Iziet – panda uzbrūk. Briti uzved pārsteidzošu Šekspīra adaptāciju Baltijā (No The Guardian, 27.05.2024.)

Džons Malkovičs iestudē Toma Stoparda “Leopoldštati”, uz skatuves redzamas Denisa Kellija un Dankana Makmilana drāmas un Sāras Rūlas “Eiridīkes” adaptācija, bet uz “Izrādi, kas saiet sviestā” zāle ir stāvgrūdām pilna. Varētu domāt, ka te uzskaitītās izrādes ir daļa no plašā Londonas teātru piedāvājuma, bet nē – tas ir Dailes teātra repertuārs Latvijas galvaspilsētā Rīgā, kur līdzās dažai zīmīgai Amerikas kultūras personībai šajā sezonā izcelti arī talantīgi mākslinieki no Lilebritānijas.

To vidū ir arī autors un režisors Džefs Džeimss un dizainere Rozanna Vaiza, kuriem izdevies radīt pārsteidzošu Šekspīra lugas “Ziemas pasaka” versiju pēc Dailes mākslinieciskā vadītāja Viestura Kairiša aicinājuma. Pirmajā ainā redzam Hermioni, kas pašapmierinās, skatoties pornogrāfiju virtuālajā realitātē, turpmāk izrādes gaitā Bohēmija atklājas kā dzīvībai bīstama videospēle, un pat slavenāko šīs lugas skatuvisko interpretāciju aizēno karstgalvīgās pandas tēls.

Laika monologs jeb “steidzīgais lidojums”, kas vēstījumu patin 16 gadus uz priekšu, ir teju viss, kas palicis no lugas teksta oriģināla, lai gan viltīgi uzvedumā iekļauts arī Šekspīra 116. sonets (“Nē, negribu es viņu vienošanos”), un aina, ko papildina Leonarda Koena dziesma “Līgums” [Treaty] (“Kaut būtu līgums, ko parakstīt / varētu mana mīla un tava”). Tā noslēdzas ar jestru visa ansambļa deju Bejonses “Texas Hold ’Em” pavadījumā. Vai jau pieminēju, ka laulības ceremoniju vada avatārs-banāns?

“Tas, ko daru šeit, Lielbritānijā būtu nelegāli” … Džefs Džeimss. Foto: Jan Versweyveld

“Tas, ko daru šeit, Lielbritānijā būtu nelegāli,” ar smaidu apgalvo Džeimss pāris stundas pirms pirmizrādes sutīgā maija novakarē. Ļoti ticams, ka režisora dzimtenē vismaz ar saltām aizdomām raudzītos uz pilnīgu Šekspīra pārrakstīšanu. Turklāt puse lugas noris videospēlē, kurā tēliem ir “skaistas, trakas mākslīgas galvas”, un kuru skatāmies uz milzīga ekrāna, kas aizsedz aktierus, no kuriem skatam paveras tikai lielie sarkanie zābaki, kas soļo pa skatuvi.

“Šie skatuviskie paņēmieni noteikti rada distanci,” viņš vēsi nosaka. “Bet es teiktu, ka visi šie efekti kopā ņemot nav tik atsvešinoši kāds būtu Šekspīra lugas “Ziemas pasaka” oriģinālās dzejas lasījums. Tas būtu skatītājam pavisam tāls. Palienējot lugas stāstu un struktūru un piemeklējot tiem mūsdienīgu valodu un telpu, izrāde top – es ceru – daudz pietuvinātāka šodienas auditorijai.” Izrāde ir mazliet muļķīgs, tomēr asprātīgs un galu galā aizkustinošs priekšnesums, kas apzināti rotaļājas ar oriģinālās lugas uzjautrinošajiem elementiem, taču arī godā tās smalko cerības un nožēlas saspēli.

Vaiza veidojusi biroja scenogrāfiju kā rozā un dzeltenu rotaļu laukumu, lai tas atbilstu lugas vēstījumam par ievainoto nevainību un bērnišķīgo tirānu. Silīcija ielejas uzņēmuma “AppZapp” boss ir miljardieris Leo (Leonts oriģinālā), kuram ir izdevies uzbūvēt “Bohēmijas” metavisumu, kurā jau zīdaiņa vecumā tiek ieslodzīta viņa meita Roza. Šekspīra Bohēmijā visi ir maskās, kā norāda Džeimss. “Tāpēc es domāju – kur mūsdienās cilvēki visbiežāk, izliekas par tiem, kas viņi nav? Internetā.”

