Santa Raita //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
«Nekādas lugas jau nebija, bija tikai traģikomiskas situācijas – ka viens grib pārdot, bet otrs īsti negrib pirkt. Man pašam nav talanta tirgoties, es pat nevienu mašīnu neesmu pārdevis – esmu atdevis vai iemainījis, tāpēc mani interesē, kas tas ir par magic, kas cilvēkiem ļauj būt labiem pārdevējiem un vienlaikus saglabāt pašcieņu un arī nepazaudēt draugus,» saka režisors Pauls Timrots. Viņam šovakar pirmizrāde – Radošo meklējumu cikla Brīva skatuve ietvaros viņš Dailes teātra Kamerzālē iestudējis Prezentāciju.
Mēs visi esam spiesti pirkt un pārdot. Reizēm mums par to ir kauns – gan par to, ka pārdodam, gan par to, ka pērkam. Mēs visi esam iesaistīti šādās pirkšanas un pārdošanas situācijās. «Iedomājieties: jūs meklējat darbu. Jums kaut kā ir jāsaglabā pašcieņa un vienlaikus jāmāk sevi kādam ietirgot. Nožēlojama situācija,» domā izrādes režisors. «Esat kādreiz nonākuši pasākumā, kur sākumā parunājas, pēc tam dod ēst un tad mēģina ko pārdot?» viņš jautā. Viņš nešaubās, ka katrs par to ir dzirdējis vai pat piedalījies un zina, ka tā ir ļoti neērta situācija –, jo abas puses saprot, ka blefo. Kā saglabāt pašcieņu un iziet no šādām situācijām – gan pērkot, gan pārdodot? Par to arī ir šī izrāde. Iestudējumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, kostīmus veidojusi Iveta Šurma, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Kudiņš, bet Prezentācijā piedalās Dārta Daneviča, Ērika Eglija, Intars Rešetins, Gints Grāvelis, Aldis Siliņš un Gints Andžāns.
Atbilstošs mērogs
Prezentācija ir Paula Timrota otrais iestudējums teātrī – pirmā bija pēc Kārļa Skalbes pasaku motīviem veidotā Pasaka par vērdiņu – 2012, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2011. gada nogalē. «Teātra režijas pieredzes tolaik nebija nekādas, Kultūras akadēmijā mācījos kino režiju. Tad nu, lai paskatītos, kā tās lietas darās, uzprasījos pasēdēt mēģinājumos pie Jana Villema van de Bosa, paskatījos, ko Džilis dara, uzprasījos pie Oļģerta Krodera Valmierā – sēdēju blakām, turēju muti, nevienam neko neprasīju, tikai skatījos un vēroju, kā kurš strādā. Protams, katram ir savas metodes, katrs dara savādāk, bet būtiskākais no tā visa man izkristalizējās,» stāsta Pauls Timrots. Viņš atzīstas: pabeidzis Pasaku par vērdiņu – 2012, bija āķis lūpā. «Baigi patika, tāpēc, kad darbs bija pabeigts, uzrunāju Džilindžeru: «Vēl kaut ko varam?» Izstāstīju savu ideju un jau pavasarī viņš man piedāvāja taisīt eksperimentu Kamerzālē un arī Jaungada koncertu. Es priecīgs, jo – kāpēc nē?! Kamerzāle manai meistarībai ir atbilstošs mērogs, savukārt Jaungada koncerts Lielajā zālē nav tik liels risks – tur var paspēlēties, un tas ir ļoti labs veids, kā kaut ko iesākt darīt uz lielās skatuves,» domā Pauls Timrots. Viņaprāt, lielā skatuve ir nežēlīga, normālu izrādi viņš tur vēl neņemtos taisīt. «Nu galīgi nē! Tas ir... jopcik! Teikt, ka es to varu – tā būtu dūša bez pamata,» režisors godīgi atzīstas. «Aizgāju paskatīties Džilindžera Šeipingu – viens vienā skatuves malā runā, otrs otrā. Domāju, kā viņi tiks viens pie otra?! Tur taču jātaisa pārgājiens ar telti... lai viņi tiktu pāri skatuvei un satiktos. Visu cieņu režisoriem, kas spēj pārvaldīt lielo skatuvi!»
