Aija pēc Jaunsudrabiņa

Publikācijas

Izrādes apskats: Kas ir laime pēc Aijas

2010. gada 5. oktobris

Lasīt

Izrādes recenziju apskats Teritorija.lv

2010. gada 30. novembris

Lasīt

Cilvēcisko vājību un cīņas laika atspulgi

2011. gada 19. janvāris

Lasīt

Dita Eglīte

//Delfi

Pēc ilga pārtraukuma Dailes teātrī iestudējumu veidojis režisors Regnārs Vaivars. Inspirējoties no latviešu klasiķa darba, Kamerzālē tapusi režisora mūsdienu versija – "Aija pēc Jaunsudrabiņa". Vērojot izrādi, var just, ka režisoram ļoti, ļoti patīk savs darbs. Arī viņa jaunākais iestudējums ir emocionāli nospriegots un ar līdz sīkumiem izstrādātu skatuvisko darbību. Pilnībā režisora spēles noteikumus pieņēmuši un tajos enerģiski "spēlējas" aktieri Kristīne Nevarauska (Aija), Gints Grāvelis (Jānis) un Artūrs Dīcis (Juris).

Jāņa Jaunsudrabiņa Aija pārredzamā kino un teātra pieredzē saistās ar gana spilgtiem un veiksmīgiem aktierdarbiem. Pieminot vien Zanes Jančevskas Aiju uz ekrāna, Indras Briķes Aiju Liepājas teātrī, kā arī Lienes Gāliņas lielisko veikumu Nacionālā teātra iestudējumā, kurš joprojām ir repertuārā, skaidrs, ka tam jābūt zināmam izaicinājumam nākamajai Aijai. Regnārs Vaivars gan Jaunsudrabiņa darba līnijas iekausējis mūsdienu situācijā un izrādē redzam vien trīs tēlus, taču savstarpējās kaislības virmo tikpat vētraini, un Aija Kristīnes Nevarauskas veidolā atkal ir neuzminama un neiegūstama "trako acu" īpašniece. Aktrise rāda pārsteidzošu aktiermeistarību – neraugoties uz viņas nošņurkušo izskatu (kostīmi- Anta Priedīte), izmisīgo darbošanos un rupjo izturēšanos pret abiem "kavalieriem", iespējams identificēties ar šo sievieti, lai varbūt saprastu un attaisnotu viņas dzīves principus.

Nekādi "ņuņņas" šajā iestudējumā nav arī abi vīrieši – Ginta Grāveļa Jānis varbūt arī ir nedaudz lēnīgāks (bet tikai tāpēc, ka apdomīgāks un piezemētāks), taču īsts dzīves svinētājs ir Artūra Dīča Juris, kurš vienlaicīgi spēj gan uzjautrināt, gan aizkustināt. Katrā ziņā Regnāra Vaivara versijā abi vīrieši ir līdzvērtīgi pretspēlētāji agresīvi spurainajai Aijai. Vārdu kaujas brīžiem pāraug arī viegli fiziskos kautiņos, taču uzvarētāju šajā cīņā, protams, nav. Iespējams, ka šie trīs cilvēki pazaudējušies sevī un savos sapņos par laimi. Jautājums "kas ir laime?" ir arī savdabīgs iestudējuma vadmotīvs: to, it kā garāmejot, Aija uzdod Jānim. Taču šis jautājums tajā brīdī, domāju, trāpa arī skatītāju. Jānis un Juris kā uzburti vēlas Aiju, kura ar vienu roku spējīga dot, ar otru – tūlīt pat ņemt atpakaļ. Gan savu miesu, gan dvēseli. Var jau būt, ka šis arī ir galvenais iemesls, kāpēc abiem "tēviņiem" Aijas iegūšana pārvērtusies par azartu. Jo ar racionālo saprātu šķiet – nu, kas skrandainajā un pinkainajā Aijā ir tāds, kā dēļ rīkot tik brāzmainas scēnas?! Finālā Ginta Grāveļa Jānis pārgriež sev vēnas, bet vainot pie tā citus īsti nevar…

Iestudējumā spēcīgi uzrunā spriedze varoņu komunikācijā, kas panākta kontrastējot asprātīgajām (brīžiem arī parupjajām) vārdu kaujām un piesātinātajām klusuma pauzēm. Teksts ir "atsperīgs" un absolūti mūsdienīgs. Savukārt vielisku izrādi padara ūdens laistīšana un vārīšana, mīklas mīcīšana, ābolu ēšana, utt. Tāpat arī playboy zaķi, alkahola sūkšana no spaiņa, visi Jura triki droši vien pierakstāmi "Regnāra jociņiem", kas jau kļuvuši par viņa firmas zīmi režijā. Arī šajā ziņā režisora rokraksta cienītāji jaunajā iestudējumā nevilsies.

Ironija un labā nozīmē zināms atsvešinājums saklausāms muzikālā fona izmantojumā – "Kavalieru dziesmas" melodijas improvizācija viscaur iestudējumam un Edgara Liepiņa izpildītā "Ķiļķens un klimpa" pirmās daļas kulminācijā Aijas un Jāņa kāzu orģijā. Kas tik šajā Aijas katlā nevārās – ķiļķeni un klimpas, kavalieru idejas un instinktīva seksuāla iekāre, pieķeršanās un greizsirdība, nesaprotama mīla un neapslāpējams naids, drāma un jautrība. Jāņa un Aijas precībās neapturami enerģiski par "jautrību" rūpējas tieši Juris. Taču, lai cik drastiska šī aina arī nebūtu, aizkustina Artūra Dīča Jura slēptais aizvainojums: "Gribat svinēt? Nu, tad es jums noorganizēšu…" Līdz pat finālam vīrišķīgi savu aizvainojumu it kā slēpj arī Ginta Grāveļa Jānis, ļaujot Aijai darīt visu, kas tai ienāk prātā. Taču ne vienam, ne otram kavalierim nav rokās īstie ieroči, lai salauztu sienu, kas priekšā Aijas sirdij un dvēselei.

Ja Nacionālā teātra "Aija" vizuāli ir nevainojami tīra un gandrīz smaržīga skatuves glezna, Regnāra Vaivara un Aigara Ozoliņa radītā spēles telpa atgādina īstu odžu midzeni. Ne jau nabadzības dēļ istaba atgādina miskasti. Drīzāk tā ir attieksme pret dzīvi un lietām. Un kā izrādās - arī pret cilvēkiem. Tāpēc varbūt vajadzētu sākt ar jautājumu – kas ir mūsdienu Aijas nelaime? Un pēc tam mēģināt saprast – kas ir laime.

Jaunsudrabiņa stāsta galvenā līnija mūsdienām piemērota visai ticami. Ja vien pretrunīga nešķistu ņemšanās ar koka karošu grebšanu kā Jāņa "blakusbiznesu". Mūsdienās tās tomēr uzskatāmas par suvenīriem. Var jau būt, ka Jurim ir suvenīru tirgošanas bizness… Un kas tas par sienu, ko Aija tirgo? Vai vairāk naudas nevarētu dabūt, pārdodot klavieres? Jeb šis ir īres dzīvoklis? Bet elektrība acīmredzot tiek zagta – ja visu laiku var atļauties turēt ieslēgtu elektrisko plītiņu. Arī ūdens sen te atslēgts… Taču šīs pārdomas īpaši nebojā kopējo izrādes iespaidu – iestudējums pārliecina ar pamatīgumu cilvēka vājību izpētē, tuvplānā preparējot savstarpējās attiecības, un tam visam piešpricējot kārtīgu jautrības devu.

Aizvērt

Maija Treile

//Kultūras Forums

Regnārs Vaivars, Dailes teātra Kamerzālē veidojot Aija pēc Jaunsudrabiņa – versiju par Jāņa Jaunsudrabiņa triloģiju Aija (precīzāk, otrās daļas Atbalss pēdējām lappusēm un trešo daļu Ziema), spējis aizraut aktierus. Viņu uzlādētā telpa paņem savā varā arī skatītājus.

Dailes teātra Kamerzālē pusi telpas aizņem skatītāju rindas, otra puse sadalīta divās daļās, no kurām vienā izveidota spēles telpa, kamēr otra atstāta brīva, tumsā slīgstoša, tajā perpendikulāri skatītāju podestiem izvietotas vēl dažas skatītāju vietas. Aigara Ozoliņa scenogrāfija – apskretusi telpa, kas apvieno virtuvi, dzīvojamo un guļamistabu – sākotnēji mudina domāt, ka iestudējums būs veidots naturālistiskā estētikā. Kamēr skatītāji vēl meklē brīvās vietas, Kristīnes Nevarauskas Aija ar folijas lēkšķēs ietītām matu šķipsnām jau saimnieko pa savu valstību. Viņa darbojas ap kūpošu katlu, ar veļas spīlēm cilādama katlā „atvārīties” ieliktu drēbju gabalu. Uz elektriskās plītiņas kā mūžīgā pavarda, kas neapdziest pat tad, kad Aija tīšuprāt izsit korķus, ūdens katls vārīsies visas izrādes garumā.

