Gundega Saulīte
//Latvijas Avīze
Mana īsrecenzija
Šoreiz recenzija varētu būt rekordīsa. "Noskatījos, izsmējos, līdz beigām paguvu arī pagarlaikoties. Taču nākamajā dienā bija aizmirsies gan tas, par ko smējos, gan arī – ka vispār esmu bijusi teātrī. Tātad smiekli īsai distancei." Taču Dailes teātra darbs, gatavojot sezonas pirmo iestudējumu lielajai skatuvei, neapšaubāmi ir pelnījis plašāku analīzi. Tāpēc uz R. Kūnija komēdijas "Ja mana sieva uzzinās" izrādi iespējams paraudzīties arī nopietnāk, izvērtējot ieceri un tās sasniegšanas ceļus, tāpat aktieru veikumu.
Krīzes laikā piedāvā izklaidi
Dailes teātris, piedāvājot spilgtu situāciju komēdijas paraugu, tiecas aizstāvēt tiesības skatītājam sniegt dažas atslodzes stundas, kad nav jādomā par ikdienas dzīves samežģījumiem, bet iespējams bezrūpīgi pasmieties par to, cik bēdīgi klājas kādam britu premjerministra palīgam, kurš sapinies melos un bailēs par to, ka tie reiz nāks gaismā. Tā vietā, lai atrastos parlamenta apakšpalātas sēdē, šis Ričards Villijs viesnīcas numurā nodomājis izklaidēties ar sekretāri Džeinu. Komēdija veikli uzbūvēta tā, lai kavētu šo nodomu, turklāt, cenšoties visus konfliktus nogludināt vai vismaz izlikties, ka nekādu kavēkļu nav, galvenais varonis savos tīklos sapinas arvien vairāk... Tas arī īsumā ir šīs komēdijas saturs, ko uz skatuves, režisora Dž. Dž. Džilindžera vadīts, izspēlē aktieru ansamblis, brīžam aizsniedzot farsa spēles augstumus.
Par pāris stundās saņemto smieklu vitamīna devu tik tiešām varam būt pateicīgi. Izrādes atmosfērā kopā savijas absolūta bezrūpība, naiva nopietnība un sārtos toņos risinātā vizuālā estētika, skatītājam ļaujot visu notiekošo vērot no malas, attālinot savas ikdienas raizes vai personiskos pārdzīvojumus. Ir taču tik jauki pasmieties par Andra Bērziņa atveidotā censoņa nelaimēm! Un dažās vietās piesauktā politiskā atribūtika šajā darbā uztverama kā mazi, pikanti jociņi, kas vēl vairāk kairina zālē sēdošo smieklu kāri.
Pazīstamais Džilindžers
Arī režisora cienītāju pulkam nenākas vilties. Te sastopams tik daudz kas no iemīļotā arsenāla: gan dāmas augstpapēžu kurpēs, gan iemīļots mūzikas izmantošanas paņēmiens, gan atkailinātas miesas un pikantas kostīmu detaļas un pat viens pliks dibens (vīrieša). Jau kopš "Penelopes un Dika" iestudētājs pierādījis savu prasmi izveidot izrādi spilgtu, krāsainu, mazliet izaicinošu.
Jaunākajā darbā gan visizaicinošākais šķiet programmā ierakstītais brīdinājums: "Īgņām un intelektuāļiem skatīties nav ieteicams!" Tas, kas vērojams uz skatuves, lielākoties ir labi pārbaudītu paņēmienu lietojums. Gadās arī pa spožai epizodei, piemēram, divu vīru deja ar trešo – šķietami nedzīvo Ķermeni, ko plastiski veikli iemieso Aldis Siliņš. Par šo, iespējams, visspilgtāko komēdijas ainu bravo pienākas horeogrāfei Ingai Krasovskai. Šī deja notiek pirmā cēliena beigās, un tajā atklāti gan personu raksturi, gan pašsajūta, gan arī visas izrādes jēga – izmisīga cenšanās patiesību aizstāt ar uzspēlēti jautru un nevērīgu izlikšanās spēli. Otrajā daļā vairs tik filigrāni spēles augstumi netiek aizsniegti, vēl vairāk – sāk klibot ritms, fināls ar visu pierasto paklanīšanos rituālu pārāk izstiepts. Turklāt otrajā daļā, tuvojoties atrisinājumam, kāpinājuma vietā spēlē tiek iesaistīta medmāsa Gledisa, ko Džilindžers uzticējis Kristīnei Belickai, centīgai viņa nodomu izpildītājai, taču bez manāmām aktrises dotībām. Arī tas kavē komēdijai kā petardei šauties pretī finišam, jo neaktrises darbošanās ne tikai disonē ar ansambļa profesionālo līmeni, bet gluži vienkārši bremzē spēles ritmu, par tēlam raksturīgu īpašību kopumu vai ticamību nemaz nav pamata runāt.
Galvenais varonis un citi
Izrādes pievilkšanas spēks, bez šaubām, ir Andris Bērziņš galvenajā Ričarda Villija lomā. Apveltīts ar spēju organisku reakciju uz partnera vārdu vai kustību pārvērst sakāpinātā, hiperbolizētā novērtējumā, izvērst un sakāpināt darbību atbilstīgi farsa likumībām, viņš politikas darboņa nenogurstošo rīcību atklāj kā griešanos vāveres ritenī, jo pats tam neļauj apstāties. Tomēr otrajā cēlienā bija nepieciešama režisora acs un roka, lai galvenajam varonim ļautu atklāties vēl kādā aspektā, kaut cilvēciski nožēlojamā vai, teiksim, savu niecību sajūtošā. Aktiera meistarība līdz šādai ekvilibristikai droši vien sniegtos, tagad šis Ričards Villijs kā sācis, tāpat arī izrādi beidz – vieglprātīgā bezrūpībā. Viņa uzdevums Džilindžera iestudējumā vairāk fiziski veicams, un ar to Bērziņš tiek galā. Taču šo aktieri, kas tik tiešām ir Dailes teātra ansambļa "smagsvara lielums", var izmantot vēl interesantāk un vēl iespaidīgāk.
Farsa spēlē visprecīzāk iekļaujas jau pieminētais Aldis Siliņš, kurš izveidojis gandrīz bezvārdu lomu, bet viņa skatuves eksistenci raksturo fiziskā atbrīvotība un izteiksmība. Patiesību, ka komēdija spēlējama dziļā nopietnībā, paļaujoties uz darbības apstākļiem un tēla raksturu, vienlīdz labi iemieso Pētera Liepiņa Pārvaldnieks un Intara Rešetina Oficiants. Artis Robežnieks spēlē ķermeniski veikli, taču brīžam pārcenšas Džordža Pigdena ārējo savdabību raksturojumā. Iezīmīgas ir Marinas Janaus un Vitas Vārpiņas parādīšanās, arī jaunā aktrise Elīna Dzelme ar lielu enerģijas devu cīnās par savu vietu uz skatuves.
Katrā ziņā skatītāji smejas, aktieri cenšas, teātris kaļ jaunus plānus, cerams, arī ar tālākām distancēm.