Varēja ieiet slimnīcā
Pauls Timrots stāsta, ka savulaik teātrī nokļuvis pavisam nejauši. «Mācījos Pedagoģijas fakultātē par latviešu valodas skolotāju. Biju dabūjis darbu septītajā videnē, bet muļķīgi sagadījās: kad mani pieņēma darbā, direktore bija slima, bet kādreiz viņa bija direktore skolā, kurā es mācījos, un ne es viņu cietu, ne viņa mani. Kad viņa ieraudzīja, ka esmu pieņemts skolā bez viņas atļaujas, viņa teica, lai eju prom. Biju nostrādājis nepilnu mācību gadu. Es arī aizgāju. Pārgāju pāri krustojumam un pirmā ēka, ko ieraudzīju, bija Dailes teātris. Iegāju iekšā un jautāju, vai tur ir kāds darbs. Tikpat labi varēju ieiet arī 1. slimnīcā,» režisors atminas savu ceļu uz Dailes teātri. Viņu pieņēma darbā par skatuves strādnieku, un šai amatā viņš nostrādāja trīs gadus.
«Neesmu lauzies būt teātrī, būt par režisoru, jo arī televīzijā vienmēr bija daudz ko darīt,» saka LTV populārā raidījuma Zebra vadītājs. Starp citu, šo raidījumu viņš veido kopš 1994. gada, un, ja neskaita Panorāmu, kas ir ziņu raidījums, Zebra ir vecākais raidījums televīzijā. «Vai tad uz ceļa viss ir kārtībā, vai tad varētu beigt?» jautā auto eksperts, uzsverot, ka katru gadu ielās izbrauc ap 20 tūkstošiem jaunu šoferīšu, ik gadu piedzimst ap 15 tūkstošiem bērnu un tikpat daudz ik gadu sāk iet skolā un neko nejēdz, kā tikt pāri ielai. «Tur ir ko darīt!» viņš apņēmīgi nosaka un ar gandarījumu par paveikto min arī Latvijas jaunatklāšanas raidījumu TE!, kas apzina un atspoguļo vietējās vērtības un popularizē vietējo tūristu ceļošanu visās gada sezonās, un ko viņš vada kopā ar Martu Selecku, Gustavu Terzenu, Māri Olti, Daci Grimzi un Māru Kampernovu.
Mierīgi un mājīgi
«Strādājot par skatuves strādnieku, iepazinu teātra vidi, visus aktierus, izrāžu vadītājus. Arī sieva visu mūžu te strādājusi un, kaut kā pa to teātri grozoties, laikam neviļus biju licis manīt, ka mani tas interesē, jo Mārtiņš Vilkārsis, kas tolaik bija galvenais radošais spēks teātrī, pēkšņi piedāvāja man uztaisīt vērdiņu. Tas bija forši! Man iepatikās un – jā, gribas vēl» Pauls Timrots neslēpj. Viņš gan domā, ka diez vai varētu ieiet citā teātrī un teikt: «Dodiet man te darbu!» Jo tikai Dailes teātrī viņš visu zina, visus pazīst, jūtas mierīgi un mājīgi.
Vai uz skolu atpakaļ negribas? «Es apbrīnoju visus, kas strādā skolā – tas ir viens ellīgs darbs, ko var darīt tikai kaut kādu ideālu vārdā. Ne tur baigais atalgojums, ne tur baigais gandarījums, tāpēc – visu cieņu skolotājiem, kas to darbu dara! Ir jau mums arī mediķi, kuru atalgojums nav prestižs, bet kuri pašaizliedzīgi seko savam aicinājumam. Skaidrs, ka tu nebūsi bagāts arī teātrī strādājot, bet, ja tas ir tavs, tu tik un tā iesi un to darīsi. Tāpat kā medmāsa, tāpat kā skolotāja,» domā Pauls Timrots. Viņš sapratis, ka viņu sauc uz teātri. «Jā, tur ir kaut kas foršs,» viņš secina un atzīst, ka teātrī ir interesantāk nekā televīzijā. «Televīzija ir vieglāka, vienkāršāka, tā neprasa tādu enerģiju un fokusēšanos, kā tas ir teātrī, kur viss notiek tagad, te, šajā mirklī. Jau divdesmito gadu strādāju televizorā, it kā jau varētu būt zināma rutīna, taču arī tur ik dienu ir jauni izaicinājumi, jo, ienākot jaunajiem, kuri mēģina būt spožāki, ir jāspēj noturēt savs līmenis. Un tomēr teātrī es jūtos vislabāk. Jau no pirmās mēģinājumu dienas ir interesanti un forši – aizraujoši sekojot līdzi mēģinājumu procesam, esmu tik daudz smējies, kā nekad ikdienā. Protams, pirmizrādē būs uztraukums par vadiņiem un lampiņām, ka tikai kāds kur nepaklūp, bet uz to brīdi interesantums būs jau garām. Tagad man teātrī ir interesanti, tagad ir forši!»
