Biļetes uz izrādēm oktobrī un novembrī
15. jūnijā plkst. 12.00 sāksim biļešu iepriekšpārdošanu uz izrādēm oktobrī un novembrī. Abonementu īpašniekiem biļetes pieejamas jau no 14. jūnija plkst. 12.00.
Starp jau skatītāju iecienītajām izrādēm novembrī gaidāmas trīs pirmizrādes – Lielajā zālē “SPĪDOLAS NAKTS” Viestura Kairiša režijā, Mazajā zālē bērnu izrāde “PASAKA PAR TĪKU” Mārtiņa Eihes režijā un nemirstīgais mīlasstāsts “EIRIDĪKE” Annas Abalikhinas režijā.
Rainis raksta: “[..] bija jāpanāk valsts, bija jāmodina uz panākšanu, un – panāktā valsts bija jāizveido uz kultūras un cilvēcības, ne uz varas pamatiem.” Rainis ir slavens ar savām radāmajām domām un galvu reibinošajām iecerēm, kuras pārtrauca tikai viņa cilvēciskais mirstīgums. Tomēr, par spīti nāvei, Raiņa radītie un pārradītie tēli turpina dzīvot mūsos visos un veido katra latvieša arhetipisko bezapziņas pasauli. Lāčplēsis turpina atgriezties Latvijai vissvarīgākajos brīžos. Spīdola turpina apšaubīt un piespiež mūs mainīties un augt, bet viņu meita Dedze turpina mīlēt pat savus ienaidniekus. Turpinājums Dzejniekai nāvei ir satikšanās ne tikai ar šiem tēliem, bet arī latviešu mītu pasaules varenajiem.
Moriss atgriežas savās dzimtajās mājās laukos, kas atgādina viņam par bērnību – laiku, kad viss bija atkarīgs no vecākiem. Lai kas arī nenotiktu pieaugušo dzīvē, viņa labākais draugs Tīka bija kāds, uz kuru vienmēr varēja paļauties. Bērnības spēks slēpās iztēlē, kurā Moriss varēja kļūt par Tarazānu – izdomātu tēlu, kuram nav bailes no neviena. Turklāt Tīka runāja daudz saprotamāk un skaidrāk nekā daudzi no pieaugušajiem. Pasaka par Tīku ir Kanādiešu rakstnieka Mišela Marka Bušāra godalgota luga, kura viņa dzimtenē atzīta par bērnu literatūras klasiku un kuru katra paaudze no jauna iepazīst un atpazīst kā savu.
Visnemirstīgākais mīlasstāsts. Stāsts par Orfeju un Eiridīki. Jaunās skaistules Eiridīkes nāve kāzu dienā un viņas mīlnieka Orfeja ceļojums cauri viņsaulei pie izredzētās turpina iedvesmot. Mūsdienu dramaturģes Sāras Rūlas interpretācijā stāsta centrā ir Eiridīke, kura viņsaulē zaudē ne tikai savu mīlestību, bet arī valodu un identitātitādā veidā dodot plašas iespējas izrādes veidotājiem uzrunāt skatītājus ar jauniem izteiksmes veidiem. Dzejnieks Jānis Elsbergs dramaturģes tekstu ir ne tikai latviskojis, bet arī atdzejojis, un izrādes radošā komanda ir atradusi fiziskā teātra estētikā balstītu kustību partitūru. Tā ir iepriekš neredzēta kombinācija un valdzinošs darbs, kas apbur, piesaista un neatlaiž vēl ilgi pēc redzētā – kā pati mīlestība.