Eva Škenderska //delfi.lv
Jauniestudējuma "Bonija un Klaids" centrā izvirzās sievietes un vīrieša attiecības. Abi slavenie laupītāji apzinās – brīdis, kad viņus notvers un nogalinās, neizbēgami tuvojas. Tas ietekmē viņu lēmumu nešķirties un palikt kopā līdz galam. Visticamāk citos apstākļos mīlestība līdz kapa malai vairs nebūtu pat metaforisks solījums. Stāsts par robežu pārkāpējiem ne tikai dzīvē, bet arī savstarpējās attiecībās Dailes teātra Kamerzālē. Režisors – Mārtiņš Eihe. Bonija un Klaids – Lelde Dreimane un Mārtiņš Upenieks.
Viņš, viņa, mīlestība
Ādama Peka luga vēsta par leģendārā noziedznieku pāra Klaida Berova un Bonijas Pārkeres pēdējo dzīves nakti, kad abi skaidri apzinās – viņiem atvelētais mūža laiks iztek. Izmantojot dokumentētus avotus par abu nāvi, autors balstās uz patiesiem 1934. gada notikumiem, taču stāsts nav par neskaitāmajām zādzībām un spēju veiksmīgi piečakarēt policiju, bet par savstarpējām attiecībām un to, kā izvēlētais ceļš tās ietekmē. Bonija un Klaids ir jauni, dulli un iemīlējušies. Pēdējais gan drīzāk jālieto pagātnes formā – Bonija un Klaids ir mīlējuši viens otru. Tagad palikusi destruktīva kaislība un spīts. Tipisks stāsts, galvenajās lomās – viņš, viņa un izirusi mīlestība.
Boniju sāpina Klaida nevērība pret viņu. Klaidu kaitina Bonijas pārmetumi – viņš nedzird viņu, nevēlas sarunāties ar viņu, nevēlas pieskarties viņai, arī tik daudz, kā apsolīt pēc neizbēgamās nāves tikt apglabātiem blakus, viņš nevar. Klaidam ir izstrādāts atbildes arsenāls: Bonijas pirkstu rotā gredzens no laulības ar citu vīrieti, bet augšstilbu – tetovējums ar viņa priekšgājēja vārdu. Abu savstarpējā komunikācija veidota caur spēles elementiem: Klaida nievājošo jautājumu virkne Bonijai risināta kā televīzijas viktorīna, pielīdzinot viņu attiecību problēmas šovam un uzsverot atsvešinātību, kas starp abiem valda.
Mārtiņa Upenieka Klaids ir apbruņojies ar vēsa cinisma šalti un apzinātu vēlmi norobežoties no Bonijas – gan fiziski, gan emocionāli –, uz ko Leldes Dreimanes Bonija reaģē ar sievišķīgu aizvainojumu, kas mijas ar dusmām un izmisumu. Tajā pašā laikā abus vieno kopā piedzīvotais, kas raisa gan saprotamu pieķeršanos, gan neizbēgamu atkarību vienam no otra. Izvēlētais dzīvesveids kā bēgšana no pelēcības devis nevis kāroto brīvību, bet vēl bīstamāku ieslodzījumu, jo pārraut noziegumu ķēdi, tāpat kā abu attiecības, nu jau ir neiespējami...
Paldies, Holivuda, bet, lūdzu, iztiksim bez romantizētiem varoņiem!
Izrādē ieausts arī otrais slānis – robežu pārkāpšanas tēma plašākā aspektā. Dailes teātra organizētajā intervijā[1] Mārtiņš Eihe uzsver, ka viņam bijis svarīgi nedoties pa Holivudas iemīto taciņu un neturpināt ikonizēt pāri, kas savā būtībā nav varoņi, bet gan noziedznieki. Romantizētās interpretācijas par Boniju un Klaidu kā cilvēkiem, kas uzdrīkstējās dzīvot ārpus normas un ikdienības, režisoram likušas domāt par robežu pārkāpējiem mākslā, kuri atšķirībā no slavenajiem laupītājiem brīvību un uzdrīkstēšanos manifistē, iespējams, provocējošā, bet tomēr apkārtējiem nekaitīgā veidā.
Aktieri izrādes laikā citē Marinas Abramovičas un Džona Keidža radošo darbību. Lai arī ideja pati par sevi ir radoša un paplašina lugas piedāvātā materiāla iespējas, šī izrādes daļa paliek kā fona elements tiešajai sižetiskajai līnijai. Pieņemu, ka arī to publikas daļu, kas nav iepazinusies ar režisora intervijām, var mulsināt atsevišķas aktieru izspēlētās intermēdijas ar atsaucēm uz avangarda mākslinieku performancēm, kas ne līdz galam organiski iekļaujas kopējā iestudējumā.
Bet
Visu izrādes laiku nepamet sajūta, ka jaunie, skatuviski pievilcīgie aktieri, kuri gan ir redzami ieinteresēti izmantot iespēju sevi pierādīt, tomēr nejūtas līdz galam ērti un pārliecināti par to, ko dara. Ādams Peks lugā ierakstījis daudzas "pārbīdes", kas nozīmē pauzi starp pāreju no dialoga uz varoņu iekšējo monologu, un otrādi. Intuitīvi minu, ka aktierus mulsina nonākšana aci pret aci ar publiku brīžos, kad viņiem nav reālas praktiskas darbības. Izskatās, ka aktierus šobrīd drīzāk arī moka publikas sagaidīšana, apmēram desmit minūtes esot uz spēles laukuma un vērojot, kā skatītāji ieņem savas vietas. Taču izrāde vēl var piedzimt jaunā līmenī, ja aktieri atradīs veidu, kā pašiem justies brīvi iestudējuma dotajos apstākļos. Izrādes finālā, skanot industriālā roka grupas "Rammstein" dziesmai "Amerika" (kas absolūti disonē ir zināmo filmas skaņu celiņu "Bonnie and Clyde"[2]), aktieri karājas skatītāju priekšā ar kājām gaisā – jo ne tikai Bonija un Klaids, bet arī mākslinieki pasauli redz ārpus ierastajām normām.
Patika @Dailesteatris "Bonija un Klaids". Abi aktieri un kamerzāle uzbūra īstu realitātes, drāmas sajūtu.