Smird pēc benzīna
Režisors atklāj, ka ar Prezentāciju viņš negribētu apstāties – varianti ir arī turpmākai sadarbībai, tikai, kamēr idejas nav apstiprinātas, viņš vēl negrib tās nosaukt vārdā. Nosaucot vārdā Paula Timrota radošās aktivitātes – Dailes teātrī viņš iestudē izrādi, Latvijas televīzijā vada raidījumus TE! un Ātruma cilts, Radio SWH jau vairāk nekā 10 gadus katru piektdienu raidījumā Radio kurbulis stāsta par jaunumiem autobūvē, aktualitātēm autosportā, veido reportāžas no tehnisko sporta veidu sacīkstēm, bet divas reizes mēnesī uz maiņām ar Jāni Šipkēvicu viņš aicina uz radio studiju sev interesējošus cilvēkus un runā Ar dziesmu par dzīvi –, tā vien šķiet, ka nekam citam viņam laika vairs nepietiek. Bet izrādās, viņš atrod laiku arī savam vaļaspriekam – motokrosam, kurā diezgan regulāri un ar panākumiem brauc jau desmit gadu. «Protams, šobrīd, kad gatavojam Prezentāciju, labi, ja reizi nedēļā sanāk pabraukt. Tas mani skumdina, gribētos vairāk pasportot,» viņš saka un jau gaida, kad uzsals ledus – tad varēs braukt ar mocīti pa ledu. «Tas būs skaisti!» viņš jau aizsapņojas. Kad saku, ka arī bīstami, Pauls Timrots atteic: «Kas tur bīstams?! Riepām ir radzes, nekas traks, slīd dozēti. Kad biju salauzis kāju un gāju ar kruķiem, man daudzas sievietes nāca pretī un stāstīja, ka viņām gadījies līdzīgi, ejot ar augstpapēdenēm pa bruģi. Nē, motokross nav vairāk bīstams par augstpapēdenēm uz bruģa vai kādu citu kustīgu sporta veidu,» viņš pasmaida un saka, ka motokrosā tomēr ir ķivere galvā, bruņas mugurā, plastmasas zābaki kājās un vēl ceļgalu sargi.»
Ja viņam būtu vairāk laika, viņš vēl vairāk brauktu ar mocīti. «Man patīk ātras lietas, situācijas, kurās ātri jāreaģē un nav laika domāt ne par ko citu. Kad tev ir jāpārlec tramplīnam, tas izslauka no galvas pilnīgi visas rūpes. Jo tev katrā sekundes simtdaļā jābūt fokusā – ja aizdomāsies par ko citu, nokritīsi. Bet, ja izklaide būtu mierīgāka, piemēram, makšķerēšana, es mierīgi varētu sanervozēties par kaut kādām darba lietām, jo īpaši, ja necopējas. Bet motokrosā to nevar, turklāt tā ir brīnišķīga fizkultūra – ātri ir, bailīgi ir, piekusis esi, pēc benzīna smird... Ko man vēl vairāk vajag?!»
Pauls TIMROTS
- Dzimis 1967. gada 19. jūlijā Rīgā
- Izglītība: Rīgas 39. vidusskola, Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāte, Latvijas Kultūras akadēmija (kino režija), Biznesa vadības koledža (bakalaura grāds organizāciju vadībā un psiholoģijā, 2012)
- Ar izrādi Pasaka par vērdiņu - 2012 (2011) Dailes teātrī debitējis teātra režijā
- Bijis latviešu valodas un literatūras skolotājs Rīgas 7. vidusskolā, režisors animācijas filmu studijā Dauka un mākslinieks leļļu filmu studijā AB, žurnālists laikraksta Diena pielikumā Dienas Stils, darbojies producentu sabiedrībā Vides Filmu Studija
- Radio SWH vada raidījumus Radio kurbulis un Ar dziesmu par dzīvi
- Kopš 1994. gada veido raidījumu Zebra (LTV); Latvijas jaunatklāšanas raidījuma TE! vadītājs (LTV)
- Mākslinieks un režisors animācijas filmai Nu, un (1992), režisors animācijas filmai Maģistrāle (1993), mākslinieks leļļu filmu seriālam Munks un Lemijs, režisors un scenārija autors dokumentālajām filmām Latvijas hronika Nr. 4 (1995) un Cik jūs tur esat? (2000).
- Studiju laikā strādājis par skatuves strādnieku Dailes teātrī (1988-1990)
- Precējies. Sieva – kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa. Divi bērni (26 un 11 gadi)
