci, tai pretstatot vienkāršo tautu, kas dzīvo gara tumsībā. Lugā „Saules bērni” Gorkijs šos saules un tumsības pretpolus iezīmējis ar visai vienkāršota dalījuma paņēmienu, proti, ar dažādiem sociāliem slāņiem.

Rakstu šo recenziju pēc tam, kad esmu noskatījusies Ņikitas Mihalkova dokumentālo filmu „Ivana Buņina vieglā elpa”, kurā arī jaušams – vai nu tie ir kinokadri, Buņina dienasgrāmatas teksts, vai paša Mihalkova patoss – tieši tas pats stingrais pretstatījums: mēs, inteliģence, un viņi, vienkāršie ļautiņi. Kad Mihalkovs kadrā uzrunā savus skatītājus, taujādams, kāpēc Rietumos ir labklājība un kārtība, bet šeit, proti, pie mums Krievijā, ik pa laikam sabrukums, man nevilšus iešāvās prātā: varbūt tieši tādēļ, ka ir šis sadalījums „mēs un viņi”? Kādā no recenzijām reiz jau rakstīju, ka Rietumos nav šāda jēdziena „inteliģence”. Ja iedziļināmies, būtībā Latvijā jau arī šis jēdziens ir ienācis no Krievijas un iesakņojies padomju laikā.

Dailes teātra izrādē „Saules bērni”, ko iestudējis Dž. Dž. Džilindžers, manuprāt, jaušama vēlme nepastiprināt šo nošķirtību starp tā saucamajiem savējiem un tiem, kas ir margināli. Par to liecina izrādes kopējā gaisotne. To apliecina arī teksta korekcijas. Piemēram, Gorkija lugā galvenais varonis – tā saucamais zinātnieks Protasovs – bieži Antonovnu sauc „staruha”. Iestudējumā ne reizes neskan „vecene”, tikai „aukle”. Latviskais akcents manāms arī varoņu kostīmos. Diezin vai krievu aukle būtu varējusi cerēt uz tādu kleitu, kādu Antonovnai dāvājusi Ilze Vītoliņa. Ja nav slinkums, ieskatieties Maskavas Mazā teātra izrādē (2008) un salīdziniet. Vai apskatiet skices Maskavas Dailes teātra izrādei (1905) un pasmaidiet. Visi Ilzes Vītoliņas sieviešu tērpi priecē acis. Vai arī mazliet uzjautrina, ja ieskatāties, piemēram, istabenes Fimas kleitā. Taču kopumā modes un gaumes harmonija. Toties ar vīriešu ietērpu ir citādi. Galvenā varoņa – Jura Žagara spēlētā Protasova – kostīmā daudz nevērības, paviršības. Redzams, ka ģērbjas steigā, kā pagadās. Arī Ģirta Ķestera atveidotais mākslinieks Vagins aušojas ar savu apģērbu. Rūpīgāk tērpjas tie, kas naudu tur godā. Tā sakot, ievēro imidžu. Bet, raug, Laura Dzelzīša spēlētais atslēdznieks Jegors – tas, kas nāk no tumsoņu masas, – ir apģērbts saskaņā ar tradīciju. Vīrišķi raupji. Būtu bijis citādi, nāktos mainīt tekstu.

Tiesa, Jegora tēla (un ne tikai viņa) kontekstā režisors daudz ko mainījis vai īsinājis. Tā izrādē ir pilnībā pārveidota fināla aina, kad pūlis, dūres vicinot un sitot Protasovam, mēģina ielauzties viņa mājā. Režisors ir apslāpējis šo „revolucionāro” kaismi. Kaut kur skatuves tālumā Jegors piekauj Protasovu par to, ka tas, lūk, neesot iedevis zāles viņa no holēras mirstošajai sievai. Džilindžeram taisnība – dumpja aina, kas šodien vairs nav vajadzīga. Vismaz mums tā nav aktuāla. Šodien tik jaušamā zemestrīce neļauj izteikt jebkādu noteiktu prognozi par tās vietu un veidu. Zinām tikai vienu: nav droši, nedzīvojam stabili. Raug, kā scenogrāfa Kristiana Brektes uzbūvētajā Gorkija varoņu mājā uz koka paaugstinājuma. Ne īsti istaba, ne terase, kāpnes, kas ved uz nekurieni, visapkārt melnē kaila zeme. Viss būvētais itin kā ar nodomu pamests pusratā. Nav šai mājai tā, ko mēdz dēvēt par rītdienu.