Tomēr izrādes estētika nav ne naturālistiska, ne reālistiska. Gan Jaunsudrabiņa tekstu, gan sev neierasto Dailes teātra telpu (plašākā, ne Kamerzāles nozīmē), gan dažādas estētikas (kā skatuviskās, tā iepriekš minētās – Jaunsudrabiņa un Dailes) Regnārs Vaivars izmanto, lai ar tām spēlējoties, radītu interesantu, patstāvīgu mākslas darbu, kurā neierastās kombinācijās sadzīvo viss kontekstu kopums. Saspēle ar Dailes teātri notiek Regnāra Vaivara smalki un asprātīgi izvēlētajā izrādes mūzikas celiņā, kurā kā starpainu muzikālais motīvs izmantota emocionāli ietilpīgā Dailes himna Burharda Sosāra Kavalieru gads. Kā vēl viens spēcīgs muzikālais akcents minama Edgara Liepiņa dziedātā Raimonda Paula Ķiļķens un klimpa, kas rēcošā skaļumā kļūst par Aijas un Jāņa kāzu „valsi”. Anta Priedīte izrādei ir gan horeogrāfe, gan kostīmu māksliniece, viņas veidotie tērpi sākotnēji var šķist reālistiski „nabaga ļaužu” ietērpi, taču tajos paveras gana teatrālas detaļas (zeķēs ieadītas savalkātās vietas) un stilīga kostimizācija (kā Aijas platā, zilganā kombinē apakšmala, kas lien laukā no superīsās, spilgti oranžsarkanās izejamās/ kāzu kleitas).

„Pēc” izrādes nosaukumā izsaka gan nozīmi „pēc motīviem”, gan arī triloģijas un iestudējuma attiecības laikā – izrādes notikumi notiek gadsimtu pēc romāna notikumiem, un tas ne tikai ņemts vērā, bet ir pat ļoti būtiski. Jaunsudrabiņa teksts izrādē ņemts par pamatu, no kura atvasināt situāciju epizodes, kurām aktieri etīžu laikā paši atraduši tekstu – dabisku, asprātīgu, mūsdienīgu. Arī pašas epizodes ir diezgan attālas no romānā aprakstītajām. Varoņu loks izrādē reducēts uz trijstūri – Aija, Jānis, Juris. Ieva parādās netieši – no viņas saņemtā vēstulē un pēcāk ziņā par meitenes pašnāvību. Iestudējuma veidotāji pilnībā atteikušies no Aijas meitām, tās ne tikai nav uz skatuves, bet nav vispār. Šāda izvēle ir veiksmīga – ja romānā Aijas un Jāņa attiecības ar meitām piešķir papildu dimensiju, tad izrādē bērns (kur nu vēl trīs) uz skatuves ir riska faktors, kas var strādāt pilnīgi pretējā virzienā, kā iecerēts (Mihaila Kublinska Aijas iestudējumā Nacionālajā teātrī meitenes tīrajos, baltajos apģērbos ir tik jaukas un mīlīgas, ka var pazaudēt pavedienu – par ko vispār šis stāsts).

Aktieri – Kristīne Nevarauska (Aija), Gints Grāvelis (Jānis), Artūrs Dīcis (Juris) ar interesi pētījuši, kas ir tās stīgas, kas cilvēkus velk kopā, neraugoties uz to, vai tieši tādēļ, ka miera šajās attiecībās nav, savstarpējas pieklājības un cieņas arīdzan ne. Aija Jāni apbur ar neprognozējamību – ja Jānim garšo zaļā tēja, viņš to dabūs (tik indīgi zaļas krāsas ūdeni, kādu vēl nebūs dzēris), ja viņa pie griestiem uzmet virves cilpu, tad ne lai kārtos, bet – lai šūpotos, viņa nekomentēs, bet pielaidīs uguni Jāņa atrastām priekšgājēja apakšbiksēm. Tādi mirkļi liek sajust, ka tiek dzīvots pa īstam. Arī Jānim Aija izraisa vēlmi spēlēties, tikai viņa gādīgākajam un maigākajam temperamentam atbilstoši – viņš saloka no jakas fallisku garpurnainu dzīvnieku, ko nolikt Aijai gultā blakus, un Ziemassvētkos, spītējot trūkumam, ar savu prasmi un sirdslietu – kokgrebšanu – rada gan eglītes mantiņas, gan dāvanu Aijai (koka karotes), gan dāvanu sev (papīrā ietītu pagali un kaltu). Juris savukārt ar baudu izspēlē gan tēvišķā klauna-vedējtēva lomu, gan pieņem klasisko pozu – „mīļākais skapī”. Būtībā gan Aija, gan Jānis, gan Juris ir dzīves mākslinieki, kas, pieticīgo apstākļu ierobežoti ārējas izklaides pieejamībā, izklaidi rada paši sev un cits citam, turklāt izvēlēto žanru loks nav šaurs – cirkus numuri, situāciju komēdija, greizsirdības drāma, un, šķiet, viņi pat cenšas, lai izdotos sasniegt arī traģēdiju. Protams, ka šīs spēles var radīt un rada īstas sāpes, bet tas jau ir viens no mākslas un mākslinieka mērķiem – radīt patiesas emocijas.

Sabiedrības vide, kurā notiek darbība, liek atcerēties, piemēram, Liepājas teātrī iestudēto Germana Grekova drāmu Hanana, arī Andra Gaujas nesen klajā laisto filmu Ģimenes lietas, taču Aija pēc Jaunsudrabiņa atšķirībā no iepriekšminētajām mazāk runā par sabiedrību, vairāk pēta specifisku attiecību modeli, kurā sociālie apstākļi ir tikai fons un varoņu darbību izejmateriāls, mazāk – motivētājs.

Pirmajā cēlienā vēl varētu likties, ka pārcēlums noticis tikai laikā – lai saprastu Aijas un Jāņa postošās mīlestības stāstu mūsdienu kontekstā, taču iestudējuma veidotāji ir attīstījuši un pētījuši sev būtisku motīvu Jaunsudrabiņa Aijas un Jāņa attiecībās, intereses vadīti nebaidoties atkāpties no citiem romāna motīviem. Vienlaikus izrāde veidota tādā formā, lai neliktos, ka tā ir kaut kas nesaprotams un pārāk eksperimentāls.

Ja izrādi vērtē psiholoģiskā reālisma kategorijās, tad tās fināls, kurā Ginta Grāveļa Jānis šokējoši pēkšņi pārgriež vēnas, šķiet neloģisks. Jaunsudrabiņa romānā pie šīs izšķiršanās varoni noved gan ārējie apstākļi (Aijas nelabojamā un regulārā nodevība; kaimiņu saimnieku Pakalnu, kas Jānim uzticējušies, skaļi paustā vilšanās; līdz riebumam nepanesama sadzīviskā eksistence – nosprāgusī govs, jaundzimušā teliņa un citu atlikušo lopu nokaušana), gan paša Jāņa psihes specifika, kas šādos apstākļos liek mirt „garīgajam cilvēkam”, bet kā „tīri miesiskā daļa” dzīvot viņš nespēj. Jaunsudrabiņa Jānis ir Flobēra Emmas Bovarī radinieks – pēdējais romantisma varonis, kuram par savas iekšējās pasaules neatbilsmi dzīves realitātei jāsamaksā ar izteikti naturālistisku nāvi. Taču Aijas pēc Jaunsudrabiņa Jānis nav romantisma varonis, tāpat izrāde nav uztverama viengabalaini reālistiski. Izrādes Jāņa vēnu griešanu var uztvert tikpat labi kā fantāziju (tai seko arī Aijas un Jura uznāciens, karnevāliski kliedzot „piedod!”) vai kādu no cietsirdīgā flirta jociņiem, kurus Aija ar Jāni viens pret otru izstrādā visas izrādes garumā. To, ka režisoram nav bijis mērķis skatītāju vest katarsiskā līdzpārdzīvojumā, nomirstot kopā ar Jāni, lai pēc tam attīrīts varētu augšāmcelties savai dzīvei, apliecina visa izrādes fināla struktūra. Ja tā ir reāla pašnāvība, tad tās izdarīšanu un to, kurš to izdara, ir noteikusi drīzāk nejaušība – Jānis pats gatavojas iet uz veikalu, bet, kad to izdarīt piedāvājas Aija, viņš, palicis mājās, pārgriež vēnas. Ja uz veikalu aizietu Jānis, iespējams, tā būtu Aija. Jo Aija un Jānis šajā izrādē nav pretmeti – viņiem abiem ir trakas acis un ilgas pēc laimes. Un abiem ir azarts – kurš kuru pārsteigs vairāk.

