9
feb
2017

Novēlu sev un kolēģiem cienīgas lomas, nevis reklāmas un šovus! Lidijai Pupurei – 75

Dace Ezera //la.lv

Leģendārās Dailes teātra trešās studijas audzēknei Lidijai Pupurei 9. februārī aprit 75. gadskārta. Lidijas kundze gan teic, ka lielas dzimšanas dienas svinības nav viņai pie sirds. “Es vislabprātāk pasēdēšu kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem,” atzīst aktrise. Pērnais gads viņai bija notikumiem bagāts – klajā nāca Ingrīdas Strodas grāmata “Lida citādā”, par Johana Sebastiana Baha lomu P. Barca lugā “Iespējamā tikšanās” Lidija Pupure tika nominēta “Spēlmaņu naktij” kā gada aktrise un valsts svētkos – 18. novembrī – māksliniecei tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis. “Nezinu, vai to esmu pelnījusi! Pat apjuku!” izsaucas Lidija.
Novēl kolēģiem cienīgas lomas
Dailes teātrī viņai pašlaik rit 55. sezona, un Lidijai Pupurei kā aktrisei tā gadījusies mazliet tukšāka. Nesen pirmizrādi piedzīvoja J. Sapdaru luga “Klusā daba ar resno puisēnu”, kur Lidija atveido māsas Mirellas lomu. Diemžēl lieliskā izrāde Dailes teātrī – N. Erdmana “Finita la comedia” (Serafimas Iļjiņičnas lomā bija L. Pupure) no repertuāra noņemta. Iespējams, ka arī no M. Paniča lugas “Vigīlija. Sapnis par nomodu” Jaunajā Rīgas teātrī, kur par Greisas lomu 2012. gadā Lidija Pupure saņēma arī “Spēlmaņu nakts” nomināciju “Gada labākā aktrise otrā plāna lomā” drīz būs jāatvadās. Dailes teātrī aizvien tiek izrādītas lugas “Lēnprātīgā”, “Ērtas dzīvošanas mirklīši” un “Iespējamā tikšanās”.
“Par nākamo sezonu esmu dzirdējusi, ka dažiem režisoriem padomā mani uzrunāt. Vēl gan pailgs laika sprīdis jāpagaida,” atklāj Lidija Pupure. Viņa atzīst, ka aktieris ir pilnībā atkarīgs no režisora, un aktrise kolēģiem novēl tikai un vienīgi mākslinieka cienīgas lomas. “Es bieži redzu kāda kolēģa spējas, dotības, individualitāti, kādas nav citiem. Enerģētiku, spēku, pat harismu. Un ne vienmēr šādiem aktieriem, kuri skatītāju var paņemt it kā kulakā, atbilstošas lomas tiek uzticētas. Rezultātā daudzu kolēģu spēle un sajūtas aiziet tikai līdz piektajai, sestajai zāles rindai,” teātra ikdienu novērtē pieredzējusī māksliniece. Par sevi viņa teic, ka droši vien esot kāda lolota, tomēr nenospēlēta loma, bet šobrīd par to vairs nav vērts pārdzīvot – viss, viņasprāt, bijis skaists un vērtīgs.
Mikiņ, tev atkal ir skumji!
Jautāta par brīvo laiku, Lidija Pupure atzīst, ka dažkārt tā pietiek, dažkārt – pietrūkst. Viņai ļoti patīk puķes, mājās to daudz un žēl, ka nav lodžijas. Pašai sava dārziņa neesot, bet vienu brīdi braukusi uz Inčukalnu, kur māsai un viņas dēlam dzīvoklis. Zem tā logiem bijis neliels dārziņš ziediem. “Es tur sirsnīgi ņēmos un pasūtīju internetā visādas puķes. Teikšu – kā dumja! Pakļāvos skaistām reklāmām, bet puķes ne vienmēr dīga vai arī uzauga ne tādas, kā aprakstīts un nofotografēts. Mūs ir apsēdušas visas šīs bezgalīgās reklāmas. Ar cilvēkiem manipulē – skaistās reklāmas, spēles, šovi, lielās naudas izlozes.
