22
nov
2016

Dainis Grūbe: Apnicis, ka zog un zog

Vita Krauja //Kultūrzīmes

Rīt, 23. novembrī, pēc kaismīgām diskusijām “Spēlmaņu nakts” žūrijā tiks sadalītas balvas 17 kategorijās pašiem labākajiem 2015./2016. gada sezonas skatuves māksliniekiem. Bet ir tikai viens aktieris, kurš līdz šim ir saņēmis balvu divus gadus pēc kārtas. Un tas ir dailēnietis Dainis Grūbe.
Viņam piešķirta “Spēlmaņu nakts” balva nominācijā “Gada aktieris” un Skatītāju balva par Alana Strenga lomu izrādē “Equus” un Mihaela lomu izrādē “Visas viņas grāmatas” (2014/2015), “Spēlmaņu nakts” balva nominācijā “Gada aktieris” un Skatītāju balva par Bena lomu izrādē “Izraidītie” un Song Lilingas lomu izrādē “M. Butterfly” (2013/2014).
Tagad Dainis Grūbe “Gada aktiera” balvai nominēts trešo reizi – par Radību lugā “Frankenšteins” Dailes teātrī.

– Teātra kritiķi raksta, ka Daiņa Grūbes būtiskākā prasme saistās ar spēju nevis rādīt tēlu vai, esot lomā, stāstīt par to, bet gan tik reāli iemiesot konkrētā varoņa jūtas un kaislības, ka rodas iespaids par absolūtu aktiera un tēla saplūsmi.
D. Grūbe: – … Paldies.
– Bet, tā kā jūsu pēdējā laikā atveidotie varoņi dzīvo ļoti lielā spriedzē, vai tas no jums paša neprasa pārlieku daudz?
– Lomas ir emocionāli grūtas. Robeža, pa kuru nākas iet kā uz naža asmens. Režisore Laura Groza jūt, cik tālu aktieri var laist. “Equus” un arī “Frankenšteinā” viņa mani pat bremzē, neļauj tēlu ielaist pārāk dziļi sevī, lai tiešām palieku pie prāta, aktieris jau aizraujas un ir gatavs gandrīz uz visu. Bet, tiesa, kafija jādzer vāja. (Pasmaida.)
– Nav noslēpums, ka, spēlējot “Frankenšteinā”, tikāt savainots un ar diafragmas plīsumu nonācāt klīnikā. Vai kauju ainas nav iestudētas uz pārāk liela riska robežas?
– Vai nu es par augstu palēcos, vai Gints Andžāns par zemu pietupās, grūti pateikt, kā gadījās kļūme. Taču pēc atgriešanās teātrī es traumēju viņu… Bet mūsējās ir lieliskākās cīņu ainas teātrī. Bez lielīšanās. Ja grib, lai viss ir pa īstam, jāriskē. Teātris patlaban ļoti mainās, mums jāiet laikam līdzi. Un teātris nav kino, kur tavā vietā bīstamākās ainas nospēlē kaskadieri. Piemēram, Krievijā aktieri var izpildīt salto uz līdzenas vietas, man tā šķiet, jo tur ir cita konkurence. Cik no mūsējiem to spēj?
– Kā sadzīvojat ar Radības visai atbaidošo grimu?
– Radības izgudrotājam, zinātniekam Frankenšteinam ir brālītis Viljams, kuru Radība nogalina. Ir aina, kurā man puika jāapgriež riņķī un viņam pēc tam jānobīstas. Bet kā lai nobīstas, ja atkal vien tas pats Dainis stāv priekšā? Bet pirmajā reizē ar testa grimu puika acis vien ieplēta – vai, cik lieliski! Tā-ds grims! Un tāda ir arī mana attieksme pret savu vizuālo izskatu. Vienīgi šis grims prasa divas stundas. Divos dienā beidzas mēģinājums, trijos četrdesmit sēžos grimētāja krēslā, sešos beidz grimēt. Tad kustību partitūras ar puikām un manējās. Septiņos sākas izrāde. Tā paiet diena, kad spēlē “Frankenšteinu”.
– Aktieris, protams, uz skatuves strādā, bet vai ir kas tāds, kas šajā lugā aizķer jūs pašu?
– Pats sākums. Vēl esmu caurulē, tikko saklausāmi iedziedas zēni. Puika jau ir tas pats vīrietis, tikai mazāk pieredzējis. Kad zēni falsetiņos, smalkajās balstiņās dzied, tajā ir kaut kas pārdabisks, ārkārtīgs spēks trauslumā. Radība saka – es jau nelūdzu piedzimt, bet, ja reiz esmu nācis pasaulē, tad cīnīšos, lai dzīvotu. Cik būtiski vārdi! Tagad visiem jācīnās par eksistenci, nekas nav vienkārši. Nākas pat dzirdēt – ranše bilo lučše (agrāk bija labāk – krievu val.). Esam ierauti nežēlīgā ritenī. Kāds izkrīt ārā, kāds kāpj iekšā, kāds nevar izturēt… Teritoriāli tik tuvu Lietuvai, bet būtu mūsos kaut nedaudz viņu spīts, neļaušanas sevi pakļaut un kāpt uz galvas.