Dailes teātra un tā skatītāju ieguvums ir Dailei neierastais formāts, kas šajā izrādē ir ļoti labi iedzīvojies, trīs tiešām labi aktierdarbi, turklāt prieks, ka aktieri tik labi pieņēmuši un uzticējušies režisoram „no malas” (kas Dailē mēdz būt problēma).

Aizvērt

Zane Radzobe

//Diena

Regnāra Vaivara Aija pēc Jaunsudrabiņa Dailes teātrī ir postjaunsudrabiņisks darbs. Iestudējumam trūkst klasiķa bezgalsmalkās stilistiskās tēlainības, didaktikas, svinīgās nopietnības. Kas paliek pāri? Atklāsme, ka Aija var būt arī visai jautra un ļoti laikmetīga.

Starp seksu un darbu

Lai arī daži «tīrās» klasikas mīļotāji starpbrīdī zāli pamet, vērtību aizstāvjiem nav ko sašust - R. Vaivars pret romānu izturējies ar pietāti. Radošā grupa iedziļinājusies oriģinālā, kaut secinājumi brīžam nesakrīt ar priekšstatu, kas ir «pareizs» J. Jaunsudrabiņš. «Oriģinālā» Aija ir viens no spēcīgākajiem latviešu literatūras sacerējumiem, izcils stila paraugs, arī latviešu literatūrā neierastas tēmas risinājums. Aija J. Jaunsudrabiņam nav tikai deģenerējusies bāba, bet gan arhetipisks mūžīgi sievišķais, kurā savienojas radošais un iznīcinošais pirmsākums. Aija ir daba. Aija ir seksualitāte tīrā formā, nesavaldāma un nepakļaujama, kaut paša autora simpātijas drusku didaktiskā formā tomēr pieslejas darbam un tikumam kā pozitīvajām vērtībām, varbūt arī tāpēc, ka paša uzrādītā arhetipa spēks viņu gluži vienkārši šausmina. J. Jaunsudrabiņa Aija ir klasiskās latviešu literatūras sastapšanās ar modernismu, naturālisma vaibstiem spiežoties cauri impresionistiskajiem dabas aprakstiem. Iesakņojusies tomēr maldīgā, vienkāršotā J. Jaunsudrabiņa - reālista birka.

Ja romānu izrādē mēģina skatīt tikai reālpsiholoģiskās koordinātās, Aijas dēmoniskajā raksturā ir drusku par daudz dēmonisma, par maz pamatojuma, tāpat kā Jāņa dvēseles mokās, ja, protams, nepieļauj, ka varonis ir neirotisks histēriķis un polarizētas garastāvokļa maiņas - slimības izpausmes. To, ka Aiju «kā stāv» reālistiski iestudēt grūti, pierāda uzvedums Nacionālajā teātrī, kurā režisors Mihails Kublinskis bija spiests piekāpties varones priekšā. Viņa Aija burtiski pieprasīja, lai viņu saprot, jūt līdzi, lai saskata arī viņas ciešanas.

Jaunais reālisms

R. Vaivars gājis līdzīgu ceļu, J. Jaunsudrabiņa tekstu piegriežot savām vajadzībām, kaut viņa pieeja ir konsekventāka, teju naturālistiska. Sajūsmina, kā režisors spēlējas ar zināmo tekstu. Izrāde var kalpot par uzskates līdzekli šķirklī «dekonstrukcija», atklājot un komentējot tekstu vienlaikus, un ir apburoši ironiska - bez pietātes šķaida klišejiskus priekšstatus. Visi zina, ka Aija interesējas tikai par materiālām vērtībām, savukārt Jānis, izsakoties klasiķa vārdiem, saprot, ka «ne tikai no maizes dzīvojam»? Kristīnes Nevarauskas Aija gan dzīvo scenogrāfa Aigara Ozoliņa talantīgi uzburtajā netīrumu kaudzē, tomēr nav ne sātaniska būtne, ne deģenerāte. Viņas vēlmes ir loģiskas. Kamēr Ginta Grāveļa Jānis niekojas ar dēļu galiem, naglojot rotājumu, mājās nav nekā ēdama. Teju ģeniāla ir izdoma uz skatuves nemitīgi sildīt ūdeni - garaiņi, kas kontrastē ar vēsās telpas gaisa sterilitāti, it kā dvako un piešķir Aijas mājai neatdarināmu smārdu. Tā smako mājas, kurās netiek gatavots, kurās nejauši salasītas otrās tīrības lietas veido vidi, tāpat kā nejauši uzlasītas idejas - tajās mītošo cilvēku būtību. Tomēr izrāde nav «atmaskojums», bet komiski skumjš, cilvēcisks stāsts.

R. Vaivara Aija notiek šodien un Latvijā. Bez eksaltācijas. Neviens no varoņiem - K. Nevarauskas Aija, G. Grāveļa Jānis un Artūra Dīča Juris - nav deģenerāts. Vidējais latvietis ar savām domām un jūtām. Ko lai dara, ja tās netiek justas klasiķu cienīgā cēlumā. Toties īstas. Juris kāzu skatā velk nost kreklu, atklādams tetovējumu, kurā iemūžināto «Aiju» nule papildinājis ar lielo «K». (Iznāk «kaija».) Aijai Juris patīk. Jānis patīk drusku vairāk, varbūt viņa viņu pat mīl. Bet sakiet, lūdzu, viņai, kā lai harmoniski dzīvo ar vīrieti, kurš ir infantils? Attiecības ir idilliskas, kamēr tajās ir spēles elements, bet pietiek ieminēties, ka vajadzētu aiziet uz veikalu, un Jānis gluži kā demagoģisks pusaudzis atceras par Juri.

Aktieri saspēlējas lieliski. Aija varbūt ir K. Nevarauskas labākā loma, aktrise tēlā smalki savieno absolūtu sievišķību ar parupju lietišķību. G. Grāvelis un A. Dīcis neatpaliek - abi spēj izveidot simpātisku varoni. Var smieties par varoņiem (un ir par ko smieties), bet cilvēciski iespējams arī līdzi just. Tiesa, G. Grāveļa Jānis neizdarīs pašnāvību. Bet kāpēc no viņa to prasīt, ja varoņa izpratnē nekas briesmīgs nav noticis? J. Jaunsudrabiņa ģenialitāti taču tas neapšauba. Tieši otrādi - parāda viņa gaišredzību, «uzdurot» tēmu, kas latviešu tautai acīmredzami būs aktuāla gadu simtos. Izrādes fināls ir ironijas paraugstunda - Jānis griež vēnas. Ko tas nozīmē? To pašu, ko fonā skanošais jestrais meldiņš. Pazināt? Tāpat kā Aija, arī Tas trakais kavalieru gads šodien izskan gluži citā intonācijā. Nedomāju, ka tā ir zaimošana. Vienkārši - reālisms.

Aizvērt

Līvija Dūmiņa

//Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Regnāra Vaivara izrāde Aija pēc Jaunsudrabiņa Dailes teātrī ir viens no viņa labākajiem darbiem, kas ļauj jaunā radošā kvalitātē ieraudzīt gan Kristīni Nevarausku, gan Gintu Grāveli un ir veiksmīgs starts jaunajam aktierim Artūram Dīcim Jura lomā. Tas piedāvā skatu uz latviešu mentalitātei it kā netipisko, bet nereti sastopamo sievietes raksturu apmēram 90 gadus pēc Jāņa Jaunsudrabiņa darba tapšanas.

Iestudējuma pamatā ir Jāņa Jaunsudrabiņa romāns Aija, precīzāk, triloģijas pēdējā daļa Ziema, kuras sižeta karkasu režisors ar sev raksturīgo humora izjūtu un aktieru līdzdalību apdarinājis to ar pašu tekstiem, padarot situāciju laikmetīgāku. Piemēram, pirmajā Aijas un Jāņa tikšanās reizē Jānis vēlas dzert zaļo tēju. Aija izliekas to meklējam, līdz atrod risinājumu – guaša krāsu –, kam piejauc ūdeni. Jānis padzeras un teic – tagad vari mierīgi nest arī pīrādziņus ar sūdiem. Jau šajā skatā iezīmējas divas pasaules, divi nogriežņi, kas var krustoties, bet nekad nesaplūdīs taisnē. Tas ir vecu vecais konflikts: gars pret miesu, ar to saprotot ne tikai vairošanās, bet arī izdzīvošanas instinktu. Jāņa veidots ornaments uz sienas pret Aijas rosību ap malkas pagali, plēšot skalus, ar ko aizkurt krāsni. Kad nebūs kurināmā, viņa raus no sienas arī Jāņa pienaglotos apdares dēļus.

