24
jan
2017

Patiesība neskan no kanceles. Saruna ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi

Aija Kaukule //Kultūrzīmes

Dailes teātra Lielajā zālē 3. februārī pirmizrādi piedzīvos Oskara Vailda pasaulslavenā darba “Doriana Greja portrets” iestudējums Lauras Grozas-Ķiberes režijā. Pirms notikuma runājam par to, kāpēc materiālu savām izrādēm viņa atrod pasaules raudzes literatūrā, par mūsdienu politiku, kas nav mākslas vērta, un teātri, kam nav nacionālu robežu.
– Savulaik, pirms teju desmit gadiem, pirmoreiz ievērojot medijos Lauras Grozas vārdu līdz ar attēlu, ātrumā nospriedu, ka Dailes teātrī ienākusi jauna, apburoša aktrise. Tomēr zinu, ka jūs jau pavisam agri mērķtiecīgi devāties studēt tieši teātra režiju. Vienmēr esmu gribējusi pajautāt – nekad neesat domājusi par aktrises karjeru?
L. Groza-Ķibere: – Lai arī mani absolūti fascinē teātris un režija, man nekad dzīvē nav bijis sapnis nedz par skatuvi, nedz par jebkādu mākslas žanru, kas saistīts ar manis pašas performēšanu. Esmu ļoti introverta pēc dabas. Kultūras akadēmijā aktiermeistarība bija īstas zobu sāpes, jo bija grūti atvērties. Tomēr vajadzība sevi izteikt man vienmēr ir bijusi, un teātris tam ir loģisks piepildījums. Nekad neesmu apšaubījusi profesijas izvēli, jo tajā saņemu gan to, ko vēlos no mākslas, gan dzīves pieredzi. Tagad, kad jūtos stabilāka savā profesijā, manas uzmanības centrā arvien vairāk ir nevis lielais izrādes stāsts, bet, pēdējo izrāžu kontekstā, arvien vairāk eju caur katra aktiera tēlu.
– Jaunie režisori teātrī mēdz ienākt ja ne ar skandālu, tad vismaz ar zināmu dumpīgumu gāzt veco. Arī Laura Groza pēc Bulgakova “Suņa sirds” diplomdarba iestudējuma satrauca prātus ar M. Reivenhila “Shopping & Fucking”. Tomēr tie nebija skandāla meklējumi – jūsu rokrakstā jau tad bija jaušami nopietnu tēmu pieteikumi.
– Dorians Grejs izrādē saka, ka viņš neredz mūsu laikmetā neko nopietnu, bet ar mani ir pretēji – visu redzu pārāk nopietni: gan mūsu laikmetu, gan savu eksistenci tajā. Tas ir veids, kā es saprotu pasauli. Man nav iebildumu pret izklaides žanru, un, ja būtu meistarīgs materiāls, es neatteiktos. Dramaturģiskie materiāli, kas nonāk pie manis, vienmēr ietver kaut kādas nopietnas, eksistenciālas pārdomas. Tāpēc, ka pašai ir kaut kāds diskomforts par to, kā dzīvot – ir daudz neatbildētu jautājumu. Manu izrāžu varoņi ir cilvēki, kas riskē ar liela mēroga zaudējumu un parasti arī zaudē. Tajā redzu kaut kādu dzīves apliecinājumu.
– Mēdeja, “Madama Butterfly”, Frankenšteins, Frīda Kalo, Edīte Piafa, Orvels, Vailds. Nevar nepamanīt “lielos vārdus”, vai tās būtu vēsturiskas personības vai hrestomātiski autori. Netipiski jaunai režisorei mūsdienās, kad teātra materiāls nereti tiek atrasts jebkur, ikdienišķās situācijās, tepat blakus.
– Man vienmēr paticis runāt ar gudrākiem cilvēkiem nekā es, tāpēc izvēlos šādus dramaturgus un autorus. Piemēram, Džordžs Orvels ir viens no pagājušā gadsimta jaudīgākajiem domātājiem, literātiem un māk¬sliniekiem. Mazāk domāju, kā kaut ko pateikšu no sevis, bet paņemu materiālu, kas mani interesē, un mēģinu kā medijs to novadīt tālāk – iespējams, jaunajai paaudzei, kas, visdrīzāk, vēl nav nonākusi līdz šo autoru lasīšanai. Mani pilnīgi traku dara tas, ja redzu, ka izvēlas vieglāko ceļu bez pretestības, nepieļaujot domu, ka pirms tevis jau ir radīts kaut kas vērtīgs.