Tie visi ir meli – viens liels bizness. Tiek spēlēts uz cilvēku vājībām,” secina aktrise un atgādina savu jaunību, kad apkārt valdīja dzelzs priekškars. Bija daudz absurda, un bija arī kas derīgs. “Tā saucamais krievu laiks mani padarīja viedāku, gudrāku, jo grūtos apstākļos daudz ir jāiemācās. Atšķirt melus no patiesības, piemēram. Daudzi no manas paaudzes to novērtē, un tāpēc šodien viņiem ir vieglāk dzīvot. Visas šīs nebūšanas mani gan satrauc, gan skumdina. Mani kādreiz sauca par Mikiņu un šādos brīžos bieži teica: ”Mikiņ, tev atkal skumji!”
Aktrise teic, ka gadi liek sevi dažās niansēs manīt. Ja kādreiz no darba uz darbu varēja pārorientēties piecu minūšu laikā, tagad esot grūtāk. Slodze Dailes teātrī bijusi liela, nospēlēts daudz brīnišķu lomu – tostarp Raiņa Baibiņa “Pūt, vējiņi!”, Vizbulīte “Indulī un Ārijā”, Blaumaņa Kristīne “Ugunī” un daudzas citas.
Lidija arī Kultūras darbinieku tehnikumā mācījusi skatuves runu un vadījusi Dramatisko studiju vakara (maiņu) vidusskolā. “Nervu sistēma tomēr ir lietota un ne tikai darbā – savienot reālo dzīvi ar aktiera darbu nav nemaz tik vienkārši. Depresijas ir mūsu laika izteikta parādība. Mani nodarbina mūsdienās bieži pieminētās un sastopamās depresijas, un man piemīt tāda īpašība, ka vajag visu saprast. Saprast iemeslu un sakni, jo slimība ir tikai sekas. Arī kad darbā teātrī izlasu tekstu, man jāsaprot, kāpēc personāžs tā saka, kāpēc tā rīkojas – kur ir sakne, pamatiemesls,” par savu izzinātājas dabu spriež aktrise.
Viņa skatās un klausās intervijas televīzijā ar cilvēkiem, kurus ļoti augsti vērtē. Izlasījusi Alvja Hermaņa dienasgrāmatu un nodomājusi – cik jauki, ka es domāju tāpat, jūtu tāpat, nebaudot ne tuvu to pasauli, kuru iepazinis režisors! “Dažkārt skatos televīziju un redzu, ka tas iestudētais darbs nav nekā īpaša vērts. Maniem kolēģiem jāspēlē kaut kas sekls un lēts. Paliek žēl, jo zinu, ka aktieris var daudz vairāk un talantīgāk. Tad reizēm atkal kļūst skumji,” par mūsdienu dzīves peripetijām izsakās Lidija Pupure. Viņai ļoti patīk skatīties intervijas dzīvajā – tad iespējams sadzirdēt ne tikai izteikto, bet ieraudzīt arī nepateikto. Tas ir viens no mākslinieces hobijiem – cilvēku pētniecība. Lidijas kundze spējot nolasīt emocijas, izzināt cilvēku nepateiktās domas, sajūtas, pamanīt reakciju un motivāciju. Tas daudz ko dod aktrises darbam.
Agrāk viņa varējusi ļoti koncentrēties un domāt par darbu, pat atrodoties lielā pūlī, kas iedvesmoja, pat rosināja būt aktīvai. Tagad gribas būt vairāk vienatnē pašai ar sevi. Arī mājās. “Informācijas gūzmā, kura gāžas pār mums, tīri intuitīvi man gribas izolēties, būt mājās un klusumā. Kādā no intervijām lasīju – lai sadzirdētu dvēseli, jāaptur un jāapklusina miesa. Droši vien manā vecumā ir lielāka nepieciešamība būt pašai ar sevi. Man nekad nav vientuļi, esot vienai. Man ir ko domāt, es domās sarunājos ar sevi, arī ar draugiem un lomām.”