Toties šajā telpā ris tas, ko teātra zinātnē apzīmē ar vārdiem „šeit un tagad”. Lielisks aktieru darbs. Pirmām kārtām tā ir Jura Žagara spēle Pāvela Fjodoroviča Protasova lomā. Šajā tēlā Gorkijs, iespējams, daļēji ir izteicis pats sevi. Anatolijs Lunačarskis, piemēram, Gorkija pasaules uztverē ir saskatījis divus virzienus – tieksmi redzēt un saprast dzīves skaudro patiesību un vēlmi no tās norobežoties ar glābjošu romantisku sapņojumu. Šī otrā nosliece arī veido Protasova lomas pamatu. Ķīmiķis, kas sapņo pārveidot pasauli, tērējot savu smadzeņu enerģiju, lai atklātu „esības brīnumainos un dziļos noslēpumus”. J. Žagars Protasova jūsmīgos monologus norunā tā, ka tajos patiešām ir bauda klausīties. Ne jau tāpēc, ka tie ir gudri un dziļi, bet tāpēc, ka tiek pausti ar tik viedu atskārsmes azartu par „liela bērna” aizrautīgajām blēņām, kad nav iespējams nesajūsmināties par aktiera spēli ar tekstu, varoni un pašam ar sevi. Domāju, ka aktieris kaut kādā ziņā tur izrādi uz sava Protasova necilajiem pleciem. Katrs viņa uznāciens ir kā prāta, šķelmīguma un meistarības plaiksnījums. Tādējādi mūsu priekšā ir pievilcīgs, naivs, aizrautīgs, aušīgs, labsirdīgs, egoistisks, godīgs vīrietis-puišelis, zinātnieks-pašdarbnieks. Ko var no viņa prasīt? Neko. Arī viņš pats sev apkārt neko neredz, precīzāk, nemaz negrib redzēt, un pret visu notiekošo izturas ar jauku samierniecisku attieksmi.

Viņa māsa Ļiza gluži otrādi – dzīves tumšo pusi, tās skarbo patiesību uztver ar pastiprinātu jūtīgumu. Acīmredzami šai tēlā atspoguļota otra jau minētā Gorkija pasaules uztveres ievirze, proti, drūmās realitātes skatījums. Ļizas loma tās atveidotājai, manuprāt, ir sarežģīta. Tieši šajā tēlā es redzu daudz no marionešu spiedoga. Pirmām kārtām autora apzīmējums – nervu slimniece, kuras slimību it kā esot izraisījuši Asiņainās svētdienas notikumi. Bet, galvenais, kā pēc būtības, nevis pēc autora norādes (sak, ir slima) pamatot varones attieksmi pret Čepurnoju. Visu laiku atsaukties uz viņa mīlestību, uz bildinājumu ar skaļu „Nē! nē!”, bet pēc tam, kad vīrietis izmisumā ir pakāries, visu priekšā atzīties savā mīlestībā pret viņu un nu jau pašai izmisumā pavisam nojūgties. Kādu motivāciju aktrise lai rod? Kā Gorkijam, proti, „bērnus negribu”? Vai, kā reizēm mēdz spēlēt, Ļiza ir nolēmusi sevi ziedot puisim no proletāriešu aprindām, jo bieži runā par sociālo slāņu tuvināšanos? Godīgi sakot, nav ne jausmas. Tādēļ vēl jo vairāk gribas uzteikt aktrisi Ēriku Egliju, kas būtībā pirmo reizi spēlē vienu no vadošajām lomām un nav to pazaudējusi klātesmes tukšumā. Temperaments, nervs, izteiksmīga runa un plastika rada tēlu, kas ir pārliecinošs, rūgts. Brīžiem viņā itin kā atdzīvojas īpaša jutoņa, proti, priekšnojauta. Ne tikai Ļizas, arī aktrises, bet varbūt vēl kāda mums visiem kopēja.

