Linda Ģībiete
//Latvijas Avīze
Kā pavēstīt "skaistāko no zemes stāstiem – stāstu par mīlestību"? Jautājums, kas nodarbina ne vienu vien stāstnieku dažādās radošajās sfērās. Sevišķi aktuāli tas kļuvis mūsdienās – "ejoša" tēma, viegli ietirgojama sirds dziļumos vēl aizvien romantiskajam mākslas patērētājam, taču grūti saražojama, jo viss taču jau ir bijis.
Ko iesākt autoram? Vēlreiz jāķeras pie pirmsākumiem un jābūvē uz tiem kas neparasts, novatorisks un oriģināls, vienlaikus naivi, bet valšķīgi koķetējot ar auditoriju – ka stāstīts tiek tas pats vecais, labais stāsts.
Šķiet, līdzīgi rosījusies Nora Ikstena, viena no sievišķīgākajām personībām mūslaiku latviešu prozā, radot savu mazo, jutekliski tumšsārtos vākos iesieto grāmatiņu "Amour fou jeb Aplamā mīla 69 pantos". Nosaukums saka priekšā – autore vecvecajam stāstam par Ādamu un Ievu būs pierakstījusi jaunu, patīkami ironisku virsslāni, uzrādot svētās mīlas aplamo pusi. Uz to norāda arī spēle ar abu mīlnieku vārdiem, jo sieviete šeit ir Ada, bet vīrietis – Īvs, turklāt pie viņiem no "orgaismu laukiem" atceļojušais eņģelis Amo spēj iemiesoties abos dzimumos.
Taču aplamas izrādās vien manas cerības par labas literatūras baudīšanu, jo gaidītās oriģinālās ironijas vietā mazā, sārtā grāmatiņa pilna stereotipiem. Ada ir mazliet neirotiska, visai emancipēta sieviete, kas tomēr pārdzīvo, ka bruņinieku dāmas kults palicis vien viduslaiku pilīs, viņa zina, kas ir Kārena Bliksena un kā nospēlēt seksuālo kulmināciju, lai gan kulminēšana nav ne prātā. Īvs ir ļoti "vīrišķīgs" vīrišķis, mēdz iedzert, lietot "p…" un "b…" vārdus un pārdzīvot, kad abas iepriekšējās izpausmes aizskārušas kaitinošo, tomēr mīļoto sievieti. Nu gluži kā dzīvē, jūs teiksiet! Tur jau tā lieta – tik parasti kā dzīvē. Bet māksla no dzīves gan literatūrā, gan teātrī atšķiras ar NEparastumu, kura N. Ikstenas darbā gaužām pietrūkst. Oriģinalitāti stāstam varētu piešķirt vien autores stils, taču šoreiz rakstniece, šķiet, pārcentusies spilgtu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu sagudrošanā. Galvu saķert jau liek daudz citētie autores ceļavārdi grāmatai: "Maigi romantisks kā zieda drīksniņa, kaislīgi nāvējošs kā Tasmānijas velnu ala, skurbi grēcīgs kā meitu māja, naidā švirkstošs kā ugunsgrēks – tāds izvērtās šis vēstījums, tāpēc veriet vaļā to uzmanīgi."
Dailes teātra kamerzālē "Amour fou" teātra valodā pārvērtis režisors un šoreiz arī dramatizējuma autors un telpas iekārtotājs Dž. Dž. Džilindžers. Izrādes pieteikumā teātra mājas lapā vēstīts, ka skatuves stāsts par mīlestību ir "maigi romantisks, kaislīgi nāvējošs, skurbi grēcīgs, naidā švirkstošs". Zieda drīksniņu, meitu māju un Tasmānijas velnu režisors sūtījis pie visiem velniem, taču diemžēl pārējie stereotipi iestudējumā zeļ nemainīgā zaļumā.
Ja "Amour fou" iecerēts kā mazbudžeta iestudējums, tad obligāts priekšnoteikums būtu jaunu emocionālo dziļumu atklāšana ar aktierspēles vai teksta interpretācijas palīdzību. Taču interpretācijas oriģinalitāti tā arī neizdodas sagaidīt.