– Vai nav vēlmes komentēt to, kas notiek šeit un tagad – sabiedrībā, politikā. Lai gan Orvela “1984” Liepājas teātrī varētu būt uzskatāms par šādu mēģinājumu.
– To vajag darīt, un ir daudz mākslinieku, kas to dara. Jautājums manā gadījumā ir tikai par to, cik tas satrauc mani personiski, lai runātu par tādām lietām burtiski, vai arī caur 20. gadsimta pieredzi. “1984” tieši tā arī daru. To, protams, var skatīt no kaut kādas sabiedriskas kritikas šķautnes, taču man bija svarīgi runāt par indivīdu, kurš atrodas konkrētā politiskā vai sociālā sistēmā, ar ko viņam diemžēl jāsadzīvo. Tomēr es atkal runāšu Vailda vārdiem – mani neinteresē politika, jo, viņaprāt, diez vai tajā kompānijā atradīsies kāds, kuru būtu vērts iemūžināt mākslā. Te nav neviena, ko būtu vērts analizēt. Es neapšaubu šā laika personību dziļumu, es viņus nepazīstu, taču motīvi šķiet vienkāršoti, tie ir primitīvākie instinkti, un tie nav interesanti.
– Jūsu iestudējumu galveni varoņi balansē uz normalitātes robežas, izaicina sabiedrību, nonākot ārpusnieka lomā…
– Tā par maniem darbiem saka bieži, un esmu par to pārsteigta, tomēr skatītājam ir tiesības izdarīt šādus secinājumus. Protams, māksla hiperbolizē kādu notikumu, sabiezina un izkāpina dzīves realitāti. Jā, Frankenšteins ir tāda krāšņa parādība, no līķiem sašūts cilvēks, kas dara kaut kādus posta darbus, bet nezinu nevienu cilvēku, kurš savā pieredzē nebūtu izgājis tādu monstra ceļu – ieradies šajā pasaulē ar vislabākajiem nodomiem un beidzis ar rezultātu, ar kuru viņš nevar lepoties. Man nevajag būt sašūtai, sazāģētai un asiņojošai, tomēr tāpat katru dienu nonāku situācijā, kurā tas, ko gribēju, kļūst par kaut ko citu. Kad, piemēram, nogalina ar vārdu, – viņš to darīja fiziski.
– Jādomā, ka Vailds kā sava – viktoriāņu – laika morāles normu lauzējs varētu kļūt aktuāls, kad sabiedrībā tiek cilāti vērtību jautājumi, pat parādās centieni pieņemt kaut kādas tikumības normas likumā.
– Es negribu nodarboties ar sociālo kriticismu. Vailds ir ārkārtīgi jaudīga, gudra, suģestējoša personība. Sava laika ģēnijs, joprojām nepietiekami novērtēts. Cilvēks, kurš ar savu dzīvesveidu bija sabiedrībā izpelnījies kaut kāda veida izstumtību, un, ja ir vēlme, var šo tēmu nolasīt. Tomēr galvenais ir tas, ka mani varoņi – gan Vinstons Smits “1984”, kurš principā ir pats Orvels, gan lords Henrijs Votons, kas ir pats Vailds “Dorianā Grejā”, – ir personības, kas nenodeva savus ideālus. Mani saista idejas cilvēki – traki, nepiesienami pie sētas mieta. Es nerunāju par kaut kādu stulbu ideālismu mesiānisma izpratnē, sak, iešu un padarīšu pasauli labāku. Runa ir par nespēju dzīvot tālāk tad, ja esi sapratis kaut kādas lietas, un nodot tās nozīmē noliegt un nodot sevi. Arī es esmu absolūts idejas, ideāla cilvēks. Katra izrāde ir viena ideja, ko man vajag novest līdz galam. Nevis ārēju ambīciju dēļ, bet, lai pateiktu sev, ka esmu centusies.
– Nereti izskan, ka dzīvojam lielu ideju trūkuma laikā. Latvijā neredz tos dižos cilvēkus, autoritātes, kuri redz vairāk, tālāk, spēj norādīt attīstības virzienu, apvienot.
– Es domāju, ka šie cilvēki ir, tikai viņi ir šausmīgi izolēti katrs savā telpā. Dažādu iemeslu dēļ ļāvušies labprātīgai izolācijai. Tā vietā, lai būtu orators lielā placdarmā, cilvēks ir iedzīts savā mākslinieka darbnīcā, lauku mājā vai mazajā teātrī un, nelolojot ilūzijas, ka viņš viens pats var kaut ko globāli mainīt, izvēlas darbu ar sevi un tiem pāris apustuļiem – mācekļiem, kas viņu sadzird. Kad meklēju padomu, autoritāti, ja vēlaties, garīgu līderi, kam ticēt, vienmēr nonāku pie kaut kādām mistiskām sētas durvīm. Sākot ar Pēteri Kļavu, kas vada kādu lekciju marginālam pulciņam, līdz kādam māksliniekam, mūziķim, kas uzticīgi kalpo savai idejai. Tās ir tādas vientuļas salas, uz kurām satiekas tie, kas meklē, un tie, kuri spēj kaut ko teikt. No otras puses, īstās patiesības neskan no kanceles, uzrunājot tūkstošu auditoriju. Patiesība ir intīms process, tomēr es šobrīd neiebilstu pret kādas vērtīgas plašākas perspektīvas tapšanu.
– Galvenajās lomās jauniestudējumā atkal Dainis Grūbe un Juris Žagars, kuri saspēlējušies arī citos jūsu iestudējumos. Varat teikt, ka esat atradusi savus aktierus?
– Mums ir gan ļoti laba savstarpēja saprašanās, gan izpratne par lietām, gan pietiekami atbildīga vajadzība kā cilvēkiem runāt par sev interesanto, sevi ārkārtīgi necenzējot. Visā kopējā “trakumā”, kas ir teātris, atrast domubiedrus ir nenovērtējama vērtība.
– Esmu ievērojusi, ka jūsu izrādēs svarīga loma ir mūzikai – arī šoreiz to rada komponists Kārlis Auzāns, izrādē aktieru rokās ir mūzikas instrumenti.
– Dorians Grejs, tāpat kā visi izglītoti cilvēki, pārvaldīja kādu instrumentu. Tā ir vēl viena kvalitāte, kas pierāda tavu personības vērtību. Mēs gan izrādē tam tikai pieskaramies, tas ir tāds spēles elements. Pretstatā daudziem akadēmiskās mūzikas skaņdarbiem, ar Kārli esam vienojušies par džezīgām intonācijām – skan tāds “party groove”.
– Jūsu pirmais lielais muzikālais iestudējums, Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes mūsdienu opera “Iemūrētie”, novērtēts ar nomināciju Lielajai mūzikas balvai. Kāda ir sajūta?
– Tā bija mana pēdējā laika jaudīgākā pieredze ar ļoti lielu plusa zīmi. Kaut kādā ziņā vienmēr biju uz to gājusi, jo mani ārkārtīgi fascinē operas žanrs. Apstākļu sakritības dēļ man šī iespēja tika dota ļoti ātri un negaidot – kā dāvana. Varbūt tas ir labi, jo nebija laika nobīties un doties intelektuālus maldu ceļus. Dramatiskā teātra režijas pamats ļauj darboties operā – ir pamata sapratne, kā būvējas izrāde un tās tēlu attiecību sistēma. Lielākais izaicinājums bija risināt to mūzikā. Iestudējot operu, bija vienkārši izcila profesionālā komanda, savas jomas meistari – biju vienīgais debitants.
– Citu latviešu autoru darbu starp jūsu iestudējumiem nav daudz – nesaskatāt vērtīgu materiālu?
– Mani satrauc šādas provokācijas attiecībā uz nacionalitāti. Nekad neesmu sevi identificējusi ar kādu konkrētu nacionalitāti, bet gan esamības veidu, manā gadījumā tas ir teātra mākslinieks, kas ir internacionāls un starpdisciplinārs bez etniskas piederības. Ja ir materiāls, kas man patīk, es to iestudēju. Laikam daudz šādu mani interesējošu latviešu autoru darbu nav gadījies ceļā. Sentiments pret dzimteni var būt tikpat spēcīgs kā jūtas, ko raisa, piemēram, maiju arhitektūra, kas ir visas mūsu civilizācijas šūpulis. Mēs mēģinām savilkt kvadrātiņus un robežas, pasakot, šis ir mans punkts, jo te esmu piedzimis. Domāju, jākoncentrējas uz to, ka, pirmkārt, esam cilvēki un tikai tad seko visi pārējie nosaukumi. Tā ir lielākā šīs pasaules problēma, ka vairāk redzam pretnostatījumus tā vietā, lai redzētu kopīgo. Neredzu nekādu vajadzību visu laiku akcentēt dažādu grupu pretstatus. Neredzu, kurš tajā būtu ieguvējs.