Grūta, tas ir, slikti uzrakstīta, ir arī Kristīnes Nevarauskas loma. Vīrs Protasovs nemitīgi aizņemts ar ķīmiskiem eksperimentiem, nekādu uzmanību viņai nepievērš, bērnu nav, un, lūk, viņa augu dienu klaiņo apkārt ar vīra draugu mākslinieku Vaginu, izmisumā pastāsta viņam par savu vientulību, bet tas savukārt atzīstas viņai mīlestībā, taču viņa joprojām mīl vīru, kaut gan nolēmusi dzīvot vienatnē. Nezinu, kā aktrise spēj sevī iedzīvināt visus šos „aizkadra” faktus, jo sevišķi situāciju, kurā atzīstas savās skumjās vīrietim, kas viņā ir iemīlējies. Labās lugās šādiem varoņu pārdzīvojumiem ir atvēlētas savas ainas, vēl jo vairāk, ja tās provocē daudzus turpmākos dialogus. Tam jānoris mūsu acu priekšā kaut vai tādēļ, lai saprastu, cik patiesa ir Jeļena, stāstot par savām attiecībām ar vīru. Pretējā gadījumā neviļus var piekrist Vaginam, kas pēc kāda laika paziņo, ka viss šis stāsts ir bijusi pārdomāta provokācija, lai pabiedētu Protasovu. Tēla abstraktums diemžēl būtībā netiek pārvarēts, tādēļ Kristīnes Nevarauskas spēlē prevalē citās lomās aprobētas intonācijas, manieres un pauzes.

Ģirtam Ķesterim Vagina lomā arī nav viegli. Daudz informatīva teksta par varoņa jūtām. Tomēr visumā šo tēlu rakstnieks ir izstrādājis dziļāk, bet Ķesteris tajā tikai spēlējas, kā to mēdz darīt, kad pašam droši vien ir garlaicīgi. Atpazīstamas aktiera intonācijas – it kā pa jokam, it kā nopietni, proti, viss it kā starp citu.

Toties Artis Robežnieks, kaut gan arī „starp citu” stilā, tomēr negaidīti dziļi spēlē veterinārārstu Čepurnoju. Notici gan viņa mīlestībai pret Ļizu, gan viņa dzīves jēgas meklējumiem, gan viņa skumjām aiz neprasmes atrast pašam sevi. Neuzbāzīga, taču pilnasinīga šī varoņa klātbūtne, šķiet, piešķir izrādei īpašu auru. Atvars dveš.

Arī Čepurnoja māsa Melānija valda pār darbības gaitu un skatītāju uzmanību. Spilgts Vitas Vārpiņas darbs, izmēģinot sev neierastu lomu. Uzstājīga, karstgalvīga, mīlai sevi ziedot alkstoša mietpilsone. Brīžiem šajā trakulīgajā dāmītē pat grūti atpazīt garīgi smalko aktrisi Vārpiņu. Nopietni un labi strādā Lauris Dzelzītis atslēdznieka Jegora lomā. Īsts mužiks. Organisks aktieris, disciplinēts meistars. Kolēģiem taisnība, ka L. Dzelzītim būtu laiks pārbaudīt savas spējas pretišķa rakstura lomās.

Kā vienmēr, savā vietā ir Lidija Pupure. Šoreiz aukles lomā. Viņas elegantā Antonovna ir īstena šīs mājas saimniece. Nevis valdonīgās iedabas dēļ, bet tādēļ, ka ieradusi gādāt. Aukle visiem, pat Jegora sievai. Centīgi smaidīga un koķeta ir istabene Fima, ko atveido Sarmīte Rubule. Šī loma būtībā arī ir tikai informācijas nesēja. Fima cer uz izdevīgu laulību, un rakstnieks sacerējis, ka istabeni precēs bagāts vecis. Jaunuve tūdaļ steidz mājās saimniecei Jeļenai Nikolajevnai paziņot, ka, lūk, uz karstām pēdām pieprasa aprēķinu: šodien, tūlīt. Ej nu sazini, kāda te motivācija. Varbūt baidās, ka līgavainis garu izlaidīs?

