Toms Čevers //kroders.lv
Cik daudz šai izrādē spēles, un cik daudz – realitātes? Cik daudz mums piedāvā patiesus notikumus, un cik daudz še triku izklaidei un koķetērijas? Cik lielā mērā Rēzija Kalniņa ir atklāta, un cik daudz viņa noklusē? Tik daudz jautājumu, vienu izrādi domās pārcilājot, tik daudz pretmetu. Vai nav par daudz? Nē, ne šai! Kā lai raksta par šo neikdienišķo iestudējumu, lai nekļūtu banāls, jo banāla pavisam noteikti nav Elmāra Seņkova, Rasas Bugavičūtes un Rēzijas Kalniņas kopdarba „Es par Rēziju” intonācija Dailes teātra Kamerzālē.
Izrāde „Es par Rēziju”, kur režisora un aktrises emocionālos stāvokļus un impulsivitāti mēģinājumos meistarīgi kopā vijusi jaunā dramaturģe Rasa Bugavičute, ir par izrādes tapšanas procesu, respektīvi, izrāde ne par ko un tajā pašā laikā par daudz ko. Ne tikai par režisora un aktiera (ne)satikšanos un mūžīgo tēmu par aktiera profesijas nozīmi, tās vienreizību un ēnas pusēm, bet arī par cilvēku dažādos līmeņos – par to, kas ieprieca un ceļ spārnos; par to tumsu, kas pārņem, paliekot vienam…
Nav izšķirams, kuram no izrādes komponentiem bijusi lielākā loma izrādes veiksmē, jo tie visi teicami sakļaujas, veidojot nedalāmu vienību. Pirmkārt, jāatzīmē dramaturģiskā uzbūve, kas izrādesneilgo laiku sadala skaidri nosakāmās daļās,kaut ar plūstošām robežām, proti, izrādes jautrās, asprātīgās un aizkustinošās mizanscēnas nomaina skumjas un līdzjūtību raisošas pārdomas.
Otrkārt, režisors Elmārs Seņkovs veiksmīgi izvēlējies izrādes formu, lai atklātu to, ko viņam nozīmē Rēzija Kalniņa, proti, sapni. Tieši dialogs par neko konkrētu, t.i., iepriekš neiestudēta saruna, ļauj vislabāk iepazīt vienam otru. Gunnara Treimaņa grāmatā „Rēzij, kas tu esi?” – pirmajā publiskajā mēģinājumā pieskarties aktrises būtībai – gan pati aktrise, gan citi par viņu jau gana daudz izstāstījuši, tāpēc šajā izrādē atkārtoties nebūtu nozīmes. Tagad mums uz aktrisi ļauts paskatīties caur cilvēka mainības un nepastāvības prizmu, pie tam ar iespēju abstrahēties no konkrētās pieredzes un vispārināt. Izrādes formāts prasa personību ar zināmu nozīmi sabiedrībai kopumā, kur būtībā vienalga, vai šī nozīme veidojusies no pielūdzēju degsmes vai mākslīgi kultivēta. Personībaijābūt interesantai, saistošai, un Rēzija Kalniņa tāda bez šaubām ir.
Treškārt, protams, aktrise, kuras tehnika ir perfekta gandrīz visās epizodēs un formas izjūta apbrīnojama (kurš vēl var tik skumji, dziļipersonisku traģiku atklājot, izstāstīt bērzlapīšu karbonāžu recepti, kad skatītājs krēslos vai spurdz no smiekliem ?!). Aktrises sniegumu raksturo absolūta atraisītība, kas kulmināciju sasniedz „youtube ballītes ainā” (ko pārsteidzošā kārtā nav neērti skatīties) un, aktrisei dziedot un ironizējot par savu vecumu, it kā iedur skatītāja komforta zonā – ļauj formulēt vispārzināmu, bet gandrīz vienmēr piemirstu tēzi: „Mēs esam tādi, kādi esam, un citādi nevaram būt”. Pie tam tik sāpīgi izskan vārdi: „Man vairs nav ko teikt. Es atkārtojos…” Tad gribot negribot prātā nāk pašas aktrises teiktais teātra kritiķim Gunnaram Treimanim – neviens jau nedara, lai nesanāktu. Visi taču grib, lai izdotos. Vai ne tā?