Kristīnes Nevarauskas Aija runā par laimi, ko divās laulībās nav piedzīvojusi. Viņa no sirds (ticami) dzen prom Juri, liekot punktu iepriekšējai dzīvei. Tomēr, Jānim mežā esot, turpina to. Aijas attieksmē pret Jāni ir skarbajā dzīves realitātē iemantotā pragmatisma rūdījums. Tas liek pret viņu izturēties ar daudz pieredzējušas sievietes pārākumu – kā pret puiku, kas dzīvo ar trūcīgai lauku dzīvei pilnīgi nepiemērotu vērtību mēru. Ar mīlu vien iztikt nav iespējams – ne to katlā iebērsi, ne krāsnī ieliksi. Aija ir gudra – viņa var pielāgoties. Gribi spēlēt spēlītes – labi, spēlēsim, un ļauj Jānim demonstrēt erudīciju. Bet kam derīgas šādas kaprīzes, ja tām nav materiāla seguma?

Aijai ir trakas acis, saka Jānis. Kristīnes Nevarauskas Aija ir gan neloģiska vai dulla, gan rafinēta viltniece. Stratēģiskais gājiens ar Ievas vēstuli no sērijas «lai vairāk iegrieztu» Jānim, korķu izsišana ar gumijas zābakā ietītu dakšiņu, lai varētu ilgāk pagulēt – tās ir vien divas detaļas, kas veido Aijas tēla apjomu. Viņas dilemma – brīvā dzīve ar nodrošināto tēviņu Juri pret statusu, ko dod laulība ar inteliģento Jāni. Var minēt, vai seksa kvalitātei ir nozīme, taču būtiskais faktors tomēr ir materiālais nodrošinājums. Viens to spēj, bet otrs, lai kā cenšas, nespēj dot. Te, protams, jaušama apsūdzība sievietēm par vīrieša vērtēšanu pēc maka biezuma nevis intelektuālajās kvalitātēs, atklājot konkrētu Latvijas mūslaiku ainavu. Inteliģento bezdarbnieku, kas nespēj pielāgoties dzīvei brīvā tirgus formācijā, tajā netrūkst. Izrāde dod vēl vienu būtisku atziņu, kas sasniedz eksistenciālas problēmas līmeni – sievietes un vīrieša attiecībās nogriežņi krustojas seksuālajā plaknē, taču ārpus tā saprašanās ir ļoti problemātiska, ja ne neiespējama.

Būtiski, ka Regnāra Vaivara izrādē svītroti Aijas bērni, bet var minēt, kura bērnu tad finālā Aija gaida. Jāņa iepriekšējās dzīves sievietes – Ieva un Olga –, izrādē ir klātesošas vēstuļu formā, raisot Aijas greizsirdību.

Izrāde fascinē ar detaļām. To nozīmes kā ķēdes posmi sakārtojas patstāvīgā, profesionāli izstrādātā, jēdzieniski blīvā stāstā, ko skatītājam lasīt pēc savas pieredzes bagāžas un lietu kārtības tvēruma, taču grūti iedomāties, ka tas varētu atstāt vienaldzīgu. Kā allaž lieliska Regnāra Vaivara izrādēs ir mūzikas partitūra. Šoreiz vietā Edgara Liepiņa repertuārs, piemēram, pēc Aijas un Jāņa kāzām reizē komiski un ironiski izskan Paula/Ziedoņa Ķiļķēns un klimpa, bet ar Ziemassvētku gaisotnei atbilstošu meldiju kā pēkšņi sācies biezs sniegs nemīlīgajā telpā ielīst gaišs cerības stars.

Par radoši veiksmīgu jāsauc Regnāra Vaivara sadarbība ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu, kostīmu mākslinieci un horeogrāfi Antu Priedīti. Kamerzālē iekārtotais trūcīgais, nolaistais mājoklis ar savandītu gultu, pa kuru mīcās ar zābakiem, bet uz grīdas spļauj saulespuķu sēklu mizas, atgādina citu midzeni – no Oļģerta Krodera iestudējuma Liepājas teātrī. Aijas pamatapģērbs ir kombinē. Tam pa virsu var uzraut gan pelēku darba halātu, gan sarkano kāzu minikleitiņu. Ar špiļkām staigāt viņa neprot, pierasts pie vilnas zeķēm un gumijas zābakiem. Izrādes stils atgādina par naturālismu, taču papildināts ar spēli, kas ir būtiska iestudējumu cauraudošā daļa. Tai pieder Aijas un Jāņa spēlītes, mēģinot pierīvēties kopīgajai dzīvei (kopdzīves intensitāte ir spraiga un naturāla ne pa jokam – Jānis pret Aijas pieri šķaida olu, tiek vicināts cirvis un nazis, pie griestiem kārts striķis un sieta cilpa, ūdens bļodas saturs tiek ne vien grīdai, bet arī Jānim). Spēle, ko nebūt ne smalki pret Jāni ved Juris, mūžīgā spēle starp vīrieti un sievieti, un visbeidzot – visa izrāde kā spēle par Jaunsudrabiņa Aiju. Uz to vedina fināls ar Jāņa tik pēkšņi izdarīto pašnāvību – te ārstē klepu, te pēkšņi griež vēnas, jo, lai cik psiholoģiski precīzi un labi spēlē Gints Grāvelis, motivācijas, lūzuma punkta, īsti nav. Vai tiešām fakts, ka veikalā noturēts par Galderi? Vai arī tikai izlikšanās bijusi samierināšanās ar Aijas nodevību un cerība par turpmākās kopdzīves iespējamību? Turpretī noasiņojošā Jāņa vīzija ar Aiju un Juri liekas tik loģiska halucinācija. Par labu spēlei vai arī absolūti nepārdomātai saimniekošanai liecina vairāki fakti, kas nonāk pretrunā ar naturālās vides loģiku. Piemēram, Aija dodas barot cūku, bet kartupeļus pērk veikalā. Ko tad viņa lej silē? Apkārtvaldošā nabadzība, uz kuras fona spožais, bet nestrādājošais ūdenskrāns, ar briketēm kaut cik naudīgajā laikā kurinātā krāsniņa šķiet greznība, bet tajā pašā laikā uz nemitīgi ieslēgtās elektriskās plītiņas tiek sildīts ūdens, vārīta veļa. Nevar noticēt, ka Aija spēj samaksāt rēķinus. Taču ūdens katlu izdalītā specifiskā smarža un garaiņi naturālās gaisotnes radīšanā, protams, ir spēcīgs izteiksmes līdzeklis.

Uz jautājumu – kas ir šīs Aijas magnēts, kas tā pievelk abus vīriešus, mana atbilde ir – nekulturāla seksualitāte. Kā pēc Jaunsudrabiņa.

Aizvērt

//teritorija.lv

Turpinot 90.jubilejas sezonu, 1.oktobrī Dailes teātra Kamerzālē notika Regnāra Vaivara iestudējuma Aija pēc Jaunsudrabiņa pirmizrāde. Skatuves versijā no latviešu literatūras klasiķa Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas Aija, kura bijusi izrādes inspirācijas avots, nonākuši vien trīs galvenie tēli – Kristīnes Nevarauskas atveidotā Aija, Ginta Grāveļa Jānis un Artūra Dīča Juris. Lai arī izrādes trūkumi nav palikuši nepamanīti, teātra kritiķi iestudējumu vērtē galvenokārt pozitīvi, īpaši izceļot lielisko aktierspēli, Aigara Ozoliņa scenogrāfiju un muzikālo fonu. Izrāde nodēvēta ne tikai par postjaunsudrabiņisku, bet arī par interesantu, patstāvīgu, izaicinošu un emocionāli nospriegotu mākslas darbu, kura vadmotīvs ir jautājums „Kas ir laime?”.