Bet kā mēs paši izjūtam dzīves motivāciju? Saules bērniem šajā kontekstā nepārtraukti rodas jautājumi. Bet atbilžu vietā ir tikai punkti. Viens ir pakāries, otrs ir piekauts, bet trešā no visiem atvadījusies un aizgājusi. Finālā ir pustumsa un skan Kārļa Lāča komponētā skumjā mūzika, kas aicina ieklausīties sevī. Kas jādara, lai cilvēci neskartu zemestrīce? Varbūt, lai saklausītu atbildi, ir jābūt Dieva bērniem?

Aizvērt

Atsauksmes

Pievienot komentāru

Pievienot Pieslēdzies

Ruta 18.02.2016 09:02

Paldies režisoram par šo izrādi! Iestudējiet vēl kādu Maksima Gorkija darbu! Tajos nav sekluma. Ne velti viņš tālaika Eiropā bija viens no populārākajiem autoriem.
Paldies aktieriem! Lieliska, atdevīga spēle! Likās, ka viss notiek pa īstam nevis, gaidot, kad beidzot varēs doties citās darīšanās.
Iestudējiet lielās zāles izrādes! Jums ļoti izdodas sadarboties visam kolektīvam!

Dailes teātris 16.11.2015 08:48

(no twitter.com) ‏@sanitaribena
Gogoļa "Saules bērni" @Dailesteatris - smalka, skaista izrāde par dzīvi sapņos briestošas katastrofas pavēnī. Ļoti laikmetīgi.

Dailes teātris 26.10.2015 12:31

(no twitter.com) ‏@baltrums
@Dailesteatris Paldies par izrādi Saules bērni, īpašs paldies Jurim Žagaram, izcili.Paldies

Dailes teātris 26.10.2015 12:31

(no twitter.com) ‏@LigotajaMadara
"Saules bērni" @Dailesteatris ļoti laba izrāde.
Nevēlēšanās vai nespēja saskatīt tumšo, zvērisko. Labāk saules bērns nekā tumsas zvērs.

Bisniece Marite 10.04.2015 21:22

Izrāde FANTASTISKA!!!!!! Izraudājos,,,,,,, un nožēloju, ka burtnīca nav līdz , daudz citātu gribājās pierakstīt!!!
tikai neizpratni radīja līdzcilvēku smiekli zālē tad, kad sirdi griež uz āru uz skatuves notiekošais dramatisms!.....( likās , ka aktieri mūs pārbauda, p: smieklīgā balsī vēstot traģisku saturu, vēro, vai uztveram smieklīgo balsi, vai notikuma dramatismu...:) )
TIK DOMĀJOŠA, DZIĻA, SMELDZĪGA UN AKTUĀLA
PALDIES VISIEM- AKTIERIEM, REŽISORAM, TĒRPU MEISTARIEM U.T.T. VISIEM!

Dailes teātris 07.04.2015 11:14

Iveta Lazdiņa blogā: http://tmblr.co/Z8B46l1hZqYlC

Dace Brese-Liede 17.03.2015 13:32

Izrāde patika. Vispirms jau paldies, ka izrāde deva iespēju iepazīt Maksimu Gorkiju savādāku, nekā man padomju gados tika mācīts skolā. Izrādes programmiņas apraksts par Gorkija dzīvi man deva pilnīgi jaunu, negaidītu informāciju.
Šī ir noskaņu izrāde. Galvenais konflikts - dažādu sabiedrības slāņu nespēja just un saprast vienu un to pašu, jo katram ir savas eksistenciālās problēmas, ir aktuāla arī mūsdienās. Jauka scenogrāfija, kostīmi. Beidzot A.Žagaram tikusi laba raksturloma - praktiskajā dzīvē līdz komismam nevarīgs, bet sirdī un domās gaišs zinātnieks ar vislabākajiem nodomiem. Redzams, ka aktieris ar baudu spēlē šo lomu un tas izdodas lieliski.Visas trīs centrālās sievietes - māsa, sieva un kaimiņiene - katra savādāka savā dzīves uztverē, bet visas lieliskas (Vārpiņa, Nevarauska, Eglija). Īpašs bonuss atslēdznieka tēlotājam Dzelzītim. Aizvien no jauna atklāju viņu kā kolosālu raksturlomu tēlotāju. Cerams, ka režisori to ir pamanījuši.

