Maija Treile //kroders.lv
Mihaila Gruzdova iestudējuma „12. diena” dramaturģisko pamatu veido četru Latvijas dramaturgu – Laura Gundara, Ivo Brieža, Ansela Kaugera un Jāņa Baloža nelieli darbiņi, kurus vieno kopīgs motīvs – gaidāmais Saules aptumsums, iespējams, pat pasaules gals. Vairāku dramaturgu darbu apvienojums vienā iestudējumā nav bieži izmantots modelis mūsdienu Latvijas teātrī, tomēr arī ne unikāls. Kā pirmie līdzīgie piemēri prātā nāk „Bikts” („Dirty Deal Teatro”, režisors Elmārs Seņkovs), kurā četru Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturģijas studentu radītos monologus izspēlēja aktieris Jurijs Djakonovs, un arī „Izrāde „Gals”” (Latvijas Nacionālais teātris, režisors – tas pats Elmārs Seņkovs), kurai ainas rakstīja Rasa Bugavičute un Edgars Niklasons. „Izrāde „Gals”” un „12. diena” sasaucas arī tēmas ziņā – abi iestudējumi pievēršas idejai par pasaules galu (kā iekšēju un personisku, tā ārēju un globālu).
No vienas puses, šādi iestudējumi ir nenoliedzami interesanti. Veidojas zināma konkurence autoru starpā, jo, gribot negribot, atsevišķu ainu dramaturģiskās kvalitātes tiek salīdzinātas. No otras puses, režisoram ir atbildība, lai kopējais iestudējums pārliecinātu, ka tā daļas nav mehāniski sastatītas, bet veido māksliniecisku kopumu (vienalga – sintētisku, sakausētu vai kontrastējošu). „Izrādē „Gals”” Seņkovs šo uzdevumu veicis, ieviešot saistvielu un vienlaikus papildlīmeni, kurā par uzdevumu izvirzījis pētīt teātra dabu un reflektēt par to (izrādi papildina video, kurā aktieri tēlo aktierus, kas sapulcējušies izrādes mēģinājumam un skaidro savas attiecības ar skatuves mākslu un profesiju).
Izrādē „12. diena” ainu apvienojums nav tik pārliecinošs. Šeit http://kroders.lv/12-diena/publicētajam četru autoru lugas tekstam Lauris Gundars pierakstījis finālu, kurā atklājas, ka visu ainu varoņi ir radinieki. Gruzdovs no šī „galu savilkšanas” varianta izrādē atteicies, toties mainījis ainu secību, kā arī izjaucis to viengabalainību, sašķeļot tās vēl sīkākās epizodēs un ik pa brīdim pārslēdzot stāstījumu šurpu turpu no viena „kanāla” uz nākamo. Gan Gundara piedāvātais variants, gan režisora kopējās sižetiskās struktūras veidošanas paņēmiens tomēr atstāj visai mehānisku iespaidu. Režisors, pārslēdzot epizodes, vairāk līdzinās televizora skatītājam, kurš, rotaļājoties ar piedāvāto iespēju, spaida pults pogas, jo papildu jēga izrādes ainu pārslēdzes vietās neveidojas.
Māksliniece Ieva Kauliņa spēles telpu Dailes teātra Kamerzālē iekārtojusi, frontāli pret skatītāju rindām izvietojot četras nenošķirtas, nosacītas lokācijas vietas, kurās katrā notiek viena no izrādes ainām. Kinematogrāfisku efektu rada gan scenogrāfijas līdzība ar platekrānu, gan video izmantojums (māksliniece – Dace Jokste). Video pilda ilustratīvu funkciju, piemēram, fonā iezīmējot autobraucienu un attēlojot Saules aptumšošanos. Ne velti kolēģi atsauksmēs par izrādi piemin saistību ar kino (gan attiecībā uz populāro paņēmienu – veidot filmas kā vairāku autoru noveļu sastatījumu par vienu tēmu, gan pieminot aktuālo tēmu – pasaules galu, kas radījusi gan neskaitāmas apokalipses katastrofu filmas, gan neseno Larsa fon Trīra Eiropas verdiktu – filmu „Melanholija”).
