Visas viņas grāmatas

Video

Dramatiska mīla Dailes teātrī (LTV "Kultūras ziņas")

В студии Дмитрий Петренко и Юстине Клява

Publikācijas

Priekšlasījums Dailes kamerzālē

2014. gada 5. decembris

Lasīt

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES Ar izrādes „Visas viņas grāmatas" režisoru Dmitriju Petrenko sarunājas LKA profesors, teātra vēstures pētnieks Jānis Siliņš.

Baiba Kušķe. Petrenko: Es pētīju jautājumus par sabiedrību. lsm.lv

Dramatiska mīla Dailes teātrī.

Signe Dzenīte. Dmitrijs Petrenko: "Neesmu no kapteiņiem, kurš nemaldīgi zina kuģa galamērķi!". klasika.lsm.lv

В студии Дмитрий Петренко и Юстине Клява. ltv.lsm.lv

Ingvilda Strautmane, Laima Slava. Dailes teātra Kamerzāles jaunākais iestudējums - „Visas viņas grāmatas”. lr1.lsm.lv

Arno Jundze. Dmitrijs Petrenko: arī nezinu, ko es darītu, ja man tagad teiktu – šauj. nra.lv

Zane Radzobe //IR

Izrāde Visas viņas grāmatas ir pašlaik interesantākais teātra notikums

Režisora Dmitrija Petrenko izrāde Visas viņas grāmatas man kļuva par pārsteigumu. Dailes teātra Kamerzāle aizvadītajās sezonās lielākoties iezīmīga ar laba līmeņa produktiem teātra kases papildināšanai. Iepriekšējais Petrenko darbs — Rasas Bugavičutes luga Biedre Zariņa ar Olgu Dreģi titullomā — iekļaujas šajā plūsmā: populāra aktrise, asprātīgs sižets un režisors, kas godprātīgi izdarījis savu darbu. Ne vairāk. Visas viņas grāmatas ir iestudējums, kas vienā elpas vilcienā aizslauka no Petrenko vārda aizbildniecisko «jaunais režisors». Visas viņas grāmatas ir jauns pakāpiens Petrenko daiļradē, izrāde, kas liecina par interesanta profesionāļa dzimšanu. Latvijas teātrim savukārt tā kļuvusi par pirmo mākslas darbu, kas šosezon spējis pacelties pāri «produkta» kvalitātes latiņai. Lai arī vēlu, sezona beidzot ir sākusies.

Visas viņas grāmatas stāsta par pusaudža (vēlāk jau pieauguša vīrieša) un par viņu vecākas sievietes romānu. Viņam tā ir pirmā pieredze, tad mīlestība, visbeidzot trauma, kad mīļotā vispirms pazūd un tad atkal tiek nejauši atrasta — Nirnbergas procesa laikā uz apsūdzēto sola, kur viņu tiesā kā īpaši sadistisku koncentrācijas nometnes uzraudzi. Tikai tad Mihaels aptver, ka Hanna ir analfabēte, kura gatava uz jebkādiem upuriem, lai izbēgtu no publiska pazemojuma.

Ja sižets šķiet pazīstams, tas tāpēc, ka 2008.gadā uz ekrāniem iznāca pēc vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāna Lasītājs veidota filma. Abi darbi, protams, ir ar politisku zemtoni — viena no tēmām ir vācu tautas kolektīvā vaina Otrā pasaules kara laikā. Mihaels ir Hannas upuris (kādā brīdī varonim pat ienāk prātā, ka viņa lasīšana mīļotajai priekšā, ko pusaudža jūsmā Mihaels uztvēris kā romantisku aktu, neatšķiras no nāvei nolemtu ebreju meiteņu daiļlasīšanas koncentrācijas nometnē, ko Hanna bija piekopusi arī tur). Taču arī Mihaels ir vainīgs, jo, pats to nenojaušot, metaforiski ir kļuvis par Hannas pastrādāto noziegumu līdzdalībnieku.

Petrenko izrāde, manuprāt, tikai ieguvusi no tā, ka režisors ir tēmu sašaurinājis. Vēsture atstāta otrajā plānā, uzmanību pievēršot varoņu attiecībām. Notikumi risinās privātā telpā — scenogrāfes Sintijas Jēkabsones vienā skatuves pusē iekārtotā guļamistabā, kam pretstatu veido otrā telpas malā izvietota mazgājamā telpa (kaut kas starp apdauzītām flīzēm izliktu dušas telpu publiskā pirtī un virtuves kaktu, kurā pie krāsns nobērta riekšava ogļu). Flīzētā istaba izrādes otrajā pusē kļūst par cietuma kameru, uz kuras sienām ar melnu ogli varone velk pirmos bērnišķīgos burtus. Tie, līdzīgi kā Mihaela kasetēs ierunātie literārie darbi, kļūst par fizisku iemiesojumu attiecībām, kas pēc būtības ilgst mūža garumā.

Izrāde nav deklaratīva. Petrenko materiālā noīsinājis visu, kas neattiecas uz varoņu emocionālajam virāžām, bet patiesībā tieši tur arī slēpjas izrādes smalkais skaistums — nekā nav par daudz, nekā nepietrūkst. Visa uzmanība tiek pievērsta izrādes pukstošajai sirdij — aktieru Daiņa Grūbes un Esmeraldas Ermales saspēlei. Abi aktierdarbi ir patiesi izcili, atklājot emocionālas sakarības, ko paši varoņi, iespējams, nemaz neapjauš. Hanna izrādē tiek tiesāta ne tāpēc, ka viņa piedalījusies holokaustā. Par apsūdzētāju kļūst Mihaels; Hannas vaina ir tā, ka viņam sāp. Ermale sēž telpas vidū uz apsūdzēto sola, Grūbe ieslēdz vecu diktofonu, no kura čirkstošā ierakstā skan Nirnbergas procesa prokurora jautājumi. Pēc otrā, trešā atskaņotājs tiek izslēgts, un pratināšanu turpina Mihails. Un notiesā, par spīti tam, ka vienlaikus neviļus notiesā pats sevi. Nodevība apsitas uz riņķi, Hanna kļūst par upuri. Paradoksāli, sarežģīti, aizraujoši.

Aizvērt

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Esmeralda Ermale, Dainis Grūbe, laba literatūra, skaidra ideja, mērķtiecīgs un gandrīz nevainojams tās iedzīvinājums skatuves valodā. Tā ir režisora Dmitrija Petrenko izrāde Visas viņas grāmatas Dailes teātra Kamerzālē scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Sintijas Jēkabsones vizuālajā noformējumā.

Netīri baltā flīžu siena ar apdauzītu malu ir kā noplēsta bieza papīra lapa. Melnā ogle uz tās, tāpat kā dzīves pieredze, ieskrāpējas atmiņā. Pat notīrīti burti atstāj pēdas uz flīzēm. Liktenīgo ogļu pēdas uz sejas vai rokām, ko aktieri mazgā nost, liek domāt par dvēseles sodrējiem, kas uznirst no pagātnes, noklājot melnu tagadnes ceļu un ieēdoties pēdās dziļi un pamatīgi.

SS un holokausts ir Hannas pagātnes melnie vārdi, kas nes smagas apsūdzības Nirnbergas procesā, sasmērējot dzīves lapu līdz necaurredzamībai, līdz strupceļam. Hannas liktenis kā melnais koppapīrs atstāj nospiedumus Mihaela dzīvē. Divu likteņu burti no grāmatas pārcelti asociācijas rosinošās skatuves metaforās. Tās līdz ar psiholoģiskajām tēlu studijām smalkā aktieru spēlē iestudējumam liek skanēt spēcīgā emociju gammā. Līdzpārdzīvojumā, kas mūsu teātrī kļuvis par visai retu parādību.