Ja izrādi apmeklē bērns vai jaunietis, pirms tās būtu vēlams pastāstīt, par kādu vēstures posmu ir runa.

Dailes teātris 14.03.2015 12:42

(no twitter.com) ‏@MartaVainovska
Spēcīgas pārdomas par to, kas vien spēj salauzt cilvēku.. Džilindžera un Gorkija "Saules Bērni" pavisam noteikti ir kas atmiņā paliekošs

Dailes teātris 13.03.2015 13:05

(no twitter.com) ‏@JanaSima
Reti saskanīga izrāde -stāsts, režija, aktieri, skatuve, tērpi. Izsmalcināta vecmeistara glezna ar smeldzi #SaulesBērni @Dailesteatris

Dailes teātris 13.03.2015 13:04

(no twitter.com) @Valters_Bruss
Šovakar "Saules bērni" @Dailesteatris. Žagaram, manuprāt, viena no spilgtākajām lomām pēdējo gadu laikā. Ļoti patika!

Dailes teātris 23.02.2015 10:23

(no twitter.com) ‏@ElinaBadune
"Saules bērni" @Dailesteatris -filozofiski par dzīves jēgu,attiecībām. Izrāde, kuras skaistums piezogas klāt klusi, Tev pašam nemaz nemanot.

Dailes teātris 13.02.2015 08:44

(no twitter.com) @dailuks
@Dailesteatris izrāde "Saules bērni" ir izcila, gan dzīves patiesība, gan humors. Ideāls darba dienas noslēgums. :)

Kristīne Reimane 05.02.2015 13:11

Burvīga klasika! Aktieru ansamblis vienkārši baudāms, Žagars, Neverauska, Eglija, Dzelzītis - apbrīnojami!Dziļa un emocionāla izrāde, bet neatstāja smaguma sajūtu. Iesaku visiem! un esmu pārsteigta, ka Džilindžers var iestudēt tik saturīgu gabalu!

Dailes teātris 21.01.2015 10:54

(no twitter.com) ‏@sandraeimane
"Saules bērni" @Dailesteatris - izcila aktieru komanda, brīnišķīga K. Lāča mūzika. Izrāde, kura liek padomāt. Esmu melanholiskās pārdomās.

Dailes teātris 14.01.2015 10:29

(no twitter.com) @AnnaFoma
Gorkija&Džilindžera Saules bērni iekampa līdz sirds dziļumiem. Ja kādu mīliet, nekavējieties to pateikt un mīliet.

Dailes teātris 14.01.2015 10:29

(no twitter.com) @SkatuvesPrieki
Īstas emocijas. Žagars un Vita Vārpiņa atgādina par aktiera smalko un grūto uzdevumu- likt noticēt un redzēt no jauna. #saulesbērni

Dailes teātris 14.01.2015 10:28

(no twitter.com) @RaivisDzintars
Filozofisks un ļoti baudāms vakars ar Gorkija "Saules bērniem" Džilindžera un Dailes teātra aktieru izpildījumā. Spēcīga izrāde.

Dailes teātris 14.01.2015 10:28

(no twitter.com) @elitaveidemane
Saules bērni Dailes teātrī. Žagars - izcils. kāpēc nenovērtējam dzīvos, toties raudam par mirušajiem?

Dailes teātris 14.01.2015 10:26

(no twitter.com) @melnbaltalapsa
Ja ir iespēja, gribēšana un alkas pēc kultūras smaržas, tad ņem un aizej uz @Dailesteatris 'Saules bērni' izrādi. 100% dvēseles un spēka.

Dailes teātris 14.01.2015 10:24

(no twitter.com) @GRozenbergs
Nu tad beidzot #Džilindžers @Dailesteatris iepriecina!#Saules bērni- jaudīga,gandrīz izcila izrāde!Absolūti izcili-Juris Žagars,Vita Vārpiņa

Dailes teātris 14.01.2015 10:24

(no twitter.com) ‏@kurpjukaste
Paldies Džilindžeram un @Dailesteatris par "Saules bērniem". Mēs nesakām, ka un cik ļoti mīlam, un tas mūs sagrauj. Iesaku!

