Aija Kaukule //Latvijas Avīze
Operas režisors un kādreizējais Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars pēc ilgāka laika atgriežas uz teātra skatuves, gan ne vairs ne kā Dailes teātra aktieris, bet izrādes režisors. 16. oktobrī Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrāde viņa iestudētajai kanādiešu dramaturga Nikolā Bijona lugai “Ziloņa dziesma” – smalkam psiholoģiskam detektīvam, psihiatriskās slimnīcas sienās meklējot pazudušu dakteri. Sarunā ar izrādes režisoru par gaidāmo izrādi, teātra un operas niansēm, kā arī par radošajiem plāniem.
– Ar kādām sajūtām pēc ilgāka posma operas režijā un vadībā atgriežaties teātra radošajos spēkos?
– No Dailes teātra aizgāju pirms 19 gadiem, kad mani uzaicināja uz opernamu. Laika nogrieznis, kopš neesmu darbojies Dailes teātrī, ir it kā nopietns, ja to samēro ar cilvēka dzīvi, tomēr šķiet, nekas īpaši nav mainījies, pat ja vizuāli izskatās citādi. Toreiz, mācoties Dailes teātra aktieru kursā, šeit pavadītas neskaitāmas pēcpusdienas. Ieej kādā telpā un pretī vesels atmiņu vilnis – kustību nodarbības pie Ērikas Ferdas, runas nodarbība pie Arnolda Liniņa vai Ainas Matīsas. Aizkustinoši redzēt, ka šeit ir cilvēki, kas kopš tā laika kalpo teātrim. Protams, strādājot kā režisoram, sajūtas ir citas. Ir cita atbildība. Strādājot operā, naktīs mēdzu murgot, ka man liek diriģēt, bet tagad murgoju, ka man liek spēlēt lomu, kuras tekstu nezinu. Šobrīd man ir interesanti vērot tās aktieru paaudzes, kas ienākušas teātrī pēc mums.
– Redzot jūsu vārdu saistībā ar teātri, jāpajautā, vai turpmāk pievērsīsieties teātrim un operas posms ir aiz muguras?
– Mūsdienās nav vairs strikta nošķīruma – operas vai teātra režisors. Eiropā, sevišķi Vācijā, operas pārsvarā iestudē teātra režisori. Varbūt manā gadījumā ir mazliet ačgārni – es atgriežos teātrī no operas. Kā dramatiskā teātra aktierim šī man ir atgriešanās pazīstamā vidē un pasaulē. Katrā ziņā noteikti turpināšu iestudēt operas, tāpat, es ceru, arī dramatisko teātri – jau 28. martā būs pirmizrāde manis iestudētajām Čehova “Trīs māsām” Dailes teātrī.
– Atgriežoties pie aktuālās izrādes – kas bija jūsu materiāla izvēles pamatā, iestudējot “Ziloņa dziesmu”? Kanādieša Bijona luga, kuras darbība norisinās psihiatriskajā klīnikā, Latvijas publikai nav plaši pazīstama, tāpat kā tās autors. Varbūt kāds kino gardēdis ievērojis Šarla Binamē godalgoto lugas ekranizējumu.
– Sākumā biju koncentrējies uz “Trim māsām”, bet redzētā filma mani tik ļoti iedvesmoja, nokļuvu pilnīgi tās varā. Izrādījās, ka stāsts nav tikai kino scenārijs, bet filma tapusi pēc 2004. gadā sarakstītas lugas. Mani fascinē ne tikai filmas noskaņa, varoņu likteņi un viņu attiecības, bet arī lugas autora Bijona ārkārtīgi meistarīgi uzrakstītais dialogs. Veikls, ritmiski precīzs no sadzīviskas situācijas līdz filozofiskas domas asprātīgam pingpongam, kas pārtop atklātā, sāpīgā grēksūdzē. Mums izdevās sazināties ar autoru, viņš atļāva veikt dažas precizējošas izmaiņas, adaptējot tekstu latviešu valodā.
– Mazajā zālē jūsu operas režisora vēriens nav ierobežots?
– Tas drīzāk ir vilinājums. Drīzāk justu diskomfortu, ja tā būtu liela luga ar daudziem personāžiem. Šobrīd gribu pārbaudīt manu operas režijā gūto pieredzi. Protams, strādājot mazākas formas darbā, ir jādarbojas ar režijas juvelierinstrumentiem, te nevar izmantot lielus triepienus ne ķermeņa valodā, ne domas intonācijā. Tas nav liels inscenējums uz lielās skatuves ar otro un trešo plānu, tomēr arī šis ir ļoti darbietilpīgs process teju kino estētikas smalkumā. Izrāde ir aptuveni divu stundu dialogs, ir jāizveido spilgti tēli, precīzas to attiecības. Labā dramaturģijā notiek spēle ar zemtekstiem. Svarīgs ir ne tikai vārdiskais, bet arī jēdzieniskais saturs. Prieks, ka man ir izveidojusies ļoti interesanta sadarbība ar aktieriem (Juris Kalniņš, Gints Grāvelis, Esmeralda Ermale). Šobrīd esam grūtākajā posmā – jāizveido izrādes kopējais ritms. Operā solisti pie izrādes temporitma pierod mēģinājumos, to nosaka mūzika un diriģents, bet dramatiskās izrādēs nekāds aizkulišu diriģents nav iespējams. Skatītājam ir jānotic aktierspēlei, tikai tad iespējams līdzpārdzīvojums.