Priekšstatu nomākts šķiet arī izrādes skatuves iekārtojums. Nenoliedzama ir režisora vēlme izmantot simbolu valodu. Gulta, kurā mīlas priekus un vilšanās piedzīvo Ada un Īvs, uz skatuves ir šūpuļtīkls. Amo uz zemes ierodas pa saliekamajām kāpnēm, kas visu izrādes laiku daudznozīmīgi stāv vienā skatuves malā, kamēr otrā malā tikpat daudznozīmīgi novietota bāra lete. Bet pa vidu – tekstā pieminētā lapene. Ja šāds telpas iekārtojums tiktu radīts pirms desmit gadiem, visticamāk, gribētos kāri tvert iestudējuma autoru raidītos simboliskos ziņojumus, bet mūsdienās minētajām konstrukcijām pildītā kamerzāle atgādina noliktavu, kurā steigšus ieviesta zināma kārtība, jo ir taču sanākusi publika. Dzīvīgumu izrādei piešķir vien jauno aktieru darbs. Viņi, šķiet, spējuši noticēt ne vien N. Ikstenas tekstiem, bet arī režisora dotajiem uzdevumiem un ķermeniski patiesi izspēlē sev uzticēto mīlasstāstu.
***
VĒRTĒJUMS
Režija 2/5
Aktieri 4/5
Mūzika 2/5
Scenogrāfija 2/5
Kostīmi 3/5
dažreiz nevajag lielu skatuvi un krāšņu šovu, pietiek ar trīs aktieriem,tepat blakus, kuri dāvā smieklus un asaras!Amour fou @Dailesteatris
Tikko no izrādes Amour fou @Dailesteatris - fantastiski! Lielisks aktieru darbs, īpašais paldies @martinsPocs ;)
Izrādes sākumā man epizodes pārāk labi negāja kopā, kaut arī tās tiek izdzīvotas no smiekliem līdz asarām, bet uz izrādes beigām uz visiem i punkti saliekas viegli..
Tik ar darbu un talantu var pārvērst romāna tekstu dzīvā izrādē un dialogos, paldies Režisoram!
Grāmata bija ļoti laba, izrādē patika aktieri --jaunie, daudzsološie--, bija labs humors...un pāri visam tā mūžīgā nieze un smeldze- amour.
amo uzreiz ievelk intrigā (tiešām sajutos tā, ka nezinātu, kas tad zemes virsū tiek darīts ar šo mīlestību...) ; abu jauno mīlnieku parādīšanās brīdi uzreiz nojautu - nebūs labi... aktierspēle - sirsnīga, patiesa. nespēju iedomāties citus viņu vietā - šis trio katrs spēlēja no savas stiprajās puses.
Kristapa muzikalitāte bija kā odziņa; vienīgi īsti līdz galam nesapratu, vai tās bija viņa komponētas dziesmas, kuras viņš spēlē - ja jā - tad visu cieņu jaunajam aktierim!
Liels paldies arī režisoram - izrādes laikā jutos pilnīgi ierauta, bet beigās teju apraudājos...
Un protams - Nora Ikstena ir.. vienkārši IR!
Tā tik turēt!
Izrāde ir farss, Dž Dž interpretējums par zaudētas mīlestības sāpēm. Biju vīlusies, ka viņa interepretācija par šo tēmu var būt tik 'plakana'. Piecelties un iziet no zāles gribēju jau brīdī, kad Počs ierunājās uz zilajām kāpnītēm - šķiet, ka par skolnieks Zvirbuļa konkursā šīs rindas norunātu labāk..
Rasims gan bija atklājums - viņu skatīšos vēl un vēl :)
Labs, bet skolas darbs jaunajiem aktieriem. Počam ar likumu būtu jāaizliedz viegli smaidot skandēt tekstu. Kipam tieši pretēji, vajag pamācīties lietot runas aparātu, skaidrāk artikulē, tnenoraut galotnes, nekautrēties no teksta. Dzelme cenša ļoti, ļoti, bet par skaļu, griezīgu sanāk. Laikam jau padzīvojušas sievietes atklāsmes ir grūti jauniešiem padarīt par savējām.
Džilis malacis, ka turpina jauno aktieru skološanu. Bonuss par sēnēm.
Labas lietas var sacīt vienmēr, atkal redzams, ka Džilindžers māk strādāt ar "ne-lugu" tekstiem un aktieriem.
Paldies!
Bet nu lai veiksme, gan iespēlēsies!
Režija, hm?! Kaut kā vajadzēja tikt galā ar aktierisko kuslumu, citās izrādēs viņi neliekas tik nevarīgi, cik nu vispār gadījies redzēt.
Cīņa nav galā, lai izdodas ar katru izrādi labāk!
P.S. Jāizlasa grāmata.