Bernharda Šlinka romāna Priekšlasītājs motīvos balstītā Justīnes Kļavas luga Dmitrija Petrenko iestudējumā iemieso Dailes teātra moto: «Skaidrība, vienkāršība, kaislība.» Domas skaidrība iedzīvināta vienkāršā (bet ne vienkāršotā) un kaislību caurvītā darbībā, no laba, spēcīga materiāla izvelkot savu koncentrātu. Tajā ir sarežģītu attiecību stāsts, kurā laikmeta saaudzētās metastāzes atver Pandoras lādi. Vienīgais trūkums, kas apēno skaidro vienkāršību, ir Antona Barona veidotās video gleznas. Tās ir pilnīgi liekas, sejas metamorfozes skatuves valodā iesmērē pašmērķīgu abstrakciju, kas nesaaug kopā ar aktieru radīto stāstu.

Lai arī pirmizrādē Esmeraldas Ermales nelokāmais vēsums ar mātišķi atkārtoto «puika» liek uzdot jautājumu par Hannas motīviem, iesaistoties šajās attiecībās, pamazām cietā zvīņu kārta nobirst. Atšķirībā no filmas The Reader ar Keitu Vinsletu un Ralfu Fainsu, kur sekss abiem tēliem ir baudas avots, Dmitrija Petrenko izrādē kaislība ir rafinētāka. Esmeralda Ermale nospēlē sarežģītu raksturu, sievieti, kuru pagātne ir neglābjami saindējusi. Viņa baidās un neuzticas, cenšas saglabāt pašcieņu, glabājot savus noslēpumus. Kā zvēriņš lamatās, kas mednieka klātbūtnē vienalga grauzīs nost iespiesto ķepu, jo to liek izdzīvošanas instinkts. Tas, kas katru var pārsteigt, darot lietas, par ko iepriekš domāts, – nekad. Esmeraldas Ermales Hannā ir smagā dzīves pieredzē rūdītais pragmatisms, kas visu, arī savas emocijas, liek izlaist caur prāta sietu. Viņa ņem to, ko var paņemt.

Režisors Mihaelam liek kļūt par apsūdzētāju tiesā, taču tas nav publisks akts, tieši pretēji. Šķiet, ka šīs apsūdzības skan Hannas prātā, un tā ir kā paššaustīšana, kā sevis garīga kapāšana ar pletni, izsāpot ne jau savu pagātni, bet attiecības ar cilvēku, kas viņai uzticējās. Dainis Grūbe radījis izcilu darbu, no pusaudža kucēnības izaugot līdz vīrietim, kurā pagātne atstājusi negaidīti dziļus nospiedumus. Viņu plosa pretējas jūtas, cīnās prāts un jūtas, jurists un vīrietis, kurš zina sievietes noslēpumu un ciena Hannas izvēli to neatklāt, bet pēc tam divdesmit gadu ziedo viņai, sūtot uz cietumu paša lasītos grāmatu ierakstus. Kāpēc viņš to dara? Daiņa Grūbes Mihaels, veicot šos ierakstus, atkal ir aizrautīgais puika, kas gultā lasīja Hannai priekšā grāmatas. Un daudzu gadu garumā Mihaels atgriežas attiecībās, attālinātais lasīšanas process ir kā līdzatkarība, ko vīrietis pieņem ar siltas pieķeršanās un vainas apziņas radītu atbildību. Kad Hanna ir iemācījusies lasīt, viņu īpašā saikne ir pazudusi. Tās ir šā stāsta beigas, par ko liecina abu satikšanās mizanscēna pirms Hannas atbrīvošanas un pašnāvības. Aktieri dialoga laikā stāv katrs savā spēles laukuma malā, un šis attālums kļūst par neredzamu aizu, kas šķir divas vientulības.

Esmeraldas Ermales un Daiņa Grūbes saspēle paņem savā varā, un beigās jūtos kopā ar šiem tēliem izgājusi šķīstīšanās ceļu, kas liek paberzt arī savus sodrējus. Tas ir spēcīgu jūtu murskulis, no kura sev kā svarīgāko izvilku cilvēkmīlestību. Bez patosa, bet visā tās pretrunīgumā, kurā labais stāv cieši līdzās ļaunajam, jo abi ir nesaraujami saistīti. Sāpēs dzimst dzīvība, mazās nāves dzemdina jaunus sākumus, rakstot ogļu melnos burtus pieredzē.

Aizvērt

Dita Jonīte //kroders.lv

Dmitrijs Petrenko Dailes teātrī nule kā iestudējis izrādi „Visas viņas grāmatas”. Izrādes nosaukumu gribas izlasīt vairākkārt, jo ir vēlēšanās noķert īsto nozīmi. Uzreiz neizdodas. Iespējams, tā arī labāk. Arī izrāde, vēstot šķietami tikai divu cilvēku attiecību stāstu, liek domāt par daudz ko vairāk. Tēmu ziņā mani personīgi tā visvairāk skāra nesenās Zolitūdes traģēdijas kontekstā, bet gandarījumu sagādāja Justīnes Kļavas dramatizējums, kā arī Daiņa Grūbes un Esmeraldas Ermales aktierspēle.

Par atbildību

Līdzīgi kā Bernharda Šlinka novele „Priekšlasītājs” (Der Vorleser, 1995), arī dramatizējums nosacīti veidots trīs daļās. Vispirms nejauši kādā Vācijas mazpilsētā satiekas piecpadsmitgadīgais Mihaels un 36 gadus vecā Hanna. Abu starpā veidojas attiecības, brīžiem arī kaislīgas. Taču kādā brīdī Hanna pēkšņi pazūd.

Hronoloģiski nākamā epizode vēsta par laika posmu pēc septiņiem gadiem, kad atkal nejaušības rezultātā Mihaels ierauga Hannu kādā tiesas sēdē. Trešā daļa ilgst vairāku gadu garumā, atkal turpinās abu attiecības caur grāmatu lasījumiem audiokasetēs.

Kur gan šajā stāstā varētu būt vieta Maximas notikumiem, ja dramaturģe Justīne Kļava un režisors Dmitrijs Petrenko lugu veidojuši pēc vācu rakstnieka Bernharda Šlinka darbu motīviem? Sekojot sižeta notikumiem, kas pieskaras arī tik sarežģītam jautājumam kā holokausts, nav iespējams nedomāt par to, cik varaskārajai pasaulei ērta ir neizglītotība. Un cik daudz par pasauli iespējams uzzināt un saprast caur daiļliteratūru, nemaz nerunājot par to, ka tā varam iemācīties domāt.

Mani aizkustināja izrādes veidotāju godīgais un atklāti vienkāršais stāsts, kurā iespējams pat saskatīt zināmu didaktiku. Taču, tā kā radošajai komandai svarīgi bijis ieraudzīt konkrētus cilvēkus un viņu dzīvesstāstus, kas bijuši atkarīgi arī no vēsturiski politiskajiem notikumiem, tad uzmanība seko Mihaelam, Hannai un viņu attiecībām. Savukārt caur šiem individuāli personīgajiem, pat intīmajiem stāstiem ieraugāmas citas, globālākas vai tieši otrādi – tādas lokālas kopsakarības kā notikumi ap Zolitūdes traģēdiju. Arī mūsu traģēdijas pamatā taču bija daudzu indivīdu nekritiskā attieksme pret savu darbu – pienākumiem, atbildību, loģiskas domāšanas trūkums. Arī izglītības un kultūras trūkums. No tā izriet jautājums, cik liela loma šādos notikumos ir katra personīgajai izvēlei, cik – apstākļu kopumam un sistēmai, kurā dzīvojam un ko paši vien esam radījuši?

