Zane Radzobe //IR
Dailes teātra izrāde Kam no Vilka kundzes bail? — jauns režisors, pārsteidzoši aktierdarbi
Jaunā režisora Toma Treiņa izrādē spēlē trīs mākslinieki, ko vairāk ierasts skatīt dzeltenās preses lappusēs, — Agnese Zeltiņa, Ivars Auziņš un Andris Bulis. Ceturtā kompānijā ir jaunā aktrise Elīna Avotiņa, kurai atliek paļauties tikai uz savu talantu, ne uz publikas zināšanām par viņas privāto dzīvi. Nenoliegsim, šāda aktieru izvēle jau pirms izrādes noskaņo skatītāju gaidīt kaut ko līdzīgu skandālam, nevis izjustu mākslas darbu. Tomēr tiem, kuriem uzreiz gribas sākt asināt ironijas bultas, iesaku paciesties: izrādē var nākties (patīkami) vilties.
Edvards Olbijs ir amerikāņu dramaturģijas smagsvars, bet 1962. gadā sarakstītā luga — viņa slavenākais darbs, kas vienlaikus liecina par autora saknēm absurda dramaturģijā un viņa interesi par sabiedrības lomu un normu kritiku. Lugas oriģinālnosaukums Who’s Affraid of Virginia Woolf piesaka lugas it kā rotaļīgo dabu un vienlaikus ierāmē tematiku: no Disneja multenes par trim sivēntiņiem aizgūtajā dziesmiņā (latviskā lokalizācijā «Kas no vilka baidīsies») iemontēts feministiskās literatūras zvaigznes Virdžīnijas Vulfas vārds. Stāsts patiešām ir gan par vilkiem (tas ir, dēmoniem, kas slēpjas šķietami ikdienišķu cilvēku dvēselēs), gan sievietēm, gan spēlēm, tikai nebūt ne bērnišķīgām.
Lauleņi ar stāžu — Agneses Zeltiņas atveidotā Marta un Ivara Auziņa spēlētais universitātes profesors Džordžs — pēc ballītes ieaicina pie sevis jaunu pāri — Andra Buļa atveidoto Niku un Elīnas Avotiņas iemiesoto būtni, ko vīrs ironiski bezpersoniski dēvē par Dārgumu. Un Marta ar Džordžu metas viens otru atmaskot, izaicināt, plosīt, raisot viesos interesi, neērtību, pārākuma un varas apziņu. Un galvenais jautājums viltīgi izslīd no viņu uzmanības loka: kas īsti notiek?
Olbija lugu režisors Toms Treinis «slēdz», izmantojot spēles estētiku. Pamelas Butānes veidotā iestudējuma telpā nemainīga ir tikai gaišzila siena, uz kuras tiek projicēti ainu nosaukumi, tādējādi sadalot darbību atsevišķos nogriežņos — šķietami izolētās rotaļās, kuras uzved Marta, Džordžs vai, kad iejuties atmosfērā, arī Niks (tikai viņš spēli nemaz nesaprot un tādēļ spēlē stipri nemākulīgi).
Katrai ainai nepieciešami citi aksesuāri, un tie kā pēc burvja mājiena arī uzrodas — visiem četriem izrādes varoņiem nepaskaidrojot, no kurienes vai kāpēc. Metāla vanna. Baloni. Liela, zila lauvas skulptūra. Kroplīgi krēsli, uz kuriem nenosēdēt, lai kā censtos. Asprātīgi, paradoksāli, bet, galvenais, tas ļauj atraisīties aktieriem, mijiedarbojoties un reaģējot ne tikai citam uz citu, bet arī uz nemitīgi mainīgo spēles vidi. Un ļauj viņiem aizmirst, ka Olbiju vajadzētu spēlēt kaut kā «īpaši» (šis «īpašums» pārlieku bieži padara absurda dramaturģijas iestudējumus nebaudāmus).