Dailes teātris 14.01.2015 10:22

(no twitter.com) @IBO_Diamond
@Dailesteatris #džilindžers un aktieru komanda ir veikuši brīnišķīgu darbu #Saulesberni #Juris_Žagars izcili. esmu sajūsmā

Dailes teātris 14.01.2015 10:21

(no twitter.com) @Fudyis
Saules Bērni @Dailesteatris - skaidrība, vienkāršība, kaislība. Vismaz virziens tāds. Iesaku! Ne izklaides (mūsdienu izpratnē) gabals.

Dailes teātris 14.01.2015 10:21

(no twitter.com) @MrisLapi
@Dailesteatris paldies par jauko, pārdomas raisošo izrādi "Saules bērni". Patiesi, pārliecinoši, ar nelielu devu humora.Žagars nepārspējams.

Dailes teātris 14.01.2015 10:21

(no twitter.com) @strelicia
Nav steigas, nav izklaides. Ir saturs un talanti. "Saules bērni" @Dailesteatris var droši ieteikt citiem.

Dailes teātris 14.01.2015 10:20

(no twitter.com) ‏@kripaz
Pēc "Saules bērniem" @Dailesteatris sajūta, ka noticis kas labs. Lieliskas lomas Žagaram, Robežniekam, Vārpiņai, Eglijai, Pupurei, Rubulei

Dailes teātris 14.01.2015 10:15

(no twitter.com) @ierodies_
"Saules bērni" @Dailesteatris - interesanti, iedvesmojoši un domāt rosinoši. Patīkami pārsteidza lieliskais aktieransamblis.

Dace 11.01.2015 22:01

Patīkams gandarījums pēc tiešām labas, emocionālas un gudras izrādes. Paldies visiem, bet jo īpaši Dž.Dž.Džilindžeram un Jurim Žagaram!

Marta Sondare 11.01.2015 21:05

Kurpjukastes viedoklis par izrādi:
https://kurpjukaste.wordpress.com/2015/01/11/saules-berni-dailes-teatri/

Ilma Andersone( Šmēmane ) 11.01.2015 18:26

Pirmajā cēlienā žāvājos un mani blakussēdētāji arī. Redzēju dažus pēc pirmā cēliena dodoties mājās. Bet neiesaku to darīt, jo otrais cēliens patiesi bija labs, spraiga un interesanta darbība. Patika Juris Žagars, nebiju viņu tādā lomā redzējusi, vienmēr brašš un vīrišķīgs, bet te -ēteriska itkā ne no šīs pasaules būtne. Pārliecināja. Patika arī Atis Robežnieks un Ērika Eglija. Beigās arī ideja kļuva skaidra. Pārdomājot redzēto, varu teikt, ka izrāde bija laba un ieteikt šo izrādi citiem potencialajiem skatītājiem.

Annasofija Tormane Thars 10.01.2015 17:10

Manas pārdomas par šo izrādi lasāmas šeit:
http://tulpe13.wordpress.com/2015/01/10/saules-berni-dailes-teatri/

Pēteris Bandurins 10.01.2015 14:05

Ļoti atvainojos, laboju - Džilindžers ir izveidojis visai saturīgu IZRĀDI, nevis lugu. Ļoti atvainojos tiem, kam šī kļūda grauza acis.

Pēteris Bandurins 10.01.2015 12:00

Par to, kāpēc Džilindžers beidzot ir izveidojis visai saturīgu lugu, un, protams, lieliskā Ērika Eglija https://bandzja.wordpress.com/2015/01/10/saules-berni-dailesteatris/

Rādīt atsauksmes Rakstīt atsauksmi

Maksims Gorkijs
Saules bērni

Lielā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Saules bērnu atvasara

Kaut kas labs

Saules apžilbinātie

Drīz iestāsies ziema

Māja bez rītdienas

Saules bērnu atvasara

Kaut kas labs

Saules apžilbinātie

Drīz iestāsies ziema

Māja bez rītdienas

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Maksims GorkijsSaules bērni

Lielā zāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Saules bērnu atvasara

Kaut kas labs

Saules apžilbinātie

Drīz iestāsies ziema

Māja bez rītdienas

Saules bērnu atvasara

Kaut kas labs

Saules apžilbinātie

Drīz iestāsies ziema

Māja bez rītdienas

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Maksims Gorkijs
Saules bērni