Aktiermeistarības amplitūda

Esmeraldai Ermalei, kura iestudējumā atveido Hannu, pēdējos desmit gados nav bijis pārāk daudz nopietnu dramatisko darbu jeb profesionālo uzdevumu – Zelma „Cīrulīšos” un Indrānu māte “Indrānā” Laura Gundara režijā, kā arī Indra Oļģerta Krodera veidotajā „Kreisajā pagriezienā”. Visas pārējās aktrisei piedāvātās lomas grozījušās ap fona personāžiem – mātes, kalpones, meičas bārā, Elvisa zaķi utt. Tāpēc jo lielāks prieks sekot aktrises uzmanīgajam darbam jaunā iestudējuma dotajos spēles noteikumos. Esmeralda Ermale Hannas lomā, izdzīvojot trīs dažādus vecumposmus, ticami atveido ne tikai 56 gadus vecu sievieti, bet arī desmit un divdesmit gadus jaunāku sievieti. Palīdz, protams, arī teātra gaismu maģija, tomēr, ņemot vērā, ka skatītājs atrodas nesaudzīgā tuvplānā, aktrises iejušanās jaunās Hannas lomā ir organiska, atdevīga un jūtīga.

Kad skatītāja redzeslokā ienāk holokausta šausmas, pieaug dramaturģiskā spriedze un Hannas tēls kļūst vēl trauslāks un ievainojamāks. Esmeraldas Ermales Hanna teju līdz pat izrādes finālam paliek sieviete – mīkla: tikai līdz ar Mihaela atklāsmi arī skatītājs beidzot attopas, kurš bijis tas motīvs, kas vairākkārt noteicis Hannas rīcību un uzvedību.

Domājot par šo iestudējumu, noskatījos arī Stīvena Daldrija filmu „The Reader” (2008), kas tāpat veidota pēc Šlinka „Priekšlasītāja” motīviem, un gribas teikt – īpaši izrādes otrajā pusē Esmeraldai Ermalei daudz pārliecinošāk nekā Keitai Vinsletai izdodas nospēlēt sievietes iekšējo traģēdiju, kā arī ar valdītu emocionalitāti raisīt līdzpārdzīvojumu skatītājā. Joprojām no izrādes atmiņā palikušas epizodes, kurās Ermale sēž ar skatu pret publiku un viņas Hannā pa kripatiņai vien atklājam tos iemeslus, kādēļ viņa rīkojusies tieši tā, kā rīkojusies.

Silts un jūtīgs partneris ir Dainis Grūbe. Arī viņam pusotrā izrādes stundā dota iespēja nospēlēt raksturu attīstībā dažādos vecuma posmos – no „smilkstoša kucēna” līdz bravūrīgi paštaisnam juristam, no puišeļa, kas pats vēl nemaz īsti nesaprot, kādas kaislības viņu skārušas, līdz dzīves pretrunu plosītam izglītotam un gudram jauneklim.

Starp citu, Mihaela jaunības gados Daiņa Grūbes aktierspēlē ieraudzīju daudz vairāk no Pītera Pena nekā „oriģinālā” uz lielās skatuves. Dainim Grūbem Mihaela lomā ir lieliskas, precīzas pusaudžu uzvedībai un domāšanai raksturīgās reakcijas, savukārt izrādes otrajā daļā, kad Mihaels pieaudzis, uz mani iespaidu atstāja tēla inteliģence, reizē empātija un paššaustīšana, vīrišķīgums un jutekliskums attiecībā gan pret sievieti, gan sarežģīto pasauli sev apkārt.

Cietums un māksla

Mākslinieces Sintijas Jēkabsones veidotā spēles telpa Kamerzālē atgādina cietuma kameru, kas izrādes pirmajā daļā tikpat labi kalpo kā jaunās Hannas nabadzīgais dzīvoklītis. Pa kreisi kaut kas dušas telpai un virtuvītei līdzīgs, pa labi – vienkārša dzelzs gulta. Viena telpa, atveidojot dažādus laikus un vietas, izriet no izrādes formas, kas ir stāsts stāstā, respektīvi aktieri gan paši stāsta (vēršoties pret publiku), gan epizodēs iejūtas varoņu lomās (turklāt spēlējot reālpsiholoģiski precīzi un ciešā partnerībā). Ne velti, sākoties izrādei, pirmās minūtes apgaismojums virs skatītāju vietām vēl netiek izslēgts, acīmredzot aicinot lasīt šo stāstu kopā ar aktieriem. Savukārt fināls noslēdzas pilnīgā tumsā, kurā iegrimst gan aktieri, gan skatītāji.

Ar minimāliem un askētiskiem līdzekļiem iekārtotajā telpā, manuprāt, lieks izrādījies Antona Barona video – sejas animācijas uz noskretušo balto flīžu sienas, kas vairāk lika domāt par pašmērķīgu jauno mediju izmantojumu nekā par iespējamo māksliniecisko zīmi.

Mulsina arī neveiklā mazgāšanās dušā pēc incidenta ar ogļu spaiņiem. Nav skaidrs, kāpēc Mihaelam jānoģērbjas kailam, lai nomazgātu noputējušo seju. Turklāt Ermales Hanna savas varones seksualitāti spēlē ļoti atturīgi un iestudējumam kopumā raksturīga liela poētiskā nosacītība. Tāpēc pirmajai (un izrādē vienīgajai) seksuālajai tuvībai, iespējams, vajadzēja meklēt citu vizualizāciju. Toties neuzkrītoši, bet organiski izrādē iegūlis mūzikas autora Reiņa Ozoliņa darbs, kas tikai nedaudz pasvītro kamerzāles pustoņu atmosfēru.

Bise, kura šaus

Izrādes otrajā pusē izdodas uztaustīt nosaukumā minēto grāmatu nozīmi. Hannas un Mihaela „korespondencei” dramaturģe Justīne Kļava ļoti pārdomāti un asprātīgi izvēlējusies grāmatas, kas uztveramas mūsu kultūrkontekstā. Bet par vienu no atslēgas darbiem izvēlēts Šekspīra „Hamlets”. Vairākkārt Dainis Grūbe iesāk un pārtrauc kādu vietu lugā, kurā tiek runāts par Ofēlijas noslīcināšanās apstākļiem un iemesliem. Ja iepriekš nav zināms sižets, vārda „noslīka” vairākkārtējā atkārtošana šķiet īsta „bise”, kurai droši vien finālā būs jāšauj... Un šauj arī. Tomēr, neraugoties uz traģisko stāsta finālu, izrāde ir ļoti gaiša. Tā klusītēm it kā liecina, ka pasaulē a priori nedzimst ļauni cilvēki. Bet par to, kāpēc kļūstam nežēlīgi un nedomājoši, izrāde gan liek domāt vēl labu laiku.

Aizvērt

Silvija Radzobe //satori.lv

Dailes teātra Kamerzāle Dmitrija Petrenko iestudētās izrādes "Visas viņas grāmatas" otrajā izrādīšanas vakarā bija stāvgrūdām pilna: žurnāla "Ir" jūsmīgā atsauksme un sociālajos tīklos skatītāju paustais prieks bija darījis savu. Teātris, atbildot uz publikas pieprasījumu, decembra repertuārā atrada vietu papildizrādei. Uzvedums var kļūt par Dailes sezonas hitu, līdzīgi kā Nacionālajā teātrī notika ar Elmāra Seņkova inscenējumu "Ezeriņš", bez visa cita apliecinot arī mazo spēles laukumu lielās iespējas.