– Pazīstat kādu no Lietuvas?
– Mana sieva Marija ir lietuviete. Bet var jau palūkoties arī vēsturē un tikpat labi šodienā. Lietuvā uzcelta gāzes krātuve, lai būtu patstāvīgi, neatkarīgi no lielās kaimiņvalsts. Fantastiski. Viendien vedam mazos uz bērnudārzu un Marija nopietni satraukusies: ja nu draudzība starp Trampu un Putinu vēl vairāk uzplaukst? Ko mēs darīsim sliktākajā gadījumā? Ja godīgi, nezinu. Laikam īsti neesmu gatavs nekam. Man nav Šveices bankā konta, nav radinieku ne Kanādā, ne Amerikā… Bet ir ģimene… Un tad vienā brīdī ienāk prātā, ka taču brīnišķīgi, ja tāds konts Šveices bankā ir, vari iekāpt lidmašīnā, aizlidot uz Austrāliju. Bet tajā pašā laikā te, Latvijā, viss ir tik dārgs un tik mīļš…
– Vai ir lieta, pret ko jūs būtu gatavs skaļi iestāties?
– Mana Radība saka – un sava kunga vadībā es esmu iemācījies augstāko no cilvēku prasmēm, prasmi, kādas nav nevienai citai dzīvai radībai – es beidzot iemācījos melot. Ja iedomājamies – vai zvirbulis zvirbulim melo? Melo tikai cilvēki. Tās pašas ASV prezidenta vēlēšanas. Brīnišķīgs šovs. Bet cik daudz Tramps tika samelojis, sasolījis lietas, kuras nekad neīstenosies, un darījis to tikai tāpēc, lai tiktu šajā augstajā postenī. Melojis miljoniem cilvēku. Pasaulē, tāpat kā Latvijā, lielos posteņos pie varas ir cilvēki, kuri tur nedrīkstētu atrasties. Ja godīgi, man ir apnicis, ka zog un zog, un tas tik viegli un veikli iet no rokas ļautiņiem, kuriem droši vien ir tie konti Šveices bankās. Zviedrijā zemes ceļi ir labāki nekā mums asfaltētie. Mums ir Dienvidu tilts par anomālāko summu! Tajā pašā Ķīnā krietni lētāks, bet piecas reizes lielāks. Paldies Dievam, ka ir tāds Artuss, kurš uzkāpj uz varžacīm un min. Mēs, latvieši, esam nez kādēļ tādi kūtri, kautrīgi. Iekārtosimies dīvānā, sēdēsim un skatīsimies, kā kāds kaut kur piketē. Paši laukā no mājas neiesim. Nu, pacels PVN līdz 30 procentiem? Lai ceļ, grauzīsim nagus tālāk. Esot biznesā ar kaņepēm (Dainim Grūbem kopā ar Ivaru Auziņu pieder “Kurzemes kaņepju eļļa”. – V. K.), varu salīdzināt kaut vai ar Igauniju. Un tad ir pilnīgi skaidrs, ka mūs visu laiku tur baigajā spriedzē, neļauj īsti strādāt. Jāatskaitās par pilnīgi visu, it viss ir aplikts ar nodokļiem, tevi mēģina izsūkt līdz beidzamajam.
– Vai bizness neatņem laiku teātrim un sevis pilnveidošanai?
– Kino un grāmatām laika pietiek, teātris necieš, jo “Kaņepē” pavadu tikai pirmdienas, kas teātrī brīvas. Manā ziņā ir mārketings, kastes, etiķetes, eksporta pasūtījumi. Ivars ir tas, kuram pašlaik ir daudz, daudz vairāk pienākumu. Viņš gan spiež eļļu, gan maļ proteīnu, gan loba kaņepju sēklas. Esam vienīgie Latvijā, kas paši loba. Par to esam lepni. Mūsu produkciju gaida arī Francijā, Zviedrijā, Itālijā, Vācijā, Šveicē. Bet viss vēl ir tikai sākumā. Man ir vīzija ar lielu rūpnīcu, kur ražos gan pārtikas produktus, gan šķiedru. Vīzija, ka esam spēcīgākie ne tikai Baltijā. Uz to ir jāiet, un mums ir visas iespējas to izdarīt.
– Ik pa laikam uzdzirkstī diskusija, vai aktierus Latvijā neskolo par daudz?
