Šons GrenansAlvas sieviete
Mazā zāle
Sirdsdrāma 2 daļāsNo angļu valodas tulkojusi Dana Kalniņa-Zaķe
Pirmizrāde - 2019. gada 2. februārī
Izrādes ilgums - 2h 10min
Šis ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts, kura varoņi meklē atbildi uz jautājumu – kā dzīvot savu dzīvi autentiski, proti, īsti, patiesi, piepildīti un jēgpilni? Kā nepazaudēt savu sirdi, bet, ja to nākas zaudēt, kā dzīvot tālāk? Katram no viņiem, iespējams, būs jārod sava atbilde un savi ceļi, kā pie tās nonākt, taču viņus vieno kāda neredzama, bet spēcīga saikne.
Stāsta centrā ir divi radoši cilvēki – Džoija un Džeiks, kuri nejauši sastopas savas dzīves krustcelēs, paši pat nenojauzdami, cik dziļi viņu sirdis un dzīves tiks savienotas. Tikpat ātri, cik sastapušies, viņi šķiras, bet ne pavisam... Kā viņi atradīs viens otru un paši sevi?
Šons Grenans ir autors arī lugai "Liec Dievam pasmieties", ko Dailes teātrī iestudējusi režisore Rēzija Kalniņa.
“Bet kā tad ar manu sirdi?” jautāja Dzelzs malkas cirtējs.
“Nu, ja par to,” atteica Ozs, “Es domāju, tu maldies, vēlēdamies sev sirdi. Lielākā daļa ļaužu ir nelaimīgi tās dēļ. Ja tu to zinātu, tad saprastu, cik ļoti tev paveicies, ka tev nav sirds.”
“Uzskati var atšķirties,” teica Dzelzs malkas cirtējs. “Es, piemēram, esmu ar mieru paciest visu nelaimīgumu bez kurnēšanas, ja tu man iedosi sirdi.”
(L.F.Baums "Brīnumainais burvis no Oza zemes”)
Nominācijas "Spēlmaņu nakts 2018/2019" balvai:
Gada aktieris otrā plāna lomā - Pēteris Liepiņš
Luga iestudēta saskaņā ar vienošanos ar „Playscripts, Inc." (www.playscripts.com)
Lomās
- Ērika Eglija-Grāvele
- (Džoija)
- Gints Andžāns
- (Džeiks)
- Pēteris Liepiņš
- (Henks)
- Lilita Ozoliņa
- (Alise)
- Lelde Dreimane
- (Semija)
- Ilze Vazdika
- (Darla)
- Lidija Pupure
- (Medmāsa)
Radošā komanda
- Režisore
- Rēzija Kalniņa
- Kostīmu māksliniece
- Ramona Barsegjana
- Telpas iekārtojuma autores
- Rēzija Kalniņa, Ramona Barsegjana
- Gaismu mākslinieks
- Dainis Sumišķis
"Nezinu, kā ir citiem, bet man, izlasot, ka gaidāmā izrāde (filma, grāmata utt.) ir balstīta uz patiesiem notikumiem, rodas sajūta, ka spēju līdzpārdzīvot dziļāk, jo tā taču ir reālā dzīve un atspoguļotie notikumi nav izdomāti. Vai tam patiešām bija ietekme - nezinu, bet tik tuvu raudāšanai teātra izrādē es vēl nebiju bijusi nekad. Un nebiju tāda vienīgā – pēc šņukstiem izklausījās, ka tāpat jūtas vismaz puse no zāles. Kas tad izrādē bija tāds, kas tik ļoti aizkustina?[..]"
Pilnu izrādes apskatu lasiet šeit - https://ej.uz/ajvr
"[..]Alvas sieviete tikko jaušami pieskaras filozofiskai sarunai par to, kur sācies un beidzies Tu. Ja Tev atņem roku, vai Tu joprojām esi tas pats cilvēks? Un, ja šo roku pieliek kādam citam – vai tā arvien ir daļa no Tevis vai tā pārtop par svešu? Un ja mēs vārdu “roka” aizvietojam ar vārdu “sirds”, vai atbildes mainās vai paliek tās pašas? Šīs ir sarunas, ko esam risinājuši ar kolēģiem pie pusdienu galda – filozofisks un ne gluži atbildams, taču interesants diskusijas pavediens.
Jāsaka, ka savā ziņā izrāde tematiski ir viegla, jo koncepti nav sarežģīti, un izrāde ir drīzāk iespēja kādam, kam tas nepieciešams, sagremot savus pārdzīvojumus un atbrīvoties no iekrātajām emocijām, iztukšoties. Dvēseliska izrāde par cilvēcību, attiecībām, iespēja mazliet pasmieties un mazliet paraudāt."