Izrādes pamatā ir vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāns "Priekšlasītājs" (1995), pēc kura amerikāņu režisors Stīvens Doldrijs (Stephen Daldry) 2008. gadā uzņēma filmu "Lasītājs" ar Keitu Vinsletu un Deividu Krosu/Ralfu Fainsu galvenajās lomās. Romāns tulkots latviski, tā kinoversija bijusi skatāma mūsu kinoteātros. Jaunā dramaturģe Justīne Kļava, kura vēl mācās Latvijas Kultūras akadēmijā, rakstot Šlinka romāna dramatizējumu, veiksmīgi atrisinājusi vairākus grūtus uzdevumus. Pirmkārt, romāna plašo personu loku rakstniece sapresējusi divos personāžos, neko nezaudējot no vēstījuma sarežģītās daudzpusības. Otrkārt, Kļavai ir laba teātra specifikas izjūta – viņa tver notikumus to savstarpējā saistībā, pat ja šī saistība ir slēpta, radot nepārtrūkstošu lugas iekšējās darbības līniju. Treškārt, izteiksmes stils ir lakonisks, kas padziļina paradoksālā sižeta noslēpumainību.

"Visas viņas grāmatas" ir Dmitrija Petrenko trešais iestudējums valsts teātrī. Iepriekšējie darbi – "Biedre Zariņa" Dailes teātrī un Tenesija Viljamsa "Stikla zvērnīca" Valmierā. Nevalstiskajā teātrī "Dirty Deal Teatro" viņš veicis vairākus mācību darbus. Kad uzzināju, ka Dmitrijs pametis daudzsološu TV žurnālista karjeru, šaubījos, vai viņš rīkojās pareizi, visu atstādams, lai no jauna sēstos skolas solā, studējot teātra režiju LKA maģistrantūrā. Jo zināms taču, ka aicināto ir daudz, bet izredzēto ievērojami mazāk. Pēc "Visas viņas grāmatas" noskatīšanās nešaubīgi varu teikt – Dmitrijs toreiz rīkojās pareizi. (Šai sakarā varētu attīstīt veselu sižetu par to, cik svarīgi cilvēkam uzticēties savam sapnim, pat ja pasaule viņu nesaprot, un – cik dažādi, netradicionāli ir ceļi, kas ved uz mākslu.) Izrāde nav iesācēja godkārīgu ambīciju apliecinājums, bet neapšaubāms mākslas darbs, ko radījis cilvēks, kurš pazīst mīlestību, kuram nav vienaldzīga vēsture ar tās traģiskajām dilemmām un kurš neticami labi prot strādāt ar aktieriem, atraisot to radošās potences un padarot par saviem domubiedriem darba tapšanas procesā. Uzmanību saista arī tāda mūsu teātros ne pārāk bieži sastopama īpašība kā rūpība, ar kuru apbrīnojami precīzi ir izstrādāti kā fiziskie, tā psihiskie skatuves notikumi.

Netradicionālais mīlasstāsts starp sešpadsmitgadīgu skolnieku un trīsdesmit sešus gadus vecu sievieti, kuru lomās – Dainis Grūbe un Esmeralda Ermale, izrādē risinās divās scenogrāfes Sintijas Jēkabsones iekārtotās darbības ligzdās. Pa labi ir atklāta gulta, no kuras pāris metru attālo sienu aizņem milzīgs vecs nosūbējis spogulis, kas novietots tā, ka ļauj aktierus, respektīvi, viņu tēlus skatīt divās dimensijās: ja varoņi sēž pret mums ar muguru, redzam viņu pretskatu vai profilu – un otrādi. Viena no spoguļa tēla mākslinieciskajām funkcijām tādējādi kļūst simboliski atklāt mākslas, šai gadījumā teātra, tiekšanos un spēju iedziļināties sarežģītajā, atklājot personas un notikumus vismaz divnozīmīgi. Apsūbējums savukārt palīdz radīt laika dubulto dimensiju, savienojot esošo mirkli ar tā momentānu pārvēršanos par pagātnes faktu. Bet iespējams, ka spogulis ir Grūbes Mihaela atmiņu simbols, jo tieši viņš vēsta par notikumiem. Stāsts iesākas, kad viss jau beidzies, lai, vēlreiz izdzīvojot reiz bijušo, atkal finālā nonāktu pie tā paša, ar ko stāsts iesākās, – Ermales Hannas pašnāvības fakta. Kaltētie ziedi, ko Mihaels pasniedz Hannai viņu romāna sākumā, ir tie paši, ar ko viņš sagaida sievieti pēc divdesmit gadiem, tai iznākot no cietuma. Ar šādu izrādes struktūru tiek emocionāli spēcīgi pasvītrots laimes un mīlestības trauslums, apdraudētība, mirklīgums. Un vienreizība, ko cilvēks apzinās tikai tad, kad viss pagājis. Kaut kādā maigā veidā izrāde rosina dzīvot vaļējām acīm, jo mīlestība, ja tā ir īsta, kaut arī vērotājam no malas var likties dīvaina, pat nelikumīga, jo ir pret visiem noteikumiem, otrreiz dzīvē var arī neatnākt. Aktuāla kļūst arī tēma par dzīvi pēc nāves, kas, to izrādē redzam, ir iespējama vienīgi tad, ja dzīves laikā tev izdevies kādā raisīt mīlestību. Otrā skatuves pusē slienas telpas stūris, kas izklāts ar sīkām, apskretušām flīzītēm un kas atgādina publisko pirti, metro staciju vai cietuma satikšanos telpu. Katrā ziņā kaut ko publisku – pretēji intīmi personiskajai guļamistabai telpas otrā galā.

Pirms izrādes sākuma, kad publika vēl tikai sarodas zālē, Grūbe kā Mihaels sēž gultā ar muguru pret skatītājiem un veras grāmatā; aktieri, kā jau teikts, redzam divās dimensijās. Sākoties izrādei, Grūbe veic virkni sīku darbību, lai koncentrētos, – nodzēš uz flīzēm ar ogli uzrakstītos vārdus "stāsts patika. Muļķis", atstājot ceturto vārdu "kucēns", tad mazgā un slauka rokas, līdz nostājas mūsu priekšā, paceļ acis un sāk stāstu. Šķietami neitrālo, bet īstenībā spraiga, apslāpēta pārdzīvojuma uzlādēto komentētāja intonāciju aktieris plūstoši nomaina pret dzīvi tēlā, pārvēršoties līdz nepazīšanai. Grūbes Mihaels precīzi atbilst vārdiem, kādos viņu dēvē Hanna, – kucēns un puika. Tik pilnīgu transformāciju tēlā reti nākas teātrī redzēt – sākotnēji tas ir kautrīgums (līdz ģībonim) un pusaudža erotiska interese pret Hannu kā jebkuru sievieti, kas izpaužas stūrainās, sasprindzinātās kustībās, sastrēdzinātās vārdu straumēs, strauji mainīgos noskaņojumos – no sajūsmas līdz izmisumam. Pirmā fiziskā tuvība veicina strauju Mihaela personības nobriedumu, Hanna viņa dzīvē no jebkuras sievietes pārvēršas par vienīgo, ievadot īso, bet intensīvo (un kā izrādīsies vēlāk – vienīgo) neaptumšotas laimes laiku galvenā varoņa biogrāfijā. Entuziasms un ļoti jauna cilvēka optimisms nezūd, bet kļūst mierīgāks, jo viņš ir pārliecināts par sevi un savu mīlestību. Ermale Hannu spēlē kā ļoti atturīgu, emocionāli apvaldītu sievieti, kura negribīgi ļaujas mīlestībai, nevis to iniciē. Visai bieži viņa audzina Mihaelu, izvirzot dažādus noteikumus un aizliegumus, bet ar acs kaktiņu piesardzīgi vēro drauga reakcijas, lai to neatgrūstu, pārkāpjot pieļaujamo skarbuma robežu. Kopīgās laimes laiku raksturo mizanscēna gultā – Hanna puskaila atlaidusies spilvenos, bet Mihaels sēž, zem sevis sakrustojis kājas, un lasa Hannai priekšā grāmatu.