Izrādē, tāpat kā lasot tekstu, jūtama epizožu atšķirīgā dramaturģiskā kvalitāte. Abu jaunāko dramaturgu Jāņa Baloža un Ansela Kaugera darbu varoņus var nosaukt par margināliem attiecībā pret sabiedrības vidusmēru. Balodim tie ir padsmitgadnieki brāļi no nelabvēlīgas lauku ģimenes, vienam no viņiem ir redzami garīgās attīstības traucējumi. Kaugera epizodē darbojas transvestīts un viņa/-as mīļākais. Savukārt Ivo Briedis risina biznesa aprindu pāra un viņu dēla – mūžīgā studenta – attiecības, bet Lauris Gundars savā ainā pievēršas divām pensijas vecuma dāmām. Paradoksālā kārtā tieši nestandarta varoņu ilgas un šķietami dīvainās attiecības ir pārliecinošāk motivētas un saprotamas.
Ivo Briedis epizodē „Bedre” pretnostatījis merkantilu pasaules uztveri un norobežošanos no pasaules labumiem garīgajos meklējumos. Viegli ironiska autora attieksme jūtama kā pret vienas, tā otras pozīcijas paudējiem, tomēr viņa simpātijas nepārprotami ir dēla – dzejnieka pusē. Mātes tēls aktrisei Ligitai Skujiņai nedod īpaši lielas iespējas cilvēciskot savu varoni – mantkārīgu maitu, kas krāpj savu vīru ar tā kolēģi, nicina dēlu neveiksminieku, pārmērīgi lutina un cenšas izprecināt bagātam līgavainim ainā klāt neesošo meitu. Stereotipisks tēls, kuru aktrise tieši tā arī atveido. Kristaps Rasims no ģimenes atstumto dēlu Dāvidu tēlo kā dedzīgu ideālistu, kas savas idejas pauž, monologā vēršoties pie bedrē ielīdušā tēva, kuru uz mirkli uztver par savu domubiedru. Kopumā aina iekļaujas nacionālajā tradīcijā/īpatnībā – finansiāli bagātus cilvēkus apriori uzskatīt par sliktiem cilvēkiem. Valda Liepiņa uzdevums tēva lomā, epizodes finālā izlienot no pazemes, ir šo pārliecību iemiesot dūmiem apvītā necilvēcīgā būtnē, kuras tērps un gāzmaska, kas izmaina arī balsi, drīzāk uztverams nevis kā funkcionāls aizsargtērps no katastrofas, bet gan simbols naudas varai, kas atņem cilvēciskus vaibstus.
Laura Gundara sarakstītās epizodes „12. diena” varones Silvija un Lidija zagtā mašīnā traucas pretī nāvei. Šajā epizodē vistiešākajā veidā parādās princips, ka nāves tuvums un apjausma izraisa pretreakciju – izmisīgas alkas beidzot dzīvot pa īstam. Nevis klusām, izpalīdzīgi, citiem ērti, bet pārkāpjot citu un paša uzliktās normas un atlaižot bremzes. Vecvecāku paaudzes pasaules izjūtu pagaidām varu vērot tikai no malas, tomēr kundzīšu vitalitātes sprādziens Saules aptumsuma gaidās šķiet pārspīlēts, darbības ne visai ticamas. Savukārt Lidijas raizes (kā tuvinieki iztiks bez viņas, koncentrētas satraukumā par mazdēlu, kurš nemācēs atrast čībiņas) izskan sentimentāli. Koncepcija, ka sava dzīve jādzīvo visupirms jau sev pašam, ir nolasāma skaidri, bet, iespējams, tieši aksiomas raksturs liedz šajā epizodē saskatīt ko vairāk par vecu patiesību atstāstu. Iestudējumā šī līnija ir ārēji viskošākā dažādos aspektos – aktrises Olga Dreģe un Lidija Pupure spēlē groteski krāšņi, māksliniece Ieva Kauliņa ietērpusi viņas kā dīvas (koši un mirdzoši lakati, milzīgas saulesbrilles, spilgta lapsāda ap kaklu), ekspresīva ir Ingas Raudingas horeogrāfija un videoprojekcijas, kas attēlo abu kundžu trako braucienu. Aina ļauj priecāties, cik skaistas un vitālas ir abas aktrises, taču dziļākus nospiedumus prātā vai sirdī neatstāj.