Maija Treile laikrakstā „Kultūras Forums” raksta, ka režisora Regnāra Vaivara spēja aizraut aktierus bijusi tik liela, ka viņi, kļūdami par cilvēkus vienu pie otra pievelkošo stīgu pētniekiem un ar neprognozējamību apburošiem dzīves māksliniekiem, spējuši uzlādētajā telpā paņemt „savā varā arī skatītājus”. Scenogrāfija radot iespaidu par naturālistisku vai reālistisku izrādes estētiku, taču Jaunsudrabiņa teksts, Dailes teātra telpa un spēle ar dažādām estētikām rada iestudējumu, kurā „neierastās kombinācijās sadzīvo viss kontekstu kopums”. Kā asprātīga un smalki izvēlēta tiek vērtēta muzikālā saspēle ar Dailes teātri (tā himna B. Sosāra „Kavalieru gads”), par spēcīgu akcentu atzīta R. Paula dziesma „Ķiļķens un klimpa”. Kostimizācija esot stilīga, un tērpos „paveras gana teatrālas detaļas”, bet Jaunsudrabiņa teksts un epizodes tuvinātas mūsdienām. Izrāde pētot nevis sabiedrību, bet gan „specifisku attiecību modeli, kurā sociālie apstākļi ir tikai fons un varoņu darbību izejmateriāls, mazāk – motivētājs”. Izrādes fināls, kurā Ginta Grāveļa Jānis pārgriež vēnas, šķietot neloģisks un psiholoģiski nepamatots: to var uztvert arī kā fantāziju.

Arī Zane Radzobe („Kultūras Diena”) pievērsusies izrādes reālpsiholoģiskajam aspektam, norādot, ka tēlu raksturiem un mokām ir par maz pamatojuma, jo Aiju reālistiski iestudēt neesot viegli, ko pierādījusi jau režisora Mihaila Kublinska izrāde Nacionālajā teātrī. Lai arī Regnārs Vaivars pret romānu esot izturējies ar pietāti, postjaunsudrabiņiskajai izrādei trūkstot „klasiķa bezgalsmalkās stilistiskās tēlainības, didaktikas [un] svinīgās nopietnības”, taču sajūsmina režisora spēlēšanās ar zināmo tekstu. Izrāde, būdama komiski skumjš un cilvēcisks stāsts, to dekonstruē, atklāj un komentē vienlaikus, turklāt ir „apburoši ironiska – bez pietātes šķaida klišejiskus priekšstatus”. Ļoti slavējama esot izdoma uz skatuves nemitīgi sildīt ūdeni. Aktieru lieliskajā saspēlē īpaši izceļama Kristīnes Nevarauskas Aija, kura, iespējams, esot labākā aktrises loma. Izrādes fināls vērtējams kā ironijas paraugstunda.

Dita Eglīte (Delfi.lv) izrādi vērtē atzinīgi, jo tā pārliecina ar „pamatīgumu cilvēka vājību izpētē, tuvplānā preparējot savstarpējās attiecības, un tam visam piešpricējot kārtīgu jautrības devu”. Spēcīgi uzrunājot spriedze varoņu komunikācijā, kas panākta gan ar pārsteidzošu aktiermeistarību, gan ar asprātīgām vai rupjām vārdu kaujām un piesātinātām klusuma pauzēm. Teksts esot „atsperīgs” un mūsdienīgs, bet izrāde – vieliska. Iestudējumā nevilšoties arī „Regnāra jociņu” (playboy zaķi, alkohola sūkšana no spaiņa u.c.) cienītāji. Muzikālajā fonā saklausāma ironija un „labā nozīmē zināms atsvešinājums”. Spēles telpa, kura atgādinot odžu midzeni, rosina uzdot jautājumu: „Kas ir mūsdienu Aijas nelaime?” Līdz sīkumiem izstrādātā skatuviskā darbība, mūsdienām visai ticami piemērotā Jaunsudrabiņa triloģijas galvenā līnija, ja neskaita atsevišķas pretrunīgas nianses, un izrāde kopumā liekot just, ka „režisoram ļoti, ļoti patīk savs darbs”.

Līvija Dūmiņa („Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”) iestudējumu vērtē kā vienu no režisora Regnāra Vaivara labākajiem darbiem, kurš ne tikai esot „veiksmīgs starts jaunajam aktierim Artūram Dīcim Jura lomā”, bet arī piešķirot aktieriem jaunu radošu kvalitāti. Izrāde – nebeidzama spēle starp vīrieti un sievieti un spēle par Jaunsudrabiņa Aiju – fascinējot ar detaļām, kuru nozīmes „kā ķēdes posmi sakārtojas patstāvīgā, profesionāli izstrādātā, jēdzieniski blīvā stāstā”, kurš diez vai spētu atstāt vienaldzīgu. Iestudējuma stils atgādinot par naturālismu, un kā konflikts tiek iezīmēti divi nogriežņi (gars pret miesu kā vairošanās un izdzīvošanas instinkts), kuri nekad nesaplūdīšot taisnē. Izrāde eksistenciālas problēmas līmenī sniedzot atziņu, ka saprašanās starp vīrieti un sievieti ārpus seksuālās plaknes esot „ļoti problemātiska, ja ne neiespējama”. Aijas magnēts, kurš pievelkot abus vīriešus, esot nekulturāla seksualitāte.

Aizvērt

Kitija Balcare

//Teātra Vēstnesis

Teātrim cilvēks ir jālauž. Tā vienā no saviem romāniem atzina norvēģu rakstnieks un kritiķis Erlends Lū. Vispirmām kārtām – jālauž. Uzdrīkstoties paturpināt rakstnieka domu, teātrim ir jāļauj ienākt cilvēkā kā spēkam, kas tikai uz mirkli vai arī uz visu atlikušo dzīvi pārkārto viņa iekšējo interjeru. Respektīvi, lauž priekšstatus, attieksmes un ietekmē turpmāko rīcību, dokumentējot citu pieredzi teātra valodā.

Stāsti bez vārdiem

Informācijas laikmets cilvēku nogurdina. Tas ieslēdz kluso režīmu un dažkārt uzdrīkstas tikai vērot. Bez vārdiem un pietiekami izteiksmīgi, lai sakustinātu iekšējos domu apgabalus, uzrunā Ģertrūdes ielas teātra radošās apvienības „United Intimacy” repertuāra deju izrādes „Ņem manas acis” un „Esi ar mani”.

„Ņem manas acis” ir daudzsološās horeogrāfes Elīnas Breicas un Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas nodaļas studentu kopdarbs, kas pirmizrādi piedzīvoja jau pirms diviem gadiem, kopš tā laika ir ieguvusi starptautisku atzinību teātra un dejas festivālos un konkursos un ik pa brīdim priecē skatītājus.

Lai arī dažbrīd šķiet, ka dejas izrāde var uzrunāt lielākoties to skatītāju daļu, kam pašiem ir bijušas tuvākas vai tālākas attiecības ar horeogrāfiju (fiziskas vai platoniskas), tad dejas izrāde „Ņem manas acis” ir spēcīgs, kompozicionāli izcils stāsts ar dinamisku horeogrāfiju. Tā nav tikai deja, bet gan rituālu atdzīvināšana un izdzīvošana rokas stiepiena attālumā.

Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas nodaļas studentes Elīna Lutce, Madara Juška, Kristīne Vismane, Eva Vancāne un stiprā dzimuma dejotāji Andrejs Filipovs un Edgars Šļakota ar atsevišķu skatuves rekvizītu palīdzību un kustību niansētību rada telpas piepildījumu, ko pilnveido precīzi izvēlētās mūzikas partijas.

Tai pat laikā mirkļi, kad skaņa pazūd un kad var dzirdēt tikai dejotāju ķermeņa kustību švīkstoņu, pēdu plīkšķus pret dejas laukumu un elpas, domas no stāsta pievēršas tam, kā tiek paveikts tas viss, ko redzam. Vieglums, ar kādu tiek stāstīts, ir augstākā dejotāju pilotāža.

Doties vai palikt?

Turpretī šai rudenī, oktobra beigās „United Intimacy” skatītāju vērtējumam piedāvāja jaunu režisora Andreja Jarovoja un horeogrāfes Elīnas Breices kopdarbu, kas vēsta par savstarpējo attiecību psiholoģisko portretu izvēles mirklī. Izvēle ir ļoti skarba un kategoriska. Doties vai palikt? Tai pat laikā visu izrādes laiku galvā atbalsojas smalkais, bet smeldzīgais motīvs par to, ka viņi dejoja vienu vasaru.

„Esi ar mani” skatītājam atgādina to, cik indivīdu emocionālās līknes ir līdzīgas. Tās ir pilnas ar smalkiem, bet dažbrīd pat robustiem tuvuma mirkļiem, kuri rezultējas iekšējā cīņā. Jo ir jāizdara izvēle.

