Gundega Saulīte
//Latvijas Avīze
Dailes teātra jaunākā pirmizrāde ir Rūdolfa Blaumaņa komēdija "Zagļi", kas Mazajā zālē iestudēta Kārļa Auškāpa režijā ar Aigara Ozoliņa scenogrāfiju, Ievas Kundziņas veidotiem kostīmiem un Jura Vaivoda oriģināldziesmām.
Tiesa, sezonas sākumā, izlasot teātra repertuāra plānā šīs lugas nosaukumu, nebija īstas pārliecības par izvēles mērķtiecību. R. Blaumaņa divdesmit septiņu gadu vecumā uzrakstītā divcēlienu luga ir autora pirmais mēģinājums, iesācēja darbs. Taču pēc pirmizrādes šīs bažas zuda, jo izdevies viengabalains, visos komponentos harmonisks iestudējums, kas uzrunā ar klasiķim tik raksturīgo cilvēkmīlestību un labsirdību. Savukārt Blaumaņa humoru mūsdienu aktieri pasniedz ar labu atjautu un gaumīgu situāciju un raksturu komismu.
Izrādei raksturīgs silts starojums. Silta gaisma un zemes toņi staro no scenogrāfijas, kas, paveroties cieši aizslēgtajām Kārklēnu māju durvīm, izveido telpu ar trim tēstu dēļu sienām – ne gluži pagalmu, ne saimes istabu, ne klēti. No visa kā te ir pa druskai, pat ābele ar visiem āboliem. Tās košie augļi un lapotnes zaļums kopīgam izrādes krāsziedam tikpat nepieciešami kā zaļie akcenti Kārklēnu saimes apģērbā. Šai harmoniskajā vidē kā apaļi āboli ripo autora leksikā ierakstītie vecvārdi un aforismi, tos aktieri pasniedz ar neviltotu tīksmi, it kā iepriekš apmīļojot. Un līdzīgi notiek arī ar Blaumaņa uzzīmētajiem raksturiem, kas lielākoties skatītājam šķitīs pazīstami no citiem skatuves darbiem.
Te pauninieks Ābrams, neiztrūkstošais komēdiju personāžs, kas Jāņa Paukštello atveidā apbrīnojami lētticīgi ļaujas visvisādiem pārpratumiem, te slinkais puisis Ješka, kura laiskumu un vientiesību Artis Robežnieks izgaršo ar aktierisku baudu, taču viņam atvēlētā dziesma atklāj vēl citas rakstura dimensijas. Tas ir zemes kopējs, smagā darba darītājs, zemes sāls. Harijs Spanovskis Kārklēnu saimnieka lomā piesardzību, pašapmierinātību un pat zināmu lētticību izdzīvo ar zemniecisku pamatīgumu. Savukārt atnācēji no Krievzemes – Ginta Grāveļa Namnieks un Mārtiņa Poča Ozolu Pēteris – tik tiešām sākumā šķietas savdabji. Grāveļa Namnieka perfektais veidols ar tumšo bārdu, celiņā izšķirtiem matiem, tumši svītraino uzvalku un stulmu zābakiem ir kā no senām fotogrāfijām ņemts. Tik rūpīgi veidota āriene ar puķi krūšu kabatiņā izveidota, lai slēptu nevaldāmo pukstēšanu krūtīs zem sarkanā zieda. Bet Poča Pēteris nepārprotami ir iesācējs mīlas lietās, kas nemazina viņa kāri uz precībām.
Komēdijas intriga ar neīstajiem zagļiem ilgi mūsu uzmanību nesaista, kaut arī Kristīnes Nevarauskas kalpone Ilze notikumus vērpj kā veikla atspole. Šī Ilze ar pilnu krūti cīnās par savu Ješku, brīžiem pašai aizraujas elpa, brīžiem rokas nolaižas spēku izsīkumā, līdz savu panāk. Abas mīlnieces – saimniekmeita Maja – Ērika Eglija un saimnieka māsa Liene – Ligita Skujiņa aktieriskās izpausmēs nav tik vētraini temperamentīgas, taču arī viņu pārdzīvojumos daudz patiesi komisku brīžu.
