Henrijs Millers

Tas trakais, trakais Harijs

Intelektuāli erotiskais amerikāņu pleibojs Henrijs Millers (1891-1980) mākslu atzina par vienīgo valstību, kurā iespējams būt vienlaikus vergam un kungam. Un savas apjomīgās egocentriskās prozas lappusēs viņš radīja šo dīvaino, fantastisko, kaprīzo valstību - par bēdām svētulīgiem mietpilsoņiem un par svētību visai lasošajai pasaulei.

Šī ir pirmā un vienīgā Henrija Millera luga - cenzūras vajāts stāsts par trakulīgo Hariju, nepiederīgo, nepieradināmo, dzīvespriecīgo jeņķi, kurš allaž meklējas un allaž atrodas meklējumos. Par īstu maitasgabalu, kurš tomēr nav gluži draņķis. Drīzāk vienkāršs puisis, kas nekad nevēlas citus ievainot. Ja vien tie nepagadās viņa ceļā. Jo ikvienam ir sirds, kuru pazaudēt - arī gangsteru, krogu, meitumāju un spēļu eļļu trakajā karuselī.

Henrija Millera bezkaunīgā ekstāze un atklātā seksualitāte ietekmējusi režisora Dž.Dž.Džilindžera dzīves uztveri vairāk nekā jebkura cita autora daiļrade. Agri vai vēlu viņiem vajadzēja satikties uz skatuves...

Šī izrāde ir Dž.Dž.Džilindžera cieņas reveranss un mīlestības veltījums Henrijam Milleram.

Dž.Dž.Džilindžers: "Mums ar Henriju Milleru ir viena asinsgrupa. Mani fascinē tā iekšējā brīvība, kas viņam piemīt. Kad pirmo reizi lasīju Millera "Vēža tropu", man bija sajūta, ka visu to pats esmu uzrakstījis. Viņa romānus uzvest teātrī ir praktiski neiespējami, tāpēc iestudēt vienīgo Millera lugu - man vienkārši vajadzēja to izdarīt. Tas bija pienākums."