Skatoties "Visas viņas grāmatas", īstenībā jau pēc izrādes, bija jādomā par to, kāpēc dažkārt izrāde atstāj pilnīgi vienaldzīgu, lai arī ar to šķietami viss ir kārtībā, bet citreiz iedarbojas ļoti personiski, ienāk tevī, ne tikai aizkustinot emocijas, bet ļaujot pēkšņi saprast lietas, kas iepriekš mulsinājušas, rosinot asociācijas, ko izrādes veidotāji varbūt nemaz nav paredzējuši. Šādas negaidītas atklāsmes, turklāt veselas divas, mani piemeklēja Dailes teātra jaunās izrādes sarežģītākajā no ainām, kas atveido notikumus Hannas – bijušās koncentrācijas uzraudzes –tiesāšanas sēdes laikā. Ermales Hanna sēž krēslā tieši pretī skatītājiem, salikusi rokas klēpī, – un izskatās tik vientuļa, visu atstāta. Pratinātāja jautājumi atskan no magnetofona, kur tos ierunājusi Mihaela balss. Šāds šķietami tikai tehnisks paņēmiens iegūst saturisku jēgu – oficiālu, publisku tiesas procesu padara par intīmu grēksūdzi, kurā nav iespējams melot, jo pratinātājs ir mīļotais cilvēks. Abu aktieru darbs šai ainā ir apbrīnas vērts – liekas pat neticami, ka mūsdienu teātrī, kur mūs nemitīgi izklaidē ar lielākām vai mazākām falsifikācijām, iespējams tik daudz dzīvu, patiesu jūtu. Īstenībā šī ir vistīrākā mīlestības aina, kas caur sāpēm apliecina Hannas un Mihaela derību uz mūžu.

Bet kur tad solītās atklāsmes? Skatoties reālistisko filmu, neticams šķita fakts, ka Vācijā 20. gadsimta 50.–60. gados būtu iespējams analfabētisms, jo, izrādās, Hanna neprot lasīt, tādēļ ne tikai Mihaelam, bet arī ieslodzītajām kara laikā lūgusi/likusi sev lasīt priekšā. Veids, kā Esmeralda Ermale atbild uz jautājumiem par savas varones līdzdalību divsimt ebreju sieviešu sadegšanā, sniedz atklāsmi, ka analfabētisms īstenībā ir simbols, apzīmējums cilvēka emocionālās pasaules aprobežotībai, var teikt arī – personības nepilnvērtīgai attīstībai. Aktrises acīs ir asaras, balss viegli trīs, kad viņas Hanna maksimāli godīgi cenšas izstāstīt, kas tad toreiz īsti notika. Jā, viņa neslēdza vaļā sabombardētās baznīcas durvis, kaut arī tas, iespējams, bija viņas spēkos, jo ieslodzītās varēja aizbēgt un viņu pašu apsūdzēt pienākuma nepildīšanā... Labāk (un baisāk) šo skatu nav iespējams nospēlēt. Emocionālo triecienu, ko tikpat lielā mērā kā Mihaels saņem arī skatītājs, veido konflikts starp Hannas antihumāno pārliecību, kas raksturīga represīva režīma pārstāvim, galēji depersonalizētai skrūvītei, un viņas pievilcīgo ārieni, spēju mīlēt, ko viņa pirms neilga skatuves laika apliecinājusi attiecībās ar Mihaelu, kā arī viss aktrises radošais mūžs t.s. pozitīvo, cildeno sieviešu tēlos, sākot jau ar Raiņa Baibiņu kinofilmā "Pūt, vējiņi!". Tik pretēju īpašību apvienojums vienā cilvēkā šķiet pilnīgi neiespējams, bet tomēr tas tāds ir.

Romāna autors iežēlojas par savu varoni, jo, izrādās, Hanna ir apmelota, viņa nav galvenā vainīgā, bet tikai viena no vairākām; šo pārpratumu varētu novērst, tiesai atklājot, ka analfabēte Hanna nevarēja parakstīt baiso nāves instrukciju. Taču dīvaina pašlepnuma vārdā klusē ne tikai Hanna, bet arī Mihaels, kurš acīmredzot baidās kā no sabiedrības negatīvas reakcijas, ja viņš aizstāvētu nometņu uzraudzi, tā no iespējamās jurista karjeras sabrukuma. Lai arī izrādē Mihaela komentārs par savu klusēšanu ir "tā bija ērtāk", Grūbe nospēlē daudz sarežģītāku sava varoņa rīcības motivāciju. Pirmkārt, kaut kādā neizskaidrojamā kārtā aktieris situāciju no Vācijas konteksta asociatīvi pārsviež uz Latvijas sabiedrības kolektīvās zemapziņas dzīlēs noglabātajām mūsu personiskajām šausmām, ļaujot Hannu iedomāties kā Sibīrijas nometņu uzraudzi. (Vai daudzi no mums būtu gatavi publiski iestāties par Sibīrijas nometņu uzraugiem?) Otrkārt un galvenokārt – Mihaela mīlestība ir tik patiesa, ka tieši mīlestības vārdā viņš nevar izlikties, ka Hanna nav vainīga. Tādējādi tikai kaut kur visai tālā plānā paliek savtīgie apsvērumi, ka noklusēt ir izdevīgāk.

Desmit gadus pavadot cietumā, Hanna iemācās lasīt: viņa ņem no ieslodzījuma vietas bibliotēkas grāmatas un mācās burtus, klausoties Mihaela sūtītās audiokasetes ar viņa lasītiem klasikas autoru – Servantesa, Čehova, Brontē un citiem – tekstiem. Taču arī lasītprasmes apgūšana ir simbols, kas apzīmē Hannas humanizēšanās, cilvēciskās izaugsmes procesu, kas kļuvis iespējams, pateicoties (Mihaela) mīlestībai un grāmatām, respektīvi, kultūrai.

Aizvērt

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Izrāde "Visas viņas grāmatas" Dailes teātra Kamerzālē darbojas kā smalks pulksteņmehānisms.

Ar Dailes teātrī iestudēto izrādi "Visas viņas grāmatas" Dmitrijs Petrenko sevi apliecinājis kā režisoru, kurš ar lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem – praktiski izmantojot tikai aktieru radīto enerģiju un neuzbāzīgus scenogrāfiskos risinājumus – spēj radīt emocionāli piesātinātu atmosfēru. Izrāde "Visas viņas grāmatas" darbojas kā smalks pulksteņmehānisms, kur katrai sīkākajai skatuves norisei atrasta sava, pilnībā attaisnota vieta un nozīme kopējā stāstā.