Ansela Kaugera „London – Rīga” paradoksālā kārtā ir skaistākais un ticamākais mīlas stāsts, ko pēdējā laikā nācies redzēt vai lasīt. Vārdu „skaists” šajā gadījumā lietot ir visai dīvaini, bet tieši tādēļ gribas. Epizodes varoņi nav nedz cēli, nedz krietni, nedz īpaši simpātiski. Lulu ir no narkotikām atkarīgs transvestīts, kurš dzīvo uz citu vīriešu rēķina. Saša – nejauka rakstura reklāmas producents un Lulu šā brīža uzturētājs. Aina norisinās lidostā, kur abi varoņi gaida lidmašīnu, lai dotos uz Sašas mātes bērēm Latvijā. Epizodē savijas gana plaša problemātika, sākot ar sociāliem jautājumiem un citādā tiesībām eksistēt sabiedrībā, līdz dabiskām alkām būt mīlētam, dalīties ar otru, būt kādam nepieciešamam. Kaugera dialogi ir asprātīgi un dabiski. Gan lasot, gan skatoties izrādi, daudz jāsmejas, kaut vienlaikus dramaturģiskais materiāls piedāvā arī nopietnu drāmu. Aktieri Ivars Auziņš (Lulu) un Lauris Dzelzītis (Saša) tēlus veido delikāti, nekrītot kārdinājumā norobežoties no saviem varoņiem vai kariķēt tos. Ivars Auziņš nepārspīlē Lulu sievišķību, taču plastikā un mīmikā atradis izpausmes, kas rada pārliecinošu maigas, vājas, atkarīgas būtnes tēlu, veidojot nevis tipu, bet raksturu. Arī Laura Dzelzīša varonis atklājas kā daudzšķautņains, dzīvs raksturs – gan nesavaldīgs, rupjš un privātīpašniecisks, gan maigumu alkstošs un gatavs patiesām rūpēm.
Epizodi „Eleja – Amerika” režisors izvēlējies par izrādi ievadošo un noslēdzošo ainu. Jānis Balodis pieder pašai jaunākajai dramaturgu paaudzei, un šis viņa darbs ļauj saskatīt tendences, kas dramaturgu vieno ar Latvijas jaunākās režisoru paaudzes pasaules skatījumu, kurā spilgti vērojama iezīme ir spēja pat šokējoši smagas tēmas atklāt bez epatāžas, ar humānu siltumu, saglabājot ticību labajam cilvēka dabā. Epizodes pamatā ir arhetipiskā situācija par brāli, kas nogalina brāli. Sižets veidots, kāpinot spriedzi un intrigu. Apstākļi, kuros zagts kombains ir ceļazīme uz Ameriku, ir gana neierasti. Situācijā ir daudz absurda, taču vienlaikus tiek saglabāta iekšējā loģika, kuru vēl savdabīgāku dara tas, ka viens no brāļiem, kaut būdams fiziski pieaudzis, pasauli uztver kā mazs bērns. Bruņurupuču Nindzju ētikas kodekss, kam cenšas sekot garīgi atpalikušais Edgars, pārliecina, pat ja, atzīšos, par šiem masu kultūras varoņiem man ir visai aptuvens priekšstats. Balodim Edgaru izdevies radīt kā, no vienas puses, nestandarta tēlu, no otras puses, tieši šis „ciema muļķītis” ir tas, kas šķietami naivā veidā risina vispārcilvēciskus morāles jautājumus – vai es esmu labs, vai sliktam cilvēkam drīkst darīt sliktu, vai cilvēks ir vienkāršs organisms – „vislabākā signalizācija”, kas darbojas pēc refleksa „briesmas – šauj” jeb uzbrukums – aizsardzība. Vienlaikus aina nebūt nav moralizējoša. Aktieri Valdis Liepiņš (Vilnis) un Aldis Siliņš (Edgars) skatuviskās attiecības veido siltas, viņu atveidotie brāļi viens otram ir vienīgie sašķiebtās pasaules balsti, tādēļ jo skaudrāka izvēršas situācija, kurā nav izvēles – kādam no viņiem būs jāšauj uz otru un tādējādi jāzaudē vienīgo savas dzīves pamatu. Līdz ar to tieši šī aina, kaut arī lielā pasaule bojā neaiziet, ir subjektīvi patiesi apokaliptiska.
