Anka HerbutaORĀKULS
Lielā zāle
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra BalodePirmizrāde - 2025. gada 19. septembrī
Izrādes ilgums - 4h
Izrāde 2 cēlienos
"Ļoti intensīva vizuāla un audiāla pieredze."
Elīna Reitere, "Teātra vēstnesis" 17.10.2025.
"Jauna pakāpe aktiermeistarībā."
Edīte Tišheizere, "Teātra vēstnesis" 17.10.2025.
"ORĀKULA vizualitāte ir satriecoša. ORĀKULS līdzās Dailes teātra iestudējumiem "Brands", "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", "Sapnis vasaras naktī" un "Spīdolas nakts" izceļ šo teātri kā jaudīgu lielformāta izrāžu radītāju ārpus konkurences."
Henrieta Verhoustinska, "Kultūras Diena" 25.09.2025.
"Izrādi var skatīties no ļoti dažādām perspektīvām. Bez šaubām - to var arī vienkārši izjust, kaut man subjektīvi šķiet, ka ne jau tur slēpjas šādas mākslas baudījums. ORĀKULS ir intelektuāls teātris." 4,5/5
Zane Radzobe, "IR" 25.09.2025.
PAR IZRĀDI
Vai nākotne ir viena cilvēka ideja?
Vai mūsu tagadni ir izgudrojis viens vienīgs cilvēks?
Pēc izrādes “ROTKHO” fenomenālajiem panākumiem Eiropas lielākajos un respektablākajos teātra namos un festivālos poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar komandu atgriežas Dailes teātrī. Režisora zinātnes triloģijas otrā daļa "ORĀKULS" pēta zinātnes un kara saistību.
Turpinot strādāt ar totālu teātra un kino izteiksmes līdzekļu saplūsmi, šis ir līdz šim vērienīgākais iestudējums Dailes teātrī – tas iedziļinās neticami trāpīgos nākotnes pravietojumos un tehnoloģiju aizskatuvē, kas ietekmē mūsu dzīvi jau šobrīd. Izrāde izgaismo angļu matemātiķa un loģiķa Alana Tjūringa – mākslīgā intelekta testa radītāja – dabiskā un mākslīgā intelekta atklājumus Otrā pasaules kara laikā.
Karš ir jau sācies, un Blečlijparkā, Britu izlūkdienesta slepenajā mītnē, ir radīts pirmais dators – tas būvēts no cilvēkiem un mašīnām. Tjūrings bija moderno datortehnoloģiju celmlauzis. Kopā ar Blečlijas kolēģiem kriptoanalītiķiem viņš uzlauza Enigmas kodu un palīdzēja saīsināt Otro pasaules karu. Taču tā pati valdība, kas paļāvās uz viņa spožo prātu, vēlāk Tjūringu vajāja viņa seksuālās identitātes dēļ. Viņš bija cilvēks, kas spēja atrisināt pasaules lielākās mīklas, dzīvojot savu dzīvi ar necaurredzamu noslēpumainību.
“ORĀKULS” apdzīvo te pēckara Lielbritāniju, te pārlaicīgu digitālu pasauli, un tajā izmantotas termoattēla un infrasarkanās kameras – tie nav neitrāli videomākslas rīki, bet vispirmām kārtām kara ieroči. Tai pašā laikā izrāde ar imersīvām skaņas ainavām un kinematogrāfiskām projekcijām izpludina robežu starp realitāti un ilūziju. Vizuāli satriecošais un konceptuāli provokatīvais darbs reflektē par Tjūringa noslēpumiem, viņa pravietiskajām atklāsmēm un mākslīgajā intelektā ietērpto nākotni, kuru bez viņa mēs nebūtu spējuši iztēloties.
“ORĀKULS” ir izrādīts prestižās Rūras triennāles programmā 2025. gadā. Izrāde tapusi kopā ar vairākiem ārvalstu partneriem – Rūras triennāli, “New Error”, Ženēvas Komēdijas teātri (Comédie de Genève), Milānas Pikolo teātri (Piccolo Teatro di Milano), Antverpenes “De Singel” teātri – un ar Ādama Mickēviča Institūta atbalstu un Polijas Republikas Kultūras un nacionālā mantojuma ministrijas līdzfinansējumu. Dramaturģijas koncepts attīstīts “Complicité Mudlarks” starptautiskās rezidences laikā, ko atbalsta “Complicité Theatre” un Polijas institūts Londonā. Tas apliecina Dailes teātra reputāciju Eiropā un starptautisko sadarbību mērķtiecīgumu, kas liek Latvijas vārdam izskanēt ārpus valsts robežām.