Kails improvizētās skatuves laukums ar gaismas prožektoriem vienā stūrī. Vīrietis (Guntis Spridzāns) un divas jaunas sievietes (Elīna Breice un Agnese Bordjukova) risina savstarpējo attiecību līkločus, līdzīgi kardiogrammas atveidojumam. No virsotnēm līdz bezdibenim. No vēlmes pieskarties, bet nezināt, kā. Nezināt, kā to paveikt, lai nepaliktu sāpīgs nospiedums otrā un vēl jo vairāk sevī. Jaunās sievietes meklē robežšķautni starp tuvošanos un drošas distances ieturēšanu, it kā cenšoties pasargāt sevi no sadursmes.

Izrādes pieteikumā ir sacīts, ka „Esi ar mani” stāsta par cīņu ar patiesību, ka nekas mūsu dzīvēs nav bezgalīgs – ne vientulība, ne bailes, ne brīvība, ne atkarība, un pat ne kaislība vai mīlestība. To visu nepilnās stundas laikā var novērot dejas laukumā, kas dažbrīd patiešām pārtop par cīņas laukumu. Starp prātu un sirdi. Starp tagadni un nākotni.

Vīrietis abām sievietēm kalpo kā centrbēdzes spēks. Viena dāma (Elīna Breice) ir emocionālāka un izteikti galējās reakcijās pietuvojas un atraujas. Otra (Agnese Bordjukova ) – smalka, gracioza un romantiski atturīga. Atkal maiguma un kaislības pretnostatījums.

Mulsinošas ir tās izrādes minūtes, kad visi trīs dejotāji vienojas it kā kopīgā dejā, sasmaidoties un izbaudot viens otra klātbūtni. Tas pārtop neatbildētā jautājumā par to, kāpēc un kā abas jaunās sievietes tik viegli spēj pieņemt viena otras klātesamību, ņemot vērā klasisko mīlas trijstūra modeli.

Par emocionāli uzlādētāko mirkli uzdrošinos dēvēt dejotāju saraušanos kamoliņā, tai pašā embrija pozā, sargājot iekšpasauli, neļaujoties ārējām ietekmēm un otram. Divatā būt embrija pozā – būt kopā, bet ne ar pasauli. Taču tāda forma ir trausla, viegli ievainojama arī vienam otrā.

Šis laiks kļūst starpdisciplinārs dažādās mākslas jomās. Arī teātra zālē un uz deju skatuvēm. Ja dažādu nozaru profesionāļi spēj atrast kopsaucēju un sniegt labāko, kas ir iespējams ziņojuma nosūtīšanai skatītāju rindām, tad arī deju izrāde tikai un vienīgi iegūst un vairo ziņojuma spēku. Tieši tā, kā to veiksmīgi paveic Elīna Breice savās abās izrādēs.

Trakās latviešu sieviešu acis

Ceļu satiksmes noteikumu grāmatā nevienā lappusē nevar rast atbildi uz jautājumu, ko darīt vienādas nozīmes ceļu krustojumā, ja turpmākais maršruts pašam nav zināms. Kurp doties? Kā atvadīties no līdznācējiem, kas izvēlas citu virzienu? Un kā izvairīties no apburtā loka?

Režisors Regnārs Vaivars no latviešu klasikas plauktiem ir nocēlies Jāņa Jaunsudrabiņa darbu „Aija”, notraucis laika putekļus un iecēlis to Dailes teātra Kamerzālē aktrises Kristīnes Nevarauskas miesā, to visu nodēvējot par izrādi divās daļās „Aija pēc Jaunsudrabiņa”.

Jau pēc pirmā cēliena Vaivara Aija atkal un atkal apstiprina to, ai, cik neprātīgas tomēr ir latviešu sievietes. Trakas. Līdz kaulam. Iespējams, tieši šis bija īstākais laiks, kad runāt par mūsu sieviešu tagadnes formām. Izlaižot gadsimtu, paceļot visus aizkarus logiem, transformējot scenogrāfiski zāli kā māju šķērsgriezumā, ļaujot pietuvoties ikdienas rutīnai, vīrieša rokas trūkumam telpā un ziemas spelgoņai decembra mēnesī.

Taču tik un tā „Aija pēc Jaunsudrabiņa” pārtop par jumtu noraujošu stāstu par (sa)dzīvi, kurām viens otrā grebjam dziļumā ar traku, traku, caururbjošu skatienu. Kā lobot sīpolus, kad asaras ir dabiska reakcija uz procesu. Ja pati Aija (Kristīne Nevarauska) savā tiešumā, trakumā un skarbumā ir tik sasodīti sievišķīga, tad Ginta Grāveļa Jānis un Artūra Dīča Juris ir šīs sievietes divas dabas. Spoguļi viņas iekšējai cīņai starp diviem dzirnakmeņiem – ģimeniskumu un kaislībām. Sievietes pasaulē valda citi vadmotīvi. Viņa rīkojas spontāni, izaicina, provocē, piedalās, precas, šķiras, precas. Sieviete kā sirēna vīriešu pietauvošanās jūrā. Tikai kur sieviete uz kuģa, tur arī klāt dažādas likstas. Sieviete kā neparedzama laika prognoze.

Neskatoties uz laikmeta transformāciju, Vaivara Aija joprojām ir tā pati Jaunsudrabiņa patmīlīgā, nevīžīgā sieviete, kurai vīrietis nav mērķis, bet gan līdzeklis. Jāņa mīlestība ir saglabājusies kā neizskaidrojama vilkme pēc piepildījuma, turpretī Juris ir Aijas glābējs no vientulības un pamestības ar dzīves kultūrvēsturisko slāni pārklātajā mājā, kur vienmēr tiek slēpta „netīrā veļa”. Vaivara Aija šodien ir savdabīgs simbols indivīda kliedzošās vientulības izraisītai rīcībai. Un jebkura vientulība ir sekas, jo katrai vientulībai ir savi cēloņi. Ļoti individuāli.

Izņēmuma „grēksūdzes”

Šis ir digitāli platonisko attiecību laikmets. To precīzi definēja režisors Elmārs Seņkovs monoizrādē „Bikts”. Četri varoņi. Četras grēksūdzes. Izrāde atklātuma skalpeli iegrūž kaut kur krūšu apvidū, aicinot izvērtēt, cik tad atklāti mēs esam paši pret sevi un sev tuvajiem. No cita skatupunkta palūkojoties, cilvēku mazrunāšana rezultējas retās, bet tomēr niansētās „grēksūdzēs”. Tās parasti notiek lūzuma punktos, pēc kuriem seko jaunas ieskrējiena joslas un jauni „varoņdarbi”.

Cimperlīgas dāmītes, topošā aktiera, saldās popzvaigznes un zinātnieka tēlos iejuties viens un tas pats aktieris – Jurijs Djakonovs. Aktierim transformācija no tēla citā tēlā, šķiet, nerada nekādus sarežģījumus, neskatoties uz pāris minūšu starpposmu starp stāstiem. Juriju nebiedē ne sieviešu garās zeķes, ne kailums, ne saldu popdziesmiņu dungošana. Aktieris savu darbu veic patiesi.

Izrāde „Bikts” pārsteidz ar neuzbāzīgu humoru, precīzi izraudzītiem, tipiskiem sabiedrības tēliem un apbrīnojamu aktierspēli. Ar to visu radošā komanda trāpa tieši mērķī. Aktieris kā vēstnieks sludina atzīšanos savu dzīvju patiesībā monologos, ko radījuši Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturģijas studenti Rasa Bugavičute, Jānis Balodis, Klāvs Knuts Sukurs un Toms Auniņš, kas papildināja izrādi ar muzikālo noformējumu (tai skaitā radot jaunu improvizāciju dziesmai „Moon river”).

Jāpiebilst, ka izrāde ir īpaša ar to, ka tā vienkopus ļauj iepazīt klātienē šī gada „Spēlmaņu nakts” kategorijas „Gada spilgtākā debija” trīs nominantus – režisoru Elmāru Seņkovu, aktieri Juriju Djakonovu un arī vienu no izrādes dramaturgiem Jāni Balodi. Jaunajiem māksliniekiem līdzšinējie kopdarbi ir tikai un vienīgi ieguvuši no šāda veida radošās sadarbības, sapludinot vairākas svaigas idejas vienotā izrādē.

Iedodiet latvietim ruporu!

Mēs dzīvojam laikā, kad par saistošāko stāstu aizvien biežāk kļūst ne jau pārpildīta, lielā zāle ar iespaidīgu scenogrāfiju un muzikālo pavadījumu, bet gan mazo, pustumsā slīgstošo telpu izrādes, kas balstās uz kādu dzīvesstāstu. Desmitniekā ir trāpījis divu jauno režisoru Andreja Polozkova un Kārļa Krūmiņa automehāniķa stāsts „Jēkabs”, ko sākot no 12.novembra var klausīties „Dirty Deal Teatro” telpās.

