Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes
Dailes teātra Kamerzālē Dmitrija Petrenko režijā tapusi miniatūra izrāde par 20. gadsimta 80. gadiem, ļaujot skatītājiem nostalģiski atgriezties pagātnes laiktelpā un tik tiešām aizmirst par 21. gadsimta dzīves ritmu ārpus teātra sienām.
"Biedre Zariņa" ir asprātīgs un mūsdienīgs stāsts par dzīves realitātes un utopisku pagātnes ideālu sadursmi. Kā atzīst režisors, pievērsties tieši 80. gadiem izrādes radošo komandu iedvesmojusi Latvijā pazīstamā vācu kinofilma "Good Bye Lenin" (2003) – aizkustinošs stāsts par dēla vēlmi pasargāt slimo māti no dzīves skarbās realitātes – pēc Berlīnes mūra krišanas un līdz ar to arī visu eksistējošo ideālu un vērtību sabrukuma.
Režisors Dmitrijs Petrenko un dramaturģe Rasa Bugavičute radījuši cilvēciski vienkāršu divu paaudžu (un līdz ar to divu laiktelpu – pagātnes un tagadnes) attiecību stāstu, kurā nav iespējams izšķirt "pareizo" un "nepareizo" pusi. Par izrādes veiksmi nenoliedzami kļūst aktrises Olgas Dreģes ar fascinējošu vitalitāti atveidotā pensionētā astronomijas skolotāja Ilga – dzīvs, sarežģīts tēls, kurā untumainība, savtīgums un patmīlīgums mijas ar ilgām pēc cilvēciska siltuma savstarpējās attiecībās un vēlmi kaut uz mirkli atgriezties drošajā pagātnē. Kā samiernieciska figūra divu "karojošo nometņu" vidū ir Lidijas Pupures ne mazāk talantīgi atveidotā mierīgā, gudrā kaimiņiene Astra – aktrise tēlam piešķīrusi dziļāku nozīmi, tikai pustoņos iezīmējot varones dzīves pieredzi un ļaujot nojaust viņas (šķietami nemanāmo) ietekmi uz draudzeni.
Dramaturģe Rasa Bugavičute gan krietni "melnbaltāk" iezīmējusi Ilgas mazdēla un viņa draudzenes raksturus – Mārtiņa Poča Pauls cenšas izpatikt visai pasaulei ar teju skolniecisku teicamnieka sindromu, bet Initas Dzelmes Paula vēl pirms situācijas iepazīšanas šķiet gatava kaujinieciski aizstāvēt kādu augstāku morālo ideju.
Spēcīga un konceptuāla vizuālā metafora izrādē ir scenogrāfa Artūra Arņa veidotais mazās mājas karkass, kas novietots tukšajā Kamerzāles skatuves telpā – kailas sienas un jumta sijas, kas šauro spēles telpu, kurā galvenokārt uzturas Olgas Dreģes Ilga un Lidijas Pupures Astra, ļauj asociēt ar siltumnīcu. Līdz ar to izrādē telpa (tāpat kā laiks) kļūst par simbolisku kategoriju. Mazais dzīvoklītis, kas iekārtots ar 20. gadsimta 80. gadu mēbelēm un interjera priekšmetiem, tik tiešām līdzinās siltumnīcai – videi, kurā joprojām mākslīgi saglabāta aizgājušo laiku nostalģiska piemiņa. Vienlaikus mazais "namiņš" no ārpasaules (tas ir, mūsdienu realitātes) nav pasargāts, jo starp pasauli šeit (ārā) un tur (iekšpusē) nav sienu.