Aktrise mums ir „atklāta” tikai šo stundu un ceturksni, ko pietiekami skaidri pasaka pašas dziedātais izrādes izskaņā: „Es jums ne-pie-de-ru vairs…” Iekams aktrise nebūs droša, ka patiesi skatītājam ir nozīmīga, neviens netiks viņai klāt. Tajā pašā laikā, kā var prasīt kādam atklāt sevi un kāpēc aktrisei, visiem dzirdot, būtu jānosauc savas vēlmes, intereses, nākotnes plāni un bailes…? Lai apmierinātu ziņkāri? Tiem vienkārši ziņkārīgajiem pietiks ar bērzlapīšu karbonāžu recepti…
Tur ir tā intriga, ka aktrise skatītāju pielaiž sev klāt, ka šķiet, nupat, nupat viņa varētu apskaut skatītāju, kopā nolamāt valdību un apsēsties cieši blakus mīkstā dīvānā pie TV (piemēram, kad viņa aizrautīgi dzied vai kairi nolūkojas režisorā, košļājot ceptus kartupeļus). Taču pēc tam, kaut arī skatītājs gribētu skriet līdzi, vienalga nespēj aktrisi panākt, līdz viņa jau ir tālu priekšā. Bet tad skaties – divu melnu kurpju vai basu kāju pāris jau atkal sper soļus tavā virzienā. Tā ir spēle, un tieši pats atklāšanas process ir interesants, svarīgs un, manuprāt, radošajai grupai patiesi izdevies. Kāpēc mums būtu jānonāk līdz kaut kādam rezultātam? Vai mums tiešām kļūs vieglāk, ja pēc izrādes uzzināsim/sapratīsim, ka Rēzija ir laba vai slikta, iedomīga vai pretimnākoša, gudra vai ne? Svarīgākais ir izrādes laikā domāt par cilvēku – tūkstošveidi, par cilvēku – neatkārtojamu parādību, par cilvēku – katru no mums.
Tāpēc grūti pateikt, cik daudz uzminēja Elmārs Seņkovs, lai gan man redzētais liek domāt, ka Rēzija palika nesakauta, bet pašai aktrisei piedzīvotais darbā ar jauno režijas censoni būs kā sveķains skals, kas ļaus uzliesmot mazliet padzisušajai liesmai.
"Es par Rēziju" @Dailesteatris - paldies par vēl neredzēto & interesanto izrādes formu! Kaut kas jauns,kaut kas labs.
"Es par Rēziju" @Dailesteatris - emocionāls baudījums. Iesaku noskatīties. Lieliski pavadīts vakars!
Izrāde "Es par Rēziju" bija superīga, smieklīga, bet ar dzilju domu. Patika :)
@Dailesteatris Paldies par emocijām un jaunām atziņām izrādē Es par rēziju. Ieteiktu ik vienam redzēt.
Tada provokacija ar skatitajiem,rezhisoram ar aktrisi un visa taa rezultaataa,taads «pljurkt»vien sanaacis.....Eh.....
Atkal jau esmu pārliecinājusies, ka "Es par Rēziju" vairo pozitīvas emocijas.:)
Ak, jā. Es par Rēziju. Pārsteidzoši. Patīkami.
Iesaku! Liks gan pasmieties, gan arī aizdomāties. :) Vairāk manas domas par šo izrādi varat izlasīt manā blogā: http://sigita-paula.blogspot.com/2013/02/rezija-jums-vairs-nepieder.html
Tagad gribas braukt makšķerēt un uzēst ceptus kartupeļus ar Rēziju, paldies @Dailesteatris . Man ļoti patika!
"Es par Rēziju" @Dailesteatris - aizkustinoši baudāms "profesionāls joks".Lielāko daļu smaidīju.Pateica daudz un neko! Patīkama pēcgarša.:)
Seņkova izrāde "Es par Rēziju" @Dailesteatris bija skaisti aizkustinoša. Tiesa, jābrīnās par skatītāju biežo smiešanos absolūti nevietā.
Nesaukšu to par izrādi. Tā nav izrāde, un stāsts jau nu nepavisam nav par Rēziju. Kad esi īsts un kad esi tēls? Vai esot starp daudziem izdzīvotiem tēliem, vēl ir iespēja eksistēt pašam? Mans vērtējums: 8/10.
Režisors malacis, Rēzija arī :)
Pārbaudījums aktrisei, režisoram un gudram skatītājam.