Monoizrāde, ko paši veidotāji dēvē par vīziju par latvieti, kurš izvēlas neklusēt, it kā tādejādi meklējot šodienas varoņus. Skarbi, papildinot ar postpadomju neliterāro leksiku, automehāniķis Jēkabs auditorijai klāsta savas dzīves retrospekciju, kur ir vieta gan dienestā pavadītajam laikam, gan arī savas un sievas Martas subjektīvās realitātes salīdzināšanai.

Viens no režisoriem Kārlis Krūmiņš, kurš šoruden ieguvis teātra festivāla „Patriarha rudens” galveno balvu par režiju Ģertrūdes ielas teātra izrādei „Svētceļnieks”, uz improvizētā skatuves podesta, atbalstoties uz spieķīša un nesot rokā rozā dāvanu maisiņu, apsēžas uz krēsla. Viņš šoreiz ir arī monoizrādes balss, sirds un miesa.

Neskatoties uz to, cik patiesībā jauns ir pats aktieris, ar stājas, žestu, balss, leksikas izvēles, „dreskoda” atbilstību Kārlis pārtop ja ne trīsreiz, tad divreiz vecāks noteikti. Skatītāja priekšā ir pavecs kungs ar kareivīgu iekšējo noskaņojumu, vēloties cīnīties par taisnību, par nodokļu maksātāju naudas lietderīgu izmantošanu, par iespēju netikt krāptam. Par cilvēcību, galu galā.

Un tādi „jēkabi” joprojām stāv garajās lielveikalu rindās un klusē, ēd ātri pagatavojamās nūdeles brokastīs, pusdienās un vakariņās un klusē, liek internetā sludinājumus, kur piedāvā pārdot savu nieri un klusē. Galu galā, sēž skatītāju rindās, skatās izrādi par to, pie kā noved klusēšana, un cieš klusu. Klusu. Izrādi tās autori sūta skatītājam kā skarbu atgādinājumu par to, ka ne tikai ikvienai rīcībai ir sekas, bet arī par to, ka daudz kaitīgākas sekas ir tam, ja rīcības nav nemaz.

Divdesmit piektais kadrs

Biedējot teātra mīļus ar baisām pasakām iekš „Dirty Deal Teatro” radošā apvienība Umka.lv piedāvā izrādi ar neiegaumējamo un neizrunājamo nosaukumu „Control / Out of Centrol jeb 12(3D)ebīls”, kas tapusi izrāžu cikla „Lobotomijas spēlītes” ietvaros. Par aksiomu šodien var kļūt pārliecība - ja ir aizvien vairāk iespēju šeit un tagad komunicēt, tad aizvien vairāk tiek kropļota komunikācija un spēja sazināties.

Izrādes autori Ģirts Šolis un Jānis Vuguls kopā ar Umka.lv biedriem Armandu Berģi un Ēriku Poņemecki piedāvā multidimensionālu, baisu pasaku par tehnoloģiju invāziju indivīda dzīvē (lasīt: smadzenēs, domāšanā, prātā, apziņā). Tekstu autori Agnese Rutkeviča, Madara Rutkeviča un Jānis Vuguls ir paaudze, kas ir šī laikmeta produkts, bet vēl spēj paskatīties uz lietām no malas un neatdoties mītiskajam divdesmit piektajam kadram.

Izrādes autori apgalvo, ka nevienu nevar vainot pie savas vientulības, ko daži iztur, bet citi nē. Laikmets lauž cilvēku emocijas kā nolietotas klaviatūras, kuru taustiņi ir pārāk agresīvi triekti, nesagaidot atbildes uz e-vēstulēm, redzot klusumu tērzētavu jeb čatu logos un aizvien no jauna būvējot savas identitātes virtuālajā telpā.

Lai arī izrādes sākumā Ģirts Šolis melnā, bendem līdzīgā ietērpā tomēr apgalvo, ka šī izrāde nav par mums, tās gaitā tomēr ikviens, kurš sēž skatītāju rindās, uzpazīst smalku ironiju par nekritisko informācijas uztveri un pakļaušanos tiem „baušļiem”, kurus diktē reklāmas „bībeles” ainas. Lelles, „Supermario” spēles, video instalācijas, ASV pagājušā gadsimta vidus reklāmas vēstījumi, sarežģītā smadzeņu skalošana jau no pirmajiem mazuļa soļiem un TV ekrāns kā robežlīnija starp šeit un tur.

Iespējams, ka ir pienācis tehnoloģiju varas laikmets. Tās rada cilvēka prāts, vienlaikus šim prātam diktējot dzīvesveida principus. Cilvēks pats savā azotē audzina čūsku, kuras dzēlieniem tas jau ir kļuvis imūns. Blakusparādību nav. Ir TV ekrāna taisnstūris un klaviatūras klaboņa. Tiek heroizēti un mistificēti tēli, kuri zombijveidīgi iegulst apziņā un transformējas mūsu pašu rīcībā un attieksmē vienam pret otru.

Patiesībā te nemaz nav vietas, lai moralizētu par tiešās komunikācijas pietrūkstošo esības vieglumu. Itin nemaz. Šī pasaka ir atgādinājums tam, ka ir jāspēj ieraudzīt arī pats rāmis, nevis tikai lūkoties caur to, lai zinātu, kurš tad te īsti ir noteicējs. Atbildēt uz šo jautājumu var tikai katrs pats individuāli, ja vispār nonāk līdz šim jautājumam pašmācības ceļā.

Aizvērt

Atsauksmes

Pievienot komentāru

Pievienot Pieslēdzies

Annasofija Tormane Thars 30.10.2014 19:53

Manas pārdomas-
http://tulpe13.wordpress.com/2014/10/30/aija-pec-jaunsudrabina/

Dailes teātris 30.10.2014 10:52

(no twitter.com) @anna_thars
@Dailesteatris "Aija pēc Jaunsudrabiņa" līdz sāpēm patiesi.Ļoti,ļoti patika!Paldies visiem trīs aktieriem par šo fantastisko meistardarbu!

Dailes teātris 30.04.2014 08:47

(no twitter.com) ‏@VanagaKristiana
Un jau atkal izcila @Dailesteatris izrāde "Aija pēc Jaunsudrabiņa"! Tā meistarība, tas patiesums, tās fantastiskās sajūtas.! Bravo!

Dailes teātris 14.10.2013 09:30

9no twitter.com) @Meijereens
Lielisks piektdienas vakars - Aija pēc Jaunsudrabiņa @Dailesteatris . Baudāma aktierspēle!! Secinājums: gribas izlasīt arī oriğinālu!

Dailes teātris 14.10.2013 09:30

(no twitter.com) @maija_paija
Aija- akla savā kaislība, skarba savā greizsirdībā, izcila savā vājumā!. Lielisks vakars @Dailesteatris ! Paldies!

Dailes teātris 03.05.2013 09:29

‏(no twitter.com) @krisselerts
Otrreiz noskatījos Vaivara Aiju pēc Jaunsudrabiņa Dailes teātrī.Vēlreiz BRAVO Grāvelim Nevarauskai(!!!!) un Dīcim

Erika Rakovska 17.04.2013 19:31

Izrāde nebija slikta,bet tā trakā laistīšanās ar ūdeni jau sāka kaitināt...Par daudz!

Dailes teātris 21.01.2013 09:16

(no twitter.com) @Jolanta_J
Aija pēc Jaunsudrabiņa @Dailesteatris, nebaidos šī vārda - Izcila!

06.10.2011 10:51

Ļoti laba, spēcīga izrāde, man tiešām patika! Iesaku! :)

27.02.2011 17:36

PALDIES!!! Izrāde mani vienkārši pārņēma, pārsteidza, satrieca un , kad attapos, atkal jāsaka- kā mīlu šo ( Dailes) teātri, cik ļoti lieliska aktrise ir Kristīne Nevarauska. Arī pārējie, protams, ļoti labi, Kristīne vienkārši to visu sadiedza kopā tik cieši un skaudri, un man ir tāda laba sajūta par to, ka top tik jestras, reizē asprādīgi "aranžēti" klasikas gabali mūsdienu mērcē ar tādu emociju un krampi, ka zēle ik pa brīdim no pārtdzīvojuma tiešuma noelšas... Malači!!! Režisors - arī, protams!!! PALDIES vēlreiz!

10.01.2011 11:03

Beidzot noskatījos izrādi "Aija pēc Jaunsudrabiņa." Esmu klasikas cienītāja, pārsvarā patīk klasiski iestudējumi, taču jaunā izrāde mani patīkami pārsteidza. Tā atklāja Jaunsudrabiņa Aijas būtību un arī to, ka tādas aijas ir visos laikos. Nekas jau nav mainījies. Joprojām ir arī gļēvi Jāņi un šiverīgi Juri. To var uztvert arī kā reālas lauku dzīves ainiņas ar reālu interjeru un kolorītām personām. Ļoti patika visu aktieru tēlojums. Paldies par interesanto izrādi!