Leo jaunās spēles testēšanas gaitā atklājas, ka tā izraisījusi vairāku spēlētāju nāvi. Tas izsauc viņā pamatīgu satraukumu un apmātību, kas savukārt viņu noved pie aizdomām, ka Hermionei ir romāns – režisoriem nereti šī sižeta daļa prasa lielas pūles. Džeimsu, kurš, rakstot adaptāciju, kopā ar sievu arī gaidīja otro bērniņu, Leonta seksuāli motivētā greizsirdība neinteresēja tik ļoti kā varoņa satraukums par otrā bērna gaidībām. “Es prātoju – vai te nevar atrast stāstu par dzimšanas traumu un pēcdzemdību depresiju, kā arī dziļi sarežģītu kopīgo pieredzi, kam iet cauri Hermione un Leonts?” Tieši šīs bailes galu galā liek Leo apsūdzēt Hermioni neuzticībā. “Te ir kāds, kurš veido visu pasauli ar savām tehnoloģijām un kam pieder milzu bagātība. Kā rīkotos tāds cilvēks, ja viņu pēkšņi pārņemtu šāda kļūdaina iedoma?”

“Darām jaudīgi vai nedarām vispār”… Winter’s Tale. Foto: Marcis Baltskars

Kā Kairišs reaģēja uz Džeimsa ierosinājumu pilnībā pārrakstīt lugu? “Viņš teica – tu vari darīt, ko, pie velna, tu gribi,” smejas Džeimss, kurš saņēma Dailes aicinājumu pēc Ivo van Hoves ieteikuma. Ar van Hovi viņš kopīgi strādājis pie vairākiem iestudējumiem kā režisora vietnieks. Džeimss zina teikt, ka režisoriem ārpus Lielbritānijas var tikt piešķirta lielāka vara, “bet līdz ar to tev ir lielāka atbildība, kā jau Zirnekļcilvēks mūs brīdina! Teātris piekritīs tavai idejai, bet no tevis ir atkarīgs, vai tā dzīvos vai mirs.”

Vaiza, kura nu gatavojas nākamā gada sadarbībai ar režisori Mariju Abergu Zviedrijā, saka, ka mums ir tendence vienkāršot atšķirības starp to, kā teātris tiek veidots Lielbritānijā un citur Eiropā. “Manuprāt, katram Eiropas pilsētas teātrim piemīt kāda īpaša stilistika, kas ir atšķirīga pat no citiem tās pašas pilsētas teātriem.”

Dailes teātrim ir 40 štata aktieru ansamblis, tas lepojas ar Latvijas lielāko skatuvi (“tā ir platāka nekā Litteltonas teātrī, būtībā tikpat liela kā Kolizejā [Londonā]," saka Džeimss) un saņem nozīmīgu valsts finansiālo atbalstu. “Viņiem ir nepieciešamas lielas izrādes. Viņi negrib trīs aktieru izrādi. Viestura galvenais uzstādījums bija – jo vairāk mūsu aktieru tu vari iesaistīt, jo labāk; mēs gribam, lai viņi tiktu iesaistīti, un viņi vēlas strādāt.” Lielbritānijā sarunas, tieši pretēji, biežāk ir par to, kāds ir minimālais aktieru skaits, ar kuru izrāde var iztikt.

“Tāds kā burvīgs perfekcionista sapnis…” Rozanna Vaiza. Foto: Marks Brenners

Džeimss saskatīja iespēju radīt kaut ko lielākā mērogā nekā viņam jebkad piedāvāts Lielbritānijā, kur viņš strādājis tādos teātros kā “Royal Exchange” Mančesterā un “Nottingham Playhouse”. Abi ar Vaizu apgalvo, ka šī viņiem ir bijusi iedrošinoša pieredze. Vaizai tā savā ziņā bija saistīta ar valodas barjeras pārvarēšanu. “Aktieri un darbnīcu vadītāji runā angliski, bet teātra darbinieki, kas būvē dekorācijas, glezno un šuj, to īsti nedara. Valodas barjera tevi piespiež skaidri formulēt, ko tu vēlies radīt... Man bija jānodod instrukcijas tādā veidā, kas neprasa valodu, lai tās izteiktu un saprastu. Tas mani mudināja būt konkrētākai savos lēmumos. Es domāju, ka šāds process beigās ved pie konceptuāli pārliecinošāka rezultāta.”

