Līvija Dūmiņa //riga2014.org
Regnārs Vaivars Dailes teātra Mazajā zālē iestudējis jau savas dzīves laikā par klasiķi atzītā Izraēlas dramaturga Hanoha Levina lugu „Vientuļie”, kas Dailē skatāma ar nosaukumu „Vecpuiši un vecmeitas”.
Pērn Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvoja Levina lugas „Jakišs un Puče” ļoti veiksmīgais iestudējums Izraēlas režisora Jevgeņija Arjē režijā, un abi darbi formas ziņā ļoti atšķirīgi, bet pēc satura – līdzīgi, jo abos ir dramaturga iecienītās tēmas, kuru dēļ viņu salīdzina ar krievu klasiķiem Nikolaju Gogoli un Antonu Čehovu. Vientuļi vīrieši un sievietes kā divas pasaules, kas pūlas kļūt par vienu, bet kaut kā grūti iet un nesanāk.
Regnāra Vaivara iestudējums ir sarežģīts gadījums (bet tas jau attiecībā uz šā režisora darbiem nav nekas neparasts), jo to grūti ielikt kādā konkrētā žanrā, stabilā plauktā, kas radītu skaidrību un to patīkamo izjūtu, ka saproti spēles noteikumus (nu vai vismaz pārliecinoši peldi šādā ilūzijā). Attiecību drāma? Komēdija? Absurda drāma? Farss? Viss kopā pusotrā stundā.
Redzam divas sievietes un trīs vīriešus attiecību daudzstūrī, kas noapaļojas ļoti labi zināmās banalitātēs (un kas gan ir vēl patiesāks par tām...).
Sieviete grib apprecēties, vīrietis piekrīt, bet nedomā to darīt vai funktierē, kā izšmaukt. Vīrieti tracina visas tās apnicīgās sarunas, kas tā patīk un vajadzīgas sievietēm. Attiecībās trūkst harmonijas, jo vīrietis un sieviete nav vienādā jūtu kondīcijā – kad viens karsts, otrs atdzisis, un kad otrs uzkarsis, pirmais jau atdzisis. Nenovērtē to, kas ir jeb novērtē tad, kad jau vairs nav. Otrs kļūst vajadzīgs un mīļš, tiklīdz ir zaudēts, un atkal apnicīgs, kad atgūts. Pieradums, kas velk citur un liek atgriezties. Biedējoša vientulība. Pieturēšanas taktika rezervei nebaltām dienām jeb izmantošana. Saka vienu, domā ko citu...
Taču lugas tēlu leksika ir ļoti tieša, lietas (cilvēki un to orgāni) tiek saukti īstajos vārdos. Tomēr monologi un dialogi drīzāk atgādina intelektuālas konstrukcijas. Tēlu biogrāfijas nav ieskicētas (tik tas, ka ir pāri 30 gadiem un neprecējušies), nav informācijas par viņu izglītības vai sociālo līmeni, bet tās detaļas, kas varētu dot konkrētību, dramaturgs jauc kā kārtis, un reālistiskā bilde izplūst abstraktā akvarelī.
Ir dotas norādes, ka lugas darbība notiek mūsdienās un pilsētā. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis spēles telpu veidojis atbilstoši laikam, baltā krāsā ieturētais dzīvokļa interjers ir moderns un ar glanci – to, ko rāda krāsainās žurnālu lapas, iemiesojot veiksmi un panākumus. Tajās glancētajās lappusēs kārdina arī „Karen Millen” kleitas, kurās tērptas aktrises Kristīne Nevarauska (Pukija) un Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Buļba). Viņas ir skaistas – gan kleitās, gan mājas tērpos, naktskreklā un peņuārā. Simpātisks „nevīžīgajā” stilā izskatās Artūra Dīča Zingars, bet otrā plāna tēli – Daiņa Gaideļa apņēmīgais Ūdīno un Jura Bartkeviča „kājslauķis” Oistvinds ģērbti pieklājīgos uzvalkos.
Vizuālās valodas skaistums spēcīgi kontrastē ar valodas, izteiksmes, satura raupjumu, radot disonansi. Ne jau tāpēc, ka mūsu priekšstatos šādi cilvēki „tā nerunā”. Dramaturgs rāda cilvēku no tā nepievilcīgās puses, izspīlējot īpašības, kas visiem neapšaubāmi piemīt, bet ko sabiedrībā labāk vai sliktāk slēpj.
Regnārs Vaivars lugu slēdz ar pretējā atslēgu, tēlu atveidē nav pārspīlējuma, aktieru darbi veidoti reālistiski precīzi. Tāpēc brīžiem rodas iespaids, ka neiet kopā tas, ko redzi, un tas, ko dzirdi, tas nojauc realitātes ilūziju un rada simbolisku vispārinājumu cilvēkam un pasaulei, kur viss ir šķitums, kur nav drošības, stabilitātes.
Sievišķības iemiesojumam ar dumpinieces indevi – Kristīnes Nevarauskas Pukijai tomēr ir pašcieņa pat tad, kad, vīrieša pamesta un pazemota, stāv uz ceļiem. Ilze Ķuzule-Skrastiņa Buļbā akcentē pragmatismu, ar izlēmīgu noteiktību rada akotainību, kas sievietēm nepiestāvot, bet kas demonstrē raksturu. Viņa teksta un zemteksta saspēli darbībā atklāj žilbinoši virtuozi.