- Izrādē smēķē
- Stroboskops
- 12+ | Izrāde notiek latviešu, angļu, lietuviešu un ķīniešu valodā ar tulkojumu latviešu un angļu valodā titros | Izrādē tiek izmantots paaugstināts skaņas līmenis
Lomās
- Madara Viļčuka
- (Ada Love)
- Mārtiņš Meiers
- (Alans Tjūrings)
- Juris Bartkevičs
- (Alistērs Denistons)
- Artūrs Skrastiņš
- (Bleiks Lemoins)
- Vita Vārpiņa
- (Hedija Lamāra)
- Kaspars Dumburs
- (Hjū Aleksanders)
- Ilze Ķuzule-Skrastiņa
- (Džoana Klārka, Lola Kavecka)
- Nele Savičenko (Nelė Savičenko)
- (Helēna Dankane)
- Katažina Osipuka (Katarzyna Osipuk)
- (Reivena Stārka)
- Klāvs Kristaps Košins
- (Tomijs Bērčs, Trevors Tvičs)
- Rītis Saladžus (Rytis Saladžius)
- (Verners Morgenšterns)
- Sjaočeņs Vans (Xiaochen Wang)
- (Žangs Hao)
Radošā komanda
- Teksts un dramaturģija
- Anka Herbuta (Anka Herbut)
- Scenogrāfija un gaismu dizaina koncepts
- Fabjēns Ledē (Fabien Lédé)
- Kostīmu māksliniece
- Svenja Gasena (Svenja Gassen)
- Horeogrāfija un mākslinieciskā sadarbība
- Pavels Sakovičs (Pawel Sakowicz)
- Komponists
- Juleks Ploskis (Julek Ploski)
- Video un digitālo mediju dizainers
- Jakubs Lehs (Jakub Lech)
- Gaismu dizainers
- Eugenijs Sabaļausks (Eugenijus Sabaliauskas)
- Režisora asistente
- Diāna Kaijaka
- Dramaturģes asistente un tulkojuma adaptētāja skatuvei
- Loreta Kalniņa
- Video asistents
- Ričards Žigis (Ričard Žigis)
- Video nodrošinājums
- Andris Fridrihsons, Edmunds Cīrulis, Dāvis Dreiska
- Tulki mēģinājumu posmā
- Eleonora Balode, Frančeska Bindere
- Tulkojumi izrādes dramaturģijas attīstīšanā
- Nele Savičenko (Nelė Savičenko), Rītis Saladžus (Rytis Saladžius), Sjaočeņs Vans (Xiaochen Wang)
- Projekta tehniskais vadītājs
- Mārtiņš Vigups
- Skaņu operators
- Didzis Herberts Cielava
- Gaismu operators un programmētājs
- Mikus Guds
- Izrādes vadītāja
- Iveta Boša
- Producente
- Līga Svempe
- Starptautiskā īstenošana un izplatīšana
- Vids Bizunevičs (Vidas Bizunevičius)
"Orākuls" ir radikāls teātra veids, salīdzinot ar visu, ko redzam Latvijā.
Latviešu publikai būs ļoti daudz jautājumu par šo izrādi, bet nevajag par to saspringt. Vienkārši vajag iet līdzi pasaules tendencēm un skatīties! No aktierdarbiem "Orākulā" mani īpaši priecēja Mārtiņš Meiers - šī loma ir, kas absolūti jauns viņa radošajā biogrāfijā un tiek izcili iznesta!
Necietu, nevīlos, gluži otrādi, izrāde, kas lika domāt gan par lielām, gan mazām lietām, sen nebiju pēc izrādes noskatīšanās jutusies tik domātgriboša un varoša. Piekrītu, ka izrāde varētu būt koncentrētāka vai vismaz sākties stundu agrāk, lai cilvēki cieņpilni tiek mājās ( īpaši ziemā, kad rindas pēc mēteļiem būs garākas). Tomēr manā uztverē lēnās pirmās daļas (ar lielisko paralēlo dialogu ainu) un eksplozīvās otrās daļas pretstatam noteikti ir pozitīvs efekts, vismaz es to tā izjutu. Un manu sirdi vairāk par skaņas un gaismas efektiem ievibrēja Madaras Viļčukas varēšana. Fenomenāli!!! Cik lieliski, ka varēju būt klāt!
Režisors labi zina, ko grib panākt, un skatītāju reakcijas liecina, ka to viņš ir panācis, pat ja ir cilvēki, kam tas nepatīk. Ļoti skaļas, tehnoloģiski sarežģītas ainas un izaicinoši lēnas, klusas, statiskas turpat līdzās. Graujošā pasaule un eksistenciālas skumjas. Izrāde palien skatītājam zem ādas, patīk tas vai nē. Protams , izvēlētajā stilistikā režisors sevi atkārto, bet dara to ar pievienoto vērtību. Man pilnīgi noteikti patika labāk nekā "Rothko", te bija saturiski sarežģītāks vēstījums. Un absolūti izcili aktieri - Mārtiņš Meiers, Klāvs Kristaps Košins, Vita Vārpiņa, Nele Savičenko, Kaspars Dumburs, Madara Viļčuka. Ar nepacietību gaidu ceturtdienu, kad Viļņā skatīšos triloģijas pirmo daļu "Kvanta", no kuras uz "Orākulu" pārceļojuši divi aktieri.
Drausmīgs, šizs un psihodēlisks darbs, es šādu "mākslu" negribu vairs nekad!! No tik nozīmīgās vēstures, kā galveno faktu izcelt Turinga homoseksualitāti - priekš kam? Visas 4h biju pārliecināta, ka kāds jau nu noteikti "aizies" epilepsijas lēkmē. Principiāli "cietu" līdz beigām - kur vilšanās, galvassāpes un slikts garastāvoklis par sabojāto sestdienas vakaru. Vienīgais patīkamais šajā visā bija starpbrīdis.
Ir izrādes, pēc kurām akūti nepieciešams turku seriāls garīgā līdzsvara atgūšanai
Lukaša Tvarkovska izrādes @daile.lv ir kā Latvijas teātra supervaroņu kino - spicākie aktieri, lielākie budžeti, neredzētākie specefekti, un, pat ja stāsts pieklibo vai kas neštimmē, neviens neapstrīdēs to, ka bija iespaidīgi.
Kas kopīgs Alanam Tjūringam, mākslīgajam intelektam un Sniegbaltītei?
@daile.lv izrādē "Orākuls" tiek sniegtas atbildes. Dažas ainas patiešām bija pārāk izstieptas un nogurdinošas (varbūt tā bija spēlēšanās ar mūsdienu kaiti: nespēju ilgstoši koncentrēties), tomēr izrādes forma un izpildījums bija atbilstošs saturam. Jebkuras domformas agri vai vēlu var kļūt par realitāti.
Paldies, ka Daile uzdrošinās veidot arī pasaules līmeņa jauno teātri.
Tiem, kam vāja nervu sistēma un kam nepatīk tehnoloģiskie eksperimenti - labāk nevajag.
Redzēju pareģojumu.
"Orākuls" izrādi Dailes teātrī. Es pat nezinu, vai tā ir izrāde vai multimākslinieciska performance. Daudzas lietas palika uz jautājuma zīmes līdz pēdējiem titriem. Vajadzēs noskatīties otrreiz jau ar šīvakara zināšanām. Pilnīga aktiermeistarības pamatvērtību izcelšana, tas ir, absolūta kauna sajūtas pazušana, nu jau droši varu teikt, ļoti labas aktrises Madara Viļčuka izpildījumā, kuras tēls šoreiz man palika nenosakāmā vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Bartkevičš joprojām tiek līdzi skrienošai pasaulei, demonstrējot apbrīnojamu sniegumu. Mārtiņš Meiers, režisora rokas vadīts, palicis Alana Turinga kautrīgā tēla veidolā, lai kāds viņš arī patiesībā būtu bijis. Dumburs, ar katru izrādi specīgāks un specīgāks. Par Vārpiņu vairs neko, var iztikt pat ar pāris vārdiem, lai zālē visiem viss būtu skaidrs.
Kopumā, daudz mūzikas, daudz dūmu, daudz video, daudz kustību, daudz gaismas, daudz pārdomu. Domāšu vēl ilgi. Iesaku!
P.s. pēc Rotko mani daudzas lietas vairs nepārsteidz, pat nezinu, kam vēl jānotiek uz skatuves, lai es teiktu, tas atkal ir brīnums skatuvei.