Aicinot Vaizu veidot izrādes scenogrāfiju un kostīmus, Džeimss viņu brīdināja: “Darām jaudīgi vai nedarām vispār... Mēs varam izmantot šo iespēju, lai radītu kaut ko tik aizraujošu, cik vien spējam iedomāties." Šķiet, ka “Brexit” nekādā ziņā nav šo projektu aizkavējis. Radošajā komandā ir britu kolēģi – dramaturgs Džeimss Jītmens, komponists Kīrans Lūkass, gaismu mākslinieks Ādams Silvermens, kā arī video mākslinieks Jakubs Lehs no Polijas un latviešu horeogrāfe Elīna Gediņa. Kintija Rodžersa, kas tulkoja Džeimsa scenāriju latviešu valodā, bieži klātienē piedalījās mēģinājumos, lai precizētu lugas tekstu. Vairākas izrādes būs skatāmas ar angļu subtitriem – Kairišs ierosina, ka ar laiku Dailē subtitri būs katrai izrādei.

Dailes teātrī “Wintera stāsts” vispirms noteiktu skaitu režu tiks izrādīta kā daļa no repertuāra, bet skatītāju atsaucība lems, cik ilgi tā paliks izrāžu programmā. (Repertuāra lielākā izrāde šobrīd ir Lukaša Tvarkovska režisētā Ankas Herbutas “Rotkho”, kas aplūko autentiskumu mākslas pasaulē.) Nav tūlītējas prasības uzreiz izpārdot lielu skaitu izrāžu, jo šeit nepastāv tāda pirmizrāžu sistēma kā Lielbritānijā; pēc diviem ģenerālmēģinājumiem izrāde ir atklāta un biļetes ir pieejamas plašākai publikai. Džeimss stāsta, ka pastāvīgs aktieru ansamblis un pašiem sava darbnīca ļauj teātrim uzņemties vairāk risku, jo viņiem nav jāpieaicina ārštata aktieri un radošie darbinieki katram iestudējumam atsevišķi. 

Kas vēl šeit ir citādāk? Te ir labāks desertu piedāvājums, garāks pārtraukums jeb vairāk laika, lai tos apēstu, kā arī cita aplausu un paklanīšanās kārtība, – viņi skaidro. Turklāt, Vaizai par lielu prieku, uz skatuves reti paliek netīrumi vai pirkstu nospiedumi. Skatuves personāls regulāri uztur kārtību mēģinājumos. “Tāds kā burvīgs perfekcionista sapnis…”

“Ārkārtīgi prasīgas lomas…” Mārtiņš Meiers izrādē “Wintera stāsts”. Foto: Mārcis Baltskars

Džeimss un Vaiza apliecina, ka atalgojums te ir daudz lielāks, nekā viņi ir pieraduši mājās, jo Dailes teātri atbalsta valdība; subsīdijas, ko tas saņem, praktiski spēj segt visa aktieru ansambļa algas, skaidro Kairišs. Gan Mārtiņš Meiers (atveido Leo), gan Madara Viļčuka (atveido Rozu pusaudžu vecumā) ansamblim ir pievienojušies salīdzinoši nesen. Viļčukai ir izdevies sabalansēt sirdi plosošo Šekspīra lugas lomu ar ko nedaudz jautrāku, jo viņa piedalās arī britu humora garā veidotajā farsa izrādē “Pīters Pens saiet sviestā”, kas ir viena no divām “Mischief Theatre” komēdijām, kas šosezon skatāmas Dailes teātrī. Viņa piedalās arī Raiņa ("viņš latviešiem ir kā mums Šekspīrs") lugās balstītajā izrādē “Spīdolas nakts” un “Leopoldštatē”, ko režisējis Džons Malkovičs, kurš arī pats ir uzstājies uz Dailes skatuves un slavē teātra ansambli kā satriecoši talantīgu.