Pilnu izrādes vērtējumu lasiet šeit - https://ej.uz/us3c
"Uz izrādi ir jānāk ar atbrīvotu ķermeni, neiespringtu prātu, un atvērtu sirdi. Nevajag meklēt nekādas dziļākas, filozofiskas domas, bet jāļaujas emocijām un savām sajūtām.
Ja pēdējā laikā mēs daudz runājam riņķī apkārt par patriotisma nozīmi mūsu sabiedrībā, tad izrādē “Alvas sieviete” akcentējas pārdomas par mūsu dzīves nozīmi.[..]"
Pilnu izrādes vērtējumu lasiet šeit - https://ej.uz/2m58
"[..] Šis iestudējums nav par formu, bet par saturu. Tomēr domāju, ka vienkārši izlasot šo lugu, es neizjustu šādas emocijas. Te ir īstais teātra spēks, aktieru ansambļa un režisores meistarība.
Šī izrāde ir kā pati dzīve, ar mūžīgām vieglām skumjām iekšā."
Pilnu izrādes vērtējumu lasiet šeit - https://ej.uz/gexp
Teikšu arī aktieriem paldies. Ceru, ka kaut kas no manas pieredzes, ar ko pirms izrādes dalījos, jums noderēja. Tā kā esmu cilvēks ar donora sirdi, brīžiem man pašam šī mana specifiskā pieredze traucēja, un šad un tad izrādes laikā man nācās piespiest sevi no tās distancēties.
Džeika visurklātbūtne un pārvietošanās laikā un telpā starp "tad" un "tagad", un tās mainīgās emocijas viņa sejā mani pārliecināja. Pārliecināja un patika Džoija ar donora sirdi. Tā vienlaicīgā vēstuļu apmaiņa starp Džoiju un Alisi man patika. Henks bija ļoti pārliecinošs un atpazīstams savā attieksmē. Manuprāt ļoti pievilcīgs un atbilstošs skatuves iekārtojums, cik nu mazajā zālā tas ir iespējams.
Paldies visiem, kas piedalījās izrādes veidošanā!!!
Ļoti uzrunāja paralēlā aktierspēle dažādajās telpās, paralēlās emocijas un pārdzīvojumi.
Ginta Andžāna Džeika vienlaicīgā it kā neesamība un tomēr esamība. Tā ļāva sajust sirdspukstus…
Ērikas Eglijas Džoija ir pārliecinoša. Stipra, dumpīga, ar vienlaikus apslēptu trauslumu. Neviļus prātā ienāca Šekspīra Spītniece, kuru gan savaldīja mīlestība, bet Džoijas gadījumā tā bija uzticēšanās un atklātība. Spēcīgi. Dziļi. Pārliecinoši.
Vecāki.
Tēva bēgšana, nodalīšanās pirmajā cēlienā bija kā īlens dibenā. Trāpīgi un skaudri, pārliecnošs sirdsdrāmas pieteikums. Pētera Liepiņa tēlojums izcils! Es varu tikai dziļi paklanīties un noslaucīt asaru, cik tas bija ĻOTI!!!
Viedā Alise. Man nav, ko piebilst. Es redzēju Biblisko sievieti: pakļaušanos, viedumu, mīlestību. Tieši tādu, kādai būtu jābūt Sievietei - sievai un mātei. Lilitu Ozoliņu es redzēju citādu, nekā līdz šim ierasts. Viņas bezgalīgais maigums, spēja vienlaikos gan atteikties, gan arī lietas saukt īstajos vārdos
Atklājums bija Lelde Dreimane Semijas lomā. Naivums, jūtīgums. Skaista un ticama.
Viņas naivums atsevišķos brīžos iepilināja dzīvesprieku un vieglu smaidu. Līdzsvaram
Ilzes Vazdikas Darla. Sarkanais Uzplaiksnījums kā liecība pasaulei un dzīvei “tur – ārā”. Kārtīga C vitamīna deva. Iederīga, pārliecinoši lieliska.
Lidijas Pupures medmāsa. Salīdzinoši mazākā no lomām. Bet spēcīgs izrādes pieteikums.
“Alvas sievietē” ticēju katram vārdam, katrai sejas izteiksmei un žestam. Es nezinu, kā režisore ir panākusi / sarunājusi aktieru pārtapšanu un iemiesošanos atveidotajos tēlos. Sajūta, ka katrs atklāja SAVU PATIESO STĀSTU.