Patīk būt vienatnē
Daudzi nezina, ka Lidijai Pupurei ir vēl viena profesija – šuvēja. Nupat arī pielabojusi kādus savus svārkus. Lidija smaidot atzīst, ka apģērbs viņai ilgi nenovalkājas. Tā kleitiņa fotogrāfijā, kura Lidai redzama mugurā uz Ingrīdas Strodas grāmatas vāka, ir arī aktrises pašas tik sen šūta, tomēr vēl joprojām kā jauna, kaut gan brīdi iedevusi vēl māsai panēsāt.
“Man ir tik skaisti audumi, bet es kaut kā tiem nevaru pieķerties. Domāju – vai man vajag? Šodien jau sievietes tā nepucējas, tagad ir cita attieksme. Pat Rietumos labi situēti cilvēki glītas drēbes dažkārt nopērk second hand veikalos. Daudzi mākslinieki tur atrod interesantas lietas izrādēm. Bet mēs kādreiz to darījām tā – lai nevienam nebūtu tāds apģērbs kā man! Devām šuvējām, šuvām paši. Mēs bijām oriģinālāki! Nevienu štancētu masveida dāvanu nedāvinājām. Rīgas centrā bija tik daudz fantastisku mākslas veikaliņu! Tā bija vērtība. Tagad šī piesārņotā pasaule liekas briesmīga. Cik ilgi tā zemīte mūs nesīs?” retoriski vaicā aktrise, kurai raksturīgs arī nemainīgi elegantas sievietes tēls.
Gaviļniece ir Pārdaugavas meitene. No bērnības viņa atceras, kā vasarās bijusi liela vanna laukā pie virtuves uz soliņa, tur mazgāta veļa. Veļu ārā kāruši un žāvējuši pat ziemas spelgonī. “Ak, kungs, kā tā smaržoja, kad ienesa iekšā! Tās tīrības atmosfēras man tagad pietrūkst, kuru mana paaudze ir baudījusi. Saka – toreiz koki un zāle bija zaļāki! Tā ir patiesība tiešā nozīmē, tie nav tikai vārdi. Dzīvojām daudz nepiesārņotākā vidē, salīdzinot ar šodienas ķīmijas pārbagātību!” pārliecināta Lidija.
Misija – māte un draugs
Māksliniece atklāj, ka viņai kādreiz ļoti paticis gatavot. Jaunības gados pieliekamais bijis pilns ar dažādiem konservējumiem. Gudrības, mīlestības un visādiem citādiem salātiem. “Esmu beigusi arī kulinārijas kursus, kurus vadīja brīnišķīga, inteliģenta kundze, kura bija mācījusies Kaucmindē. Man bija arī klade ar visādām receptēm. Nezinu, kur tagad noklīdusi, bet tai vēl kaut kur jābūt. Man tas viss patīk. Tomēr man pašai ir mazsvarīgi ēst – esmu Ūdensvīrs, Gaisa zīme – es pārtieku no svaiga, tīra ētera un mīlestības. Ja šīs divas lietas kādreiz dzīvē sakritušas, tad es vispār ne ēdu, ne guļu,” par sevi pasmej aktrise.
Profesionāls astrologs Lidijai arī izveidojis personīgo horoskopu – viņa esot ziņkārīga, garīga, aizrauj visāda veida zināšanas. Gaviļniecei interesē dzīve un cilvēki.