Dailes teātra izrāde ir dzīva, raita, konkrēta un ļauj novērtēt to, uz ko daudzi skatītāji, iespējams, necerēja: ko spēj cilvēki, kurus bulvārprese ietiepīgi dēvē par aktieriem. Izrādās — spēj. Auziņam Džodžs, manuprāt, ir labākā loma kopš Bormentāla laikiem (Lauras Grozas-Ķiberes diplomdarbā pēc Mihaila Bulgakova Suņa sirds motīviem). Bulis spēlē ar patīkamu pašironiju. Savukārt Zeltiņa savā lomā nospēlē kaut ko patiešām negaidītu: izklausīsies paradoksāli, bet Marta ir gandrīz vai maiga būtne.
Šajā ziņā vislielākie komplimenti režisoram. Toms Treinis Latvijas teātrī pamazām iegūst aktieru vārdotāja un grūti uzvedamu materiālu atmūķētāja slavu. Arī šoreiz — aktieriem un viņu lomām acīmredzami veltīts daudz režisora uzmanības. Protams, iestudēt Olbija lugu ir daudz grūtāk nekā Gunāra Priedes Zilo — Treiņa «supergabalu» Nacionālajā teātrī. Taču man patīk, ka Vilka kundzei trūkst mākslīgi uzpumpētu ambīciju, toties līdz perfekcijai nopulēts tas teksta nogrieznītis, ko mums piedāvā. Tā Olbija luga Dailē pārtapusi psihoanalītiskā drāmā, kuras briesmoņi mokās pašpārmetumos un vainas apziņā un kuriem nežēlība ir drīzāk līdzeklis, ar kura palīdzību sodīt sevi.
Par ko viņi mokās un kurš vainīgs, tas ir jautājums, ko režisors atstāj skatītāja ziņā. Meklēt ir interesanti. Bet saprast — aizkustinoši.
Visās nozīmēs lieliska Kam no Vilka k-dzes bail? @Dailesteatris vakardien! Ivars Auziņš Džordža lomā - bauda katru sekundi, ar katru vārdu. Arī pārējie 3 aktieri teicami katrs savā lomā un vietā.
Un atkal mani kā režisors patīkami pārsteidza @TTreinis . Kam no Vilka kundzes bail ir tik dzīva un spraiga! Vienīgais, ko nesaprotu, ir tas, kāpēc @Dailesteatris tik maz izmanto brīnišķīgo aktieri Ivaru Auziņu.
Izcili sovakar aktierdarbi @IvarsAuzins un @agnesezeltina "Kam no Vilka kundzes bail" @Dailesteatris ! Sirsnigi sveicieni vaarda dienaa @IvarsAuzins !
@Dailesteatris Kam no Vilka kdz bail? Perfekti izstāstīts stāsts ar lielisku aktieru ansambli. Bravo!
Vērtējums: @@@@@ #krodersrunā
@Dailesteatris Patīkams gandarījums pēc #KamnoVilkakundzesbail? gan par aktieru, gan režisora darbu. Teicami, līdz kaula smadzenēm?
Milzīgs paldies Dailes teatrim par šīvakara emocijām! Neaptverami spēcīgi!
Ienācu te, lai nopirktu jau nākamās biļetes uz šo izrādi saviem dažiem tuviniekiem, kam obligāti jāredz šis psihoterapijas seanss, pie pareizas noskaņas, tas var glābt un uzlabot jebkuras attiecības, un tad pamanīju, ka te tāda komentāru sadaļa un nolēmu gan pateikties gan padalīties:
Vispirms jau jaunais režisors Toms Treinis. Dārgakmenis, kas jāatzīst kā ārkārtīgi daudzsološs talants un jāslīpē un jāspodrina. Man nav aptverami, kā tik jauns puisis tā spēj domāt un izprast dzīvi, lai saliktu kopā šādu smagu 'pieaugušo' darbu. Cepuri nost. Un īpaši par to, ko viņš ir izdarījis ar aktieriem, vai arī bijis gana gudrs un ļāvis pašiem izdarīt, nezinu.
