Toms Stopards

LEOPOLDŠTATE

Sera Toma Stoparda pavisam nesen sarakstītā “Leopoldštate” ir viens no ievērojamākajiem un apspriestākajiem jaunāko laiku dramaturģijas darbiem. Autors pats uzskata, ka lugā ne tikai koncentrēti aprakstījis pats savas dzimtas likteni, bet arī izteicis desmitiem gadu uzkrāto radošo potenciālu. “Leopoldštate” stāsta par dzimtas izdzīvošanu cauri 20. gadsimta lielākajām cilvēces katastrofām. Luga nosaukta Vīnes ebreju kvartāla vārdā. 1899. gada nogalē pie apvāršņa ir jauns laikmets un uz svētku vakariņām ir sapulcējusies liela ebreju intelektuāļu ģimene, kura dzīvo Austroungārijas jeb “lupatu deķa” impērijā. Valstī, kur sadzīvo slāvi, vācieši, ungāri un ebreji, pastāv trausls līdzsvars – vismaz tik ilgi, kamēr cilvēkos pastāv cilvēcība. Bet jaunais laikmets draud lietu kārtību mainīt. Ģimenes gaitām sekosim līdz 1955. gadam, kad no kuplās saimes dzīvi būs palikuši tikai trīs. Mēs, skatītāji, zinām, kas šai ģimenei būs jāpieredz, bet viņi nākamo gadsimtu gaida ar cerību: “Es domāju, ka ir pienācis 20. gadsimts, bet gadsimti nav gadalaiki, kas atkārtojas. Pie Bābeles upēm mēs raudājām, bet tas laiks ir pagājis, tāpat kā viss, kas sekoja pēc tam – izraidīšanas, slaktiņi, dedzināšanas, asins apsūdzības, kā viduslaiki pagājuši – grautiņi, geto, dzeltenās zīmes… Tas viss ticis sarullēts un izmests kā vecs paklājs, jo Eiropa soļo uz priekšu.”

“Leopoldštate” drosmīgi aplūko, ko nozīmē būt citādam – svešiniekam starp svešiniekiem ne tikai paša, bet arī citu acīs. Tā uzdod jautājumus par vēsturi – kā saglabāt savas saknes, kā nosargāt savu pašapziņu, kā izdzīvot mazai tautai, kad pasaule ir sajukusi prātā?