09.01.2011 20:54

Man patika izrāde, taču tā bija ļoti tālu no Jāņa Jaunsudrabiņa darba.Izrāde,kas it kā balstīta uz J.J.darbu, bet neticami likās daži sīkumi, jo diez vai tajos laikos varoņi iepirkās Maximā, par ko liecinaja maisiņš;) un dzēra Cido sulas :)))

14.12.2010 16:55

Esmu ļoti vīlusies izrādē, man likās , ka izrāde ir veidota tikai uz ārējiem elementiem - cūkošanos ar ēdienu, laistīšanos ar ūdeni, dzeršanu, nekārtību, bet nebija cilvēcisko attiecību un patiesu kaislību. Nenoticēju nevienam aktierim. Un tā arī nesapratu, ko režisors ar šo izrādi gribēja pateikt...

14.12.2010 12:27

Nepiekrītu režisora uzstādījumam - " Aija pēc Jaunsudrabiņa ". Manuprāt, izrāde ir 100 % Vaivara interpretācija par šo tēmu. Tēli - tukši, falši deģenerāti. Cilvēki, kuriem, nav ko darīt... Tā īsti nenoticēju nevienam no viņiem - Jānis pārāk prasts, Jurim nav šarma. Savstarpējās attiecības un visu radīto nejēdzību diemžēl stipri pabojāja arī kišejas un nemitīgā skraidīšana ar kūpoša ūdens bļodu.
Nevarauska ļoti skaista un aizkustinoša tieši otrajā cēlienā, taču pirmajā redzams, ka neizdevās nolaisties līdz tam zaņķim. Un arī tās "trakās acis" - tikai uzspēlēts teātris. No Jāņa gaidīju vairāk emociju un agresijas, kas parādītu, ka viņš pārdzīvo. Ka viņa būtība ir iznīcināta.
Taču ļoti patika pašas beigas - pēdējā aina, kur Juris un Aija ar akoredonu un zaķa ausīm - manuprāt, radītā noskaņa un nežēlīgais cinisms tomēr ataisnoja pirmajā cēlienā parādīto farsu.

12.11.2010 01:21

Sviests! Rosinu rikot izrades Daugavpils iela vai Ludza;-)

03.11.2010 17:38

Apnicīgi, netīri, mokoši un ļoti maz no Jaunsudrabiņa.

18.10.2010 15:29

Izcila izrāde, nu tik smalki nostrādāta, ka varu tikai apbrīnot kā režisoru, tā aktierus un scenogrāfu un tērpus! Vislielākais prieks par Kristīni, kurai nu ir piešķirta viena tiešām laba loma un kurā viņa izskatās ir uzplaukusi. Gribas novēlēt aktieriem saglabāt tās trakās acis arī uz pārējām izrādēm, lai arī citi skatītāji var izbaudīt šo aizraujošo spēli!

17.10.2010 20:56

Garlaicīga, apnicīga izrāde.Sabāzti visi štampi, kas nāk prātā par šo tēmu. Jau no pirmās ainas skaidrs pilnīgi viss, kas sekos...Ar mokām varēja sagaidīt beigas. Ļoti labi saprotu tos, kas aizgāja pēc pirmā cēliena.

07.10.2010 20:57

Ļoti patika izrāde. Viena no tādām, kura mani aizrāva un piesaistīja uzmanību. Nebija jāskatās pulkstenī ar domu, kad beigsies, jo sižets un aktieru spēle bija perfekta! Kristīne un Gints-malači. Arī jauno aktieri varu uzslavēt! ;)

04.10.2010 11:28

Biju uz izrādi. Lieliski, talantīgi, mūsdienīgi.
Lieliska aktieru spēle. Kristīne ir tik laba, organiska. Labi, ka viņai bijusi iespēja strādāt ar Regnāra radošo trijotni. Citādi Dzilindžers pārāk noplicina viņas aktrises spējas.
Arī abi puiši ir izrādē iekšā. Jā, labi, Grāveris protams var vairāk kā dara, bet jaunais aktieris - cepuri nost - lai viņam vaicas ar režisoriem.
Izrādē jūtama komanda un darbs: liekas, ka radošā grupa kopā ar Regnāru ir ļoti pārdomāti gājuši uz rezultātu.
Varbūt beidzot, kopā ar jauno māksliniecisko vadītāju ienāks arī baudāmas izrādes

03.10.2010 15:47

Forši! Regnārs malacis un aktieri malači. Mūsdienīga, dzīva izrāde.

P.S. Patīkami, ka nav miljono reizi jāskatās uz trio - Rēzija, Skrastiņš, Ķesteris.

03.10.2010 15:41

Gāju ar aizdomām - vai nebūs garlaicīgi, jo bija aizspriedumi pret Jaunsudrabiņa darbu "Aija" un domāju, ka viss grozīsies ap mīlas trijstūri, kas man nav aktuāls....

BET! Tā noteikti nebija! Fantastiska aktieru spēle, piemērota mūzika, asprātīgi dialogi !!! Es pat teiktu, ka JRT līmenis :)))))

Es jums noticēju. Visiem trim.

Paldies visiem, kas pie šīs izrādes strādāja - ir ieguldīts pamatīgs darbs.

P.S. Vienīgi - mazliet dīvaini likās - kur izsitās "korķi", plītiņa turpināja strādāt (uguntiņa dega). Bet tas jau tāds sīkums.

02.10.2010 22:49

Šovakar ar lielu baudu noskatījos šo izrādi. Tā kā šis apmeklējums nāca kā nejaušs piedāvājums un, zinot šo Jaunsudrabiņa darbu, tad gāju uz to kā uz nopietnas, smagas tēmas spēli. Un man patika, kā tā tika pasniegta - caur smiekliem un asarām! Stilīga un mūsdienīga! Aktieri - vnk lieliski!

02.10.2010 22:09

Šovakar noskatījos izrādi un esmu sajūsmā par aktieru darbu! Liels paldies par radīto eocionālo pārdzīvojumu. Mani ļooti uzrunāja izrāde un aktieru darbs. Paldiesss!!!!!!

01.10.2010 23:44

Interesanta izrāde par skumju, skumju dzīvi, cilvēka dabu, mīlu un tās trūkumu, trūkumu kā trūkumu.

01.10.2010 22:54

Forša izrāde, labi nostrādāts

21.09.2010 14:22

Vēlu veiksmi jaunajam aktierim Artūram un visai izrādei!

18.09.2010 21:59

K.Nevarauska ir ideāla Aijas lomai! Novēlu viņai panākumus pirmizrādē un šajā sezonā:-)

09.09.2010 13:48

gribēju redzēt kādu Regnāra Vaivara izrādi, bet atturēja lasītais sižets romānā "Aija" kā tāds. ja tas tiks pasniegts savādāk un ne ar senatnes dvašu, tad būs jāaiziet

03.09.2010 23:06

Hm... redzēju "Aiju" Nacionālajā teātrī (lai gan esmu 100% Dailes teātra fans un Nacionālajā man ne katra izrāde ir tiešām patikusi) un teikšu, ka tā izrāde bija fantastiska. Tik dziļa, daudzšķautņaina, ideāli ieturētu to laiku stilā, un man patika, ka beidzot Aiju parādīja nevis kā vieglas uzvedības sievieti-pavedēju, kura pati "uzprasījās" uz savas dzīves problēmām, bet kā patiesībā.. nu, es pat teiktu, stipru sievieti, kas uz dzīvi skatās praktiski un labi apzinās, ka ar mīlestību vien paēdis nebūsi..
Ļoti jau gribētu redzēt arī R.Vaivara skatījumu par šo tēmu, taču... latiņa ir uzlikta ļoti augstu, vismaz no manas puses :) Lai veicas!

Rādīt atsauksmes Rakstīt atsauksmi

Aija pēc Jaunsudrabiņa

Kamerzāle

Lomās

Radošā komanda

Publikācijas

Izrādes apskats: Kas ir laime pēc Aijas

Pašnāvība pārsteigumam

Postjaunsudrabiņisms

Ornaments pret pagali

Izrādes recenziju apskats Teritorija.lv

Cilvēcisko vājību un cīņas laika atspulgi

Izrādes apskats: Kas ir laime pēc Aijas

Pašnāvība pārsteigumam

Postjaunsudrabiņisms

Ornaments pret pagali

Izrādes recenziju apskats Teritorija.lv

Cilvēcisko vājību un cīņas laika atspulgi

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem