Gundega Saulīte
//Latvijas Avīze
Raimonda Staprāna lugas „Gūsteknis pilī” iestudējums Dailes teātrī Kārļa Auškāpa režijā vienlīdz spēcīgi iedarbojas uz prātu un emocijām. Šīs lādiņš, ko saņemam no Mazās zāles skatuves visumā klusinātos toņos veidotās izrādes laikā, darbībai beidzoties, neļauj izlauzties spontāniem pateicības aplausiem, jo ekspolozija vēl nav notikusi. Tā notiks, kad prāta un jūtu diskusijā būs pienākusi atskārsme, ka teātrī esam saņēmuši kaut ko daudz nozīmīgāku par bezrūpīgi pavadītām vakara stundām. Izstāstot dramaturga piedāvāto dokumentālo stāstu par Kārļa Ulmaņa pēdējām stundām Rīgas pilī 1940. gada vasarā, izrādes veidotāji ne vien pārcilā senu notikumu faktus un varoņu rīcības argumentāciju, bet vistiešākā veidā rosina vēsturiskajos notikumos saskatīt analoģiju ar šībrīža Latvijas problēmām. Cik viegli, bez mazākās pretestības esam gatavi atdot savus dārgumus? Vai tas, par ko dažkārt izšķiramies, aizbildinoties ar mīļā miera saglabāšanu vai situācijas spaidiem, visdrīzāk tomēr nav reālpolitika, bet gan kapitulēšana sava personiskā gļēvuma un neizlēmības priekšā? Izrāde ir par stāju – valstsvīra, politiķa, pienākuma cilvēka, ikviena pavalstnieka stāju – brīdī, kad izšķiras mūsu vienīgās valsts liktenis. Tā soli pa solim piekāpjoties svešas varas, nepieņemamas ideoloģijas priekšā, itin nemanot esam nodevuši vissvarīgāko.
„Gūsteknis pilī” izceļas uz pašreizējā Dailes teātra bezzobainā izklaides piedāvājuma fona. Aktieru ansamblis, ko veido seši augstas klases profesionāļi, ir precīzs un lakonisks ārējā izteiksmē. Taču aktieru darba vērtība šoreiz ir ne tikai pašā tēlojumā, bet arī savas nepārprotamās pārliecības aizstāvībā, patriotiskās stājas apliecinājumā. Patiess prieks Dailes teātra aktierus atkal skatīt tik piepildītās, iekšēji uzlādētās lomās. Ja nu vienīgi Laurim Dzelzītim drošības pārrauga, pakalpiņa Maģera lomā būtu jāvairās no liekas „komiskošanas”, netiek spēlēta nekāda anekdote, bet gan uzskatu un pārliecību sadursme. Lai cik minimālas teksta un ārējās darbības iespējas dotas Ginta Grāveļa dedzīgajam pils komandantam Oskaram Neimanim, Jurim Bartkevičam prezidenta adjutanta Lūkina lomā vai Pēterim Liepiņam, kas atveido prezidenta sekretāru Rudumu, reglamentā noteiktā uzvedība ir tikai ārējā čaula, mums ļauts ieraudzīt arī citu slāni – līdz galam uzticīgo kalpošanu valstij un prezidentam, apjaušot situācijas bezizeju, tomēr zemapziņā gaidot kādu izlēmīgāku soli no prezidenta.
Kārlis Ulmanis Jura Kalniņa atveidā netiek nedz glorificēts, nedz degradēts. Arī tas ir izrādes panākums, jo nav ne mazākā pamata Ulmaņa aizstāvju un nopēlēju sadursmei. Viņa rīcība ir tik ļoti cilvēciskota, katra soļa pamatojums tik labi saredzams ik zālē sēdošajam. Tēla amplitūda ir no stalta vakarējā valstsvīra līdz sabrukušam, pazemotam cilvēkam, kas, apzinoties savu nolemtību, iet pretī bojā ejai. Viņa valsts ir zaudēta, valstsvīrs pats pārvērties par niecību, viņa tuvākie padotie arī nolemti iznīcībai. Juris Kalniņš pārliecina ar ārēju un iekšēju pārtapšanu, bet visvairāk ar elastīgu, niansētu attieksmi pret atveidojamo tēlu, ļaujot uztvert lomas traģikomiskās aprises.
Izrādes koptēlā būtiska ir leļļu teātra estētikas izmantošana. Aizķeroties aiz autora replikas, ka valstī valda „Kirhenšteina leļļu teātris”, režisors attīsta šo domu līdz leļļu teātra iespējām un estētikai. Šai teātra veidā, kā zināms, iespējams panākt plašāku vispārinājumu, atsevišķās detaļās sasniegt simbola ietilpību. Sadarbībā ar leļļu filmu mākslinieku Māri Putniņu, kurš veidojis scenogrāfiju un Ilzi Vītoliņu, kas veidojusi ne tikai kostīmus, bet arī lelles, ko vada Leļļu teātra aktieris Pēteris Šogolovs, uz skatuves ir iluzora leļļu pasaulīte, kurā Rīgas pils reizē kalpo par prezidenta rakstāmgaldu, tiek uzstumtas vēl dažādas ēkas. Savukārt pats Kirhenšteins un arī vēl citas personas izrādē darbojas lelles atveidā. Uz rakstāmgalda vispirms izvietotas figūriņas Latvijas armijas mundieros, tad tos nomaina sarkanarmieši. Kad lugas beigās Ulmanis dodas prom no Latvijas, figūriņām krīt galvas – skaidrs kā diena: liecinieki šiem notikumiem pilī nav vajadzīgi.
Piebilde par kostīmiem. Kārļa Ulmaņa garderobi māksliniece Ilze Vītoliņa izveidojusi ar labu gaumi un izpratni, taču grūti bija pieņemt Latvijas armijas virsnieku uniformas nepiemērota auduma un pavirša šuvuma dēļ.
Vērtējums:
Režija 4
Scenogrāfija 4
Mūzika 4
Aktierdarbs 4
Liels paldies par izrādi, bet milzīgu sašutumu izraisīja pēdējā cēliena daļa, kurā PSRS sūtnis apciemo Ulmani pilī. Viss konkrētais dialogs noritēja krieviski, bez tulkojuma. Ulmanis arī sūtnim atbildēja krieviski (lai gan vēsturnieki nav pārliecināti, ka Ulmanim bija labas krievu valodas zināšanas). No režisora puses bija necienīgi pret publiku, piem. skolēniem, kas bija atnākuši ar skolotāju noskatīties izrādi, kā arī pret likumu, ļaut šim tekstam atskanēt tikai krievu valodā. Vai teātris ir tik nabadzīgs vai režisors tik slinks, ka nevar nodrošināt teksta titrēšanu, kaut vai uz tā paša ekrāna, kur lēkāja leļļu ēnas? Nožēlojami tādējādi apliecināt, ka latviešu valoda mūsdienu Latvijā, dažas nedēļas pēc referenduma, nav pašpietiekama pat latviešu teātrī.
Paldies aktieriem! Par izrādi - neesmu vēsturnieks, lai komentētu notikumu atbilstību realitātei. Izrādes struktūra bija interesanta, marionetes, lelles- asprātīga ideja. Iestudējums likās drusku tā kā vairāk jauniešu auditorijai domāts, pietrūka smaguma ( ne jau leļļu dēļ!), arī tās sarunas pirms izrādes mani nedaudz pievīla - biju cerējusi uz ko ļoti nopietnu, nevis vienkāršu situācijas izklāstu, bet varbūt tā arī labi - viss kopumā rosināja dziļāku interesi, sameklēt, izlasīt, pārbaudīt.
Bet emocionāli izrāde man ļoti patika, nobeiguma paklanīšanās.... aizveroties priekškaram vēl gaisā virmoja "Gods kalpot Latvijai!"
Paldies latviešu režisoram Kārlim Auškāpam!
1. Ģenerālis, kurš apvērsuma laikā pasūtīja Ulmani vienu māju tālāk un zaudēja amatu nav lelle , bet viņu vadīja daudz cēlākas un cilvēciskākas jūtas- ATRIEBĪBA.
2. Ulmanis, kurš dažus gadus atpakaļ noorganizēja apvērsumu, tik tizls nebija. Kungs vienkārši pārkombinējās.
Mērķis ir sasniegts:"Kāda hrena pēc mums vajadzīgs visas tautas vēlēts prezidents ar lielām pilnvaram?"
Iesaku uzlūgt SC un ZRP pilnā saastāvā, lai pamācās no vēstures.
Ja gribat redzēt 6 fantastiskus kungus, kuru aktierspēlei nav jāmēģina noticēt, bet viņi uzrunā tik īsti un pārliecinoši tie ir Juris Kalniņš (Kārlis Ulmanis, valsts un ministru prezidents), Gints Grāvelis (Oskars Neimanis, pils komandants), Juris Bartkevičs (Miervaldis Lūkins, prezidenta adjutants), Pēteris Liepiņš (Jānis Rudums, prezidenta sekretārs), Lauris Dzelzītis (Sergejs Maģers, Politiskās pārvaldes ieliktais pils ārējās drošības pārraugs) un Pēteris Šogolovs, tad šī nu ir izrāde, kas IR JĀREDZ.
Paldies režisoram un pārējai komandai.