Diemžēl vājais elements izrādē ir galvenais varonis Zingars, pēc autora raksturojuma – sevī iemīlējies idiots. Lugā Zingara cilvēciskajai būtībai ir rupja pašpārliecināta tēviņa nesimpātiskā daba, viņš nešaubās par savu pievilcību it kā būtu vienīgais gailis vistu kūtī. Artūrs Dīcis šķiet par daudz liek uz nenobriedušā – pāraugušā pusaudža kārts, kas tēlam piešķir tikai neizlēmību ar kaprīzēm, pietrūkst attieksmes, rakstura šķautņu, jo tagad ir liela aptuvenība. Turklāt Zingaram teksta ir daudz, un garākajos monologos uzmanība vispār aizpeld, neļaujot uztvert to jēgu.
Izrādes programmiņā režisors norādījis, ka šis ir „stāsts par veiksmīgajiem, kurus citi mēdz apskaust, bet izrādās, ka viņi ir tikpat nelaimīgi kā tie, kas viņus apskauž”. Bet labā izrādes vēsts ir tā, ka, paskatoties uz viņiem un uz sevi – caur viņiem –, nav skumji. Teksts ir ļoti asprātīgs, un dramaturgs–režisors–aktieri ļauj mums par sevi pasmieties daudz un sirsnīgi.
Tā nu sanāca, ka iepriekšēja vakarā redzējupēdējo Finita la comedia izrādi, par kuru patiešām varēju priecāties,jo tiešām bija vērts redzēt, kaut vai A.Skrastiņa un L.Pupures dēļ un kļuva žēl, ka šo izrādi izņem no repertuāra. Bet tāda ir dzīve. Bet šeit bija ticamīibas moments un viss lielais mudžeklis, kas valīja uz skatuves, režisora prasmīgo roku vadīts, bija lielisks.
Nākamjā dienā, apstākļu sakritības dēļ, jau saktījos Vecpuišus un vecmeitas. Tiešām nesaprotu par ko R.Vaivars bijis nominēts gada Spēlmaņu balvai kā labākais režisors. Es pieksrisrtu, ka scnogrāfs to būtu pelnījis, betvairāk nevienam par šo nevērto pasākumu es nevienu nomināciju, kur nu vēl balvu, nedotu. Es neiesmējos nevienu reizi, pat nepasmaidīju. Man tā likās tukša, prasta un bezjēdzīga. Ja nebūtu Ķuzules un Bartkeviča, kuri paši par sevi ir lieliski aktieri, es patiešām būtu vai nu bezkainīgi aizgājusi vai aizmigusi. Biju dusmīga par iztērēto laiku. Par laimi, skatos, ka šo lugu arī noņem no repertuāra, vismaz atbrīvos vietu kaut kam saprātīgam un tiešām vērtīgam. Komēdija patiesībā ir visgrūtāk spēlējamais žanrs. Traģēdiju un drāmu labi aktieri nospēlēs jebkuros apstākļos. Bet ākstīšanos uz skatuves par komēdiju es, personīgi, nesaucu.
Laba režija, izcils aktieru darbs (īpaši izcila savā tēlā ir Ķuzule, kas izraisa skatītāju smieklus ne vienu vien reizi), saistoša scenogrāfija un skaisti tērpi! Ir noteikti vērts redzēt!
Vairāk varat izlasīt manā blogā: http://sigita-paula.blogspot.com/2016/10/starp-divam-durvim-un-izvelem.html
Viegli, pozitīvi un pavasarim piestāvoši - @Dailesteatris "Vecpuiši un vecmeitas". Prieks par Dīci! Bartkeviča loma - ar grāciju! Grazie! :)
Vecpuiši un vecmeitas. Pie viena, pie otra, bet beigās nekur. Bet protams labāk pagulēt. Ļoti interesanta izrāde. :) @Dailesteatris
Negaidīti forša @Dailesteatris izrāde "Vecpuiši un Vecmeitas". Sižets un tēli nu gluži kā no dzīves ņemti.
@Dailesteatris izrāde "Vecpuiši un vecmeitas" ieteiktu noskatīties ikvienam! Tik reāls un īsts stāsts par dzīvi!
Pikanta ironijas deva un sulīgs sarkasms par mūsdienu jauniešu dzīvi @Dailesteatris izrādē "Vecpuiši un vecmeitas". Skarbi un patiesi!
Vecpuiši un vecmeitas @Dailesteatris īstens teātra baudījums ar dziļu pēcgaršu
"Vecpuiši un vecmeitas" @Dailesteatris - tik precīzi,trāpīgi un patiesi! Lieliska komēdija. Un beidzot man iepatikās Dīcis :) #VērtsRedzēt
Vecpuiši un Vecmeitas @Dailesteatris bija tieši tik labi, lai man pat nebūtu ko pateikt! Pārsmējusiessss :)))
Gribi izdevušos brīvdienu? Aizej uz @Dailesteatris izrādi "Vecpuiši un vecmeitas"! C vitamīns garantēts ilgam laikam! Joprojām smejos :)
"Vecpuiši un vecmeitas" @Dailesteatris ļooooti laba izrāde! Lūk par nopietno caur smiekliem! Bravo Regnāram un visiem aktieriem)))
R.Vaivara jaunā izrāde "Vecpuiši un vecmeitas" @Dailesteatris ir absolūti lieliska - jaudīgi aktierdarbi, labs temps un forša scenogrāfija.