Anna Auziņa / Laura GrozaMĀJOKLIS. komentāri #1 izrāde
Mazā zāle
Lauras Grozas diptihsPirmizrāde - 2022. gada 16. novembrī
Izrādes ilgums - 1h 40min
"Lauras Grozas diptihs "MĀJOKLIS. komentāri", šķiet, ir viens no šīs sezonas intriģējošākajiem notikumiem Latvijas teātrī."
Edvards Bruss, "Kroders.lv" 20.12.2022.
"Ievērības cienīgs notikums skatuves un performanču mākslas kustībā, kas tēmai "sievietes ķermeniskums" piešķir aktualitāti."
Ilze Kļaviņa, "Kultūrzīmes" 30.11.2022.
"Mākslinieces apvienojas sieviešu māsībā un spēkā, lai bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem ar XXI gadsimta sieviešu pašapziņu un atraisītību runātu tikai un vienīgi par savām sajūtām."
Undīne Adamaite, “Diena” 24.11.2022.
"Mazās zāles versija šķita itin kā skaidri sterila, pareiza un pašpietiekami noslēgta pasaule."
Dita Jonīte, "Delfi.lv" 03.01.2023.
"Izrādes veidotājām pirmajā komentārā bijis svarīgi radīt kopplāna uzņēmumu, sava veida krāsu, skaņu un līniju iedvesmotu atmosfēru, kā tas tiek darīts abstraktajā glezniecībā, kur reālais objekts nav atpazīstams, bet atpazīstama ir šī objekta izraisītā sajūta."
Valda Čakare, "Kroders.lv" 09.01.2023.
PAR IZRĀDI
“Augļojieties un vairojieties”, Viņš teica, Ādams un Ieva bija paklausīgi. Cilvēce iemācījās baudīt arī bez vairošanās. Bauda kā dabiska parādība varētu arī palikt ikdienišķās rutīnas līmenī, kam nepievērš vairāk uzmanības kā rokas pakasīšanai, kad tā niez, tomēr joprojām ir ar tabu un stereotipiem apaugusi tēma.
Terēzei garšo vīns, viņai nav perfekta auguma, viņa ikdienā nevalkā mežģīņu apakšveļu un ar vaksāciju neaizraujas. Un viņai ir sekss. Daudz un dažāds. Viņai ir vīrs un trīs bērni. Un dilemma.
Anna Auziņa romānā “Mājoklis” atstāj seksu ar tā fizioloģiskajiem smalkumiem ikdienišķumā, neuzklājot tam izskaistinājuma glancēto kārtu. Pagājušā gadsimta 90. gadu atpazīstamajās reālijās viņa atklāj pusaudzes Terēzes pieaugšanas stāstu, kurā fiziskā nobriešana ar seksualitātes apzināšanos un izpēti kļūst saistīta ar garīgo dzīvi, tiecoties pēc viens vesels, taču sastopoties ar grūtībām, ko reglamentējusi katoļticība. Pieaugušās Terēzes laicīgās dzīves harmonija nav iespējama bez garīgā piepildījuma, bet prezervatīvs, kas nostājas starp sievieti un Dievu, grauj attiecības ar rituālu, kas ir svarīga garīgās prakses daļa. Kā šo miesas un gara konfliktu atrisināt?
“Mājoklis. komentāri” ir režisores Lauras Grozas diptihs, kurā dzejnieces Annas Auziņas debijas romāna “Mājoklis” varones Terēzes stāsts apaudzēts ar citu sieviešu intīmās pieredzes balsīm, lai runātu par sievieti un vīrieti, par māti un tēvu, par vīru un sievu, par dzīves lomām, gribētām un negribētām. Par to, kā sadzīvot ar tām.
“Mājoklis. komentāri #1 izrāde” notiek tradicionālā teātra apstākļos, kad aktieru un skatītāju telpas ir ļoti tuvu, tomēr šķirtas. Tā ir kā priekšspēle intīmākai sarunai, kas turpināsies ārpus Dailes teātra – “Mājoklī. komentāros #2 izrādē”.
Biļetes nopērkamas uz katru daļu atsevišķi.