Izrāde, kas veidota pēc vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāna "Priekšlasītājs" dramatizējuma, vēsta par nepareizu mīlestību, kas tāda arī paliek no sākuma līdz galam. Pirmajā daļā izrādes varoņus Hannu, pieaugušu sievieti, un Daiņa Grūbes Mihaelu, nepilngadīgu zēnu, šķirošā vecuma starpība sabiedrības acīs ir izteikti nosodāma. Savukārt otrajā daļā nepareizība attēlota kā neredzama morālu aizspriedumu siena, kas šķir abus varoņus. Līdzās sižeta intrigai, kuru aktieri atklāj lēni, taču mērķtiecīgi, izrāde vēsta par cilvēciskuma sarežģīto dabu – spēju piedot kādam, kas nodevis tavu uzticību, spēju pārvarēt pašlepnumu un atzīt savu vājumu. Tolerance, ar kādu režisors kopā ar aktieriem radījis šo pretrunu pilno, emocionāli sarežģīto stāstu par divu cilvēku attiecībām, ļauj izrādi baudīt no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Aktieris Dainis Grūbe, kurš jau iepriekšējā sezonā demonstrēja spēju tehniski sarežģītas lomas piepildīt ar dziļi emocionālu vēstījumu, ar Mihaela tēlu ne tikai apliecina godam nopelnīto Gada aktiera titulu, bet pārsteidz no jauna. Stundu un četrdesmit minūtes garajā izrādē aktieris Mihaela lomā virtuozi, bez mazākās ilustratīvisma pieskaņas nospēlē gan fizisku, gan garīgu varoņa pašizaugsmi – sākot ar bērna tīrajām, sakāpinātajām emocijām, beidzot ar jauna vīrieša filozofiski nobriedušajām pašatklāsmēm, eksaminējot savas attiecības ar notiesāto sievieti, kura atstājusi neizdzēšamus nospiedumus viņa dvēselē. Turklāt aktierim izdodas teju neticamais – lomas zīmējumā apvienot racionālas konstrukcijas (Dainis Grūbe daļu izrādes darbojas kā teicējs, komentējot notikumu gaitu) ar dziļi emocionālu tēlojumu gan solo epizodēs, gan partnerībā ar Esmeraldu Ermali.

Par izrādes atslēgas tēlu kļūst Mihaela audiokasetēs ierakstītā balss – kasešu atskaņotājs izrādē izmantots gan Hannas tiesāšanas ainā, gan arī vēlāk, kad Mihaels Hannai uz cietumu sūta kasetes ar grāmatu priekšlasījumiem. Līdz ar to režisors radījis gudru un emocionāli efektīvu metaforu – tieši Mihaela balss ir tā, kas Hannu gan nepielūdzamā skarbumā apsūdz, gan ar grāmatu starpniecību atzīstas mīlestībā.

Aktrise Esmeralda Ermale Hannas lomu sākotnēji spēlē racionāli – kaut arī režisora piedāvātās mizanscēnas (ironisku zemtekstu pilnā balto zeķu un krūštura karināšana uz veļas striķa puikas klātbūtnē) rosina domāt, ka Hanna ir seksuāli pieredzējusi sieviete, kura apzināti pavedina nepilngadīgo Mihaelu, aktrises ķermeņa valodā trūkst pašpārliecinātības. Tādēļ Hannas jūtas vairāk atgādina mātišķu mīlestību, nevis kaislību, kas izrādes stāstu nedaudz vienkāršo. Taču gluži vai satriecošs ir iespaids, ko Esmeralda Ermale rada Hannas notiesāšanas ainā – teju nepakustēdamās aktrise Hannu atklāj gluži vai no jauna – kā ārkārtīgi pretrunīgu, noslēpumainu personību, kuru salauzuši gan dzīves ārējie apstākļi, gan iekšējie konflikti.

Kamerzāles tuvplānā līdzās vārdos izteiktajam saturam paralēlu vēstījumu veido aktieru ķermeņa valoda – mīmika, skatieni, balss intonācijas, kustību partitūra –, un katra no šīm skatuviskajām zīmēm izrādē iedarbojas ar apbrīnojamu precizitāti. Izrādes mizanscēnas veidotas kā trausli nospiedumi telpā, aktieriem pārvietojoties starp divām telpas daļām. Scenogrāfes Sintijas Jēkabsones izveidotā spēles telpa uz Dailes teātra Kamerzāles tumšo, kailo sienu fona atgādina pelnos un putekļos nomestu porcelāna šķīvja lausku. Skatuves kreisajā pusē ieslīpi novietotas apskrupušas flīžu sienas, uz kuru fona izspēlēta dzīves fizioloģiskā, naturālistiskā, brīžiem pat neglītā puse. Tieši šajā telpas daļā aktieri mazgā netīrās rokas, nes ogles, Hanna uz veļas striķa karina izmazgātās zeķes, šeit notiek pirmā Hannas un Mihaela ķermeniskā tuvība, savstarpējie strīdi, Hannas apsūdzēšana tiesā. Skatuves labā puse tikmēr pārstāv varoņu garīgo jeb iztēles pasauli – šeit tiek lasītas grāmatas, šeit atdzīvojas Mihaela sapņi un fantāzijas. Ne velti izrādes finālā pašnāvību izdarījusī Hanna paliek sēžam skatuves labajā, iracionālajā pusē, kamēr Mihaels – kreisajā, reālajā. Sieviete pret vīrieti, dzīvība pret nāvi, sirdsbalss pret prāta racionalitāti.

vērtējums

REŽIJA 5

SCENOGRĀFIJA 5

AKTIERDARBS 5

Aizvērt

Atsauksmes

Pievienot komentāru

Pievienot Pieslēdzies

Ilze Zariņa 10.03.2018 11:20

Paldies aktieriem par dzīvo, emocionālo spēli, kas aizkustināja līdz asarām. Domas par izrādi neliek mieru vēl nākamajā dienā! Drosmīgi, spilgti, iespaidīgi, prasmīgi izvairoties no bezgaumības, prastuma un vulgaritātes. Muzikālais noformējums ļoti veiksmīgs! Grūbe un Ērmale - BRAVO! Paldies visai komandai!

Dailes teātris 23.02.2018 11:06

Anna Marta Nordmane virtuālajā grupā #Skatītājs vērtē - https://tmblr.co/Z8B46l2VM0qfQ

Lienīte Eglīte(ex.Oliņa, Riere) 29.11.2017 09:41

Fantastiska izrāde. Tik daudz un sažādu emociju. Izrādes beigās nekaunējos raudāt lielām asarām jo tā vienkārši lija...
Tik ļoti gribējās apkamt un samīļot abus aktierus.
Paldies! Paldies! Paldies!

Dailes teātris 25.03.2017 10:18

(no twitter.com) @Baiba_Feldhune
Visas viņas grāmatas @Dailesteatris izdzīvoju gammā, sākot ar smiekliem,beidzot ar asarām.@DainisGrube nebeidz pārsteigt ar talantu!Paldies!

Didzis Batars 22.01.2017 00:55

Vienu brīdi, manā skatījumā, bija labākā izrāde, kas redzēta.
Joprojām (pēc ilgāka laika) izrāde šķiet ļoti spēcīga.

Dailes teātris 28.10.2016 09:58

(no twitter.com) ‏@renciksis
"Visas viņas grāmatas" Dailes teātrī. Aktieru emocijas tik ļoti patiesas un savstarpējā saspēle apbrīnas vērta.

Ieva Lasmane 22.10.2016 21:44

Man patika! Vēl jāapdomā redzētais, bet kopumā laba aktierspēle labā režijā ?

Maija Liberte 24.09.2016 19:53

Acīmredzot esmu viena no teajām, kam izrāde nepatika. Kāpēc?
Pirmkārt, nejutu aktieru savstarpējo mijiedarbību. Kaisles nebija, mīlestības - ne tik. Aktieri spēlē katrs par sevi, nav dzirksteles. Lai man piedod Dainis Grūbe, bet viņa tēlojums likās uzspēlēts, pārāk teatrāls; šķita, ka viņš jau ir noguris no šīs lomas. Pārveidojot Staņislavska teiko - nenoticēju. Izrāde un tās varoņi neaizkustināja. Vienīgais, kas palika pēc izrādes - aizkaitinājums par veltīgi izšķiestām 100 minūtēm un naudu par biļeti... Ja būtu bijusi iespēja, pamestu zāli, nenoskatoties līdz galam.
Otrkārt, nav skaidrs, kāpēc vispār tika iestudēts šis darbs? Nesaskatīju neko pozitīvu varoņu raksturos; neizraisīja nez līdzjūtību, nedz žēlumu. Un visbeidzot - vai analfabētisms attaisno necilvēcību? Domāju, ka nē.

