Līvija Dūmiņa
//Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Kārlis Auškāps Dailes teātra Mazajā zālē iestudējis ražīgā un populārā Kanādas dramaturga Norma Fostera lugu Bedtime Stories (Vakara pasakas), Latvijas auditorijai to piedāvājot ar nosaukumu Kad citi jau guļ. Tas gan nešķiet labākais un atbilstošākais nosaukums šai pikantajai komēdijai ar saldu happy end.
«Viss, ko dramaturgs vēlas panākt – ļaut skatītājiem justies mazliet labāk šajā pasaulē» – izlasot šo izrādes programmiņā rakstīto tekstu, pozitīvās atsauksmes Dailes teātra mājaslapā un atceroties pirmizrādē redzētās smaidīgas sejas, varētu secināt, ka izrādes radītājiem tas ir izdevies.
Kārļa Auškāpa izrāde ievietojama saturīgas izklaides plauktiņā, tapuši vairāki spilgti aktieru darbi (tālāk tekstā atzīmēti ar izsaukuma zīmi), taču brīžiem šķiet, ka gaume režisoru maķenīt pievīlusi. Arī attiecībā uz pikantērijām. Savējie sapratīs.
Kamēr Balantaini mīlējas
Norms Fosters piedāvā ar nopietnu zemtekstu oderētas smieklīgas situācijas un ļoti raibu kompāniju, kas pārstāv dažādus sociālos slāņus - sākot no grāmatveža, kas piepelnās dzīvokļu zagļa arodā un striptīza/eksotisko deju dejotājas līdz radio dīdžejam un solīda vecuma rokzvaigznei. Lugu, kā arī izrādi veido seši stāsti. Pēc dramaturga norādījuma 15 lomas var spēlēt gan 15 aktieri, gan tikai pieci, Kārlis Auškāps izvēlējies otro variantu, un tas, nenoliedzami, ir interesantāk, jo tad katram aktierim jāiejūtas trijos atšķirīgos tēlos. Dramaturgs atvieglojis režisora darbu, dodot shēmu piecu aktieru ansamblim, ko Kārlis Auškāps arī ievērojis. Tādējādi Ivars Auziņš spēlē dīdžeju Ediju, zagli Niku un eksotisko deju dejotājas pārlieku toleranto bosu Čārliju (!); Aija Dzērve – netīras sirdsapziņas skarto Sūzenu (!), grūpiju Melodiju un vīra uzmanības apdalīto Lauru (!); Gints Grāvelis – bijušo Sūzenas skolasbiedru, mirstošo Dereku (!), 52 gadus veco rokstāru Tomiju Kviku (!) un Sūzenas vīru, mēbeļu pārvadātāju Stīvu; Mirdza Martinsone – pārdevēju Betsiju, kas ar vīru naudas dēļ piekritusi seksam radio tiešraidē, neveiklo eksotisko deju dejotāju Sendiju un hokeja ripas apdauzīto taksometra šoferi Jolandu (!); Jānis Paukštello – Betsijas vīru Lū (!), sievas krāpto zagli Deiviju (!) un mēbeļu pārvadātāju Džeriju. Dramaturgs tēlu attiecībās savērpis zirnekļa cienīgu tīklu, kas šķetinās vaļā pamazām, radot ne vienu vien pārsteigumu, ko pavada dzīvas skatītāju reakcijas smieklu un spurdzienu formā. Piemēram, vairākos stāstos varoņi sūdzas par nekam nederīgu taksometra šoferi, kas, atklājas, ir dejotājas Sendijas māsa. Viņa hokeja spēles laikā dabūjusi ar ripu pa galvu un tai brīdī top skaidrs, ka vainīgais ir iepriekš pieminētais Sūzenas vīrs, kurš vēl tikai kāps uz skatuves. Papildu asumu visam piešķir gredzenveida kompozīcija – pirmais stāsts saslēdzas ar pēdējo, laika ziņā aptverot apmēram pusotru stundu (lugā). Atņemiet kādas 15 minūtes un iegūsiet laiku, ko Balantainu pāris pavada mīlējoties tiešajā ēterā, kas skatītājiem tiek darīts zināms, pārējo stāstu varoņiem uz brīdi ieslēdzot radio un dzirdot abu dialogus.
Un, ja kāds nespēj noticēt, ka grūpija, ieradusies pārgulēt ar rokzvaigzni, gramstīsies ap radio vai zaglis aptīramajā objektā slēgs iekšā radio, lai paklausītos mūziku, pats vien būs vainīgs, ja mākslas patiesību jauc ar dzīvi. Kaut gan – atcerieties nesen izskanējušo ziņu par zagli Pensilvānijas štatā, kurš, aptīrot kādu dzīvokli, nolēma izmantot iespēju ielūkoties Facebook un aizmirsa izlogoties, tādējādi ļoti atvieglojot policijas darbu...