- Izrādē smēķē
- Vecuma ierobežojums 16+
Lomās
Radošā komanda
- Režisore
- Laura Groza
- Scenogrāfe
- Sintija Jēkabsone
- Kostīmu māksliniece
- Anna Heinrihsone
- Video māksliniece
- Katrīna Neiburga
- Oriģinālmūzika
- Rūdolfs Dankfelds, Miķelis Putniņš
- Gaismu māksliniece
- Māra Vaļikova
Tā kā esmu teātra cilvēks, tad līdzko parādījās šīs izrādes nosaukums repertuārā, Mājoklis.komentāri un abas daļas, tad bez domāšanas iegādājos biļetes ar domu, ka JĀBŪT labām izrādēm, jo režisore ir Laura Groza, kura neapšaubāmi ir laba režisore.
Vispirms gribēju saprast, ko nozīmē diptihs - "ir mākslas darbs, kas sastāv no divām savstarpēji savienotām daļām (parasti — divām gleznām). Šīs gleznas apvienotas ar kopēju ideju vai sižetu.Albrehta Dīrera diptihs "Ādams un Ieva"
Tad noklausījos vairāk kā stundu garu diskusiju ar režisori un viņas uzaicinātajām viešņām-biedrības "Centrs MARTA" vadītāja Iluta Lāce, kopienu mākslas mediatore un producente Ieva Niedre, un Mariupoles sociālā dienesta vadītāja Natālija Čudājeva (UA). Sarunu moderē Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone. Pēc šī raidījuma,sapratu, ka nebūs viegli skatāma izrāde (izrādes).
Annas Auziņas grāmatu Mājoklis neesmu lasījusi un diezin vai lasīšu, bet izrādes tēma tā tieši runājot,ir tabū tēma, kas pēc režisores domām ir stigmatizējusies. Nedomāju, ka šo tēmu vajadzētu iztirzāt teātra formātā un teātra telpās. Kam šī tēma ir svarīga un aktuāla,dzīvokļa telpās (kā otrā izrāde), uz priekšu! Varbūt esmu iesīkstējusi un augusi padomju laikos, bet šķiet šis ir par daudz, arī pie 21. gadsimta visatļautības...
Teatralizēt tēmu par vecāku slimībām un nāvi, kuru mēs katrs lielākā daļa piedzīvosim ātri vai vēlu, ko pati esmu piedzīvojusi ,ir pieņemami, kulturālā pasniegšanas veidā.
Lielā mērā šeit caurstrāvojas ticības kults, tāpēc pilnīgi un galīgi nepiekrītu, ka vecāki savus bērnus jau no pašas mazotnes sāk vest uz baznīcu un ieved šajā kultā iekšā, ka vēlāk, no tā grūti tikt laukā. Spilgts piemērs no reāliem, man zinošiem, ticīgiem cilvēkiem, kuri saka, "cik dievs būs devis bērnus, tik būs!", nemaz nerunājot par aborta aizliegumu un utt.
Otrajā izrādē, pati pirmā istaba, kur mūs ieveda bija ar apgleznotām sienām, reliģiozā tematikā. Tieši šajā telpā es sajutu MILZĪGU SĀPI, ko režisore Groza grib pateikt. Citi apmeklētāji smējās, bet man gan smiekli nenāca, drīzāk traģisms visā tajā bija.
Pašā mazākajā telpā, rādīja performances daļas, kur var dzirdēt reālu sieviešu pazemojuma pieredzes stāstus, diemžēl dzirdamība bija slikta, 10% varbūt no visa dzirdēju, lai kā sasprindzināju savu dzirdi (ar visu dzirdes aparātu).
Teikšu atklāti, man bija žēl spēlējošās aktrises un apbrīnoju, ka viņas uz to parakstījās...
Piedodiet režisore Laura Groza, bet man nepatika... Piekrītu, ka reizēm vajag izkāpt no komforta zonas-tas vairāk domāts par otro izrādes daļu,bet žēl, ka ir ieguldīts liels darbs, lai šis viss taptu, bet nu, manuprāt NAV sasniegts pozitīvs rezultāts. Žēl...
P.S. Mūzika un video projekcijas laikam bija vienīgais, kas man patika. Bet ar to nepietiek pozitīvai atsauksmei.