Meiers stāsta, ka lomas šeit ir “ārkārtīgi prasīgas” – gan fiziski, gan emocionāli. Abi aktieri vienojas, ka sākotnēji viss te šķitis kā liels adrenalīna pilns ceļojums, bet drīz vien abi ansamblī jutušies pieņemti kā ģimenē. Viļčuka skaidro, ka aktieris, “var maldināt daudzus, pat dažreiz melot pats sev, bet kad esi trupā, strādājot līdzās vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, gadu gaitā viņi tevi iepazīst un zina, kad tu sevi maldini. Viņi tev to pateiks.” Latvijā ir tradīcija, ka jaunākos aktierus savā paspārnē ņem pieredzējušāki “krustvecāki”, skaidro Meiers: “Kāds, ar ko vari aprunāties un kurš var palūkoties no cita skatpunkta, jo aktieri mēdz būt šaubīgi radījumi.”

Lieli teātra nami ar pastāvīgiem ansambļiem joprojām dominē valsts teātra kultūrā, bet sāk parādīties arī mazākas neatkarīgās trupas. Meiers stāsta, ka agrāk skatuves aktierim pēc apmācības bija ļoti būtiski iekļūt repertuāra teātrī, bet tagad tā vairs neesot.

Dailes teātra milzu mērogs dažu labu mēdz pat iebiedēt. Meiers min, ka tas var jaunu režisoru gan izcelt slavas saulītē, gan sagraut: “Ir nepieciešams ārprātīgs talants, lai aizpildītu šo telpu.” Džeimsam bija “precīza vīzija par stāstu, ko viņš gribēja izstāstīt”, viņš piebilst.

“[..] kad esi trupā, strādājot līdzās vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, gadu gaitā viņi tevi iepazīst un zina, kad tu sevi maldini…” Madara Viļčuka (pa labi). Foto: Mārcis Baltskars

“Mums nekas tāds vēl uz Latvijas skatuves nav bijis,” drosmīgo iestudējumu komentē Viesturs Kairišs. Pārņemdams teātra vadību 2020. gadā, viņš kā uzdevumu izvirzīja parādīt jaunus radošos talantus no visas Eiropas, nevis uzņemt jau zināmas starptautiskas megazvaigznes, kāds ir, piemēram, Ivo van Hove. Viņš salīdzina to ar futbola klubu spēlētāju pirkšanu: bet teātrim nav Vācijas Bundeslīgas futbola kluba Minhenes “Bayern” dziļo kabatu, un tas vairāk līdzinās Dortmundes "Borussia" komandai, tāpēc spēles laukumā jālaiž vēl topošās nākotnes leģendas. Šobrīd Kairišs sadarbojas ar vēl kādu britu izcelsmes Ivo van Hoves režisora vietnieku – Danielu Ragetu.

Dailes starptautiskums to izceļ citu Rīgas teātru vidū un atšķir to no, piemēram, Latvijas Nacionālā teātra vai Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra, kurā Kairišs pats ne tik sen režisēja “Hamletu” jeb “Kara laika hroniku”, kas apzina paralēli starp karu Ukrainā un attiecībām starp “brālīgajām nācijām” Dāniju un Norvēģiju. “Dailes teātrim jābūt īstam Eiropas teātrim,” viņš saka. “Mums jāvar pārdot Eiropas idejas sabiedrībai, jo Krievijas propagandas dēļ... mums joprojām jācīnās par Eiropu, vienā vai citā veidā.”

Pēc svinīgās atklāšanas nākamajā dienā Džeimss kāpj lidmašīnā, lai dotos mājup, un – te atklājas vēl kāda būtiska mūsu teātra kultūru atšķirība – arī izrādes aktieri drīz pametīs teātra telpas. “Kad saule spīd, biļetes tik labi netirgojas,” saka Viļčuka. “Wintera stāsts” vasarā ies pātraukumā kopā ar pārējo repertuāru. Bet, kad laiks kļūs vēsāks, aktieri atkal atgriezīsies, un viņiem pa karstām pēdām pakaļ dzīsies panda.

“Wintera stāsts” skatāms Dailes teatrī, Rīgā ar subtitriem angļu valodā 12. oktobrī. Britu laikraksta "The Guardian" skatuves mākslas sadaļas redaktora Krisa Vīganda viesošanos Latvijā nodrošināja teātris.

Raksta oriģināls: theguardian.com