Kārklēnu saimniekam nākas atzīt – kviešu zagļu vietā viņa mājas apciemojuši siržu zagļi.
Šai vietā komēdija varētu beigties, taču režisoru uzmanīgu darījuši darbojošos personu izteikumi par laimīgo pāru došanos prom no dzimtenes.
Kad jaunie pāri pie pusdienu galda paziņojuši savu vēlēšanos saprecēties un doties uz Krievzemi, kur varen laba dzīve, ražas lielas un mājas tikko uzceltas, arī kalpu pāris izsaka domu, ka vajadzētu doties uz šo "laimīgo zemi". Kārklēnam savās Vidzemes mājās būtu jāpaliek vienam pašam. "Tad jau es arī jums līdzi," viņš nosaka. Un mūsu acu priekšā notiek neticamais – viņi ņem savas mantu lādes vai ceļa somas un dodas prom, brašai J. Vaivoda dziesmai par sudraba dālderiem skanot. Latviešu zemnieka pamatīgums tiek konfrontēts ar šiem bravurīgajiem dālderu apsolījumiem. Savas sētas, savas zemes mīlestība un pienākums pret to neiztur labas dzīves solījumu priekšā.
Ar šo smeldzīgi rūgto līdzību beidzas izrāde, kurā bijām aicināti smieties par veciem labiem jokiem, pāris stundas pavadot sirsnīgā omulībā. Beigu risinājums piešķir tikko redzētajām epizodēm papildu jēgu un visai izrādei dzelžainu pamatojumu.
***
VĒRTĒJUMS
Režija 4/5
Scenogrāfija 4/5
Kostīmi 4/5
Mūzika 4/5
Aktierdarbi 4/5
Laba aktieru spēle. Ir diezgan detalizēti izstrādāta scenogrāfija un to ļoti gribu uzteikt (atšķirība no pēdējā laikā daudzos teātros praktizētā modernizētā minimālisma metodes - spēlēt tukšā telpā vai uz pāris kastēm).
Dikti feins Nevarausmas un Robežnieka duets.
Izrādes izskaņa ir negaidīta, bet, protams, aktuāla. Lai arī izrādē kārtīgi izsmējāmies, beigas radīja augsni pārdomām...
Paldies!
Ja dzīve mums šobrīd tik smaga (tomēr), tad vēlos teātrī (joku lugā jau nu noteikti) redzēt un saņemt prieku, smaidu un smieklu devu.
Bet no tā visa nebija nekā.
Drausmīga mūzika, piedodiet! Par priecīgu, jautru to nosaukt nevar.
Dziedošie aktieri dziedāja vāji (gripa?), vārdi nebija saprotami.
Dziesmas nevis organiski iekļāvās izrādē, bet pirms katras dziesmas aktieris ieņēma pozu. Sāka skanēt drūma melodija (pat ne drūma, bet nemelodiska melodija), un tad jāsagatavojas 5 minūšu stieptai gaudu dziesami.
Ārprāts, ja uz tādu literatūras kolotājas dzīs bērnus , jūtu līdzi.
Vēlos saņemt atpakaļ iztērēto naudu un laiku.
Sen nebija redzēts tik nebaudāma izrāde! Šķiet, kopš "Gaisa grābekļiem".
Ja histērisku aurošanu dēvē par aktierspēli, tad es esmu Kurzemes hercogs! Vienīgais smaida stariņš bija Nevarauska.
Izskatās, ka t.s. Dailes teātra durvis tik drīz nevēršu....
Gaumīgi, ar laikmeta smeķi uztaisīta izrāde, nav lētu joku.
Aktieri visi labi, Ā, jā! Ļoti patika dekorācija, orģināls risinājums.