Līdzās scenogrāfijas simbolismam rekvizītu izvēlē dominē autentiskuma princips – pieticīgi iekārtotajā istabā izvietotas lielākajai skatītāju daļai atpazīstamas padomju laika reālijas (Līvānu stikla fabrikā ražota vāze, sarkans atpūtas krēsls, plašu atskaņotājs, avīžgaldiņš, kas pārklāts ar auseklīšu rakstā
darinātu sedziņu, u.tml.). Režisora uzburto nostalģisko ceļojumu laikā papildina izteiksmīgi 80. gadu krievu estrādes dziesmu paraugi, bet par galveno muzikālo motīvu, kas savā ziņā sasaucas ar izrādes filozofisko pamatdomu, kļūst tēma no kulta kinofilmas "Likteņa ironija jeb Vieglu garu" – jo ne velti katrās Ziemassvētku un Jaungada brīvdienās par tradīciju kļuvusi šīs filmas skatīšanās līdz ar gremdēšanos nedaudz sentimentālās atmiņās.
Brīžiem gan rodas sajūta, ka izrādes veidotāji pārlieku koncentrējušies uz padomju laika reāliju pašvērtību, paļaujoties uz to, ka skatītājs, identificējot personiskajā pieredzē atpazīstamus priekšmetus, a priori tiks izklaidēts – līdz ar to izrādes temps brīžiem kļūst pārlieku gauss un aktieri nespēj piepildīt skatuves laiku ar mērķtiecīgu darbību.
Tā, piemēram, drīzāk par dekoratīvi eksotisku elementu varētu dēvēt izrādes laikā demonstrētos dokumentālos videomateriālus, kuros redzamas tādas padomju laika zīmes kā "Dzintara" smaržas, Mihaila Gorbačova vizīte Latvijas PSR un aktrise Elza Radziņa.
Viena no aizraujošākajām vietām izrādē ir Olgas Dreģes spēlētās pensionētās skolotājas Ilgas monologs par to, kādēļ viņu apmierina dzīve padomju iekārtā – varone pārliecinoši izsaka tēzi par to, ka vara taču pieder padomju tautai, tātad – latviešiem: "Un ko gan mēs vairāk varam vēlēties? Mūs ciena, mūs godā, mūsu valodu vēl neviens nav aizmirsis…" Dramaturģes Rasas Bugavičutes tekstā nenoliedzami jūtama mūsdienīga pašironija, kas ļauj varones teikto iztulkot pavisam citā – mūsdienu Latvijas un Eiropas Savienības kontekstā, liekot domāt par to, ka vēsture, iespējams, attīstās cikliski.
Izrāde "Biedre Zariņa" @Dailesteatris patīkama izrāde.Nedaudz komiska,filozofiska. Tiešs skatījums ar humora piedevu.
Pārdzīvoju, ka klepošu izrādes laikā un traucēšu, taču mans klepus pārtapis par smaidu, kas vēl joprojām nenoiet no manām lūpām!
Skaists vakars, skaisti sirsnīgi cilvēki un attiecības! Attiecības, kādu pietrūkst šobrīd šodien 2014. gadā.....
Paldies aktieriem!
FANTASTISKI!!!!!!!
Ieteikšu visiem savējiem!!!!
Piedodiet, es būtu gribējisi, lai man patīk. Bugavičute tomēr ir tik talantīga, Dreģe spēlē, Počam arī labi sanāk. Bet pēc šīs izrādes... ehh.
Iespējams,mani pārāk ietekmējusi padomju propaganda presē&kino Latvijas kom.vēstures lekcijās, bet man patika "Biedre Zariņa"@Dailesteatris!
Teātra vakars iekš @Dailesteatris ! Ar savu humoru un pieeju - izrāde "Biedre Zariņa". Bija laba. Patika.
"Biedre Zariņa" Dailē - no lasītā bija radies priekšstats, ka izrāde būs par padomju laiku, bet nē, tas izrādē ir mazāk saistošais, faktiski par nepieciešamību dzīvot aktīvi - neslēpjoties ilūzijās un atmiņās
Biedre Zariņa @Dailesteatris - viegli, smieklīgi, pamācoši vingrinājumi utopijā. Iesaku! :)
"Biedre Zariņa" @Dailesteatris liek ļoti daudz, ko pārdomāt! Ļoti interesanti (labā nozīmē) dažādi risinājumi, pateicos @dmitrijs !
Kādu laiku nebiju redzējusi izrādi, pēc kuras gribas vienkārši smaidīt. Viegli! "Biedre Zariņa". Skaista @dmitrijs debija