Nekrofils
Kamerzāle
Marginālās psihes studijas 1 daļā. Tulkojusi Binnija Ārberga.Pirmizrāde - 2008. gada 25. septembrī
Izrādes ilgums - -
Pēc Gabriela Vitkopa motīviem
Dž.Dž.Džilindžera dramatizējums
Dailes teātra radošā laboratorija
Nekrofili viens otru nemeklē. Viņi ir vientuļnieki, kuri izvēlējušies kontakta neiespējamību. Viņu mīla sakņojas neizsakāmajā. Tā ir ekscentriska, indīga un makabriski izsmalcināta. Mirušie ir pārpilni pārsteigumu. Tas ir skumjš stāsts par mūžīgu un neiespējamu mīlestību, kas spēj pieņemt visdažādākās formas. Nekrofila mīla ir tikai viena no šīs mūžīgās mīlas formām. Nekrofilam visu laiku nākas šķirties no saviem mīļotajiem. Nekrofila mīlestība vienmēr ir bez atbildes.
Eross un Tanatoss - mīlestības un nāves nesaraujamā vienība - vēsta par vistumšākajām un briesmīgākajām cilvēka eksistences dzīlēm. Nekrofils ik uz soļa sastop nāvi tāpat kā dzērājs - pudeli vai spēlmanis - kārtis. Trūdēšanas drudzis un nāves triumfs izlīst bezgalīgā maigumā, kad miesā ielīst nakts. Nāve ir vissvarīgākais mūsu esamībā. Tas, ko cilvēks spēj pārdzīvot tikai reizi dzīvē - vai reizi nāvē.
Dž.Dž.Džilindžers: „Mani interesē pētīt marginālu psihi - kādā veidā tāds fenomens kā nekrofilija vispār var rasties un pastāvēt? Kas tas ir par fenomenu, kad dzīvs cilvēks var mīlēt mirušus cilvēkus? Tā nav vienkārši kaprīze vai izaicinājums, šis cilvēks uzskata, ka tā ir tīrākā mīlestības izpausme - tikai dot un neko neņemt pretī. Tā ir pilnīgi ārpus egoisma pastāvoša - tīri altruistiska mīlestība. Ja mēs atteiktos no civilizācijas laikā radītajiem priekšstatiem, tad filozofiski to būtu diezgan grūti apstrīdēt, šī loģika ir ļoti spēcīga. Es domāju, ka psihes izpētes studijas teatrālā formā varētu būt interesantas. Cilvēki taču skatās filmas par kanibālismu, kas arī ir pilnīga novirze no normas. Ja šāds fenomens pastāv, tad kāpēc par to nerunāt teātrī? Teātrī nevar būt tabu. Jebkurai tēmai ir tiesības pastāvēt, ja tā eksistē dzīvē. Kāpēc iebāzt galvu smiltīs un to ignorēt?"
Bērniem līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams!
Lomās
- Ģirts Ķesteris
- (Viņš)
- Kristīne Belicka
- (Viņa)
Radošā komanda
- Scenogrāfs
- Kristiāns Brekte
- Gaismu māksliniekks
- Mārtiņš Feldmanis
- Režisors
- Dž. Dž. Džilindžers
- Kostīmu māksliniece
- Ilze Vītoliņa
- Kustību konsultante
- Inga Krasovska
Nevainojama aktierspēle, labs skatuves noformējums, intriģējoša un fantāziju raisoša atmosfēra un viss kopā vienkārši perfekti!
Visu izrādes laiku man "skudriņas skrēja"pa ķermeni!
Tāāāāādas emocijas! Neaizmirstami! Neatkārtojami!
Ziniet kas ir labākais, kas izrādē var būt?! (Vismaz priekš manis!)
Tas ir tad, kad tēlojums "liek noticēt", ne tikai noticēt, arī sajust to kaisli, tās emocijas... Un gribas pašai to izbaudīt! Gribas iejusties tēlā!
Slimi!? Var jau būt! Bet nudien noticēju! :)
Paldies režisoram un aktietriem!
Man šī izrāde rada tikai pozitīvas emocijas. Žēl, ka tik īsa.
Visu cieņu autorei, kas sarakstīja, tulkotājai, kas iztulkoja, DžDž, kas izlasīja un sadomāja režisēt, Kristīnei un Ģirtam, kas normāli to nospēlē...
Bet - šī ir izrāde "Brrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr..." un mani laikam gan visvairāk patika atsevišķie Ģirta ironiskie teikumiņi...
lai arī Belicka tik ļoti laba. un Ķesteris kā vienmēr pārliecinoš, tikai šoreiz - parāk.
Dzilindzērs,acīmredzot,arī ,štancējot vienu produktu pēc otra,diemžēl sācis haltūrēt....
Vēl... nesaskatu nekā skaistā tādā mīlestībā - gluži pretēji - tas manī izraisa riebumu un īdzjūtību pret šo garīgi slimo cilvēku!!!
