Sēru vēsts – no mums šķīrusies Ausma Kantāne

Pelēkais 29. maija rīts nesis sēru vēsti – no mums šķīrusies Ausma Kantāne (10.11.1941–29.05.2022). Mūsu dzirkstošā, harismātiskā Ausma, liela aktrise un liela personība.

Atvadīšanās no mūžībā aizgājušās ilggadējās Dailes teātra aktrises Ausmas Kantānes notiks piektdien, 3. jūnijā, no plkst. 13.00 līdz- 14:30 Dailes teātra Stikla zālē (2. stāva foajē). Atvadām lūdzam izvēlēties dažus simboliskus ziedus. Ausmas Kantānes tuvinieki lūdz cienīt piederīgo privātumu un neapgrūtināt atvadīšanos ar mediju uzmanību.

Dailes teātrī Ausma Kantāne ienāca tūlīt pēc Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes absolvēšanas 1963. gadā. Eduards Smiļģis vēl ir galvenais režisors un atzīst viņu par īstu Dailes teātra aktrisi. Tāda viņa bija visus gadus, kamēr bija teātrī un arī ārpus tā – ar enerģisku temperamentu, kas salīdzināts ar tādām dabas katastrofām kā viesuļvētra, orkāns, cunami un vulkāna izvirdums. Ar gudrību un garīgu spēku, kas ļāvis gan izturēt, gan dzīvot ar prieku, kas tik lipīgi izskanēja viņas smieklos.

Ausmai Kantānei piemita daudzpusīgs, traģikomiķes talants. Viņas radītajiem tēliem bija raksturīga garīga vitalitāte, viņas patiesīgums un emocionalitāte uzrunāja un paņēma savā varā. Un viņai piemita skatuviskā brīvība, ļaušanās impulsam bez robežām, ar eleganti vilktām groteskas līnijām radot savas brīnišķīgās komiskās un ekscentriskās varones.

Pēteris Pētersons jaunajai aktrisei uzticēja Spīdolas lomu “Ugunī un naktī” (1965), viņa spēlēja Pastnieci, Biļešu kontrolieri, Gleznu sargātāju I. Ziedoņa, P. Pētersona “Motociklā” (1967), Aglaju F. Dostojevska “Idiotā” un Danu P. Pētersona izrādē “Mirdzošais un tumši zilais” (1987).

Arnolds Liniņš Ausmai Kantānei deva H. Ibsena “Branda” (1975) Agnesi – vienu no viņas lielajām lomām, izsāpētu īsti un pret sevi nesaudzīgi. Un “Satikšanās” (1989) Mariju. Kārlis Auškāps – brīnišķīgo Letisu P. Šefera “Letisā un mīlašķī” (1991) un Alīsi kopā ar viņas Brandu, viņas partneri, viņas Edgaru Juri Strengu tapušajā A. Strindberga “Nāves dejā” (1987). Sadarbībā ar Kārli Auškāpu tapa monoizrāde “Visi koki Dieva doti” (1994), aktrises veidota Vizmas Belševicas dzejas kompozīcija ar Raimonda Paula komponētu mūziku un Maestro uz Mazās zāles skatuves. Monoizrāde “Spēlmaņu naktī” atzīta par labāko latviešu literatūras iestudējumu 1994. gadā.

Pēc gandrīz divdesmit gadiem, kuros Ausma Kantāne savu enerģiju veltīja politikai un citām aktivitātēm, aktrise atgriezās Dailē pērn ar Vizmas Belševicas dzeju projektā “Dailes kanons”, uz skatuves atkal satiekoties ar Raimondu Paulu, kā arī aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu. Tā bija ļoti emocionāla atgriešanās Ausmas Kantānes 80. jubilejas gadā.

Aktrises radītās lomas vairākkārt atzītas pat labākajām gan vēl Teātru skates laikos, gan “Spēlmaņu nakts” ērā: “Barbaru” (1974, rež. A. Kacs) Anna Fjodorovna, “Branda” Agnese, “Atraitņu” (rež. A Matīsa) Anna, “Tiesas” (1985, rež. J. Strenga V. Vētra) Vārdotāja, “Nāves dejas” Alīse un “Mirdzošais un tumši zilais” Dana, “Satikšanās” Marija, “Atriebējas” (1991, teātris “Kabata”) Sidonija, “Letisas un Mīlašķa” Miss Letisa Dufē, “Publikai skatīties aizliegts” (1992, rež. A. Ozols) Gabriela Tristāna, “Gesta Berlinga” (1993, rež. H. Liepiņš) Majoriene, “Ugunī” (1994, rež. J. Kalniņš) Horsta madāma, “Dzelzs magnoliju” (1994, rež. P. Gaudiņš) Melīna Ītentone, un protams, loma izrādē “Visi koki Dieva doti” (1994).

Ausmai Kantānei patika pavasaris, “ne puķīšu, ne putniņu, ne dullo mīlētāju dēļ”, bet tāpēc, ka pavasaris nes vairāk gaismas. “Savā profesijā esmu laimīgi saistīta ar gaismu. Ar skatuves gaismu, ar autora gaismu, ar aktiera un režisora gaismu un gaismu no zāles, kas nāk no skatītājiem – tā man palīdz pārdzīvot tumsas laiku.” Lai gaišs ceļš mūžībā!