– Viena no jūsu režisora rokraksta iezīmēm ir stāsta darbības ģeogrāfiska, vēsturiska pārcelšana, paņēmiens, kas nereti uzskatīts par nodevu Eiropas skatuvju modernajiem strāvojamiem. Vai kas tāds skatītāju gaida arī šoreiz?
– Lugas darbība jau norisinās mūsdienās, tāpēc pārcelt kaut ko laikā nav vajadzības. Psihiatriskā slimnīca un ārsta kabinets, kur norisinās psiholoģiska drāma vai trilleris, var būt jebkurā valstī, tomēr esam palikuši anglosakšu zemē. Neapšaubāmi, latviešu skatītājs var identificēties ar šo stāstu un situāciju. “Trīs māsas” gan prasīs interpretāciju. Mani pārnesumi nekad nav bijuši pašmērķīgi – pārnesumam jābūt pamatotam nevis teorētiski, bet attiecībā pret skatītāju, kurš ikdienā saskaras ar teātri, kino, literatūru, kurš nāk ar savām zināšanām, savu iztēli. Mans skatītājs ir sagatavots un arī prasīgs, un tāds tas lielākoties ir arī Eiropā. Jāatzīst, ka pēdējos gados neesmu redzējis “Trubadūru” Spānijas viduslaikos vai Riharda Štrausa “Salomi” senajā Romas impērijā. “Karmenu” pārcēlu uz Kubu, kur joprojām ir aktuāla brīvības tēma – ne tikai sievietes, bet arī tautas brīvība. “Liberty!” operā atkārtojas nemitīgi. “Habaneras” pamattēma nākusi no Āfrikas, kuras vergus 16. gadsimtā aizveda uz Kubu. Strādājošās sievietes un karojošie vīrieši ļoti organiski ievietojās Kubas vidē. Tas, ka to vēlreiz iestudēja gan Boloņā, gan Japānā, liecina, ka acīmredzot ideja bija saprotama gan itāļiem, gan japāņiem. Visvairāk attaisnojumu pārcelšanai meklēju “Pīķa dāmā” un to atradu 20. gadsimta 90. gadu Krievijā, kur apmeklēju Puškina Pīķa dāmas prototipa – grāfienes Gaļicinas – pili, kur tobrīd atradās Iekšlietu ministrijas poliklīnika. Mūsu varoņi sāka dzīvot pēcpadomju nolaistā atribūtikā greznā baroka ēkā. Svarīgākais – tev jāpārliecina skatītājs gan Latvijā, gan Eiropā, gan Honkongā. Ja stāsts nebūs nolasāms, tu varēsi sēdēt kaktā ar savu nodevu modernām tendencēm. Viens no rādītājiem ir starptautiska rezonanse. Protams, sāpīgi, ka Latvijā maniem pirmajiem iestudējumiem īsti neguvu profesionālu vērtējumu. Tikai tad, kad “Financial Times” kritiķi iedeva “Pīķa dāmai” piecas zvaigznes, krietni pēc pirmizrādes parādījās vietējais profesionālais vērtējums.
– Teātrī līdzi ņemat savus radošos cīņu biedrus.
– Jā. Ineta Sipunova veidos video, Artūrs Maskats ir atlasījis un savienojis mūziku. Tie ir cilvēki, ar kuriem veiksmīgi esmu sadarbojies ilgu laiku. Kopā ar kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku esmu strādājis visos savos iestudējumos. Viņa ir ne tikai kostīmu māksliniece, bet īsts komandas biedrs – viņa man ir autoritāte kā vērīga, kritiska acs, viņa ir mūza, kuras viedoklim ticu. Man patīk atklāt jaunus scenogrāfus – operā Rīgā un Eiropā daudz esmu strādājis ar Reini Suhanovu, Reini Dzudzillo, Katrīnu Neiburgu viņu karjeras pirmsākumos, bet nu viņi pierādījuši sevi ļoti spēcīgi. Man ir prieks par jauniem cilvēkiem ar jaunu enerģiju un spilgtu māksliniecisko redzējumu, bet vēl ar nelielu pieredzi. Man nav baiļu riskēt. Šoreiz tas ir Einars Timma, kurš jau veidojis vienu darbu Dailes teātra Mazajā zālē. Mācījies Londonas Svētā Mārtina modes koledžā, viņš pēc rokraksta, domāšanas veida ir ļoti radošs un neparasts. Kopā strādāsim, arī iestudējot “Trīs māsas”.