“Es neesmu no tiem fanātiķiem, kuri izlasa kaut ko jaunu un uzreiz ir ar gatavu spriedumu – tas jāatmet, un tas ir garām! Es interesējos par daudz ko, un mani tas viss vilina. Skolā visas mācības patika. Diemžēl ārpus mākslas pasaules nekādu īpašu veiksmju man nav,” par sevi saka viedā aktrise, kura daudz lasa arī filosofijas grāmatu.” Bet tas man neliedz lasīt arī ko jaunu, nav jāatmet gadsimtiem pārbaudītās vērtības.”
Lidija stāsta, ka nav nācies kļūt par vecmāmiņu, bet viņai pazīstami tik daudz un dažādi cilvēki visos vecumos, un reizēm jāpilda gan mammas, gan vecmāmiņas, gan drauga loma.
“Tā zināmā mērā ir mana misija. Neesmu speciāli to kaut kur meklējusi. Tomēr tā ir sagadījies, ka no manis gaida atbalstu, sapratni,” pastāsta sirdsgudrā sieviete. Viņa šobrīd nesaprotot, kā cilvēki dzīvo ģimeniskās attiecībās, kur nav dziļāku saskarsmes punktu un attiecības mēdz būt ļoti vienpusīgas, pat paviršas – vai tiešām tā uzskatāma par mīlestību un vērtību?
Gribas pozitīvas emocijas, nevis vaidēšanu
Lidiju Pupuri aizrauj arī ceļošana. Viss sācies ar braucienu uz Poliju, kur savulaik bija iespēja redzēt pasaules līmeņa filmas, varēja apskatīt muzejus. Jaunieši, studenti pagrabtelpās iestudējuši teātra izrādes, kā tagad tas ir arī Latvijā. “Tad uz Poliju aizbraucu pēc 10 – 12 gadiem, un bija notikušas ļoti lielas pārvērtības ne uz labo pusi. Esmu vēl bijusi Vācijā, Amerikā, Alžīrā, Itālijā un Indijā. Es ar Indiju arī izjūtu iekšējo radniecību, tāpat kā dzejniece Mirdza Ķempe, ar kuru esam dzimušas vienā datumā. Protams, ne jau ar visu, kas notiek šajā valstī. Sākotnēji mani uzrunāja Tagores biogrāfija un viņa darbi. Man ļoti patīk Tagores dzeja, un viena skolotāja man uzdāvināja pirmās Latvijas brīvvalstī izdotos Tagores kopotos rakstus. Nospēlēju kalponi Tagores “Tumšā mitekļa valdniekā”, un tad es aizbraucu uz Indiju. Par kalpones tēlu ieguvu pirmo nomināciju pavasara skatē,” par savu aizraušanos un izdevušos lomu stāsta aktrise.
Savu dzimšanas dienu viņa grib svinēt nelielā draugu pulciņā ar kopīgām sarunām un interesēm. Lielu godināšanu negriboties. “Šobrīd katrs ir aizņemts pats ar sevi un pienākumiem. Viena buča uz vaiga, un viss. Prom ir! Tā nav kontaktēšanās, tas nav nekas!”
Pati sev viņa novēl kustību, un lai Dievs dod skaidru galvu, iejūtību kontaktējoties ar cilvēkiem. “Man pašai patīk būt atvērtai, un varbūt kādu aizvērtu cilvēku es rosinu uz atvērtību,” prāto cilvēku pētniece. Griboties pozitīvas emocijas, jo pārāk daudz cilvēku Lidijas paaudzē ir paguruši, neapmierināti, skumji, nevarīgi “Vistuvākajā lokā kopīgiem spēkiem mēģinām izturēt un spuroties visam sliktajam pretī. Trauksmes, neapmierinātību, sabiedrības kopējās emocijas nevari neuztvert un tās uz tevi, protams, iedarbojas. Negribas sevī uzņemt negatīvo. Gribētos, lai cilvēki vairāk priecājas. Ir taču par ko,” sarunu noslēdz dzīvesgudrā aktrise Lidija Pupure.