Zane Radzobe //IR
Kad Mirdza Zīvere dzied Zigmara Liepiņa dziesmas, liekas, to saprot katra sieviete - viņas balsī, intonācijā, dziesmas noskaņā ir kas tāds, kas, šķiet, attiecas uz sievietes likteni neatkarīgi no konkrētā brīža: vecuma, ģimenes stāvokļa, izglītības līmeņa vai kredītkartes limita.
Kaut kas līdzīgs, manuprāt, notiek Intara Rešetina jaunajā iestudējumā Ja tevis vairs nebūtu Dailes teātra Mazajā zālē. Franču dramaturga Floriana Zellera luga režisora rokās pārtapusi par tik sievišķīgu materiālu, ka biļetes uz to derētu pārdot kā spa procedūru kūres - draudzeņu grupām, piemetot vēl bonusā vīna pudeli. Jo izrāde savā auditorijā strādā tik precīzi, ka teātrī neko līdzvērtīgu, liekas, pat neesmu redzējusi.
Dāmu romānam līdzinās arī Zellera lugas sižets. Anna pēc 20 laimīgā laulībā pavadītiem gadiem pēkšņi kļuvusi par atraitni - viņas vīrs rakstnieks Pjērs gājis bojā autoavārijā. Kārtojot nelaiķa mantas, sieva uziet lugas manuskriptu - par vecāka, precēta vīrieša romānu ar jaunu aktrisi, un piepeši viņai sāk šķist, ka savu vīru nemaz nav pazinusi. Anna ķeras pie faktu noskaidrošanas.
Tālāk gan luga samudžinās, jo pa vidu mīļākajai, kas te liedzas, te melodramatiski atzīstas, un ilggadīgam ģimenes draugam, kuram nebūtu iebildumu atraitni bēdās mierināt, kļūst acīmredzams, ka galvenā varone bīstami šūpojas starp sērām, depresiju, paranoju, halucinācijām tuviem stāvokļiem... Respektīvi, ne viss, kas lugā notiek, iespējams, ir realitāte, un skatītājam pašam ir jārisina mīkla par to, kāds tad īsti stāsts šo četru cilvēku starpā risinājies.
Rešetins lugu ir iestudējis, sekojot teksta loģikai, nepievēršot īpašu uzmanību vārdos neizteiktajam (piemēram, motīviem vai kļūdainiem pieņēmumiem). Kādu brīdi iestudējumā tas traucē. Lugu varētu iestudēt arī, piemēram, kā detektīvtrilleri vai, teiksim, galvenās varones psihes (domu, jūtu, sapņu un baiļu) iemiesojumu ārpasaules tēlos, un uz mirkli šķiet - tāda arī ir iecere. Jo īpaši tāpēc, ka Vita Vārpiņa Annas lomā emocionālo sakāpinātību, stāvokli, kurā viņas varone, paļaujoties visniecīgākajiem impulsiem, ir gatava noticēt pilnīgi pretējām lietām, spēlē spoži.
Loma ir aktrises varoņdarbs - spriega, valdzinošu pretrunu pilna. Taču šādu lasījumu īsti nepieļauj trīs pārējie izrādes varoņi - Arta Robežnieka Pjērs, Ivara Auziņa (otrā sastāvā Pēteris Gaudiņš) ģimenes draugs Daniels un Dārtas Danevičas Lora - jauna aktrise, iespējamā Pjēra mīļākā. Auziņa un Danevičas tēli režisoram, šķiet, bijuši vajadzīgi tikai tāpēc, ka bez viņu fiziskas klātbūtnes lugas loģika sabruktu - izrādē varoņiem trūkst savas iekšējās dzīves, darbības loģikas, kas pārsniegtu atsevišķas ainas robežas. Robežnieka varonis ir interesantāks, viņa spēlētajā rakstniekā patiesi ir kāds noslēpums (bet drīzāk - melodramatisks, jo viņa nemainīgi mīlošais, sievas sāpēm skumji līdzi dzīvojošais varonis šķiet drīzāk spējīgs uz cēlām pašnāvībām, ne krāpšanu).
Taču šoreiz galvenais notiek nevis uz skatuves, bet skatītāju zālē. Tas nav pārmetums izrādei, tā ir grodi nostrādāta - labs režisora darbs, uzteicama Kristiana Brektes scenogrāfija un Vitas Radziņas tērpi. Tieši otrādi - tas ir kompliments par neparasti dziļajām attiecībām, kādas veidojas starp skatuvi un zālē sēdošajiem. Laikam pirmo reizi teātrī biju lieciniece tam, ka dāmas zālē ne tikai raud un aktīvi žestikulē līdzi varonei, bet arī pavada skatīšanos ar atbalstošiem izsaucieniem un īsiem komentāriem. (Tā uzvedas publikas amerikāņu sarunu šovos.) Skaidrs, ka tēma, kas Rešetinu interesē jau kopš debijas izrādes Nakts vēl nav galā, (tas ir, katram pieaugušajam vismaz reizi mūžā ienāk prātā, ka īstenībā nekad nezināsim, par ko domā, ko jūt (utt.) mūsu otrās pusītes), ir aktuāla un sāpīga. Tāda, par ko runā un domā (vismaz sieviešu kompānijās noteikti) vienalga, vai tā saistās ar personiskām traumām, vai arī ļauj sajust pasaules skumjas, vienlaikus dzīvespriecīgi secinot, ka tās tevi neskar. Tieši tam ir domāti dāmu romāni un kino. Tagad, šķiet, ir arī dāmu teātris. Un par to, manuprāt, nav ko vīpsnāt. Galu galā, tam nepieciešams īpašs talants, kas Rešetinam, šķiet, piemīt.
Ļoti patika #jatevisvairsnebutu @Dailesteatris - par dzīvi, par attiecībām un iedomām, kas var būt un var arī nebūt
Vārpiņa lieliska,bet Danēviča tā arī neiespēlējās uz lielās skatuves.
Tās sāpes, kuras saprot tikai tad, ja pats tam gājis cauri. "Ja Tevis vairs nebūtu" @Dailesteatris.
Aizgāju uz 'Ja Tevis vairs nebūtu' @Dailesteatris & ieraudzīju dzīvi visā tās patiesumā. Ir, ko padomāt. Paldies aktieriem un režisoram!