Izrāde iesākas ar radio ziņām (teksts ņemts no Ivo Brieža rakstītās ainas) par to, kā ļaudis gatavojas Saules aptumsumam. Pat dzelteno portālu varone Kombuļu Inese atcēlusi savu koncertu. Izrādes finālā dzīve atgriežas ierastajās sliedēs – Kombuļu Ineses koncerts tomēr notiks. Diskutabls ir jautājums, cik šīs populārās kultūras „zvaigznes” (diez vai viņa apzinās, ko dara un runā) refleksiju tiražēšana ir ētiska, vēl diskutablāks ir jautājums – cik tā ir smieklīga, ironiska, laikmetu raksturojoša, pārdomas rosinoša vai vienkārši triviāla iestudējumā.
Izrādes pluss ir tas, ka tā piedāvā izvēles iespējas – neuzbāzīga (tomēr kaitinoša) didaktika pret izmisuma pilnām situācijām bez risinājuma. Pasaule bojā neaiziet, krīze, pēc kuras var sekot reinkarnācija, nenotiek, un pēc izrādes es aizeju priecīga par atsevišķām iestudējuma un dramaturģijas kvalitātēm, tomēr līdz galam neskarta. Viss ir pa vecam: Kombuļu Inese dziedās, dramaturgi rakstīs, režisori iestudēs un aktieri spēlēs, bet pasaule, tās gals un smagums vēl joprojām turas uz manis pašas, mazā atlantiņa, pleciem.
"12.diena" @Dailesteatris - emocionāli skaista un pārdomu rosinoša izrāde! Joprojām esmu tās varā. Siliņš, Auziņš un Dzelzītis - izcili!!!
Naturālistisks secinājums,lai izrādē panāktu dramatismu, ir jāšauj!!!Ja nopietni, ļoti laba "12. diena"!Līdz asarām perfekta aktierspēle!
-"Vilni, iedod man pistoli." -"Kāpēc?" -"Ai, man garlaicīgi" jeb 12.diena @Dailesteatris super!
Arī J.Baloža uzrakstītā aina par diviem brāļiem bija laba, bet man likās, ka pārdalījums uz pusēm, kas citas ainas pat uzlaboja, šim aptumsumam nāca par skādi, jo nojauca to ritmu un pārsteigumus, ko jutu, lasot lugu.
Tā īsti nespēju noticēt ,,trakajām" vecenītēm, kas dodas nāvē, lai arī aktrises bija lieliskas. Nesen nācies saskarties ar vēža slimniekiem, tāpēc liekas dīvaina tāda 10 dienas pirms paredzētās nāves ,,trakulība".
Aina ,,Bedre" gan likās padomju laika stereotipu pilna. Šie ,,sliktie" biznesmeņi, aprēķinātājas - sievas un izlaidīgie dēli ir tādi prasti stereotipi. Bet prieks, ka L.Skujiņa ir tikusi pie raksturlomas, kuru smeķīgi izpilda.
Jebkurā gadījumā iesaku noskatīties šo izrādi, lai redzētu latviešu dramaturģijā neierastu skatījumu uz mūsu tautasbrāļiem un māsām.
Un paldies režisoram Gruzdovam par izrādīto cieņu pret dramaturgiem! :