Un neredzēju nevienu, kurš izrādes laikā pamestu mazo kamerzāli, jo nekā perversa vai pretīga tur nebija, tieši otrādi, pabrīnijos cik estētiski šo mīlas paveidu Džilis pasniedzis...
Tīksmināšanās par notiekošo šajā izrādē nav (atšķirībā no dažām filmām, kur kaut kas it kā nosodāms faktiski top cildināts). Ķestera spēle ir precīza, akcenti salikti tā, ka rosina domas. Nekrofila vietā var būt sērijveida slepkava, izvarotājs, Hitlers & Staļins (vai ne mazāk briesmīgais diktatoru mazais brālis Pols Pots). Šīs lietas pastāv un šie cilvēki nespēj ar sevi tikt galā, apvaldīt sevi. Izeja? Viņi taču apdraud citus, pat pēc cilvēku nāves (vienalga vai ticam dvēseles esamībai vai ne),- pat tikai atrakt kapu vien šķiet briesmīgi...
Ko darīt šajās situācijās (Latvijas/pasaules ikdiena regulāri piegādā necilvēciskus gadījumus, kurus tā īsti sekmīgi nespējam atrisināt)? Humānisms pret upuri un humānisma/nehumānisma (soda) robežas pret varmāku vai nekrofilu? Kas spēj piedāvāt pārliecinošas atbildes?
Var tikai apbrīnot šos divus aktierus, kas 1,5 h bez pārtraukuma notur skatītaju uzmanību.
Ejot uz izrādi- kas ir nekrofīlis- tas bija vairak kā skaidrs. Ieguvums -- ir cits skats par tēmu nekrofils
trūkst vārdu..
Kā maukas, vina izrades mētājas Dailes teatra repertuara, piedāvājot sevi. Bet tur nav 'jūtu, nav iejūtības, nav (cik patētiski) cilvēciskas uzrunas. Tikai sekss. Patērētāja sekss. Bez īstas erekcijas, ejakulācijas un oragsma.
Reklāma ir komerciāla dzeja, kur vārdi un tēli kļūst par vienu un to pašu (atļāvos citēt Ž.Derridā). Gluži kā kino, kur Holivuda, kas spēlējas ar diviem mūsu esības instinktiem - vēlmi un tieksmi dzīvot, mīlēt no vienas puses. Tas ir, atļaušos būt lirisks, - spēju saskatīt un dāvāt acu mirdzumu, spēju pasmaidīt, spēju sarunāties bez vārdiem, vēlmi pamosties un dzīvot dienas gaismā. Un otru - nāves instinktu - necenzēta lirika, vardarbības ainas (vardarbība arī ir māksla, atļaušos apgalvot, kur iznīcināšanas dziņa, prāts un neprāts, iztēle saplok vienkopus). Un gluži kā kino, arī reklāma rotaļājas ar šīm abām mūsu dzīves esencēm. Tikai... sintētiski blondi mati, pārspīlēti lielas krūtis, kurās fotošops, silikons ir iznīcinājis visu mātišķā piena klātbūtnes iespēju, sarkanā krāsa kā asinsstraume - tā ir sintētiska seksualitāte, kas būtībā kļūst nekrofila - iznīcinoša erosam - spējai un vēlmei dzīvot mīlēt. Un tā nu es, vienkāršs latviešu patērētājs, baudu tikpat mākslīgu matu šampūnu ar neatšifrējamām sintētiskām piedevām, lietoju uztura bagātinātājus, un baudu (drīzāk pārstrādāju) šokolādi. Lai to visu spētu pārstrādāt un no jauna patērētu. Protams, bez gremošanas, veselīga miega, strūklas, sēkas utt. atbalstītājiem te neiztikt. Tā ir nekrofila reklāma un iznīcinošs patēriņšs. Kā ielene, kā lēta palaistuve. Kā maukas tie mētājas veikalu plauktos, piedāvājot sevi. Bet tur nav 'jūtu, nav iejūtības, nav (cik patētiski) cilvēciskas uzrunas. Tikai sekss. Patērētāja sekss. Bez īstas erekcijas, ejakulācijas un oragsma.
Īstas lietas šajā spoži sintētiskajā mirušo lietu pasaulē paliek diskrētas. Ar savu šarmu. Tik īpašas un tik dārgas. Bez menstruāli sarkanā, lamināta blondā un silikona lielā. Bet tas ir dārgi. Īstas lietas ir dārgas. Gan cenas, gan izjūtas ziņā. Un šeit atlaides neviens nedod.
Tādēļ viņš ir aktieris, un tikai šāda tipa lomās aktieris spēj nodemonstrēt savu meistarību, tēlot tēvu, vīru vai delu varētu gandriz jebkurš. Būtu interesanti redzēt šo sniegumu.
Kāpēc tā par Brekti?