– Vēl pirms pāris gadiem es būtu teicis, ka jā. Bet nu mana pārliecība ir tāda, ka vaina tā dēvētajos mūža līgumos. Tie mūsdienās ir pilnīgi garām. Jo pienāk brīdis, kad tu, aktieris, vairs teātrim īsti neesi vajadzīgs. Tikai ļoti mazam aktieru skaitam tāds brīdis nepienāk. No teātra jāspēj šķirties ar godu. Tu esi izdarījis labu darbu, pavadījis lieliskus laikus, bet vēl ir daudz cita, ko dzīvē darīt. Ja neatbrīvojas štata vietas nevienā no teātriem, tad arī rodas tā “pārprodukcija”. Un rezultātā jauns, talantīgs Kultūras akadēmiju beidzis aktieris strādā sporta veikalā par pārdevēju, jo neviens viņu nepamana tādēļ, ka viņam nav bijis kur spēlēt. Arī tad, ja pēc terminētajiem divu vai četru gadu līgumiem tu it kā tālāk vari strādāt piecus vai desmit gadus, uzskatu, ka teātrim jāsaglabā iespēja arī vienpusīgi lauzt līgumu, ja aktierim tā īsti vairs nesokas. Bet Latvijā vairākums aktieru pieķeras pie viena teātra un baigi tur turas. “Nameja gredzenā” filmējos kopā ar angli, viņš teica: jūs esat vergi. Principā taisnība, jo mums nav izvēles iespēju. Ko liek, to spēlē… Bet viņiem šāda izvēle ir, jo nav piesaistīti nevienam teātrim, kas, protams, dzīvi sarežģī kaut vai sociālo garantiju aspektā. Taču no aktiera meistarības izaugsmes viedokļa ir ļoti svētīgi strādāt gan vienā, gan otrā, gan trešajā teātrī ar vairākiem režisoriem un citiem kolēģiem. Man patiktu, ja pirms lomām būtu kastingi, kaut vai tikai viesrežisoriem. Piemēram, pirms Bena lomas iedalīšanas izrādē “Izraidītie” man vajadzēja ar Oskaru Koršunovu (izrādes režisors no Lietuvas. – V. K.) aprunāties un (etīdes nozīmē, protams. – V. K.) pasūtīt viņu d…t. Pavaicāju: man to darīt lietuviski, latviski, krieviski? Viņš pretim: ko, lietuviski arī vari? Nu jā, varu… Starp citu, Lietuvā teātros jaunos kastingo vai pirms visām lomām, bet mūsu režisori mūs it kā zina kā raibus suņus un lomām izvēlas pēc jau zināmiem priekšstatiem. Man tiešām prieks, ka Džilindžers un Vītols šos mūža līgumus ar aktieriem vairs neslēdz.
– Pēc “M. Butterfly”, kur spēlējāt Song Lilingu, sievieti, dažs labs pat vaicāja – kas tā par aktrisi ar tām slaidajām rokām?
– Jau studējot, es ar Mārtiņu Poču gāju uz horeogrāfijas klasikas nodarbībām. Cik sevi atceros, visu laiku esmu dejojis tautas deju kolektīvā “Vidzeme”. Deja un plastika jau iet roku rokā.
– Bet, protams, pirmkārt jau gēni. Vai jūsu dzimtā kāds nodarbojies ar radošām mākslām?
– Vectēvs no tēta puses Kārlis Grūbe dibinājis kori “Gaiziņš”, arī tētis un vecmamma Zelma Grūbe dziedājuši koros. Viņa spēlējusi arī amatieru teātrī, ja nemaldos Cesvainē, jo vectēvs nāk no Matīšiem, bet vecmamma – no Klintaines, dzīvojuši Alūksnē, Madonā, Cesvainē, Klintainē… Vectēvs visu laiku bijis augstos amatos, kur norīkots, tur braucis, visur ko paliekošu izdarījis. Man šķiet, manī ir ļoti daudz no vectēva, viņš bija tāds baigais darītājs. Es arī slinks nekad neesmu bijis, bet man nekad arī nav paticis, ja kaut ko norāda. Pašam patīk atrast un izdarīt. Pēc dabas esmu mierīgs, bet, ja mani aizkaitina, uguņi šķiļas.
– Kāda ir sajūta “Spēlmaņu nakts” priekšvakarā, kad trešo reizi esat nominēts Gada aktiera balvai un divas skatuves naglas jums jau mājās ir?
– Prieks. Jau tajā brīdī, kad tiec nominēts, novērtēts. Prieks, ka lieliskas atsauksmes par “Frankenšteinu”. Ja kāds apgalvo, ka nekāro balvu saņemt, viņš melo… Jebkurš nominētais – aktieris, scenogrāfs vai režisors – vēlas balvu saņemt, uzkāpt uz skatuves un pateikt paldies visiem, kas palīdzējuši viņam līdz tai tikt. Neslēpšu, arī šogad es gribētu saņemt balvu “Spēlmaņu naktī”. Varbūt arī tādēļ, ka iekšā tāds sportisks dzinulis. Ja jūtu, ka kāds sāk skriet pa priekšu, jāsaņemas un jāapdzen.