– Esat domājis par atgriešanos uz Nacionālās operas skatuves kā režisors – varbūt esat saņēmis piedāvājumu?
– Aicināts neesmu, un, godīgi sakot, tāda radoša sadarbības dialoga nav, tomēr es noteikti vēlētos tur iestudēt. Diemžēl redzu, ka manis režisētās izrādes vienkārši pazūd no repertuāra. To, protams, var dažādi skaidrot. Tomēr es ļoti ceru atgriezties uz Nacionālās operas skatuves un veidot kādu darbu. Tāpat es ļoti vēlētos, lai Riharda Štrausa “Salome”, ko veidoju Honkongā, nokļūtu uz kāda festivāla skatuves šeit. Bija nodoms to pārcelt uz Cēsu festivālu vai Liepāju, tomēr mazliet pietrūka laika un finansējuma.
– Kā vērtējat šābrīža operas repertuāru, šajā sezonā, piemēram, būs arī operetes izrāde?
– Esmu redzējis visus pēdējo divu sezonu operas iestudējumus un atzinīgi vērtēju to, ka laikā, kad nav operetes vai mūziklu teātra, opera rūpējas par šī žanra attīstību – šis uzdevums atzīmēts arī operas statūtos. Svarīgi ir, kādam skatītājam, kādā stilistikā top iestudējumi un kādas ir mākslinieciskās ambīcijas, kā arī kāda muzikālā izpildījuma līmeņa latiņa ir uzstādīta. Varbūt labāka vai sliktāka izklaide, bet var būt arī mākslas darbs. Esmu redzējis ļoti daudz vāju, uz izklaidi orientētu bezgaumīgu “Sikspārņu”, toties brīnišķīgs bija Zalcburgas festivālā redzētais Hansa Noinfelsa iestudējums.
– Jums noteikti ir ar operu saistīti radoši plāni ārpus Latvijas.
– Jā, būs viens darbs festivālā Spānijā – kā aktieris spēlēšu Prokofjeva oratorijā “Aleksandrs Ņevskis”, kurā dziedās Egils Siliņš. Pašlaik sadarbojos ar aģentu Austrijā, Spānijā un arī Honkongā. Plānā ir arī Brazīlija, Sanpaulu un Rosīni opera “Itāliete Alžīrā”. Janvāra beigās iestudēšu Masnē operu “Manona” Maskavas Staņislavska muzikālajā teātrī.
– Šī iestudējuma sakarā nāk prātā joprojām pastāvošā diskusija par to, vai Latvijas māksliniekiem vajadzētu radoši sadarboties ar Krieviju.
– Nekad neesmu vēlējies politizēt savu radošo darbu. Man svarīgākais ir, lai mans darbs nebūtu pretrunā ar manis paša nostāju, manu sirdsapziņu. To pašu principu arī var attiecināt uz manu nostāju, mācot jaunos aktierus “Gitisā” Maskavā, vai strādājot ar jaunajiem režisoriem kā uzaicinātam viesim, vai ar Ilzi Liepu vadot baleta konkursu, kura žūrijas galvgalī ir Francijas nacionālā baleta vadītāja Brižita Lefevra. Tie ir projekti, kas ir grūti realizējami šeit. Ir skaidrs, ka es nekādā gadījumā neiesaistītos nekādā politiskā spēlē, piemēram, nedotos uz Krimu, nespēju atbalstīt tās aneksiju vai agresiju Ukrainā. Tomēr es nevaru atturēties no Krievijas mākslas procesu vēriena, no tās festivālu dzīves. Izcili mākslas darbi Krievijā un Padomju Savienībā iestudēti arī vissmagākajā apspiešanas laikā. Brežņeva laikā, vismelnākajā aukstā kara brīdī, tapa Arnolda Liniņa “Brands” Dailes teātrī. Svarīgi, vai tavs darbs tev neliek kalpot nepieņemamām politiskām idejām, pārliecībai, vai tas neliek tev piekrist necilvēciskai ideoloģijai. Protams, mākslinieka izvēle ir, vai viņš savu viedokli pauž publiski, ar to, piemēram, atbalstot valdības politiku, vai runā mākslas ceļā un pauž humānas idejas, cīnās pret cenzūru un par domāšanas brīvību.
– Un jūsu rokas ir brīvas?
– Absolūti. Vienīgā norāde, ka jābūt uzmanīgiem ar reliģiozo simbolu iesaistīšanu. Tomēr jau pašā “Manonas” stāsta pamatā ir ordinēts mācītājs, kurš pamet baznīcu un aiziet ar savu mīļoto laicīgā dzīvē. Darbību no autora piedāvātā oriģinālā laika pārceļam uz 1968. gadu, Franciju, kad tur ir nemieri. Iespējams, ar savu darbu varam rosināt uz kādu pretestību valdošajiem uzskatiem vai ideoloģijai. No savas koncepcijas neatteikšos.
