Laima Muktupāvela
//IR
Aktrises Lilitas Ozoliņas monizrādē Regīna radoša cilvēka vienatnība ir skaudra kā ķirurga skalpelis, kas griezis ne tikai rakstnieci Ezeru, bet arī citas radītājas
Mēs pusgadu lencām rakstnieci Regīnu Ezeru, lai viņu pierunātu atbraukt pie mums uz lasītāju klubu, — reiz atzinās kāda literāra sarīkojuma rīkotāja. Atbraukusi. Visi gaidījuši, ka rakstniece runās vienvienos citātos, bet tā nebija. Viņa runāja par dzīves zemainajiem notikumiem kā pamatu, ko varētu izmantot literārajām debesīm.
Gan pie Regīnas Ezeras nevarēja tāpat vienkārši klāt pieiet un teikt — vai, cienījamā rakstniece, ko ta’ tagadiņ rakstāt, gan arī aktrisei Lilitai Ozoliņai nepačivināsi. Viņas radījušas savu augstā kalna kāpēju un meditētāju tēlu. Abām pa rokai būtu pretjautājums vai atbilde, kas nostādītu sasprindzinātā situācijā jautātājus, vienlaikus sevi kronējot ar nepieejamības kroni.
Izrāde ir par rakstnieci Regīnu Ezeru, bet ne tikai. Par radošu sievieti vispārākajā pakāpē. Izrāde—spogulis par sievieti, kura rada vairāk, nekā varbūt Visaugstākais viņai paredzējis kopš pasaules tapšanas. Aktrise Lilita Ozoliņa paceļ, kariatīdiski notur, ko Ezera bija nesusi — vienatnību, bērnus, stāstus par vīriem un mīļotajiem, vēlmi patikt, izdzīvot un radīt literārus tēlus. Sievietei ir grūtāk «izsisties» mākslās, jo Radītājs bija paredzējis ko citu — būt par karaļa biedru. Ar Regīnu, ar konkrētas rakstnieces tēlu, izrādē var nojaust, kā jūtas mākslas troni nopelnījusi sieviete radītāja—karaliene.
Šis tronis atrodas... kurtuves pagrabā. Zinot, kāda bija Ezeras sadzīve viņas lauku mājā Briežos, scenogrāfija ir trāpījusi desmitniekā. Notecējušas sienas. Monotoni pakšķ sabojājies ūdenskrāns. Tipiski, ja mājās nav vīrieša, kas piegriež gaiku, uzsit ar lomiku. Ezera savulaik gribēja uzrakstīt Santehnisko romānu!
Trāpīts ar pelēko kleitu! Tajā kā sudrabotā mantijā Ozoliņa iznāk kā Ezera—karaliene. Pelēkā kleita pārtop par Ezeras—izstumtās apmetni. Sabāžot rokas kabatās, Ezerai—mīļākajai kā Skārletai O’Hārai ir kur paslēpt sastrādātās rokas. Savīkšķot kleitas stūrus murskulī, uzvelkot galošas, sanāk Ezeras—sievišķa tēls, kas berž grīdu.
Vienvārdsakot, izrāde Regīna jāredz katrai meitiņai, kura cielē uz augstajām mākslām. Noskaties, meitiņ, un izlem — gribi tu sev tādu mūžu, vai kā? Ja gribi radīt ne tikai bērnus–pusdienas–svētkus–ģimenisku ņemšanos, bet arī mākslu, pirms ņem otu, rakstāmo, atver muti dziedāšanai, kāp uz skatuves, — padomā. Tāpēc, ka radošs darbs prasa norobežošanos. Pašai savu vietu, kur esi tikai tu pati ar visiem tēliem, ko spēsi uzburt, radīt, laist pasaulē vienīgi tu.
Lilita Ozoliņa, mainot kurpes, i ņemas, i rada. Bez žēlastības rāda, ka Ezerai—radītājai ikviena lieta ir tā vērta, lai to pārradītu mākslas tēlā: intīmas sarunas, kaimiņu ķildas, vīrieši vai piens kanniņā. «Vienīgais, kas attaisno» ļaušanos brīvā peldējumā valodas upē vai «pie galda nokvernētās stundas, ir iedvesmas brīži, kas ir kā laimes mirkļi, ko neviens nespēj ne atņemt, ne sagandēt, ko vairums nemaz nepazīst...» Tā tas ir!
Izrādē vienatnības esamība ir skaudra kā ķirurga skalpelis, kas griezis ne tikai rakstnieci Ezeru, bet arī citas... radītājas. Zinām, kā ir, kad «stāvi šķūnī, spāres vārda visburtiskākajā nozīmē vilktin velk klāt, turi striķi», bet, ak, neraža — «pati jau iebraukusi vecļaužu kategorijā» un ziepju mājā ta’ nav’a...
Padomā, radošā adepte, vai tev ir tik stipras aknas, lai spētu izturēt vienatnību, kas nepieciešama, lai radītu, un vai vienlaikus tu spēsi sadzīvot ar vita vulgaris» reālo, laicīgo dzīvi? Varbūt tiešām apprecies, meitiņa–māsiņa, labāk ar neemocionālu ekonomistu, prātīgu aprēķinātāju juristu, lai varētu radīt savus trakos mākslas darbus, kas ņemas pa tavu galvu, nekā ar jūtīgo dzejnieku, tēlos runājošu mūziķi vai gleznotāju? Ar pēdējiem ir interesanti būt kopā, bet viņu vīrietiskais egoisms uzvarēs tavējo. Tu ļausies, stāvēsi pie katliem, vārīsi, auklēsies, ņemsies un paslepen centīsies mākslot. Jo atceries vēlreiz — «tikai vientulībā viņa prot piedzīvot atklāsmes un laimes brīžus». Vai esi gatava un... vai «iešana pa plānu ledu» ir tā vērts? Regīnai–karalienei — bija!
Tikai ir viena lieta, kas šajā karaliskajā pagrabā trūka. Regīna–karaliene bija izteikusies, ka ikviena sieviete, tikko paņem TO rokās, automātiski izskatās pēc raganas. Jā, uzminējāt — trūkst slotas! Slota izrādē kā hrestomātiskā plinte pie sienas — tai būtu jāšauj. Ozoliņa arī aizlidotu.
L.Ozoliņa ekselenti nospēlēja-izdzīvoja...
Kas ļavā izjust Ezeru arī pašam ,līdz tirpām un savaldītām asarām...
Perfekti...
Paldies!
Dīvaina sezona. Skatāmās izrādes ir mazajās zālēs, bet lielajā - šausmas!
Es līdz izmisumam vēlējos Regīnas tēla iemiesotāju tumšmati.
Ne man vienai tā šķita.
Mati pieder pie ārējā veidola.
Kas tur ko cenzēt, par ko tur apvainoties.
Videorullītī redzamais tēls nepārliecina, jo ir runa par kultūrvēsturisku personību, kuras ārējais veidols mums joprojām ir spilgtā atmiņā, līdzīgi kā Ziedoņa izspūrušās krēpes, bez kurām viņš vispār nebūtu iedomājams...