Dailes teātris 23.09.2016 09:19

(no twitter.com) @Liinchiks
Katram sava pasaule. Kaisle. Atbildība. Cieņa. Brīvība. #visasviņasgrāmatas Līdz asarām. Līdzjušana. Izcili! @Dailesteatris

Evita Rukke 03.06.2016 13:55

Uz izrādi gāju negribīgi, jo biju gan lasījusi grāmatu, gan redzējusi filmu. Bet dramatizējums ir lielisks. Kad D. Grūbe saņēma SN balvu kā labākais aktieris, domāju, ka tas jau galvenokārt par "Equus" un "Visas viņas grāmatas" tik tā - piekabinātas klāt. Tagad saprotu, ka tās ir līdzvērtīgas lomas savā smagumā un emocionalitātē, šī varbūt pat vēl smagāka. Visu cieņu!

Dailes teātris 06.05.2016 13:12

Vivita Morusa blogā: https://tmblr.co/Z8B46l25jnUIe

evija bišere(vējiņa) 07.03.2016 23:21

iesaku ! vienkārši, tīri, patiesi un īsti ! stāvovācijas kamerzālē .... varbūt vajadzēja, kaut ceru, ka aktieri sajuta , ko mums vakars ar Visām viņas grāmatām deva. paldies !

Guntis Saulietis 24.02.2016 16:05

Ja nu uzrodas kāda lieka biļete uz aprīļa izrādēm - " Visas viņas grāmatas " - Dailē -
29264794 - Guntis

Dailes teātris 14.01.2016 13:31

Iveta Lazdiņa blogā: http://tmblr.co/Z8B46l1-dFtIQ

Dailes teātris 26.11.2015 10:35

(no twitter.com) ‏@ssandija
Visas viņas grāmatas @Dailesteatris ir izrāde diskusija. Diskusija pašam ar sevi. @dainisgrube tēlojums lika apjaust mirklīguma esenci.

Dailes teātris 26.11.2015 10:34

(no twitter.com) @ReeezijaE
Visas viņas grāmatas @Dailesteatris - izrāde, pēc kuras vienkārši gribas paklusēt... apbrīnojama skatuves saspēle

Ineta Ieviņa 24.10.2015 14:48

Viennozīmīgi - labākais, kas DT redzēts beidzamajos 10 gados. Slavējams intīmo ainu korektais izpildījums, jo mēs visi spējam iedomāties, līdz kādai pornogrāfijai šo pašu izrādi spētu noreducēt Dž.Dž.Dž. Labi, ka viņš meties izģērbt Liepājniekus - varbūt tur kāds vēl viņa plikos ,,krānus,, un naturālās kopošanās ainas nav atskatījies. Piedodiet par ,,lirisko atkāpi,,! Paldies Režisoram, bravo aktieriem!

Inese Putniece 10.06.2015 18:04

Patika pat ļoti @Dailesteatris Visas viņas grāmatas. Atkal viena izrāde satiekas ar filmu un grāmatu... Nezinu kā, bet biju palaidusi garām 2008.g. filmu ar Vinsletu galvenajā lomā, tāpēc šoreiz, atšķirībā no Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, skatījos otrādā secībā. Uz izrādi gāju bez iepriekšējas bažīgas sajūtas par iespēju vilties. Sākumā šķita, ka aktieri iešūpojas, meklē viens otru, skatītāju. Likās par vieglu, par gaisīgu... Bet tad vienā brīdī sapratu, ka īsti nespēju paelpot un pār vaigiem tek asaras. Jūtas tik spēcīgas, ka šķiet ar nazi var griezt. Atšķirībā no filmas, kur tomēr visi pagātnes notikumi tiek attēloti uzskatāmā veidā, izrādē to izdara divi cilvēki. Šķiet, kas tur tāds: jauneklis, kurš kvēli iemīlas divreiz vecākā sievietē, ko var traktēt kā neapzinātas pilnīgi incestuālas fantāzijas par māti... Sieviete, kura savā vientulīgajā čaulā ieslēgusies un nevēlas pat pati sev atzīties, ka mīl... Un pāri visam jaunekļa neapzinātā nežēlība, ar kādu viņš savā pusaudža un vēlāk pieauguša vīrieša tiešumā nogalina jūtas. Bet viņa - sevi. Viņam šķiet, ka viņa ir tik vienkārša, tik varbūt pat primitīva un aprobežota savā uztverē, it kā nespēj pacelties pāri ikdienai, tur, kur ir viņš ar savām jūtām. Un viņš, kurš sākotnēji jaunības, bet vēlāk savas personības šķautņu dēļ paliek nejutīgs un ieslodzīts savās jūtās. Bet tieši nepateiktais, klusuma pauzes, kur katrs pats var ielikt savu domu, pasaka daudz vairāk kā vārdi. Saspēle starp Daini Grūbi un Esmeraldu Ermali kļūst tik intensīva, ka šķietami zūd robeža starp aktieri un tēlu, rada sajūtu, ka abi spēlē ar atkailinātiem nervu galiem. Grūbe spēlē ģeniāli.
Tiem, kuri grib salīdzināt - http://youtu.be/ErpSxX6n3hw

Dailes teātris 04.06.2015 08:36

(no twitter.com) @GunaRevele
Labākās izrādes ir tās,kuras atplēš sirdi negaidot. 'Visas viņas grāmatas' @Dailesteatris tā šovakar izdarīja.

Dace Pētersone 03.06.2015 21:20

Labdien, MILZĪGS PALDIES, izrāde bija vairāk kā aizskustinoša, tiešām paceltas veselas paaudzes stāsts un sāpe , man Esmeralda Ermale bija un paliks BAIBIŅA -no ""pūt vējiņiem"" taču šajā izrādē raudāju . tas ir fantastiski
PALDIES Darja un meitas

Dailes teātris 03.06.2015 11:38

(no twitter.com) @ai_vai
Ir viegli zināt,kā vajadzēja rīkoties veselai paaudzei.Bet kurš zina teikt,kā jārīkojas vienam cilvēkam?"Visas viņas grāmata"@Dailesteatris

Dailes teātris 03.06.2015 11:37

(no twitter.com) @mara_rozenberga
Apbrīnas vērts aktieru darbs @Dailesteatris "Visas viņas grāmatas". Kā var tik atkailinātiem nerviem spēlēt to smagumu atkal un atkal...

Dailes teātris 05.05.2015 14:15

Iluta Grebska blogā: http://tmblr.co/Z8B46l1k4gpc5

Dailes teātris 02.04.2015 09:59

(no twitter.com) ‏@Saviitis
Visas viņas grāmatas @Dailesteatris aizkustina līdz sirds dziļumiem,fantastiski un līdz smeldzīgumam skaisti.

Dailes teātris 02.04.2015 09:57

(no twitter.com) @Saviitis
Visas viņas grāmatas @Dailesteatris aizkustina līdz sirds dziļumiem,fantastiski un līdz smeldzīgumam skaisti.

Inga Muizniece 27.03.2015 14:29

Cienītie - Jūs tiešām neesat redzējuši filmu : "Lasītājs" (The Reader) 2008 ar Keitu Vinsletu galvenajā lomā???. izrāde ir šīs filmas miultiplikācija....Pa tiešo....