Jaunā skaistā Elīna Avotiņa lieliski parāda, ka viņai ir dziļa amplitūda un labi tiek galā ar nevienkāršo lomu. Iznesīga, kas labi. Šī izrāde labs trampuliniņš sevis pilnveidošanai jaunos dziļumos, ko bieži var negadīties dabūt izmēģināt tā uztreiz.
Andris Bulis ar savu rokrakstu, nospēlē gan naivumu gan spēku un varu, gan prot sasmīgināt ar saviem mikro knifiņiem, pat šādā izrādē. Laba balss intonācijas maiņa, kas ir kas tāds, ko viņš labi apzinās kā savu labu instrumentu. Pie vainas dzeltenie mediji, bet saskatīju paraleles ar Andra privāto dzīvi, cik nu to iespējams zināt no publikācijām. Režisors labi panāk Andra kaisles un vēlmju izlausšanos, un beigās tomēr apstiprina ģimeniskuma svarīgumu.
Milzīgs prieks par skaisto Ivaru Auziņu, visapjomīgākā loma, laikam pat nenoiet no skatuves, vai arī uz 1 mazu brīdi. Labi tiek galā ar dominanci. Pats uzprasās uz problēmām, un tad iznīcina un sagrauj visus trīs pārējos tēlus. Principā varmāka naiva jefiņa, nevarīga akadēmiķa tēlā. Bet lai cik gudrs un viltīgs, bezspēcīgs mīlestības priekšā un tas ir skaisti. Nekad nebija Ivars vēl redzēts tik apjomīgā lomā, malacis! Neko nezinu daudz par Ivara īsto dzīvi, bet sajūta, ka ģimenisks, prātīgs un mīlošs, silts vīrietis. Tāpēc viņam te jāparāda profesionalitāte un jānospēlē lielāks ļaundaris kā viņš ir dzīvē, iespējams, vienīgajam no pārējiem aktieriem. Tāda sajūta.
Un visbeidzot, pati vaininiece, Vilka kundze! Domāu, ka režisors ir trāpijis desmitniekā ar titullomas aktrises izvēli. Negribu samelot, bet man liekas, ka Agnese agrākajās daudzajās, neskaitāmajās lielajās galvenajās lomās gan Dailē gan JRT nekas tāds nevienam režisoram nebija izdevies. Jaunais Toms Treinis ir izprovocējis sievieti parādīt mums savu iekšējo pasauli, sāpes, jūtas un emocijas. To jau zin tikai pati aktrise, bet no malas izskatās, ka viņa spēlē sevi, vismaz daļēji, un tā ir augsta pilotāža, ielikt to tādos lugas rāmjos. Un kā man teica, ka visi aktieri, arī Agnese spēlē bez grimma, tad te talants ir tas, kas padara viņu skaistāku par visiem grimiem. ezinu vai nejauši vai speciāli, tēmas sit stipri, tas redzams: bērni, dēls, tēvs, māte, mīlestība un attiecības ar vīrieti. Atkal no malas, bet pat tagadējās Agnese attiecības (ar jauno bet 'skaļo' diplomātu, kas vairāk labi kā slikti) no to publiski redzamās daļas ir spogulis lomai: ķīvējās abi, bet par spīti visam - abiem uz pieres rakstīts, ka mīl stipri, tāpat kā Martai un Džordžam.
Tas arī ir mans novēllejums un pateicība Agnesei (kuru nācu skatīties pēc tik ilga laika atkal teatrī) un visiem šajā lugā! Sargat savu mīlestību! Tā ir svarīgākā un patiesākā laime un svētība pasaulē. Es to sapratu pēc šīs lugas, kura beigu beigās ir par to, kā nevajag uzvesties attiecībās.
Subjektīvi protams, bet labākā izrāde, ko pēdējos 10 gados ir nācies redzēt, bet tas man, īpaši. Paldies!