"Krēsls!" manu pārdomu plūsmu pārtrauks Alvis Hermanis "tevi pārsteigs krēsls izrādē "Kritiens augšup".
"Labi" atbildēšu viņam, kā Hedija Lamara Turingam, "Lai notiek. Paskatišos un novērtēšu scenogrāfiju ar vienu krēslu, bet tas 25. oktobrī.
Orākuls Dailes teātrī - liela vilšanās. Uz ROTHKO aizgāju 2x, bet šis bija garlaicīgi un nebaudāmi. Aktieri lieliski, bet formāts pilnībā nomāca jau tā saraustīto saturu. Vēlme tvert lielu lauku nav atmaksājusies, un dažādas idejas ir skartas virspusēji un fragmentāri. Pie tam izrādes efektus ir fiziski grūti izturēt 4h garumā...
Mokoši ilga un apgrūtinoša izrāde..var apbrīnot tehnoloģiskās iespējas un varēšanu, bet emocionāli pilnīgi nekas neaizķēra.
Tāds kā deja vu. Sajūta, ka izrāde ir ROTKHO 2: forma pazīstama, tikai tēma cita. Ja esi redzējis pirmo daļu, vari pieķerties pie domas, ka jaunumu sajūtu nejūti. Taču, ja iepriekšējais darbs nav pieredzēts, tad vilšanās noteikti nebūs – drīzāk pretēji, izrāde šķitīs oriģināla un aizraujoša. Jo patiesi, tā ir iespaidīga - vizuāli, audiāli un tehnoloģiski.
Jā, tā sajūta, skatoties šo izrādi, bija, ka esmu ilūzijā, transā un ārpus realitātes. Un mani joprojām neatstāj baiļu sajūta, ka, varbūt, valstis kādreiz vadīs nevis cilvēki, bet mākslīgais intelekts? Bet MI taču pārņem cilvēka idejas, pārzina situāciju pasaulē, zina vēsturi un kopē mūs. Izrādē izskanējušais jautājums, vai MI mūs neiznīcinās, jo pasaules vēsture atkārtojas, atbilde, manuprāt, ir pavisam vienkārša - mēs paši sevi iznīcināsim, ja beidzot neizpratīsim patiesās vērtības.
Aktierspēle un operatoru darbs - fantastisks. Scenogrāfija un gaismu dizains - pārdabisks, mūzika - ļoti intensīva, kas paspilgtina izrādes pārdabiskumu (pirms izrādes tiek piedāvāti ausu aizbāžņi).
Man mazliet traucēja izrādes ideju uztvert daudzvalodība, runāja ne tikai latviešu, bet arī angļu, lietuviešu un ķīniešu valodās. Protams, bija subtitri.
Skaista, tukša čaula. Teātris bez dvēseles… Taču ja nu kādai aitai nepieciešams pabūt ellē un izjust Mentālu Agresiju stundas garumā - tas būs Jums!
Sajūtas pēc pirmizrādes. “Orākuls” Dailes teātrī. “Pēc izrādes “ROTKHO” fenomenālajiem panākumiem Eiropas lielākajos un respektablākajos teātra namos un festivālos poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar komandu atgriežas Dailes teātrī”- tā izrādi piesaka pats teātris. Pareizi piesaka. Atgriezušies ir gandrīz visi, ieskaitot apdullinošo mūziku un ķīnieti no restorāna. Arī darbība notiek mums jau personiski pazīstamajos vagoniņos vai kioskiņos, kuri uz skatuves smuki transformējas un tik griežas un rotē.. Skatuve vispār 4 stundas to vien dara, kā griežas, rotē, vibrē, pulsē, sprāgst un pārbauda skatītāju pacietību. Tiek radīta tik draudīga sajūta, ka no manis vairs neatstājas ideja - šitam kino jāmaina nosaukums no “Orākuls” uz “Zvaigžņu kari: Ļaunumu vēstošā ilūzija”. Aktieri tāpat kā skatītāji ir skrūvītes tehnoloģiju spēlītēs. Laikam.. Jo tai elles troksnī un ņiguņegā nav daudz iespēju apdomāt, ko tieši tu redzi un dzirdi. Bet - nekas, padomāt varēs arī vēlāk, mājās. Te skatītājam lielākoties ir divas funkcijas – lasīt titrus un gaidīt: kad tas beigsies un ar ko tas beigsies? Iezīmējas arī savāda pretruna – mūsdienu pasaule it kā kļūst arvien ātrāka, taču izrādē tiek negausīgi vilkts laiks. Notiek vizuālas un verbālas afirmācijas. Cikliska tekstu un kustību atkārtošanās.. Līdz pēc 4 stundām esi diezgan apdolbīts no nekā nedarīšanas un gaidīšanas. Ironiski – taču pēc tam kad diezgan agresīvi tiek īstenota liela un (laikam jau) dārga tehnoloģiska ņemšanās par mākslīgā intelekta intelektu, to, “par ko bija visa šis filma” skatītājam beigās paskaidro vecie, labie, arhaiskie titri! Tie arī saliek visu pa plauktiņiem, un tad tu mājās vari mierīgi padomāt par savu jauno skatītāja “pieredzi” un “izaicinājumu” un nākamajā dienā secināt, ka bija OK. Man nekādu ļaunumu šī nogurdinošā reiva ballīte nav nodarījusi, un es nespētu sev piedot, ja nebūtu redzējusi Mārtiņa Meijera deju un Madaras Viļčukas pārmiesošanos. Tagad ar nepacietību gaidīšu teātra kritiķu recenzijas. Un sekošu līdzi šī eksperimenta sekmēm un “fenomenālajiem panākumiem Eiropas lielākajos un respektablākajos teātra namos un festivālos”. Ar piebildi, ka šī ir zinātnes triloģijas otrā daļa, kas liek domāt, ka būs arī trešā. Vareni!
Izrāde – filma, kas paplašina apziņu un noteikti neatstāj vienaldzīgu.
Bravo! Stāvovācijas pelnītas! “Orākuls” ir satriecošs un jaudīgs! Vērienīgākā izrāde ne tikai Dailes teātrī, bet visā Latvijā. Tā ir vairāk nekā teātris – saplūst teātris, kino un popkoncerta estētika. Komplimenti stāsta dinamikai un izrādes mērogam! Tā pieprasa 100% uzmanību – viss notiek vienlaikus uz skatuves un ekrānā. Sižets vijas starp Enigmas koda uzlaušanu un MI vadītu nākotni. Nepalaid garām!
Vērienīga un satriecoša Dailes teātra jaunās sezonas izrāde- ORĀKULS! Viena no dārgākajām izrādēm Latvijas teātra vēsturē!Viennozīmīgi -Poļu režisora Lukaša Tvarkovska jauniestudējums būs pieprasīts arī ārpus Latvijas!
Unikāls multimediāls projekts....Iesaku iepriekš noskatīties filmu par Tjūringu "The imitation game" /Imitācijas spēlē (2014.g.) Izrāde nav visiem-bet sajūta bija ka esmu iekšā videspēlē-līdz ausīm...brīžiem kā psihenē, bet viss visaugstākajā līmenī...bez failiem...Jā, 4 stundas...Labākais un unikālākais kas redzēts . Un kādi mums izcili aktieri. PALDIES jums!
Pamodos un nevaru atkopties pēc vakardienas Orākuls izrādes, cik iespaidīga viņa bija. Tik krutu kautko nekad nebiju redzējis. Domas joprojām par to
Ja ROTKHO man šķita pārāk koncentrēts uz formu, ne saturu, tad ORĀKULS aizpildīja visu. Vērts aiziet uz @daile.lv
Orākuls jeb Oracle Dailes teātrī. Orākuls ir savā veidā Rothko, kas nebija tikai izrāde, bet jauna teātra pieredze, atdarinājums pēc kopējās režijas-scenogrāfijas koncepcijas. Kritisks ir izrādes, precīzāk atsevišķu ainu un mizanscēnu temps, ne strukturēta, nesaskaņota muzikālo un video performanču un dramatisko ainu struktūra. Vita Vārpiņa - lieliska lomā, Mārtiņš Meiers - arīdzan. Jā, un iespaidoja šoreiz Skrastiņš. Vai ir vērts iet. Jā. Bet labāk uz Rothko.
Neiedomājams piedzīvojums gan totālā teātra un kino izteiksmes līdzekļu saplūsmē, gan informācijas daudzumā, līdz dziļi emocionālam pārdzīvojumam. Izcili!
Mājās no 4h garā “Orākula”. Piekusu. Vizuāla un audiāla pārstimulācija tādā mērā, ka pazūd saikne ar saturu. Forma, protams, neaptverami iespaidīga, un ir labi, ka šādi pasaules līmeņa darbi top Latvijas teātrī un uzliek mūs uz Eiropas skatuvju kartes! Jo ir vajadzīga kāda jauna trajektorija, Skroderdienas jau mūžam nespēlēsi. Tomēr es laikam atzīstu, ka tīri subjektīvi manī lielāko izrādes laiku dominēja sajūta- izturēt. Nevis baudīt, domāt, just, saslēgties ar mūzu pasauli. Mazs brīdis gan tāds bija, kas mani patiešām pieslēdza ar pilnu uzmanību- otrā cēliena “buršanās” aina ar Madaru Viļčuku- tīrradnis, patiesi!
Vai varu ieteikt? Hm. Pēc šī paša režisora darba “Rotkho” noskatīšanās manī vēl trīs dienas virmoja katarses “aste” un absolūta sajūsma. “Orākuls”, savukārt, sajūtās kā darbs, kas jāizdara. Ķermenim. To vajadzētu sākt ne vēlāk kā 15:00, lai ir vēl vakars, kurā ļaut tam atjēgties no vibrācijas. Jā- interesants vēsturiskais un laikmetīgais konteksts, aktierspēle un, protams, forma! Vienaldzīgo nebūs. Kas droši vien jau arī ir mākslas uzdevums. Izpurināt.
“Orākuls” bliež pa smadzenēm un visām maņām – jo cilvēka prāts ir padarījis pasauli tik neprātīgi bīstamu… Plāns tuvākajām dienām – glābties dabā!
Nupat noskatījos “Orākula” ģenerālmēģinājumu Dailes teātrī. Nu, ko lai saka – esam sasnieguši nākamo līmeni. Tur ir daudzi “bravo”, bet es savējo sūtu Madarai Viļčukai.
Vakar biju uz jaunās izrādes "Orākuls" ģenerālmēģinājumu Dailes teātrī.
Jau ar pirmajām sekundēm ienākot zālē, ir intriga, ir sajūsma un satraukums par gaidāmo. Un jāsaka kā ir, izrādes tehniskais risinājums - gan video, gan grafiskie, gan dekorāciju risinājumi rada sajūsmu! Tas ir fantastiski! Un, protams, paliek arī skaidrs kāpēc pie ieejas dala ausu aizbāžņus. Ir jābūt gatavam decibelu vājprātam, bet tas ir tikai dažbrīd. Un ir jābūt gatavam, ka drebēs visa grīda un, atbilstoši, arī katra šūna, jo brīžiem zemie basi būs īpašām vibrācijām. Tie ir efekti, kas izrādei nepieciešami, bet var radīt diskomfortu skatītājam.
Mani pilnībā sajūsmināja arī paralēlie dialogi, tuvplāni, kopskati un visa ideja. Šis liek sajūsmināties.
Bet, es nepaliku uz 2.cēlienu. Kāpēc? Jo izrādē ir ļoti lēna darbība, pauzēti dialogi. Tam tā arī jābūt, lai aktieri katru sekundi izspēlē līdz 100%, neko nesasteidz, ļauj skatītājam iedziļināties katrā vārdā, sarunā, paspēj izdomāt savu domu. Tas arī ir šis izrādes šarms.
Bet es biju sagurusi un starpbrīdī, pēc tam, kad 2 stundas un 13 minūtes biju vērojusi 1.cēlienu, es fiziski nevarēju vairs izturēt ne sēdēšanu, ne lēno izrādes ritmu, es "slēdzos ārā", ļoti sagribēju ātrāk tikt gultā. Sagurums darīja savu. Bet, es gribetu redzēt 2.cēlienu.
Tāpēc, varu ieteikt šo izrādi, mani šie efekti nelaiž vaļā. Tikai brīdinu - jābūt pacietīgam, gatavam ļoti lēnam ritmam, kā arī sēdēšana sanāk ilga. Bet tas viss ir to vērts!
Man bija šī ekskluzīvā iespēja šoreiz tikt uz ģenerālmēģinājumu, iesaku. Ir aktuāli ikkatram padomāt, gan par savu dzīvi, gan par cilvēci un par kontroli, un mākslīgā intelekta ietekmi, spēku un varu..vai tiešām tas bija jau liktenis un paredzams vai neapzināti pasaule pati iet tam pretī!