Elza Neimane 20.03.2015 22:49

Izrādei ir ļoti 'moody' noskaņa..
Dainis Grūbe ir satriecošs aktietris un izrādes savdabīgi pievilcīgā scenogrāfija, un gaismošanas darbs pilnīgi ierauj sevī un liek aizmirsties.
Iesaku!

Dailes teātris 18.02.2015 09:23

(no twitter.com) @Oskars_Kaulens
mīliet, kamēr jūs sevi un viens otru neesiet nokavējuši. "Visas viņas grāmatas" @dailesteatris ir ļoti sāpīgi skaista mīlestības metafora.

Dailes teātris 11.02.2015 11:31

(no twitter.com) @Shinnamo
Uzticējos tām pozitīvām atsauksmēm par "Visas viņas grāmatas" @Dailesteatris un pareizi darīju!Tik īstu izrādi sen nav nācies redzēt.Iesaku.

Dailes teātris 10.02.2015 07:58

(no twitter.com) @VitaDaukste
"Visas viņas grāmatas"@Dailesteatris ir jāredz.Izcila aktierspēle @DainisGrube un @esmeraldaermale izpildījumā.Noticēju līdz pēdējam.Paldies

Mārika Imše 04.02.2015 11:55

Izrāde ar tik spēcīgu pēcgaršu, ka vēl šodien nespēju pārtraukt par to domāt Brīnišķīgi! Līdzpārdzīvojums bija tik izjusts, ka brīžiem pat aizmirsu, kur atrodos. Vienreizēja aktierspēle, noticēju pat ne katram vārdam, bet ikvienam vaibstam. Dainis Grūbe - bravo!!! Līdz asarām smeldzīgi un skaisti! Paldies!

Dailes teātris 04.02.2015 10:45

(no twitter.com) @maijyta
@Dailesteatris "Visas viņas grāmatas"...par sareźģīto lietiņu ar nosaukumu 'dzīve'. Apbrīnojams meistardarbs.

Inese Baltkalne 25.01.2015 21:19

Šodien ar meitu noskatījāmies šo izrādi - BRĪNIŠĶĪGA! Un - kaut arī esmu lasījusi šo grāmatu un zināju, kā tā beigsies - kaut kas Daiņa Grūbes balss intonācijā pēdējos vārdos tā aizkustināja, ka man tāpat kā lieliskajiem Esmeraldai Ermalei un Dainim Grūbem acīs bija asaras...Bravo!

Baiba Ziemule 22.01.2015 21:30

Zinu "Priekšlasītāju" no vāka līdz vākam. Esmu redzējusi arī filmu. Tiklīdz dzirdēju par šo izrādi, noteikti vēlējos redzēt. Lai arī mani nevarēja pārsteigt notikumu secība, es līdz galam un pilnībā noticēju abiem aktieriem. Tā bija neaprakstāmi brīnišķīga un tajā pat laikā smaga izrāde, kas noteikti neatstāj vienaldzīgu. Liels paldies par šo burvīgo vakaru!

Marta Sondare 14.01.2015 14:38

Kurpjukastes viedoklis par izrādi šeit: https://kurpjukaste.wordpress.com/2015/01/14/visas-vinas-gramatas-dailes-teatri/

Dailes teātris 14.01.2015 10:15

(no twitter.com) @kurpjukaste
"Visas viņas grāmatas" @Dailesteatris vienkārši un skaisti. Tik skaisti, ka satricina. Paldies!

Dace 29.12.2014 22:18

Satriecoši spēcīgi izrāde un viennozīmīgi labākā, ko šajā teātru sezonā esmu redzējusi. Visu cieņu režisoram un aktieriem, izcils sniegums! Paldies!

Dailes teātris 29.12.2014 10:08

(no twitter.com) ‏@lusciniate
Bet @Dailesteatris "Visas viņas grāmatas" - pelnījusi katru labo vārdu, kas tai veltīts un vēl nedaudz! Līdz asarām pārliecinoši. Paldies!

Ruta 28.12.2014 23:42

Dailes teātris "Visas viņas grāmatas" http://wp.me/p4CkHA-2E

Ilva Lorence 08.12.2014 01:43

Lasi manas atsauksmes par izrādi šeit: http://www.afisha.eu/theatres/2014/12/01/dmitrija-petrenko-izrade-visas-vinas-gramatas/

Ilva Lorence 08.12.2014 01:40

Ļoti laba izrāde! Iesaku visiem redzēt!

Dailes teātris 28.11.2014 09:07

(no twitter.com) ‏@SilRa_A
Tiem, kuri vaimanā, ka teātrī neiespējami nospēlēt mīlestību, iesaku apmeklēt Visas viņas grāmatas @Dailesteatris!

Dailes teātris 28.11.2014 09:06

(no twitter.com) @anna_thars
@Dailesteatris "Visas viņas grāmatas"nopietns vēstījums ar izcilu aktieru darbu un jaunām krāsām pazīstamos aktieros!Paldies visai komandai!

Dailes teātris 28.11.2014 09:05

(no twitter.com) ‏@KalniArmands
"Visas viņas grāmatas" @Dailesteatris - spēcīgs iestudējums, pārliecinoši aktieri-trauslo attiecību nodevība, asprātīgi un skumji

Dailes teātris 28.11.2014 09:04

(no twitter.com) @Danazalite
Visas viņas grāmatas @Dailesteatris - izcila izrāde, fantastiski aktieri un režija.

Inga Jēruma 17.11.2014 16:59

Paldies par izrādi režisoram un aktieriem! Tas samērā retais gadījums latviešu teātrī, kad režisors zina, ko grib pateikt, un aktieri to profesionāli realizē. Smalka, izjusta, psiholoģiska izrāde. Kam tādas patīk, tie nevilsies :) Abiem aktieriem - piecas zvaigznītes!

Rādīt atsauksmes Rakstīt atsauksmi

Justīne Kļava
Visas viņas grāmatas

Kamerzāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Sezona sākusies

Nenodzēšamās ogļu pēdas

Priekšlasījums Dailes kamerzālē

Mīlestība spogulī

Mīlestība audiokasetēs

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES Ar izrādes „Visas viņas grāmatas" režisoru Dmitriju Petrenko sarunājas LKA profesors, teātra vēstures pētnieks Jānis Siliņš.

Baiba Kušķe. Petrenko: Es pētīju jautājumus par sabiedrību. lsm.lv

Dramatiska mīla Dailes teātrī.

Signe Dzenīte. Dmitrijs Petrenko: "Neesmu no kapteiņiem, kurš nemaldīgi zina kuģa galamērķi!". klasika.lsm.lv

В студии Дмитрий Петренко и Юстине Клява. ltv.lsm.lv

Ingvilda Strautmane, Laima Slava. Dailes teātra Kamerzāles jaunākais iestudējums - „Visas viņas grāmatas”. lr1.lsm.lv

Arno Jundze. Dmitrijs Petrenko: arī nezinu, ko es darītu, ja man tagad teiktu – šauj. nra.lv

Sezona sākusies

Nenodzēšamās ogļu pēdas

Priekšlasījums Dailes kamerzālē

Mīlestība spogulī

Mīlestība audiokasetēs

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Justīne KļavaVisas viņas grāmatas

Kamerzāle

Lomās

Radošā komanda

Video

Publikācijas

Sezona sākusies

Nenodzēšamās ogļu pēdas

Priekšlasījums Dailes kamerzālē

Mīlestība spogulī

Mīlestība audiokasetēs

Atsauksmes

Izmantotās sīkdatnes

Pieteikties jaunumiem

Justīne Kļava
Visas viņas grāmatas