Krāsotas ķiveres ne tikai reklāmā
Jāatzīst, ka taupības apstākļos Norma Fostera luga ir ļoti pateicīgs materiāls – visu stāstu darbība notiek guļamistabā, ko Aigars Ozoliņš akurāti iekārtojis uz Mazās zāles skatuves. Nekādas pārbūves nav nepieciešamas. Viens stāsts beidzas, priekškars aizveras, skatītāji klausās Gundara Caukas sarūpēto mūziku. Priekškars atveras, skatītāji redz – gultai cits pārklājs, aizkari aizvilkti vai atvērti, glezna nomainīta. Ne mazāk veikli, taču kardināli jāmainās aktieru vizuālajam tēlam, un te nu jārunā par gaumi. Kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas veikums ir korekts – vienkārši, dotajiem apstākļiem atbilstoši. Nu, bet tās parūkas... Parūku lietošanai šeit tā kā būtu objektīvs iemesls, taču stils nav izturēts. Daži piemēri. Lai radītu komisku efektu, Mirdzai Martinsonei pirmajā «sekss radio» stāstā uzlikta blonda parūka ar uztītu loku galvas vidū, pāri pārsietu dzeltenu lentu ar pušķi sānā un vēl uzkrāsoti sarkani vaigi, radot pat vulgāru iespaidu un viņas spēles manierē ir vairāk groteskas. Stāstā ar mirstošo Dereku un blondo (tiešā un anekdošu nozīmē) Sūzenu nav nevienas parūkas vai citādu pārspīlējumu, bet psiholoģiski motivēta spēle, kur komiskais un traģiskais lieliski savijas kopā, radot emocionāli iedarbīgu vēstījumu. Tāpat arī pēdējā stāstā ar mēbeļu pārvadātājiem un konfliktējušajiem lauleņiem. Turpretī Ginta Grāveļa atveidotā šokrokera Tomija Kvika (kaut kas līdzīgs Merilinam Mensonam) vizuālā tēla teatralitāte ir vietā, bet stīvā parūka (vienā matu krāsas reklāmā ko ļoti līdzīgu sauc par krāsotu ķiveri) Aijas Dzērves Melodijai – apžēlojies, Apollon!...
Tādēļ izrādes koptēls veidojas neviendabīgs, disharmonisks. Iedomājieties sievieti publiskā telpā firmīgā treniņtērpā ar spicpapēžu laiviņām, hūti un vēdekli. Pirmajā brīdī noelsies, pasmejies, pēc tam izpēti detaļas, secini, ka atsevišķi katra laba, bet viss kopā – galva reibst...
Bez popkorna
Metot jokus pie malas, jāatzīst, ka smieklīgā un komiskā klātā oderīte ir pietiekami bieza, lai teātrī pavadītais laiks nebūtu popkorna filmas vērts – apēdu un aizmirstu. Tajā ierakstītas reti nu kuram svešas problēmas – nelaimīga laulība, krāpšana, karjerisms un novārtā atstāta ģimene. Vientulība un atsvešināšanās, kad tuvākais cilvēks ir tik tālu (tiešā un arī pārnestā nozīmē), ka sirdī krātais rūgtums tiek uzkrauts svešiniekam, kas gadījies līdzās, liekot tam turēt cita grēku nastu. Lai arī mīta par rokzvaigzni, kas lieto narkotikas un demolē viesnīcas, apgāšana šķiet maķenīt sadomāta, šis stāsts atgādina par priekšstatiem un stereotipiem, kuros dzīvojam un viļamies, kad ieraugām īstenību.
Pat ja dažkārt gribas novērsties, izrāde liek smaidīt. Tas nav maz.
Izrāde, kas arī kko pamāca, liek padomāt un aizdomāties, kā arī labi izsmieties.
Protams, labs aktieriskais tēlojums. Secinājums - IESAKU! :)
Noteikti iesaku! Paldies aktieriem!!
Ivars Auziņš lieliski iejūtas tēlos, tādēļ žēl, ka viņš nespēlē vairāk izrādēs. Ievēroju viņu pēc prātā paliekošā Spilvencilvēka.
visiem aktieriem BRAVO BIS,tā turēt.
Jau pēc pirmās daļas domāju, kādēļ neēsmu atstājusi kājās biezos ziemas zābakus un uzvilkusi kādu biezāku džemperi., bet no mazotnes man vecāki ir iemācijuši, ka iešana uz teātri ir svētki un līdz ar to arī ar savu apģērbu tu parādi savu attieksmi pret izrādi,pret aktieriem un pārējiem skatītājiem. Arī apkārt sēdošie ,centās ciešāk satīties plecu lakatos un šallēs .Lūdzams padomāt par zālē sēdošajiem!!
Pieci aktieri notur interesi trīs stundas. Tas nav tik vienkārši un tāpēc paldies visforšākajiem aktieriem!
Spoža Mirdz Mātinsone!!! Enerģija, pārliecība, meistarība - iemīlēties aktrisē!
M. Mārtinsones harizmātisms, šķiet, vienmēr dzīvs!!!
Laba G. Grāveļa un A. Dzērves saspēle slimnieka situācijā! Jauni iespaidi par G. Grāveli arī mūziķa lomā!
Interesanti bija sekot visām I. Auziņa lomām!
Bet kopumā izrāde interesanta un mīļa! Pamatīgi aktierdarbi!
Paldies par pozitīvismu šajā tik negatīvisma pārsātinātajā laikā!
Lenona veltījums Joko Ono "Oh Yoko" ir tik trāpīgs - viņu slavenās publiskās intimitātes (seksuālās revolūcijas simbols utt utjp) piesaukšana pirmspensijas vecuma cilvēku gadījumā, kuri naudas dēļ sadūšojusīes uz viņu intimitātes publiskumu radio - asprātīgi, dramatiski, paskumji un optimistiski reizē.
Asprātīgi dialogi, jācer, ka izrāde būs populāra. Pasaka pieaugušajiem?
Vislielākais paldies un skaļākā slavas dziesma Grāvelim! Viņa varoņi patiesi bija atšķirīgi un īsti! Un te es nedomāju tikai visnotaļ smuko un pateicīgo Tomija lomu, bet arī Stīvu un jo sevišķi Dereku!!!!
Īstā izrāde romantiskam vakaram, jo tik ļoti savam cilvēkam gribas pateikt vislabāko un cieši apskaut. Paldies Dailei par gaišumu!
Pirmo celienu gribetos ziperigaku.
Cerams, ka drusku pieliks raitumā un būs vēl labāk!
Interesanta luga un riktīgi forši, ka par mīlestību.
aktieru spēle kā tāda, protams ir super, profiņi